18 septembris, 2016

Dzīve turpinās! Viss ir lieliski!

Mana vasara pa īstam sākās tikai jūlija vidū, pēc atgriešanās no Dublinas. Taču, mans Google piedzīvojums (par laimi) ar to vēl nebija beidzies, jo ar nepacietību varēju sākt gaidīt savas intervijas rezultātus. Atbilde tika solīta pēc 6 līdz 8 nedēļām. 7. nedēļas sākumā, vairāki dalībnieki no Googles vasaras programmas, mūsu WhatsUp grupā sāka dalīties ar saviem jaunumiem. Daļa teica, ka ir saņēmuši epastu ar lūgumu nosūtīt Googlei savas skolas diplomu un pases kopijas, daļa teica, ka esot saņēmuši uzaicinājumu uz vēl vienu interviju, taču bija arī daļa, pie kā piederēju es, kas vispār nesaņēma nekādu ziņu. Dienas gāja, un nekā. Kopš pēdējās dienas Dublinā, nepārtraukti domās atgriezos pie intervijā uzdotajiem jautājumiem, un nezinu, kāpēc, bet šaubas par manām izredzēm tikt praksē tikai auga. Tas, ka bija pienākusi 8. nedēļa un es vēl joprojām neko nebiju no Googles dzirējusi, lika man domāt, ka tas neko labu neliecina. Katru dienu centos Universam sūtīt labas domas, taču cerību noturēt nebija viegli.

Beidzot, 8.nedēļas sākumā arī es saņēmu meilu, kurā bija teikts, ka mana lieta turpina iet uz priekšu un tāpēc arī man ir jānosūta Googlei savas skolas diplomu un pases kopijas. Gala atbilde tika solīta nākamās nedēļas laikā, taču arī tad vēl nekas nebija skaidrs, jo lai gan saņēmu zvanu, tas vēstīja, ka mans profils vēl joprojām tiek apsvērts. Lieki teikt, ka vēl neviens kandidāts nebija saņēmis oficiālu apstiprinājumu. Gaidīšanas laiks bija satraukumu pilns, jo nespēju noticēt, ka man tiešām vēl ir iespēja tikt praksē vienā no pasaules labākajām kompānijām. Zvanu saņēmu brīdī, kad to vismazāk gaidīju. Nezinu kāpēc, bet bija sajūta, ka tās ir labas ziņas. Pēc īsām pieklājības frāzēm, beidzot man tika paziņoti lieliskie jaunumi. Man tika piedāvāta 3 mēnešu prakse Dublinā, kas sāksies uzreiz pēc mana apmaiņas semestra Pēterburgā. Aiz laimes un lepnuma nezināju, kur likties. Es vēl joprojām nezinu, kur likties. Tas ir tik neticams un varens manas dzīves pagrieziens, jeb pareizāk sakot vareni augsts pakāpiens pa karjeras kāpnēm. Man sev tiešām bija jāiekniebj, lai pārliecinātos, ka šis nav tikai sapnis. Jo jāsaka godīgi, pēdējās 10 nedēļas, biju sapņojusi par šo zvanu neskaitāmas reizes. Interesanti ir tas, ka mani sapņi vienmēr bija ar laimīgām beigām. Lai nu kā, pagaidām esam tikai daži, kas ir saņēmuši oficiālu piedāvājumu un parakstījuši kontraktu. Tai skaitā mana istabas biedrene, Elena. Par viņu esmu bezgala priecīga. No Elenas dzirdēju, ka divi vācieši saņēma noraidījumu un no sarakstes mūsu WhatsUp grupā, varu spriezt, ka vēl ir daudzi tādi, kas gaida atbildes, un pat intervijas. Laimīgā kārtā es neesmu viena no viņiem un varu ar nepacietību sākt gaidīt manu nākamo, piedzīvojumiem bagāto gadu.

Tagad lēnām sāku gatavoties savam apmaiņas semestrim. Sāku veidot budžeta plānus, pieteikties dažādām sponsoru stipendijām, vīzai, meklēt man vispiemērotāko apdrošināšanu, utt. Lai gan dzīve Krievijā solās būt lēta, papildus sponsori nekad nenāktu par ļaunu. Dānijā iespējas ir ļoti daudz. Protams, man ir jāatrod savai apmaiņai vispiemērotākā, un tiešām jāuzraksta labs pieteikums, kas diemžēl prasa ļoti daudz laika. Bet kā jau esmu savā dzīvē neskaitāmas reizes pārliecinājusies, kas ilgi nāk, tas labi nāk.

Cenšos arī sevi gatavot krievu valodai. Esmu likusi lielas cerības uz šo semestri. Tā iemesla dēļ pieteicos savā Universitātē par draudziņu apmaiņas studentiem. Man tika piešķirta krievu meitene un portugāļu puisis. Krievu meitene Liza nāk no Pēterburgas, bet jau vairākus gadus viņa dzīvo un mācās Berlīnē. Viņa mani noveda pie liela šoka, kad teica, ka Pēterburga laikapstākļu ziņā esot kā lietainā un pelēkā Dublina, un pat vēl trakāk. Lai nu kā, man tagad ir cilvēks, kam varu prasīt pēc padoma jebkurā jautājumā.

Vispār abi mani apmaiņas studenti ir ļoti jauki un es viņiem ar visu cenšos palīdzēt, cik nu manos spēkos. Vienu skaistu sestdienas dienu mēs pavadījām 3 stundu garā ekskursijā pa Kopenhāgenu. Mēs piedalījāmies tā sauktajā Free Walking Tour”, kur gids pelna tikai uz dzeramnaudu. Šī ekskursija bija vienkārši lieliska, un es gribu uz to aizvest arī Jonasu. Lai nu kā, aktivitātes ar apmaiņas studentiem nu ir pierimušas un labi ka tā, jo man ir atsākusies skola.

Šogad man ir divi priekšmeti un viens 16 nedēļu garš projekts. Salīdzinot ar pagājušo semestri, šis semestris šķiet smieklīgi viegls. Bet man ir bail, ka šādas domas mani ne pie kā laba nenovedīs un man ir sevi jāsaņem rokās un jāsāk pie mācībām pieķerties nopietnāk.

Darbā Ramboll viss pa vecam. Pamatā uz darbu eju kad gribu. Lielākoties man tur fiziski nav jābūt, varu strādāt arī no mājām. Taču līdz septembra sākumam, kad darbā nebija pieņemts jaunais praktikants, man uz ofisu patika iet. Mani viemēr gaidīja Silvijas vecā vieta un garšīgas biznesa pusdienas. Kad atgriezos no atvaļinājuma, ievēroju jaunu studentu asistenti Mārketinga departamantā, un mēs ar viņu iepazīstoties uzreiz sadraudzējāmies. Tagad man ir draudzenīte ar ko iet pusdienās. Īstenībā, kad draudzenīte nevar, tad tagad man ir arī draudziņš – jaunais praktikants. Viņš ir Granta praktikants, kas raksta savu maģistra darbu par Projekta Ekselences departamentu.

Man Silvija nemaz nepietrūkst. Viņai bija pārāk negatīva enerģija. Viņa gan vēl joprojām ir tā, kas man dod lielāko daļu darba, taču arī Grants ik pa laikam atrod kaut ko priekš manis. Vispār ar Grantu ir ”interesanti”. Viņš man vienu reizi pajautāja, vai negribu papildus nopelnīt un pieskatīt viņa trīs mazās meitenes. Protams, piekritu, jo papildus nopelnīt man šobrī tiešām vajag. Dienā, kad meitenes pieskatīju, man piezvanīja Google ar labajiem jaunumiem. Līdz ar to, manu atlikušo dienu nekas nevarēja sabojāt un mēs ar meitenēm lieliski pavadījām laiku. Meitenes tiešām bija labi audzinātas un mazākā, sešgadīgā man no sirds lika smieties. Taču, viņu tēvs gan ir dīvains tipiņš. Man viņu ir ļoti grūti atkost, jo vienu dienu man pret viņu nav nekādu iebildumu, man viņš pat sāk patikt, taču nākamajā es viņu jau vairs nevaru ciest. Laimīgā kārtā, man par viņu drīz vairs nebūs jāuztraucas.

Mana skola sākās tikai 8. septembrī, līdz ar to man bija diezgan daudz brīva laika. Cik vien varēju, centos to pavadīt ar draugiem un Jonasu. Šovasar man nācās atvadīties no Pjotreka. Viņš dabūja stjuarta darbu Arab Emirates, un tagad viņam ir jāpārceļas uz Dublinu. Man par viņu, protams, ir liels prieks, taču ir dīvaini, ka viņš tagad būs tik tālu prom. Laimīgā kārtā, Telai ir jauns dzīvokļa biedrs, kas mums tik ļoti atgādina Pjotreku. Īstenībā pēc viena sleepover pie Telas, kur līdz vēlai naktij smējāmies ar jaunu dzīvokļa biedru, nospriedām, ka viņš savā ziņā ir labāks par Pjotreku (tas gan skan ļauni). Vēl, sakarā ar pārmaiņām manu draugu / paziņu dzīvēs, varu pieminēt, ka Gyda ir stāvoklī, Natalia un Elīna Z ir saderinājušās un Vaiva ir atkal kopā ar savu bijušo. 

Lai nu kā, atpakaļ pie mansi. Cik vien varēju, centos ierasties uz visiem pasākumiem, uz kuriem tiku aicināta. Biju pat uz Jonasa brāļa 40 gadu jubileju. Beigu beigās pasākums izdevās uz urrā un man gāja vareni jautri. Jonasa māsīca bija paņēmusi līdzi savu jaundzimušo meitiņu, ko atļāva man paturēt klēpī. Es biju tādā sajūsmā. Viņa bija tāda mīlulīte. Tik maziņa, tik viegliņa un smaidīga. Jā, tāda man viņa ļoti patika, un es par viņu tādos brīžos tad varu arī papriecāties. Bet lai tagad pati uzņemtos rūpes par mazu bērnu. Nē, paldies! Lai nu kā, kā jau teicu, ballīte gāja uz urrā, kokteiļi nekad nebeidzās, un es biju sajūsmā. Līdz brīdim, kad atapos mājās un sapratu, ka esmu pazaudējusi somu ar atslēgām un manu Iphone. Manu darba Iphone. Nākamā rītā, pateicoties aplikācijai FindMyPhone visu atradu. Ak, kāds tas bija kauns.

Bez maniem nesenajiem piedzīvojumiem, jāpiemin arī mazliet senākie. Jūlija sākumā pie manis uz pāris dienām ciemojās Madara. Viņa bija tiko beigusi savu Eiropas projektu, kas notika Dānijā. Tā vietā, lai pa taisno dotos atpakaļ uz Latviju, viņa palika pie manis mazliet ilgāk. Mūsu galvenais piedzīvojums bija BonBon-Land, atrakciju parks. Šķiet, mēs pa karuseļiem ārdījāmies pilnas septiņas stundas. Nespēju noticēt, bet gan man, gan Jonasam beigās bija tik sūdīgi, ka pāris reizes nācās izlaist. Vai mēs tiešām paliekam jau tik veci? Šausmas. 

Neilgi pēc Madaras aizbraukšanas, mēs ar Jonasu jau devāmies uz Latviju. Pēc pāris dienām Latvijā, mēs visi (es, Jonas, mamma, Madara) devāmies 3 nedēļu garā road tripā. Pirmā pietura bija Vīnē, Austrijā, kur mūs sagaidīja mans paziņa Mustafa. Mustafa ir puisis, ar ko iepazinos Eiropas projektā Stambulā. Viņš mums piecu stundu laikā lieliski visu izrādīja un pastāstīja. Tālāk turpinājām ceļu uz Zagrebu, Horvātijā. Tur man bija paredzēts tikties ar Ewu, meiteni ar ko es iepazinos tajā pašā Eiropas projektā. Diemžēl viņai pašā pēdējajā brīdī nācās tikšanos atcelt. Beigās mazo, jauko vecpilsētu apskatījām paši. Nākamā pietura bija Plitvicas ezeri, Horvātijā. Skaista vieta, taču laika trūkuma dēļ, mums visu vajadzēja ļoti ātri izskriet. Tad pienāca Splitas kārta. Tur pavadījā 4 dienas. Pamatā dzīvojāmies pa pludmali un centāmies atgūt spēkus no garā ceļa. Pēc 4 dienām Splitā, devāmies tālāk uz vietu, kur gribējām traukties ar trosēm pāri milzīgajām klinīm. Slikto laikapstākļu dēļ, šo piedzīvojumu nācās atcelt, un mēs devāmies tālāk uz Dubrovņiku. Ar vienu dienu pietika, lai iepazītu šo skaisto, taču mazo vietu. Nākamais, mazliet ilgākais punkts bija Kotora, Melnkalnē. Dzīvojām pasakaini skaistā vietā un dienas aizvadījām pastaigās ar vissbrīnišķīgākajiem skatiem. Pēc Kotoras, nākamā pietura bija Budva, kas mums nepavisam nepatika. Pēc Budvas devāmies uz Sveti Stefan, kas bija daudz dārgāka Budvas versija. Kad piedzīvojumi šeit bija beigušies, devāmies Taras upes raftingā. Gāja jautri, taču šķiet visu gaidījām ko daudz iespaidīgāku. Mūsu ceļojuma pēdējās dienas pavadījām Budapeštā, Ungārijā un Bratislavā, Slovākijā, kur mūs sagaidīja un visu izrādīja manas senās draudzenes Veronika un Nina.

Ceļojums bija ļoti garš un brīžiem nogurdinošs. Taču mēs redzējām tik daudz skaistu vietu un piedzīvojām tik daudz skaistu momentu, ka jāsaka paldies Madarai, kas visu cik vien nu varēja iemūžināja savā kamerā.


Lūk tā, tāda ir bijusi mana skaistā, bezrūpīgā vasara. Nu, ir laiks atgriezties realitātē. Man priekšā tagad ir darba komandējums uz Zviedriju, mazs ceļojums ar Telu uz Dublinu, cerams brālēna Armanda apciemojums un kas zina, kas vēl.  

13 jūlijs, 2016

MARATONS ir noslēdzies

Pēdējie divi mēnēši ir bijis viens vienīgs ‘’maratons’’. Uzreiz pēc Romas atvaļinājuma, man bija atlikušas tikai 2 nedēļas, lai uzrakstītu un iesniegtu divus referātus likumdošanā. Paralēli tam, man bija ļoti daudz darba Ramboll, bija neskaitāmi daktera apmeklējumi un tikšanās ar manu studiju grupu.

Kad pēdējie referāti bija nodoti, sākās cītīga gatavošanās maniem četriem mutiskajiem eksāmeniem. Pa vidu tam vēl paspēju uz pāris dienām aizbraukt mājās, Madarai uz izlaidumu. Ļoti gaidīju šo mazo atvaļinājumu, jo domāju, beidzot arī man būs iespēja pabaudīt šo karsto vasaru, kas bija plosījusies un visus lutinājusi, kamēr es sēdēju četrās sienās un mācījos. Bet nē, kad ierados Latvijā dienas ar 30 grādiem bija beigušās, un es varēju tikai priecāties par tiem dažiem mirkļiem, kad nelija lietus.

Madaras izlaidums
Sliktie laiapstākļi man garastāvokli diži nebojāja, jo biju patiesi laimīga būt kopā ar ģimeni. Katru reizi, kad satieku mazās meitenes – Amandu un Madaru, nespēju noticēt, cik viņas jau lielas un saprātīgas. Cik viņām jau spilgras personības. Man, protams, ir liels prieks un lepnums. Madara, piemēram, saņēma visvairāk apbalvojumus gan mākslas, gan skolas pasākumu sfērās. Arī Armands, mans brālēns, ir kļuvis par interesantu sarunu biedru. Patīkami redzēt, ka arī viņš lēnām pa lēnītēm atrod savu ceļu, pa kuru vēlas iet.

Neko daudz Latvijā nepaspēju sadarīt. Biju tikai uz nepilnām 6 dienām. Mēģināju pavadīt maksimāli daudz laika ar ģimeni, un lai gan daudz sanāca arī mācīties eksāmeniem, sevi palutināt arī paguvu. Biju gan uz sejas procedūru, uz muguras masāžu un pie manikīres uzliku gelish nadziņus. Ak, kā man patika. Tādai mazai niansītei ir pamatīgs spēks pašapziņas celšanā.

Pēc atgriežšanās no Latvijas turpināju savu maratonu. Viens eksāmens jau bija aiz muguras. Programēšanā. Man gāja ļoti labi, dabūju 10. Vaiva un Pernille dabūja 7. Vaiva, protams, ļoti pārdzīvoja, jo viņas un Pernilles zināšanas vispār nevarēja salīdzināt, bet nu šie eksāmeni diemžēl ir un vienmēr ir bijuši ļoti subjektīvi. Arī turpmākajos eksāmenos man gāja ļoti labi. Likumdošanas individuālajā eksāmenā dabūju 12, biznesa eksāmenā 10 un projektā arī dabūju 10. Pirmo semestri pabeidzu kā izcilniece un godīgi sakot, pati sevi pamatīgi pārsteidzu.

Tiko ieradušās Roskildes Festivālā. Vaiva, Ewa un es.
Uzreiz pēc pēdējā eksāmena, nākamajā dienā jau devos uz Roskildes festivālu. Līdz pat pēdējajam brīdim negribēju braukt, taču Ewa man un Vaivai piedāvāja uz turieni doties, kā VOLT team leader brīvprātīgajiem. Šis amats izklausījās interesants, ar iespēju uzlabot savas team leader prasmes. Darbs arī bija atalgots, dzīvot varējām darbinieku kempā, kur viss ir tīrs un ir pieejamas siltas dušas.

Diemžēl laikapstākļi bija vienkārši drausmīgi. Katru dienu lija, bija auksts un pelēks. Maniem brīvprārīgajiem bija nulle motivācija un nekāda dižā interese ar mani sarunāties. Bija daži normāli brīvprātīgie, taču man kaut kā lielākoties trāpījās sīči ap 15 gadiem, kas savā starpā visu laiku ņēmās un bez prasīšanas gāja pārtraukumos smēķēt. Katrā ziņā, starp mums bija mazs karš un tas nerada nekādu lielo prieku strādāt.

Mums uz 3 meitenēm bija trīsvietīga telts, kas, protams, bija daudz par mazu. Ewas divvietīgais un Vaivas vienvietīgais matracis aizņēma visu vietu. Mums ļoti noveicās ar ‘’kaimiņiem’’, kas par mums apžēlojās un paši piedāvāja atstāt mantas viņu nojumē. Trakākais gan bija tas, ka Ews matracis bija caurs, līdz ar to 9 dienas man nācās gulēt uz cietas, aukstas zemes. Drīz vien jau biju iesnās. Laimīgā kārtā Roskilde nav diez ko tālu no Kopenhāgenas, tāpēc divas dienas nakšņoju mājās. Koncerti šogad arī nebija nekādi dižie, vai arī es nebiju tajā pašā labākajā omā, taču divus koncertus gan es izbaudīju uz visiem 100 - Red Hot Chilli Peppers un Macklemore. Šo divu konceru dēļ viss pasākums ieguva citu vērtību, tāpēc, lai kā arī mums negāja – tas bija to vērts. Bet nākamgad gan es vairs nebraukšu. Ja man vispār nākamvasar būs laiks, tad es daudz labprātāk izmēģinātu citus Eiropas festivālus.

Uzreiz pēc festivāla beigām, man bija atlikušas tikai divas dienas, lai savestu sevi kārtībā un sagatavotos vienam no manas dzīves lielākajiem piedzīvojumiem – Google Bold Immersion programmai.

Beidzot bija pienācis laiks šim mega lielajam notikumam. Jau Kopenhāgenas lidostā atpazinu puisi no Zviedrijas, kas mācās manā skolā, līdz ar to man bija ceļa biedrs (blakus gan nesēdējām). Mathias pirmo nakti palika pie sava brāļa Dublinā, tāpēc uz viesnīcu devos viena. Taču pa ceļam satiku meiteni no Dānijas, ko arī atpazinu no mūsu online aktivitātēm. Kad ierados, istabiņā mani jau gaidīja Elena – meitene no Vācijas. Viņa bija ļoti jauka. Mums bija daudz par ko runāt un šķiet tajā vakarā aizgājām gulēt pēc pusnakts. Google mums bija sagatavojusi mazu pārsteiguma Welcome zīmīti un konfektes. Šis, kombinācijā ar luksus viesnīcu jau liecināja par augsto līmeni šajā pasākumā.

Pirmajā dienā, ierodoties Google ofisā, kurā strādā ap 5000 darbinieku biju patīkami pārsteigta. Viss bija tik krāsains un pozitīvs. Visur kur skaties, smaidīgi jauni cilvēki. Jutos kā nonākusi kādā koledžā, jo cilvēki bija ģērbušies ļoti neformāli un kā jau teicu, viss bija krāsains, ik uz soļa vai nu bilijarda galds, vai pinkponga galds, vai galda futbols, utt. Vēlāk redzēju arī lielu sporta zāli, baseinu, zobārsta kabinetu, spa, utt. Un šajā mājā esot 7 dažādi restorāni. Viss manis minētais, protams, darbiniekiem ir bez maksas.

Viena pēc otras sekoja lieliskas prezentācijas un aktivitātes. Viss bija tik iespaidīgs. Otrajā dienā mums bija grupu projekts, kurā katrai grupai bija savs NGO pārstāvis un mums viņam vajadzēja palīdzēt nākt klajā ar mārketinga ideju, kā savākt ziedojumus viņu idejai. Uzvarētāj komanda, par ko paši balsojām, katrs saņēma jaunu Nexus telefonu. Tas visiem bija liels pārsteigums. Otrās dienas vakarā mums bija arī jauka aktivitāte. Mūs sadalīja divās lielās grupās. Viena grupa taisīja sushi un otra, mana grupa picu. Tas bija jautri.

Mans atmiņu dēlis no 3 dienām Dublinā! #Google
Mana mīļākā no visām aktivitātēm bija ēnošana. Es dabūju ēnot Google Baltijas komandu. Bija tik superīgi visus satikt. Visi bija jauni, smaidīgi, stilīgi, draudzīgi. Eh, kā man gribētos tur strādāt. Nākamajā dienā, mums visiem bija oficiālas intervijas prakses darbam nākamajā vasarā. Man bija divas intervijas, katra 45 minūtes. Man ir ļoti grūti kaut ko prognozēt, jo zinu, ka viņi meklē pašus labākos un nekad nekompromizē uz kvalitāti. Nezinu, vai man izdevās sevi pasniegt vislabākajā gaismā, bet es katru dienu cenšos Universam sūtīt labas domas un cerēt, ka pēc 6 – 8 nedēļām pie manis atnāks labas ziņas.

Lai kā arī nebūtu, esmu ieguvusi baigo pieredzi un tagad zinu, uz ko vēlos iet un ko vēlos darīt. Arī pēdējās aktivitātes, jeb atvadu pasākums bija noorganizēts kolosāli. Vislabāk man palicis atmiņā, kungs, kas sēdēja un gleznoja interesentu portretus. Viņš bija ļoti talantīgs, un visi uzzīmētie tiešām līdzīnājās savam atēlam. Izņemot mani. Es galīgi neizskatos pēc sevis, bet nu varbūt cilvēks bija jau saguris, kad beidzot bija pienākusi mana kārta.



Atpakaļ uz Kopenhāgenu devos jau tajā pašā vakarā, uzreiz pēc atvadu pasākuma. Kopš atgriežšanās viss pa lielam rit mierīgi. Varu just, ka maratons tagad uz kādu laiciņu ir aiz muguras un es varu baudīt mierīgas dienas. Arī darbā visi ir atvaļinājumā, un ofisā līdz ar to ir tāds nesteidzīgs miers. Šis miers man ir nepierasts, taču es cenšos baudīt. Mēģinu pavadīt maksimāli daudz laika ar Jonasu, jo biju to nabadziņu atstājusi galīgā novārtā. Cenšos satikties ar draugiem un pēc divām dienām jau gaidu ciemos Madaru. Jūlija beigās man ir ieplānots road trip uz Horvātiju ar Madaru, mammu un Jonasu, bet par to tad nākamajā ierakstā.


17 maijs, 2016

10 dienu ceļojums uz Romu

Romā, kur iepriekš nebijām bijuši, izlēmām pavadīt 10 dienas. Tā kā mums bija tik daudz laika, dienas aizritēja bez steigas.

Romā ieradāmies 8. maijā – manā dzimšanas dienā. Uz mūsu dzīves vietu izlēmām doties pašu spēkiem un tādā veidā ietaupījām 30 eiro. Viss gāja gludi līdz pēdējajai pieturai no kuras mums vajadzēja iet kājām aptuveni 10 minūtes. Ceļš bija pa ļoti šaurām un nelīdzenām ietvēm tieši blakus lielceļam. Kad beidzot atradām savu Airbnb, mūs sagaidīja jauns itāļu pāris. Biju mazliet sarūgtināta, jo dzīvoklis dzīvē neizskatījās tik labi kā bildēs. Viss šķita tāds nekārtīgs, un lai gan balkons bija ļoti liels, uz tā nebija ne galdiņa, ne krēsli. Solītais skats uz Vatikānu arī nebija nekas īpašs, jo knapi vien varēja saskatīt mazu tornīti rēgojamies caur kokiem. Iela zem logiem bija ļoti trokšņaina un dažviet dzīvoklī atradām skudras. Wifi arī nebija, lai gan to mums izdevās noķert uz balkona no kaimiņiem. Vienvārdsakot, dzīvoklis bija nekas īpašs.

Šāda paskata sargi bija visur
Vakarā Jonas mani pārsteidza, jo bija mums rezervējis galdiņu kādā īpašā restorānā, ko viņam bija ieteikši draugi. Vakariņas tiešām bija gardas un pārsteigums izdevies. Pirmo reizi dzīvē ēdu oktapusu. Pirmajā vakarā mums bija pāris problēmas ar transporta biļešu iegādi, jo automāti pieņēma naudu ne lielāku par 5 eiro, bet mums uz rokas bija tikai simtnieki. Beigās visa stacija tika iesaistīta un naudu mums izmainīja viens no daudzajiem sargiem ar milzīgu automātu un smieklīgu cepurīti galvā. Vēl viens tā vakara piedzīvojums bija neskaitāmie tirgoņi, kas neatlaidīgi centās iemānīt kādu no saviem sūdiem. Vakaros tās pamatā bija rozes, ko viņi man burtiski meta virsū kā dāvanu. Dāvanu par samaksu. Tāds, redz, viņiem princips.

Nākamā rītā devāmies uz lielveikalu iepirkties. Ļoti daudz naudas aizgāja pusdienojot restorānos, tāpēc vismaz brokastis nolēmām ieturēt mājās. Savu balkonu kaut cik iekārtojām, lai varētu vismaz brokastis baudīt ar ‘’miglaino’’ skatu uz Vatikānu. Pēc brokastīm devāmies pastaigā uz Vatikānu. Pa ceļam ievēroju ļoti daudz svēto – gan mācītājus, gan mūķenes. Vēlāk pie šī skata jau pieradu, taču sākumā tas šķita mazliet dīvaini un nierasti. Man ļoti patika klaiņot pa mazajām Itālijas ieliņām. Pirmās dienas vēl pie tam bija ļoti siltas un saulainas, ka tā vien gribējās dzīvoties pa āru. Tad izlēmām iegādāties Hop on Hop off busa biļetes ar audio gidu. Mazliet iegrābāmies ar kompāniju, jo tieši šai kompānijai autobusi bija tādi veci, pieturas retas un audio gids dažās sēdvietās nemaz nestrādāja. Satiksme Romā bija briesmīga. Ievērojām ka nepārtraukti kauc ātrās palīdzības mašīnas, kas iespējams varētu būt šīs briesmīgās satiksmes rezultātā. Mašīnas ļoti negribīgi stājās uz gājēju pārejām un skūteristi drāzās ārā no katra stūra.

Itāļu saldējums bija vienkārši lielisks
Lai gan bijām diezgan patālu no Romas centra, klaiņojot pa mūsu pašu ieliņām atradām vairākus autentiskus itāļu restorānus, kur pat ēdienkarte nebija angļu valodā. Tā, protams, bija laba zīme. Picērija, bija pilna cilvēku un bija interesanti redzēt, ka itāļi vakariņas ēd sākot no 20:00 vakarā. Tā nu mēs 10 dienas dzīvojām kā itāļi, kas ēd vēlu un katru ēdienreizi nobeidz ar esspreso. Ēdām arī daudz saldējumu, kas, protams, kā paredzēts bija vienkārši ekselents.

Kad beidzot pienāca mūsu ekskursiju diena, man pēkšņi sāka sāpēt vēders. Sāpes bija diezgan nepatīkamas, tāpēc izlēmu painteresēties vai tuvumā nav kāds ārsts, kas man varētu palīdzēt. Viss beidzās ar to, ka viena no vietējajām mūķenēm piedāvājās mani aizvest uz slimnīcu, kur rindā nosēdēju 8 stundas. Tā kā sāpes bija nepanesamas, veinkārši iet prom nevarēju. Jāatzīst, ka biju ļoti nepatīkami pārsteigta par itāļu ārstu atieksmi pret pacientiem. Viņi bija ļoti neiecietīgi, jo lai gan daži no gaidītājiem sēdēja mokošās sāpēs, šie mediķi, kas strādāja uzgaidāmajā telpā savā starpā tikai par kaut ko smējās. Viens vīrietis visas tās 8 stundas gulēja tur pat uzgaidāmajā telpā, ik pa laikam vēma, bet neviens pie viņa pat nepiegāja, ne ūdeni iedot, ne pārliecināties, vai viņam viss ir kārtībā. Protams, angliski arī neveins tur nerunāja. Kad beidzot biju izstāvējusi vienu rindu un tiku pie pirmā ārsta, man tika iedurta dibenā šprice ar pretsāpju līdzekli un tad man atkal bija jāgaida. Ļoti neapmierināta un kliba medmāsa man nepārtraukti kaut ko itāliski teica un prasīja. Beigās sapratu, ka man esot jādzer ļoti daudz ūdens, jo man tiks veikta sonogrāfija. Tā nu dzēru, dzēru, līdz man sāka vajadzēt uz tualeti. Kad medmāsai to mēģināju ieskaidrot, tiku aizvesta uz nākamo stāvu, kur man atkal bija jāstāv rindā. Man tika piekodināts, ka uz tualeti iet nedrīkstu. Tā nu 30 minūtes sēdēju nenorāmlās mokās, jo ļoti vajadzēja uz tualeti. Beigās pateicu nākamajai dusmīgajai medmāsai, kas ne vārda nerunāja angliski, ka es vairs nevaru izturēt. Tad viņa man atļāva iet uz tualeti. Kad beidzot atnāca ārsts, viņš ar to nebija apmierināts, bet nu ko nu vairs. Pēc sonogrāfijas noskaidrojās, ka man ir mazi nierakmeņi. Man izrakstīja zāles un piekodināja, ka ir jādzer ļoti daudz ūdens. Biju tik ļoti izsalkusi, ka uzreiz pēc slimnīcas devāmies kārtējajās vēlajās vakariņās


Kolizejs
Tikai maza daļiņa no
Vatikānas dārziem
Laimīgā kārtā mums izdevās visas ekskursijas pārcelt uz nākamo dienu. Mūsu galvenais apskates objekts tajā dienā bija Kolizejs. Biju sajūsmā par šo ekskursiju, jo bijām ar ļoti zinošu gidi, kas interesanti mums pastāstīja par Romas vēsturi un Kolizeja lomu tajā. Diemžēl tā bija pēdējā saulainā diena Romā, jo sākot ar nākamo dienu pamatīgi lija. Saulīte uzspīdēja tikai tad, kad mums to ļoti vajadzēja. Piemēram, dienā, kad devāmies ekskursijā pa Vatikānas dārziem. Tā bija privāta ekskursija, kas bija katra iztērētā eiro vērta. Tik neaptverami skaists dārzs un fonā interesanti stāsti par Vatikānas vēsturi un mūsdienu ikdienas dzīvi tajā. Bez šaubām mana mīļākā ekskursija mūsu ceļojuma laikā. Arī futbola mačs uz, ko Jonas mani uzaicināja ir neaizmirstams šī ceļojuma piedzīvojums. Bijām Romas Olimpiskajā stadionā, kurš varot uzņemt līdz pat 70 000 skatītājus. Protams, stadions nebija pilns cilvēku, taču itāļu fani bija pietiekamā skaitā, lai radītu lielisku atmosfēru. 
Romas Olipiskajā Stadionā

Pēdējajā dienā ar vilcienu devāmies uz Tivoli, kas ir pilsēta aptuveni 70 km no Romas. Ļoti kalnaina, skaista vieta. Uzkāpām pašā augstākajā kalnā, izstaigājām to apkārtni, kas bija pilna ar villām un dārgām mašīnām. Bija skaisti.



Kopumā ceļojums mums ir izdevies. Visādos veidos piedzīvojām īstu itāļu sadzīvi, tai skaitā eirovīzijas fināla skatīšanos ar itāļu komenētājiem pa virsu. 10 dienas noteikti ir daudz par daudz vienā Eiropas pilsētā, it īpaši tad, ja mājās gaida vesels kalns darbu, bet lai šis tad kalpo mums par mācību. 

11 maijs, 2016

Viss ir vislabākajā kārtībā

Šodien ir mana 24. dzimšanas diena un esmu ceļā uz Romu. Vai šo blogu vispār var sākt ar labāku teikumu? Diemžēl, manu apņemšanos rakstīt katru mēnesi ir grūti noturēt. Bet tas nav tāpēc, ka nebūtu par ko stāstīt. Stāstīt ir ko, un beidzot man ir brītiņš, kad varu un gribu atskatīties uz pēdējos mēnešos notikušo.

Šķiet, ka viens no lielākajiem notikumiem, kas manu dzīvi varētu pamatīgi mainīt ir apstiprinājums Google University programmai. Vienreiz skolas mājas lapā pamanīju sludinājumu un pieteicos. Šoreiz garlaicīgās motivācijas vēstules vietā bija jāizpilda online tests. Arī savu CV uzfrišināju. Tā kā galvenā programmas tēma ir AdWords, internetā atradu CV template, kas izskatās tieši tā kā Google meklētāj lapa. Šajā brīnumā ieguldīju $ 20, taču jutu, ka tas ir to vērts. Aprīļa sākumā uzzināju, ka esmu tikusi nākamajā kārtā, kas šajā gadījumā bija telefona intervija. Aiz priekiem nezināju kur likties, jo to, ka tikt kaut vai nākamajā kārtā ir liels gods zināju uzreiz. Šī programma ir paredzēta tikai 40 cilvēkiem, un pieteikumi tika izvērtēti no visas pasaules. E-pastā, kurā man paziņoja, ka esmu tikusi nākamajā kārtā bija arī daudz dažādu sagatavošanās materiālu. Lai gan mana intervija bija pēc vienas nedēļas, sāku tai gatavoties uzreiz. Tā kā to uzstādīju par savu prioritāti, mācības uz šo laiku palika otrajā plānā. Mana intervija notika 15. aprīlī plksten. 15:30. Līdz pat pēdējām brīdim biju ļoti satraukusies. Kad telefons beidzot zvanīja, pacēlu un otrā galā dzirdēju ļoti draudzīgu un patīkamu puiša balsi. Sākumā man tika uzdoti vienkārši pamata jautājumi, piemēram, vai varu apstiprināt, ka esmu gatava piedalīties attiecīgajos datumos, utt. Tad vēl bija divi vai trīs jautājumi par manu pieredzi, taču jāatzīst, ka pēc tam, kad beidzu runāt, sapratu, ka biju pilnīgi citā pasaulē un no intervijas neko daudz neatceros. Tā paskrēja nemanot, un es nespēju aptvērt, vai gāja labi vai slikti. Taču tā kā puisis solīja, ka atbildi dzirdēšu tikai maija vidū, centos atslābt. Taču tieši pēc vienas nedēļas pamanīju, ka man ir neatbildēts zvans no Google. Centos uzreiz atzvanīt, bet man neviens necēla. Tā nu mana nedēļas nogale sākās stresā, jo nespēju saprast, kāda iemesla dēļ viņi man būtu zvanījuši. Paldies dievam, pirmdien, Google man zvanīja atkla, un šoreiz es šoreiz es telefonu pacēlu. Zvanītāja man uzreiz pateica, ka zvana ar labām ziņām, jo esmu programmā uzņemta. Tā nu man tagad uz paplātes ir pasniegta mega milzīga iespēja, jo šajā 3 dienu garajā programmā, kas norisināsies jūlijā Īrijā, es un vēl 39 jaunieši tiksim iepazīstināti ar iespēju strādāt Google Global Customer Experience departamentā. Un 3. dienā mums katram būs intervija, kur man būs iespēja tikt praksē. Ideālais variants man būs tāds, ja tikšu 6 mēnešus ilgā praksē (Dublinā) uzreiz pēc atgriešanās no Pēterburgas, kas attiecīgi būs no jūlija līdz decembrim, 2017. gadā. Tas būs laiks, kad man būs jāraksta maģistra darbs un esmu gandrīz 100% pārliecināta, ka šāda kombinācija no manas skolas puses tiks apstiprināta. Galu galā es mācos E-biznesu un savu maģistra darbu varu saistīt ar kādu Google projektu.

Nevar gan teikt, ka šī iespēja man tika pasniegta uz paplātes. Lai šajā programmā tiktu, ieguldīju daudz laika  un enerģijas. Šī iemesla dēļ, mazliet cieta manas mācības un pēdējā nedēļa programmēšanas projekta rakstīšanā bija īpaši stresaina. Mēs ar Vaivu pamatīgi cīnījāmies, lai šo projektu uzrakstītu labā līmenī. Tas bija it īpaši grūti, jo ne tikai mums nebija nekādas iepriekšējas zināšanas par programmēšanu, mēs tam visam pa virsu bijām iestrēgušas grupā ar Pernillu. 49 gadus vecu un vēl pie tam kurlu sievieti. Ātri vien sapratām, ka sarunas ar viņu ir lieka laika izšķiešana un izlēmām visu smago darbu ņemt uz mūsu pašu pleciem. Paldies dievam, Christos, Vaivas labs draugs mums ļoti daudz palīdzēja. Pie viņa pavadījām neskaitāmumus vakarus. Pēdējajā, nodošanas dienā, rakstīt pabeidzām tikai pēc plksten. 03:00 naktī. Christos, mums arī piedāvāja palīdzēt sagatavoties mutiskajam eksāmenam, kas būs jau 6. jūnijā. Mums ar Vaivu jāizdomā, kas foršs kā pateicība par viņa atbalstu. Taču uzreiz, kā beidzās mocības ar programmēšanas eksāmena rakstīšanu, ir sākušās jaunas mocības ar likumdošanas projekta darbu. Jeb pareizāk sakot – diviem darbiem. Viens ir mans individuālais darbs, un otrs ir grupas darbs. Šoreiz grupā esam ar Vaivu un Ewu. Individuālais darbs ir jānodod 23. maijā un grupas darbs jau 27. maijā. Īsti neesmu sākusi nevienu, bet esmu ceļā uz Romu un atpakaļ būšu tikai 18. maijā. Nu ko lai saka – ‘’challenge accepted’’.

Vēl jo projām strādāju Ramboll un vēl jo projām neesmu īsti ar šo darbu apmierināta. Zinu, ka man ir potenciāls uz daudz ko vairāk kā Excel tabulu taisīšana. Taču no otras puses, Ramboll darbu ir ļoti vienkārši apvienot ar mācībām, kas aizņem ļoti daudz mana laika. Esmu vairākkārt mēģinājusi meklēt ko citu, bet beigu galā es saprotu, ka šis pašlaik ir mans ideālais variants, jo kontrakts man tiks pagarināts tieši līdz brīdim, kad braukšu uz Pēterburgu un, ja visas zvaigznes būs man par labu, tad pēc Pēterburgas man jau būs nodrošināta prakse Google. Nezinu gan kā viss mainīsies no jūlija, jo Silvija man paziņoja, ka viņa pārvācas no Dānijas atpakaļ uz Šveici pie sava vīra, kas no šī gada janvāra uzsāka tur darbu. Silvijas plāns gan esot palikt ar Ramboll un strādāt no atāluma kā neatkarīgs konsultants, bet tad jau redzēs. Es tikai ceru, ka līdz ar Silvijas aiziešanu, nebūs tā, ka nebūšu nevienam vajadzīga. Bet es arī ceru, ka nebūs tā, ka man tiks uzgrūzti visi Silvijas darbi, jo šobrīd vismaz izskatās, ka monthly reporting man būs jāpārņem pilnībā uz saviem pleciem.

Lai gan skola un darbs aizņem lielāko daļu mana laika, es cenšos piespiesties iet uz krievu valodas kursiem, taču jāatzīst, ka neredzu tam diži lielu jēgu. Man vispār nav laika pildīt mājas darbus, tāpēc uz katru lekciju eju nesagatavojusies. Un arī pašās lekcijās, sarunas pamatā notiek dāņu valdoā un no krievu valodu es diez ko daudz nedabūju praktizēt. Bet ar lepnumu varu teikt, ka kopš pirmā maija ar Jonasu beidzot esam atsākuši iet uz sporta zāli. Tagad gan atkal būs 10 dienu pauze un noteikti daudz Itāļu picas, pastas un saldējumi, taču ehh...atvaļinājums ir atvaļinājums.

Kopš pirmā maija mūsu dzīvē ir vēl viena liela pārmaiņa. Kad Telimena izvācās, sāku meklēt jaunu īrnieku. Tad ieraudzīju, ka viens no maniem paziņām meklē dzīves vietu savam brālim. Tā nu sāku sarakstīties ar Morganu, franču čali ar ko mēdzu kopā strādāt un, kas kādreiz Jonasam pasniedza privātsundas franču valodā. Kāda es biju muļķe, ka tikai pēc tam, kad bijām par visu vienojušies, pajautāju, lai Morgans pastāsta vairāk par savu brāli. Izrādās šim ir 35 gadi un viņš knapi runā angliski. Trakākais, ka vienojāmies, ka viņš pie mums dzīvos 5 mēnešus. Nu neko darīt. Aprīli izbaudījām divvientulībā, bet jau no pirmā maija sākām dzīvot ar Damien. Pirmo reizi, kad viņu ieraudzīju biju šokā, cik vecs viņš izskatās. Izrādās viņš arī smēķē, kas, protams, ir nejauks mīnuss. Visā visumā viņš ir ļoti jauks un mierīgs un pa lielam mājās daudz laika nepavada, bet jāatzīst, ka neesmu vēl pie viņa pieradusi. Vismaz viņa angļu valoda nav tik zemā līmenī, kā biju gaidījusi un pateicoties viņam, mums Romai ir ļoti jauka kabatas nauda.

Vēl viens traks stāsts man ir saistīts ar baznīcu, jeb kā beigās izrādījās kultu uz ko mani aizvilka Nelda. Viņai kolēģe šo vietu bija ieteikusi, kā interesantu pasākumu, kur smuki dziedot un, kur ir tāda kā debate ar reliģisku tematiku. Kad ieradāmies, mums jau pie durvīm sveicināja un teica ‘’Welcome to the church’’. Kad iegājām galvenajā zālē (šis svētdienas pasākums tika vadīts Brēmenes teātrī, pašā Kopenhāgenas centrā), tur bija tāda mūzija, tāds lāzer šovs, ka nu tikai. Jāatzīst, ka pirmajā reizē, lai gan bijām pārsteigtas par to, kā šī Hillsong baznīcas priesteris uzvedās un vadīja visu pasākumu, emocijas bija pozitīvas un izlēmām nākt atkal. Nākamajā reizē bija mazliet dīvaināk, jo uz skatuves stāvēja liela baļļa, kurā pēc ‘’dievkalpojuma’’ vairākus jauniešus iesvētīja. Jā, viņus svētīja iemērcot visu augumu tajā baļļas ūdenī. Pēc tam, kad beidzot, biju par šo situāciju pastāstījusi mammai, viņa atvēra manas acis un lika saprast, ka tā ir sekta. Galu galā tas nav normāli, ka publikā bija tikai jaunieši, kas nepārtraukti sauc kaut kādus saukļus laikā kad preisteris runā. Un pats priesteris pēc priestera vispāt neizskatījās. Stilīgs, jauns austrāļu čalis, kas visu laiku mētā jokus. Un tam visam pa virsu, cilvēki visu laiku pret viņu cēla un vērsa rokas. Pēc sarunas ar mammu, sāku pētīt, kas tā Hillsong baznīca īsti ir. Un jā, izrādās, ka tas ir kults pasaules mērogā. Tā kā ar visu šo dalījos arī ar Telimenu, aizgāju uz turieni vēl pēdējo reizi, lai tikai parādītu viņai dzīvajā kas tas viss ir. Pēdējā reize bija viss neomulīgākā, jo viss par ko tas priesteris spēja vien runāt bija tas, ka mums par savu galveno mērķi ir jāuzstāda jaunu cilvēku savervēšana un ieguldījums baznīcā (10% no mūsu ienākumiem). Drausmas. Trakākais, ka šī tā sauktā baznīca ir pilna ar janiem cilvēkiem, kas šķiet ir pilnībā nohipnotizēti.

Nobeigt vēlos uz pozitīvas nots. Kopumā man iet ļoti labi. Martā pie manis bija ciemos Katrīna – mana sena draudzene no basketbola laikiem. Ar Jonasu vēlreiz bijām uz Latvišu kino filmu ‘’Sonata’’. Kā man patīk šie vakari. Atkal bijām uz stand up comedy. Šoreiz sapulcējām visus slēpotājus ar ko bijām Zakopanē. Aprīlī tiku uzaicināta uz Ewas dzimšanas dienu. Labākā mājas ballīte, ko biju pieredzējusi pa ļoti ilgiem laikiem. Tad vēl liels notikums bija mana tikšanās ar tēti un Norču. Pēc viņu uzaicinājuma tikties Kopenhāgenā, nolēmu, kāpēc gan nē, un jāatzīst, ka tikšanās bija izdevusies. Bet laikam pats smiekīgākais un stulbākais bija mana cīņa, lai savā īpašumā iegūtu Kylie Jenner lip kit. Pēc vairākiem komiskiem atgadījumiem divas Kylie lūpukrāsas ir nokļuvušas manā īpašumā.

Labi, mans lidojums tuvojas beigām un šķiet esmu atskaitījusies par visu svarīgāko. Nākamais ieraksts būs par manu skaisto 10 dienu ilgo Romas ceļojumu.

Cheers!



04 marts, 2016

Studente uz pilnu slodzi

Nespēju noticēt, ka ir jau marts un esmu maģistra studente vairāk kā mēnesi. Kas tik šajā vienā mēnesī nav noticis. Kā lielākais un galvenais notikums jāmin tas, ka mans pieteikums uz Pēterburgu tika apstiprināts. Vēl jo projām nespēju noticēt, ka nākamgad šajā laikā būšu pilna laika studente Krievijā. Cik satraucoši. Līdz ar to kā otrs lielākais notikums jāmin mana iestāšanās krievu valodas kuros. Jā, kopš 24. februāra, katru trešdienas vakaru pavadu mācoties krievu valodu. Iestājos trešajā līmenī, jo domāju, ka pirmais un otrais man būs par garlaicīgu. Jāatzīst, ka esot trešajā līmenī ar cilvēkiem, kam pirmie divi līmeņi atmiņā ir pavisam svaigi, esmu diezgan zemā līmenī uz pārējo fona. Protams, mana izruna uz pārējo fona ir vislabākā, jo dāņiem krievu valodas skaņas ir kaut kas neaptverams, taču dažs labs ir baigi uztrenējies. Sākumā biju domājusi, ka klase nebūs diži apmeklēta un es būšu vienīgā starp bariņu vecu dāņu veču, kas sapārojušies ar krievu dūdiņām, taču beigās izrādījās, ka tā gluži viss nav. Esam ļoti raibs kolektīvs - veci, jauni, sievietes vīrieši. Šķiet, mums ir ļoti noveicies ar skolotāju, kas pati, protams, ir krieviete. Ludmila ir ļoti dzīvelīga un lekcija ar viņu paiet viegli, neskatoties uz to, ka šo valodu mācos no dāņu valodas un neskatoties uz to, ka trešdienas priekš manis ir ĻOTI garas dienas.

Pa skolu iet labi. Programēšanas kurs paliek aizvien grūtāks un grūtāks, un nu jau ir sācies projekta rakstīšanas laiks. Kaut kā atkal iznāca būt grupā ar Pernillu, to kurlo sievieti, taču jāatzīst, ka ar viņu sastrādāties nav tik traki, kā biju domājusi. Izrādās viņa spēj runāt un mazliet arī lasīt no lūpām. Esot ar viņu vienā grupā, esam spiesti būt ļoti efektīvi un lieki netērēt laiku, jo galu galā viņai ir noalgoti tulki. Paldies dievam, Vaivas ir labos draugos ar programētāju, kas kaut kādu brīnumainu iemeslu dēļ ir ļoti ieinteresēts mums ar šo projektu palīdzēt. Bijām ar viņu uz vienu tikšanos un tajās divās stundās, viņš mums izskaidroja visu daudzkārt labāk un skaidrāk nekā mūsu pašu skolotāja. Cik sapratu mūsu sadarbība ar to nebeigsies, un kad pienāks laiks programēt, viņš mums ar prieku palīdzēšot. Tas mums, protams, ir milzīgs atvieglojums. Vispār projekti un eksāmeni jau tagad sāk spiest uz nerviem. Ļoti uztraucos par eksāmenu likumdošanā. Šis priekšmets ir ļoti grūts un lasāmviela diezgan garlaicīga. Bet zinot mani, viss būs labi.

Pēc mana ļoti neveiksmīgā kritiena
Vēl jo projām neesmu ar nevienu sadraudzējusies. Protams, ik pa laikam parunāju tad ar vienu, tad ar otru, bet nekas vairāk no tām sarunām arī neizvēršas. Ir tik komfortabli būt vai nu Vaivas vai Ewas sabiedrībā, ka es neizjūtu īpašu vēlmi iedziļināties jaunos cilvēkos. Taču es beidzot saņēmos un aizgāju uz vienu klases pasākumu. Tas tika rīkots viena meksikāņa puiša vārdā Alehandro dzīvoklī. No klases bija kādi 15 cilvēki un tad vēl bija vesels bars citu cilvēku ne no mūsu klases. Pats sākums nešķita diži daudzsološs, jo, kad ar Vaivu un Ewu ieradāmies, dzīvoklis bija pārpildīts un tā piepīpēts, ka nāca vēmiens. Viss protams mainījās pēc pāriz glāzēm džina ar toniku. Un pavisam labi un jautri palika pēc vairākiem zaudējumiem beerpongā. Viss beidzās ar to, ka biju pilnīgā &^$(#$%^. Mājās devos ap diviem rītā, taču dzīvoklī iekšā tiku labi ja četros, kam par iemeslu ir tas, ka pazaudēju mājas atslēgas. To sapratu, kad klupdama krisdama biju tikusi līdz mājas durvīm, un, protams, mājās neviens nebija. Jonas bija tālu prom no Kopenhāgenas ar saviem draugiem svinot dievs vien zina ko, un Tela, kas starp citu vēl jo projām pie mums dzīvo, tajā naktī strādāja. Nezinu kādā veidā, bet es saņēmos un devos atpakaļ uz pilsētu, kur atradu Telas darba vietu. Viņa man tad iedeva savas mājas atslēgas un izsauca priekš manis taksi. Mans vakars beidzās ar nevajadzīgu takša rēķinu, pazaudētām mājas atslēgām un pats trakākais – ļoti nejaukām traumām. Mana labā plauksta bija nobrāzta jēlum jēla, kamēr mana kreisā roka bija sasista tik ļoti, ka es vēl jo projām pēc divām nedēļām nespēju panest smagumus vai izdarīt straujas kustības. Šķiet, man vajadzētu saņemties un šajā sakarībā beidzot sazināties ar manu ārstu. Kārtējo reizi secinu, ka neesmu radīta ballītēm un man no tām vajadzētu izvairīties.


Neskatoties uz šo vienu negadījumu, esmu īsts paraugbērns. Mācos kā traka katru brīvu brītiņu. Man ir tik daudz lasāmā, ka citādāk nemaz nevar būt. Šī iemesla dēļ izlēmu pamest AIESEC. Tas bija ļoti grūts lēmums. Ilgi centos saprast visus plusus un mīnusus, līdz beigās secināju, ka tur nav ko daudz saprast, kā tikai to, ka man tam fiziski nav laika. Negribu sevi iztukšot pilnībā. Man pat vairs vispār nav laika satikt savus tuvākos draugus. Paldies dievam, vismaz Tela dzīvo ar mani vienā dzīvoklī un mēs varam redzēties katru dienu un dažreiz pavadīt ļoti jautrus un spontānus vakarus kopā. Un vienīgais īpašais vakars šajā mēnesī ar Jonasu bija mūsu stand up comedy apmeklējums, ko domāju šajā mēnesī atkārtot. Ā, un kā pēdējo jaunumu gribu minēt – mēs nopirkām biļetes uz Romu maijā. Esmu tādā sajūsmā!

05 februāris, 2016

Pirmā nedēļa skolā!

Mans šī brīža lielākais notikums ir skola. 29.janvārī bija mana pirmā tikšanās ar klasi. Šī diena bija kā informatīva lekcija par programmu un iespēja iepazīt dažus no mūsu pasniedzējiem. Tā kā vēlējos iesniegt dokumentus apmaiņai pirms 1. februāra, mana 29. janvāra diena sākās agri. Vispirms devos uz Ramboll, izprintēt trūkstošos papīrus, tad devos uz vienu no manas universitātes ēkām, kur atrodas internacionālais offiss. Tur sastapos ar ļoti laipnu adminstratori, kas man palīdzēja izprintēt pareizu bildes kopiju (manis iesniegtās bildes izmēri bija par lielu). Administratore man atklāja, ka rezultātus par apmaiņu uzzināšu jau pavisam drīz. Cik satraucoši. Nespēju vien beigt kalt plānus par manu nākotni Pēterburgā :) Lai nu kā, pēc dokumentu iesniegšanas devos uz citu Universitātes ēku, kur satiku Vaivu. Man ir ļoti noveicies, ka esmu klasē ar 3 meitenēm, ko pazīstu. Atgādināšu, ka Vaiva ir lietuviešu meitene ar kuru bijām vienā praksē. Ewa ir poļu meitene, ko iepazinu caur Elīnu Mucenieci. Neesam daudz tikušās, taču šķiet, ka ar Ewu esam uz viena viļņa. Man viņa ļoti patīk. Trešā ir Paula – Elīnas Zeikamanes māsa. Atgriežoties pie 29. janvāra notikumiem. Pirms lekcijas ar Vaivu paēdām pusdienas un gandrīz nokavējām. Kad ieradāmies, klase bija pārbildīta un mēs knapi atradām vietu pašās beigās. Kopējais iespaids par šo pasākumu bija loti pozitīvs. Izrādās mēs esam 85 cilvēki akceptēti no gandrīz 200 pieteikumiem. Man šī statistika ļoti patīk un liek justies īpašai :) Šajā dienā diemžēl nesanāca iepazīties ar nevienu jaunu cilvēku, jo pamatā runāju ar Vaivu un Ewu. Taču kopumā šķiet esam dzīvelīga un jauneklīga klase. Interesanti bija redzēt vienu kurlu meiteni mūsu starpā. Viņas dēļ klases priekšā vienmēr bija kāds, kas visu viņas teikto tulkoja zīmju valodā.
Savu pirmo dienu nosvinēju kopā ar Jonasu vienā jaukā restorānā netālu no mūsu mājām. Tā kā jā - 29. janvāris bija daudz jautru un iespaidīgu notikumu pilns.

1.februārī bija mana pirmā īstā skolas diena. Ierados ļoti laicīgi. Lekcija programmēšanā notika lielā autitorijā, taču atmosfēra bija mājīga. Sēdēju blakus Ewai un Vaivai. Otrā pusē man sēdēja kāds puisis no Vācijas, kas šķiet bija pirmais cilvēks ar ko tā pa īstam iepazinos. Taču jāatzīst, daudz laika sarunās nepavadījām. Taču kopš tās reizes, katru reizi kad redzamies, viņš smaida tā, ka šķiet, viņš ar mani mēģina flirtēt. Smieklīgi. Pēc lekcijas par programmēšanas teoriju, kopā ar Ewu un Vaivu devāmies pusdienās. Man tā patīk manas universitātes ēdnīca, kur ir ļoti liela ēdienu izvēle un viss ir ļoti lēts. Esmu sajūsmā. Pēc pusdienām devāmies uz lekciju, kur programmēšanas teorija bija jāsāk pielietot praksē. Sapratu, ka šī klase nebūs viegla, jo tā ir ļoti tehniska, bet esmu apņēmusies kārtrīgi tai mācīties, tāpēc domāju, ka viss būs labi. Šajā klasē Vaiva mani iepazīstināja ar Donatas – puisi no Lietuvas. Viņš šķita ļoti jauks un draudzīgs, kā arī vairāk zinošs par datoriem nekā mēs ar Vaivu kopā. Blakus Donatas sēdēja vēl viens gudrītis, kurš izrādās ir no Latvijas. Taču, kad viņš ar sevi iepazīstināja, uzreiz saklausīju krievu akcentu. Nezinu, vai viņš maz runā latviešu valodā. Citu dienu atklāju vēl vienu latviešu puisi, kas ar šo krievu čali sarunājās angliski. Tātad mana teorija par to, ka viņš ir nerunā latviski pierādās. 

2.februārī iepriekšējā gada studenti mums uzrīkoja vēl vienu informatīvo dienu, kur mums bija iespēja uzdot visus sev interesējošos jautājumus, kā arī labāk iepazīt vienam otru. Ar to iepazīšanos man kaut kā vel neiet, jo esot skolā, parasti runāju vai nu ar Ewu vai Vaivu. Kad sāksies grupu darbi, tad cerams būšu spiesta socializēties vairāk. Taču jāatzīst, ka ballītes un dzerstiņi uz kuriem mani jaunie klases biedri liekas ir kā traki, nav man īpaši saistoši. Bet augstāka mērķa labad, nākam piektdien došos uz skolas rīkotu baļļuku. 

Mūsu jaunā mašīna
3. un 4. februārī turpinājās lekcijas. 3. februārī pieredzēju savu pirmo lekciju tiesību zinātnē, un jāatzīst, ka tas ir vēl viens tāds pats priekšmets kā programmēšana, kurā uzmanība un laiks jāvelta no paša sākuma un visu laiku. Pēc skolas devos mājās, lai tālāk ar Jonasu un viņa tanti dotos pie Jonasa mammas uz laukiem. Nākamā dienā bija paredzētas Jonasa vecmāmiņas bēres. Līdz ar to, man nācās izlaist lekcijas 4. februārī. Protams, tajā dienā tika formētas grupas, un es biju palikusi bez grupas. Paldies Dievam, salasījāmies vēl tādi kā es, bet jāatzīst, ka neesmu lielā sajūsmā. Manā grupā trāpījās tā kurlā meitene, un man ir bail, ka tas visu grupas darbu mums tikai sarežģīs. Bet nu tad jau redzēs.

Manas jaunās kažokādas
Jonasa omes vecais
sunītis, ko izvedu
pastaigāties pirms bērēm
Šī ir bijusi ļoti gara un jaunām pieredzēm pilna nedēļa. Kopš pirmdienas pie mums dzīvo Tela un līdz šim mūsu sadzīve ir bijusi ļoti laba. Kā jau iepriekš minēju, ceturtdien biju uz bērēm. Viss bija labāk nekā biju gaidījusi, jo cerimonija bija maza, kapa vieta bija tieši blakus baznīcai un diena bija ļoti saulaina un salīdzinoši silta. Bet neskatoties uz to, es tā pat paspēju saaukstēties. Tagad puņķojos, klepoju un cenšos veseļoties. Cerams šajā nedēļas nogalē savedīšu sevi kārtībā. Bet runājot par mirušo vecomāti, Jonas no viņas mantoja 30 gadus vecu Volvo. Man īstenībā šī mašīna ļoti patīk. Tāda mazliet vintage. Es pat mēģināju ar to braukt un man izdevās diezgan labi. Pēc viņas mājas tīrīšanas, Jonas man atveda viņas kažokādas un man ļoti iepatikās cepure un šalle. Mēteli es nepaņēmu tāpēc, jo Jonas to man dodot izteica piezīmi, ka, ja man tas nepatikšot, viņa tante to pārdos un iegūto naudu izmantos bērēm. Pēc šādas ļoti ’’atklātas’’ informācijas, man būtu jābūt monstram, lai šo ‘’dāvanu’’ pieņemtu.






26 janvāris, 2016

Pirmais mēnesis 2016. gadā

Šogad esmu apņēmusies rakstīt biežāk. Vismaz reizi mēnesī. Galu galā man sāksies pa visam jauna un rakstīšanas vērta dzīve. Tad nu lūk, atskats uz 2016. gada janvāri ir šāds:

Vakariņu galds
Viss sākās ar jaunā gada ballīti. Tā kā uz pulksten septiņiem bijām uzaicinājuši pāris draugus svētku vakariņās, gatavošanās darbi bija sākušies jau dienu iepriekš. Pie manis speciāli palika Nelda un Elīna Ozoliņa. Ar meitenēm un Jonasu dekorējām māju, gatavojām ēdienu, cepām kūku, utt. Gada noslēgums mums noteikti nebija no tiem vieglākajiem, taču ne arī garlaicīgākajiem. Uz vakariņām bijām 11 cilvēki, un visi kā viens ļoti novērtēja mūsu pūliņus.

Jaunais gads ar Jonasu
Jau no paša sākuma centos sevi savaldīt un īpaši daudz nedzert, taču tā kā pūļi ar cilvēkiem uz pusnakts ballīti sāka ierasties jau ap desmitiem, ap to laiku jau bija jāsāk ar katru saukt tostus. Ap pulkstens vienpadsmitiem es jau planēju savā ierastajā manierē. Biju visur un nekur. Alkohols lija, cilvēki dejoja, čaloja, labi pavadīja laiku. Ballīte bija izdevusies. Diemžēl ap trijiem ieraudzījām sms no kaimiņiem, ka esam pa skaļu. Jāatzīst, ka SMS ieraudzījām tikai divas stundas vēlāk nekā tas bija atsūtīts, tāpēc man manā alkohola reibumā pēkšņi vajadzēja visus izmest ārā. Tā arī izdarīju.

Nākamajā rītā pamostoties paliku šokā. Māja bija kā uzspridzināta. Grīda bija ar vismaz centimetru biezu netīrumu kārtu, sienas bija ar šampaniet, pudeles visur, kur skaties. Tas bija vājprātā traks murgs to visu savest kārtībā, taču ar kopīgiem spēkiem mums tas izdevās. Domāju, ka kādu laiku izvairīšos no šāda mēroga pasākumu rīkošanas.

3. janvātī smagais rīts jau bija aizmirsts, jo kopā ar vēl 7 cilvēkiem devos, manis rīkotajā slēpošanas braucienā uz Zakopani, Polijā. Es, Jonas, Mads, Ilze, Nelda un Niccolo lidojām no Kopenhāgenas uz Krakovu un ar autobusu no Krakovas uz Zakopani, kamēr mamma ar Daci brauca ar mašīnu no Rīgas uz Zakopani.

Mūsu kotedžas virtuvītē
Krakovā izlēmām pavadīt pāris stundas pastaigājoties, taču milzīgā sala dēļ tas bija gandrīz neiespējami. Šķiet tajā dienā bija gandrīz mīnuss 15. Protams, kas šobrīd notiek Latvijā ir vispār vārdos neaprakstāms. Vēl jo projām turās ap mīnuss 20. Lai nu kā, pēc pastaigas pa Krakovu devāmies uz centrālo staciju, kur pēc lielas panikas un burzmas tomēr atrodot savu autobusu, devāmies ceļā uz Zakopani. Šis brauciens ilga aptuveni 2,5 stundas, taču par kapeikām. Galā mūs sagaidīja Michal, kotedžas īpašnieks. Kad ieradāmies, nespējām noticēt, cik viss ir skaisti. Tā bija īsta sapņu māja. Paldies dievam, viegli un godīgi starp visiem sadalījām istabas.  Visi tiešām laimīgā kārtā bija apmierināti. Mamma un Dace ieradās krietnu laiku pēc mums, jo baigi apmaldījās. Labi, ka Michal bija tik laipns un ar mani kopā devās viņas meklēt. Kad meitenes ieradās, bijām pilns komplekts un atvaļinājums varēja sākties pa īstam.

Bugelī ar Ilzi un mammu
Slēpošana bija baigi labā. Nu ne Neldai, kas atteicās kāpt uz kalna pēc pirmās neveiksmīgās dienas un varbūt arī ne Niccolo, jo pirmajā dienā viņam bija jānoņemas ar Neldu, bet otrā un trešā dienā viņš palika mājās slims. Bet mums visiem pārējiem bija baigi labi, ja neskaita to, ka kalns bija pilns ar krieviem. Sadzīviskā ziņā mums negāja tik labi, jo trešajā vakarā visi piedzērāmies (it īpaši es un Nelda) un, protams, atkal es ar savu uzvedību izvedu no pacietības Jonasu. Es jau neko tādu neizdarīju, vienkārši viņš vēl nav pieradis pie A-Eiropas apgriezieniem. Lai nu kā, nākošajā rītā sākās lielais mājas strīds, kurā tika iepīti visi. No tā brīža līdz pat šai baltai dienai es nespēju ciest Mads un šķiet, ka viņš mani arī nē. Tā kā tas ir viens jauns pavērsiens manā dzīvē – es līdz baltkvēlei ienīstu sava drauga labāko draugu.Katrā ziņā šīs visas lielās drāmas dēļ, man ceļojums bija vairāk vai mazāk sabojāts. Taču pozitīvais bija tas, ka biju kopā ar savām meitenēm un slēpošana  bija izdevusies (neskatoties uz to, ka Polijā ar sniegu bija pašvaki). Vēl pieminēšanas vērts ir Ilzes un Mads romāns. Tas bija smieklīgi, ka viņi jau otrajā dienā viens pie otra ievācās un tā kopā nodzīvoja līdz pat ceļojuma beigām, kad ar to arī viss paldies Dievam beidzās.

Atgriežoties no Polijas, bija jāatgriežas arī realitātē, kas ne pavisam nebija viegli pēc tik ilgām brīvdienām. Ramboll mani sagaidīja nepatīkams pārsteigums, jo mans studenta galds, ko izmantoju bija aizvākts. Tagad man nav kur sēdēt, un katru reizi, kad nāku uz darbu, nāku ar cerību, ka kāds neieradīsies darbā. Šī sajūta ir nenormāli stulba. Arī Silvija vēljoprojām māk krist uz nerviem. Šajā ziņā nekas nav mainījies. Ilgu laiku čakarējāmies ar manu darba kontraktu, ko man vajadzēja, lai pieteiktos uz SU stipendiju. Pie vainas šeit bija Silvijas aizmāršība, bet es no šādām situācijām cenšos mācīties, jo, kad esi atkarīgs no citiem cilvēkiem, tad jābūt gatavam ciest šo cilvēku aizmāršības dēļ. Galu galā, pēc ilgas ņemšanās, savu kontraktu beidzot saņēmu un cerams nebūšu nokavējusi pieteikšanos uz stipendiju.  

Pirms skola sākusies, man nepārtraukti jātur ausis un acis vaļā, lai tikai nenokavētu kaut kādas pieteikšanās. Piemēram pieteikšanās uz apmaiņas programmu. Nezinu, kas tur beigās iznāks, taču šobrīd ceru, ka tikšu apmaiņā uz Pēterburgu, Krievijā. Mans plāns par Hong Kongu nesanāca, jo tā skola, kur gribēju, pieprasa, lai kandidāts būtu strādājis vismaz 2 gadus darbu uz pilnu slodzi. Šādas un citādas stulbas prasības mani atturēja pieteikties vēl uz pāris interesantām skolām, bet nu jācer, ka šeit nostrādās teiciens ‘’viss notiek tā kā tam lemts’’. To, vai un kur būšu tikusi uzzināšu salīdzinoši drīz, tāpēc tagad jātur īkšķi.


Ar AIESEC meitenēm
Mūsu luksus brunch ar Ilzi un Elīnu Z,
Kamēr skola vēl nav sākusies, cenšos satikties ar draugiem. Vienu rītu biju jaukā brančā ar Ilzi un Elīnu Z., vienu dienu beidzot aizgājām pusdienās ar Natāliju un Gydu un vienu vakaru pie sevis biju uzaicinājusi meitenes no savas AIESEC komandas. Mums bija tik kolosāls vakars. Ēdām suši, dzērām vīnu, čalojām un smējāmies. Jāatzīst gan, ka mana darbība AIESC ir mazliet pierimusi. Neesmu vairs tādā sajūsmā kā biju iepriekš, taču cerams, ka ar jaunajām pārmaiņām šīs organizācijas struktūrā, atgriezīsies mana motivācija. Esmu apņēmusies pieteikties uz projekta vadītājas amatu. Redzēs, kā tas iznāks. Bet jā, arī ar Jonasu pa lielam viss kārtībā. Vakar viņš mani uzaicināja uz filmu, kas īsti nebija manā gaumē, bet tā kā man ļoti patīk Leonardo DiCaprio, neiebildu. Pēc filmas saņēmām nepatīkamas ziņas par Jonasa vecmāmiņas nāvi. Vakars līdz ar to izvērtās skumjš, bet ‘that’s a circle of life’.