Ziemassvētku brīvdienas

Dienu pirms došanās mājās, Jonas mani uzaicināja uz randiņu, kas vēl šodien liek man smaidīt. Es pirmo reizi ēdu tik glaunā restorānā. Host, norvēģu restorāns, kur mums tika pasniegt 6 kursi ar ēdieniem un pie katra atsevišķi atbilstošs vīns vai šampanietis. Katrs ēdiens un dzēriens tika prezentēts, un man tik atlika bolīt acis, klausoties brīnumos, ko mēs ēdam. Lai gan viss bija skaisti un eleganti, fakts, ka katrs ēdiens garšoja aizvien labāk un labāk ir neaptverams. Tik tiešām fantastiska virtuve, lai gan lielākā daļa ēdiena ietvēra pīles taukus un pēc nosaukumiem it kā nesimpātiskas lietas. Porcijas nebija lielas, bet piesātinātas ar visdažādākajām sastāvdaļām, un tā kā kopā bija 6 kursi, biju pārēdusies. Viss sākās ar „komplimentu” un šampanieti, turpinājās ar starteru un balto vīnu, tad nāca zupa ar citu balto vīnu, tad „main curse” un sarkanvīns, tad pirms deserta deserts un kafija, un galu galā deserts. Tik žēl, ka nespēju atcerēties visas tās interesantās sastāvdaļas, ko ietvēra mūsu vakariņas, bet atkārtošos – tas bija labākais, ko esmu savā dzīvē baudījusi. Jonas teica, ka šo restorānu vada viens no slavenākajiem pavāriem Skandināvijā. Nezinu, cik Jonas samaksāja, bet šāda tipa pieredze nav no lētākajām. Cik nu es atceros no cenām ēdienkartē, tiem vajadzētu būt ap 100Ls, tā ka mans vīrietis bija ļoti pacenties, lai mūsu pēdējais vakars pirms manas aizbraukšanas būtu īpašs. Pēc tik daudz dzērieniem abi bijām mazliet iereibuši un, kad Jonas maksāja rēķinu, es gribot vēl iestumt pēdējo karameles kubiciņu, netīšām iemetu mutē pēc skata ļoti līdzīgo cukura gabalu. Kauns man pa visu ģīmi elegantās oficiantes priekšā, un no šķebinošās saldās garšas vēl ilgi nespēju atbrīvoties. Lai nu kā – vakars bija izdevies un lai gan neesmu pieradusi pie tik elegantām vietām, abi nolēmām, ka šai jākļūst par tradīciju un vienreiz mēnesī vai vienreiz divos mēnešos mums jādodas uz kādu populāru vietu, kur var baudīt līdzīgu servisu un ēdiena bagātību. Nebūtu slikti! Pēc vakariņām devāmies mājās un pasniedzām viens otram ziemassvētku dāvanas. Es gan savu nedrīkstēju vērt vaļā līdz pat 24. Decembrim. Jonasam gan ļāvu atvērt viņa dāvanu, ko biju jau nopirkusi, esot Bali. Nopirku viņam ļoti labas austrāļu firmas zīmes – QuickSilver – peldšortus, klāt pagatavojot ļoti radošu un smieklīgu apsveikuma kartiņu. Paldies Dievam, viņam patika mana dāvana, kas ir tik atbilstoša mūsu drīzajam ceļojumam uz Keniju! Arī man ļoti patika dāvana, ko bija sarūpējis Jonas. 24. Decembra rītā mani patīkami pārsteidza divas ļoti siltas, mīlīgas trušādas čībiņas, kā arī DIOR lūpu spīdums. Nu lutina viņš mani bez gala!

Šobrīd, kad rakstu šo emuāru, sēžu Helsinku lidostā un gaidu savu lidmašīnu uz Kopenhāgenu. Tā kā laiks man ir daudz, būtu pavisam loģiski uzrakstīt, kā tad pagāja mans laiks, ciemojoties dzimtenē. Pagāja ļoti ātri, jo šoreiz biju atbraukusi tikai uz astoņām dienām. Pirmajā dienā, kad ap diviem ielidoju Rīgā, „aktivitāšu saraksts” bija pilns. Vispirms tiku aizvesta uz analīzēm, kur profilakses nolūkos vajadzēja nodot asinis un urīnu. Liels bija sarūgtinājums, kad pēc ne īpaši patīkamajiem mēģinājumiem ar urīna nodošanu, sekoja ārsta skepse par analīžu neatbilstību, jo esmu jau paspējusi tajā dienā paēst. Galīgi biju piemirsusi, ka nedrīkst ēst pirms analīzēm. Tā nu nācās šo lietu pārcelt uz nākamo dienu, atņemot no sava „atvaļinājuma” veselu stundu, ko izniekoju sēžot rindā. Lai nu kā, pēc neizdevušajām analīzēm devos tālāk uz potēšanos, saņēmot dzeltenā drudža un A hepatīta potes Kenijai. Kad ar to biju tikusi galā, skrēju uz mājām, kur fiksi vajadzēja sataisīties, lai ar mammu, māsīcu un brālēnu dotos uz operu. Biju pārgurusi, un operā gandrīz aizmigu, taču biju priecīga, ka diena izvērtusies tik produktīva. Nākamā rītā sekoja raunds numur divi. Viss sākās ar analīzēm, turpinājās ar ģimenes ārstu, un noslēdzās ar plaušu un muguras rentgeniem. Cerība, ka šīs bija manas pēdējās ārstu vizītes izrādījās maldīga, jo pēc pāris dienām jau atrados traumās, kur rindā nosēdēju gandrīz divas stundas. Vienā rītā pamostoties, kājas vidējais pirksts bija tik ļoti savilkts krampī, ka vispār nespēju paiet. Sāpes brīžam bija tik asas, ka acīs dzinās asaras. Ģimene smējās, ka man piemetusies podagra, taču, kas tas bija par „murgu”, kas mani nomocīja divas garas dienas, tā arī netika noskaidrots.

Lai nu kā, turpinot par manu otro dienu. Pēc visiem dakteriem beidzot sākās dienas patīkamā daļa. Gandrīz pēc divu gadu neredzēšanās, satikos ar Kristīni. Abām dzīves tik interesanti izvērtušās, ka laiks paskrēja nemanot. Tā kā lieki laiku tērēt nevarēju atļauties, uzreiz pēc tikšanās ar Kristīni devos tikties ar Līvu. Kā jau vienmēr bija daudz par ko runāt, tāpēc arī pēc ziemassvētku koncerta Nacionālajā Teātrī, nespējām vēl šķirties. Vakars turpinājās ar pāris vīna glāzēm (pavisam aizmirstot, ka iepriekšējā dienā biju saņēmusi potes). Vēlāk mums pievienojās Undīne, un tad jau palika pavisam jautri. Tā nu diena man noslēdzās tikai kaut kad pēc pusnakts, un gulēt devos ar lielu, taču ļoti patīkamu nogurumu.

Mana „atvaļinājuma” sākums bija ļoti kulturāls, jo arī trešās dienas vakarā devos uz teātri. Šoreiz ar mammu un māsu. Arī visa diena tika pavadīta tieši ar šīm meitenēm. Atskārtu, ka esot mājās uz tik īsu brīdi, vislabprātāk pavadu laiku tieši ar tuvākajiem. Tā nu arī nākamo dienu aizvadīju ar mīļajām gan saiņojot dāvanas, gan apmeklējot kulturālus pasākumus, kā, piemēram, mākslas tirdziņu Jarmarka. Šķiet, ka nākamā diena aizritēja mazliet slinkākā garā, rītu sākot ar sejas procedūrām, turpinot ar pēdējo dāvanu iegādi un noslēdzot ar traumu punktu.

Ātri vien jau bija pienācis Ziemassvētku vakars, kas izvērtās jaukāks nekā jebkad, laikam jo šoreiz bijām tikai paši tuvākie. Bija ļoti jautri visus satikt un kopā ar viņiem pavadīt tiešām jautru vakaru. Jāatzīst, ka dāvanu ziņā šis bija tāds riktīgs „treknais gads”. Mazās meitenes saņēma tādus labumus kā jaunu datoru, smaržas, ceļojumu, profesionālo fotokameru, utt. Arī man pašai bija vienkārši kolosālas dāvanas. Tiešām labākais gads tai ziņā. Kā jau katru gadu, vakars aizskrēja nemanot un drīz jau bija pienācis rīts, kad atkal visi satikāmies uz Ziemassvētku brokastīm. Tā kā diena sākās, tā arī tā turpinājās – tādā ļoti vieglā, patīkamā garā. Godīgi sakot, tādas bija arī visas turpmākās dienas – pilnīgi pretējas tām, ko aprakstīju sākumā.

Kopumā esmu ļoti priecīga, ka nolēmu uz Ziemassvētkiem doties mājās. Tagad jāatgriežas realitātē un jākoncentrējas uz eksāmeniem 9. un 16. Janvārī. Pirms tam gan man vēl pāris patīkamu brīžu – Tivoli pieredze ar Jonasu un jaunais gads. Bet par to jau manā nākamajā emuārā! Cheers! 

Pēc Ceļojuma

Melotu, ja teiktu, ka vispār nav bijis laika piesēsties un beidzot uzrakstīt, kā tad man iet. Ir bijis laika, un pat daudz laika, taču slinkums vienmēr ņēmis virsroku. Bet ne šodien. Šodien esmu nolēmusi saņemties un beidzot padalīties ar saviem mīļajiem, kā tad man ir gājis kopš atgriešanās no Bali.

Sākums bija pārst

eidzoši smags. Pirms tam it kā gribējās mājās, jo biju ļoti noilgojusies pēc Jonasa un arī Indonēzijas bezgaiss un karstums jau bija līdz kaklam, taču, kad ierados pelēkajā, aukstajā Kopenhāgenā, kur pēkšņi tiku iesviesta savā smagajā rutīnā, depresijas vilnis gāzās pāri visam. Palīdzēt nespēja nekas. Loģiski domājot viss it kā bija labi, tāpēc nekādi nespēju izskaidrot to drūmo garastāvokli, kas man sekoja ik uz soļa. Nespējot izdomāt, kas tam ir par cēloni un kā lai tiek no tā „melnā cauruma” ārā, biju tuvu izmisumam. Taču populārais teiciens „laiks dziedē visas brūces” ir rezultāts ļoti laimīgai, ar dzīvi apmierinātai Elīnai, kas esmu šobrīd.

Skola diemžēl atņem lielāko daļu mana laika un enerģijas (kā jau vienmēr), un to drusciņu, kas paliek pāri veltu darbam un Jonasam. Esmu mazliet dusmīga, ka nespēju atrast laiku draugiem, kamēr gandrīz katru dienu satiekos ar Jonasu, taču jāatzīst, ka viņš šīs satikšanās man ļoti atvieglo, jo parasti Jonas ir tas, kas brauc pie manis uz mājām vai nu pēc sava darba, vai pat vēl vēlāk, kad beidz spēlēt futbolu. Līdz ar to, man atliek gana laika mājas darbiem un citiem pienākumiem.

Jāatzīst, ka viens no lielākajiem pienākumiem, ko esmu uzņēmusies ir mana nākamā ceļojuma plānošana. Īsi pēc atgriešanās no Bali, nolēmām doties kaut kur kopā ar Jonasu. Sākumā teicu, ka vēlos kaut kur te pat Eiropā, jo tikko atgriezos no liela brauciena, taču galu galā, šī apņemšanās tika ignorēta un nākamā gada (2014) 16. Janvārī mēs dodamies uz Keniju. Tā kā man brīvlaiks starp pirmo un otro semestri būs laika periodā no 16. - 29. Janvārim, 2 nedēļas Kenijā skan kā ideāls sākums jaunam gadam un semestrim.

Jonasa pusbrāļa tētis ir kenijietis, un viņš šai zemē ir izveidojis bērnunamu. Tā kā vienmēr esmu gribējusi izmēģināt brīvprātīgo darbu Āfrikā, šī izklausījās kā perfekta iespēja. Pirms biļešu pirkšanas aizbraucām apciemot Pīteru (Jonasa pusbrāļa tēti) un viņa ģimeni. Viņi jau desmitiem gadu dzīvo Dānijā. Ļoti izglītota, jauka un interesanta ģimene. Nopļāpājām vairākas stundas un sapratām, ka mūs gaida viens vareni liels piedzīvojums. Tikai pēc biļešu iegādes, sāku skatīties dažādus safari piedāvājumus, un tad arī diemžēl aptvēru, cik traki esam iegrābušies. Viss ir ļoti dārgs. Tā kā bērnu namā taisāmies palikt tikai vienu nedēļas nogali, atlikušais ceļojums mums izmaksās veselu bagātību. Safari vien ir ap 500Ls no cilvēka. Taču atpakaļ ceļa nav, un cenas ir tādas kādas tās ir. Trakākais gan ir tas, ka atrast pareizās, izdevīgākās kompānijas, viesnīcas, un citus piedāvājumus prasa ļoti daudz laika, un Jonas nav īpaši apķērīgs uz plānošanu, kas nozīmē, ka viss smagums gulstas uz maniem pleciem. Tas mani ļoti sadusmo, taču tai pašā laikā, man patīk būt pie grožiem, un šaubos, vai spētu uzticēt ceļojuma plānošanu Jonasam. Bez visa tā, kas notiks Kenijā, ir daudz lietas, kas jāpaveic te pat Eiropā. Piemēram, vakcīnas. Vakar Jonas saņēma 2 vakcīnas – vienu pret A hepatītu un otru pret Dzelteno drudzi. Tas vien viņam izmaksāja pie 70Ls. Es savas vakcīnas saņemšu, kad būšu Latvijā. Redzēs, cik dārgi tas būs tur. Tāpat mums vēl paliek apdrošināšana, zāles pret malāriju, utt. Darbu un izmaksu ir daudz, taču es ļoti ceru un ticu, ka beigās tas viss būs bijis tā vērts.

Jonasam došanās uz Keniju ir ļoti liels piedzīvojums, jo viņa mamma un brālis turp ir devušies vairākkārt. Viņa mamma viena pati 17 gados tur devās uz vairākiem mēnešiem un pēc tam Kenija kļuva kā viņas otrās mājas, līdz ar to Jonas ir uzaudzis, klausoties daudzos jo daudzos varenos stāstos par šo piedzīvojumiem bagāto zemi. Pagājušajā nedēļas nogalē apciemojām Jonasa mammu viņa bērnības pilsētā Glumsø, līdz ar to arī es dabūju dzirdēt pāris ļoti interesantus un aizraujošus atmiņu stāstus. Katrā ziņā, esmu ļoti saviļņota un nevaru vien sagaidīt 16. Janvāra vakaru.

Taču atgriežoties pie pagājušās nedēļas nogales, varu teikt, ka esmu ļoti patīkami pārsteigta par vietu, no kuras nāk mans puisis un viņa kolosālā mamma. Nebiju gaidījusi, ka laiks paies tik patīkamā, jautrā un siltā atmosfērā. Jāatzīst gan, ka viņa mammai ir gadiem ilga bērnu dārza pedagoga pieredze, garantējot mums ļoti radošu vakaru. Pēc pusdienām, Jonasa uzdevums bija pārkrāsot vecās ziemassvētku figūriņas, ko viņš bija gatavojis, kad bija maziņš, bet mans uzdevums bija pagatavot adventes vainadziņu. Tā kā man ļoti patīk šāda veida aktivitātes, varēju tik vien kā nopriecāties, ka esam uz viena viļņa.

Adventes vainadziņš

Pirms došanās pie mammas, uzcepu vienīgo kūku, ko māku, jo kā saka – nevar jau ciemos doties ar tukšām rokām. Aizvedu viņai arī Latvijas Balzāmiņu, ko visi piedzērām pie pusdienām. Ar to mūsu „dzeršana” neapstājās, jo vakara gaitā iztukšojām 3 vīna pudeles, kas ļāva sarunām raisīties līmenī, kad vienam ar otru jācīnās, lai tiktu pie vārda. Ļoti patīkami pārsteidza fakts, ka ne brīdi Jonas ar mammu nesarunājās dāniski, ko es uztvēru kā lielu respektu. Līdz šim tā mums ir bijusi problēma, ka tad, kad Jonas ir ar dāņu draugiem, kolēģiem vai ģimenei, es jūtos mazliet izstumta, jo diemžēl dāņu valoda nav man tajā līmenī, lai iesaistītos jeb kādās diskusijās. Starp citu, mani dāņu valodas kursi ir atsākušies un par lielu pārsteigumu, esmu vienā klasē ar Telimenu. Kārtējo reizi visi ir kaut kādi ģēniji un man jājūtas mazliet neveikli, bet es cenšos, jo esmu apņēmusies savā pēdējā semestrī izrauties visiem priekšā. Jonas šai ziņā ir liels atbalsts, jo viņš man ļoti cenšas palīdzēt ar valodas iemācīšanos. Pirms dažām dienām, viņš man nedeva garšīgās konfektes, kamēr nebūšu izlasījusi viņam priekšā vismaz vienu avīzes rakstu (dāniski).

Taču turpinot ciemošanās stāstu...pēc aizraujošā vakara, sekoja nākamā diena, kad man tika izrādīta pilsēta. Ļoti maziņa, taču mīlīga pilsētiņa, kur viss ir „rokas attālumā”. Diemžēl pilsētiņa ir tik maziņa, ka cilvēkus uz ielas vispār neredzējām, lai gan tā bija svētdiena. Viss šķita izmiris. Arī laiks bija drūms un lietains, taču sūdzēties nepavisam nevaru, jo ļoti izbaudīju šo bezrūpīgo svētdienas dienu.

Nevainīgais sākums ar pāris "glāzēm" vīna

Kopumā par to nedēļas nogali varu teikt tikai labus vārdus, jo redzot to kāda ir Jonasa mamma, kāda ir vide, kurā viņš uzauga un kaut vai acīmredzamās lieliskās attiecības viņu starpā, man ļāva vēlreiz pārliecināties, cik ļoti man ar viņu ir nolaimējies. Protams, viss jau nav ideāli, un šķiet, ka viņa mammu diži ilgi nevarētu paciest. Viņa ir ļoti runātīga, atraktīva un tas, protams, vienā brīdī var piegriezties. Nepatika arī tas, ka viņa ļoti daudz smēķē, un vēl pietam iekštelpās. Dīvains šķita arī žests, ka sākumā, viņa mums abiem uzdāvināja ziemassvētku kalendārīti, taču pie manas dāvanas klāt nāca melnas zeķes un zeķubikses. Diezgan dīvaina dāvana, un es mazliet samulsu. Taču dīvainākais bija, kad otrā dienā viņa man jautāja, vai man nevajag krūšturus, ko viņa domā atdot second hand veikalam. Tas bija ļoti mulsinoši, taču pieklājību nācās mest pie malas un teikt kā ir – nē, nevajag gan!

Mana studiju grupa pilnīgi nost!

Tā man tāda viena no interesantākajām nedēļas nogalēm kopš atgriešanās no ceļojuma, jo gandrīz katras „brīvdienas” nākas strādāt. Ir bijušas pat vairākas tādas, kad vakarā eju uz klubu, nostrādāju 6 stundas un tad no rīta pa taisno uz hoteli strādāt 5 stundas. Tas ir briesmīgi un ļoti nesaudzīgi pašai sev, tāpēc centīšos sev ko tādu vairs nelikt pārciest. Šobrīd klubā ir pats saspringtākais gada moments, un garderobē mums jāstrādā ir pat trīs meitenēm. Taču, paldies, dievam nestrādāju katras brīvdienas, jo ne man tās stundas vairs ir tik ļoti vajadzīgas, ne arī man ir tik daudz laika, jo galu galā jāgatavojas eksāmeniem. Ar to gatavošanos gan ir kā ir. Kā jau iepriekš minēju esmu palikusi slinka un ja vien ir iespēja kaut kā no mācīšanās atkratīties, to arī daru. Piemēram, vienā sestdienā ļoti spontāni izlēmu iziet ar meitenēm patusēt. Vai pagājušo trešdien pievienoties klasesbiedriem uz ziemassvētku pusdienām. Līdz pēdējam brīdim domāju, ka neiešu, taču beigās aizgāju. Iespējams ne tas labākais lēmums, jo sanāca mazliet pāršaut pār strīpu un nākamā dienā cīnīties ar smagu smagajām paģirām. Trakākais, ka bija, jāiet uz skolu klausīties lekcijā, kur mums tika doti padomi un risinājumi izmēģinājuma eksāmenam. Pirmo lekciju es pat nebiju spējīga apmeklēt. Taču es nebiju tāda vienīgā. Daudzi vispār neatvilkās uz skolu. Iemesls nejaukajam nākamajam rītam varētu būt tāds, ka 2 stundas pirms vakariņām, satikos ar savu grupu uz pāris vīna glāzēm un pasēdēšanu. Beidzās tas ar vairākām vīna pudelēm, aliņiem un labu kondīciju pirms galvenais pasākums vispār bija sācies (tas mums visiem tā, ne man vienīgajai). Paldies dievam, Jonas mani savāca ap pusnakti, un lielu kaunu sev vēl nebiju nodarījusi. Vismaz ne klases priekšā...taču pa ceļam uz mājām gan. Jau otro reizi, kad eju ballēt, un satieku Jonasu pēc tam, viņam ir vesels šovs. Viss sākas ar to, ka man ir jāiedod nauda katram bomzim, turpinās ar to, ka man ir jāparunā ar katru garāmgājēju, un beidzas ar to, ka tas ir viss, ko es spēju atcerēties. Tā nu esmu nolēmusi, ka šitā nevar turpināt un man jau kārtējo reizi savā dzīvē ir jāapsver savs mērs, kad lietoju alkoholu.

Ļoti pa lielam tā man ir gājis pēdējos 2 mēnešus. Nākamnedēļ jānobeidz savs semestra projekts un ceturtdien jau lidoju uz Latviju. Esmu nolēmusi Latvijā palikt līdz 27. Decembrim, lai jauno gadu pavadītu Kopenhāgenā. Tā kā mans mīļais draugs Elinčiks šai laikā nebūs Latvijā, un mans mīļotais puika ir Kopenhāgenā, šāds solis likās ļoti loģisks. Plāni jaunajam gadam vēl nav, taču idejas gan. Bet par to jau visdrīzāk rakstīšu savā nākamajā blogā! Atā!

Mans Ceļojums: Singapūra - Bali

Singapūra

Tā kā uz Bali lidojām caur Singapūru, nolēmām, ka būtu vērts pāris dienas palikt šai unikālajā pilsētvalstī, kas ar savu neparastumu spilgti izceļas uz citu Āzijas valstu fona.

Tā kā dzīvoju Kopenhāgenā, sākām savu ceļojumu no šīs aukstās un lietainās valsts. Lidojām ar Finair, caur Helsinkiem, lai tālāk turpinātu garu un mokošu lidojumu uz Singapūru. Tikām apsēdinātas ļoti neērtās vietās, starp diviem svešiniekiem. Sēdējām pašā lidmašīnas vidū – tā, ka ne kājas var izstiept, ne uz tualeti, kādu nemodinot, aiziet.

Singapūrā ielidojām 14. Oktobrī, ap pulksten pieciem vakarā. Lai gan lēnām jau sāka satumst, karstais gaiss turpināja sutināt. Pamatā, visa ceļojuma laikā, temperatūras stabiņš nenoslīdēja zem 28 grādiem (pat naktī ne). Skan jau labi, taču kā cilvēkam no aukstās zemes, šis bezgaiss pēc nedēļas jau bija līdz kaklam.

Singapūra ir ļoti internacionāla, varētu teikt globālais Āzijas biznesa centrs, līdz ar to nav nekāds brīnums, ka angļu valoda ir šīs valsts otrā valoda. Visi uzraksti, paziņojumi bija lasāmi un dzirdami vairākās valodās, no kurām viena, protams, bija angļu. Jau pašā sākumā pārsteidza vietējo laipnība un izpalīdzība. Mums pašām neprasot, vairākkārt kāds pienāca klāt, jautājot, vai nevar kā palīdzēt. Vispirms tā bija kāda indiešu sieviete, kas aizveda mūs līdz autobusa pieturai. (Izlēmām ietaupīt naudu taksim, un tā vietā izbaudīt vietējo ikdienu.) Autobusā, cenšoties izzīlēt, kurā pieturā mums jākāpj ārā, sākām runāt ar britu vīrieti, kas ne tikai izskaidroja mūsu turpmāko ceļu, bet padalījās ar tūristam ļoti noderīgiem padomiem. Kad vīrietis izkāpa, viņa „vietu” ieņēma jauns puisis no Vācijas, kas ne tikai turpināja dot padomus, bet aizveda mūs līdz pat pašam galam, pa ceļam nomainot vilcienus, iegādājoties braukšanas talonus (līdzīgi kā mums e-talons), stiepjot mūsu koferus, utt. Visiem, kas pieteicās stiept mūsu koferi, tas izvērtās īstās mocībās, jo netīšām bijām saplēsušas kofera rokturi un viens ritenītis bija uz lūšanas robežas.

Pirmās divas dienas palikām hostelī, taču ļoti jaukā, tīrā un visnotaļ ieteicamā. Istabiņas bija pa divi, tāpēc divām dienām nebija itin nekādas vainas. Hostelī mūs sagaidīja ļoti jauks, izpalīdzīgs jauns homoseksuāls puisis, kas mums izrādīja visu apkārtni. Izrādās tur ir ļoti skaista terase, ar pasakainu skatu uz naksnīgo biznesa centru un mūsu trešās dienas viesnīcu – Marina Bay Sands. Katrā ziņā terase bija lieliska vieta brokastīm, kas mums par pārsteigumu bija iekļautas cenā. Brokastis gan nebija diži labas, varētu pat teikt – neēdamas, jo maize garšoja pēc papīra, un ābols pēc ziepēm.

Tā kā pirmajā dienā neko daudz nevarējām vairs paspēt, nolēmām izbaudīt krāšņo vakaru ar naksnīgu pastaigu. Šķiet, ka pastaigas laikā neaizvēru muti. Augstie debesskrāpji ne tikai cēlās gaisā, bet pat vārda tiešākajā nozīmē - vijās. Jutos kā arhitektūras brīnumu ielenkta. Un neaizmirsīsim gaismas, kas melnajā tumsā pilsētu izdaiļoja visā tās krāšņumā. Viennozīmīgi, Singapūra ir visskaistākā un acīm baudāmākā, tieši naktī.

Tā kā šai pilsētā bija plānots palikt tikai 3 dienas un viena jau bija pagājusi, izlēmām sekot ļoti saspringtam plānam, lai visu svarīgāko varētu apskatīt un izbaudīt. Tā nu uzlikām ļoti agru modinātāju, ko, protams, nogulējām pa kādām 4 stundām. Taču - liktenīgi, jo tieši kā cēlāmies, beidzās smagais, vairāku stundu ilgstošais lietus. Un kas tad tā būtu par baudu, ja jāstaigā apkārt pilnībā izmirkušām.

Izlēmām, ka vispirms jāapciemo China Town, Little India un tā saucamais arābu kvartāls, ko mums ieteica puisis no Vācijas. Godīgi sakot, pilnīgi zemē nosists laiks. Citi gan saka, ka viņiem ļoti patikuši šie „kulturālie” kvartāli, taču man tas viss izskatījās tieši tāpat kā Bangkokā, Sanfrancisko un kur nu vēl tās China Town ir. Netīrs, smirdīgs, pilns ar cilvēkiem, un nu tiešām – nekas baudāms. Varbūt iekš Little India tā saucamā arhitektūra bija ļoti interesanta, jo nekur citur nebiju redzējusi tik daudz mazu, krāsainu mājiņu un dekoratīvo elementu. Bet tai pat laikā -  Little India man no visām šīm vietām šķita visneomulīgākā, jo uz ielām praktiski var redzēt tikai vietējos vīriešus, kas uz Tevi skatās  caururbjošām un neķītrām acīm, brīžiem cenšoties uzrunāt un piedāvāt sazin ko. Dīvaini šķita, ka tik ļoti daudzi indiešu vīrieši staigāja, rociņās sadevušies. Likās esam ielenktas kaut kādā praida burzmā. Diemžēl neuzzināju iemeslu šim interesantajam žestam, taču kaut kā negribētos ticēt, ka viņi visi būtu homoseksuāļi.

Lai nu kā, visa diena tika izniekota šo kvartālu apskatei, briesmīga ēdiena ēšanai (varbūt vienkārši nenoveicās ar vietu), un nevajadzīgu mēslu iegādei. Kulminācija visam bija – nakts safari. Vācietis mums ieteica vienu tūrisma punktu, kur visas atrakcijas var iegādāties pa daudz lētāku cenu nekā, ja pirktu biļetes uz vietas. Nolēmām izmēģināt nakts safari un nākamajā dienā – izbraucienu ar kuģīti. Nakts safari bija salīdzinoši dārgs prieks, taču domājām, ka būs tā vērts. Pirmkārt, gandrīz nokavējām tikšanos, jo liktenīgi mans pulkstenis bija apstājies tieši pusstundu pirms tikšanās liekot domāt, ka mums vēl daudz laika. Kad to apjēdzām, laika vairs nebija, tāpēc skrējām kā pierē sistas uz vietu, ko tāpat līdz galam īsti nezinājām. Slapjām mugurām, vairākas minūtes pēc noteiktā laika, ļoti brīnumainā kārtā uzskrējām virsū ekskursijas vadītājam, kas gaidīja kavējošos busu. Kas par laimi!?

Ceļš līdz nakts safari ilga gandrīz stundu. Tas, ko šai vietā piedzīvojām, ir vārdos neaprakstāms cirks. Pilnīgs nesakars. Tu brauc ar vagoniņu pa šo parodijai līdzīgo safari, skaties uz zvēriem, ko gandrīz knapi vari redzēt, un jau pēc 10 minūtēm esi galā. Tad stāvi rindā uz dzīvnieku šovu, kas bija pilnīgā bērnudārza līmenī. Un tas ir viss – safari slēdzas ciet, un mums jau jādodas uz autobusi. Līdz ar to, šo aktivitāti tiešām neiesaku!

Kad beidzot bijām tikusās mājās, gājām gulēt, lai nākamo dienu varētu sākt ar jaunu jaudu. Trešā diena bija ļoti satraucoša, jo beidzot bija pienākusi kārta Marina Bay Sands. Tā ir viena no populārākajām pieczvaigžņu viesnīcām pasaulē, sava infinitive pool dēļ. Lai gan viena nakts kā minimums maksā 200Ls, tas ir tā vērts, ja maciņš atļauj. Ļoti iespaidīga pieredze.

Lai nu kā, tā kā mums vēl bija diezgan daudz laiks līdz čekošanai iekšā, nolēmām doties uz Orchard Road, kas ir viens no slavenākajiem iepirkšanās „kvartāliem” pilsētā. Garā, skaistā iela ir nosēta ar augstākās modes zīmoli - Prada, Guchi, Luis Vouitton, Dior, Ermenegildo Zegna un daudziem, daudziem citiem. Un tie ir veikali piecos stāvos, nevis maza stūra bodīte uz Brīvības ielas. Lai nu kā, iespaidīgā skata dēļ vien ir iesakāms. Bez iepirkšanās centriem, ielas vienā galā var uzmest aci un notecināt siekalu uz iespaidīgajām pieczvaigžņu viesnīcām. Tiešām iesaku „apciemot” šo ielu, jo tieši šeit var sajust to Singapūru, ko apbrīno un cildina mēdijos un ceļojumu žurnālos. Tieši biznesa centrā un šeit, es sajutos kā pirmajā apgabalā no grāmatas „Bada spēles”. Visur kameras un uzraksti ar neprātīgiem sodiem par, piemēram, neatļautu smēķēšanu un tīšprātu piesārņošanu. Zinājāt, ka Singapūrā ir aizliegts ievest košļenes? Tā pat arī tās nav iespējams nekur nopirkt. Iemesls tam ir pavisam vienkāršs – ar šo aizliegumu atbildīgās autoritātes novērš iespējamību, ka kāds ar savu gumiju varētu aizlīmēt kameru.

Kad beidzām savu ekskursiju, devāmies uz mūsu jauno „mājvietu”. Kad atvēru durvis uz mūsu numuriņu, kas atradās 37. stāvā, man aizrāvās elpa. Viss bija tik elegants un iespaidīgs. Visa galējā siena bija no stikla, un skats vērās uz Bay dārziem, kur vakaros var vērot lāzeršovu (kas gan nešķita īpaši iespaidīgs). Bet skats pats par sevi bija elpu aizraujošs. Viss bija lielisks. Taču ilgi par numuriņu nejūsmojām, jo galvenais bija ātrāk tikt uz baseinu. Kad nonācām uz jumta terases ar pasaules slaveno peldbaseinu acu priekšā, biju vienkārši ekstāzē. Tik kolosāla pieredze. Mums arī ļoti noveicās ar laikapstākļiem, jo biezo mākoņu vietā, pirmo reizi diena bija pilnībā saulaina. Protams, līdz pat tumsai nodzīvojāmies pa jumta terasi.

Vakarā devāmies izbraucienā ar kuģīti. Šo aktivitāti rekomendēju, jo naksnīgā Singapūra nekad nevar būt pa daudz. Kuģītī varēja klausīties stāstos par galvenajiem objektiem, kam braucām garām un vēsturiskos faktos par pilsētu kopumā.

Kad atgriezāmies viesnīcā, nolēmām doties uz terases ballīti, kas diemžēl izvērtās smagā vilšanās. Sky Bar bija piebāzts ar jauniešiem, kas šķita nepilngadīgi. Iespējams, citā publikā un lielākā kompānijā šī ballīte būtu baudāmāka. Jāuzsver arī fakts, ka dzērienu cenas bija astronomiskas. Šķiet viens kokteilis maksāja pie 20Ls.

Nākamo rītu, protams, sākām agri un ar peldi dievišķīgajā baseinā. Atpūtāmies uz visiem 100%, ik pa laikam baudot, kādu atveldzinošu kokteili. Kolosāls un bezrūpīgi aizvadīts rīts. Kad izrakstījāmies no numuriņa, mums vēl bija palikušas pāris stundas līdz lidostai, tāpēc nolēmām apskatīt slaveno Marina Bay dārzu. Noteikti iesaku. Ļoti skaista un iespaidīga vieta.

Tā nu mūsu 3 dienas Singapūrā bija paskrējušas, un šķiet, ka neskatoties uz īso laiku, mums izdevās redzētu un izbaudīt ļoti daudz. Pilsēta nav īpaši lēta, un ir jārēķinās ar augstām cenām, taču pēc mūsu pieredzes, ja iegulda laiku, informācijas un teiksim viesnīcu piedāvājumu meklēšanā, tad iztērētās summas ir pat ļoti saprātīgas.

Lai nu kā, mūsu ceļojums ar Singapūru viss nebeidzās, drīzāk tikai sākās, jo tai pašā dienā, lai gan ar pamatīgu nokavēšanos, ieradāmies Indonēzijā, jebšu Bali. 

Bali

17. oktobris

Ierašanās Bali nebija no tām tīkamajām pieredzēm. Pirmkārt, tā jau nokavējušās lidmašīnas dēļ un, otrkārt, bezgalīgi garās rindas uz vīzu dēļ. Jāatzīst gan, ka vairāk kā stundu ilgo stāvēšanu mazliet jautrāku padarīja skatīšanās uz vietējiem sargiem, kur viens bija uzņēmies lielā rindas kārtotāja amatu, kamēr otrs izskatījās pēc sabijušos jauniņā, kas kamēr „boss” neskatās, sāk kaut ko kārtot uz savu galvu. Godīgi sakot, nevienam no viņiem nekas jēdzīgs nesanāca, jo ja vienā brīdī stāvējām pirms vieniem cilvēkiem, tad nākamajā jau tikām noliktas viņiem priekšā, un tā visu laiku uz riņķi.

Lai gan viesnīcā ieradāmies pēc pusnakts, nolēmām apskatīt apkārtni. Mēs dzīvojām Kuta Beach, kas ir iesakāma tiem, kuri tuvumā vēlās kombināciju ar pludmali, veikaliem un ballīti. Jāatzīst gan, ka šis ir arī viens no tūristu piesātinātākajiem Bali reģioniem. Taču mums bija ļoti noveicies ar hoteli (Grand Istana Rama), kurā palikām. Dzīvojām kā princeses, jo hotelis atradās pie paša okeāna. Ļoti viesmīlīgs stafs. Viss tīrs un kārtīgs. Katru dienu mēs varējām piedalīties dažādās aktivitātēs, kā, piemēram, pamērīt viņu tradicionālos kostīmus, veidot tradicionālos puķu rotājumus, piedalīties kulinārijas klasē vai vietējo deju nodarbībā. Katru vakaru restorānā spēlēja kāda no vietējām grupām. Pirmajā vakarā tā bija īsta rock grupa, kur mūziķi spēlēja pasaules slavenos roka hitus. Baigi labi! Kad piebeidzām savas naksniņas un noskatījāmies koncertu, ap vieniem ieradāmies masāžas salonā. Sākumā gan minstinājāmies ar iešanu iekšā, jo lai gan bija ļoti vēls, šis salons bija pilns. Pilns ar vīriešiem. Visi masieri puiši, visi masējamie – lieli, resni, spalvaini veči. Taču pēdu masāžu ļoti gribējās, tāpēc nolēmām tomēr par labu šai vietai. Man par laimi trāpījās nu ļoti simpātisks un jauks puisēns. Kad uz viņa jautājumu par manu vārdu, atbildēju ar pretjautājumu, sākās lielā jautrība, jo visi apkārtējie sāka ūjināt. Sākām runāties, un ik pa laikam tikai kāds iejaucas ar kādu dzēlīgu piezīmi. Katrā ziņā beigās sarunā bija iesaistīts viss masāžas salons. Viens puisis pat bija tik iekarsis, ka, kamēr runāja, uz pāris minūtēm bija atstājis veco onku bez masiera. Bijām izsmējušās līdz asarām un bez visa tā vēl samācījušās runāt indonēziski. Pieredze bija jautra, taču šai salonā vairs nekad neatgriezāmies, jo lielās žestikulēšanas dēļ, neko daudz no masāžas nedabūjām.

18. oktobris

Nākamo dienu pavadījām, laiskojoties pie baseina. Ievērojām, ka lielākā daļa tūristu sastāv no austrāļiem un krieviem. Lai kur mēs ietu, pat muti neatvērušas, mūs sveicina ar „dobriģeņ”. Ļoti kaitinoši, taču sen jau ne - pārsteidzoši. Arī mūsu viesnīcā lielākā daļa bija šo tautību pārstāvji. Taču jāsaka atklāti, ka mūsu „kaimiņi” bija ļoti krāsaina grupa. Gan veci pārīši, gan jaunu draudzeņu vai džeku bariņš, ģimenes, utt., līdz ar to, mums vesels teātris.

Tai pašā dienā, apskatot apkārtni gaismā atradām jaunu masāžas salonu (tuvu mūsu viesnīcai), kur ātri vien sapratām, ka būsim patstāvīgās klientes. Ļoti tīrs, un kārtīgs saloniņš ar fantastiskām masierītēm. Uz tās pašas ieliņas kļuvām par patstāvīgajām klientēm vēl vienā vietā. Vakarā pēc masāžas nolēmām iegriezties sulu bodītē, kur tante vārdā Ruta, spieda sulas no svaigiem eksotiskiem augļiem. Lai gan bodīte bija ļoti maziņa, un ne īpaši pievilcīga, sulas bija fantastiskas. Un tantuks – uh, mūsu labākā draudzene! Tik runātīga, atraktīva, draudzīga un dāsna. Sulu tante noteikti kļuva par mūsu draudzenīti numur viens. Liktenīgā kārtā, viņas sulu bodītē, tai pašā dienā satikām John, kas kļuva par mūsu draudziņu numur 1. Tā kā ļoti gribējām izmēģināt sērfošanu un visas privātās kompānijas prasīja nenormālas summas, ļoti nopriecājāmies par viņa piedāvājumu mūs mācīt sērfot par nieka 10Ls/2h. John atstāja iespaidu kā ļoti labs, nosvērts un zinošs skolotājs, tāpēc piekritām nākamajā dienā doties uz „nodarbību”.

Lai gan piekritām nākamā dienā doties lielajos viļņos, izlēmām, ka nu ir pienācis laiks ievērtēt slaveno ballīšu ielu. Nolēmām neņemt ne taksi, ne mokiku un tā vietā doties kājām pa mūsu jau „iestaigāto” taciņu – garām masierēm, garām sulu tantei un tik uz priekšu. Iepriekš piemiru piebilst, ka šī ieliņa ir ļoti bīstama, jo tā ir ļoti šaura, ļoti tumša un bez gājēju ietves. Protams, lai gan ietves nav, gājēji tā pat drasē, un ne tikai gājēji. Arī mokiki, takši, mašīnas, utt. Pa dienu jau spalvas ceļas stāvus, tad naktī tas viss ir vēl „jautrāk”.

Kad nonācām uz ballīšu ielas, mūzika skanēja no visām malām, iekšā saucēji strādāja uz pilnu jaudu un ielas bija pilnas ar ballēties gribošiem tūristiem, pārsvarā seksīgiem, uzkačātiem čaļiem.

Kad nonācām vienā no klubiem, sākām draudzīgu sarunu ar apsargu. Viņš mums bija tā pieķēries, ka sāka vadāt „ekskursijā” pa milzīgo kluba teritoriju, atklājot vietas, ko pašas nekad nebūtu atradušas. Sākumā viņš mūs uzveda stāvu augstāk, kur piedāvāja ballīti turpināt putās. Tā kā tas mūs neinteresēja, viņš mūs uzveda vēl augstāk, kur mute vienkārši atkrita. Nebija nemaz vēl tik vēls, bet šī mistiskā kluba pēdējā stāvā bija tik daudz cilvēku, tik laba mūzika, ka tā kļuva par mūsu numur 3 apmeklētāko vietu Bali (pēc masāžas un sulu tantes).

19. oktobris

Protams, rīts bija ļoti smags, taču sērfot tā pat aizgājām. Kārtējo reizi mums ļoti noveicās, jo John sērfošanas „nometne” atradās tieši vietā, kur mēs ienākam pludmalē no mūsu viesnīcas. Visiem sērfot gribētājiem, kas grib ietaupīt, iesaku izmantot šo vietējo puiku apmācīšanu. Viņu darba devējiem tā pat ir licenzēs, dēļi, kostīmi, utt. Ja normāli viņi prasa ap 10Ls pa 2h, tad kompānijas prasa pie 40Ls. Pluss, otrais variants parasti ir lielās grupās.

Teikšu tā, sērfot nemaz nav tik viegli, taču tā kā esmu sportiska meitene, reizes, kad man izdevās piecelties bija vērtas visu to smago kritienu. Diemžēl Kutas pludmalē ir daudz par daudz cilvēku, visu šo pasākumu padarot mazliet bīstamu un nervu kutinošu. Viļņi arī tik lieli un smagi, ka brīžam šķita – viss, pēdējā stundiņa ir klāt. Kad ķepurojos zem ūdens, ar smago dēli pie kājas, sajūtas bija kā tādā filmā par cunami. Iespaidīgi.

Lai nu kā, viss pieredzētais bija interesants sarunu temats ar sulu tanti. Vispār tur vesala melodrāma, jo sulu tantei ļoti patīk John, un John it kā patīk sulu tante, taču izrādās, ka indonēzieši ļoti tiecas satikt kādu no Eiropas, lai kādu dienu varētu izrauties no lielās nabadzības. Oi, un nabadzība tur tiešām ir liela. Iedomājieties, tie masieri strādā no agra rīta, līdz vēlam vakaram – 6 dienas nedēļā, un pelna 1$ pa klientu. Tā kā strādājošie tur nemaksā nekādus nodokļus, pensiju viņiem nav. Tā iemesla dēļ, viņiem ir tik daudz bērnu, jo tas ir vienīgais veids kā izdzīvot vecumdienās. Nedod Dievs, cilvēkam ir jādodas uz slimnīcu, jo ārstēšanās slimnīcā esot ļoti dārga. Cik es sapratu, Indonēzijā ir ļoti augsts korupcijas līmenis un parastie iedzīvotāji tur jūtas kā mazi, niecīgi, nevienam nevajadzīgi putekļi.

20. oktobris

Šī diena sākās ar lielām sāpēm un jaunatklātiem zilumiem visās vietās. Taču neskatoties uz to izlēmām doties viesnīcas piedāvātajā (par brīvu) izbraucienā ar banāna laivu. Liela, liela kļūda. Tā bija briesmīga pieredze, jo, protams, mūsu banāns tika apgāzts 3 reizes, Baibai tā izmežģot celi, ka vēl pēc 2 mēnešiem ir jādzīvo ar šo problēmu un jāstaigā pie dakteriem. Nemaz nerunājot par to briesmīgo baiļu sajūtu, kad esi ūdenī un visapkārt redzi motorlaivas, ūdens močus un citus mošķus drāžamies uz visām pusēm. Nekad vairs uz ko tādu neparakstītos. Taču izmežģītais celis un sāpošās maliņas mūs neatturēja no sērfošanas klases. Esot ūdenī jau, neko nejūt, trakākais ir, kad tiec ārā. Sākums kā jau vienmēr ļoti grūts, jo paiet laiks, līdz pierodi pie briesmīgi sāļā ūdens, kas nepārtraukti sit tavu ķermeni, liekot apsvērt domu, vai gadījumā mums nav kaut kādas mazohisma novirzes.

21. oktobris

Šoreiz nolēmām paņemt pārtraukumu sportiskajās aktivitātēs un tā vietā pabraukāt apkārt pa salu. Galu galā, Baiba bija puskliba un knapi vilkās uz priekšu. Izrādās, John var piestrādāt arī kā „ekskursiju vadītājs”, jebšu precīzāk – līdzbraucējs. Viņš sarunāja vienu savu draugu, kas mūs visu dienu vadāja, kur nu mēs vien gribam (samaksājām aptuveni 25Ls).

Sākumā atmosfēra bija mazliet neērta, jo mēs bijām divas un viņi bija divi, un kad jaunais draudziņš sāka jautāt vai neesam ieinteresētas vakarā doties uz kaut kādu tur restorānu okeāna krastā, kas ir nu ļoti romantisks un apskates vērts, nācās domāt kā nu izlocīties, lai neaizskartu viņu jūtas un jau pašā sākumā nesabojātu atmosfēru pilnībā. Jāatzīst, ka man īpaši nepatika tas, ka viņi visur mums vilkās līdzi, bet atkal no otras puses – mums bija personīgie fotogrāfi. Un brīžiem mašīnā mums pavērsās ļoti interesantas sarunas par vietējo ikdienu. Piemēram, to, ka lai gan narkotikas Bali ir aizliegtas, „maģiskās sēnes” ir legālas. Gandrīz jau piekritām kādu dienu izmēģināt tās ar John, bet kaut kā beigās nesanāca. Baigi dārgi viens „kokteilis” maksāja. Kaut kur pie 20Ls.

Ekskursiju sākām ar vietējā teātra apmeklējumu, jebšu Bali tradicionālajām dejām. Ļoti jauka un iesakāma pieredze. Nākamā pietura bija sudraba darītava, kas mums šķita ļoti garlaicīga vieta. Tā nu tur mēs tik ātri izskrējām cauri un devāmies uz nākamo vietu – rīsu audzētavu, kur mums pavērās pasakaina ainava. Kad bijām izstaigājušas rīsu laukus, devāmies pusdienās, kur mums pavērās burvīgs skats ar vulkānu. Jutos kā septītajās debesīs. Pēc pusdienām turpinājām ceļu, un nākamā pietura bija kafijas audzētava, kur sastapām slaveno luvaku, kas ir dzīvnieciņš, no kura fekālijām brūvē Bali tradicionālo kafiju. Sapirkāmies daudz dažādu tradicionālo labumu, atstājot ļoti daudz naudas. Vēlāk to diezgan nožēlojām, jo tos pašus labumus varējām atrast uz savas tirdzniecības ielas.

Pārguruši, un garās dienas nomocīti, sākām ceļu mājās, piestājot vēl pie it kā slavenā lielā tirgus. Puiši bija pilnīgi nost, taču viņiem nekas cits neatlika, kā vien doties, kur „princeses” grib. Šoreiz gan ieraugot tirgu un saprotot, ka tā ir kārtējā mēslu paradīze, ātri vien piekritām turpināt ceļu mājup.

Mājās nonācām vakarā, taču ierastā rutīna – sulu tante un masāža neizpalika. Šoreiz izlēmām izmēģināt akmens masāžu, taču man nepatika. Daudz labāk es izvēlos 1.5h garu, relaksējošu masāžu. Smieklīgi, ka pie sulu tantes satikām John, līdz ar to mums vakars izvērtās lielā runāšanā. Ceļš mājup sabojāja visu vakara noskaņu, jo ievērojām, ka uz mūsu „iemīļotās” ielas skraida žurkas. Atliek tik vien kā nokoncentrēt skatu uz ielas malām, un redzēsi vienu žurku pēc otras. Fui, kā man riebjas žurkas!

22. oktobris

Rītu sākām ar sērfošanu, taču ierasto pozitīvo emociju vietā, bijām pilnīgi nokautas. Lieki piebilst, ka šī bija pēdējā reize, kad sērfojām. Visas maliņas bija sāpēs, zilumi bija ne tikai uz kājām, bet man pat uz pieres, āda noberzta, un Baibai pilnībā saules nodedzis dibens. Kaut kā galīgi neizklausās pēc atvaļinājuma!

Atlikušo dienu nolēmām pavadīt pludmalē (pārmaiņas pēc). Pludmalē piedzīvojām ļoti īpatnēju lietu. Pēkšņi ap pulkstenis trijiem tā bija pilna ar vietējiem musulmaņu bērniem (skolniekiem), kas viens pēc otra, skolas nolūkos, baltajiem tūristiem lūdza vai nevar nofotografēties. Man pat tika jautātas intervijas, kur atbildes nešķita, ka kādam interesētu. Lai nu kā, jutos ļoti neērti esot savā mini bikini blakus šīm mazajām, lakatos satītajām meitenēm. Smieklīgi, ka puiši nekad nenāca bildēs – viņi bija fotogrāfi.

23. oktobris

Šoreiz visu dienu pavadījām pie baseina, kur ūdens bija vismaz pa pāris grādiem dzestrāks nekā okeānā. Taču godīgi sakot, karstums brīžiem galināja nost, un vienīgais veids, kā atvēsināties, bija istabiņā pie kondicioniera.

Dienu nobeidzu ar jaunu mazohisma metodi. Nolēmu, ka gribu, sapīt bizītes. Tā kā mūsu masāžas saloniņš piedāvā arī šādu iespēju, piekritu to darīt tur. Meitenes solīja, ka tas neaizņems vairāk kā 2 stundas, taču pēc 2 stundām man pat pusgalva nebija gatava. Beigās tas izvērtās 5 stundu garā, mokošā sēdēšanā ne tikai man, bet arī divām meitenēm, kas pina bizes un citām darbiniecēm, kas bija iesprūdušas darbā uz vēl vienu ekstra stundu. Lai nu kā, rezultāts bija tā vērts un nākamā reizē es tomēr paņemtu kādu lasāmvielu vai citu izklaidējošu materiālu.

24. oktobris

Tūristu diena numur 2. Izlēmām, ka jābrauc vēl vienā ekskursijā. Šoreiz gan John gribēja nesmuki izdarīt, un piesaistīt mūsu mazajai „grupiņai” vēl divas sievietes. Protams, teicām kategorisku nē, jo galu galā, vienīgais iemesls, kāpēc braucam ar viņiem, bija tāds, ka negribējām uz nevienu nekur gaidīt. Taču, John savu rīcību ātri vien laboja, un otras divas sievietes atšuva!

Taču karma mums drīz vien atspēlējās, jo beigās izrādījās, ka 24. oktobris ir hindu nacionālā svētku diena, tāpēc ielas bija pilnas cilvēku, mašīnu, mokiku, utt. John dabūja vēl vienu mīnusu mūsu acīs, jo viņš jau nu varēja iedomāties, kāda būs situācija uz ceļiem. Mēs stundām dabūjām sēdēt sastrēgumos, beigās pa visu dienu redzot tikai 2 tempļus. Atļaušos piebilst, garlaicīgus, ne ar ko īpaši piesaistošus. Vieta izskatījās pēc Dreiliņiem. Vienīgais interesantais, mazliet šokējošais un savā veidā perversais kulturālais atklājums – zīmes pie tempļiem, kas stingri aizliedz ieeju sievietēm, kurām tajā brīdī ir mēnešreizes.

Diena noslēdzās restorānā, kur mums vajadzēja redzēt skaisto saulrietu, taču mēs, protams, tikām nosēdinātas vietā, kur saulrietu var redzēt tikai priekšējo ķīniešu i-pados. Restorāns bija diezgan lēta paskata, taču pirmo reizi manā dzīvē pie mūsu galdiņa pienāca muzikanti, kas spēlēja tikai mums. Sajutāmies mazliet kā tāds lesbiešu pāris. Protams, tā viņi gāja pie katra galdiņa, cerot uz pāris kapeikām. Būtu jau iedevušas, taču sapratām, cik šausmīgi daudz naudas visu laiku atstājam dzeramnaudās visām masierēm, viesmīļiem, frizieriem, utt., jo katram vienmēr atradās kāds sirdi plosošs dzīvesstāsts, ka tā vien šķita, ka tā būtu īstākā necilvēcība neiedot to naudu.

Savu neizdevušos dienu aizgājām „nosvinēt” klubiņā. Mums tik labi gāja, ka arī nākamo vakaru nobalējām. Viens par otru labāks un trakāks. Ballītes Kutas Beach noteikti ir vērts ievērtēt, it īpaši tiem, kam patīk mazliet atlaist.

Savas pēdējās dienas pavadījām zvilnējot pie baseina un baudot sauli. Vienu vakaru mums ļoti noveicās, jo tieši mūsu pludmalē tika rīkots milzīgs sponsoru pasākums vietējiem. Spēlēja grupas, un visdažādākie Indonēzijas sporta brendi pārdeva savas preces (ļoti kvalitatīvas) ar milzīgām atlaidēm. Arī mēs sapirkāmies pāris pat ļoti stilīgas lietiņas par vārda tiešākajā nozīmē – kapeikām. Taču pieredze pati par sevi nebija no tām patīkamākajām, jo lai gan bija vakars, ārā bija ap 30 grādiem, un milzīgo masu un prožektoru dēļ – vispār nebija gaisa. Tā nu es svīdu tik traki, kā nekad dzīvē nebiju svīdusi (pat pirtī ne). Vietējiem, protams, skats šķita ļoti uzjautrinošs, jo es izskatījos tā kā gatava uz miršanu.

27. oktobris

Tā kā lidmašīna atgāja tikai vakarā, visu dienu pavadījām pēdējās naudas tērēšanā. Šī ceļojuma laikā sapratām, ka nav vērts to izsviest lētos ķīniešu sūdos, tāpēc izmantojām iespēju par saprātīgām un pat ļoti draudzīgām cenām iepirkties labos zīmola veikalos, kas tajā apkārtnē bija pat ļoti daudz.

Jā, kopumā ceļojums bija fantastisks, taču īpaši nebēdāju par braukšanu mājās, jo lai gan mīlu vasaru un siltu laiku, tas karstums un bezgaiss man bija jau līdz kaklam. 2 nedēļas ir vairāk nekā pietiekoši.