Pirmā nedēļa skolā!

Mans šī brīža lielākais notikums ir skola. 29.janvārī bija mana pirmā tikšanās ar klasi. Šī diena bija kā informatīva lekcija par programmu un iespēja iepazīt dažus no mūsu pasniedzējiem. Tā kā vēlējos iesniegt dokumentus apmaiņai pirms 1. februāra, mana 29. janvāra diena sākās agri. Vispirms devos uz Ramboll, izprintēt trūkstošos papīrus, tad devos uz vienu no manas universitātes ēkām, kur atrodas internacionālais offiss. Tur sastapos ar ļoti laipnu adminstratori, kas man palīdzēja izprintēt pareizu bildes kopiju (manis iesniegtās bildes izmēri bija par lielu). Administratore man atklāja, ka rezultātus par apmaiņu uzzināšu jau pavisam drīz. Cik satraucoši. Nespēju vien beigt kalt plānus par manu nākotni Pēterburgā :) Lai nu kā, pēc dokumentu iesniegšanas devos uz citu Universitātes ēku, kur satiku Vaivu. Man ir ļoti noveicies, ka esmu klasē ar 3 meitenēm, ko pazīstu. Atgādināšu, ka Vaiva ir lietuviešu meitene ar kuru bijām vienā praksē. Ewa ir poļu meitene, ko iepazinu caur Elīnu Mucenieci. Neesam daudz tikušās, taču šķiet, ka ar Ewu esam uz viena viļņa. Man viņa ļoti patīk. Trešā ir Paula – Elīnas Zeikamanes māsa. Atgriežoties pie 29. janvāra notikumiem. Pirms lekcijas ar Vaivu paēdām pusdienas un gandrīz nokavējām. Kad ieradāmies, klase bija pārbildīta un mēs knapi atradām vietu pašās beigās. Kopējais iespaids par šo pasākumu bija loti pozitīvs. Izrādās mēs esam 85 cilvēki akceptēti no gandrīz 200 pieteikumiem. Man šī statistika ļoti patīk un liek justies īpašai :) Šajā dienā diemžēl nesanāca iepazīties ar nevienu jaunu cilvēku, jo pamatā runāju ar Vaivu un Ewu. Taču kopumā šķiet esam dzīvelīga un jauneklīga klase. Interesanti bija redzēt vienu kurlu meiteni mūsu starpā. Viņas dēļ klases priekšā vienmēr bija kāds, kas visu viņas teikto tulkoja zīmju valodā.

Savu pirmo dienu nosvinēju kopā ar Jonasu vienā jaukā restorānā netālu no mūsu mājām. Tā kā jā - 29. janvāris bija daudz jautru un iespaidīgu notikumu pilns.

1.februārī bija mana pirmā īstā skolas diena. Ierados ļoti laicīgi. Lekcija programmēšanā notika lielā autitorijā, taču atmosfēra bija mājīga. Sēdēju blakus Ewai un Vaivai. Otrā pusē man sēdēja kāds puisis no Vācijas, kas šķiet bija pirmais cilvēks ar ko tā pa īstam iepazinos. Taču jāatzīst, daudz laika sarunās nepavadījām. Taču kopš tās reizes, katru reizi kad redzamies, viņš smaida tā, ka šķiet, viņš ar mani mēģina flirtēt. Smieklīgi. Pēc lekcijas par programmēšanas teoriju, kopā ar Ewu un Vaivu devāmies pusdienās. Man tā patīk manas universitātes ēdnīca, kur ir ļoti liela ēdienu izvēle un viss ir ļoti lēts. Esmu sajūsmā. Pēc pusdienām devāmies uz lekciju, kur programmēšanas teorija bija jāsāk pielietot praksē. Sapratu, ka šī klase nebūs viegla, jo tā ir ļoti tehniska, bet esmu apņēmusies kārtrīgi tai mācīties, tāpēc domāju, ka viss būs labi. Šajā klasē Vaiva mani iepazīstināja ar Donatas – puisi no Lietuvas. Viņš šķita ļoti jauks un draudzīgs, kā arī vairāk zinošs par datoriem nekā mēs ar Vaivu kopā. Blakus Donatas sēdēja vēl viens gudrītis, kurš izrādās ir no Latvijas. Taču, kad viņš ar sevi iepazīstināja, uzreiz saklausīju krievu akcentu. Nezinu, vai viņš maz runā latviešu valodā. Citu dienu atklāju vēl vienu latviešu puisi, kas ar šo krievu čali sarunājās angliski. Tātad mana teorija par to, ka viņš ir nerunā latviski pierādās. 

2.februārī iepriekšējā gada studenti mums uzrīkoja vēl vienu informatīvo dienu, kur mums bija iespēja uzdot visus sev interesējošos jautājumus, kā arī labāk iepazīt vienam otru. Ar to iepazīšanos man kaut kā vel neiet, jo esot skolā, parasti runāju vai nu ar Ewu vai Vaivu. Kad sāksies grupu darbi, tad cerams būšu spiesta socializēties vairāk. Taču jāatzīst, ka ballītes un dzerstiņi uz kuriem mani jaunie klases biedri liekas ir kā traki, nav man īpaši saistoši. Bet augstāka mērķa labad, nākam piektdien došos uz skolas rīkotu baļļuku. 

Mūsu jaunā mašīna

3. un 4. februārī turpinājās lekcijas. 3. februārī pieredzēju savu pirmo lekciju tiesību zinātnē, un jāatzīst, ka tas ir vēl viens tāds pats priekšmets kā programmēšana, kurā uzmanība un laiks jāvelta no paša sākuma un visu laiku. Pēc skolas devos mājās, lai tālāk ar Jonasu un viņa tanti dotos pie Jonasa mammas uz laukiem. Nākamā dienā bija paredzētas Jonasa vecmāmiņas bēres. Līdz ar to, man nācās izlaist lekcijas 4. februārī. Protams, tajā dienā tika formētas grupas, un es biju palikusi bez grupas. Paldies Dievam, salasījāmies vēl tādi kā es, bet jāatzīst, ka neesmu lielā sajūsmā. Manā grupā trāpījās tā kurlā meitene, un man ir bail, ka tas visu grupas darbu mums tikai sarežģīs. Bet nu tad jau redzēs.

Manas jaunās kažokādas

Jonasa omes vecais
sunītis, ko izvedu
pastaigāties pirms bērēm

Šī ir bijusi ļoti gara un jaunām pieredzēm pilna nedēļa. Kopš pirmdienas pie mums dzīvo Tela un līdz šim mūsu sadzīve ir bijusi ļoti laba. Kā jau iepriekš minēju, ceturtdien biju uz bērēm. Viss bija labāk nekā biju gaidījusi, jo cerimonija bija maza, kapa vieta bija tieši blakus baznīcai un diena bija ļoti saulaina un salīdzinoši silta. Bet neskatoties uz to, es tā pat paspēju saaukstēties. Tagad puņķojos, klepoju un cenšos veseļoties. Cerams šajā nedēļas nogalē savedīšu sevi kārtībā. Bet runājot par mirušo vecomāti, Jonas no viņas mantoja 30 gadus vecu Volvo. Man īstenībā šī mašīna ļoti patīk. Tāda mazliet vintage. Es pat mēģināju ar to braukt un man izdevās diezgan labi. Pēc viņas mājas tīrīšanas, Jonas man atveda viņas kažokādas un man ļoti iepatikās cepure un šalle. Mēteli es nepaņēmu tāpēc, jo Jonas to man dodot izteica piezīmi, ka, ja man tas nepatikšot, viņa tante to pārdos un iegūto naudu izmantos bērēm. Pēc šādas ļoti ’’atklātas’’ informācijas, man būtu jābūt monstram, lai šo ‘’dāvanu’’ pieņemtu.

Pirmais mēnesis 2016. gadā

Šogad esmu apņēmusies rakstīt biežāk. Vismaz reizi mēnesī. Galu galā man sāksies pa visam jauna un rakstīšanas vērta dzīve. Tad nu lūk, atskats uz 2016. gada janvāri ir šāds:

Vakariņu galds

Viss sākās ar jaunā gada ballīti. Tā kā uz pulksten septiņiem bijām uzaicinājuši pāris draugus svētku vakariņās, gatavošanās darbi bija sākušies jau dienu iepriekš. Pie manis speciāli palika Nelda un Elīna Ozoliņa. Ar meitenēm un Jonasu dekorējām māju, gatavojām ēdienu, cepām kūku, utt. Gada noslēgums mums noteikti nebija no tiem vieglākajiem, taču ne arī garlaicīgākajiem. Uz vakariņām bijām 11 cilvēki, un visi kā viens ļoti novērtēja mūsu pūliņus.

Jaunais gads ar Jonasu

Jau no paša sākuma centos sevi savaldīt un īpaši daudz nedzert, taču tā kā pūļi ar cilvēkiem uz pusnakts ballīti sāka ierasties jau ap desmitiem, ap to laiku jau bija jāsāk ar katru saukt tostus. Ap pulkstens vienpadsmitiem es jau planēju savā ierastajā manierē. Biju visur un nekur. Alkohols lija, cilvēki dejoja, čaloja, labi pavadīja laiku. Ballīte bija izdevusies. Diemžēl ap trijiem ieraudzījām sms no kaimiņiem, ka esam pa skaļu. Jāatzīst, ka SMS ieraudzījām tikai divas stundas vēlāk nekā tas bija atsūtīts, tāpēc man manā alkohola reibumā pēkšņi vajadzēja visus izmest ārā. Tā arī izdarīju.

Nākamajā rītā pamostoties paliku šokā. Māja bija kā uzspridzināta. Grīda bija ar vismaz centimetru biezu netīrumu kārtu, sienas bija ar šampaniet, pudeles visur, kur skaties. Tas bija vājprātā traks murgs to visu savest kārtībā, taču ar kopīgiem spēkiem mums tas izdevās. Domāju, ka kādu laiku izvairīšos no šāda mēroga pasākumu rīkošanas.

3. janvātī smagais rīts jau bija aizmirsts, jo kopā ar vēl 7 cilvēkiem devos, manis rīkotajā slēpošanas braucienā uz Zakopani, Polijā. Es, Jonas, Mads, Ilze, Nelda un Niccolo lidojām no Kopenhāgenas uz Krakovu un ar autobusu no Krakovas uz Zakopani, kamēr mamma ar Daci brauca ar mašīnu no Rīgas uz Zakopani.

Mūsu kotedžas virtuvītē

Krakovā izlēmām pavadīt pāris stundas pastaigājoties, taču milzīgā sala dēļ tas bija gandrīz neiespējami. Šķiet tajā dienā bija gandrīz mīnuss 15. Protams, kas šobrīd notiek Latvijā ir vispār vārdos neaprakstāms. Vēl jo projām turās ap mīnuss 20. Lai nu kā, pēc pastaigas pa Krakovu devāmies uz centrālo staciju, kur pēc lielas panikas un burzmas tomēr atrodot savu autobusu, devāmies ceļā uz Zakopani. Šis brauciens ilga aptuveni 2,5 stundas, taču par kapeikām. Galā mūs sagaidīja Michal, kotedžas īpašnieks. Kad ieradāmies, nespējām noticēt, cik viss ir skaisti. Tā bija īsta sapņu māja. Paldies dievam, viegli un godīgi starp visiem sadalījām istabas.  Visi tiešām laimīgā kārtā bija apmierināti. Mamma un Dace ieradās krietnu laiku pēc mums, jo baigi apmaldījās. Labi, ka Michal bija tik laipns un ar mani kopā devās viņas meklēt. Kad meitenes ieradās, bijām pilns komplekts un atvaļinājums varēja sākties pa īstam.

Bugelī ar Ilzi un mammu

Slēpošana bija baigi labā. Nu ne Neldai, kas atteicās kāpt uz kalna pēc pirmās neveiksmīgās dienas un varbūt arī ne Niccolo, jo pirmajā dienā viņam bija jānoņemas ar Neldu, bet otrā un trešā dienā viņš palika mājās slims. Bet mums visiem pārējiem bija baigi labi, ja neskaita to, ka kalns bija pilns ar krieviem. Sadzīviskā ziņā mums negāja tik labi, jo trešajā vakarā visi piedzērāmies (it īpaši es un Nelda) un, protams, atkal es ar savu uzvedību izvedu no pacietības Jonasu. Es jau neko tādu neizdarīju, vienkārši viņš vēl nav pieradis pie A-Eiropas apgriezieniem. Lai nu kā, nākošajā rītā sākās lielais mājas strīds, kurā tika iepīti visi. No tā brīža līdz pat šai baltai dienai es nespēju ciest Mads un šķiet, ka viņš mani arī nē. Tā kā tas ir viens jauns pavērsiens manā dzīvē – es līdz baltkvēlei ienīstu sava drauga labāko draugu.Katrā ziņā šīs visas lielās drāmas dēļ, man ceļojums bija vairāk vai mazāk sabojāts. Taču pozitīvais bija tas, ka biju kopā ar savām meitenēm un slēpošana  bija izdevusies (neskatoties uz to, ka Polijā ar sniegu bija pašvaki). Vēl pieminēšanas vērts ir Ilzes un Mads romāns. Tas bija smieklīgi, ka viņi jau otrajā dienā viens pie otra ievācās un tā kopā nodzīvoja līdz pat ceļojuma beigām, kad ar to arī viss paldies Dievam beidzās.

Atgriežoties no Polijas, bija jāatgriežas arī realitātē, kas ne pavisam nebija viegli pēc tik ilgām brīvdienām. Ramboll mani sagaidīja nepatīkams pārsteigums, jo mans studenta galds, ko izmantoju bija aizvākts. Tagad man nav kur sēdēt, un katru reizi, kad nāku uz darbu, nāku ar cerību, ka kāds neieradīsies darbā. Šī sajūta ir nenormāli stulba. Arī Silvija vēljoprojām māk krist uz nerviem. Šajā ziņā nekas nav mainījies. Ilgu laiku čakarējāmies ar manu darba kontraktu, ko man vajadzēja, lai pieteiktos uz SU stipendiju. Pie vainas šeit bija Silvijas aizmāršība, bet es no šādām situācijām cenšos mācīties, jo, kad esi atkarīgs no citiem cilvēkiem, tad jābūt gatavam ciest šo cilvēku aizmāršības dēļ. Galu galā, pēc ilgas ņemšanās, savu kontraktu beidzot saņēmu un cerams nebūšu nokavējusi pieteikšanos uz stipendiju.  

Pirms skola sākusies, man nepārtraukti jātur ausis un acis vaļā, lai tikai nenokavētu kaut kādas pieteikšanās. Piemēram pieteikšanās uz apmaiņas programmu. Nezinu, kas tur beigās iznāks, taču šobrīd ceru, ka tikšu apmaiņā uz Pēterburgu, Krievijā. Mans plāns par Hong Kongu nesanāca, jo tā skola, kur gribēju, pieprasa, lai kandidāts būtu strādājis vismaz 2 gadus darbu uz pilnu slodzi. Šādas un citādas stulbas prasības mani atturēja pieteikties vēl uz pāris interesantām skolām, bet nu jācer, ka šeit nostrādās teiciens ‘’viss notiek tā kā tam lemts’’. To, vai un kur būšu tikusi uzzināšu salīdzinoši drīz, tāpēc tagad jātur īkšķi.

Ar AIESEC meitenēm

Mūsu luksus brunch ar Ilzi un Elīnu Z,

Kamēr skola vēl nav sākusies, cenšos satikties ar draugiem. Vienu rītu biju jaukā brančā ar Ilzi un Elīnu Z., vienu dienu beidzot aizgājām pusdienās ar Natāliju un Gydu un vienu vakaru pie sevis biju uzaicinājusi meitenes no savas AIESEC komandas. Mums bija tik kolosāls vakars. Ēdām suši, dzērām vīnu, čalojām un smējāmies. Jāatzīst gan, ka mana darbība AIESC ir mazliet pierimusi. Neesmu vairs tādā sajūsmā kā biju iepriekš, taču cerams, ka ar jaunajām pārmaiņām šīs organizācijas struktūrā, atgriezīsies mana motivācija. Esmu apņēmusies pieteikties uz projekta vadītājas amatu. Redzēs, kā tas iznāks. Bet jā, arī ar Jonasu pa lielam viss kārtībā. Vakar viņš mani uzaicināja uz filmu, kas īsti nebija manā gaumē, bet tā kā man ļoti patīk Leonardo DiCaprio, neiebildu. Pēc filmas saņēmām nepatīkamas ziņas par Jonasa vecmāmiņas nāvi. Vakars līdz ar to izvērtās skumjš, bet ‘that’s a circle of life’. 

Atskats uz manu 2015. Gadu

Šis visnotaļ ir bijis viens no maniem pārsteidzošākajiem gadiem, jo notika daudz kas neparedzēts un neplānots. Vēl jo vairāk, šis bija pirmais gads kopš 1999. gada, kad nemācījos kādā skolā vai universitātē. Šī iemesla dēļ bija gan depresīvi, gan arī nevainojami ‘brīvībā lidojoša putna’ brīži.

Gads sākās ar Jaunā gada ballīti pie Jonasa labākā drauga. Mans un Neldas vakars nebija gluži tāds ar kādu gribētu aizsākt jaunu gadu, taču laimīgā kārtā tas nekļuva par motīvu visam atlikušajam 2015. gadam. Jāatzīst, ka runājot tieši par ballītēm un uzdzīvi, šis man bijis ļoti mierīgs gads.

Janvārī iesniedzu un aizstāvēju savu bakalaura darbu. Atceros, ka rakstīšanas periods bija mierīgs un labi izplānots. Ik pa brītiņam gan darba vadītājs sajauca man visu galvu, taču galu galā nokārtoju eksāmenu uz maksimālo atzīmi. Biju par sevi ļoti lepna, jo šķiet bijām tikai 4 no visa kursa, kas saņēma augstāko iespējamo vērtējumu. Īsi pēc tam, sekoja mans izlaidums. Kārtējo reizi Dānijas izlaiduma tradīcijas mani pievīla, jo pasākums bija noorganizēts ļoti zemā līmenī, taču manas ģimenes klātbūtne lielo dienu padarīja īpašu un neaizmirstamu. Mammai un Madarai šoreiz līdzi bija pievienojusies arī Dace. Tā kā vēl jo projām dzīvoju savā trīsistabas dzīvoklī, viesu palikšana bija ļoti ērta. Šinī gadā pie manis ciemojās arī Elīna Muceniece. Bija patīkami viņu satikt pirms viņa pārcēlās uz Honkongu. Taču bija grūti aptvērt cik ļoti citādākas ir kļuvušas mūsu dzīves tikai dažu gadu laikā. Jāatzīst, ka tajā vasarā man bija ļoti grūti. Kopš pabeidzu skolu, nespēju saprast, ko lai tālāk ar sevi iesāku. Sajūta bija tāda, ka es nekam nederu, ka nevienam neesmu vajadzīga (profesionālā ziņā). Laimīgā kārtā, jau aprīļa beigās sāku strādāt Ramboll - ļoti cienījamā pasaules mēroga uzņēmumā. Taču šī pārmaiņa diemžēl bija tikai mazs plāksteris uz sāpošas brūces, jo biju sapratusi, ka vēlos turpināt mācības. Sapratu, ka nespēju dzīvot bez studiju sniegtās dinamikas manai dzīvei. Diemžēl vienā saulainā vasaras dienā, manas cerības uzsākt mācības tika sagrautas. Pēkšņi visa zeme pazuda zem kājām, jo biju paliksi bez plāna. Tieši tā iemesla dēļ bija ļoti grūti būt tādu cilvēku sabiedrībā kā Elīna, kam turpmākie seši gadi ir jau izplānoti, solot tādu dinamiku un piedzīvojumus par kādiem varu tikai sapņot. Ilgu laiku jutos kā lūzere, kaut kur pazudusi bez plāna, katru dienu jutos, ka izniekoju savu tik dārgo laiku, jo nespēju saprast, ko tieši vēlos turpmāk darīt.

AIESEC konforrence Odensē

Tagad ir grūti aprakstīt tās depresīvās sajūtas, jo laimīgā kārtā, otrais pusgads emocionāli bija daudz mierīgāks. Sāku aktīvi iesaistīties AIESEC – pasaulē lielākajā studentu organizācijā, kur manas domas un laiku aizņēma daudz jaunu cilvēku iepazīšana un personiskie izaicinājumi. Viens no maniem lielākajiem izaicinājumiem bija sniegt runu AIESEC konforencē. Par to, ka man būs jāsniedz runa, man paziņoja tikai trīs stundas pirms paša pasākuma. Tā kā tā bija konforences otrā diena, biju pārgurusi. Nogurums un liels satraukums nav laba kombinācija situācijā, kur jābūt drošam un radošam. Taču tā kā zināju, ka viens no iemesliem, kāpēc šinī organizācijā iesaistījos, bija pārvarēt un atīstīt sevi, piedāvājumam piekritu. Beigās viss izdevās lieliski un gandarījuma sajūta mani nepameta vēl ilgi.

Tā kā šogad bija daudz brīvā laika, centos daudz ceļot. Jonasam uz Ziemassvētkiem uzdāvināju ceļojumu uz Budapeštu, tāpēc Janvārī pāris dienas dzīvojāmies pa šo skaisto un vareno pilsētu. Martā pievienojāmies mammai un Madarai ceļojumā uz Parīzi. Atceros, cik ļoti mums noveicās ar laiapstākļiem un vispārējo situāciju. Nezinu, kad tagad atkal uzdrošinātos braukt uz Parīzi, pēc visiem šī gada teroraktiem. Lai nu kā, maijā nedēļas nogali ar Jonasu pavadījām Oslo.  Un jūnija sākumā es jau biju lidmašīnā uz Stanbulu, kur piedalījos Eiropas projektā. Neilgi pēc atgriešanās no šī ceļojuma, atkal devāmies mazā ‘weekend run-away’ uz Londonu. Mūsu ceļošana noslēdās novembrī, braucienā uz Ķelni. Salīdzinoši daudz, šogad ciemojos arī Latvijā. Uz pāris stundām pirms došanās uz Stanbulu, tad divas nedēļas Jūlijā, tad vienu nedēļas nogali Novembrī un pēc tam divas nedēļas Decembrī.

Ar Jonasu, viņa mammu, manu mammu un māsu pēc lidojuma

Aizvadītās dienas Latvijā šogad bija īpaši interesantas. Vasarā vienu nedēļu kārtīgi atpūtos ar mīļajiem, bet otrajā ciemošanās nedēļā mums pievienojās Jonas ar savu mammu. Jonasa mamma jau iepriekš bija satikusi Madaru, Amandu, Baibu un Daci, taču tikai uz īsu brīdi. Šoreiz tas bija tā pa 100% un ar visiem. Mamma bija paņēmusi atvaļinājumu, jo bijām visiem sagatavojušas kārtīgu tūristiem cienīgu programmu. Daudz ko pašas pieredzējām pirmo reizi – piemēram bijām ekskursijā pa Gaismas pili, Čekas stūra māju un Baskāju taku Valmierā. Uz Valmieru devāmies, jo pāris mēnešus atpakaļ biju pieteikusies uz konkursu ‘Labākais darbs Latvijā’. Šis bija darbs, kurā viens no laimīgajiem 6 mēnešus dabūja ceļot pa Āziju un ik pa laikam uzņemt un izklaidēt tūristu grupas no Latvijas. Tiku top 10, tāpēc, lai vadītāji izvēlētos to vienu vienīgo, visi tikām uzaicināti kempingā un riteņbraucienā no Siguldas uz Valmieru. Viegli negāja un īpaši nespēju iejusties kompānijā. Beigās sapratu, ka tas nav man un neslēpu prieku, ka mani tomēr neizvēlējās. Taču tas bija piedzīvojums un sajūta, ka esi izvēlēts no tulkstošiem pieteikumu, bija ļoti laba. Vēl jo vairāk, šis piedzīvojums man deva ideju uzrīkot līdzīgu braucienu saviem draugiem. Tā arī darīju un no 3. līdz 10. janvārim grupa draugu + mamma un Dace dosimies slēpošanas braucienā uz Poliju.

Ziemassvētki Teikā ar mazo kaķi

Arī decembrī aizvadītās nedēļas Latvijā bija ļoti jaukas. Gandrīz katru otro dienu gāju uz teātri, operu, stand up, vai koncertu. Ļoti kulturāli aizvadīts laiks. Satiku arī ļoti sen neredzētas draudzenes – Žaklīnu nebiju redzējusi kopš 12. klases izlaiduma, Katrīnu kopš atgriešanās no Amerikas un Kintiju ar Alisi (māsīcas) šķiet pēdējējo reizi satiku 2006. gadā. Protams, satikos arī ar Līvu un Daci, meitenes kuras satieku vismaz reizi gadā. Bez visa šī, liels piedzīvojums bija ārī jaunpieņemtais kaķēns, kas bija domāts kā dāvana Vijai uz Ziemassvētkiem. Divās nedēļās mazo rezbainieku ļoti iemīlēju, tāpēc bija grūti no viņa šķirties. Vēl grūtāk bija tāpēc, ka likās, ka Vija un Juris par mazo īsti nemaz nepriecājas. Priecīgāk ap sirdi palika, kad no mammas vēlāk dzirdēju, ka mazais tomēr lēnām sāk iekarot arī viņu sirdis. Lai nu kā, aizvadītais laiks ar kaķi mani padarīja par īstu kaķu tanti, jo ar mammu to vien darījām kā no rīta, vakarā un pa dienu runājām par kaķi, skatījāmies kaķu video, filmējām, fotogrāfējām un viena otrai sūtījām safotogrāfēto un safilmēto kaķu bērnu. Sapratu, ka arī sev pati ļoti vēlos kaķēnu, un kas zina – varbūt šogad šo vēlmi arī piepildīšu.

Protams, kaķis ir liela atbildība uz vismaz 15 gadiem. Un šāda atbildība var kļūt apgrūtinoša cilvēkiem, kam patīk ceļot. Taču es ticu, ka jeb kurai situācijai var atrast risinājumu. Vēl jo vairāk, ja izīrējam vienu no savām istabām, mājās vienmēr būs kāds, kas par kaķi var parūpēties. Vasarā man dzima ideja, ka mēs varētu krietni ietaupīt un pat uzkrāt naudiņu, ja īslaicīgi izīrētu vienu no mūsu istabām. Atceros, ka nejauši ieraudzīju Facebook paziņojumu no lietuviešu puiša vārdā Zygis. Viņš kā jauns students ieradās Dānijā un meklēja dzīvesvietu uz tikai 10 dienām. Puisis lielāko daļu sava laika pavadīja istabā un nebija īpaši ieinteresēts kaut ko vairāk uzzināt par mums. Kad viņš runāja, viņš runāja tikai par sevi, līdz ar to es sāku no sarunām ar viņu izvairīties. Neiligi pēc tam, kad Zygis izvācās, viņa vietā uz 2,5 mēnešiem ievācās kāda latviešu meitene vārdā Arta. Ar viņu bija līdzīga situācija kā ar Zygi, jo tik pat kā ar viņu nemanījām. Nebija arī nekas daudz par ko ar viņu runāt, tāpēc jāsaka, ka mana īrnieku pieredze ir bijusi ļoti neitrāla. Sajūsmā neesmu, taču kaut ko ļoti sliktu teikt arī nevaru.

Februārī pie mums uz mēnesi ievāksies jauna meitene. Šī meitene gan ir mana vecā dzīvokļa biedrene Tela. Par Telu vispār interesants stāsts. Šogad februārī, viņa sapakoja visas savas mantiņas un pārcēlās uz dzīvi Parīzē. Sākums viņai bija ļoti smags. Šinī pilsētā esot ļoti nesakārtota birokrātija, tāpēc ar darba un dzīvesvietas atrašanu gāja kā pa kalniem. Kad beidzot lietas šinī ziņā sāka nokārtoties, pasaulē un īpaši Parīzē sākās baisi terorakti. Tas bija pēdējās punkts uz tā jau sen auguša riebuma, kas saistījās ar piesārņojuma un bēgļu situāciju Parīzē, lai Tela izlemtu pārvākties atpakaļ uz Kopenhāgenu. Neskatoties uz to visu, šis viņai bijis iespaidīgs gads, galvenokārt jau tāpēc, ka viņa perfekti apguva franču valodu.

Tagad mazliet jāatskatas uz manu darba pieredzi. Kā jau minēju, pēc skolas pabeigšanas biju palikusi bez darba. Labprātīgi biju aizgājusi no visiem oficiantes un tīrītājas darbiem, jo pietiekamu financiālu atbalstu saņēmu no A-kases. Šādu pabalstu varēju saņemt divu gadu garumā, jo viss kas man bija jādara bija jāizsūta divi darba pieteikumi nedēļā. Laikā, kad mācījos, nevarēju vien sagaidīt brīdi, kad beidzot pienāks tas laiks, kad man neko nevajadzēs darīt. Kad šis brīdis pienāca, sapratu, ka nespēju eksistēt neko nedarot. Sāku aktīvi meklēt alternatīvas. Mana igauņu draudzene Helin tajā laikā dabūja darbu Talinā. Tā kā viņa pārcēlās atpakaļ uz Igauniju, lūdzu vai viņa nevar man atdot savu aukles darbu. Kad pirmo reizi satiku Maddox un viņa mammu Silviju, mums uzreiz izveidojās labs kontakts. Vēl jo vairāk, viņa uzzinot manu sitāciju, piedāvāja man pieteikties uz studenta pozīciju kompānijā, kurā viņa pati strādā – Ramboll. Tā, kā tā ir mega liela kompānija, nevarēju vienkārši pēkšņi sākt tur strādāt. Man tā pat vajadzēja iet uz interviju ar David (bosu), taču galu galā viss nokārtojās man par labu. Sķiet mans trumpis bija tāds, ka tā kā nebiju studente, un mana A-kase man atļāva strādāt šinī kompānijā kā praktikantei vienu mēnesi bez maksas (A-kase man maksāja algu), Ramboll es biju labs ķēriens. Pēc mēneša prakses, turpināju strādāt tur uz pusslodzi. A-kase man atļāva strādāt uz pusslodzi 6 mēnešus. 2016. gada februārī šī atļauja beigsies, tieši tāpēc es esmu tik priecīga, ka tieši tad uzsākšu mācības CBS. Jā, es tomēr beigās tiku iekšā. Lai nu kā, Ramboll man atļauj palikt kā studenta asistentei, es saņemšu SU stipendiju un mācīšos Dānijas labākajā biznesa augstskolā. Vai maz var būt labāks gada noslēgums? 

Roskildes festivālā ar meitenēm

Darbs Ramboll nav bijis no vieglākajiem. Atceros, ka sākumā man tika uzticēti ļoti interesanti uzdevumi, taču vēlāk tie palika ne tik inetersanti, dažreiz sēdēju bez darba, dažreiz sēdēju līdz 22:00, jo darba bija pāri galvai. Arī Roskildes festivālu nevarēju pilnībā izbaudīt, jo 3 dienas no mana festivāla bija jāstrādā. Pietam, 32 stundas bija jāstrādā kā brīvprātīgajai, tāpēc no paša festivāla neko daudz neredzēju. Taču mēs bijām jautra kompānija. Es, Nelda, Elīna Ozoliņa un Anda (Neldas draudzenes). Bijām foršs četrinieks un gāja daudz labāk nekā pagājušajā gadā ar Helin. Taču kopumā par darbu es nevaru sūdzēties. Esmu satikusi un strādājusi ar ļoti ietekmīgiem un gudriem cilvēkiem. Un šī pieredze noteikti ir CV ieraksta vērta.

Bet atgriežoties pie fakta, ka tiku CBS. Septembra uzņemšanā šī skola mani noraidīja. Biju sagrauta, taču sapratu, ka jāmēģina vēlreiz. Šoreiz pieteicos arī maģistram IT universitātē un bakalauram KEA. Biju nokārtojusi arī IELTS. Atceros, ka cītīgi tam gatavojos, jo tas man dārgi izmaksāja un laba atzīme bija nepieciešama, lai tiktu iekšā skolā. Mans smagais darbs atmaksājās, jo galā dabūju 7. Visu uz leju novilka rakstīšanas daļa, jo biju galīgi aizmirsusi kā tas ir rakstīt ar roku esejas un vēl angļu valodā. Smieklīgākais un pieminēšanas vērts no tās dienas bija runāšanas daļa. Sieviete, kas pieņēma testu bija latviete. Sākumā šķita, ka tā būs problēma, taču beigās šī testa daļa noritēja labāk kā cerēts. Par atzīmi gan biju sašutusi, jo domāju, ka dabūšu vai nu 8 vai 9, taču tā cūka man ielika 7. Bet par to vairs nav jēgas domāt, jo skolā esmu tikusi un tas ir galvenais.

Savu ierakstu vēlos noslēgt ar atskatu uz manu 2015. gada apņemšanās sarakstu. Jāsaka, ka lielāko daļu esmu sasniegusi, taču galvenie punkti, kas tomēr nav sasniegti ir ‘’grāmata par ASV’’ un dāņu valodas apguve. Gada sākumā ļoti centos kaut ko rakstīt, taču neizdevās, nerakstījās. Un ar dāņu valodu bija līdzīgi. Bija viens laiks, kad ar Jonasu runājām tikai dāniski, taču kaut kādā brīdī man šī valoda tā piebesījās, ka vairs negribēju to dzirdēt. Bet nu šinī jautājumā man noteikti jāsaņemas, jo citādāk vienkārši nevar.

Tāds lūk lielos vilcienos ir bijis mans 2015. gads. To noslēgšu ar jaunā gada vakariņām un balli pie sevis. Centīšos uzvesties un gadu sākt kā laba meitene. Kā jau iepriekš minēju, 3. janvārī dosimies uz Poliju un februārī jau sākušu mācības. Gribu pieteikties apmaiņas programmai un cerams šī gada otrā pusē būšu jau kādā citā zemē. Varbūt vasarā došos uz nometni, lai mācītos dāņu valodu. Varbūt beidzot saņemšos un atsākšu mācīties krievu valodu. Ehh, nevaru vien sagaidīt redzēt, ko jaunu man nesīs 2016. gads.

Cheers!

Ceļojums uz Londonu

Londonā ar Jonasu bijām no vēla trešdienas vakara (03.06.15) līdz agram svētdienas rītam (07.06.15), tātad 3 pilnas dienas. Tā kā es Londonā biju pirmo reizi, vēlējos redzēt un pieredzēt pēc iespējas vairāk, līdz ar to izlēmām iegādāties Hop on/Hop off busa biļetes. Internetā atradu labu piedāvājum no ‘’The Original Tour London Sightseeing’’kompānijas par 26 mārciņām no cilvēka (http://www.theoriginaltour.com/). Viņu piedāvājumā iekļāvās + viena diena par brīvu, līdz ar to viņu pakalpojumus varējām izmantot 2 pilnas dienas. Un jāsaka godīgi – pārsteidzoši labas un izdevušās 2 dienas, jo ne tikai tikām izvedāti par visām ‘’must see’’ vietām, bet pa ceļam varējām arī klausīties audio gidā un līdz ar to labāk iepazīt Londonu un tās vēsturi.

Mūsu biļetēs iekļauts bija arī city cruise. No Westminster (netālu no Big Ben) ar kuģīti skaisti aizbraucām līdz Greenwich, kur izkāpām un aizgājām uz Karalisko Griničas observatoriju, kam bija liela nozīme astronomijas un navigācijas attīstībā. Tā ir arī pazīstama kā vieta, caur kuru iet Griničas (nulles) meridiāns. Ieeja astronomijas un navigācijas rīku muzejā maksāja 9 mārciņas, tāpēc nolēmām, ka labāk mazliet pasauļosimies un izbaudīsim fantastisko skatu no kalna galotnes, kurā observatorija atradās.

Vēl viena lieliska priekšrocība mūsu biļetēm iespēja doties 3 dažādas walking tūres (katra 90 minūtes ilga). Ceturtdienā devāmies ‘’Changing the guard’’ tūrē. Kolosāls gids un vienreizēja pieredze kopā maršējot ar Bakingemas Pils sargiem. Nākamā dienā devāmies ‘’Rock ‘n’Roll’’ tūrē, kur atkal priecēja super jautrs un interesants gids. Šīs tūres laikā izstaigājām Bītlu, Rolling Stones, David Bowie, The Sex Pistols un citu slavenu rokenrolla leģendu takas. Nebiju ticējusi, ka šī būs tā tūre, kas Londonai manās acīs iedos sava veida dvēseli. Trešajā dienā devāmies ‘’Jack the Ripper’’ tūrē, kuras laikā devāmies pasaules slavenā sērijveida slepkavas takās. Atkal ļoti labs gids un interesanta pieredze. Atgādināšu, ka visas 3 ekskurisjas ir iekļautas tajās 26 mārciņās un ja ir luste, tad tās visas ir iespējams pieredzēt arī vienā dienā. Pirmā tūre sākas 10:30, otrā 13:00 un trešā 15:30.

Tā kā tikām lutināti ar saulainām un siltām dienām, pēc iespējas vairāk centāmies būt ārā. Vienīgie muzeji, ko apmeklējām bija The British Museum – iespaidīga ēka, kur ieeja ir bezmaksas un Madame Tussauds muzeju, kur ieeja gan ir padārga – pāri 30 mārciņām. Mūsu hop on/hop off kompānija piedāvāja vairākus muzeju biļetes ar mazām atlaidēm. Taču cenā neslēpās tas labums, bet gan iespējā nestāvēt rindās. Lai gan katrs par biļetēm samaksājām 31 mārciņu, lepni varējām paiet garām vismaz 300 cilvēkiem. Jau agrā rītā uz muzejiem rindas ir tik garas, ka asti nemaz redzēt vairs nevar. Rindas ir uz biļešu kasēm un rindas ir uz ieejām. Es nešaubos, ka cilvēki tādās rindās var pavadīt pat vairākas stundas. Mūsu biļete (kas vēl pie tam bija lētāka) noteikti izglāba mūsu dienu, jo muzejā bijām 10 minūtēs. Teikšu tā, ka lielo pūļu dēļ, kas rindās stāv, lai nofotogrāfētos ar katru vaska figūru, mana pieredze nebija tā labākā. Vienīgais, kas man tiešām patika bija šausmu istaba un 4D filma par supervaroņiem, taču ne 31 mārciņas vērta.

Vispār ieejas atrakcijās bija salīdzinoši dārgas. Piemēram, lai uzbrauktu The Shard tornī vai panorāmas ratā, no kura paveras skaists skats uz pilsētu cilvēkam ir jāšķiras no aptuveni 30 mārciņām. Mums noveicās, ka kuģīša tūres laikā, gids pieminēja Sky Gardens, kas ir tieši pretī The Shard tornim (pretējā upes krastā), kur var uzbraukt par brīvu. Pirms 18:00 brauciens augšā ir jāpiesaka online, taču pēc 18:00 var stāvēt dzīvajā rindā. Man šķiet, ka pēc 22:00 augšā gan vairs nevienu nelaiž. Kad ieradāmies ap 20:00, rinda bija ļoti gara, taču laimīgā kārtā tā gāja ātri uz priekšu. Skats bija neaprakstāmi skaists un visa atmosfēra, kas tur augšā valdīja bija kā no filmas. Mēs nožēlojām, ka nebijām pasūtījuši vakariņu galdiņu vienā no Sky Gardens trim resorāniem. Cenas starp citu ļoti normālas. Lai nu kā, baudījām kokteili, skatu un dzīvo mūziku. Nezinu, vai viss tik galanti tur bija, jo tā bija piektdiena, taču noteikti iesaku šo vietu ikvienam!

Naudas taupības nolūkos, sākumā plānojām, ka transportam izmantosim tikai hop on/hop off busu un, kur tas nebūs iespējams – iesim kājām. Protams, šis plāns atcēlās, jo sapratām, ka tā pazaudēsim pārāk daudz laika. Lai tā nenotiktu, iegādājāmies Oyster card (kaut kas līdzīgs e-talonam). Depozīts ir 5 mārciņas un par ceļu atkarībā no atāluma maksa ir aptuveni 1,2-2 mārciņas. Pietam, ja vienā dienā ir notērēts vairāk kā 6,5 mārciņas, pārējie braucieni tajā dienā ir par brību. Visa naudiņa, kas paliks pāri, ieskaitot depozītu var tikt atgūta ceļojuma beigās. Jāatceras gan, ka summa beigās nedrīkst pārsniegt 10 mārciņas. Perfekts risinājums tiem, kas dzīvo tālāk no centra un Londonā ciemojas tikai pāris dienas.

Tā kā mūsu ceļojums bija ļoti spontāna ideja, viesnīcu meklējām pēdējā dienā. Cenas, protams, bija astronomiskas, pat viesnīcām, kur cilvēki tripadvisor salikuši bildes ar kožu sakostām rokām. Beigās atradām The Marks Hotel ar salīdzinoši labām atsauksmēm, salīdzinoši tuvu centram un salīdzinoši normālu cenu. Kā pēdējā mirkļa risinājums šī viesnīca ir laba, taču, ja ir laiks, tad gan iesaku viesnīcu/hosteli meklēt laicīgi.

Tiem, kas ir shopacholics, Londona ir perfekti piemērota vieta. Iepirkāmies ne pa jokam. Neticamā kārtā vienīgajai latvietei, kam mūsu ceļojuma laikā uzskrēju virsū bija mana vairākus gadus neredzēta draudzene/basketbola komandas biedrene Hilfigera veikalā. Tā kā viņa tur strādāja, visam dabūjām 50% atlaidi. Šī saskriešanās bija pavisam nejauša un gaužām neticama. Pasaule gan ir maza. Protams, Primark un TK Maxx arī tika patīrīts. Galvenā shopping iela ir Oxford st., kas ir pilnīgi crazy. Kā mana draudzene aprakstīja – Stockman trakās dienas, tikai 10 reizes trakākas.

Kopumā ceļojums bija izdevies. Cilvēki ļoti izpalīdzīgi un mani pārsteidza britu īstenībā ļoti labā humora izjūta. Vienīgais trakais moments bija braukšana mājās. Caur Ryanair bijām nopirkuši biļetes uz transfera busu (National Express) no Luton lidostas uz Victoria bus station un atpakaļ. No lidostas viss bija kārtībā, taču, kad 4 no rīta centāmies tikt atpakaļ, mūsu biļetes autobuss nepieņēma. Teica, ka caur Ryanair pērkot, mūsu biļete skaitoties Stand By, kas nozīmē, ka vietu dabūsim tikai, ja vietas būs, taču visi tās dienas autobusi jau esot pilni. Pēc mazas sirdslēkmes un cenšanās kaut ko mainīt, tomēr palikām autobusa pieturā. Nespēju šim absurdam noticēt, taču beigās tomēr atradām citu autobusu GreenLines, kurš uz Luton kursē netālu no Victoria bus station. Kad knapi to noķērām, mums paziņoja, ka maksāt var tika skaidrā. Naudas uz rokas mums vairs nebija, tāpēc savā panikas apdullumā ieskrēju busā un skaļi paziņoju mūsu situāciju, cerot, ka kāds varēs aizdot mums naudu biļetei. Laimīgā kārtā atradās viena līdzjūtīgā, kas beigās izrādījās brauca ar to pašu lidmašīnu un priecīgi mārciņu vietā pieņēma kronas (braucām uz Kopenhāgenu).  Pa ceļam uz lidostu prātoju, vai es pati šādā situācijā būtu apžēlojusies par cilvēku un palīdzētu, ja varētu. Galu galā tās bija 20 mārciņas, ko divi jaunieši jautājām! Lai nu kā, biju pozitīvi iespaidota un neizsakāmi pateicīga par šīs bulgāru sievietes atsaucību un izpalīdzību!

No viņas vēlāk uzzināju, ka visslabākais un lētākais veids, kā tikt no teiksim Luton lidostas uz centru ir braukt ar GreenLine busu. Pie šofera varot nopirkt biļeti (abos virzienos) par 15 mārciņiem, tātad nieka 7,5 mārciņas vienā virzienā. Taču pērkot tikai vienā virzienā, tas maksās 10 mārciņas.

Eiropas Savienības projekts Stanbulā

Tagad varu priecāties, ka vēl viena no manām 2015. gada apņemšanām ir piepildīta – esmu piedalījusies Eiropas Savienības projektā. Projekts saucās ‘’Re-start Freedoms’’ un tā pamatideja bija runāt par cilvēktiesībām, rasismu, naidu un visām citām iespējamajām diskreminācijām, ar ko mūsdienu cilvēkam nākas saskārties.

Projektā piedalījās 24 dalībnieki - 2 pārstāvji no 11 valstīm. No Latvijas biju es un Lūcija. Lai gan viena otru iepriekš nezinājām, sarakstoties un kopīgi gatavojoties projektam, jutu, ka esam uz viena viļņa. Laimīgā kārtā tā arī bija, un kopš pirmās reizes, kad satikāmies lidostā un šķīrāmies pēc 7 dienām, nebijām pārstājušas tarkšķēt.

Došanās uz Turciju nebija viegla. Abas iepriekšējā vakarā bijām skatījušās Eirovīziju līdz agram rītam, un tā kā man no Kopenhāgenas vēl bija jātiek uz Rīgu, es personīgi biju gulējusi tikai 3 stundas. Uz visa tā pa virsu man lidmašīnā bija jāsēž starp diviem večiem. Tas man bija pārsteigums, jo iepriekšējā vakarā biju palūgusi Jonasam iečekoties manā vietā, un man prātā nebūtu ienācis, ka viņš mani varētu apsēdināt tik debīlā vietā.

Kad beidzot nosēdāmies, centāmies beidzot saprast, kā tad lai tiek līdz mūsu viesnīcai. Lai gan Stanbula bija nosaukta, kā šī projekta oficiālā atrašanās vieta, mēs dzīvojām nekurienē. Kaut kur dziļi, dziļi Āzijas pusē. Diemžēl projekta rīkotāji nebija īpaši pretīmnākoši, jo, kad Lūcija rakstīja un jautāja, kā lai mēs tiekam līdz viesnīcai, neviens viņai neatbildēja. Laimīgā kārtā Lūcijai ir turku draudzene, kura šobrīd ir apmaiņas gadā Latvijā. Viņa bija mums sarakstījusi, kā tikt līdz vienam punktam, kur mūs sagaidīs viņas mamma un tālāk pavadīs līdz viesnīcai.

Lai gan lielākā daļa vietējo runāja ļoti sliktā angļu valodā, kaut kādā zīmju valodā tomēr sapratāmies un pēc vairākām stundām un 3 metro bijām sasniegušas punktu, kur satikties ar turku meitenes mammu. Bija jau tumšs un mums ne prātā nenāca, ka mums vēl priekšā 1.5 stundas garš ceļš. Kad likās, ka šis murgs ir beidzot cauri, meitenes mamma mums paziņo, ka mums vēl ir jāņem autobuss. Apskatoties apkārt es spēju vien redzēt haousu un pārbāztus autobusus, tāpēc to dzirdot man gandrīz saļima pamats zem kājām. Beigās pēc kārtējās skriešanas tomēr savā autobusā tikām un lai gan sākumā neskaidru, galapunktu sasniedzām. Nu ne gluži galapunktu, jo mums vēl bija jāņem taksis. Viesnīcu biegās sasniedzām pēc vairāk kā 4.5 stundām. Nākamais šoka vilnis sekoja pēc tam, kad viesnīcas reception mums sašutumā jautāja, kāpēc mēs neesot pasūtījušas transfer busu? Tā mēs būtu savāktas no lidostas un pa taisno stundas laikā atvestas uz viesnīcu. Lai gan tajā brīdī mēs gribējām organizātoru ar kailām rokām nosist, tagad jāatzīst, ka esam priecīgas, ka ir ko atcerēties, jo tā zviegušas līdz asarām nebijām ilgi.

No rīta devāmies uz Universitāti, kur sākās projekta programma. Iepazināmies ar visiem dalībniekiem, un palikām šokā redzot, ka bija tādi, kas angliski nezināja ne vārda. NE VĀRDA. Uz vienas rokas pirkstiem var saskaitīt tos, kas angliski runāja labi. Jau pašā sākumā sapratām, ka šitas projekts būs pilnīgs fufelis, jo organizātoriksā puse, manuprāt, bija neiedomājami zemā līmenī. Šis viedoklis diemžēl netika mainīts, taču jāatzīst, ka jūtu, ka esmu ieguvusi daudz tikuntā. Mums bija iespēja pavadīt laiku ar turku jauniešiem, tai skaitā lakatainajām, kas ļāva mums uzdot visus interesējošos jautājumus  par viņu kultūru. Man tika dota iespēja paskatīties uz šo kultūru un ticību no pavisam citas perspektīvas un par to es esmu ļoti pateicīga. Vēl viena neatsverama lieta ir kontakti, ko ieguvu projekta laikā un kā galveno man ir jāmin Lūciju. Ar Lūciju jau no paša sākuma sākām plānot pašas savu projektu un nedēļu beidzām ar spēcīgu pārliecību un apņemšanos iesniegt savu projektu nākamajā nodošanas termiņā, kas ir oktobrī. Lūcijai projektu rakstīšanā ir veiksmīga pieredze, līdz ar to mums ceļā nestāv nekas.

Lai gan no visa skaitsā dzīvojām ļoti tālu, vairākkārt mērojām garus pārbraucienus uz tuvākām un tālākām pilsētām. Tā kā bieži grupās staigāju ar vietējiem, jāsaka, ka bija ļoti interesanti. Varu saderēt, ja atbrauktu kā tūrists, tās vietas, kur bijām es nekad nebūtu apmeklējusi.

Vispār centāmies uzturēt pozitīvu attieksmi uz situāciju kādā dzīvojām un tas nebija grūti, jo ar Lūciju mācējām par visām ķibelēm saldi pasmieties. Vienu vakaru nolēmām, ka jāiet lejā uz viesnīcas bāru iedzert koktēli. Tur sākām pļāpāt ar bārmeni, kas bija ļoti jauks, taču mute (zobi) viņam ne tikai izskatījās, bet arī smirdēja pēc kakām. Bet mums vismaz bija jauns draugs.

Nākamā dienā pēc workshopiem gribējām iet ekskursijā pa apkārtni. Saprotot, ka jau pēc pirmā soļa ārā no viesnīcas teritorijas mums visi pīpina un karās pa logu ārā, skrējām atpakaļ un atradām vienu azarbaidžāni, kas bija ar mieru nākt ekskursijā ar mums. Drošībai. Mīnuss tam visam gan bija tāds, ka viņš bija viens no tiem, kas nerunāja angliski ne vārda. Taču tas jau mums netraucēja, jo kā vien varējām sarunājāmies krieviski. Tad mums ar Lūciju pēkšņi savajadzējās baklavas (turku gardums). Azarbaidžanis mūs aizveda uz vietējo konditoreju. Tur, protams, neviens ne vārda nerunā angliski, tāpēc, lai nebūtu jāskaidrojas, mums viss tika dots nogaršot. Smieklīgākais, ka pirms iešanas iekšā konditorejā ieraudzījām savu bārmeni tur pusdienojot. Kā veci paziņas sasveicinājāmies un tālāk devāmies savās darīšanās. Taču pēc neveiksmīgiem sazināšanās mēģinājumiem ar konditorejas puišiem, nabaga bārmenis tika norauts no pusdienošanas un pasaukts par tulku. Lai gan pēc visas tās degustēšanas, mums vairs neko tā pat nekārojās, beigās izlēmām par labu divām baklavām, kuras beigās pieklājīgais bārmenis pieskaitīja pie sava rēķina.

Vispār nepārtraukti saskārāmies ar šāda veida turku viesmīlību. Vēlāk man tika paskaidrots, ka viņu ticība viņiem māca, ka pret saviem ciemiņiem viņiem ir jāizturas tā pat, kā viņi izturētos pret Alāhu. Tas gan ir mazliet ironiski, dēļ patreizējās Sīrijas bēgļu situācijas viņu valstī. Pēc tam, kad apciemojām vieno no viņu žurnālistikas redakcijām, mums tika pastāstīts, ka valdība ir nolēmusi tos nu jau 2 miljonus Sīrijas bēgļu saukt par ‘’ciemiņie’’ nevis bēgļiem, jo tad viņiem nav nekādu financiālu un citādu līdzīgu atbildību. Tas ir briesmīgi, jo šie dēvētie „ciemiņi” ar zīdaiņiem uz rokām, Stanbulā bija satiekami uz katra stūra. Man uz to bija ļoti grūti skatīties, jo, nepameta apziņa, ka šiem cilvēkiem kādreiz ir bijusi laba vai vismaz normāla dzīve. Viņi ubago nevis aiz slinkuma strādāt, bet gan jo tā ir viņu vienīgā iespēja izdzīvot valstī, kur neviens viņus īsti neatzīst. Tik daudz zīdaiņu un mazu bērnu. Tik daudz ģimenes. Kam tikai viņi nav izgājuši cauri, lai vispār būtu uz Turcijas ielām? Cik daudz no viņiem ir pazaudējuši Sīrijā visu, kas viņiem kādreiz bijis, tai skaitā ģimenes locekļus un draugus. Noteikti manas un visu pārējo projektu dalībnieku skumjākās, šausmīgākās un traumatizējošākās pieredzes Stanbulā.

Turpinot par traumatizējošām pieredzēm, es nevaru nepieminēt mūsu pēdējo vakaru. Pēc pēdējiem workshopiem un diplomu izsniegšanas, nolēmām doties uz centru. Sadalījāmies grupās un es un Lūcija beigās palikām ar abām spānietēm un horvātu meiteni, kas par Stanbulu zināja visu. Jau pašā sākumā viņa mūs uzveda tādā vietā, kur ne tikai varēja baudīt lielisku kafiju, bet arī apbrīnojamu skatu pār pilsētu. Pēc tam mēs tikām aizvestas uz zivju tirgošanās punktu, kur ‘’restorānos’’ pie ūdens varēja baudīt svaigus zivju ēdienus. Ewa (horvātu meitene) zināja īpaši labu vietu, un kārtējo reizi, viņas gaume mums nelika vilties. Līdz tam brīdim vakars nevarēja būt labāks. Romantika un idille. Taču, kad sākām soļot sava autobusa virzienā pa galveno ielu sākās nenormāla spridzināšana. Tā kā man ir paranojiskas bailes no salūtu šāvējiem (tiem, kas man var trāpīt sejā), es jau sāku justies neomulīgi. Ātri vien attālā spridzināšana kļuva pavisam klātesoša un to papildināja cilvēku burzmas, kliegšana un dūmu laišana. Pēkšņi mēs tikām iekļautas tādā dūmu midzenī, ka neko vairs nevarēja redzēt. Arī paelpot nebija iespējams. Viss ko cilvēks tajā brīdī varēja redzēt/just bija bieza dūmu migla, nepārtraukta spridzināšana un grūstīšanās. Es sāku krist panikā, jo viss par ko spēju domāt bija raķete kādam sejā. Es savā panikā skrēju iekšā pirmajā veikalā ko ieradzīju, taču pēc minūtes viņi sāka to veikalu vērt ciet un man mežōnīgā ātrumā bija jānolemj vai nu palikt ‘’drošībā’’ un gaisā ar pāris turku večiem aiz aizslēgtām durvīm, vai skriet ārā pēdējā mirklī tajā elles haosā un palikt kopā ar meitenēm. Protams, pieņēmu otro lēmumu. Kaut kā visas savācāmies, atradāmies un Ewa jau bija atradusi kaut kādu vietējo turku, kas mums piedāvāja parādīt ceļu ārā no tās elles.

Beigās atapāmies bārā. Smirdīgie dūmi, protams, mūs vēl vajāja, taču dzīvā mūzika un sajūta, ka esam idzīvojušas karu (vismaz man) ļāva atslēgt visas domas un izbaudīt atlikušo vakaru. Beigās viesnīcā bijām pēc diviem. Iespējams, ja spānietēm nebūtu bijiusi agrā lidmašīna būtu palikušas vēl ilgāk.

Lūcijai līdzīgi kā visiem citiem lidmašīna bija kaut kad no rīta. Es biju vienīgā, kas mājās lidoja vakarā. Iepriekš biju priecājusies, ka lidosta no kuras braucu mājās ir tikai 7 km no viesnīcas un savu pēdējo dienu varēšu pavadīt tur pat apkārtnē, taču tā kā dzīvojām nekurienē, man nebija vairs par ko priecāties. Sapratu, ka būs jākratās vienai uz centru un vakarā  atpakaļ.

No rīta kopā ar Austrijas puišiem paēdu brokastis un kopā devos uz tuvējo lidostu. Tā kā viens no šiem puišiem īstenībā ir turks, viņš man vēl pasvieda pēdējos norādījumus/padomus par Istanbulu. Viens no tiem bija lai zinot, ka, ja turkiem jautā pēc ceļa norādījumiem, tie vienmēr atbildēs, pat ja īsto atbildi nezinās. To nebija īpaši jauki dzirdēt, taču ko nu vairs. Atbraucot uz lidostu, savu koferi atstāju glabāšanā un pēdējā mirklī paspēju uz autobusu uz centru.

Iepriekšējā dienā, kad ar autobusu braucām mājās, centos atcerēties ceļu uz centru no pieturas, taču dēļ protestiem daži ceļi bija slēgti un mani no busa izmeta pilnīgi citā vietā. Laimīgā kārtā pēc mazas maldīšanās īsto ceļu tomēr atradu.

Ar tramvaju un savu pēdējo žetonu devos uz Aya Sofia katedrāli. Izstāvēju rindu, parunājos ar apkārtējiem un beidzot sāku savu pirmo ekskursiju. Viena pati staigāju, skatījos un centos baudīt. Visas dienas laikā neuztaisīju nevienu bildi, jo vienkārši vēlējos no visa atslēgties. Diemžēl tas nebija tik veinkārši, jo katedrāle bija tūristu pārbāzta un visur žvīkstija fotoaparātu fleši.

Pēc katedrāles apmeklējuma, devos tālāk uz kuģīti. Atkal braucu ar tramvaju, taču no turkiem biju samācījusies, ka ja Tev nav sava e-talona, varu kādām, kam ir pajautāt, lai nopīkstina par mani un iedot skaidru naudu. Tas bija daudz lētāks un ātrāks variants nekā pirkt biļeti. Kamēr redzēju  kā citi tūristi nesaprot, ko darīt, es kā vietējā devos klāt pirmajam turkam, kas vispār stāvēja ārā no tramvaja pieturas teritorijas un jautāju, lai man palīdz. Puisis, protams, palīdzēja un naudu no manis nemaz neņēma.

Kad sasniedzu kuģīša piestātni, tieši biju nokavējusi iepriekšējo laivu, līdz ar to man nācās veselu stundu sēdēt laivā un gaidīt atiešanas brīdi. Tā kā tajā brīdī man nekur nebija jāsteidzās, atradu labāko vietu un sauļojos. Tā kā biju viena meitene, uzmanības man netrūka. No brīža, kad kuģis sāka braukt ar mani sāka runāt viens smieklīgs vīriņš, taču krieviski. Viņš izrādās bija no Mongolijas un Istanbulā bija triatlona sacensību dēļ. Tā es vismaz sapratu. Tā kā es vienkārši vēlējos baudīt skatu, mani mazliet traucēja viņa nemitīgā bikstīšana un cenšanās ar mani par kaut ko runāt. Pēc kāda brīža viņš man jautāja, vai varu ar viņu nofotogrāfēties. Kad piekritu, viņš izvilka savu Mongolijas karogu un uztaisot pāris bildes, beidzot lika mani mierā. Tad es redzēju, ka viņš piesējās nākamajam, un kad pēc kāda laika bija dabūjis bildi arī no tā, viņš kaut kur aiztinās.

Taču nepagāja ilgs laiks, kad man jau bija uzklupis nākamais. Tas pats iepriekšējā vīrieša upuris. Šitas bija no Alžīrijas un visu laiku uzdeva man kaut kādus jautājumus. Riktīgi varēju just, ka viņš man cenšās cirst kanti, jo pat pēc tam, kad biju jau atbildējusi, ka jā man ir draugs, ka jā mēs esam nopietnās attiecībās, ka jā viņš ir izskatīgs, utt, alžīris man tik un tā nelika mieru. Tad viņš man jautāja vai man esot māsas un brāļi, un dzirdot, ka man ir māsa viņš atbildēja, ka man tagad esot arī brālis. Viņš esot mans brālis no Alžīrijas. Pēc tam viņš sāka man savā telefonā rādīt kaut kādu video, kur viņš breakdance, taču jau pēc 3 skeundēm teicu viņam, ka video vietā labrātāk vēroju skaisto skatu. Pēc kāda laika arī viņš man jautāja vai varu ar viņu kopā nofotogrāfēties un, kad beidzot to izdarīju uz kādu laiku man bija miers.

Kad kuģītis piestāja, kā bulta izmetos no tā ārā, atpakaļ neskatīdamās. Biju izsalkusi, tāpēc devos uz iepriekšējā dienā apmeklēto zivju ‘restorānu’. Pasūtīju savu zivs sendviču un jautāju, kur varu aiziet uz tualeti. Man tika atrasts kaut kāds puika, kas mani līdz tai tualetei aizveda. Gājām vismaz 5 minūtes, ne tikai tāpēc, ka tā tualete bija ļoti tālu, bet arī tāpēc, ka tas puika bija ļoti resns un klibs, tāpēc vilkās šausmīgi lēni. Kad bijām sasnieguši savu mērķi, man bija vēl jāgaida, līdz tualetes īpašnieks pats pačurās un tad par vienu liru es varēju apmeklēt tumšu ūķi ar caurumu grīdā. Pēc savu darīšanu nokārtošanas, klibo zēnu atstāju aiz muguras un gāju ātri atpakaļ ēst savu zivs sendviču.

Tā kā nezināju, vai spēšu atrast savu autobusa pieturu, lēnā garā sāku uz to jau soļot. Gāju pa viņu garāko un lielāko shopping ielu, taču beigās tā pat neko nenopirku. Kā jau biju paredzējusi tiku sūtīta uz visām pusēm, taču autobusu beigās atradu. Bez nekādām problēmām, lidostā biju jau 18:00, kas nozīmēja, ka man nācās gaidīt vēl 5 stundas līdz manam lidojumam. Beigas nebija tās labākās, jo ne tikai manu lidmašīnu atcēla uz vēl vienu stundu, visa ceļa garumā vairāki bērni bez pārstājas kauca. Kaut kādā brīdī tomēr spēju iemigt, jo pie trokšņa biju jau pieradusi. Galu galā mums katru dienu 5 no rīta pie viesnīcas loga baurēja tuvējās mošejas mikrafoni un aicināja ticīgos uz lūgšanām.

Aplis ir noslēdzies

Mans 2015. gada janvāris ir bijis varens un notikumiem bagāts mēnesis. Tieši kā pienākas gada iesākošajam mēnesim būt. Šomēnes ne tikai svinēju jauno gadu, bet devos arī ceļojumā uz Budapeštu, beidzu skolu un atvadījos no savas sirdsdraudzenes Telimenas.

Telimenas laiks Dānijā ir beidzies. Viss ir nu nokārtots tā, lai jau no Februāra viņa varētu uzsākt savu jauno dzīvi Parīzē. Atvadīšanās moments bija ļoti dīvains, jo vēl joprojām nespēju aptvert, ka viņas vairs nebūs rokas stiepiena attālumā. Pirmo reizi Telu satiku pirms 3 gadiem, kad viņa ievācās manās mājās Virumā. Kurš toreiz būtu domājis, ka no dzīvokļa biedrenēm pārtapsim labākajās draudzenēs. Visas tās atmiņas, kas šo trīs gadu laikā ir sakrājušās, man paliks ļoti dārgas. Ir tik grūti atvadīties no dārgiem cilvēkiem un īsti nezināt, cik liela ir varbūtība šīs draudzības turpmākai pastāvēšanai. Protams, mēs varam censties satikties reizi gadā, ik pa laikam sazināties, bet tas vairs nebūs tas pats, kas satikties jebkurā brīdī un 8 stundas no vietas nopļāpāt par visu ko un neko. Skumjākais ir tas, ka viņa tāda bija vienīgā man šeit Kopenhāgenā.

Tela bija arī tā, kas palīdzēja man nākt klajā ar ideju par ceļojumu uz Budapeštu. Šī bija mana ziemassvētku dāvana Jonasam. Tik skaits mums bija šis ceļojums no 9. līdz 13. janvārim. Nekad nebiju domājusi, ka Budapešta ir tik skaista un varena. Tā noteikti kļuva par manu mīļāko Eiropas galvaspilsētu. Ne lietus, ne drūms un apmācies laiks nespēja atņemt to sajūsmu, ko jutām ik reizi iznākot no viesnīcas un atkal ieraugot vareno Budapeštu. Mēs kā īsti tūristi ik dienas nostaigājām vairāk nekā 10 kilometrus un mūsu neilgās vizītes laikā, šķiet, redzējām visu. Bijām arī Ungārijas slavenajā termo baseinā. Diezgan interesanta pieredze. Pirmajā vakarā arī izgājām naktsdzīvē, un kurš būtu domājis, ka mums divatā var iet tik jautri. Tā izdejojāmies, ka brīnums, ka nākamajā dienā vēl varējām pavilkt kājas.

Atgriežoties no ceļojuma, nācās atgriezties arī realitātē un beidzot ķerties klāt pie savas bakalaura darba gala prezentācijas veidošanas. Gatavojos ļoti cītīgi, kā nekā tēmēju uz augstāko atzīmi. Un mans smagais darbs atmaksājās, jo lai gan aizstāvēšana bija negaidīt grūta, spiedienu tomēr izturēju un beigās saņēmu augstāko atzīmi 12. Biju tik priecīga, gandarīta un lepna pati par sevi. Tagad ir tāda neizsakāma brīvības sajūta. Ar nepacietību gaidu, kāds tad man būs šis 2015. gads. Pašlaik ir mazāki un lielāki plāniņi, bet nekad jau nevar zināt, kad dzīvē būs kāds lielāks pagrieziena punkts un man ir sajūta, ka man uz to ir jābūt gatavai!

Atgriežoties mazliet 2014. gadā un pieminot manas jaunā gada svinības, šķiet tās paliks atmiņā kā tāds humora pilns stāsts starp mani un Neldu. Jonas un viņa draugs Mads bija nolēmuši rīkot jaunā gada svinības Madsa dzīvoklī. Abi puiši bija sagatavojušies rīkot ne tikai svinības, bet arī gatavot svētku mielastu. Tā kā tas ir darbs uz visu dienu, Jonas no mājām devās prom jau no rīta puses. Tā nu abas ar Neldu tikai vakarā devāmies uz „pasākumu”. Pirms ballītes gan norunājām, ka uzvedīsimies labi un īpaši daudz nedzersim. Nemaz nepamanījām, ka kamēr to visu norunājām, jau bijām iztriekušas pudeli vīna.

Diemžēl tādā pat ātrumā gāja arī nākamās pudeles un Nelda, pat nesagaidījusi desertu jau balītes sākumā, atlūza saimnieku gultā. Man toties uznāca virpulis un tāds krietni varenāks kā visiem pārējiem visiem. Biju izdejojusies uz nebēdu, kad pēkšņi neilgi pēc jaunā gada iestāšanās man viss pieriebās un es gribēju iet mājās. Tā nu ap diviem jau bijām mājās. Es negribu ieslīgt detaļās, bet šis bija tāds diezgan traks ( ne labā nozīmē ) jaunais gads!

Mūsu Zaļie Ziemassvētki

Tā kā lētās biļetes uz Latviju biju nokavējusi, šos Ziemassvētkus nolēmu pavadīt mazliet citādāk. Mana draudzene Elīna, kas dzīvo Māstri

htā, mani jau otro gadu pēc kārtas aicināja ciemos pie sevis. Šogad beidzot uzaicinājumu varēju pieņemt, jo Ziemassvētkos viena Kopenhāgenā nevēlējos palikt, biļetes uz NL atradu ļoti labās cenās, Holandē nekad iepriekš nebiju bijusi un pats galvenais - Elīnu nebiju satikusi jau vairāk kā pusotru gadu.

Tā kā uz Nīderlandi devos tikai ar rokas bagāžu un mana lidmašīna atgāja plkst. 6:50, īpaši sevi no rīta nesteidzināju. Liels bija mans pārsteigums, ieraugot pūļus un rindas Kopenhāgenas lidostā. Labi, ka biju jau sevi iečekojusi un varēju vismaz vienu rindu izlaist. Drošības kontroles rinda stiepās līdz pat izejas durvīm, un šķiet tajā nostāvēju kādas 25 minūtes. Beigās es visur paspēju laicīgi, taču salīdzinoši daudzi tika saukti uz pēdējo iekāpšanas brīdi, uz ko šķiet lielākā kavētāju daļa tā arī nepaspēja. Ak, trakais Ziemassvētku laiks.

Lidoju uz Briseles lidostu no kurienes pēc tam ar vilcienu tikt paredzēts tikt līdz Māstrihtai. Elīnas sagatavoto braukšanas sarakstu, protams, nebiju nekur saglabājusi, un, kad it kā sākumā vienkārši saprotamais plāns bija jārealizē dzīvē, sākās panika. Vispirms jau tāpēc, ka biļešu automāts neņēma pretī manu karti, skaidras naudas man nebija un Elīna necēla telefonu.

Labi, ka beigās atradu biļešu kantori, kur ļoti nelaipns vecis man pārdeva man vajadzīgo biļeti. Paldies Dievam, pie viņa mana karte darbojās. Kad atradu peronu, ļoti laipns puisis paskaidroja manu turpmāko ceļu, taču viņa instrukcijas šķita mazliet citādākas, nekā tās, ko man bija devusi Elīna. Beigās tas izrādījās tāpēc, ka arī šeit cilvēki raksta un izrunā vārdus pilnīgi citādāk. Labi gan ka sastaptie cilvēki bija izpalīdzīgi, jo lai gan kopā man bija jānomaina 3 vilcieni un šeit viņi tādu lietu kā pieturas saukšanu nav ieviesuši, līdz savam gala mērķim tiku veiksmīgi. Vēlāk no Alīnas uzzināju, ka Briselē tajā laikā ir bijuši baigie streiki un man esot ļoti noveicies veiksmīgi no turienes nokļūt līdz Māstrihtai. Viņa zinot cilvēkus, kas šo streiku dēļ ir pat nokavējuši lidmašīnas.

Māstrihtas vilciena stacijā mani sagaidīja smaidošais Elinčiks. Mums ļoti noveicās, ka viņas dzīvokļa biedrene bija devusies mājās pie ģimenes, līdz ar to varēju ieņemt pati savu istabu. Elīnas dzīvoklis atradās ļoti labā vietā, jo līdz centram vienmēr gājām ar kājām. Tā kā mums vienmēr bija daudz par ko runāt, ceļš parasti paskrēja nemanot. Pirmajā dienā devāmies uz centru, kur tiku aizvesta uz vietējo salātu veikaliņu, kur pa ļoti zemu cenu dabūjām milzīgu porciju veselīgu salātu. Ar savu porciju tālāk devāmies uz kafejnīcu pāri ielai, kur vēlāk mums pievienojās Alīna. Mēs visas trīs kādreiz gājām vienā klasē, taču pēc tam, kad aizgāju no 3. vidusskolas, ar Alīnu man vairs kontakta nebija. Toties Elīnai un Alīnai gan tas saglabājās un tagad viņas pat mācās vienā augstskolā. Nu neko, bija forši satikt vecas paziņas. Uz īsu brītiņu mums pievienojās arī Alīnas amerikāņu puisis Brendans.

Ar Elinčiku Māstrihtā

Pirmā diena tika vairāk veltīta pilsētas apskatei. Jāsaka godīgi – Māstrihta ir ļoti skaista. Varbūt pie vainas Ziemassvētku noskaņa un gaismas, kas visu padara tikai skaistāku, taču arī bez visa tā – Māstrihta uz mani atstāja pozitīvu iespaidu. It īpaši visu mazo bodīšu un pozitīvo cilvēku dēļ. Piemēram, pēc tam, kad netīšām iemaldījāmies kādā tādā kā alternatīvas mākslas izstādē, drīz vien mums uzklupa pašas izstādes veidotāji, kas laipni visur mūs izvadāja un par visu pastāstīja (bez maksas).

Tā kā ierados sestdienā, protams, vakarā tiku izvesta ielās. Bijām divos bāros, taču tā ļoti pa mierīgo. Satikām Brendanu, vēlāk Alīnu un viņas draugus un kolēģus. Tai skaitā ļoti īpatnu puisi no Latvijas, kas mani jau no paša sākuma atļāvās uzrunāt uz „maziņā”.

Nākamā diena tika vairāk veltīta tūristu aktivitātēm. Ar kuģīti braucām uz slavenajām St. Pietersberg alām. Ļoti iespaidīgi. Šīs bija alas, kas stiepjas desmitiem kilometru un kas tika gadiem raktas ar kailām rokām. Viss būtu skaisti, ja šinī ekskursijā mūs nevestu lielā grupā ar desmitiem sīku kaitinošu bērnu un ja gida šausmīgi garie stāsti nebūtu tīrā holandiešu valodā. Bet kopumā jauka pieredze. Otrās dienas vakaru nolēmām pavadīt mājās, skatoties filmu par vīrieti, kas iemīlas savā datorā. Īpatna, bet laba filma („Her” (2013) ).

Trešās dienas rītu sākām ļoti agri. Mums bija jāpaspēj uz St. Servatius katedrāli, lai pēc tam varētu mesties izpārdošanās drudzī, kas valdīja Māstrihtas ielās. Vēlējāmies izmantot situāciju, ka ir pirmdiena un līdz ar to ne tik daudz cilvēku. Kļūda! Uz Māstrihtas ielām cilvēku pūļi bija 24/7. Pūļu dēļ iepirkšanās vairs nelikās tik saistoša. Tā vietā apskatījām skaisto katedrāli, Elīna man parādīja savu skolu, un mēs mētājāmies no vienas jaukas kafejnīcas uz nākamo. Ap plkst. 16:00 ar autobusu aizbraucām uz Āheni Vācijā. Maza pilsētiņa tikai stundas braucienā no Māstrihtas. Galvenais iemesls bija Ziemassvētku tirdziņš, kas tur noteikti bija daudz iespaidīgāks kā Māstrihtā. Iedzērām karstvīnu, apstaigājām vecpilsētu, pasēdējām krodziņā un laiks jau bija doties atpakaļ. Ejot uz autobusu, mūs pēkšņi apsauca viens puisis, kas uz ielas pārdeva kaut kādu tur lecamo rotaļlietu. Izrādās šis ir latvietis vārdā Raivis. Raivis aiz sajūsmas, ka pirmo reizi pa 4 gadiem dzird latviešus, uzreiz mums piedāvāja iet uz krodziņu ar viņu iedzert. Smieklīgākais, ka mēs pašas pirms 2 stundām dzirdējām vienu latviešu ģimenīti mums paejot garām, bet Raivis redz nav saticis nevienu. Raivim diemžēl atteicām, lai gan kas zina, varbūt būtu bijis jautri. Pēc viņa akcenta šķita, ka viņš varētu būt no Jēkabpils vai kaut kas uz to pusi. Viņš bija tāds tirliņa paskata, apkāries ar cenu zīmēm. Man šķiet, ja mēs būtu ar viņu aizgājušas, tad mums smieklīgs atmiņu stāsts būtu garantēts. Bet nu neko, diemžēl Raivi atšuvām, jo bija jau vēls, mums bija jāiet uz autobusu, bijām pārgurušas un vēl ar 100 pekelēm.

Tā kā man bija sācis sāpēt kakls un sajūta tāda, ka velk uz slimību, jutos diezgan švaki. Tāpēc trešdien gulējām līdz 11tiem. Bet arī no trešdienas izvilkām jauku un garu tūristam cienīgu dienu. Dienas pirmo daļu pavadījām Māstrihtā, kur apmeklējām modernās mākslas muzeju. Par šo pilsētu man radās iespaids, ka viņi ļoti novērtē un lepojās ar visdažādāko mākslu. It īpaši mākslu, kas sevī ietver reliģiju. Reliģija bija arī galvenā tēma šajā modernās mākslas muzejā. Reliģija un sekss.

Pēc tam gājām uz centrālo staciju un ar vilcienu devāmies uz netālo Valkenburgu. Mūsu galvenais iemesls atkal bija ziemassvētku tirdziņš. Ļoti skaista maza pilsētiņa, skaistas ziemassvētku dekorācijas, utt. Viņi pat bija uzstādījuši vienu ziemassvētku tirdziņu alā. Tas bija tā interesanti, taču, manuprāt, ne 5 eiro vērts. It īpaši tāpēc, ka man bija jāmaksā par to lai es eju iekšā tirgū, kur vienīgais ko vari darīt ir atkal nopirkt kādu krāmu. Šis alas tirgus pat nebija tik daudz ziemassvētku, kā krāmu tirgus. Tur varēja nopirkt pat jogas matračus, džinsa jakas, brilles un tamlīdzīgi. Šķiet, labākais, ko no šīs pieredzes mēs ieguvām bija karstvīns. Trešdien dzērām ļoti daudz karstvīna. Pēc alas devāmies vakariņās, kur galvenā sastāvdaļa arī bija karstvīns. Un pietam ļoti gards un baudāms, līdz ar to, šķiet, izdzērām vismaz 2 kausus! Kad vakarā atgriezāmies Māstrihtā, bijām uz viļņa un tā vietā lai dotos mājās, Elīna mani aizveda uz jauku vīna restorānu, kur karstvīnu nomainījām uz vienkārši glāzi laba sarkanvīna. Uh, tai naktī es gulēju labi.

Šī kūka tika norīta (Ziemaasvēti)

Ziemassvētku diena sākās lēni un mierīgi. To, ka šis izvērtīsies par mūsu trakāko, dīvaināko un noteikti rēcīgāko 24. decembri dzīvē, mēs tiešām nespējām paredzēt, bet par visu pēc kārtas. Šī bija pirmā diena, kad bija slikts laiks. Stiprā vēja un lietus dēļ, mums nācās atcelt plānus doties uz slidotavu. Tā vietā attapāmies omulīgā restorānā, kur diena tika svinīgi sākta ar karstvīnu. Kad bijām saņēmušās, devāmies tālāk, lai iepirktu ēdienu Ziemassvētku vakariņām. Pie salātu onkuļa dabūjām dažāda veida veselīgus un ļoti garšīgus salātus, kā arī šokolādes krēmu. Tā kā bijām viņu pēdējie tās dienas pircēji, visu dabūjām dubultā. Aizgājām arī uz gaļas veikalu, kur nopirkām ļoti svaigu un labu gaļiņu mūsu svinīgajam cepetim. Elīna jau dienu iepriekš bija sākusi mērcēt zirņus, tā ka vakariņas noteikti plānojām grandiozas. Galu galā, mēs savu vakaru nebijām plānojušas pavadīt vienas. Uzaicināts bija arī Alīnas puisis Brendans. Pati Alīna bija Latvijā, līdz ar to mūsu kompānija bija nu bezgala īpatnēja – divas latviešu Elīnas un draudzenes puisis no Amerikas.

Mūsu Ziemassvētku trio

Brendans bija mūsu „kundziņš”, kura dēļ ne tikai šmorējām, bet arī māju tīrījām un mūziku piemeklējām (amerikāņu reps). Tā kā viss bija gatavs jau plkst. 18:00, meitenēm palika garlaicīgi. Izdomājām mazliet uzpīpēt zāli – kā nekā esam Nīderlandē. Ar šo nevainīgo laika notriekšanu panācām savu nokļūšanu pilnīgi citā dimensijā. Visa šī aina, kuru bijām uzbūrušas, izskatījās pēc kaut kāda bomžatņika sižeta no Degpunkta. Divas duračkas cenšas viena „kundziņa no Amerikas” dēļ. Līdz plkst. 20:00 mēs bijām jau paspējušas aizdedzināt pannu (tā ka viss dzīvoklis bija dūmos), mūsu slaveno, ilgi šmorēto cepeti nomest zemē, galīgi nošmulēt jauno papīra galdautu, noskatīties „Sirdsmīļo Moniku”, „Saldais Pārītis”, un nogaudot līdzi vecajam labajam Žoržam Siksnai. Tieši plkst. 20:00 galds bija uzklāts, gaļiņa sakopta un smaržīgi tā vien aicināja sev uzklupt. Bet nē, ēst nevarēja, jo bija jāgaida „kundziņš”. Sākām knakstīties ap salātiem un visu ko tādu, ko nevar redzēt, ka ir ēsts. Plkst. 20:30 mēs vairs nespējām gaidīt un sākām rīt. Viss beidzās ar to, ka tad kad „kundziņš” beidzot ieradās, Elīnas jau gandrīz visu vīnu bija iztempušas un kuņģi piestūmušas. Bet Brendans jau sakarīgs čalis, bija priecīgs par to pašu. Kad mūsu amerikānis bija paēdis, bomžatņika Ziemassvētki varēja turpināties. Brendans arī nebija uz mutes kritis, jo saldajā bez izmīcītās kūkas, bija atnesis 3 dažādas pakas ar zāli. Mums visnotaļ bija ļoti zaļi Ziemassvētki. Katrā ziņā, kas notika pēc tam ir ļoti grūti aprakstīt un kādam vispār saprast. Daudziem noteikti šķiet „Ak, šausmas. Nabaga cilvēki. Tik briesmīgi Ziemassvētki.” Īstenībā, mēs bijām tā pārsmējušies kā nekad. Tieši šīs pilnīgi nejēdzīgās, dīvainās situācijas dēļ. Pārēdāmies arī tā, ka visu nakti nespējām gulēt. Bet jā, vēl vienu reizi savā dzīvē esmu piedzīvojusi ko tik ekstraordināru, ka aizmirst to nespēšu nekad.

Ar šo Ziemassvētku vakaru, latiņu bijām uzstādījušas ļoti augstu, līdz ar to tas bija pilnīgi likumsakarīgi, ka 25. decembrī mēs tālāk devāmies uz Amsterdamu, kur pavadījām savas noslēdzošās 3 dienas.

Lai gan Ziemassvētkos bijām pārēdušies, sadzērušies un sapīpējušies līdz nelabumam, es biju gatava iegriezt arī Amsterdamā. Diemžēl mans kompanjons tam nebija gatavs, līdz ar to pirmo dienu aizvadījām ļoti mierīgi. Daudz staigājām. Vispār vidēji dienā (katru dienu) nostaigājām vismaz 10 km. Rekords šķiet bija 15 km. Lai nu kā, pirmajā dienā aizgājām uz Sarkano Lukturu Ielu. Protams, tā kā bija Ziemassvētku diena, redzējām varbūt maksimums 5 meitenes, no kurām viena bija transvestīts. Taču arī tās dažas meitenes redzot, paliku diezgan pamatīgā šokā. Biju iedomājusies to visu mazliet citādāk. Skaistas, pat tādas nevainīga paskata mečiņas vienkārši stāv skatlogā un gaida, kad kāds nerātnulis atsauksies. Ja atsauksies, tad tur pat tai istabiņā viņš arī tiks ieaicināts, un uz kādu laiciņu tad tas skatlogs arī paliks tukšs. Apmēram kaut kā tā.

Pirmajā dienā bijām arī coffee shop, kur var nopirkt gan zāli, gan „kūciņas”, gan arī, protams, kafiju, ja tā kārojas. Tā kā Elīna uz neko nebija pierunājama, abas kā tādas „ne tur” iemaldījušās, sēdējām un dzērām kafiju. Es gan nenoturējos un nopirku savas dzīves pirmo „space cake”. Nokodos gabaliņu, bet efekts tā arī tai vakarā nekāds man nebija.

Pēc karstās jogas

Otrajos Ziemassvētkos jeb 26. decembrī uzrāvienu bijām atguvušas. Sākām dienu tūristiem netradicionālā veidā, apmeklējot karstās jogas nodarbību. Man tā bija pirmā reize, un vienā brīdī šķita, ka zaudēšu samaņu, taču beigu galā ne tikai izdzīvoju, bet pat iepatikās. Enerģijas pilnas, pēc jogas devāmies atpakaļ uz centru. Taču plāni pēkšņi mainījās, kad ieraudzījām zirgu stalli. Vēlējāmies tikai apskatīt arēnu, taču beigās tikām parautas uz veselu šovu. Kā kundzes sēdējām greznās ložās un skatījāmies parādi. Ļoti skaista pieredze. Beigās vēl dabūjām izjāt ar zirdziņiem.

Pēc tādām skaistām divām pieredzēm nespējām vien nopriecāties par izdevušos dienu. Nolēmām, ka šim tad nu jābūt ir arī vakaram, kad metamies Amsterdamas nakts dzīvē. Pirms vakariņām katra nokodāmies ceturtdaļu manas „kūciņas”. Vakariņu laikā pēc pirmās vīna glāzes sajutāmies iereibušas. Sapratām, ka kūciņa laikam sāk iedarboties. Pa ceļam uz viesnīcu, piestājām Ziemassvētku tirdziņā un iemalkojām vēl pa glāzei karstvīna. Atnākot mājās, sataisījāmies uz ballīti, apēdām atlikušo kūku un lēnā garā izdzērām pudeli vīna. Plāns bija doties uz Elīnai ieteikto naktsklubu, kas it kā skaitoties labākais Amsterdamā. Pēc tam, kad nogājām 2.5 km un nostāvējām rindā 40 minūtes, mūs ļoti nelaipni pie ieejas atšuva un klubā neielaida. Pēc stāvēšanas 40 minūtes rindā un redzot cilvēkus, ko neielaida, mana teorija bija tāda, ka viņiem ir „no-foreigners policy”.

Es, protams, biju dusmīga kā pūķis, taču pateicoties kūciņas efektam, mūsu atlikušais vakars tik un tā bija bezgala jautrs. Atpakaļ gan devāmies ar metro, kur ļoti sasmīdinājām vecu večukiņu, kas šķiet tur strādāja kā nakts apsargs. Nākamā vieta, ko mēģinājām „iekarot” bija bārs blakus mūsu viesnīcai. Taču tas bija 2 minūšu jautājums, lai saprastu, ka publika tur bija uz 40+ un ka te mums nebūs ko darīt. Šķiet, ka ar to arī vakars mums beidzās, ja neskaita pieturu konfekšu veikalā. Galu galā mums vajadzēja apbruņoties ar spēku atturēties no viesnīcas mini bāra. Tik pārpildītu mini bāru ar saldumiem es nebiju redzējusi nekur.

27. decembra rīts bija mazliet smagāks kā gribētos. Otro reizi mūsu atvaļinājumā arī laikapstākļi bija galīgi draņķīgi. Taču to bijām paredzējušas, tāpēc gribējām veltīt dienu Amsterdamas Nacionālajam mākslas muzejam. Liels izbrīns bija ieraugot garās rindas, kuras sapratām, ka nespēsim izstāvēt. Nolēmām atgriezties nākamajā rītā tieši uz atvēršanu. Nu neko, to dienu pavadījām, staigājot pa veikaliem. Vakarā aizgājām uz filmu „Interstellar”, kas ilga gandrīz 3 stundas. Smaga, gara, bet ļoti laba filma.

Vēja spārniem bija pienākusi mūsu pēdējā atvaļinājuma diena. Cēlāmies agri, lai paspētu būt pirmās rindā uz muzeju. Paspējām. Ieradušās bijām 20 minūtes ātrāk un sākumā kā tādas muļķes vienīgās stāvējām pie durvīm. Taču 10 minūtes pirms atvēršanas aiz mums jau stiepās gara rinda. Ierasties ātrāk bija vienkārši ģeniāla ideja, jo mums nebija jāstāv rindās ne uz ieeju, ne uz biļetēm, ne uz garderobēm. Pusstundu pēc mūsu ierašanās cilvēkiem šajās rindās nācās pavadīt gandrīz vai stundu. Lai nu kā, ļoti labs muzejs. Es izbaudīju. Pēc muzeja aizgājām savākt mantas un tālāk devāmies uz nacionālās bibliotēkas terasi. Tur nositām laiku līdz manam vilcienam uz lidostu.

Kopsavilkumā varu teikt, ka ar savu ceļojumu uz kontrastu pilno Nīderlandi esmu apmierināta, galveno kārt jau kompānijas dēļ. Valsts arī ir ļoti skaista un sakārtota. Ļoti draudzīgi cilvēki. Vienīgie nedraudzīgie bija riteņbraucēji, kas kājāmgājējus gandrīz vai trieca nost. Nīderlande pārsteidza arī ar savu „suņiem draudzīgo” kultūru. Savu suņi un kaķi vari ņemt ne tikai kafejnīcās un veikalos, bet, pēc Elīnas teiktā, pat lekcijās skolā. Ļoti noveicies bija mums arī ar viesnīcu, kur personāls bija vārdos neaprakstāmi draudzīgs un izpalīdzīgs, un pats labākais bija viesnīcas atrašanās vieta. Vēl centrālāk vienkārši nevarēja. Nu tā lūk! Domāju, ka pēc pāris gadiem Amsterdamā varētu atgriezties, taču tagad jāsāk plānot mans nākamais ceļojums uz Budapeštu!