Pusotrs mēnesis, pusotrs mēnesis, pusotrs mēnesis...

Ir pagājis pusotrs mēnesis kopš brīvdienām Latvijā, pusotrs mēnesis kopš sāku savu darba praksi un gandrīz tikpat kopš mana pēdējā bloga ieraksta. Tagad jau atkal esmu ceļā uz mājām, šoreiz ne tik daudz brīvdienu, kā darba darīšanu dēļ un tā kā man ir pāris stundas ko nosist – padalīšos ar pēdējā laika notikumiem.

Atgriežoties no Latvijas ne atelpai, ne nostalģijai laika nebija, jo jau nākamajā dienā plkst. 9 bija jāsāk mana 3 mēnešus garā prakse. Kā jau iepriekš rakstīju, uz prakses vietu esmu nolēmusi katru dienu mērot 10 km vienā virzienā, kas kopā ir 20 km dienā, un 100 km nedēļā. Nomainīt šo pārvietošanās veidu uz braucienu ar autobusu vēl neesmu apsvērusi un brīžiem sāk šķist, ka tad, kad prakse beigsies – man mana 20km garā dienas meditācija pat pietrūks. Man ļoti patīk mans darba laiks, kas ir no 10:00 līdz 15:00, jo tad varu mīties vissiltākajā un gaišākajā dienas daļā. Vēl joprojām abi ar Jonasu aktīvi dodamies uz sporta zāli, vismaz 3-4 reizes nedēļā, tā ka fiziskas aktivitātes manā ikdienā netrūkst. Neaizmirsīsim vēl manu darbu viesnīcā, kur katrā nedēļas nogalē dabūju noskrieties kā zirgs. Jā, kopš atgriezos no Latvijas, man nav bijušas nevienas brīvas nedēļas nogales, jo naudiņa jau arī jāpelna. Taču tā kā darba dienās varu celties plkst. 8:00, par miega trūkumu vai slinkiem rītiem, ko ik pa laikam ir pelnījies ikviens nevaru sūdzēties. Man pat ir savs rituāls – ceļos 8:00, uztaisu lepnas brokastis, noskatos savu rīta TV pārraidi „What not to Wear” un tad dodos ceļā. Neslikti.

Iepriekš rakstīju, ka iespaidi pēc pirmās dienas prakses vietā nebija sevišķi „elpu aizraujoši”. Viss bija pārāk jauns ne tikai mums, praktikantēm (esam divas meitenes, pārstāvot Latviju un Lietuvu), bet arī kompānijas vadītājiem Gittei un Carstenam. Viņi tikai tikko paplašināja savu kompāniju, ievācoties jaunās telpās. Visas sistēmas viņiem ir jaunas un nesaprotamas, un līdz šim viņiem nekad nav bijuši nevieni praktikanti. Tātad ļoti daudz laika sākumā pagāja kopā mācoties un saprotot jaunās sistēmas, mācoties par produktiem, par šo industriju un jāsaka godīgi – es vēl joprojām bieži esmu apjukusi. Atgādināšu, ka kompānija izplata īpašus piederumu komplektus priekš DNS/RNS izolācijas no dažādiem paraugiem, piem. augsnes, asinīm, augiem, mikrobiem, utt. Viņu „pircēju” lokā ietilpst slimnīcas, laboranti, universitātes, utt. Carsten no paša sākuma jau teica, ka vēlas, lai mēs viņam noorganizējam tikšanās Latvijā un Lietuvā ar speciālistiem, kam šie produkti varētu šķist interesanti. Sākums likās traģisks. Man viss bija tik jauns. Nespēju salikt kopā meilu ne angliski un vēl jo vairāk ne latviski. To gandrīz neiespējamu padarīja ne tikai nekādas zināšanas molekulārajā ķīmijā, bet arī pamatīgais vārdu trūkums šīs nozares terminoloģijā.

Ir pagājis pusotrs mēnesis, un esmu ļoti daudz iemācījusies. Kopā esmu nosūtījusi ap 50 personiskiem meiliem (zvanīt vēl neesmu uzdrošinājusies) un noorganizējusi mums 5 tikšanās, no kurām viena būs publiska prezentācija Latvijas Biomedicīnas Zinātnes un Studiju Centrā. Tikšanās būs laikā no 2. līdz 3. oktobrim. Carsten gan bija tik jauks un ļāva man uz Latviju doties jau 29. septembrī un atpakaļ 5. oktobrī. Lieki piebilst, ka kompānija man nopirka gan biļetes, gan bagāžu. Esmu mazliet uztraukusies par šīm tikšanām, taču ceru uz visu to labāko. Carsten un Gitte ir ļoti forši cilvēki. Viņi mums ļoti uzticas un velta daudz laika paskaidrojumiem. Jā, šiem diviem ļoti patīk runāt un dažreiz šķiet, ka tas ir par daudz. Gitte vienmēr izplūst pārāk sīkās detaļās, un atbildes vietā, kas varētu sastāvēt no 1 teikuma, parasti iznāk 15 minūšu monologs par pilnīgi ne pa tēmu detaļām. Tas ir kaitinoši, un brīžiem šķiet, ka strādājot no mājām paspētu daudz vairāk nekā no ofisa. Bet laikam jau labāk, ka Gitte ir tik runīga un priecīga atbildēt uz jebkuru jautājumu nekā, ja no viņas neko nevarētu dabūt laukā.

Oktobris solās būt ļoti interesants. Pēc manas atgriešanās no Latvijas, nākamā dienā jau sāksies gatavošanās nedēļu garai mikrobiologu izstādei te pat Kopenhāgenā. Un vēlāk, mēneša otrā pusē mēs dosimies 4 dienu ilgā komandējumā uz Baltijas Mikrobiologu Kongresu Tartu, Igaunijā. Daudz aktivitātes un atbildības. Nesen arī saņēmām jaunas personiskās vizītkartes. Tā bija ļoti interesanta sajūta. Abas ar Vaivu (lietuviešu praktikanti) bijām ļoti priecīgas. Jāsaka, ka ar kolektīvu man ir ļoti noveicies, jo arī Vaiva ir tiešām forša meitene. Mēs saprotamies ļoti labi, un man ir prieks, ka neesmu viena šai „piedzīvojumā”. Neilgi pēc prakses sākšanas, darbā tika pieņemts arī studenta palīgs. Es pat dabūju piedalīties pāris intervijās un pēc tam izteikt savu viedokli. Galu galā tika pieņemts puisis ar dāņu/vācu saknēm. Viņa uzdevums ir izplatīt kompānijas jauno produktu un zīmolu te pat Dānijā, un, lai kaut ko tādu darītu, pieredze mikrobioloģijā ir obligāta. Tādas mārketinga studentītes kā mēs ar Vaivu neko tādu pārdot nevarētu. Mēs jau mocamies ar saviem DNS/RNS produktiem un vēl mocīsimies kādu mēnesi. Vispār laiks skrien vēja spārniem. Neticami, ka prakse jau gandrīz pusē. Šī apziņa gan dod pamatīgu spiedienu, jo kaut kad jau jāsāk arī rakstīt mans bakalaura darbs. Šķiet, ka man ļoti noveicies ar darba vadītāju, jo lai gan viņš ir strikts, viņš man vienmēr atbild un ir ieinteresēts tikties un strādāt vislabāko rezultātu virzienā. Dzirdēju, ka citiem maniem kursa biedriem nav tik ļoti paveicies.

Tā kā praksi beidzu ap 15:00, cenšos cik nu vien varu atlikušo dienas daļu izmantot lietderīgi. Ja neeju uz fitnesa klubu, tad tiekos ar draudzenēm, vai mājās lasu grāmatu. Šobrīd esmu aizrāvusies ar I.Knaģa „Bij’ tādi laiki”, kur viņš dalās atmiņās par Latvijas okupāciju, izsūtījumu Sibīrijā un daudzām citām tā laika bezjēdzībām no Staļina un Padomju Savienības puses. Smaga, taču ļoti interesanta grāmata. Diemžēl seriāla „Breaking Bad” skatīšanās aizņem vairāk laika nekā grāmatas lasīšana. Abi ar Jonasu esam tā aizrāvušies, ka drīz tuvojamies seriāla pēdējai, 6. sezonai. Atkarību izraisošs, neaprakstāmi aizraujošs un spriedzes pilns seriāls, kas balstīts uz patiesiem notikumiem. Ja, kāds, kas lasa šo blogu to jau nav redzējis – iesaku!

Bieži domāju par nākamā gada 3. februāri – manu izlaiduma dienu. Nespēju noticēt, ka pēc 4 mēnešiem būšu jau beigusi skolu. Pagaidām plāns ir mazliet atpūsties un padzīvot uz Dānijas valsts rēķina, kā bezdarbnieks, kas „aktīvi” meklē darbu. Sākotnējā doma bija pieteikties uz nākamo izglītību žurnālistikas jomā jau tā paša gada septembrī, taču, nu ir uzpeldējis viens potenciāls projektiņš, kas manu studēšanas plānu varētu atlikt uz pusgadu.

Esmu pieteikusies uz vienu EU finansēto brīvprātīgo projektu. Šis projekts notiks Rumānijā, kur piedalīsies 14 dalībnieki, pārstāvot 7 valstis. Mērķis būs šos 14 dalībniekus iemācīt pareizi ēst, domāt, sportot, sniegt medicīnisko palīdzību, utt, lai pēc pusgada šie 14 dalībnieki vai nu varētu turpināt attīstīt šīs prasmes mācoties tālāk par sporta ārstiem, fizioterapeitiem, utt, vai nu vienkārši paplašinātu savu redzesloku un pieredzes apjomu. Manā gadījumā tas būtu otrais variants. Tā kā projekts šķiet ļoti interesants, un pilnībā atmaksāts, nolēmu pieteikties. Atbildi vajadzētu saņemt oktobra sākumā. Ļoti gribu mesties šādā trakā piedzīvojumā, taču mazliet raizējos kā būs dzīvot bez mana Jonasa. Jau tagad šķiroties tikai uz nedēļu skumstam kā divi vientuļi suņuki...kas būs, kad būs jāšķiras uz veselu pusgadu?

Man ar Jonasu ir tik ļoti paveicies. Katra diena ar viņu ir kā dāvana, kā sapnis, no kura bail pamosties. Viņš ir vispozitīvākais, mīlošākais, saprotošākais, jaukākais cilvēks ko esmu sastapusi. Nespēju vairs iedomāties dzīvi bez viņa. Mēs dzīvojam tik saticīgi un laimīgi. Mums kopā ir tik labi. Brīžiem pieķeru sevi pie domas, ka nespēju noticēt, ka manos 22 gados dzīve ir tik laba. Tik ļoti iekš „pareizajām sliedēm”. Mums ir kolosāls dzīvoklis, dzīvojam kā 2 ķēniņi gandrīz pašā Kopenhāgenas centrā. Nu, nav par ko sūdzēties! Esmu laimīga. Starp citu, Jonītis man no darba sagādāja ļoti skaistu, sarkanu riteni. Tā nu esmu tikusi pie pilnīgi jauna, jaudīga ričuka pa baltu velti. Laikam labas lietas notiek ar labiem cilvēkiem :)

Bet runājot par dzīvokli, plānojam tajā rīkot jau nākamo ballīti. Šoreiz Halovīnu baļļuku ar visiem tērpiem. Plānā ir tēma – filmu varoņi. Līdz šim apsvērām domu būt Harijs Poters un Hermione, taču tagad tie šķiet pārāk garlaicīgi kostīmi. Varbūt man būt avatāram? Varbūt kādam, kas lasa ir kāds ierosinājums? Lai nu kā – esmu jau priekšlaicīgā sajūsmā par šo pasākumu, jo plānojam to atkal grandiozu un neaizmirstamu ar vismaz 25 + viesiem.

P.S. Vienu dienu manā viesmīles darbā notika baigais piedzīvojums. Pēc tam, kad brokastis bija jau beigušās un mēs gatavojām restorānu lielai ballei, pusdienās atnāca slavenais „Pimp My Ride” vadītājs Xzibit. Sākumā viņu neatpazinu, tā nu vienkārši runājām pa dzīvi un tā. Taču tad, kad katrs garāmgājējs sāka dīvaini uzvesties, un citas viesmīles ar viņu apsprieda kaut kādu koncertu, tad sapratu, kas par lietu. Dabūju arī bildi. Hehe, nu bet tas tā. 

Brīvdienas

Šis ieraksts būs veltīts stāstiem par brīvdienām, atvaļinājumiem, ceļojumiem un vienkārši pēdējā laikā notikušajam. Sākšu ar atstāstu par skaisto laiku Dānijā, ko pavadīju ar savu ciemiņu Līvu un beigšu ar atmiņu izklāstu par pašas ciemošanos Latvijā.

Līva ir pirmā draudzene, kas šo trīs gadu laikā mani apciemojusi Dānijā. Līdz ar to ļoti vēlējos, lai viņas īsais atvaļinājuma posms Kopenhāgenā būtu pēc iespējas aizraujošāks. Šķiet, ka man tas izdevās. No sava darba biju dabūjusi divas „72 stundu Kopenhāgenas Kartes”, kas ļāva mums apmeklēt gandrīz visas tūristu atrakcijas un lietot sabiedrisko transportu pa brīvu. Jau pirmajā dienā biju sastādījusi saspringtu programmu, par ko Līva, lai gan patīkami, taču bija pārsteigta. Smieklīgi, ka pirmajās stundās jau bijām pamatīgi atpalikušas no sastādītā grafika. Laikam, jo biju piemirsusi ierēķināt ēšanas pauzes.

Pirmajā dienā mēs apskatījām ļoti daudz, pārsvarā sēžot velosipēdam "mugurā". Pateicoties Jonasam, dabūjām Līvai viesnīcas riteni pa brīvu. Paldies Dievam, visas dienas bija perfekti piemērotas šādam pārvietošanās veidam, jo saulīte mūs lutināja. Vispirms devāmies uz kanāla tūri, kas noteikti bija viena no jaukākajām izklaidēm. Stundas laikā mūs izvizināja pa Kopenhāgenas kanāliem un pastāstīja/parādīja galvenos apskates punktus kanāla tuvumā. Pēc tam devāmies paēst uz slaveno Nyhavn - kanāla mala ar krāsainajām mājiņām. Savas tūristu gaitas turpinājām pa Kopenhāgenas galveno iepirkšanās ielu, Tivoli un Kristiāniju. Kad beidzot tikām mājās, bija jau vēls vakars un abas bijām gatavas uz gulētiešanu.

Otrā diena bija tikpat saspringta. Paldies Dievam, Līva bija visu sajaukusi ar laikiem un pateicoties viņai, dienu sākām stundu agrāk nekā plānots. Tās dienas pirmā aktivitāte bija kāpšana augstajā Kristiānijas tornī, kur Līva gan nobaiļojās pusceļā. Man pa brīnumu pēkšņi ļoti gribējās uzkāpt pašā augšā, un teikšu atklāti – bija tā vērts. Kolosāls skats. Pēc torņa devāmies uz Calsberg muzeju, kur dabūjām nogaršot pa diviem aliņiem katra. Kad šī aktivitāte bija izpildīta, skrējām atkal uz gājēju ielu, kur kāpām nākamajā tornī. Tā kā laika vairs nebija daudz, īpaši centrā nekavējāmies un devāmies uz Kopenhāgenas lielāko geto – Norrebro. Tā ir iela, kur dzīvo visvairāk musulmaņu, melno, lakataino utt. Līva bija lielā šokā par redzēto. Tik lielā, ka viņai sāka sāpēt vēders. Vismaz viņai šķiet, ka redzētais bija par iemeslu šīm sāpēm. Ilgi gan tur nekavējāmies. Ātri nopirkām našķus vakara ballītei un devāmies mājās.

Jā, piektdien beidzot bijām saņēmušies uzrīkot sālsmaizi. Jāsaka, ka ballīte bija vairāk nekā izdevusies. Kopā sapulcējāmies ap 25 cilvēkiem, kas nozīmēja kārtīgu izārdīšanos un rezultātā – episku baļļuku, kas noteikti būs jāatkārto. Smieklīgākais, ka abi ar Jonasu piedzērāmies tā, ka jau vienos, divos saldi čučējām, kamēr pārējie ballēja līdz četriem, pieciem rītā. Viss bija kā pienākas, litriem alkohola, plīsušas glāzes, salaišana, (gandrīz) kautiņš utt. Kā jau teicu – episka ballīte. Nākamā rītā, kad pamodos, mājās nebijām vieni. Uz dīvāna saldi čučēja Jonasa labākais draugs – Mads, un tur pat netālu bija gulējusi Nelda, kam diemžēl nabagam nācās agri doties uz darbu. Arī Līva nakti nebija pavadījusi viena. Viņai ballīte bijusi pat ļoti jautra, jo nācās izvēlēties starp diviem pielūdzējiem, no kuriem puisis vārdā Mortens „uzvarēja”. Tā nu es, Līva, Jonas, Mortens un Mads pavadījām garu, jautru, stāstiem bagātu rītu, kas turpinājās ar ekskursiju uz Luisiana – modernās mākslas muzeju. Bez Mortena gan. Kad atgriezāmies no muzeja, devāmies uz ķīniešu restorānu, pēc tam uz Frederiksberg parku un vakaru noslēdzām ar filmu vakaru. Visur lepni pārvietojāmies Mads mersedesā. Nākamajā rītā turpinājām bezrūpīgo uzdzīvi. Pirmo dienas daļu pavadījām pludmalē, un vakarā devāmies uz glaunām atvadu vakariņām par godu Līvai. Vakariņās pievienojās arī Jonasa brālis, tā ka šķiet, ka Līva bija iepazinusi pilnīgi visus, ko vien varēja iepazīt.

Jāsaka atklāti, ka bija kolosāli uzņemt tik mīļu ciemiņu, kā Līva. Jācer, ka nākotnē būs vēl kāda draudzene, kas izmantos iespēju un apciemos mani Dānijā. Piemēram, mans Elinčiks :P Lai nu kā, man jāsaka paldies Līvai, ka lieliski pavadītā laika dēļ arī es sajutos kā atvaļinājumā un tik tiešām izbaudīju skaisto Kopenhāgenu. Man ļoti patīk šī pilsēta un atklāsme, ka man šis nav tikai tūrisma brauciens, bet „mājas”, ir diezgan patīkama.

„Tūrisma brauciens” gan sekoja pāris dienas pēc tam. Savu vasaru biju nolēmusi noslēgt ar ciemošanos Latvijā, tā nu no 7. līdz 14. augustam, kopā ar Jonasu atpūtāmies Latvijā. Laiciņš diemžēl mūs īpaši lutināt negribēja, taču par spīti tam, aizvadījām ļoti piesātinātu un foršu nedēļu.

Vecaistēvs mūs ceturtdien sagaidīja lidostā. Pirmo dienu veltījām ārstiem, veikaliem un citām ne īpaši patīkamām, taču nepieciešamām aktivitātēm. Tā kā cēlušies bijām ap četriem no rīta, sākām dienu ar brokastīm. Vecaistēvs mūs aizveda uz ļoti foršu vietiņu, kur mielojāmies ar īpaši gardu auksto zupu un kartupeļu pankūkām. Apciemojām arī vecvecmammas kapiņus. Jonasam kārtējo reizi tāda netradicionāla ekskursija. Pēc tam sākās maratons pa dakteriem. Arī Jonas bija pierakstīts pie higiēnista. Vispirms viņš un tad es. Nākamais bija dzimumzīmju ārsts un tad pēc tam vēl viens ārsts. Pa starpām gan mēs iepirkāmies. Jebšu pareizāk sakot – sapirkāmies. Starp priekšpēdējo un pēdējo ārstu satikām mammu. Kamēr es vēl aizskrēju uz pēdējām pārbaudēm, Jonas ar mammu sēdēja restorānā un ēda pusdienas. Diemžēl pēkšņi sāka gāzt tā, ka mums visi šķīvji pielija ar ūdeni.

Kad visas neforšās ārstu vizītes beidzot bija galā, devāmies uz Lilasti. Ieradāmies diezgan vēlu, taču gājiens uz jūru neizpalika. Uz jūru gājām katru dienu. Mums ļoti noveicās ar laiku nākamajā dienā, kad neko arī nebijām ieplānojuši. Tā nu visu dienu pavadījām pa jūru. Sestdien no rīta devāmies atpakaļ uz Rīgu, pie mana pēdējā daktera – vēnu ārsta. Pēc tam aizbraucām uz veikaliņu „Maratons”, kur mamma sev nopirka jaunu jaciņu riteņbraukšanai, es – sporta vēnu zeķes, bet Jonas jaunas skriešanas botas. Kā nekā – mēs tagad gatavojamies 5 km garam maratonam, ko organizē mūsu darbavieta 28. augustā. Vienu reizi pat saņēmāmies un gar jūru mazliet paskrējām. Pēc tam, kad bijām sapirkušies, devāmies uz Vecrīgu launagā uz suši bāru. Kad bijām saēdušies, nākamā pietura bija krāmu tirdziņš, kur māsa un māsīca piedalījās kā tirgotājas. Šķiet, ka abām bija ļoti ienesīga diena. Es arī nenoturējos un no vienas meitenes nopirku gandrīz nemaz nevalkātu, īstas ādas somu. Kad meitenes bija beigušas tirgoties, savācām viņas un devāmies tālāk uz Kalnciemu pie krustvecākiem. Lai gan atkal ieradāmies ļoti vēlu, vakars izdevās. Viktors mūs izvizināja pa Lielupi ar viņa skaisto laivu. Dzērām šampanieti, peldējāmies, vērojām savvaļas zirgus un vienkārši baudījām luksusu.

Svētdienā, kad bijām kārtīgi izgulējušies, devāmies uz nākamo aktivitāti, ko mums piedāvāja mammas brālēns Kaspars. Tā kā viņam pieder 4 supa dēļi, viņš mūs uzaicināja pavizināties. Laiciņš atkal ļoti lutināja, un tā nu visu dienu pavadījām uz ezera. Ļoti iepatikās šie supa dēļi, kas, starp citu, ir viens no augošākajiem sporta veidiem pasaulē. Pa ezeru biju tā noņēmusies, ka pieaudzētie mati bija savēlušies neizķemmējamā kunkulī. Tā nu tika pieņemts lēmums šos pieaudzētos matus ņemt no galvas nost. Mamma uzņēmās šo neiespējamo misiju, un pēc pāris stundām jau galva bija brīva. Jāatzīst, ka mazliet sabijos no tā, cik plāni mati man pēc šī kārtējā matu eksperimenta ir palikuši.

Tā kā strādāju kopā ar divām melnajām, radās iespēja pamēģināt, kā tas ir - pieaudzēt matus. Biju noskatījusies, cik viņām smuki izskatās, un tā kā pašai garus matus izaudzēt nu nekādi neizdodas, piekritu šai avantūrai. Flavia (mana melnā kolēģe) piedāvāja man aizdot vienus no saviem Indijas matiem, līdz ar to ļaujot man ietaupīt pamatīgu naudas summu. Galu galā, zināju, ka ja man nepatiks – būs žēl, ka esmu tā iztērējusies. Kad matus bijām dabūjušas, devāmies pie viņas „frizierītes”, kas piekopj „melno praksi” tālu prom no centra, savā dzīvoklī. Dzīvoklis bija liels, taču ļoti nekārtīgs. Apkārt skraidīja melni bērneļi un gaisā lidinājās mušas. Interesanta pieredze. Tajā dienā bija ļoti karsts un, tā kā „friziere” bija tāda paprāva kundzīte, nācās klausīties viņas vaimanās par pārāk karsto laiku. Likās, ka tantuks tūlīt ģībs un mani mati paliks pusratā. Beigās, kad darbs bija galā, ļoti varēja redzēt, ka mati pieaudzēti, tā nu kundze ar žileti man nocirpa matus tik īsus, ka īsti vairs nevarēja pateikt, ka kaut kas būtu pieaudzēts garumā, vienīgi biezumā. Sākumā bija baigā škrobe, taču pēc laiciņa jau biju samierinājusies un pat patika. Taču necik ilgi pēc tam, mati sāka piņķerēties un vienkārši velties kunkuļos. Nepalīdzēja pat tas, ka sapinu tos bizē, jo tie tā pat savēlās.

Taču, atgriežoties pie brīvdienām Latvijā. Pirmdien no rīta aizejot uz jūru, konstatējām, ka nekāda sauļošanās diena šī viss nebūs, tāpēc spontāni ar Jonasu izlēmām doties mazā ekskursijā pa Saulkrastiem. Apskatījām riteņu „muzeju”, Saulkrastu „centru” un Koklītes. Vēlāk vakarā devāmies uz „Jauno Jātnieku Skolu”, kur cerējām kārtīgi izvizināties ar zirgiem, taču beigās attapāmies veca, slinka zirga mugurā, kas vēl pie tam tika vadīts pie pavada. Pilnīgs feils. Tad jau jautrāks bija loto vakars, kas sekoja pēc tam. Parādījām Jonasam, kā mūsu ģimene „izklaidējas” un aptīra ciemiņus. Galu galā – mēs spēlējam uz naudu.

Otrdien devāmies uz „Meža kaķi” Siguldā. Gāja kolosāli, līdz brīdim, kad sāka gāzt. Gāzt un zibeņot. Mums lika pārtraukt trasi tās vidū, un no kokiem nocēla ar speciālām trosēm. Tā kā visa atlikusī diena bija lietaina, nolēmām aizbraukt uz kino un noskatīties „Bruņurupučus Ņinzas”. Galu galā kino biļete Latvijā maksā uz pusi mazāk kā Dānijā. Laba filma. Biju pārsteigta. Tā nu tās brīvdienas arī paskrēja.

Atbraucot mājās, oma nebija tā labākā un nozagtais ritenis to padarīja tikai sliktāku. Jā, arī es esmu beidzot kļuvusi par upuri riteņu zagļiem. Neskatoties uz to, Kopenhāgenā vismaz spīdēja saulīte, tāpēc nolēmām aizmīties līdz manai prakses vietai, lai es redzētu ceļu. Kopā jāminas ap 40 min vienā virzienā. Izskatās, ka turpmākos 3 mēnešus man būs labs sportiņš. Pirmo dienu piektdien jau nostrādāju. Gāja labi, taču tā kā pagaidām viss vēl ir jauns, nevarētu teikt, ka būtu ļoti interesanti.

Tagad beigšu. Vēlos vēl aizskriet uz sporta zāli un pēc tam man ir plānota tikšanās ar Telimenu.

Fitness un pāru būšana

Piektdien aizejot uz sporta zāli, izrādījās, ka treneris mūsu nodarbību atcēlis. Tā ka stāsts par to vēl tikai sekos...

Taču tā saucamā „klase” atcelta nebija, un abi ar Jonasu pulksten 14:45 metāmies nezināmajā. Šobrīd piesakāmies uz dažādām dīvainu nosaukumu nodarbībām, lai saprastu, kas mums patīk un kas nē. Pirmajā reizē attapāmies CROSS FIT, kas izrādījās smaga fiziska nāves stunda. Abi bijām vienīgie iesācēji un uz lielo vīru un vienas sievas fona izcēlāmies. Nodarbība ietvēra pumpēšanos, lēkšanu, kaut kādas smagas bumbas vicināšanu, utt. Nākamā dienā nespējām pakustēties. Pirmdienas nodarbība atkal bija pilnīgi cita veida pieredze. Šoreiz Jonas bija vienīgais čalis (ja neskaita nodarbības vadītāju, kas bija pilnīgs zilais). Šī bija deju klase, kuras mērķis ir nodzīt pēc iespējas vairāk kaloriju. Tā izdejojāmies, izkustējāmies, izsmējāmies, ka nemaz nepamanījām, ka stunda jau paskrējusi. Šodien ejam atkal. Tas ir mums! Man ļoti noveicies, ka Jonas ir tāds riktīgs mīļums, kam negrauž pašapziņu nodarbības, kas pēc steriotipiskiem uzskatiem vairāk domātas sievietēm. Piemēram, vakar mēs abi izmēģinājām jogu. Arī šoreiz – vienīgie divi vīrieši, kas piedalījās bija Jonas un viens nu ļoti zils čalītis. Lai nu kā, tagad saucam paši sevi par fitness couple un cik nu vien varam – sekojam savai diētai un atbalstam viens otru treniņos.

1 gada jubilejas vakariņas

Bez treniņiem, pavadījām arī ļoti jauku nedēļas nogali. Svinējām savu gada jubileju. Sestdien pēc darba devāmies uz ļoti jauku viesnīcu, turpat netālu no mūsu mājām. Nakti šai viesnīcā vinnēju konkursā no sava darba. Diemžēl sākums šai dienai nebija pats labākais, jo bijām mazliet ne omā. Nezinu, kas man bija uznācis, taču pati uzpūtos neparko. Mums tāds nejauks kašķis bija pirmo reizi, un tik ļoti nelaikā. Paldies Dievam viss atrisinājās un vakars galu galā izvērtās ļoti jauks. Aizgājām vakariņās glaunā restorānā – 23 stāvā. Arī rīts bija jauks, jo brokastis baudījām luksus lounge terasē, kur tikai special guests varēja brokastot.

Īsais laivas izbrauciens! Baudām!

Pēc tam, kad izrakstījāmies no viesnīcas, devāmies izīrēt motorlaivu, lai pavadītu dienu tieši tā pat kā savu pirmo randiņu vienu gadu atpakaļ. Diemžēl izrādījās, ka esam ieradušies pa vēlu un visas laivas jau ir izķertas. Kad lūdzām sevi pierakstīt gaidīšanas sarakstā, tikām pie daudzsološās 12. vietas rindā. Mazliet sarūgtināti, devāmies tur pat netālu, pie kanālmalas malkot savu šampanieti un baudīt karsto sauli un atveldzinošo ūdeni. Brīnumainā kārtā mūsu rinda pēc stundas jau bija pienākusi. Kad saņēmām zvanu, traucāmies uz laivu. Viss bija lieliski un tā kā bijām gatavi pusdienām, taisnā ceļā devāmies uz to pašu super kolosālo kafejnīcu, kur pagājušā gadā. Kad visu pasūtījām un priecīgi, siekalu pilnām mutēm gribējām maksāt, izrādījās, ka Jonas ir aizmirsis savu kredītkarti. Arī man maks nebija. Ar nolaistām ausīm un sarkaniem vaigiem, devāmies atpakaļ uz laivu novietni. Labi, ka Jonas zināja čali, kas īrē laivas, tā ka beigās tikām cauri neparko nesamaksājuši, lai gan kopumā bijām prom pusotru stundu.

Tā nu devāmies atkal uz mājām pēc kartes un beigās dienu noslēdzām restorānā pēc kura sekoja kino seanss. Lai gan izklausās tā mazliet neveiksmīgi, jāatdzīst, ka gāja mums ļoti labi. Visas ķibeles to dienu tikai padarīja jautrāku.

Citādāk iet man labi. Cik nu manos spēkos, cenšos baudīt brīvdienas un silto laiku, taču tā kā man jāstrādā gandrīz katru dienu un arī sporta zāli cenšamies apmeklēt katru dienu, nekam citam, kā īsai snaudai, mājas uzkopšanai un nakts miegam man laika nav. Tāpēc esmu ļoti priecīga, ka vakar saņēmos un uz divām stundiņām izgāju vakariņās ar sen neredzēto Ilzi. Rīt plānoju paņemt brīvu no fitnesa un pēc darba pa taisno doties ar Telimenu uz pludmali. Galu galā, es dzīvoju 10 minūšu attālumā no vienas no Dānijas labākajām pludmalēm.

Tagad laiks snaudai!

Cheers!

I'm back !!! (1. daļa)

Pārlasot savu pēdējo ierakstu, kas tapis vairāk kā pirms 7 mēnešiem, aptvēru, cik interesanti tas ir – salīdzināt tagadni ar pagātni, kas manā gadījumā ir sagriezusies pa visiem 180 grādiem. Šodien ir pienācis tas perfektais moments, kad varu viena pati apsēsties uz savas lodžijas, ķert saules starus, malkot svaigu kafiju, un paralēli visam tam, gremdēties savās pēdējā pusgada atmiņās.

Laikam jau jāsāk ar lielāko no notikumiem, jebšu to, ka esmu pārcēlusies uz jaunu mājvietu. Istabiņa nekurienē ir palikusi aiz muguras, un kopš pirmā jūnija es dzīvoju gandrīz 100 kvadrātmetru lielā dzīvoklī, ar diviem balkoniem, trīs istabām un kolosālu atrašanās vietu. Esmu nieka 15 minūšu attālumā (ar riteni) no centra, no darba un no pludmales. Jonasa brāļa labs draugs meklēja īrniekus, un pirmie, kam viņš piedāvāja bijām mēs. Īres maksa ir gandrīz tā pati, ko maksāju iepriekš, un bez depozīta. Pirmais līgums ir uz diviem gadiem, bet, cik saprotu, šis draugs ir diezgan labi iekārtojies savā vasaras mājā un atgriezties tuvākajos gados neplāno. Piedāvājums, protams, bija neatvairāms un bailes par pēkšņo kopdzīvi bija jāaizmirst. Jāatzīst, ka baiļošanās būtu galīgi nevietā, jo ar Jonasu katru dienu dzīvojam kā divi iemīlējušies taurenīši. Viss ir lieliski.

Procesā

Sākums gan bija grūts, jo ievākšanās process sakrita ar maniem gala projektiem, eksāmeniem ne tikai skolā, bet arī dāņu valodas kursos. Nācās iemācīties apvienot laiku ar mācīšanos un sienu krāsošanu, mēbeļu iegādi, mājas tīrīšanu un nepārtraukti zūdošo internetu. Brīžiem šķita, ka neizturēšu milzīgo slodzi, taču ar vienu vai diviem sirmiem matiem, tomēr izturēju, un jāsaka, ka ar necerēti labu iznākumu, galveno kārt jau tāpēc, ka mums ļoti noveicās ar daudzajiem draugiem, kas nāca palīgā ar krāsošanu.

Vien-vārd-sakot, beidzot dzīvoju vietā, kur varu pienācīgi uzņemt ciemiņus. Pirmie jau aizvadīti mājās. Madara un Amanda bija pirmās, kas izmēģināja mūsu viesistabu un, šķiet, ka meitenes bija apmierinātas. Biju viņām sagatavojusi lielisku programmu. Jonas sarunāja meitenēm riteņus no mūsu viesnīcas nomas, līdz ar to Kopenhāgena viņām tika parādīta vistiešākajā gaismā. Diemžēl riteņbraukšana izvērtās ļoti stresaina, un kā nu ne, ja divi nepieredzējuši skuķi tiek iesviesti satiksmē, kur jāmežģās cauri ne tikai simtiem citu velosipēdu, bet arī mašīnu un gājēju straumēm. Līdz ar to, cik nu vien iespējams – visur pārvietojāmies kājām. 

Ceļā uz Legolandi

Pirmajā dienā, izrādījām meitenēm pilsētu, pastaigājām pa veikaliem un vakarā gājām peldēties. Nākamo dienu pavadījām Tivoli, un trako karuseļu dienu noslēdzām ar Passenger koncertu. Nākamās divas dienas veltījām Legolandei. Tā kā LEGO ir Dānijas lepnums, un Legolande ir atrakciju parks, kur nokļūt grib jebkurš, ceļojums uz šo tālo Dānijas nostūri bija mana dzimšanas dienas vēlēšanās, kuru mīļais Jonas arī piepildīja. Nolēmu, ar savu dzimšanas dienas dāvanu nogaidīt līdz meiteņu atbraukšanai, lai arī viņām tiek mazliet no šīs piedzīvojuma. Palikām viesnīcā pašā atrakciju parka vidū, ar skatu uz mazo LEGO pilsētiņu. Lai gan noguruši no tālā ceļa, pirmo dienu aizvadījām, trakojot pa karuseļiem. Un labi, ka tā, jo nākamā diena bija galīgi garām, jo bijām apģērbušās pilnīgi nepiemēroti lietainajam, drēgnajam tās dienas laikam. Taču, lai gan salām, un bijām galīgi slapji, nespējām atturēties no diviem, trim trakiem nobraucieniem. Pirmo reizi triecos pa amerikāņu kalniņiem caur lietu un salu. Interesanti. 

Miskastniece gatava
šopingam

Atpakaļ ceļā, apciemojām Jonasa mammu. Saēdušās viņas gardās dārza ērkšķogas, un paēduši viņas gatavotās pusdienas, devāmies mājās. Tā kā Jonasam nācās atstāt mašīnu, kuru viņš aizņēmās no drauga tur, atpakaļceļu mērojām vilcienā. Vēl viena pieredze, kuru normāls tūrists tik bieži nedabū pieredzēt.

Pēdējā ciemošanās diena tika veltīta shoppingam. Diemžēl laikapstākļi nebija uzlabojušies, tāpēc, pirms došanās uz centru, ietinu meitenes miskastes maisos, lai riteņbraukšana viņām neizvērstos galīgi slapja. Jāatzīst, ka tas bija diezgan komisks skats.

Kopumā mums gāja jauki. Amanda pat uztaisīja video:

https://www.youtube.com/watch?v=tjZw8mmwLZ0&feature=youtu.be

Pēc mazāk kā divām nedēļām jau gaidu savu nākamo ciemiņu – Līvu. Ar viņu man paredzēta pavisam cita programma. Pateicoties manam darbam kruīza kompānijā, arī šogad esmu saņēmusi visādus labumus, no kuriem viens ir KOPENHĀGENAS 72h kartes. Šīs kartes mums dos iespēju izbaudīt vairāk nekā 100 atrakcijas pa brīvu. Tajā laikā esam arī uzaicinātas uz mana kolēģa bārbekjū vakariņām, kas nozīmē viena ballīte pēc nākamās. Es apsveru domu, nedēļas nogalē, kad ciemosies Līva, beidzot uztaisīt houswarming party. Tā būtu laba iespēja iepazīstināt Līvu ar maniem un Jonasa tuvākajiem draugiem Dānijā. Ļoti ceru, ka mums ies jautri un tāpat kā meitenes, Līva dosies mājās ar labu pēcgaršu un vēlmi atgriezties.

Šī ir viena no manām īsākajām vasarām, jo ar pēdējo eksāmenu cīnījos tikai 27. jūnijā un mana prakse sākas jau 15. augustā. Līdz ar to, no šīs vasaras man jāķer viss, kas vien iespējams. Šī „ķeršana” iekļauj arī ciemošanos Latvijā. Abi ar Jonasu paņēmām nedēļu brīvu, lai no 7. – 14. augustam varētu zvilnēt Lilastes pludmalē. Šoreiz nekādu ekskursiju, tikai atpūtu, jo Jonas jau daudz dabūja pieredzēt, kad ciemojāmies Latvijā šī gada Lieldienās. Kā mums gāja? Ieskats zemāk:

Lieldienu atvaļinājums Latvijā

Šīs man bija īpaši skaistas Lieldienas un ne jau tikai burvīgā laika dēļ, bet arī tāpēc, ka uz mājām biju atvedusi Jonasu. Jonasa ciemošanās Latvijā mums abiem bija īsts pārdzīvojums, jo beidzot viņš varēja iepazīt ne tikai manu ģimeni, bet arī dzimteni. Iepriekš centos mums saplānot pēc iespējas „raibākas” dienas, bet man kā ne īpaši lielai lietpratējai mūsu zemes labumos, tas īpaši viegli nenācās.

Pirmdiena (14.04)

Interesanti, ka lidmašīnā uz Rīgu satiku divus pazīstamos. Acīmredzot šis ir bijis ļoti populārs laiks doties mājās, jo lidmašīna bija pilna. Atpakaļceļā uz Kopenhāgenu bija ļoti līdzīga situācija. Lai nu kā, lidostā mūs sagaidīja mammas šoferis, kas vispirms mūs aizveda līdz CSDD, kur pusgada laikā jau otro reizi man nācās atjaunot pazaudētās tiesības. Vismaz Jonasam maza, netipiska ekskursija, kuru diez vai kāds cits tūrists kādreiz pieredzējis. Pēc tiesību atjaunošanas, devāmies uz mana brālēna dzīvokli Hospitāļu ielā. Viņš bija tik laipns, ka mūsu viesošanās laikā tikai mums diviem atvēlēja visu savu trīsistabu dzīvokli. Ātri nometuši mantas, devāmies ciemos pie mana vecā tēva, kas dzīvo turpat blakus mājā. Tas nu tad bija arī mans pirmais valodas piedzīvojums, jo ne Juris, ne Jonas diemžēl nerunā valodā, ko otrs saprastu. Tā nu manas smadzenes vārījās kamēr abiem pa vienam visu tulkoju. Taču kopumā pasēdēšana izvērtās ļoti jauka. Juris mūs pacienāja ar zivju plati, kafiju un konfektēm. Parādījām Jonasam visus manus bērnības foto albumus un tā jau laiks arī bija paskrējis.

Tai dienā man bija sarunāta vizīte pie ārsta, taču pirms tās nolēmām apciemot vecomāti teātrī un viņu pārsteigt, dabūjot vēl privātu ekskursiju pa Latvijas Nacionālo teātri. Pēc kārtējās kafijas un kūciņas, laiks bija doties pie ārsta, kuras prakse atrodas blakus Latvenergo, kas nozīmēja kārtējo neierasto ekskursiju pa ieliņām, kur tūristi, esot Rīgā, diez vai dodas.

Vakarā bijām norunājuši doties ģimenes vakariņās, taču pirms tam vēl bija laiks, lai apskatītu Vecrīgu. Smieklīgi, bet, lai gan bijām tur tikai uz īsu brītiņu, uzskrējām virsū gan Kristīnei, gan manai mammai. Vecrīgas apskate beidzās ar iepirkšanos Galerijā Centrs, kur Jonas nespēja vien nopriecāties, redzot tik plašo un tai pašā laikā salīdzinoši lēto veikalu klāstu. Tik ilgi priecājāmies, ka mazliet aizmirsāmies un uz vakariņām ieradāmies pēdējie. Toties manam tūristam vismaz bija piedzīvojums – brauciens ar trolejbusu uz Teiku. Protams, sabiedriskais transports ir pati labākā vieta, kur sabojāt sev garastāvokli, jeb manā gadījumā – aptvērt, cik ļoti man šis viss Kopenhāgenā nepietrūkst.

Vakariņās bijām pasūtījuši suši, un pateicoties jaukajai atmosfērai un pāris kokteiļiem, mēles kaut kā visiem raisījās, un arī Jonas beidzot atrada sarunu biedru – manu onkuli Viktoru. Pēc ēšanas, dzeršanas, pļāpāšanas, beidzot bija laiks rādīt bildes no Kenijas un stāstīt sīkāk, kā tad mums gāja. Kopumā vakars izvērtās jauks, un, šķiet, ka no paša sākuma gaisā virmoja abpusēja patika vienam pret otru – gan ģimene uzreiz iemīlēja Jonasu, gan Jonas iemīlēja viņus.

Otrdiena (15.04)

No rīta devāmies uz Miera ielu, kur dāvanu nolūkos iegriezāmies LAIMAS un Butaljona veikaliņā. Pēc tam devāmies brokastīs uz Neldas ieteikto „Dad Caffee”. Super vieta, noteikti iesaku. Smieklīgi, ka mums blakus sēdēja pāris, kas kaislīgi diskutēja savu šķiršanos, taču neskatoties uz to, kopējā atmosfēra un ēdiens bija baudāms un tiešā laikā. Pēc Miera ielas, devāmies pie manas mammas, lai paņemtu mašīnu un, protams, viņas šoferīša sagādāto GPS. Mīļā mamma bija tik jauka un saprotoša, ka atteicās no savas mašīnas uz veselu nedēļu, lai tikai es un Jonas varētu pēc iespējas ērtāk pavadīt savas brīvdienas. Tā kā āķis uz iepirkšanos bija mums lūpā, vispirms devāmies uz Alfu. Kārtējo reizi laiks paskrēja ātrāk nekā domāts. Otrdienas plānā ietilpa došanās uz Lilasti, kur Juris ar Viju jau bija parūpējušies par visām mums nepieciešamajām ērtībām - māja sasildīta, gulta saklāta, un pankūciņas saceptas. Tā kā ieradāmies ap vakara pusi, viss ko paspējām bija vien pastaiga līdz jūrai un vakara pirts. Ļoti romantisks vakars. Jonas, protams, sajūsmā, it īpaši par pirti. Viņam kā dānim redzot mājas, kurās dzīvo un mašīnas ar kādām brauc mana ģimene, šķiet, ka esam kaut kādi bagātnieki, kas man likās ļoti smieklīgi, jo tā nu galīgi nav taisnība. Protams, Dānijā ļoti augsto nodokļu dēļ, reti kad ģimenē abiem vecākiem ir mašīna un mājas pat biezākajiem ir tikai ar maziem dārziņiem.

Trešdiena (16.04)

Jonasam tā patika pirts, ka viņš no rīta gribēja iet atkal, taču es tā vietā viņu izlēmu izklaidēt ar mazu ekskursiju pa manām bērnības takām. Vēlāk atbrauca Juris ar šautenēm, līdz ar to pabaudījām mazliet citādāka tipa izklaides. Diemžēl ilgāk idillē uzturēties vairs nevarējām, un devāmies ceļā uz Turaidu, kur apskatījām Turaidas pili. Doma bija doties uz Siguldu, taču tikuši līdz pilsētai, sapratām, ka nekā īpaša tur nav un devāmies atpakaļ uz Rīgu. Pa ceļam uz Rīgu apstājāmies restorānā „Pie Brāļa”. Ļoti gardi. Jonas pirmoreiz dabūja nobaudīt vienu no Latvijas ēdieniem – šašlikus. Uz Lido viņu nevedu, jo man pašai tas eļļainais ēdiens riebjas un, kad viņš no ārpuses redzēja, ka tā tāda bufete vien ir, sapratām, ka tas ir kaut kas galīgi ne mums.

Trešdienas vakarā bijām sarunājuši randiņu ar manu mīļo Līvu. No sākuma nolēmām doties uz vīna vakaru Pienā, taču sapratuši, ka visas vietas jau aizņemtas, beigās attapāmies Dad Caffee. (Nelda, paldies, ka ieteici šo vietiņu!) Tur var baudīt ne tikai labas brokastis, bet arī pavadīt jautru vakaru pie vīna glāzes.

Ceturtdiena (17.04)

Ceturtdiena aizritēja ļoti mierīgā garā. Iepirkām visādus labumus mūsu jaunajam dzīvoklim un, protams, arī paši sev. Bijām pat Depo, skatīties, cik salīdzinoši ar Dāniju, mums izmaksātu sienu krāsa. Pēc tam devāmies uz Dominu, kur sēžot Čilli picā izlēmām, ka gribam doties uz kino. Noskatījāmies Noass 3D versijā. Kad seanss beidzās, Rīga bija jau tumsā, līdz ar to maza ekskursija pa naksnīgajām ielām bija tieši laikā. Taču ilgi nestaigājām, jo bijām sarunājuši vēl vienu randiņu Pienā, šoreiz ar Armandu un diviem viņa draugiem. Vakars izvērtās necerēti labs, taču īss, jo nākamā dienā plānojām agri celties, lai laicīgi varētu sākt savu garo ceļu uz Liepāju.

Piektdiena (18.04)

Šo dienu ļoti gaidījām, jo plānā bija doties uz Liepāju, kur mums bija noīrēts prezidenta numuriņš iekš Royal Fountin. Bez jaukās viesnīcas, protams, plānos ietilpa apskatīt Liepāju un tās piedāvātās aktivitātes.

Garais ceļš pagāja ātri – vismaz man, jo šoreiz pie stūres sēdās Jonas. Kamēr viņš brauca, es pēc kārtas gāju cauri visām skaistajām latviešu dziesmām, un, cik nu vien sparīgi varēju, dziedāju līdzi. Nezinu vai Jonasam tas īpaši gāja pie sirds, bet pa brīžam arī viņš centās dziedāt līdi.

Vislabākais tajā, ka mums bija mašīna bija tas, ka jebkurā brīdī varējām piestāt malā un padzert kafiju, vai kaut ko iekost. Brokastīs apstājāmies Lāčos. Ļoti lepnās un gardās brokastīs. Taču ilgi kavēties nevarējām, jo vēlējāmies no Liepājas paņemt visu, ko vien tik īsā brīdī iespējams paņemt.

Smieklīgi, ka pa ceļam noskaidrojās, cik lielā sajūsmā dānis var būt par mūsu mežiem un stārķiem. Nezināju, ka stārķis Dānijā ir tāds retums. Jonas stāstīja, ka vienu reizi, kad viņa drauga dārzā pastaigājās stārķis, pat televīzija atbraukusi.

Tā kā Liepājā ieradāmies krietni agrāk nekā bija plānots un numuriņā iečekoties varējām tikai no 16:00, vispirms devāmies uz kara ostu. Godīgi sakot, viss ko no turienes apskatījām bija cietums. Devāmies ekskursijā, kur mums ļoti nepaveicās, jo grupā bijām mēs divi un krievu pāris. Tā nu nabaga gidei nepārtraukti viss bija jāstāsta divās valodās. Viņas angļu valoda diemžēl bija ļoti sliktā līmenī un Jonas lielāko daļu no viņas stāstītā tā arī nesaprata. Arī, ja viņš vēlējās, ko pajautāt, tad atbilde bija apmēram – „yes, so lets move on...” . Toties jautrākais bija vecais gids, kas ārā krāsoja mašīnu. Jau no paša sākuma savā armijas balsī viņš mūs vilka uz muļķi. Pēc ekskursijas viņš man tāds prasa, no kurienes tad Jonas nāk. Kad teicu, ka no Dānijas, tad no vecā sāka birt jautājumi par to, kā saistās Dānijas un šīs kara ostas vēsture. Pēc katras atbildes sekoja nākamais un nākamais jautājums. Sajutāmies ļoti neērti, jo neviena no atbildēm viņu tā īsti neapmierināja.

Pulksten 14:00, mēģinājām savu laimi un devāmies uz viesnīcu 2 stundas agrāk, kur mums nolaimējās, jo varējām uzreiz čekoties iekšā. Viesnīca bija ļoti īpatnējā stilā. Izrādījās, ka pats īpašnieks ir dānis, taču, godīgi sakot, nezinu nevienu dāni, kam šāds dizains šķistu pieņemams. Dāņi savā būtībā ir minimālisti, līdz ar to Jonas īsti nevarēja saprast, vai tas, ko viņš redz ir stilīgi vai lēti. Mūsu numuriņš bija milzīgs. Liela karaliska gulta un burbuļvanna istabas vidū. Viss jau būtu skaisti, ja bez unikālā stila, viss nebūtu tik nolaists. Vanna bija netīra, un tad, kad Jonas centās to izskalot, izrādījās, ka tā ir arī salauzta un ūdeni nekādi nevar dabūt ārā. Nabags gandrīz nolauza pirkstus, taču beigās kaut kā dabūjām to monstru strādāt. Halātos bija caurumi, uz dvieļiem bija neizmazgājami pleķi, no griestiem nāca apmetums un nemaz nerunāsim par to, ka numuriņā nebija ne ūdens pudele, ne šampūns. Praktiski bez mēbelēm nekā ekstra nebija. Brokastis arī bija briesmīgi garlaicīgas un neapetelīgas. Lai nu kā arī bija, mēs tomēr centāmies uz visu skatīties pozitīvi.

Vispār Liepāja ļoti pārsteidza. Tiešām skaista un sakārtota pilsēta. Pēc diendusas devāmies pastaigā pa pilsētu, un molu. Ļoti mierīgs un romantisks vakars. Pēc pastaigas devāmies uz mammas ieteikto restorānu „Pie Pastnieka”. Noteikti varu ieteikt tālāk. Smieklīgi, ka tad kad uzkodā pasūtījām mazsālītu siļķi, oficiante ļoti nobrīnījās un vēlējās pārliecināties, vai ārzemnieks to tiešām ēdīšot. Bet Jonasam tā nav nekāda jauna lieta. Dānijā tā ir delikatese.

Pēc garās dienas, bijām domājuši, ka dosimies pabalēt uz vietējo klubiņu, kas man arī tika ieteikts. Taču, kā tādi opīši izvēlējāmies iet gulēt, jo garā diena bija mūs nogurdinājusi līdz pilnīgam nespēkam.

Sestdiena (19.04)

Lai gan izčekošanās bija tikai 13:00, nolēmām ceļā doties agrāk. Kā nekā, nākamā pietura bija Kalnciems, kur mana ģimene svinēja Lieldienas. Diemžēl, kārtējo reizi man vajadzēja izgāzties, un ar visu GPS es biju nomaldījusies tik tālu, ka vispirms attapos Jelgavā un pēc tam Dobelē. 3 stundu brauciens bija izvērties vairāk nekā 5 stundās. Sāpīgākais bija tas, ka ārā bija pasakains laiks un dienas labākā daļa tika izniekota, sēžot mašīnā.

Kad beidzot bijām sasnieguši gala mērķi, pulkstenis bija jau pieci, taču, paldies dievam, saulīte vēl turpināja sildīt. Viss bija pāri pārēm, arī alkohols. Pateicoties tam, kārtējās Lieldienas iegāja mūsu ģimenes vēsturē. Šoreiz gan „humora sadaļā”. Jonasam tas noteikti bija īsts teātris. Lai nu kā, mēs dejojām, dziedājām, gājām pirtī, un droši varu teikt – baudījām dienu uz visiem simts. Lai gan tas nebija nekāds pārsteigums, bet tik un tā patīkami bija redzēt, cik labi Jonas saprotas ar manu ģimeni.

BEIGAS!

Šim ierakstam es tagad likšu punktu, lai gan stāstāmā vēl pāri pārēm. Ceru, ka drīz jau atkal saņemšos, lai mazliet uzrakstītu par saviem pēdējo 7 mēnešu lielākajiem notikumiem, kas iekļauj dzīvošanu ar geju, prakses meklējumiem, distortion, manu dzimšanas dienu, Roskildes festivālu, matu pieaudzēšanu, utt.

Tagad es došos uz savu pirmo fitnesa nodarbību, jo vakar es beidzot piepildīju vienu no savām jaungada apņemšanām – sākt sportot. Tā nu 14:00 man ir tikšanās ar treneri, kas man palīdzēs sastādīt treniņa programmu un pēc tam 14:45 ir pirmā nodarbība, kas cik saprotu būs HARD CORE. Gan jau bez komiskiem starpgadījumiem neiztikt. Par tiem tad nākamajā ierakstā!

KENIJA

Galvenais iemesls, kāpēc nolēmām doties tieši uz Keniju, bija iespēja apciemot mana puiša pusbrāļa tēva pirms daudziem gadiem tur izveidoto bērnu namu. Daudzkārt biju apsvērusi domu par brīvprātīgo darbu Āfrikā, taču laika trūkums un bažas par to, ka morāli to nespētu izturēt, šīs domas vienmēr aizgaiņājušas. Beidzot bija radusies iespēja šo sapni realizēt un redzēt vai tas ir kaut kas, ko vēlētos atkārtot uz ilgāku laiku kā tikai vienu nedēļas nogali.

Ierašanās

Nairobi (Kenijas galvaspilsēta) nolaidāmies 17. janvāra rītā, ar 15 minūšu nokavēšanos, jo tieši tik ilgi mums nācās „lidināties apkārt”, kamēr no skrejceļa tika novākts beigts zvērs. Taču nelaiķis nebija vienīgais, kas lidostā mūs aizkavēja ilgāk, nekā paredzēts. Iepriekš biju lasījusi, ka par vīzu jāmaksā 50 USD, taču tā kā viens sūdzējās par to, ka tur pieņemot tikai jaunas USD banknotes, cits atkal, ka tur ņemot tikai pa desmitniekiem, nolēmām, ka maksāsim ar karti, jo arī par tādu iespēju biju lasījusi. Vēl nopriecājāmies, ka tikām rindas pašā sākumā, taču viss velti. Izrādās, ka kartes tur nepieņem, dolāru mums nav un Kenijas šiliņi nebija izmainīti tik daudz, lai samaksātu par divām vīzām. Visu vēl aizraujošāku padarīja fakts, ka vienīgais bankomāts uzgaidāmajā telpā bija salūzis. Labi, ka beigās Jonasu palaida ieskriet aiz vīzu punkta, kur kaut kur lidostas drūmākajā, tālākajā stūrī atradās strādājošs bankomāts un naudas maiņas punkts, jo cik es atceros par vīzām varēja maksāt tikai dolāros vai eiro.

Tā kā drauga pusbrāļa tētis ir kenijietis, drošības nolūkos kā šoferis mums tika sarunāts viņa sievas brālis Daniels, kas nabags bija lidostā gaidījis mūs gandrīz divas stundas. Kad pirmo reizi viņu ieraudzīju, jutos mazliet neērti, jo spēcīgā akcenta dēļ bija grūti ar viņu komunicēt, lai gan jāatzīst, ka pie vainas, iespējams, bija arī mazliet šķielējošā acs un lielie, ekstra dzeltenie zobi, kas novērsa manu uzmanību.

Nebijām vēl iesēdušies mašīnā, kad pirmais naudas izspiedējs jau bija klāt. Ļoti vecs, noplucis onkulis pēkšņi metās pie ratu stumšanas un somu krāmēšanas, lai tikai dabūtu kādu dzeramnaudu. Taču tā kā iepriekš bijām nolēmuši, ka taupīšanas nolūkos dzeramnaudas dosim tikai ekstra laba servisa gadījumos, veco atšuvām. Galu galā, šis ceļojums mums izmaksāja veselu bagātību, un nevaram mēs palīdzēt katram pretimnācējam.

Ceļš līdz Lipelai (tā sauc to bērnunamu) ilga vairāk nekā 6 stundas, taču brauciens ar mašīnu ļāva labāk iepazīt šo neatkārtojamo valsti un kultūru, kas tik ļoti atšķīrās no visa, ko jebkad iepriekš biju redzējusi. Tāda sajūta, ka tu brauc aizvien dziļākā un dziļākā nekurienē, kad pēkšņi parādās kaut kāda dzīvība, un tad atkal nekuriene, nekuriene. Ar dzīvību es domāju – vietējais tirgus, vietējās viesnīcas, noplukušas mājeles un tml. Pieļauju, ka visu no ceļa tāpat nevarējām redzēt, jo lai gan bieži apkārt nevarēja manīt nekādu dzīvības pazīmi, tāpat no nekurienes vienmēr uzradās kāds melnis, kas soļoja savās tikai viņam zināmajās darīšanās. Kad braucām garām apdzīvotākām vietām, likās, ka visi ir nodarbināti vai nu celtniecības, vai zvērkopības, vai līdzīgos darbos. Taču tai pašā laikā retu reizi kāds tā pa īstam strādāja, bet kas zina – varbūt 6 stundu laikā, vienmēr sanāca braukt garām, tieši tad, kad strādniekiem ir pauze (sarkasms). Vēl viens interesants novērojums visa garā ceļa laikā bija neskaitāmās skolas un koledžas. Protams, visbiežāk tās bija noplukušas koka būdas, taču fakts, ka katrs bērns tiek pie vismaz kaut kādas pamata izglītības, priecē.

Diemžēl pēc pāris stundu braukšanas, viss vairs nešķita tik fascinējošs. Mašīnā bija šausmīgi karsti un ceļš nebija no tiem gludākajiem. Neuzdrīkstējos dzert ūdeni, jo tas nozīmētu, ka būtu jāčurā ceļa malā, kur viena pēc otras garām brauc mašīna. Melnie jau lūrēja ar atvērtām mutēm, kad redzēja mūs tikai sēžam mašīnā, tāpēc bail bija iedomāties, kas notiktu, ja viņi pēkšņi nekurienē ieraudzītu baltu pakaļu. Protams, šoferītim pašam nebija nekādu problēmu, ik pa laikam apstāties un tur pat ceļa malā nokārtoties.

Pirms ierašanās Lipelā, piestājām vietējā pilsētā, kur nopirkām sev matraci, uz ko gulēt. Viņiem tur tāda tradīcija, ka tie, kas apciemo, nopērk matraci, ko pēc tam atstāj kā ziedojumu. Piestājām arī vietējā supermārketā, kur sajutos kā pirms 10 gadiem Latvijā. Tā kā Kenijā dzīvo vairāk nekā 40 miljoni cilvēku, katram jau vajag savu darbiņu, tāpēc veikalā pie katras kases stāvēja cilvēciņš, kas visus tavus pirkumus sakrāmēja maisiņos. Bija arī tāds darbinieks, kas pie ieejas sēž būdā, kur pircējs uz numuriņu var atstāt savas somas. Šie un citi šikumi šķita tādi mīlīgi, bet tajā pašā laikā mazliet primitīvi. Veikalā uz mums visi skatījās kā uz citplanētiešiem, it īpaši pēc tam, kad iegādājāmies 75 čupa čupus (par to samaksājām nieka 4 eiro), ko aizvest bērniem.

Nedēļas nogale Lipelā

Bērnunama galvenā audzinātāja mūs sagaidīja atplestām rokām. Tā kā visi vēl bija skolā, mēs lēnām iekārtojāmies mums ierādītajā viesu istabiņā, kas pamatā bija akmens mājele ar četrām sienām un lieliem zirnekļu tīkliem katrā stūrī. Jāatzīst, ka es biju gatavojusies uz kaut ko trakāku, tāpēc nevaru sūdzēties. Tieši blakus istabai bija tualete ar dušu. Tualete gan tāds caurums grīdā, bet jāatzīst - tāds diezgan solīds caurums.

Kad bērni atgriezās no skolas, mēs viņiem bijām kā liels pārsteigums. Tā kā katru gadu viņus kāds apciemo, viņi nebija izbrīnīti ieraudzīt balto cilvēku, taču tik un tā priecīgi, ka vienveidīgajā ikdienā parādās kas jauns. Lipelā dzīvo bērni no 3 līdz 18 gadu vecumam. Jau no paša sākuma par lielāko draudzeni man piemetās visjaunākā no meitenītēm. Viņa man pielipa kā mazs dadzītis, un, ja kāds cits nāca klāt, tad viņa kļuva ļoti privātīpašnieciska. Par Jonasa lielākajām pielūdzējām kļuva meitenes vecuma grupā no 11 – 13 gadiem. Taču pamatā visi bija mūsos ieinteresēti, un visu laiku centās ar mums pavadīt laiku. Jāatzīst gan, ka lielākie bērni, vecumā 15 un uz augšu izrādījās viskautrīgākie un galu galā neizrādīja nekādu interesi. Sākumā mums bija diezgan lielas problēmas atšķirt katra dzimumu, jo sanitāros nolūkos visiem bija skūtas galvas, tāpēc bieži vien izgāzāmies, kad kādu no meitenēm noturējām par puisi. Grūti bija arī noteikt bērna vecumu, jo pieļauju, ka viņu nabadzīgais uzturs ir pie vainas tam, ka savā kopskatā viņu ķermenīši atpaliek pa kādiem 3 gadiem no Eiropas cilvēkbērna.

Vispār bērnu nams un viņu ikdiena bija kolosāla. Jau no agra vecuma audzinātāji bērniem iemāca, kas ir darbs. Katram, neskatoties uz viņa vecumu, Lipelā ir savi pienākumi, kas ir pilnīgi pašsaprotami un kādu par to čikstam neredzējām. Tur pat pagalmā ganījās kazas, un mazliet tālāk uz lauka bija govis, vistas un citi lauku zvēri, uzburot ainu ar tādu mazu, bet ļoti omulīgu un sakārtotu saimniecību. Visu mīļākais mājdzīvnieks bija izstīdzējušais kaķis, kas vakaros, gāja pie katra mīlēties. Kaķim visā nopietnībā tika dots vārds – Pussy, kas man un Jonasam šķita diezgan uzjautrinoši. Brīvdienu vakaros, visi sapulcējās ēdamzālē un kopīgi skatījās TV. Īsajos vakaros tas bija kāds meksikāņu seriāls, vai ziņas, bet garajos vakaros, kad nākamā rītā nav jāceļas uz skolu, visi skatījās kādu no DVD filmām. Filmu izvēle gan bija tāda mazliet dīvaina, jo visbiežāk aprobežojās ar vecām karatē filmām no astoņdesmitajiem. Lai cik debīls arī nebūtu sižets, visi, pat audzinātāji sēdēja un skatījās ekrānā ar atplestām acīm un atvērtām mutēm. Šādos brīžos viņi mums likās tādi mazliet primitīvi. Vēl viena tāda primitīva lieta bija viņu nepārtrauktā vēlme pieskarties mūsu ādai un matiem. Dažreiz meitenes tā aizrāvās ar manu frizūras veidošanu, ka man šķita, ka beigās palikšu bez matiem. Taču tai pašā laikā bērnu jautājumi un veids kā viņi runā, radīja iespaidu par ļoti zinātkāru, gudru, viesmīlīgu un draudzīgu jauno paaudzi. Viena no interesantām iezīmēm Kenijā bija, ka katru reizi, kad kāds ar tevi sasveicinās, vienalga jauns vai vecs, viņš sarokojas. Lai gan tā ir kulturāla norma, atstāja ļoti pozitīvu iespaidu. Droši varu teikt, ka bērni šeit dzīvo labos apstākļos, jo lai gan ēdiens bija diezgan vienmuļš un vienveidīgs, nevienā brīdī nesajutām izsalkumu. Protams, kombinācija, kur kartupeļi, rīsi un spināti tika samaisīti kopā neradīja to kārdinošāko kopskatu, taču tik un tā viss bija ēdams, un izsalkumu remdējošs.

Lai gan apciemojām Lipelu tikai uz īsu brītiņu, ieguvām bagātīgu pieredzi. Otro dienu sākām ar kopīgu maizes cepšanu, kas beigās izrādījās ļoti smags, un ilgs darbs. Mazie ziķeri gan darba nebaidās, un savam vecumam šo amatu pieprot iespaidīgā līmenī. Vēlāk, pēc pusdienām, lielie bērni mūs aizveda uz Lipela-2, kur uzturas vecumā jaunāki bērneļi. Nebija viegli mērot 10 km tempā, kādā viņi gāja, taču elsdami, pūzdami tomēr ceļu izturējām. Galā mūs sagaidīja jauna grupa, tikpat viesmīlīgu un draudzīgu dzīvībiņu. Spēlējām spēles, dejojām, mīļojāmies un vienkārši sirsnīgi pavadījām laiku. Tas ir apbrīnojami, cik pozitīvi un vienmēr smaidoši šie bērni ir. Atpakaļceļš bija mazliet vieglāks, jo pa ceļam piestājām nopeldēties. Nu, vismaz mēs domājām, ka varēsim nopeldēties, taču beigās izrādījās, ka superforšā peldvieta par ko bērni bija stāstījuši, ir vien līdz potītēm sekla upes pieteka. Vismaz, bija jautri skatīties, cik ļoti šo vietu izbauda paši bērni.

Trešajā dienā, svētdienā, mēs devāmies uz baznīcu. Baznīca ir otra (aiz skolām) visbiežāk sastopamā parādība. Vietējie ir ļoti ticīgi, un katru svētdienu dodas uz ciema tuvāko baznīcu, kas šinī gadījumā ir ļoti noplukuša paskata koka būdele. Kamēr pieaugušie klausās mācītājā, bērni spēlējas un bauda gardumus, ko vietējā kopiena saziedojusi. Gājiens uz baznīcu šķiet ir liels notikums, jo visi ir saposušies savās labākajās drēbēs. Viens no Lipela zēniem bija pat uzcirties uzvalkā, kamēr meitenes kleitās un augstpapēžu kurpēs (tas nekas, ka ceļš uz baznīcu ir caur mežu). Interesanti, ka pirms došanās uz baznīcu, Daniel (šoferis, kas mūs atveda uz Lipela), noturēja stundu ilgu lekciju bērniem, stāstot, ko nozīmē būt labam cilvēkam. Skats bija mazliet amizants, bet ideja, protams, cēla.

Laiks Lipelā paskrēja ātri, un pirmdien jau bija jādodas atpakaļ uz Nairobi. Taču pirms garā ceļa, aizgājām apciemot vietējo skolu, kur mācās mūsu Lipelas bērni. Teritorija bija diezgan liela, taču akmens būdeles bez gaismas (tikai dabīgā gaisma no logiem un durvīm) radīja ļoti primitīvu iespaidu par turienes mācību vidi. Pirms garā starpbrīža, kad varējām apciemot katru klasi, parunājām ar skolas direktoru. Ļoti runātīgs un ziņkārīgs večuks. Viņš mums pastāstīja par to, cik ļoti korumpēta ir šī valsts, kā arī ar cik ļoti mazām algām un tai pašā laikā garām stundām katram no skolotājiem ir jāsamierinās. Pēc sarunas beidzot dabūjām apciemot klases, kuras radīja sajūtu, ka esi aizceļojis atpakaļ laikā. Taču visi bērni, it īpaši vietējie, bija pārākajā sajūsmā, ieraugot divus baltos, ko lielākā daļa, iespējams, ir redzējuši tikai filmās. Visi gribēja mums pieskarties un brīžam man palika bail par mazākajiem, kas tika saspiesti lielajā, ap mums drūzmējošā pūlī. Atceros, ka bija viena meitenīte, kas pakrita, un pēc tam, kad palīdzēju viņai piecelties, likās, ka bērni sāk speciāli krist, lai tikai viņiem pieskartos. Sirreāla sajūta.

Atpakaļ uz Nairobi

Baidoties iestrēgt sastrēgumā, Daniels mudināja mūs doties ceļā agri. Viss gāja pēc plāna, līdz brīdim, kad mūs apturēja policija. Policists ieraugot manu balto roku, uzreiz lika Danielam atvērt aizmugurējo logu, lai pārliecinātos, ka es mašīnā atrodos brīvprātīgi. Viss kļuva interesantāk, kad Daniels izvilka savas „tiesības”, kas izskatījās pēc 30 gadus vecas, nobružātas A4 lapas, ar izdilušiem caurumiem locījumu vietās. Ne tikai es, bet arī policists bija pārsteigts. Izrādās tā ir kaut kāda atļauja, ko Daniels dabūjis pēc tam, kad pāris gadus atpakaļ pazaudējis tiesības un tā arī nekad nesaņēmis jaunas, turpinājis izmantot šo lapeli. Policistam tas viss ne īpaši gāja pie sirds, kā dēļ arī beigās attapāmies tuvākajā policijas iecirknī. Policists pasauca jaunu puišeli (arī policistu), iesēdināja mūsu mašīnas priekšējā sēdeklī un lika braukt uz „CSDD” apmainīt „atļauju” pret tiesībām. Kamēr Daniels kārtoja dokumentus, mēs viņu gaidījām stāvvietā, kas vairāk atgādināja grabažu novietni. Protams, visi garāmejošie lūrēja ar sarkanām acīm, taču mums bija vienalga, jo likās, ka karstumā tāpat paši no sevis drīz atstiepsim kājas.

Viss tas murgs vienā brīdī tomēr beidzās, un viesnīcā galu galā nokļuvām. Palikām ļoti lētā viesnīcā („Khweza Bed and Breakfest Nairobi”), taču teikšu atklāti, ņemot vērā cenu – neko sliktu nevar teikt. Skats pa logu gan bija tāds kā no filmas „Graustu miljonārs”. Viesnīca atradās pāris kilometrus laukā no centra, taču šoreiz tam nebija nozīmes, jo agri no rīta mums jau bija plānots sākt savu 5 dienu garo Safari ceļojumu.

Pirms došanās uz Keniju centos atrast vietējās kompānijas, kas rīko šādus pasākumus, taču redzot cenas, gandrīz nosirmoju. BRUNO SAFARI bija pats lētākais, ko spēju atrast un mums abiem kopā tas izmaksāja 2200 dolārus. Tas bija 5 dienu Safari brauciens no Nairobi uz Mombasu. Kopā izbraukājām 3 safari – Masai Mara, Ambosseli un Lake Nakuru. Cena varbūt šķiet astronomiska, bet ticiet man – nākamais lētākais variants jau bija uz pusi dārgāks. Ļoti ilgi domājām, vai ir tā vērts, bet tad sapratām, ka Kenija galvenokārt ir populārā tieši safari dēļ, un, esot šai zemē un neizmēģinot šo eksotisko piedzīvojumu, būtu galīgi nepareizi. Protams, savilkām jostas un atteicāmies no kāpšanas kalnos un citām Kenijai raksturojošām aktivitātēm.

Lai nu kā, Bruno pats personīgi kopā ar mūsu šoferi ieradās viesnīcā jau vienu vakaru iepriekš, lai iepazītos un vienotos par pēdējām detaļām. Pats viņš bija tāds ļoti sīciņš, bet viennozīmīgi vecis ar krampi. Šoferis Tonijs toties bija milzis, un kopā viņi izskatījās kā no mafijas. Viss bija jauki, taču nepatika, ka beigās viņš mums pateica, ka šoferim tūres galā vajadzētu iedot kādu dzeramnauda. Tas tā nesmuki.

1 safari diena:

Kārtējo reizi, lai izbēgtu sastrēgumus – cēlāmies ļoti agri, taču tāpat iestrēgām un uz ļoti ilgu laiku. Beigu galā tomēr nonācām mūsu pirmajā pieturas punktā – The Great African Rift Valley. Paskatījāmies, nobildējāmies un devāmies tālāk. Kad sasniedzām Masai Mara robožu, nākamie 40 kilometri bija jāturpina pa pilnīgu bezceļu, kur parasta mašīna izlauztu riteņus jau pēc pirmajām 5 minūtēm. Ceļa galā, šķita, ka kuņģis ir apmests uz otru pusi. Šajos bezceļos varējām redzēt pirmos vietējos, jeb tā saucamos Masai cilvēkus - pēdējā no 42 ciltīm, kas saglabājusi savu identitāti un dzīvo pēc tiem pašiem primitīviem principiem kā pirms 100 gadiem. Protams, sajutuši, ka no tūristiem var izspiest naudu, kaut kas tomēr ir mainījies. Viens kuriozs mums atgadījās jau pašā sākumā, kad vecs večuks pār „ceļu” bija pārvilcis žagaru kaudzi un lai šo kaudzi šķērsotu, viņš pieprasīja naudu. Tonijs uz to, protams, uzspļāva un pārdrāza pāri viņa žagariem vēl piedraudot izsaukt policiju.

Kad beidzot nonācām savā apmetnes vietā, bijām pārguruši, un Tonija ierosinājumam vispirms aiziet atpūsties, paēst un tikai tad doties safari game drivingā, mēs ar lielu prieku piekritām. Dzīvojām kolosālā vietā. Šeit ir nevis numuriņi, bet teltis, kas iekšā izskatās kā numuriņš. Mūsu telts bija tieši blakus upei ar skatu uz savannu. Skatam pavērās vieta, kur pa dienām krokodili nākot sauļoties, un pa naktīm lienot laukā begemoti. Diemžēl nevienu no šiem zvēriem savām acīm neredzējām, taču paviāni un kalna kazas apkārt dzīvojās uz nebēdu. Atgādināšu, ka beidzot bijām nokļuvuši vietā, kur no civilizācijas īsti nebija ne miņas. Pat elektrība tika darbināta uz ģeneratoriem, kas tiek izslēgti jau pulksten desmitos vakarā. Abi ar Jonasu vienkārši sēdējām ārā uz savas telts terases un baudījām ne tikai skaisto skatu, bet arī dabas brīnumainās skaņas. Janvāris laikam īsti nav tā populārākā tūristu sezona, jo pa visu viesnīcu, mēs bijām vienīgie viesi, līdz ar to viss viesnīcas personāls mums dancoja apkārt. Ēdiens arī bija ļoti labs. Smieklīgi, ka katru reizi, kad mums tika atnests ēdiens pie mums skrēja viesmīlis, kas bez viena zoba un ar ļoti sliktu angļu valodas izrunu tik un tā eleganti un profesionāli centās prezentēt visus mums servētos ēdienus.

Pēc atpūtas, beidzot bijām gatavi doties savā pirmajā safari braucienā. Lai gan tas ilga tikai divas stundas, mums ļoti nolaimējās, jo pirmie zvēri, ko redzējām, bija bariņš ar trim gepardiem. Kaut ko tādu redzēt esot ļoti reti, jo parasti gepardi ir pa vienam, un bieži vien daudz no safari tūristiem vispār nedabū iespēju redzēt šo iespaidīgo savvaļas kaķi. Drīz vien sekoja vēl skaistāks skats – 2 jauni lauvu tēviņi. Godīgi tas bija mans mīļākais skats, kas arī palicis atmiņā viss labāk. Katrā ziņā 2 stundu laikā, redzēt 5 kaķus esot īsta laime. Bez kaķiem, protams, redzējām simtiem zebru, gazeļu, mežacūku, kā arī dažus strausus, hiēnas, ziloņus un žirafes, taču šos zvērus varēja redzēt uz katra stūra – pat ārpus safari parkiem, gar lielceļiem.

2. safari diena

Takā Masai Mara ir aptuveni 1500 kvadrātkilometri liela, to visu izbraukāt nav iespējams, taču agri sākts game drive tomēr ļauj to iepazīt mazliet labāk. Izgulējušies bijām tā kā nekad, jo lai gan dabas trokšņi bija spēcīgāki nekā pa tumbām skaļi uzgriezta mūzika, tā tomēr bija daba – upe, sienāži, zebras, mērkaķi. Vienkārši pasaka!

Šoreiz savannā pavadījām 5 stundas, kuru laikā pat atradām vietu zem savannas koka un ar skatu uz tālumā ganošām zebrām un Bufalo, baudījām savas no viesnīcas līdzi iesaiņotās pusdienas. Es pat vienā brīdī dabūju čurāt pie upes, kur varēja redzēt begemotu galvas, kas gozējās saulītē. Sirreāli. Šoferis teica, ka pēc statistikas rādītājiem begemoti esot tie, kas Kenijā nogalinot visvairāk cilvēkus, taču viens no ceļojuma laikā sastaptajiem večukiem teica, ka tie esot ziloņi, kas nogalinot visvairāk cilvēku. Lai nu kā, mums atkal veicās, jo redzējām gepardu un vēlāk arī lauvas mātīti ar diviem mazuļiem. Bija interesanti redzēt, kā viņa caur krūmiem vēro tālumā ganošās zebras, taču lielā karstuma dēļ, viņa medībās diemžēl doties neuzdrošinājās.

Pēc safari izbrauciena devāmies ekskursijā uz Masai ciemu. Protams, par samaksu, taču zinot, ka nauda tiek ieguldīta vietējo skolu celtniecībā, sapratām, ka ir to vērts. Un bija arī. Mēs bijām vienīgie ciema apmeklētāji, līdz ar to visa uzmanība tika veltīta mums. Mums tika izrādītas mājas, kurās viņi dzīvo. Šīs mājas ir celtas no ziloņu kakām un dubļiem. Mums tika pastāstīta un parādīta viņu ikdiena, viņu dejas, utt. Viņi viens pēc otra mums dejoja un dziedāja. Tas bija diezgan neērti, bet tai pašā laikā smieklīgi. Šie cilvēki katru nedēļu dzer asinis, un pārtiek tikai no tā, ko spēj dabūt no dabas. Katrus 8 gadus, spēcīgākie vīri no ciema dodas lauvu medībās. Daži no jaunajiem puišiem rādīja mums uz sava ķermeņa izdedzinātus rakstus. Vispār viņi dzīvo diezgan drausmīgos apstākļos, jo kad gājām garām pāris mazuļiem, kas vieni paši savā nodabā sēdēja, es gandrīz apvēmos, redzot viņu mazos ķermenīšus visus noklātus ar mušām. Pretīgi un ļoti primitīvi.

3. safari diena

Masai Mara pavadījām divas dienas, un trešajā devāmies uz Lake Nakuru, kas galvenokārt ir slavens ar flamingo un degunradžiem. Taču manu uzmanību galvenokārt piesaistīja paviāni, kurus bariem varēja vērot visa ceļa garumā. Viņi bija tik smieklīgi, jo pēc saviem ķermeņiem un kustībām tik ļoti atgādināja cilvēkus. Īpaši interesanti bija vērot paviānu mammas ar mazuļiem. Lai nu kā, redzējām diezgan daudz degunradžus – gan baltos, gan melnos. Redzējām arī flamingo, pelikānus un citus interesantus savvaļas putnus. Bez tiem, protams, simtiem zebru, gazeļu, dažas hiēnas un bufalo.

Šoreiz mūsu apmešanās vieta nebija parka iekšienē, bet gan viesnīcā, kas atradās Kenijas ceturtajā lielākajā pilsētā. Tur iebraucot uzreiz varēja redzēt atšķirību, it īpaši veidā kā cilvēki ģērbjas, izturas un pat to, kādas frizūras viņi atļaujas. Pirms tam, vienalga – sieviete vai vīrietis – visiem higiēnas nolūkos bija skūtas galvas. Taču pilsētā, pat puiši bija ataudzējuši matus un ieveidojuši „stilīgas” pričenes.

Viesnīca bija diezgan jauka, taču tā kā mēs bijām vienīgie baltie, visa uzmanība kārtējo reizi tika pievērsta mums. Tonijs mums stingri pieteica, ka neiesaka iziet no viesnīcas, it īpaši, kad paliek tumšs, jo tas esot pārāk bīstami. Tā nu tupējām savā viesnīcas numuriņā, kas atradās uz ļoti trokšņainas ielas.

4. safari diena

Pēc Lake Nakuru devāmies uz Amboseli parku. Šis parks ir slavens ar ziloņiem un skatu uz Kilimandžaro. Šoreiz mūsu ceļš bija mazliet citādāks, jo braucām cauri ļoti bagātam, un kontekstā spilgtam rajonam. Ar ļoti bagātu es domāju – neaptverami, briesmīgi bagātu rajonu. Ja iedomājaties villas no meksikāņu seriāliem, tad pareiziniet tās ar vismaz 3. Bet tas mani nepārsteidz, jo kā jau iepriekš rakstīju – Kenija ir ļoti korumpēta valsts, kurā tu esi vai nu nabags, vai miljonārs. Apkārt varēja vērot ļoti krutas luksus mašīnas, iespaidīgas skolas, baznīcas un slimnīcas.

Kad iebraucām Amboseli, Kilimandžaro diemžēl bija tīts miglā, taču skatu ar ļoti garu ziloņu rindu – gan maziem, gan lieliem, ejot uz gulēšanu, gan dabūjām redzēt. Brīnišķīgs un visnotaļ iespaidīgs skats.

Atceros, ka iebraukšana parkā nebija no tām jautrākajām, jo kamēr Tonijs kārtoja iebraukšanas atļaujas, mums bija jācīnās ar uzbāzīgajiem Masai tirgotājiem. Sapratuši, ka mēs no viņiem neko nepirksim, viņi sāka prasīt vai nevaram iemainīt drēbes, vai nobildēties ar viņiem un tad par to samaksāt. Viena kundzīte, sapratusi, ka neko nedabūs, beigās pajautāja košļeni. Protams, iedevu visai rindai pa vienai, taču viņa bija tik nekaunīga, ka prasīja, lai dodu divas. Smieklīgi.

Šoreiz palikām luksus viesnīcā ar daudz baltiem vācu un amerikāņu tūristiem. Noteikti bijām paši jaunākie. Viesnīca (teltis) bija vienkārši LUKSUS, ar baseinu un pašā Kilimandžaro pakājē. Arī ēdiens bija gardākais, ko līdz tam bijām baudījuši. Taču mans mīļākais notikums bija atkal dotā iespēja iemigt ar zvēru radītiem trokšņiem fonā.

Kopsavilkums (safari):

Ja man būtu iespēja, es visu darītu pilnīgi citādāk. 3 parki 5 dienās ir daudz par daudz, jo lielākā daļa laika tiek aizvadīts ceļā no viena parka uz nākamo, un sēdēšana sastrēgumos tik ļoti nogurdina, ka viss prieks un luste uz safari tiek aizgaiņāta. Izvēlētos arī citus parkus, jo izrādās, ka Tsavo East National Park un Tsavo West National Park ir daudz bagātīgāki ar savvaļas kaķiem. Ļoti gribējām redzēt leopardu. Ja nemaldos, tad labākais laiks, kad doties safari ir no jūlija līdz oktobrim, jo tas ir laiks, kad lielie savvaļas buļļi migrē un līdz ar to katrā stūrī var redzēt notiekam medības. Tā kā neredzējām medības, pa lielam tas bija tas pats, kas aizbraukt uz ZOO. Katrā ziņā, 2200 dolāri ir daudz par daudz priekš šāda tipa pasākuma. Izrādās arī, ka Kenijā katrā viesnīcā, lidostā un tūristu punktā piedāvā visdažādākos safari braucienus un par ievērojami zemākām summām. Pietam, Kenijā vienmēr visur notiek kaulēšanās. Bet neskatoties uz to visu, mums jebkurā gadījumā paveicās, jo lai gan personīgi man mūsu šoferis nepatika, viņš bija ļoti pieredzējis un pateicoties savai pieredzei un intuīcijai, mēs tiešām dabūjām daudz redzēt. Man Tonijs nepatika, tāpēc, ka viņš bija ļoti iedomīgs un lecīgs, taču paldies Dievam Jonas ir īsts pļāpu taša un man ar šoferi vispār nebija jārunā.

Mombasa

Braucot cauri otrai Kenijas lielākajai pilsēta, sapratām, ka tur ir tāda pat miskaste kā visur citur. Bijām ļoti noguruši no nemitīgās braukšanas, cilvēku drūzmām un netīrības, tāpēc izlēmām savas 5 dienas Mombasā pavadīt kā krokodili - tikai ēdot, dzerot, guļot un sildoties saulītē.

Noīrējām sev luksus studio apartamentu fantastiskā 5 zvaigžņu viesnīcā („Cowrie Shell Beach Apartments”), kas atradās pašā Indijas okeāna krastā. Viss bija elegants, izsmalcināts un 5 zvaigznēm atbilstošs. Mums pat tika piedāvāts transports (pa brīvu) ar personīgo šoferi, kas, kad vien vēlējāmies, aizveda līdz lielveikalam vai lidostai. Atmosfēra viennozīmīgi bija ļoti viesmīlīga. Piemēram, gaidot, kamēr saņemsim savu „numuriņu”, tērzējām ar runātīgo viesnīcas menedžeri un sūcām mums pasniegto gardo kokosa dzērienu. Tad arī iepazināmies ar „pool boy” Robertu, kas bija atbildīgs par viesu izklaidēšanu un to labsajūtu dienas laikā. Ar Robertu un vietējiem dažreiz uzspēlējām volejbolu. Nācās aicināt vietējos, jo lielākā daļa viesnīcas apmeklētāju tam bija par vecu un nevarīgu.

Esot Kenijas karstumā vairāk kā nedēļu un beidzot ieraugot pludmali, pelde okeānā bija pirmais par ko spējām domāt. Visi baltie tai laikā gozējās saulītē pie baseina, vai tur pat blakus stingri apsargātajam viesnīcas žogam. Tai pašā laikā okeāns bija pilns ar vietējiem, kurus mūsu pelde ļoti izbrīnīja. Skats ar desmitiem melnu galviņu un diviem baltiem „pludiņiem” pa vidu varēja būt diezgan smieklīgs. Katrā ziņā, Mombasas pludmales bija pilnīgi cita pieredze, esot Kenijā. „Leģendas” par BEACH BOYS ir pilnīgi patiesas. Skats, kur veca kundzīte bauda jaunu puišu kompāniju bija biežāks, nekā skats, kur veci veči ar mazgadīgām meitenītēm bauda otro jaunību. Man personīgi radās ļoti divējādas emocijas. No vienas puses tā ir win-win situācija, taču no otras puses tas izskatās pārāk ačgārni un nedabīgi.

Dienas bija ļoti karstas. Vidēji 35 grādi. Visu laiku gribējās dzīvoties pa pludmali, taču vietējo tirgoņu nepārtrauktā uzmācība bija traki kaitinoša. Uz katra stūra kāds Tev mēģina pārdot kādu sūdu. Un, ja izdodas atkratīties, viņš Tev mēģinās to pašu sūdu pārdot atkal nākamajā dienā. Bija arī pilns ar jaunām meitenēm, kas cenšas pārdot dažnedažādākās „skaistumkopšanas” procedūras. Bet pats labākais skats bija tirgoņi, kas tur pat pludmalē ar kamieli pie rokas, centās pārdot braucienu ar šo saulē pārkarsušo, nelaimīgo zvēru.

Nairobi

Pirms braukšanas uz Keniju, pasūtījām vilciena biļetes no Mombasas uz Nairobi, cerot, ka šī būs vēl viena lieliska pieredze, ko atcerēties. Pirms tam biju lasījusi daudz pozitīvu atsauksmju. Pasūtījām pirmās klases kupeju, kuras cenā bija iekļautas arī divas ēdienreizes vilciena ēdām vagonā, kas radot sajūtu, ka esi nonācis sešdesmito gadu Anglijā. Lai nu kā, neko no tā visa nepiedzīvojām, jo vienu vakaru iepriekš saņēmām e-pastu, ka vilciens ir atcelts. Nācās ātrumā pirkt lidmašīnas biļetes, bet paldies Dievam, pēc ilgas meklēšanas caur Kenya Airlines dabūjām biļetes par pluss mīnuss saprātīgām cenām.

Iznākot no Nairobi lidostas, taksisti metās virsū kā traki. Sākumā negribēju ticēt, ka brauciens līdz mūsu viesnīcai, kas atradās pašā Nairobi centrā, maksā 2000 Kenijas šiliņi (17 eiro), taču pēc ilgas tielēšanās un lidostas darbinieku iesaistīšanas, izrādījās, ka tāds tiešām ir viņu noteiktais kurss.

Protams, taksists pa ceļam sāka stāstīt par savu gida profesiju, līdz ar to centās mums pārdot savus pakalpojumus. Lai no viņa atkratītos, paņēmām vizītkarti un teicām, ka, ja gribēsim, tad vēlāk ar viņu sazināsimies. Tai pašā vakarā pie viesnīcas mums piesējās jauns čalis ar šādu pat piedāvājumu. Viņš strādāja viesnīcā, un visā kopumā atstāja uzticama cilvēka iespaidu, tāpēc nolēmām izmantot tieši viņa pakalpojumus. Tā kā man bija palikusi taksista vizītkarte, varēju parādīt, ka mums vienmēr ir otrs variants, kas ļāva mums nokaulēt ļoti zemu cenu.

Nairobi palikām 1-zvaigžņu viesnīcā („Hotel Embassy Nairobi”), kas izvērtās par īstu piedzīvojumu. Protams, viesnīca bija zem jeb kādas kritikas, taču tā kā plānojām to izmantot tikai 2 dienas un tikai lai pārlaistu nakti, bija okay. Vismaz tās atrašanās vieta bija pašā centrā un blakus ļoti labam jumta restorānam.

Ar savu gidu bijām ļoti apmierināti. Pirmajā dienā viņš mūs aizveda uz ziloņu „bērnu namu” un žirafu audzētavu. Abas vietas rekomendēju. Ziloņu „bērnu nams” bija kolosāla pieredze. Tā ir vieta, kur tiek atvesti visi mazie bērniņi, kas kaut kādu iemeslu dēļ zaudējuši mammas. Šeit viņi tiek uzaudzināti pēc iespējas dabiskākos apstākļos, lai vēlāk tiktu atkal palaisti savannā. Tūristiem šī vieta ir atvērta tikai no 11:00 – 12:00, laikā, kad zilonēni tiek baroti. Skatoties uz viņiem, nespēju beigt smieties. 26 mazi resgaļi, kas dauzās un virpuļo apkārt kā īsta bērnudārza grupiņa. Viņi bija tik smieklīgi, jo varēja redzēt, ka tie vēl nav pieraduši pie saviem garajiem snuķiem un smagā ķermeņa. Ļoti patika, ka arī par katru zilonēnu tika izstāstīts stāsts, kā tas šeit nokļuvis. Kolosāla vieta. Noteikti iesaku. Ieejas maksa 500 šiliņi (4 eiro). Pēc ziloņiem, devāmies uz žirafu audzētavu, kur varējām tās barot no rokas. Dabūjām pat bučas no garkaklainajām skaistulēm. Vēl viena kolosāla pieredze, ko noteikti rekomendēju. Maksāja 1000 šiliņi (8 eiro).

Otrā dienā braucām uz vietu, kur varējām iepazīties ar katru Kenijas etniskās grupas kultūru. Kopā tās ir 42 grupas, no kurām palikusi ir tikai Masai. Mūsu šoferis mācēja pastāstīt par katru no tām, līdz ar to ļoti daudz uzzinājām. Apskatījām kā katra no ciltīm būvēja savu ciemu, taču pats interesantākais bija vērot uzstāšanos, kur mums tika prezentētas katra ciema tradicionālās dejas. Noteikti iesaku. Maksa 600 šiliņi (5 eiro).

Savā pēdējā vakarā devāmies uz Carnivore, kas ir vienīgais gaļas restorāns visā Kenijā, kur ēdienkartē tiek piedāvāti savannas dzīvnieki. Diemžēl tā kā pāris gadus atpakaļ tika mainīti likumi, ļoti daudzi dzīvnieki, kā, piemēram, ziloņi un zebras, tika izņemti no ēdienkartes. Godīgi sakot nekas eksotisks tur vairs nav palicis. Varbūt krokodils un strauss. Bez šiem zvēriem mums tika piedāvātas arī mežacūkas, vistas, un lamas gaļa. Iesaku šo vietu, jo nav dārga un var ēst cik grib. Vienīgais vīns un kokteiļi ir padārgi, bet citādāk ir okay.

Kopumā Nairobi nebija tā interesantākā vieta. Lai gan dzīvojām pašā centrā, tik un tā viss bija nolaists un ļoti netīrs. Ļoti daudz staigājām ar kājām, tāpēc briesmīgās satiksmes dēļ, tas bija īsts piedzīvojums. Savas ādas krāsas dēļ ļoti izcēlāmies, tāpēc nepārtraukti nācās atkratīties no ubagojošiem bērniem un bezpajumtniekiem. Visu laiku nepameta sajūta, ka mūs uz katra stūra grib apkrāpt, piemēram, parka kioskā prasot smieklīgi augstas summas par limonādes pudeli. Lai nu kā, iespējams, ka šeit ir daudz vairāk ko redzēt, bet, tā kā Nairobi palikām tikai 2 dienas, tas pamatā bija viss ko piedzīvojām.

18 dienu garais ceļojums iekļaujot apdrošināšanu, lidmašīnas biļetes, viesnīcas, ekskursijas, suvenīrus, ēšanu, dzeršanu mums kopā diviem cilvēkiem izmaksāja aptuveni 4500 eiro.