Iepazīšanās ar Ģimeni

Tik drīz sekojošam jauna bloga ierakstam par iemeslu viss nav vieglākas dienas vai mazāk mājasdarbu, bet drīzāk gan iestājušais pofigs. Esmu sapratusi, ka šis gads ir vienkārši jāizvelk un jācenšas no tā dabūt laukā viss tas labākais. Un nav jau arī tā, ka man nepatiktu tas ko mācos, taču viegli un ar lielu sajūsmu tas nenāk. Ir grūti, kad viena gada laikā Tavā galvā grib iespiest visu iespējamo informāciju, un vēl jo vairāk, ja šī informācija ir tik visaptveroša, un no tik daudzām nozarēm vienlaicīgi. Līdz ar to esmu nolēmusi sevi nemocīt un nelasīt uz katru priekšmetu visu uzdoto, jo cilvēciski tas nav reāli. Tā vietā – slīdēt pa straumi, apmeklēt lekcijas, un censties kaut ko no tā visa iegūt. Galu galā, man ir palicis tikai pusotrs gads un pēc mācību beigšanas, es varēšu saņemt „darbu meklējošā” pabalstu, kas ir nauda, ko valsts man maksās laikā, kad meklēšu darbu nozarē, ko esmu pabeigusi. Pietam, neaizmirsīsim par stipendiju, ko saņemu laikā, kad mācos. Viss, kas man atliek, ir spēt noorganizēt lietas tā, lai mēnesī nostrādātu vismaz 40 stundas. Pagaidām mana stratēģija ir izspiest maksimāli daudz stundu no darba viesnīcā, lai pēc iespējas mazāk man būtu jāstrādā naktsklubā. Pagaidām viss rit labi.

Starp citu negaidīts pavērsiens, kas mazliet atvieglojis manu ikdienu, ir „pārtraukums” dāņu valodas kursos. Tā kā esmu pēdējā modulī, kur oficiāli noslēguma testi ir tikai divas reizes gadā un nākamais būs tikai jūnijā, skolas vadība izlēmusi, ka modulis mūsu klasei iznāk pārāk garš. Tā nu kā par risinājumu šai problēmai viņi izlēmuši, ka mūsu klasei jāņem ir pauze, un mācības jāatsāk decembrī. It kā no vienas puses stulbi, bet no otras puses es priecājos par vairāk brīvā laika. Taču vai spēšu savu jauniegūto laiku izmanot lietderīgi, es nemāku atbildēt.

Pirms ķeros klāt šī ieraksta kulminācijai, vēlējos padalīties ar divām interesantām situācijām, kas nesen ar mani notikušas.

1.       Situācija – neražas ar velosipēdu

Nezinu, kas tas man par lāstu uzlikts, bet mans nesen pirktais velosipēds ir sācis „uzvesties” tāpat kā vecais, ko šī konkrētā iemesla dēļ pārdevu. Jā gan, pēkšņi caura priekšējā riepa. Nu kāds sakars? Tā kā riepu nomainīt nemāku, un youtube video man nespēja palīdzēt, devos uz tuvāko velosipēdu servisu. Izrādās, nomainīt kameru ir 2 minūšu jautājums, bet cena par šo pakalpojumu ir nepielūdzama – 10Ls. Mani apkalpoja apaļīgs, bet ļoti jauks puisis, kas jau no paša sākuma man ļāva saprast, ka varu spiest uz viņa vārīgajiem punktiem un ar sievišķo šarmu panākt visu, ko vēlos. Respektīvi, kas notika? Kad puisis noņēma riepu, atklājās, ka pati riepa ir ļoti sliktā kvalitātē un nepaies ilgs laiks, kad nāksies no jauna mainīt kameru. To, ka riepa bija pilnīgs sūds, varēja redzēt pat muļķis un tā kā zinu, cik briesmīgi daudz naudas var izšķiest cenšoties „ietaupīt”, piekritu, ka jāmaina viss. Diemžēl jauna riepa maksā 35Ls, un tāda cena ir visur. Pateicoties nepārtrauktiem vecā velosipēda remontiem, biju ļoti labi informēta par visdažādāko pakalpojumu un produktu cenām visos tuvākajos servisa centros. Lai nu kā, puisis pēkšņi saka, ka dos man pilnīgi jaunu riepu un visu samontēs un sataisīs par 20Ls. Vēl jo vairāk, viņš man parādīja kā to darīt, un atdeva par brīvu pilnīgi jaunu komplektu ar nepieciešamajiem instrumentiem. Tad nu izdomāju, ka mazliet vēl jāpačīkst par to, ka man nav lampiņu un nevainīgais jautājums par to, kādās cenās viņš tās pārdod, vainagojās ar jaunām velosipēda gaismiņām manā riteņa groziņā (PAR BRĪVU)!

2.       Situācija – nozaudētais maks

Ļoti slikta diena. Garastāvoklis uz nulles. Šķiet, ka sākusies depresija un nekam vairs nevar saskatīt jēgu. Izlemju nobastot dāņu valodu un tā vietā satikt Jonasu, lai mazliet no visa atslēgtos. Satikāmies, pasēdējām restorānā, un drīz vien ar riteņiem devāmies uz manām mājām. Tā kā nebija daudz mašīnu, braucām viens otram līdzās uz ceļa, kur nebija riteņbraucēja celiņa, līdz pēkšņi viena no pretim braucošajām mašīnām apstājas ceļa vidū un kaut ko uz mums kliedz. Priekšā sēdēja arābs un divas lakatainās. Domājām, ka šie izkūkojuši prātu un kaut ko burkšķ par to, ka braucam līdzās. Nu neko, devāmies tālāk. Kad pēc kāda laika nogriezāmies uz mazāks ieliņas, ceļu pēkšņi nogrieza tā pati arābu mašīna, ko redzējām iepriekš. Sākumā nesapratu, kas par lietu un ko viņi no mums grib, līdz pēkšņi šoferis priekšā novicina manu krokadīlādas maku, kur iekšā bija visa mana „bagātība”. Abas manas kredītkartes, tikko atjaunotās tiesības, tikko uztaisītā ID karte, studentu, ESN kartes, mana sociālās drošības karte, mēnešbiļete, darba caurlaide, utt. Izrādās, šoferis ir saucis un teicis, ka man izkritis maks, un tā kā es neesmu reaģējusi viņš apmetās riņķī, savāca manu maku un metās man pakaļ. Es biju šokā. Tāda veiksme un neveiksme vienlaicīgi. Tā kā diena bija bijusi tik slikta, šo situāciju uzņēmu kā „Dieva zīmi”, ka viss var būt daudz sliktāk kā mēs iedomājamies, un ka nevajag pārdzīvot par sūdiem. Godīgi sakot, visas pārējās ķibeles uz atgūtā maka fona kļuva smieklīgas un bezvērtīgas.

Labi, laiks šī ieraksta kulminācijai...

„Elīn, es Tevi gribu iepazīstināt ar savu mammu!” Šausmas. Nē! Iepazīšanās ar mammu nozīmē, ka tas viss ir kļuvis nopietni. Bet, es negribu nopietni. Es gribu viegli un bez steigas.

Vienreiz no šī „aicinājuma” veiksmīgi izvairījos, jo, kad tiku aicināta braukt pie Jonasa mammas uz lauku mājām, man bija jāstrādā. Taču šoreiz izvairīties nevarēju. Vēl jo trakāk, tikai vienas mammas vietā – man nācās iepazīties ar visu ģimeni. Tā kā Jonasa vecākais brālis savā īpašumā iegādājies dzīvokli, visai lielajai saimei nācās doties to ievērtēt. Tur bija visi - mamma, mammas māsa, mammas māsas vīrs, brālēns, brālēna draudzene un, protams, brālis.

Godīgi sakot, īpašā sajūsmā par šo satikšanos nebiju, tāpēc, ka zināju, ka viņi visi savā starpā runās dāniski un es kā tāda muļķe sēdēšu un bolīšu acis. Kādu gan iespaidu es vispār varu atstāt, ja nevaru iesaistīties nekādās sarunās vai kaut vai kopīgi pasmieties par kādu no jokiem. Līdz ar to, es sākumā stīvējos pretī un teicu, ka neiešu, taču Jonasa pierunāta un savas mammas pārliecināta tomēr aizgāju.

Cik es saprotu, Jonasa brālis ir ļoti bagāts un kārs uz skaistām un dārgām lietām. Tā nu nav brīnums, ka jauniegādātais dzīvoklis atrodas luksus rajonā, kur auto stāvvietas vietā, viņam pienākas īpaša vieta laivu piestātnē. Cik es saprotu, tad brālis šai ģimenē ļoti atšķiras, jo Jonasa mamma, piemēram, ir pilnīgs hipijs.

Kad ieradāmies, tad visi draudzīgi nāca man paspiest roku un iepazīties, taču īpašu uzmanību neviens man neizrādīja. Varbūt vienīgi Jonasa mamma, kas metās man visu izrādīt. Taču lielāko daļu laika es pavadīju pļāpājot ar brālēna draudzeni Stīni, jo zināju viņu no darba. Taču Stīnes angļu valoda ir briesmīgā līmenī, tāpēc nekāda aizraujošā sarunu biedrene viņa viss nebija.

Kad dzīvoklis bija apskatīts, visi devās „ekskursijā” pa apkārtni. Viņi nepārtraukti smējās, mētāja jokus un kopumā atstāja ļoti laimīgas, saticīgas ģimenes iespaidu. Diemžēl man tas nebija pats jaukākais laiks, jo neko nesapratu. Pēc pastaigas, un kafijas krūzes, devāmies uz Jonasa tantes mājām, kur kopā paēdām pusdienas. Tur jutos vissliktāk, jo visi runāja un smējās, kamēr es sēdēju, neko nesaprotot. Ik pa laikam ar mani sāka runāt Jonasa onkulis, bet viņa angļu valoda, akcents un balss kopumā veidoja ļoti grūti saprotamus teikumus un līdz ar to nekāda aizraujošā saruna tā nebija. Bet galu galā tas nevilkās ilgi un mēs drīz vien devāmies prom. Atlikusī diena bija jauka un galu galā es priecājos, ka tomēr aizgāju. Taču šī situācija lika man aizdomāties, vai šāda veida attiecībām, kur katrs runājam citā valodā, ir potenciāls?! Nezinu, vai kādreiz spēšu brīvi justies ar viņa ģimeni, un par manējo nemaz nerunāsim. Loti dīvaina situācija.