Iedvesmu šī ieraksta tapšanai man nācās ilgi meklēt. Dīvainā kārtā, atradu
to šai pašā blogā, kad pārgāju cauri pāris ierakstiem, kas tapa laikā, kad biju
Amerikā. Es biju neapturama, un jāatzīst laba rakstītāja. Pateicoties labi
veidotajai struktūrai un smalkajām detaļām, stāsti bija tiešām uzjautrinoši un
interesanti. Šķiet, ka laika trūkuma, neretā slinkuma un vājās apņēmības dēļ,
mani pēdējie ieraksti ir bijuši diezgan švaki, jo jāatzīst – humora manā dzīvē
netrūkt! Vismaz šobrīd ne! Arī drāmas netrūkst. Bet, ziniet, bez sliktiem
brīžiem dzīve būtu garlaicīga, jo tad mēs nenovērtētu labos!
Kopš mana pēdējā ieraksta ir pagājis gandrīz mēnesis, līdz ar to daudz kas ir
mainījies. Vasara ir sākusies un mans gala darbs jau sen kā nodots. Esmu ļoti
apmierināta ar paveikto, un vieglu sirdi varu teikt – izdarīju visu pēc labākās
sirdsapziņas. Lai gan strādāju gandrīz katru dienu, es tomēr spēju saplānot
visu tā, lai projekts taptu laikā, bez liekiem stresiem un negulētām naktīm.
Nebija viegli, jo laiku vajadzēja atrast arī draugiem un vasarīgajām dienām.
Šobrīd ir atlicis sagatavoties 30 minūšu aizstāvēšanai, kas notiks 25. Jūnijā.
Lai viss noritētu tik pat gludi kā iepriekš, gatavošanās darbus sākšu jau rīt.
Vēl jo vairāk, tā kā 21. Jūnijā pie manis ciemosies ģimene, visam ir jābūt
gatavam jau pirms tam. Un 27. Jūnijā varēšu svinēt savu „mazo izlaidumu”. Tā kā
būšu ieguvusi AP grādu iekš Marketing Management, mēģināšu atrast studenta
darbu šai jomā un apvienot to ar manu turpmāko izglītību Top Up Bakalaurs iekš
International Sales and Management. Nobeidzot izglītības tematiku, vēl
„pieskaršos” savām nedienām ar dāņu valodu. Gala darba dēļ, kā arī dēļ vēlmes
izbaudīt Kopenhāgenas festivālu, es „nobastoju” 3 lekcijas pēc kārtas. Protams,
drīz vien saņēmu vēstuli no skolas, ar draudiem par izslēgšanu no programmas.
Ja mani izslēdz, tad viss ir jāsāk no sākuma, kas būtu vienkārši katastrofa, jo
jau šobrīd šis modulis ilgst 3 mēnešus un tā beigas ir paredzētas tikai kaut
kad oktobrī. Tas ir pārāk ilgs laiks, lai atļautos ar to šādi „spēlēties”. Tā
nu es uzreiz ķēros pie garas vēstules rakstīšanas un skaistas runas tapšanas,
ko varētu sniegt ierodoties nākamā nedēļā uz lekciju. Laimīgā kārtā viss nogāja
gludi un es pat biju spējīga atbildēt mājas darbu, kas bija stāstiņš par savu
pilsētu. Manā gadījumā – Rīgu. Protams, mans stāstiņš bija ļoti īss un uz
pārējo fona galīgi švaks, jo ja citi stāstīja par vēsturi un dažādiem
interesantiem faktiem vismaz 10 minūtes, tad es knapi izmocīju 1,5 minūtes, kur
ieminējos par skaisto arhitektūru un lieliskajām naktsdzīves iespējām. Tipiski.
Turpinot „garo vēstuļu” tēmu, pēdējā laikā man ir nācies to vairakkārt
aizskart. Pamatā, lai sevi attaisnotu no sodiem. Pāris mēnešus atpakaļ tā bija
vēstule policijai ar lūgumu attaisnot man uzlikto sodu par braukšanu ar riteni
pa pretējo joslu (lieta vēl jo projām ir procesā), un pavisam nesen tā bija
vēstule uz DSB, kas ir atbildīga par visu saistītu ar sabiedrisko transportu.
Kāpēc? Tāpēc, ka mani pieķēra braucam bez biļetes. Kāpēc es braucu bez biļetes?
Tāpēc, ka biju iedomājusies, ka esmu gudrāka par visiem un mans stulbais plāns
ir vienkārši graujošs. Viss sākās ar to, ka biju izlēmusi 1,5 nedēļas dzīvot
bez mēnešbiļetes, jo ja to pirktu uzreiz pēc tam, kā beigusies vecā, tā stāvētu
mājās nelietojama veselu nedēļu, kad būtu Roskildes festivālā. Nodomāju, ka
labāk nopirkšu klipkarti, ko izmantotu, manuprāt, viss kontrolētākajās stundās,
kamēr pārējo laiku krāptos un biļeti pasūtītu telefonā brīdī, kad redzētu
kontroli. Kaut kā iegāju azartā un sāku krāpties pat rīta „steidzīgākajos”
laikos. Un vienu dienu mani nesagatavotu pārsteidza kontrole. Centos ātri sūtīt
sms, bet tas lielā stresa dēļ aizņēma vairāk laika kā parasti un, kad beidzot
sms atnāca, kontrolieris man neticēja, ka esmu to pasūtījusi ārpus vilciena.
Taču man noveicās, ka sarunu pārņēma cits kontroles darbinieks, kas neredzēja
manu cīņu ar telefonu un viņam es varēju ieskaidrot savu izgudroto pasaciņu, ka
biļeti pasūtīju vilcienā, iepriekšējā stacijā, jo biju steigā un ar riteni.
Lieta tāda, ka sods man it kā jāmaksā jebkurā gadījumā, jo biļeti ir jāpasūta
ārpus vilciena. Tā kā iepriekš nekur nebiju redzējusi nevienu zīmi, kas
informētu par šādu noteikumu un vēl jo vairāk, es sāku noticēt pati savam
stulbajam stāstiņam, diezgan iekarsu strīdā. Galu galā tas noslēdzās ar manu
zaudējumu, bet ar kontroliera ļoti lielo sapratni un paskaidrojumu par manām
iespējām apstrīdēt sodu, rakstot uz viņu dienestu. Tā nu aizbraucot mājās,
pirmais ko izdarīju – uzrakstīju garu vēstuli, kas bija veidota uz mana
lieliskā stāsta fona. Pēc pāris dienām es saņēmu atbildi, ka mans sods ir
noņemts, bet tas, protams, ir tikai šoreiz un nākam reiz man būs jāmaksā. Tiem,
kas nezina – sods par braukšanu bez biļetes ir Ls 75. Pēc šī incidenta,
protams, vairs nekrāpos un galu galā par biļetēm iztērēju gandrīz Ls 50.
Smieklīgākais, ka dienā, kad saņēmu vēstuli par soda mēra noņemšanu, pazaudēju
savu tikko nopirkto mēnešbiļeti, kas maksā Ls 76. Šī nu ir tā situācija, kad
teiciens „skopais maksā divreiz” ir kā naglai pa aci. Maniem tēriņiem
pievienojas arī pazaudētās tiesības, kas atradās makā kopā ar mēneša kartiņu.
Lai gan nauda nevajadzīgos tēriņos aizgājusi vairāk kā gribētos, šobrīd par
saviem ienākumiem vispār nevaru sūdzēties. Kā jau iepriekš biju rakstījusi,
strādāju 4 darbos, kas nozīmē, ka man ir maiņa vienā no tiem gandrīz vai katru
dienu. Man tas ļoti patīk, jo parasti strādāju aptuveni 4h no rīta, kas nozīmē,
ka esmu brīva jau ap divpadsmitiem. Un, kas gan var būt labāks, kā sākt dienu
agri un ar nopelnītu naudiņu? Mans jaunākais no darbiem ir DMC kruīza
kompānijā, kur man ir jāreģistrē pasažieri, kas kāpj uz kuģa. Man ir jāpārbauda
viņu aizpildītā veselības lapa, jāreģistrē sistēmā pase un jāpārbauda e-biļete.
Dažos gadījumos man ir jāreģistrē arī viņu Šengenas vīza. Tas ir interesanti un
es jūtos svarīga. Smieklīgākais, ka no galvas jau zinu tik daudz valstis, kurām
ir vajadzīga Šengenas vīza un kurām nav. Lietderīgi.
Protams, strādāju arī klubā, bet tur gan cenšos ņemt pēc iespējas mazāk
maiņas, jo man tā vieta riebjas. Esmu tik ļoti nogurusi no tur valdošajām
intrigām un vienkārši pretīguma kā tāda. Bez tam, kas gan var būt stulbāks par
strādāšanu nedēļas nogaļu naktīs? Dažreiz man ir pavisam grūti, jo pēc nakts
maiņas jādodas pa taisno uz rīta maiņu viesnīcā. Paguļu vienu stundiņu un jau
atkal ceļos. Nezinu, vai tas ir tā vērts, bet pagaidām cīnos. Taču šķiet, ka
darbu naktsklubā drīz vien uzmetīšu. Apnicis tā turpināt. Pašai jau šķiet, ka
sāku viņus izaicināt ar savu vienaldzīgo, mazliet pat rupjo uzvedību.
Toties darbs hotelīt ir pavisam citādāks. Kolektīvs ir vienkārši
fantastisks. Ļoti internacionāls stafs. Mums ir 3 dažādi menedžeri (visi dāņi),
kas pa lielam dara visu to pašu ko mēs, bet viņi ir tie, kas pieņem lēmumus un
norīko ko katrs dara. Katrs no viņiem pavisam atšķirīgs viens no otra, kas no
vienas puses padara dzīvi mazliet interesantāku, bet no otras puses brīžiem ir
grūti adaptēties. Nassir ir melns čalis, kas klausās Bob Marley un par visu
čillo. Viņš man patīk vislabāk, jo viņš māk visu noorganizēt efektīvi, bez
stresa un ar humoru. Viņš vienmēr rūpējas, lai visi būtu paēduši un priecīgi.
Otrs čalis ir Kenad. Ļoti dīvains. Nenormāli resns, balts ar dzelteniem
briesmīgiem zobiem un sieviešu balsi. Izrādās viņš ir zilais. Lai nu kā – man
viņš ne īpaši, jo viņa organizētāja spējas ir ļoti švakas un pats svarīgākais –
viņš nekad nepiedāvā mums paēst. Tas ir jāprasa pašam, un kaut kādā veidā viņš
to prasīšanu padara ļoti neērtu. Trešā ir meitene vārdā Elina. Viņa ir īsts
noteikumu kalps, bet man viņa patīk. Viņa ir stingra, bet tai pat laikā tāda
reāla un „uz zemes”. Bez 3 menedžeriem, kas katru reizi mainās, mēs esam kādi
10 cilvēki kopā, kas strādājam. Viens no spilgtākajiem personāžiem pieder čalim
no Šrilankas. Jau no pirmās dienas viņš ir kā apmāts ar mani. Viņš visu laiku
smaida un saka hi. Ik pēc 5 minūtēm viņš saka – hi skat! (dāniski tas nozīmē,
sveika jaukā!), hi beauty!, hi goergous!, utt. Tas ir tik apnicīgi, ja viens
cilvēks nepārtraukti ar Tevi sveicinās. Bez tā man vēl ir jāklausās viņa
uzmanības apliecinājumos un mēģinājumos uzaicināt uz randiņu, lai gan tas jau
nekas, ka viņam ir 10 gadus vecāka sieva, ko nācās aprecēt viņas iepriekšējā
vīra nāves dēļ (šrilankieša brālēns) un kopīgs bērns. Ļoti īpatnējs puisis.
Vieni no viņa spilgtākajiem „komplimentiem” ir par manām acīm, ko viņš
vēloties, lai es viņam atdodu, jo redz tās izskatoties kā ērglim. Loģika? Lai
nu kā, man ir jautri. Šim puisim ir 31 gads un viss ko viņš savā dzīvē ir
darījis ir bijis modeļa un aktiera darbs Šrilankā. Nu, nezinu vai tam var
ticēt, bet lai jau. Bez šī pļāpīgā, aktīvā puiša, hotelī strādā arī 2 spāņu
izcelsmes ļoti jauki čalīši, viens ķīnietis, viena filipīniete un dāņu meitene,
kas uzaugusi Vācijā – Mia. Man viņa ļoti patīk. Mēs esam labi sadraudzējušās.
Bez visiem pieminētajiem, virtuvē strādā vēl visdažādākie indivīdi un
personības – sākot no drausmīgi rupja un lecīga bulgāra līdz super laipnam
vīrietim no kaut kādas tumsnējās valstis. Eh, un ir arī viens smukulītis, kas
it kā ir dānis, bet asinīs viņam riņķo tēva Ēģiptes asinis. Jonas. Ļoti jauks
puisis, ko sākumā es pat neievēroju, bet ārprātīgi jaukā rakstura dēļ, esmu
viņā baigi saķērusies. Hi hi..
Kā jau iepriekš minēju, bez strādāšanas mēģinu atrast laiku arī izklaidēm.
Godīgi sakot, esmu pamatīgi izballējusies un šķiet, ka uz kādu laiciņu tā kā
vajadzētu nomierināties. Vēl jo vairāk, jo bieži eju ārā dienās, kad zinu, ka
nākamajā rītā man jābūt darbā jau septiņos vai astoņos. Stulbi. Lai nu kā,
viena no manām spilgtākajām pieredzēm ir DISTORTION. Tas ir 5 dienu festivāls
Kopenhāgenas ielās. Aptuveni no 16:00 – 22:00 uz ielām (kas katrā dienā mainās)
ir sabūvētas skatuves, kur spēlē
visdažādākie dj. Reāli, ballīte visas dienas garumā. Pēc ielu festivāla, sākas
uzdzīve naktsklubos un bāros. Tas ir kaut kas ļoti iespaidīgs, un pats labākais
– par brīvu. Diemžēl es varēju izbaudīt tikai trešdienu un ceturtdienu, jo
pārējās dienas man bija jāstrādā. Nākamgad, es noteikt ņemšu brīvu, jo tas ir
pārāk iespaidīgi, lai laistu garām. Citas naktis, ko esmu balējusi ir tītas
pārāk lielā miglā, bet vārdi kā arābi; Kristiānija; Mērija Džeina; ritenis-taxis;
vājprāts; LA bar; utt būtu daži no to raksturojošajiem.
Nobeigšu uz mazliet praktiskas nots. Es beidzot saņēmos un sataisīju &
pārdevu savu veco riteni. Viņš vairāk kā mēnesi bija stāvējis pie veikala ar
tukšu riepu un groziņā samestiem visas pasaules sūdiem. Tā kā Telimena gāja
labot savu riteni, nolēmu pie reizes paņemt arī savējo. Kad vecais zirgs tika
atgriezts dzīvē, uzreiz metos to pārdot internetā. Izdevās vienas dienas laikā
kaut kādai meitenei no Čehijas. Pārdevu par Ls 60, kas ir ļoti daudz, ņemot
vērā, ka ritenis maksāja tikai Ls 100, un cik daudz reizes viņš nav cietis un
lūzis.
Nu ko, šoreiz par detaļām un akurātību nevarētu sūdzēties. Esmu
pacentusies. Atā!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru