Pagaidām katra diena, kas aizvadīta jaunajā darbā, šķiet interesanta un tā teikt citādāka nekā visas līdz šim, kas jau iegājušas rutīnā. Neteikšu, ka esmu trakākajā sajūsmā par šo visu, taču kaut kas tomēr tur ir. Ar to es domāju, ka man liekas, ka iepazīstot šos cilvēkus un viņu kultūru, es iegūstu kaut ko savai nākotnei. Man liekas, ka šī pieredze vēlāk nospēlēs būtisku lomu manā dzīvē. Man tiešām ir tāda sajūta, jo, pirmkārt, ticu, ka viss notiek kāda iemesla dēļ un otrkārt, es apzinos, ka varu paņemt daudz nozīmīgu zināšanu no šiem cilvēkiem kā arī iepazīt pati sevi mazliet no citas puses.
Kā tad man vakar gāja? Es izrēķināju, ka man tas prasa 40min aizbraukt līdz darbam. Bet tā kā to nezināju, galā biju 20 min ātrāk. Negribēju tik agri būt tur, jo Dānijā ir tā, ka tavs darba laiks ir precīzi no tikiem līdz tikiem. Tāpēc, pastaigājos mazliet apkārt, kamēr nonācu līdz restorānam. Ievēroju, ka visi logi ir tumši, taču, kad pavēru durvis - tās bija vaļā. Iegāju virtuvē, taču arī tur neviena nebija, lai gan gaismas un sajūta, ka tā tiek "apdzīvota" ir. Tā nu es atradu mūsu pavārus pīpējam. Izrādās Patriks pats nemaz vēl nav atnācis. Nu okay - aizgāju pārģērbties (darīju to ļoti lēnām), bet iznākot - viņa vēl joprojām nebija. Tad no virtuves izlīda viens pakistānis un centās kaut ko baigi runāties. Viņi ir diezgan uzmācīgi un Zane teica, lai no šiem uzmanoties. Kad viņš aiztinās, domāju - ko nu varu padarīt. Atcerējos par svecēm, sāku tās iedegt un tad jau Patriks beidzot bija klāt. Viņš man izstāstīja, kas man pa solīšiem jādara, ja atnāku pirmā. Tajā iekļauts bija kases sagatavošana, kas nozīmē - viņš man jau uztic pat tādas lietas. Tas lika sajusties diezgan labi. Protams, visa izskaidrošana atkal bija diezgan lecīgā tonī, bet tāds viņš laikam vienkārši ir, kad runa iet par darbu.
Strādājām, strādājām, līdz atnāca Zane. Viņa ir ļoti laba šai jomā, un varu no viņas daudz mācīties, taču tai pat laikā - jūtu, ka viņa lietas vairāk tomēr dara pa savam. Viņa ir diezgan skaļa un Patrikam nācās vairāk kārt aizrādīt, lai viņa runā klusāk.
Pēc vēl pusstundas atnāca Džordžs un mēs diezgan maisījāmies viens otram pa kājām. Tik daudz cilvēki noteikti nav vajadzīgi vienlaikus, bet cik es saprotu tas ir tāpēc, ka man ir vajadzīgas stundas, lai mācītos, bet Zane un Džordžs vienkārši vienmēr nāca šajās dienās un Patriks laikam negrib viņiem atņemt viņu darba stundas. Bet var just, ka ne Patriks ne arī Zane nav apmierināti ar Džordža darbu. Viņš ir tāds diezgan flegmīgs un pats neredz lietas, kas jādara. Viņš visu laiku gaida, kad viss tiks pateikts priekšā. Viņš gan izdara visu, ko saka, bet tas laikam šai biznesā ir par maz.
Es vakar biju pat ļoti aktīva, un jutu sev pamatīgu progresu. Garīgais man tika uzlabots Zanes klātbūtnes dēļ, jo jutos mazliet drošāk par visu, kā arī fakts, ka tagad saprotu labāk to, ko no manis gaida.
Joprojām mokos ar muguras sāpēm no tik daudzajām stundām, kurās jāstāv kājās, tāpēc ļoti ceru, ka ķermenis drīzāk pie tā visa pieradīs.
Dienas beigās visi paēdām, padzērām alu un mana darba diena atkal ievilkās līdz 12:00. Šoreiz gan pateicu - viss es eju mājās, jo gribēju izgulēties. Jūtu mazliet tādu spiedienu no Patrika puses, ka viņš grib visu laiku pasēdēt dienas beigās un papļāpāt. Es to īpaši negribu, jo man tomēr bez šī darba ir arī citas lietas, kas jādara, tāpēc gribu atpūsties, kamēr viņu mājās neviens negaida un gan jau, ka arī izgulēties viņš var, cik ilgi grib.
Uztaisot mazu kopsavilkumu varu teikt tā...Esmu priecīga, ka man ir šis darbs, jo reti, kuram izdodas atrast darbu ātrāk kā pa 6-7 mēnešiem. Tā pat arī, šeit mani māca, ļauj justies ērti starp kolēģiem, utt., bet tai pat laikā mani mazliet nomāc fakts, ka jūtu tādu vīrišķo spiedienu no tiem pakistāņiem. Man tas liek justies neērti un pat nepatīkami. Protams, es visu kontrolēju un ja kas - man nav problēmas aiziet jebkurā laikā. Tai pat laikā, man ir arī tāda uzmācīga sajūta no Patrika puses, viņa dīvaino, netiešo jautājumu dēļ. Piemēram, vakar viņš man tā pēkšņi jautāja, vai nevaru viņu paņemt līdzi uz Rīgu, kad braukšu. Gandrīz aizrijos. Reāli viņš jau vienreiz Zanei aiznesās līdzi uz Latviju, kad viņa brauca. Es nezini, kā viņa viņu pacieta, jo man viņš būtu gandrīz kā tāda nasta...man liekas...Un otrā lieta, kas mani emocionāli nomāc ir vienkārši fakts, ka man jāstrādā zem kāda cita. Ka kāds cits mani regulē, komandē un liek darīt to un šito. Zinu, ka tā ir dzīves realitāte un tas ir normāli, bet es ātrāk gribu brīdi, kad strādāšu augstā amatā no plkst.09:00-16:00 par vismaz 30Ls stundā un dzīvošu ar pilnu krūti, izbaudot katru sekundi!!!
P.S. Labi, man tagad jāiet taisīties uz darbu. Pēc nepilnām 2 stundām jau jābūt "ierindā". Uģis tikko aizgāja uz savu darbu, tā ka esam laimīgi par faktu, ka varam strādāt un nedzīvot uz kādu citu rēķina.
Bučiņas! (tas ir vienīgais vārds, ko Patriks latviski zinot :D )
Strādājām, strādājām, līdz atnāca Zane. Viņa ir ļoti laba šai jomā, un varu no viņas daudz mācīties, taču tai pat laikā - jūtu, ka viņa lietas vairāk tomēr dara pa savam. Viņa ir diezgan skaļa un Patrikam nācās vairāk kārt aizrādīt, lai viņa runā klusāk.
Pēc vēl pusstundas atnāca Džordžs un mēs diezgan maisījāmies viens otram pa kājām. Tik daudz cilvēki noteikti nav vajadzīgi vienlaikus, bet cik es saprotu tas ir tāpēc, ka man ir vajadzīgas stundas, lai mācītos, bet Zane un Džordžs vienkārši vienmēr nāca šajās dienās un Patriks laikam negrib viņiem atņemt viņu darba stundas. Bet var just, ka ne Patriks ne arī Zane nav apmierināti ar Džordža darbu. Viņš ir tāds diezgan flegmīgs un pats neredz lietas, kas jādara. Viņš visu laiku gaida, kad viss tiks pateikts priekšā. Viņš gan izdara visu, ko saka, bet tas laikam šai biznesā ir par maz.
Es vakar biju pat ļoti aktīva, un jutu sev pamatīgu progresu. Garīgais man tika uzlabots Zanes klātbūtnes dēļ, jo jutos mazliet drošāk par visu, kā arī fakts, ka tagad saprotu labāk to, ko no manis gaida.
Joprojām mokos ar muguras sāpēm no tik daudzajām stundām, kurās jāstāv kājās, tāpēc ļoti ceru, ka ķermenis drīzāk pie tā visa pieradīs.
Dienas beigās visi paēdām, padzērām alu un mana darba diena atkal ievilkās līdz 12:00. Šoreiz gan pateicu - viss es eju mājās, jo gribēju izgulēties. Jūtu mazliet tādu spiedienu no Patrika puses, ka viņš grib visu laiku pasēdēt dienas beigās un papļāpāt. Es to īpaši negribu, jo man tomēr bez šī darba ir arī citas lietas, kas jādara, tāpēc gribu atpūsties, kamēr viņu mājās neviens negaida un gan jau, ka arī izgulēties viņš var, cik ilgi grib.
Uztaisot mazu kopsavilkumu varu teikt tā...Esmu priecīga, ka man ir šis darbs, jo reti, kuram izdodas atrast darbu ātrāk kā pa 6-7 mēnešiem. Tā pat arī, šeit mani māca, ļauj justies ērti starp kolēģiem, utt., bet tai pat laikā mani mazliet nomāc fakts, ka jūtu tādu vīrišķo spiedienu no tiem pakistāņiem. Man tas liek justies neērti un pat nepatīkami. Protams, es visu kontrolēju un ja kas - man nav problēmas aiziet jebkurā laikā. Tai pat laikā, man ir arī tāda uzmācīga sajūta no Patrika puses, viņa dīvaino, netiešo jautājumu dēļ. Piemēram, vakar viņš man tā pēkšņi jautāja, vai nevaru viņu paņemt līdzi uz Rīgu, kad braukšu. Gandrīz aizrijos. Reāli viņš jau vienreiz Zanei aiznesās līdzi uz Latviju, kad viņa brauca. Es nezini, kā viņa viņu pacieta, jo man viņš būtu gandrīz kā tāda nasta...man liekas...Un otrā lieta, kas mani emocionāli nomāc ir vienkārši fakts, ka man jāstrādā zem kāda cita. Ka kāds cits mani regulē, komandē un liek darīt to un šito. Zinu, ka tā ir dzīves realitāte un tas ir normāli, bet es ātrāk gribu brīdi, kad strādāšu augstā amatā no plkst.09:00-16:00 par vismaz 30Ls stundā un dzīvošu ar pilnu krūti, izbaudot katru sekundi!!!
P.S. Labi, man tagad jāiet taisīties uz darbu. Pēc nepilnām 2 stundām jau jābūt "ierindā". Uģis tikko aizgāja uz savu darbu, tā ka esam laimīgi par faktu, ka varam strādāt un nedzīvot uz kādu citu rēķina.
Bučiņas! (tas ir vienīgais vārds, ko Patriks latviski zinot :D )
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru