Cik pēkšņi viss var mainīties! Vēl otrdien es biju depresijas nomākta bezdarbniece, kam gaisma tuneļa galā, sakarā ar darba atrašanu, sāka apdzist. Taču jau ceturtdien viss bija mainījies pa 180 grādiem. Līdz šim nebiju neko rakstījusi par savu darba meklēšanas procesu, jo vienkārši negribēju lietas, kas vēl nav notikušas izrunāt skaļi. Pareizi darīju, jo bija notikušas arī dažas sāpīgas „piezemēšanās”. Toties tagad varu par tām pastāstīt bez nekāda rūgtuma sirdī, jo tas vairs nešķiet nekas traks jeb morāli pazemojošs kā sākumā.
Darba meklēšanā biju iesaistījusies pa visiem 100%. Kā jau iepriekš rakstīju – es gāju uz krogiem dalīt savu CV, līmēju lapiņas par tīrītājas/auklītes pakalpojumiem pieturās, bērnu dārzos, veikalos, utt. Mana draudzene Nelda bija mana asistente vienā no interneta portāliem, kur ģimenes meklē aukles. Vienkārši viņai bija samaksāta dalības maksa uz mēnesi, bet tā kā viņa darbu jau ir atradusi, savu pieeju atdeva man. Es kā tāda uzmācīga uts pieminēju to, ka meklēju darbu gandrīz visās sarunās, kurās bija iespēja runāt ar jauniem cilvēkiem. draugiem.lv domubiedru grupās publicēju sludinājumus, utt. To visu darot, galvā visu laiku skanēja Neldas vārdi: „Kas meklē, tas atrod!” Godīgi sakot, tas bija tas, kas neļāva tai cerību liesmiņai apdzist.
Protams, bija pāris cilvēki, kas atsaucās, bet beigās vienmēr notika kas tāds, kas lika viņiem mainīt savas domas. Piemēram, viena sieviete man uzrakstīja sms, ka gribētu, lai esmu auklīte viņas 2 bērniem. Viņa dzīvo netālu no manis, un man būtu jāstrādā tieši tajās dienās, kad man ir brīvs no skolas. Darba laiks būtu no 9:00-16:00, un alga 50Ls pa reizi. Viņas dēļ es iztērēju visu savu naudu par telefona kredītu, lai varētu sarakstīties un visu norunāt. Rakstījāmies, rakstījāmies – viss jau norunāts, kad pēkšņi viņa pazūd. Vienkārši ignorē manas īsziņas un izliekas par mirušu. Es, protams, kā muļķīte sacerējos un ļoti pārdzīvoju, ka nekas nesanāca. Biju jau izkalkulējusi, ka šī darba dēļ es varētu nomaksāt ikmēneša īres maksu, pietam man būtu visas pārējās dienas brīvas un es varētu vēl kādu darbu darīt.
No sludinājumiem, ko salīmēju visos stūros arī atrakstīja/piezvanīja pāris cilvēku, bet manas dāņu valodas nezināšanas un smieklīgās samaksas dēļ, ko tie piedāvāja, viss izgāzās. Protams, kaut kāds lohs, maniaks arī uzzvanīja, ar arābiska akcenta rūgtu balsi, sakot, ka grib nevis, lai strādāju pie viņa, bet gan, ka viņš grib mani. Ai, nu pretīgi.
Labi, aizmirstot slikto un sākot ar labo. Atceraties, es rakstīju iepriekš par tādu Agnesi. Tā ir tā latviešu meitene, kas aprēcējās ar Maksimu (Vaļera draugu)? Nu, lūk, un viņai ir radušās kaut kādas veselības problēmas, kuru dēļ viņa nedrīkst darīt neko, kas iesaista fizisku piepūli. Agnesei visu laiku bija viens tīrīšanas darbs, kuru tagad viņa atdeva man. Protams, tas nav uz visiem laikiem, bet tikai tik ilgi, kamēr viņai paliks labāk. Taču ar šiem tīrīšanas darbiem ir tā, ka ja Tu tiec vienā mājā un labi sevi parādi, tad saimnieki tevi sāk ieteikt vienam, otram, trešajam draugam/kaimiņam un tā tas aiziet pa ķēdi...
Katrā ziņā, tagad turpmākajās trešdienas no rītiem iešu un tīrīšu šo māju. Šonedēļ gan kā izņēmums, tā bija ceturtdiena. Kādi tad ir mani iespaidi, pieredze par šo dienu...?
Tātad. Ceturtdien man nācās kavēt skolu, bet, paldies dievam, man nebija nekādas svarīgās stundas. Biju izdomājusi, ka paspēju aiziet uz pirmo stundu, taču no rīta plkst. 6:40 tā vairs nešķita tik laba doma, tāpēc izdomāju paņemt brīvu.
Mājas saimnieki ir prom no plkst.10:00 līdz 15:00, tāpēc līdz 15:00 visam jābūt izdarītam. Reāli visu pa mierīgo varot izdarīt 3h. Samaksa par vienu reizi ir 33Ls. Normāli, ne? Latvijā varbūt labākā gadījumā 10Ls iedotu.
Lai nu kā...norunājām ar Agnesi tikties 12:00, kaut kādā man nezināmā stacijā, jo viņa man sākumā visu izrādītu, izstāstītu, utt. Mazliet gan nepatika fakts, ka tiekamies tik vēlu, ņemot vērā, ka visam jābūt iztīrītam līdz 15:00 un man steigā parasti nekas nesanāk, bet nu labi...ā, un vispār viņa vēl kādas 10min nokavēja.
Māja no ārpuses izskatījās nekāda, taču no iekšas...AK MANS DIEVS – tik stilīga, mājīga, eleganta! Mmmm.... Pietam, viss izskatījās tik tīrs, ka es pat nesapratu, ko viņiem vajag no manis, bet tad kad sāku tīrīt, tad puteklīši sāka palikt aizvien pamanāmāki. Agnese man visu izrādīja un tai dienā arī palīdzēja iztīrīt, lai mēs paspētu laikā. Lielākais sviests bija grīdas balināšanas process. Jā, es nepārakstījos – balināšana. Tas ir tik sviestaini, bet gandrīz visiem dāņiem ir tādas dēļu grīdas, kas vienu reizi nedēļā jābalina, lai viņas izskatītos baltas. Mēs jau smējāmies, jo nu vai tad tiešām tad nevar vienkārši viņas nokrāsot baltas? Bet nu labi. Agnese mani pameta 13:30, taču pēc stundas gāju arī es. Jā, māja tiešām bija pasakaini skaista. Man ļoti patika. Es pilnīgi varu iztēloties sevi tur dzīvojam. Mājas saimnieki ir viens dāņu pāris, kur sieva esot kaut kāda bioloģe, bet vīrs biznesmenis. Pagājušajā gadā viņi adoptēja meitenīti no Āfrikas. Viņai tagad ir 2 gadiņi. Ehhh...ja man būtu fotoaparāts, es labprāt jums safočētu to vietu, lai jūs saprastu, par ko runāju.
Kad visu izdarīju, savācu savu 30nieku un braucu uz dāņu valodas klasi.
Taču mana diena ar to nebeidzās, jo ir kas tāds par ko neesmu vēl izstāstījusi....ehh....diezgan garš stāsts, bet nu labi!
Atceraties, es sākumā minēju, ka visur kur vien varēju, rakstīju, ka meklēju darbu. Un man atbildēja no tādas vietas, kur tiešām gaidīju vismazāk – no domubiedru grupas draugiem.lv. Reāli neticēju, ka kāds tur arī piedāvā darbus, man likās, ka visi 645707 komentāri ir no darbu meklējošajiem.
Lai nu kā, man atnāca vēstule no meitenes vārdā Zane, jautājot, vai man ir kāda pieredze ar restorāniem. Teicu, ka maza ir, jo esmu strādājusi „MADRIDE”. Tad viņa man iedeva savas darba vietas mājas lapas adresi un sava bosa e-mail. Tas ir indiešu restorāns par ko runāju. Uzreiz aizsūtīju Patrikam (šefa vārds) savu CV un mazu aprakstu par sevi. Pēc pāris stundām dzirdu – zvana telefons. Patriks. Diezgan grūti pa telefonu bija vienam otru saprast, bet galu galā norunājām tikties ceturtdien plkst.20:00, pēc manas dāņu valodas klases.
Bik atsalu viņus meklējot, bet galu galā atradu. Vispār nezināju ko gaidīt no tās vietas, no tā Patrika, no pašas Zanes, bet pirmais iespaids man palika diezgan labs.
Es atnācu, atpazinu meitenes seju aiz letes un sāku runāties. Uzreiz uznira arī Patriks, kas mani uzaicināja apsēsties pie galdiņa uzcienājot ar indiešu tēju. Gaidīt pašu Patriku man nācās pusstundu, taču laiku man pakavēja Zane. Ļoti jauka meitene. Viņa Dānijā dzīvo jau 8 mēnešus. Arī viņa ir mācījusies manā skolā, tieši tai pašā programmā, bet, kad vienā brīdī sapratusi, ka tas nav tas, ko viņa grib – mācības pametusi. Tagad viņa strādā šai indiešu restorānā un naktīs tīra bērnu dārzu. Viņa gan domā mācības nākamgad atsākt, bet nekur nesteidzoties. Oriģināli viņa nāk no Liepājas, uz kurieni paspējusi aizvest jau arī Patriku. Vispār noskatījos, ka viņiem ir ļoti labas attiecības un liels respekts vienam pret otru. Kaut kā tai Zanei ir viņu izdevies nolikt pie vietas, lai gan viņa ir tikai 22 gadus jauna meitene, bet Patriks – 45 gadus vecs pakistānis.
Pēc pusstundas beidzot atnāca Patriks. Sākām runāties. Viņš man izstāstīja visu savu dzīves stāstu, kāds viņš ir, kā nonācis līdz šim restorānam, kādas ir viņa prasības, utt. Mēģināšu jums atstāstīt interesantāko no mūsu sarunas.
Viņš Dānijā dzīvo jau 25 gadus. Zina 5 valodas. Viņam ar biznesa partneri pieder 3 indiešu kafejnīcas. Viņš pāris gadus ir dzīvojis Sietlā, USA. Dzīvē ļoti daudz redzēji un pieredzējis. Viņa kolēģi viņam ir vissvarīgākais un vienmēr pirmajā vietā. Klientus viņš ciena, bet nekad nenostāsies viņu pusē. Viņa galvenās prasības ir godīgums un uzticība, viss pārējais nāks ar laiku. Ja cilvēks kļūdas, tas ir normāli – galvenais ir prasīt, ja kaut ko nesaprot. Viņam ir tāda politika, ka, ja tu kā viesmīlis nomet zemē trakus vai ēdienu, tu vienkārši ej tālāk un turpini iesākto, it kā nekas nebūtu bijis. To, kas nokritis, saplīsis savāks cits viesmīlis. Šai restorānā visiem jābūt lepniem, ar paceltu galvu, lai apmeklētājiem nemaz nebūtu iespējas viņus pazemot. Darbinieki nekad nedrīkst lietot vārdu „I’m sorry”, jo tas liek sev likties mazam un niecīgam...tā vietā var teikt „My apologgies”. Darbā mēs visi runājam angļu valodā, arī ar klientiem – un ja viņiem, kas nepatīk – lai iet prom. Pats Patriks gan zina dāņu valodu, un, ja rodas tāda nepieciešamība, viņš vienkārši pieņem pasūtījumu, taču pamatā problēmu nav. Kā apmeklētājs ienāk restorānā, oficiante uzreiz to uzrunā angliski, liekot noprast valodu, kādā tur visi runā.
Man kā oficiantei jābūt smaidīgai, patīkamai, un vienmēr svārkos. Viņš negrib, ka skaistas meitenes, kam ir ko rādīt kaut ko slēpj. Tā pat uz šo restorānu nedrīkst nākt darbinieku otrās pusītes, jo tas viņaprāt traucējot darbu un darba atmosfēru.
Tagad nāks pats labākais – reāli viņš oficiantiem un vispār visiem darbiniekiem dod pilnīgu izvēles brīvību. Ja tu redzi, ka kāds viesis nav apmierināts ar ēdienu, tu ej un piedāvā viņam ko citu, vai kaut vai ja gribi – uzsauc kokteili. Un ja tu gribi, tu pats arī vari dzert pilnīgi visu, ko redzi bārā. Galvenais jāseko līdzi mēram, lai tu nestaigā apkārt grīļojoties, kā vienreiz viņam gadījies ar kādu dāņu meiteni.
Lieta, kas man nepatika bija teikums, ka šis darbs ir tā teikt black/white. Kas nozīmē, ka uz papīra man būs vienas stundas (alga) uz rokas cita. Bet nu okay, šodien man ir izmēģinājuma diena, kas nozīmē, ja viss ies gludi, tad mēs arī runāsim pa algām. Labā lieta ir – dzeramnaudas!
Mūsu sarunas laikā, ievēroju, ka viņš ir tāds diezgan nervozs un vēlāk no Zanes uzzināju, ka viņš tiešām tāds ir. Ka viņš spēj sapsihoties pa mazākajiem sīkumiem, taču tik pat ātri norimstot. Viņš pat apmeklējot psihoterapeitu šī iemesla dēļ. Lielākie trakumi sākoties tieši, kad viss ir zem stresa un tādas parasti ir piektdienas, sestdienas – tā, ka good luck to me tonight!
Kad viņš man visu izrādīja ar visiem iepazīstināja, papļāpāju ar Zani. Reāli izsmējāmies par maniem piedzīvojumiem ar Vaļeru. Tad mums pievienojās Patriks, visi paēdām un turpinājām sarunas, kas aizgāja jau līdz hašam, zālei, alkoholam, utt. Smieklīgi gāja. Kamēr runājām, viens no virtuves čaļiem man uztaisīja indiešu kafiju, sakot, ka tas kompliments...nu okay!
Prom tiku tikai pirms 23:00, taču vismaz dabūju pa ceļam vēl papļāpāt ar Zani. Atvadoties gan no Patrika, gan no Zanes – apskāvāmies. Manuprāt, tā ir laba zīme.
Darba laiki šai vietai ir no 17:00 – 23:00 katru dienu. Darbs ir tāds – kad tev piezvana, pasaka, tad jānāk. Jo tu vairāk šefam patīc, jo tu vairāk stundas dabū strādāt. Reāli nav tā, ka man būtu jāsēž no 17:00 – 23:00. Dažreiz viņš palaiž ātrāk. Zane vispār nākot vienmēr tik uz 18:00, jo parasti Patriks visu laiku ir uz vietas.
Nu labi, tagad beigšu – man drīz jau jābrauc uz darbu. Kaut nu man patiktu un viss izdotos. Gaidiet nākamo ierakstu, un cerams ne par tēmu – Patrika psihošana :D
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru