VĒTRA

Fū, ku šodien nesmuka diena. Visu laiku nomācies, vējains, lietains...Labprāt ārā vispār nelīstu, bet šodien bija otrā diena, kad man jāstrādā pie Mišas. Gan turpceļā, gan atpakaļceļā sirds dauzījās kā negudra, jo visu laiku bija bail, ka vai nu mani aizpūtīs pa gaisu, vai arī man uzgāzīsies kāds koks. Brrr....tiešām nepatīkama sajūta!

Vakar man bija taisnība, ka Miša ar Vaļeru dropēja. Mūsu gruzīns mājās pārvilkās tikai naktī un pēc Uģa stāstītā atkal vēmis, gāzies, utt. Es, paldies Dievam, gulēju un neko nedzirdēju, taču no rīta to nevarēja nepamanīt. Koridors smakoja pēc alkohola un virtuvei atkal pāri bija gājis viesulis. 

Lēnām pamodos, piekārtoju savu istabu, paskatījos, kas internetā jauns un drīz jau pienāca brīdis, kad jāiet pie Miša. Tieši pirms vēru vaļā vārtiņus, man zvanīja Vaļera. Nodomāju, ka šis man teiks, ka šodien neesot jāiet, bet izrādās Miša šim zvanījis un prasījis, vai būšu. 

Kad iegāju pa vārtiņiem, pa vienu no logiem redzēju Mišu guļam uz dīvāna, kā tādu vecu plaušu. Iegāju iekšā cik vien skaļi varēju. Šis sadzirdēja un izskrēja samiegojies pretī. Nogāju uz savu "kabinetu", un pēc mirkļa man tika atnesti cepumi un lielā pudele coca-cola.

Likās, ka ātri visu nobeigšu, bet beigās man tā izvērtās 6h gara darba diena. 100 reizes vajadzēja pārkārtot, sakārtot, atkārtot...un, ai, karoč murgs. Likās, ka nekad tam visam nebūs gala. Taču, kad beidzot gals pienāca, Miša man iedeva tikai 20Ls. Šis tāds saka - tu vakar nostrādāji 7h un šodien 7h, kopā par to tev 70Ls. Nodomāju, ai, labi....ko es īpaši varu iebilst. Labi vismaz, ka viņam sūdīgi ar skaitļiem, jo īstenībā es nostrādāju 11h nevis 14h, bet nu labi. Vismaz kaut kāds ienākums un es varēšu samaksāt par īri. 

Vienkārši vēlreiz pārliecinos, ka nav ko lielīties, jo re kā man beigās ar to naudu iznāca :D Bet par pašu Mišu es nevaru sūdzēties. Tiešām - neviena slikta vārda! Vienīgais, kas man besī  ir viņa diben līnija. Viņam tās trenuškas visu laiku noslīdējušas tik zemu, ka man paveras viens no pretīgākajiem skatiem ever! Viņam tas dibens ir šausmīgs!!! Fūūūūū.... :D :D

Labi, čau! :)

DEŽAVŪ ?

Okay, atkal varu teikt - man šodien bija PIRMĀ DARBA DIENA! Tikai atšķirībā no iepriekšējās, es SAŅĒMU algu. Un pietam algu, kas ir minimums Dānijā, lai gan arī šis ir "melnais darbs", kur es nemaksāju nodokļus. 

No rīta piecēlos, pamatīgi pierijos, izpildīju 2 mājas darbus, sataisījos un 13:45 tikos ar Vaļeru. Kopā aizgājām uz to māju, kur dzīvo viņa draugs. Es, protams, aizgāju garām mūsu satikšanās vietai kādus 300m, bet nu beigās mēs viens otru atradām. 

Durvis atvēra Mišas sieva. Ļoti skaista, jauna sieviete, taču, kad atvēra muti - šķita tāda diezgan prasta. Nemācēšu izskaidrot, kāpēc, bet tāds man palika pirmais iespaids. Tad no alas izlīda Miša. Ak, mans Dievs! Reti neglīts krupis. Tāds īss, resns, spalvains ar mizlīgu krieva akcentu. Viņa balss bija tāda aizsmakusi, smaga kā kuilim. Ai, nu es nemāku aprakstīt - bet pēc skata diezgan pabriesmīgs, taču ļoti bagāts. Tas iespējams arī ir iemesls, kāpēc tik skaista, jauna meitene ir kopā ar šādu vīrieti. Es nekad nespētu ar kādu būt kopā tikai naudas dēļ, jo dzīve ir pārāk īsa, lai to tādā veidā izniekotu. 

Uzreiz nogājām pagrabstāvā, kur ir viņa kabinets. Viņš man izskaidroja, kas man jādara un es uzreiz ķēros pie darba. Man tika atnesta kola, ieslēgts TV un dota atļauja praktiski darīt ko gribu. Visa darba laikā, Miša ik pa reizei noskrēja un nonesa man kolu, augļus un cepumus. No pusdienām atteicos, jo nebiju izsalkusi un gribēju pabeigt darbu. Viss, kas man bija jādara bija sakārtot čekus pa mēnešiem. Visu līdz septembrim smuki salīmēt kladē, un no septembra salikt tādā mapē. Un tad vēl bija tāda kaste ar papīriem, aploksnēm, kur man katrs no tiem jāsaliek kabatiņās un jāuztaisa mape. Tas viss audita dēļ. Man nepamanot paskrēja gandrīz 5h to darot. Rīt pabeigšu nepabeigto. 

Kad biju beigusi, Miša izgāja visam cauri un nespēja vien beigt mani slavēt. Vaļera arī visu to laiku dzīvojās pie viņa un arī izteica komplimentu - ka darbs izskatās ļoti profesionāls. Mums gan aizgāja maza diskusija ar Mišu par latviešiem, jo viņš mūsu tautu mazliet apdirsa, bet Vaļera man palīdzēja aizstāvēties. Vispār tas Miša šķiet tāds baigi aukstasinīgs. Viņš tā arī pateica - viņam eksistē tikai nauda, un, viņa prat, viss grozās tikai ap to. 

Kad taisījos uz promiešanu, Miša man piesteidzās klāt un atņēma jaku, lai paturētu to, kamēr es ievelku rokas. Tad viņš man sāka skaidrot, kā tikt mājās, lai gan Vaļera jau to bija paspējis izdarīt 3 reizes. Viņš man vienu un to pašu skaidroja otras 3 reizes. Kad biju ārā pa durvīm, abi izbāzuši galvas man kliedza nopakaļ vēl 7. reizi, kā tikt mājās. Kad biju tiksi līdz vārtiņiem, Vaļera tāds - Elīn, ..... Jā, viņš man atkal izstāstīja ceļu mājās. Pēc tā kā viņi runāja, šķita, ka abi ir pamatīgi sametušies :D 

Pozitīvais - darbs nav grūts, 10 minūšu gājienā no manis, brīvdienās, es pati varu plānot savu laiku un naudu saņemu uzreiz tai pat dienā. Šodien pa nepilnām 5h saņēmu 50Ls =))

Izklausījās, ka Vaļera cenšas savervēt Mišu, lai ņem mani arī pa auklīti vai tīrītāju un maksā dubultā :D

Vispār Vaļera par mums baigi rūpējās. Viņš pēdējā laikā ir ļoti jauks pret mums. Viņš cenšas nokārtot, lai atkal varam maksāt 350Ls mēnesī, 400Ls vietā, viņš mūs baro, visu laiku apvaicājas par Uģi, utt. Man viņš sāk iepatikties!

IR

Sveicināti! Elīna tagad ir ļoti labā garastāvoklī, par spīti pēdējā laika notikumiem. Tikai vēlreiz pārliecinos, ka laiks un neatlaidība nepadoties visu agrāk vai vēlāk saliek pa plauktiņiem. Cenšos uz lietām skatīties gaišāk un pozitīvāk, un ziniet, ko?! Lietas tādas arī paliek.

Tātad, kā man gājis pēdējās 2 dienas un kas mani tā iepriecinājis? Pirmkārt, kā jau teicu, cenšos lietās meklēt pozitīvo un līdz šim pat nebiju apjēgusi, cik laimīga esmu. Es mācos skolā, kas man ļoti patīk, kur es iemācos daudz interesantu lietu, man ir kolosāla, draudzīga klase, skolotāji visi kā viens ir lieliski, jo spēj ieinteresēt, iemācīt un vienkārši visu procesu padarīt jautru. Man ir mīloša, atbalstoša ģimene, superīgs puisis, vienreizēji draugi, forša, liela istaba, laba veselība, un pats galvenais - visa dzīve vēl priekšā! 

Tātad, viss iepriekšminētais ir tikai tāda gaišāka domāšana un pozitīvāks skats uz dzīvi, bet runājot par lietām, kas sāk salikties plauktiņos...tas ir cits stāsts :)

Vakar piezvanījām ar Melāniju pāris iestādēm, sakarā ar Patrika lietu. Diemžēl, tā kā man nav kontrakta un šīm iestādēm ir lielākas lietas, ko darīt,īpaši neko neizdevās panākt. Pirmdien vēl piezvanīsim nodokļu sekotājiem, bet lai cik skumji tas arī nebūtu, visticamāk arī tas neko nepalīdzēs. Par to gan esmu nelielā šokā, bet nu tāda laikam ir dzīve - netaisnīga.

Lai nu kā...mans lielais pārdzīvojums un teiksim - izgāšanās, ir ļoti aktuāls temats manā klasē. Par to zina gandrīz visi. Pateicoties tam, esmu uzzinājusi pāris svarīgu lietu. Piemēram, šeit Dānijā ir tāda kā strādājošo savienība, kurā iesaistoties tu iegūsti daudz visādu labumu. Viņi vienmēr aizsargā savu biedru tiesības, panāk, ka netaisnība pret strādājošajiem tiek apkarota, utt. Piemēram, ja es būtu tādā biedrībā, tad viņi spētu panākt, ka Patriks man samaksā visu līdz pēdējajam, pat ja man nav līguma. Šai biedrībai esot neiedomājama vara! Protams, lai būtu biedrs ir jāmaksā katru mēnesi biedrības maksa, kas ir aptuveni 20 Ls. Taču esot šai savienībā, tu pat iegūsti kaut ko līdzīgu darbinieku apdrošināšanai. Katrā ziņā, kad dabūšu darbu un pelnīšu pietiekoši - noteikti iesaistīšos.

Vēl kas. Vakar viena meitene padzirdot manu bēdu stāstu, jautāja vai meklēju darbu. Viņa var man palīdzēt. Viņa pati ir strādājusi tādā iestādē, kur tu strādā, kad pats gribi. Tu uzraksti laikus, kad vari strādāt un tevi izsauc, kad vajag. Darbi var būt visvisādi - tīrīšana, paku kārtošana, utt. Labākais, ka darbi mainās, ka tev maksā vismaz 11Ls stundā, tie ir viegli un tu strādā savā brīvajā laikā. Visdrīzāk otrdien aiziesim pieteikties un viņa mani ieteiks, jo viņa tur strādājot ieguvusi lielu cieņu!

Vakar atkal noslinkoju un neaizgāju uz dāņu valodu. Zinu, zinu...bet man tiešām nebija ne gribēšanas, ne enerģijas....

Vaļera tik visu laiku cilpo pa māju un iepriecina tad ar kāpostu zupu, tad ar picu, tad atkal zivju zupiņu...mmm...Taču pats foršākais, ko viņš šodien izdarīja bija - atrada man darbu. Rīt iesim runāt, bet izskatās, ka būs labi. Protams, tas atkal būs melnais darbs, bet pavisam citādāks, kā tas, ko darīju pirmstam. Tas būs kaut kas līdzīgs sekretārei sestdienās, svētdienās pie viena azarbaidžāna. Viņš ir precējies ar "latvieti". Pēdiņās, jo tā ir kārtējā "latviete", kas nezin latviešu valodu. Zina tikai krievu. Karoč, tas ir kaut kāds foršs vecis, kam pilna dirsa naudas. Viņam vajag kādu, kas vienkārši sakārto dokumentus un citus sīkumus. Nu rīt - visu izrunāsim! Pašlaik skan lieliski! :)

Labiņi. Es tik tā ātri atskaitos par to, kā man gājis, lai vēlāk nav jāraksta ūber garie raksti ;)

MANS ROMĀNS

Pāris dienas atpakaļ viena man mīļa draudzene, un bijusī komandas biedrene ietvītoja:

Rukjiks Ruta Pētersone 

lasīt @EMacius blogu ir pat interesantāk nekā labu romānu. neesmu izlaidusi nevienu ierakstu. veiksmi mācībās, darbiņā! :)

Tad nu teikšu tā - jā, mana dzīve tiešām šķiet kā romāns, kur galvenais varonis tiek sists pret sienām, mīdīts zemē, bet tik un tā spējīgs atkal piecelties, noslaucīt dubļus, sadziedēt brūces un iet tālāk. Vakardiena bija viena no pazemojošākajām dienām manā dzīvē. Varētu teikt, ka manā "romānā" vakar tika sasniegta kulminācija. Šī noteikti nebūs vienīgā, taču iespējams nepatīkamākā noteikti. 

Runa ir par manu "lielisko darbu" indiešu restorānā. Negribu vairs par to ne runāt, ne rakstīt, tāpēc šī būs pēdējā reize, kad šo visu pieminēšu. Un centīšos to darīt īsi.

Pirmdien pēc stundām man bija jāgaida skolā, līdz darba sākšanai. Pa to laiku patērzēju ar saviem skolas biedriem. Sāku runāties ar Melāniju (dāniete, 35 gadi, mācās manā kursā). Pastāstīju viņai situāciju par manu darbu un viņa bija šokā. Teica, lai nekavējoties tinos prom no tās vietas, jo man var sanākt sūdi, ja uzraus, ka strādāju pa melno algu. Pietam, Patriks mani izmanto, viņš izmanto visus, kas tur strādā, maksājot viņiem zemāku algu nekā likumā noteikts. Viņš iebāž kabatā naudu, kas pienākas viņa darbiniekiem. Tas viss mani uzkurināja un es sapratu, ka man tā vieta jāpamet pēc iespējas ātrāk, jo vairs negribu ļaut tam kretīnam uz mana rēķina uzdzīvot. Taču tā kā biju atstājusi tur savas mantas, vēl pirmdienu nostrādāju. Tai dienā nostrādāju 3h, paēdu un tinos prom pat īsti neatvadoties. Nākamā dienā aizsūtīju viņam sms, ka esmu atradusi labāk atmaksātu darbu un atgādināju par savām nostrādātajām stundām. Tā kā stundu viņš neko neatbildēja, aizsūtīju meilu ar savu konta numuru un piebildi, ka labāk, lai viņš maksā, jo es zinu savas tiesības. Pēc neilga brīža sekoja zvans no viņa. Nepacēlu. Taču sapratu, ka tas ir pārāk bērnišķīgi, tāpēc atzvanīju. Klausulē man atskanēja tādi teksti, kā YOU ARE FUCKED UP, YOU ARE NOTHING, BELOW ZERRO, utt. Viņš pateica, ka es neesmu pie viņa strādājusi nevienu stundu un nedabūšu nevienu kronu, lai gan biju nopelnījusi 65Ls. Reāli sadusmojos un pateicu viņam visu ko par viņu domāju, ka viņš ir lēts vecis, ka viņš ir bērna prātā, bez manierēm, stila, ja atļaujas ar sievieti tā runāt un beigās nometu klausuli, piebilstot, ka es viņam vēl parādīšu, ko nozīmē pret mani tā attiekties.

Es plānoju iet uz nodokļu ofisu, vai kādu citu iestādi, kas palīdzēs aizsargāt manas tiesības un pārbaudīt sodīt viņu par nelikumībām, ko viņš dara. Melānija man palīdzēšot. Pietam, man ir viens spēcīgs pierādījums tam, ka mēs bijām sākuši darba attiecības. Es šo cilvēku ienīstu, ienīstu visus šos vīriešus, kas pret sievietēm izturas, kā pret sūdiem. Pakistāņi, afganistāņi ir briesmoņi, kam vispār nevajadzētu atļaut izbraukt no saviem miestiem.
Trakākais, ka tā Zane nostājas viņa pusē. Man pat bija jālasa kaut kādas sviestainās vēstules draugiem.lv. Vienkārši tāda muļķe, jo redzot kā viņš izturas pret cilvēkiem sev apkārt, maksā viņai algu, kas pat tuvu nav likumā noteiktajai....reāli meitenei galvā kaut kas nav riktīgi un man nospļauties, ka sūdi sanāks arī viņai, ja kaut kas tiks pasākts attiecībā pret to pakistāņu pimpi. Godīgi sakot, mani pat vairs neinteresē tā alga, vienkārši taisnība, jo, ja šis viss netiks apturēts, pēc manis būs vēl citas tādas studentītes, kurām būs jāiet tādai pašai ellei cauri, kā man. Manā gadījumā es nostrādāju tikai 4 dienas, kas nav mēnesis vai vairāk. Es apdedzinājos, bet turpmāk zināšu, ka ar šādiem cilvēkiem nevar iepīties un, ka vienmēr uzreiz vajag prasīt līgumu. No kļūdām mācās, un ar to arī šo stāstu beigsim!


Īstenībā vakardienas pirmā puse pat bija diezgan forša. Mums bija case day 3, kas solījās būt drausmīgākā no visām, kas bijušas, jo tā bija par business law un financial analysis, taču beigās tā izvērtās, kā vieglākā case day pasaulē. Bija jautri, jo vispār nebija ne stresa, ne uztraukuma. Es daudz iemācījos, iepazinos ar jauniem cilvēkiem (jo bijām samaisīti kopā ar otru klasi) un visā visumā pavadīju forši laiku. Lieki piebilst, ka case nolikām :) Pēc tam uzreiz man bija jāiet uz dāņu valodu. Es migu ciet, nespēju koncentrēties, jo galvā visu laiku bija tā situācija ar Patriku. Sapratu, ka nav ilgāk jēgas sevi mocīt, tāpēc starpbrīdī vienkārši aizgāju mājās. Uģis bija mājās, jo viņam bija brīvdiena. Šonedēļ viņš vispār neies uz darbiņu, jo ir saslimis. Nabadziņš. Bet nu pats vainīgs, ka visu laiku starpbrīžos skrien pliks ārā. Tagad zinās!


Šodiena mums bija brīva no skolas. No rīta aizgāju iztīrīt to māju, un pēc tam skrēju mājās pie sava slimnieka. Vakar vakarā man sanāca maza sarakstīte ar tās mājas saimnieci un man viņa likās tik jauka. Viņa sākumā prasīja, vai varēšu piektdien iztīrīt, bet, kad pateicu, ka labāk tīrītu trešdien, jo tad man nav jākavē skola - viņa uzreiz piekrita, ka skolu kavēt nedrīkst un, ja vēlos varu tīrīt trešdien. Ceru, ka drīz atradīšu vēl kādu līdzīgu ģimeni, kam tīrīt māju un, kas arī maksās 11Ls stundā, jo tad varēšu gan normāli samaksāt par visu, gan arī normāli mācīties. 


Nu tā man iet. Kā trakā romančikā, bet dzīve vismaz ir interesantāka, kad notiek kaut kas neordenārs. Nu labi, es, protams, labrātāk iztiktu bez tās drāmas ar Patriku, jo nervi tā visa iemesla dēļ tika mazliet pabojāti, acis saraudātas un prāts piedrazots ar smirdīgajām domām par to visu. Taču esmu tikusi tam pāri diezgan ātri, jo man ir mīļa un uzmundrināt spējīga mammīte un draugi.


Bučas!

GARĀM

Es pilnībā ņemu atpakaļ visu ko rakstīju iepriekšējā ierakstā. Es pat to labprāt izdzēstu! Esmu nikna kā pūķis, jo vakardiena bija pilnīgi garām. Zane man pastāstīja daudz "interesantu" lietu, kas man ļāva atvērt acis. Brīnums, ka pati ir tāda muļķīte, ka nav sapratusi, ka viņu tikai čakarē. Izrādās, ka viņas alga pa šiem 7 mēnešiem ir pacelta tik bik bik. Un tā tik un tā ir tālu prom no minimuma noteiktā Dānijā. Tātad es varu te nemaz necerēt uz neko augstu. Visu vēl vairāk apstiprināja indieši no Uģa darba, kas uzzinot, ka strādāju šai restorānā - uzreiz pateica, ka tā vieta ir "slavena" ar savu skopumu un zemajām algām.

Vakar 2x gandrīz saplēsos ar Patriku. Viņš man skaidri lika noprast, ka man darbā jābūt tieši 17:00, un vakar kad tā arī biju un durvis bija aizslēgtas, jo pat viņš vēl nebija - es esot NOKAVĒJUSI. Apmeklētāji stāvēja aiz durvīm, nekas nebija sagatavots, utt...un tā esot mana vaina! Ha! Es tur strādāju tikai 3. dienu un man jau būtu jāatbild par kasi, par visa sagatavošanu un durvju atvēršanu. Sviests! Viņam gan neizdevās uz mani sakliegt, jo laicīgi viņu noliku pie vietas. Esmu pārsteigta par sevi, ka tik droši varu pateikt, ko domāju šim pakistāņu vecim! 

Otrā lieta, kad viņš mani uzvilka un es acīmredzot uzvilku viņu bija dienas beigās, kad redzēju, ka man par vakardienu ierakstītas tikai 5h, 6h vietā. Viņš man kaut ko sāka dirst virsū, ka vai tad viņam tagad būtu jāskaita stundas, kad ēdu, utt. Nu vecīt, es esmu pārliecināta, ka sākām ēst vēlāk kā desmitos, pietam man neviens pat nepateica, ka beidzam. Tā arī viņam pateicu, taču saprotot, ka tā Zane ir kā paklausīgs kucēns un stāv Patrika pusē, metu mieru un sapratu, ka nākamreiz vienkārši jāpaskatās pulkstenis, pašai jāieraksta stundas un brīdī kā paēdu - jātinas prom! 

Kāpēc es saku nākamreiz? Pēc idejas vienkārši vajadzētu tīt makšķeri no turienes, jo nejūtos ne omulīgi ne  citādi pozitīvi tai sabiedrībā. Taču esmu nolēmusi galu galā piečakarēt viņu, tā vietā, lai viņš to izdarītu ar mani. Es nostrādāšu līdz mēneša beigām, saņemot savu algu + dzeramnaudas un beigās vienkārši aizsūtīšu sms, ka vairs nenākšu. Ja aizietu tagad, tad pastāvētu iespēja, ka viņš man neizmaksās algu, pietam būšu tikai ieguvēja paliekot, jo kā jau biju iepriekš rakstījusi - Uģis pirmajā nedēļā vispār nesaņēma neko, kamēr es varēšu samaksāt par dzīvokli, kartiņu, utt. Protams, ja jutīšu, ka tikai nervi tiek sabojāti - vienkārši pacelšu cepuri un iziešu pa durvīm. Algu kaut kā dabūšu, ja nepieciešams - piedraudēšu ar nodokļu iestādēm, kuras varu uzsūtīt, lai pārbauda, kas tad viņiem tur notiekas.

Karoč, šis nav nekāds pozitīvais ieraksts, bet man bija kaut kur jāizliek dusmas. Un vēl arī gribēju vienkārši paņemt savus labos vārdus atpakaļ, ko rakstīju iepriekšējā rakstā.

Atā!

Otrā Darba Diena

Pagaidām katra diena, kas aizvadīta jaunajā darbā, šķiet interesanta un tā teikt citādāka nekā visas līdz šim, kas jau iegājušas rutīnā. Neteikšu, ka esmu trakākajā sajūsmā par šo visu, taču kaut kas tomēr tur ir. Ar to es domāju, ka man liekas, ka iepazīstot šos cilvēkus un viņu kultūru, es iegūstu kaut ko savai nākotnei. Man liekas, ka šī pieredze vēlāk nospēlēs būtisku lomu manā dzīvē. Man tiešām ir tāda sajūta, jo, pirmkārt, ticu, ka viss notiek kāda iemesla dēļ un otrkārt, es apzinos, ka varu paņemt daudz nozīmīgu zināšanu no šiem cilvēkiem kā arī iepazīt pati sevi mazliet no citas puses.

Kā tad man vakar gāja? Es izrēķināju, ka man tas prasa 40min aizbraukt līdz darbam. Bet tā kā to nezināju, galā biju 20 min ātrāk. Negribēju tik agri būt tur, jo Dānijā ir tā, ka tavs darba laiks ir precīzi no tikiem līdz tikiem. Tāpēc, pastaigājos mazliet apkārt, kamēr nonācu līdz restorānam. Ievēroju, ka visi logi ir tumši, taču, kad pavēru durvis - tās bija vaļā. Iegāju virtuvē, taču arī tur neviena nebija, lai gan gaismas un sajūta, ka tā tiek "apdzīvota" ir. Tā nu es atradu mūsu pavārus pīpējam. Izrādās Patriks pats nemaz vēl nav atnācis. Nu okay - aizgāju pārģērbties (darīju to ļoti lēnām), bet iznākot - viņa vēl joprojām nebija. Tad no virtuves izlīda viens pakistānis un centās kaut ko baigi runāties. Viņi ir diezgan uzmācīgi un Zane teica, lai no šiem uzmanoties. Kad viņš aiztinās, domāju - ko nu varu padarīt. Atcerējos par svecēm, sāku tās iedegt un tad jau Patriks beidzot bija klāt. Viņš man izstāstīja, kas man pa solīšiem jādara, ja atnāku pirmā. Tajā iekļauts bija kases sagatavošana, kas nozīmē - viņš man jau uztic pat tādas lietas. Tas lika sajusties diezgan labi. Protams, visa izskaidrošana atkal bija diezgan lecīgā tonī, bet tāds viņš laikam vienkārši ir, kad runa iet par darbu. 


Strādājām, strādājām, līdz atnāca Zane. Viņa ir ļoti laba šai jomā, un varu no viņas daudz mācīties, taču tai pat laikā - jūtu, ka viņa lietas vairāk tomēr dara pa savam. Viņa ir diezgan skaļa un Patrikam nācās vairāk kārt aizrādīt, lai viņa runā klusāk. 


Pēc vēl pusstundas atnāca Džordžs un mēs diezgan maisījāmies viens otram pa kājām. Tik daudz cilvēki noteikti nav vajadzīgi vienlaikus, bet cik es saprotu tas ir tāpēc, ka man ir vajadzīgas stundas, lai mācītos, bet Zane un Džordžs vienkārši vienmēr nāca šajās dienās un Patriks laikam negrib viņiem atņemt viņu darba stundas. Bet var just, ka ne Patriks ne arī Zane nav apmierināti ar Džordža darbu. Viņš ir tāds diezgan flegmīgs un pats neredz lietas, kas jādara. Viņš visu laiku gaida, kad viss tiks pateikts priekšā. Viņš gan izdara visu, ko saka, bet tas laikam šai biznesā ir par maz.
Es vakar biju pat ļoti aktīva, un jutu sev pamatīgu progresu. Garīgais man tika uzlabots Zanes klātbūtnes dēļ, jo jutos mazliet drošāk par visu, kā arī fakts, ka tagad saprotu labāk to, ko no manis gaida.


Joprojām mokos ar muguras sāpēm no tik daudzajām stundām, kurās jāstāv kājās, tāpēc ļoti ceru, ka ķermenis drīzāk pie tā visa pieradīs. 


Dienas beigās visi paēdām, padzērām alu un mana darba diena atkal ievilkās līdz 12:00. Šoreiz gan pateicu - viss es eju mājās, jo gribēju izgulēties. Jūtu mazliet tādu spiedienu no Patrika puses, ka viņš grib visu laiku pasēdēt dienas beigās un papļāpāt. Es to īpaši negribu, jo man tomēr bez šī darba ir arī citas lietas, kas jādara, tāpēc gribu atpūsties, kamēr viņu mājās neviens negaida un gan jau, ka arī izgulēties viņš var, cik ilgi grib.


Uztaisot mazu kopsavilkumu varu teikt tā...Esmu priecīga, ka man ir šis darbs, jo reti, kuram izdodas atrast darbu ātrāk kā pa 6-7 mēnešiem. Tā pat arī, šeit mani māca, ļauj justies ērti starp kolēģiem, utt., bet tai pat laikā mani mazliet nomāc fakts, ka jūtu tādu vīrišķo spiedienu no tiem pakistāņiem. Man tas liek justies neērti un pat nepatīkami. Protams, es visu kontrolēju un ja kas - man nav problēmas aiziet jebkurā laikā. Tai pat laikā, man ir arī tāda uzmācīga sajūta no Patrika puses, viņa dīvaino, netiešo jautājumu dēļ. Piemēram, vakar viņš man tā pēkšņi jautāja, vai nevaru viņu paņemt līdzi uz Rīgu, kad braukšu. Gandrīz aizrijos. Reāli viņš jau vienreiz Zanei aiznesās līdzi uz Latviju, kad viņa brauca. Es nezini, kā viņa viņu pacieta, jo man viņš būtu gandrīz kā tāda nasta...man liekas...Un otrā lieta, kas mani emocionāli nomāc ir vienkārši fakts, ka man jāstrādā zem kāda cita. Ka kāds cits mani regulē, komandē un liek darīt to un šito. Zinu, ka tā ir dzīves realitāte un tas ir normāli, bet es ātrāk gribu brīdi, kad strādāšu augstā amatā no plkst.09:00-16:00 par vismaz 30Ls stundā un dzīvošu ar pilnu krūti, izbaudot katru sekundi!!!


P.S. Labi, man tagad jāiet taisīties uz darbu. Pēc nepilnām 2 stundām jau jābūt "ierindā". Uģis  tikko aizgāja uz savu darbu, tā ka esam laimīgi par faktu, ka varam strādāt un nedzīvot uz kādu citu rēķina. 


Bučiņas! (tas ir vienīgais vārds, ko Patriks latviski zinot :D )

Pirmā Darba Diena

Vakar jums jau aprakstīju savu pašreizējo situāciju. Un jā - šis ieraksts būs par manu pirmo darba dienu indiešu restorānā Maharaja. 

Darbā ierados 10 minūtes pirms 17:00. Patriks JAU izskatījās nervozs un kaut ko ņēmās pa kasi. Es aizgāju sasveicināties ar virtuves cilvēkiem un devos pārģērbties. Man teica, ka ar virtuvi jābūt draugos, jo savādāk es nedabūšu ēst, vai arī ja dabūšu - tad pārsālītu, pārpiparotu, utt. Es, protams, esmu smaidīga, draudzīga un pieklājīga, tā ka mums pagaidām nav nekādu problēmu.

Pirms sāka ierasties apmeklētāji Patriks mani izveda cauri visām pamatlietām. Viņš visu stāstīja tik nervozi, ka arī es paliku mazliet uz nerviem. Galvenais vēlāk viņš pats pārkāpa sevis paša stāstīto un es paliku tikai vēl lielākā neizpratnē. Stulbākais visā bija tas, ka tas, ko biju iemācījusies strādājot iepriekš, šeit tika apgriezts uz otru pusi. Un lieta, kas mani kaitināja viss vairāk bija tā, ka viņš visu laiku runā par klasi, par eleganci, taču tai pat laikā pie galdiņa, kas stāv pie bāra visu laiku mētājas viņa jaka...ai, nu tādi visādi sīkumi.

Ap sešiem atnāca Džordžs (bulgāru čalis). Viņš ir bārmenis, kuram jānāk tikai piektdienās, sestdienās un pirmdienās. Izrādās Džordžs mācās manā skolā, servisa menedžmentu otrajā kursā. Tāds jauks, vienkāršs, bet mazliet kluss puisis. 

Man jau vakar bija jāstrādā ar kasi, kur Patriks man neļāva neko pierakstīt, liekot visu atstāt galvā. Viņš gan vairāk kārt atkārtoja, ka no manis neko tai dienā negaida, lai es uz visu skatos kā filmu un paņemu no tā, ko redzu ko varu. Viss nākšot ar laiku. Bet tad atkal tai pat laikā, likās, ka viņš mazliet izbesās, ja kaut ko pārprasu/pārjautāju. Un tas murgs ar salvešu locīšanu vienkārši briesmīgs, taču to es vakar jau labi uzķēru. Es pat atbildēju uz telefona zvaniem un apkalpoju dažus galdiņus. 

Protams, es neapsēdos ne mirkli un mugura par sevi lika manīt diezgan ātri, taču es domāju, ka pie tā vienkārši ir jāpierod. 

Kad aizgāja pēdējie klienti, Patriks mūs abus ar Džordžu nosēdināja uz sarunu. Ā, pirms tās sarunas mēs vēl abi garšīgi paēdām. Lai nu kā...saruna bija diezgan dīvaina. Sākumā likās, ka viņš prasa Džordžam, ko viņš domā par manu darbu šodien, bet beigās Patrika monologs izvērtās par paša Džordža nolikšanu. Man pat viņu palika žēl.

Kad Džordžs aizgāja, mēs palikām divatā, ķip izrunāt visu par algu un citām lietām. Šī saruna beidzās plkst. 12:30, jo mēs runājām par visu ko, izņemot algu. Viņš ir tik interesants cilvēks, ar tādu dzīves pieredzi un vispār skatu uz pasauli. Man bija ļoti interesanti. Un patīkami bija dzirdēt, ka es esmu tikai otrā meitene aiz Zanes, kurā viņš redz to potenciālu, ko viņš grib redzēt. Viņš teica, ka viņš grib sev tādu meiteni, kam ir stiprs raksturs un, kas var būt tik stipra, ka varētu viņam pašam kādreiz pateikt - Vecīt, ej tak tu dirst! Jā, es saku, viņa metodes ir neticami atšķirīgas no visa, ko esmu pieredzējusi.

Alga...nu, diemžēl nekas dižs no sākuma, bet viņš teica, ka algas viņš visu laiku regulē un, lai es neuztraucoties - arī mana alga tiks pakāpeniski palielināta. Viņš pat vakar man ieskaitīja 3h, un šodien es jau 17:00 atkal būšu tur. Arī dzeramnaudu vakar man iedalīja - dabūju 7Ls. Ja es viņam patikšu, man būs vairāk stundas un līdz ar to vairāk naudas. Piemēram, Zane strādā katru dienu, izņemot pirmdienās, kamēr Džordžs tikai 3 dienas. Šodien Zane nāks 18:00, Džordžs 18:30, bet es jau 17:00. 

Viss būs labi. Kā viņš man teica - man jāpaņem no šīs pieredzes viss, ko vien varu, jo man vēl visa pasaule pie kājām. 

Atnākot mājās (plkst. 01:00), mani neviens nesagaidīja. Uģis pārnāca tikai 9:00 no rīta, jo bija aizgājis tusēt ar darba kolēģiem. Lai nu kā, biju pārgurusi, taču pamodos ar smaidu sejā. Man ir sajūta, ka lietas sāk iet pareizajā virzienā un viss būs čikiniekā.

Bučas!