Visa pēdējā nedēļa ir pavadīta vienā skriešanā. Smadzenes šīs dienas ir darbojušās uz pinu jaudu, bez nekādas atpūtas. Tas arī ir attaisnojums tam, kāpēc tik ilgi neesmu rakstījusi. Arī tagad to daru ar gariem zobiem, bet saprotu, ka šādi ir ērtāk - VISIEM interesentiem vienlaikus pastāstīt kā man iet, nekā censties atbildēt katram atsevišķi. Laika trūkuma dēļ, mans atbildes var šķist nelaipnas, kā, piemēram, mana mamma šodien, īso atbilžu dēļ, domāja, ka esmu dusmīga...Vēlreiz - neesmu dusmīga, vienkārši pārgurusi.
Skatos, ka mans pēdējais ieraksts ir veikts pagājušajā otrdienā, un šodien aprit tieši nedēļa, kopš neesmu neko stāstījusi. Tagad, protams, galvā vairs neatsaukšu visu, kas noticis, bet svarīgāko tik un tā centīšos pieminēt.
Trešdiena (09.11) teorētiski mums bija brīva, bet tā, tā pat kā citas pēdējās, stulbā projekta dēļ nemaz tik brīvas ar nebija. Visu dienu sēdēju mājās pie datora un turpināju veidot projektu.
Ceturtdien stundas sākās tikai 12:45, bet skolā ar projekta grupu tikāmies jau 9:00. Forši, ka šīs tikšanās ierosinātājs ieradās tikai 12:40 un ka šim meetingam, tā arī nekādas jēgas beigās nebija. Pēc lekcijām man bija jāpaliek 2,5h dāņu valodas kursos, kur mums uzdeva līdz nākamajai reizei izlasīt veselu grāmatu. Pa kuru laiku, lai es vēl lasu grāmatas, bet nu kaut kā beigās es to izdarīju. Līdz eksāmenam mums vēl jāizlasa 2 tāda tipa grāmatas, jo viens no uzdevumiem tajā, būs atstāstīt lasīto. Trakākais, ka nākamajā dienā bija paredzēta ieskaite SUPPLY CHAIN MANAGEMENT. Es biju mēģinājusi sevi piespiest mācīties jau 2 nedēļas atpakaļ, bet galu galā sanāca tā, ka man bija palicis tikai viens vakars, lai sagatavotos. Labi, ka spēju atteikt muļķei Norai, lai ietu uz bāru iedzert "vienu aliņu", jo zināju kā tas var izvērsties. Beigās izrādās, šī notusējusi tai vakarā līdz pat 03:00 rītā.
Pieturā uz mājām satiku Maksimu (to krievu puisi, kas apcerējis latviešu meiteni - Agnesi). Vismaz bija kā nosist 20 min, ko nācās gaidīt. Pārnākot mājās ķēros pie mācībām, kas ievilkās līdz pat pus vieniem naktī, kad sapratu - VISS, nav jēgas vairs sevī mēģināt ko iestumt iekšā, jo galva ir jau atteikusies strādāt un prāts domāt. Pa kādām 4h biju izstudējusi 2 nodaļas no 5 vajadzīgajām, bet es jutos diezgan labi, jo tās bija svarīgākās no visām + es visu sapratu un pat varētu teikt, ka man bija interesanti.
Nākamā rītā izdomāju, ka uz pirmo stundu neiešu un tās vietā labāk izgulēšos, lai nemocītu tik ļoti ķermeni. Pareiza izvēle. Kad pienāca brīdis rakstīt testu, viss noritēja ideāli, jo biju par sevi pārliecināta un, manuprāt, uzrakstīju to ļoti labi.
Pēc skolas kopā ar Ediju aizbraucām līdz galam ar mūsu kopējo autobusu. Izrādās viņš no mums dzīvo tikai dažu minūšu attālumā. Pa ceļam uz mājām iegājām veikalā un nopirkām saldējumu. Es nebiju ēdusi saldējumu veselu mūžību. Tad Uģis par godu 11.Novembrim uztaisīja ļoti bagātīgas un garšīgas pusdienas, pēc kurām desertā mielojāmies ar garšīgo šokolādes-cepumu saldējumu.
Sestdien, bija ļoti skaista diena, bet diemžēl mēs to neizbaudījām. Visu dienu nosēdējām istabā, aiz aizvērtiem aizkariem ar deguniem datoros, lai gatavotos otrdien paredzētajai projektu aizstāvēšanai. Taču vakarā izdomājām, ka kaut kā jāizvēdina galva, tāpēc nolēmām iet pie Edija skatīties filmu. Tā bija diezgan liela izgāšanās, jo viņš dzīvo dzīvoklī ar vēl 5 cilvēkiem. 4 no viņiem ir kaut kādi opji, bet piektais ir vēlviens rumāņu čalis ar ko viņš dala istabu. Tā nu četratā skatījāmies diezgan pastūlbu filmu UZ DATORA! Kad beidzot gājām mājās, notika "traģēdija". Kad izgājām koridorā, bija melna piķa tumsa, tāpēc izvilku savu mobilo telefonu, lai paspīdinātu gaismu, taču kaut kā nezin kā - viņš izslīdēja man no rokām un nolidoja caur kāpnēm 3 stāvus. Protams - beigts. Par lietām, protams, nevajadzētu pārdzīvot, bet es tik un tā jūtos diezgan stulbi par to. It īpaši tāpēc, ka man vajadzīgs telefons, ja nu gadījumā man zvana kaut kas par darbu!
Svētdien 10:00 jau atkal biju skolā un nosēdēju ar savu projekta grupu līdz pat 17:00. Iedomājieties? Tak pilnīgs sviests. Taču šodien - prezentācijas dienā tas attaisnojās. Runājot vēl par svētdienu...mums tai dienā bija paredzēta veļas mazgāšana, tāpēc norāvām visu gultas veļu, salikām drēbes, utt., lai nestu lejā, bet noejot lejā, sapratām, ka mazgāšanas diena ir trešdien (rīt). Tā nu kopš svētdienas mūsu gulta izskatās diezgan bomzīgi, jo bija slinkums ievilkt atkal visu veļu pa jaunam.
Svētdienas vakarā Uģim notika "traģēdija" ar datoru, jo tā lādētājs saplīsa un nu nabagam vairs nekā nav. Cerams, ka kaut kā izdosies nokārtot šo problēmu.
Pirmdien pēc lekcijām atkal palikām ar savu grupu trenēties nākamās dienas prezentācijai. Pašai nemaz neticas, cik daudz stundu ieguldīts tai visā. Toties šodien, kad prezentējām, biju tik laimīga par smagi ieguldīto darbu, jo spēju atbildēt uz visiem jautājumiem droši un pārliecināti.
Vispār projekta aizstāvēšana te notiek diezgan interesantā veidā. Mēs kā grupa uzstājamies 2x. Viena reize ir kā opponent group, kad mūsu uzdevums ir vadīt prezentāciju kādai citai grupai. Mēs izdalām visiem plānu, sasveicinoties un iepazīstinot visus ar to; tad dodam vārdu prezentējošajai grupai, kas ir 8 minūtes; tad 20 minūšu laikā dodam viņiem feedback un uzdodam dažādus jautājumus. Pēc tam vārds tiek dots uz 15min skolotājiem. Kad grupa ir izdrāzta, iekšā nāk nākamās divas. Mana grupa bija pirmā opponent grupa un tad ar vienu citu grupu pāri starpā, atkal gājām iekšā kā prezentējošā grupa. Es biju tik drausmīgi uztraukusies, ka vienā brīdī likās - paģīpšu. Sirds sitās tik strauji, ka rokas drebēja, bet paldies dievam brīdī, kad sākām prezentāciju nomierinājos un visu norunāju no galvas, pat nesatrūkstoties no skolotāju stingrajiem skatieniem. Biju apmierināta un laimīga, kad beidzām, taču pēc stundas, kad saņēmām galējo rezultātu, vairs tik laimīga nebiju. Viņi piekasījās tādiem sūdiem! Beigās gan visi šo eksāmena projektu nolikām. Tikai 2 no 8 grupām nenolika. Šīm grupām tiek dota otra iespēja līdz nākamās nedēļas ceturtdienai.
Pēc projekta atbraucām mājās, paēdām, pačilojām un tad es atkal skrēju atpakaļ uz skolu - uz dāņu valodu. Nezinu, kā man izdevās sevi piespiest - bet izdevās!
P.S. man par pēdējā laika apmātību ir kļuvis GRAFOMĀNS. Visu laiku klausos viņa dziesmas. Īpaši vienu, ko varu klausīties kaut vai 10x pēc kārtas, jo tā mani kaut kā emocionāli paceļ. Liek uz dzīvi paskatīties vieglāk un gaišāk :) http://www.youtube.com/watch?v=nvlpSBKQXh4
Pieturā uz mājām satiku Maksimu (to krievu puisi, kas apcerējis latviešu meiteni - Agnesi). Vismaz bija kā nosist 20 min, ko nācās gaidīt. Pārnākot mājās ķēros pie mācībām, kas ievilkās līdz pat pus vieniem naktī, kad sapratu - VISS, nav jēgas vairs sevī mēģināt ko iestumt iekšā, jo galva ir jau atteikusies strādāt un prāts domāt. Pa kādām 4h biju izstudējusi 2 nodaļas no 5 vajadzīgajām, bet es jutos diezgan labi, jo tās bija svarīgākās no visām + es visu sapratu un pat varētu teikt, ka man bija interesanti.
Nākamā rītā izdomāju, ka uz pirmo stundu neiešu un tās vietā labāk izgulēšos, lai nemocītu tik ļoti ķermeni. Pareiza izvēle. Kad pienāca brīdis rakstīt testu, viss noritēja ideāli, jo biju par sevi pārliecināta un, manuprāt, uzrakstīju to ļoti labi.
Pēc skolas kopā ar Ediju aizbraucām līdz galam ar mūsu kopējo autobusu. Izrādās viņš no mums dzīvo tikai dažu minūšu attālumā. Pa ceļam uz mājām iegājām veikalā un nopirkām saldējumu. Es nebiju ēdusi saldējumu veselu mūžību. Tad Uģis par godu 11.Novembrim uztaisīja ļoti bagātīgas un garšīgas pusdienas, pēc kurām desertā mielojāmies ar garšīgo šokolādes-cepumu saldējumu.
Sestdien, bija ļoti skaista diena, bet diemžēl mēs to neizbaudījām. Visu dienu nosēdējām istabā, aiz aizvērtiem aizkariem ar deguniem datoros, lai gatavotos otrdien paredzētajai projektu aizstāvēšanai. Taču vakarā izdomājām, ka kaut kā jāizvēdina galva, tāpēc nolēmām iet pie Edija skatīties filmu. Tā bija diezgan liela izgāšanās, jo viņš dzīvo dzīvoklī ar vēl 5 cilvēkiem. 4 no viņiem ir kaut kādi opji, bet piektais ir vēlviens rumāņu čalis ar ko viņš dala istabu. Tā nu četratā skatījāmies diezgan pastūlbu filmu UZ DATORA! Kad beidzot gājām mājās, notika "traģēdija". Kad izgājām koridorā, bija melna piķa tumsa, tāpēc izvilku savu mobilo telefonu, lai paspīdinātu gaismu, taču kaut kā nezin kā - viņš izslīdēja man no rokām un nolidoja caur kāpnēm 3 stāvus. Protams - beigts. Par lietām, protams, nevajadzētu pārdzīvot, bet es tik un tā jūtos diezgan stulbi par to. It īpaši tāpēc, ka man vajadzīgs telefons, ja nu gadījumā man zvana kaut kas par darbu!
Svētdien 10:00 jau atkal biju skolā un nosēdēju ar savu projekta grupu līdz pat 17:00. Iedomājieties? Tak pilnīgs sviests. Taču šodien - prezentācijas dienā tas attaisnojās. Runājot vēl par svētdienu...mums tai dienā bija paredzēta veļas mazgāšana, tāpēc norāvām visu gultas veļu, salikām drēbes, utt., lai nestu lejā, bet noejot lejā, sapratām, ka mazgāšanas diena ir trešdien (rīt). Tā nu kopš svētdienas mūsu gulta izskatās diezgan bomzīgi, jo bija slinkums ievilkt atkal visu veļu pa jaunam.
Svētdienas vakarā Uģim notika "traģēdija" ar datoru, jo tā lādētājs saplīsa un nu nabagam vairs nekā nav. Cerams, ka kaut kā izdosies nokārtot šo problēmu.
Pirmdien pēc lekcijām atkal palikām ar savu grupu trenēties nākamās dienas prezentācijai. Pašai nemaz neticas, cik daudz stundu ieguldīts tai visā. Toties šodien, kad prezentējām, biju tik laimīga par smagi ieguldīto darbu, jo spēju atbildēt uz visiem jautājumiem droši un pārliecināti.
Vispār projekta aizstāvēšana te notiek diezgan interesantā veidā. Mēs kā grupa uzstājamies 2x. Viena reize ir kā opponent group, kad mūsu uzdevums ir vadīt prezentāciju kādai citai grupai. Mēs izdalām visiem plānu, sasveicinoties un iepazīstinot visus ar to; tad dodam vārdu prezentējošajai grupai, kas ir 8 minūtes; tad 20 minūšu laikā dodam viņiem feedback un uzdodam dažādus jautājumus. Pēc tam vārds tiek dots uz 15min skolotājiem. Kad grupa ir izdrāzta, iekšā nāk nākamās divas. Mana grupa bija pirmā opponent grupa un tad ar vienu citu grupu pāri starpā, atkal gājām iekšā kā prezentējošā grupa. Es biju tik drausmīgi uztraukusies, ka vienā brīdī likās - paģīpšu. Sirds sitās tik strauji, ka rokas drebēja, bet paldies dievam brīdī, kad sākām prezentāciju nomierinājos un visu norunāju no galvas, pat nesatrūkstoties no skolotāju stingrajiem skatieniem. Biju apmierināta un laimīga, kad beidzām, taču pēc stundas, kad saņēmām galējo rezultātu, vairs tik laimīga nebiju. Viņi piekasījās tādiem sūdiem! Beigās gan visi šo eksāmena projektu nolikām. Tikai 2 no 8 grupām nenolika. Šīm grupām tiek dota otra iespēja līdz nākamās nedēļas ceturtdienai.
Pēc projekta atbraucām mājās, paēdām, pačilojām un tad es atkal skrēju atpakaļ uz skolu - uz dāņu valodu. Nezinu, kā man izdevās sevi piespiest - bet izdevās!
P.S. man par pēdējā laika apmātību ir kļuvis GRAFOMĀNS. Visu laiku klausos viņa dziesmas. Īpaši vienu, ko varu klausīties kaut vai 10x pēc kārtas, jo tā mani kaut kā emocionāli paceļ. Liek uz dzīvi paskatīties vieglāk un gaišāk :) http://www.youtube.com/watch?v=nvlpSBKQXh4
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru