GODDAG GODDAG!

Esmu tik priecīga, jo beidzot ir pienācis tas moments, kad fiziski jūtu progresu savās dāņu valodas zināšanās! Beidzot varu aci pret aci runāt ar dāņu tautības cilvēku kaut vai pusstundas garumā! Jāatzīst gan, ka tas nav nācis viegli un es vēl jo projām esmu tālu no ideāla, bet smags darbs atmaksājas. Katru vakaru skatos dāņu televīziju, kur cītīgi sekoju līdzi vienam viņu realitātes šovam, klausos dāņu radio, lasu avīzes, praksē cik nu vien varu, komunicēju dāniski un cītīgi turpinu apmeklēt kursus. Starp citu, jā - esmu jau 4. modulī (no pieciem). Pats labākais, ka tagad, kad jūtu tādu progresu, gribas censties vēl vairāk un kļūt vēl labākai! Ceru, ka nepazaudēšu motivāciju un drīz vien varēšu runāt dāniski bez problēmām. Es pat vienu reizi dabūju auklēt dāņu meitenīti, kas angliski nesaprot ne vārda. Isabela ir mazā puikas pusmāsa. Viņa ir meitiņa Tomasa mammas jaunajam vīram. Ļoti smuka meitenīte, bet tai pat laikā - īsts velnēns. Nepagāja ne 10 minūtes pēc vecāku aiziešanas, kad Isabela jau bija paspējusi sev uzsist zilu vaigu ietriecoties radiatoros un Tomass saplēst puķu vāzi. Jā, garlaicīgi nebija!

Kas tad vēl interesants ir noticis pēdēja mēneša laikā? Marta mēnesis sākās vienkārši fantastiski, jo mani apciemoja mammuks. Mums ļoti nolaimējās ar laika apstākļiem, jo šķita, ka vasara jau klauvē pie durvīm. Saulīte spīdēja un mūs priecēja visu nedēļas nogali. Pirmajā dienā, abas devāmies uz designer forum, kur es no darba saņēmu divus ielūgumus. Šajā gigantiskajā pasākumā, visdažādākie brendi izpārdeva savas vecās kolekcijas ar atlaidēm, kas mērojamas līdz pat 80%. Abas nostaigājām tur līdz kājās piemetās tulznas un mugurā asas sāpēs, taču tas bija tā vērts. Nopirkām katra sev īstu trušādas vesti par nieka 600 kronām un citus labumus. Esmu ļoti apmierināta ar saviem pirkumiem. Tai pat vakarā atradām kaut kādu mistisku spēku iet ballēt. Mums pievienojās arī Ilze un Helin un mēs visas devāmies uz to klubu, kur strādāju. Tā kā alkoholu tur dabūjām par brīvu, kopš pulksten vieniem man ir pilnīgs black out un par to kā mums gāja, nemācēšu pastāstīt. Bet laikam jau pa lielam viss bija forši! Bet nedēļas nogale paskrēja ātri un drīz mammītei jau bija jābrauc atpakaļ uz Latviju. Tad arī sākās manas neražas...

Kā jau katru rītu, pēc pulksten septiņiem devos ar riteni uz staciju. Kā jau katru rītu...kavēju. Kā jau katru rītu, noskatoties, ka pretī man neviens nebrauc, 20 metrus, pēc luksofora šķērsošanas, ripoju pa pretējo riteņbraukšanas celiņu līdz stacijai. Vēl nobrīnījos, ka viens čalis baigi godīgi nokāpj no riteņa un soļo tālāk ar kājām. Iekšā pasmējos un lepni paceltu galvu, tos nelaimīgos 20 metrus turpināju uz riteņa, līdz BUM, mani apstādina policija. Ļoti augstprātīgs, aukstasinīgs vecis man sāk kaut ko murmulēt dāniski un, protams, tajā brīdī es vairs neko nesapratu un nezināju, kur lai aiz uztraukumiem liekas, jo par soda mēriem biju dzirdējusi pietiekami daudz, lai saprastu, ka esmu pamatīgā ķezā. Nekas nelīdzēja un viņš man lika iedot savu dzelteno karti ar maniem datiem. Teicu, ka esmu aizmirsusi viņu mājās, uz ko viņš man atbildēja, ka tad lai vienkārši nosaucu savus datus. Es tajā uztraukumā nespēju atcerēties savu personas numuru un, iedomājieties - es CENTOS to atcerēties, līdz beigās viņam nosaucu to pareizi! Kā es varēju būt tāda muļķe un visu viņam nosaukt pareizi, it īpaši jau tāpēc, ka viņš to visu rakstīja uz papīra!? Protams, iekšā viss aiz dusmām trīcēja un es biju tuvu asarām. Pirmais, ko atnākot uz darbu darīju, rakstīju policijai. Žēlojos, ka tā nekad neesmu darījusi, un ka man nav 70Ls, ko samaksāt par sodu. Jā, man uzlika 70 Ls sodu! Izsmiekls! Pēc tam gan es par sevi pasmējos, jo man nav gaismiņu, un tai tumsā viņi man vēl varēja uzlikt sodu par to, kas arī ir 70Ls un vēl arī par to, ka novietoju riteni zem zīmes, kur rakstīts, ka nedrīkst likt riteņus. Bet zem tās zīmes vienmēr ir kādi 20 riteņi un tā nekad nav bijusi problēma, bet nu....tur nekad arī nav bijusi policija. Karoč tā man gāja. No sarakstes, pēdējais, ko zinu ir tas, ka viņi izskatīs manu lietu. Pagaidām nekas man vēl nav atnācis, bet cik zinu šīs soda kvītis nāk vairākas nedēļas un tad pārsteidz un sabojā garīgo brīdī, kad to vismazāk gaidi. 

Lai nu kā, šobrīd man iet ļoti labi. Priekšā man ir vesela brīva nedēļa, jo prakses vietā visi ir aizgājuši atvaļinājumā. Šo brīvo nedēļu gan centīšos aizvadīt lietderīgi mācoties dāņu valodu, rakstot savu final project un meklējot darbu vasarai. Ceturtdien ar meitenēm nosvinēsim Lieldienas, kurām es par godu izcepšu kūku. Pagājušo nedēļ bija man kārta nest uz darbu kūku, un tā kā tā bija pirmā reize mūžā, kad cepu kūku, biju ļoti satraukusies. Taču 3,5h nebija aizvadītas veltīgi, jo kūka sanāca lieliska. Tā nu tagad vēlos šo kūku izcept priekš savām mīļajām meitenēm.

Šobrīd baudu brīvās un nesteidzīgās dienas. Man pat negribas ballēties. Ha, lai gan nav jau brīnums, jo pēdējās 5 nedēļas esmu kaut kā spējusi atrast laiku tusiņiem. Sākumā tas bija ar kolēģiem no kluba, pēc tam ar vienu paziņu izdomājām, ka varētu aiziet uz tādu netradicionālu randiņu - jeb vienkārši divatā aiziet patusēt, pēc tam pie manis ciemos bija mamma, pēc tam izgāju ar savām meitenēm un šo ceturtdien es biju ar Veroniku viņas skolas ballītē. Visas reizes bija super foršas un es nenožēloju nevienu no tām, taču tagad gribas bišku padzīvot tā mierīgi. Gan jau vasarā iztrakošos! Un vēl ko man gribās...man gribās sākt skriet. Lai gan šeit atkal ir ziema, saulīte spīd un priecē...varbūt beidzot ir laiks sākt piepildīt savu ieceri? Hm?

Labi, šai reizei tas arī viss!

Atā!