Sis ieraksts bus tapis mazliet citadaks, ka parasti. Pirmkart, jau ar ieverojami lielaku pauzi un, otrkart, ar nekaunigi uzkritosam pareizrakstibas kludam. Diemzel, mana jaunaja datora ir uzstadita parak sarezdzita programa, lai es saprastu, ka pie velna dabut kaut vai valodu, ko velos. Parasti blogus rakstiju uz veca datora, bet ta ka tagad man cela uz/no darba ir japavada vairak ka 30min, nolemu laiku pavadit ne tikai interesantak, bet ari lietderigak.

Vispirms gribu palielities ar veiksmigu prakses noslegumu. Jau 2 nedelas esmu briva no tad jau iestajusas ikdienas rutinas. Atkartosos jau kuro reizi – ta tiesam bija vienreizeja pieredze, par ko esmu loti pateiciga, bet sev tadu darbu tomer nespeju iedomaties. Man ir vajadziga kaut kada dzilaka vertiba tam, ko daru. Ja, man patik mode, man patik si industrija, bet es ticu, ka ari taja var atrast ko vairak piemerotu man. Pateicoties sai pieredzei, man kluva daudz vienkarsak izlemt par turpmakajiem 1,5 gadiem (izglitibas zina). Vakar iesniedzu papirus uz TopUp bakalaura programu “International Sales and Marketing Management”. Velos turpinat macibas taja pasa skola, kur sobrid, jo lidz sim nevaru teikt nevienu sliktu vardu. Esmu vairak ka apmierinata, lektoru profesionalitate ir neizsakama. Nakamnedel dosos uz skolu, lai vairak noskaidrotu Erasmus prakes iespejas. Velos nakama gada sakuma izmantot iespeju un uz semestri but apmainas studenta loma. Lai cik netipiski man tas varbut ari neizklausitos, bet uz pusgadu velos aizbraukt kaut kur kur ir silts, kaut kur kur nav jastreso par naudu vai macibam. Velos vienkarsi atpusties un tadas valstis noteikti ir Portugale, Spanija un Italija. Ta nu viena no sim vietam, cerams klus par manam (islaicigajam) nakamajam majam.

Protamas, lai piedzivotu ko tadu, man ir jasapelna pietiekami daudz naudas, lai varu ne tikai izdzivot 5-6 menesus jauna vieta, bet ari, lai atgriezoties, man vismaz uz 3 menesiem butu variants B, ja nu gadijuma nevaru atrast darbu (par ko gan smagi saubos). Pagaidam plans darbojas. Vasarai esmu nodrosinajusies ar daudz un dazadiem darbiniem, un soreiz izlemu, ka velos stradat baltos (nodoklus maksajosus) darbus. Pirmkart, jau man riebjas tirisanas/auklesanas darbi, otrkart, esmu jau taja vecuma, kad ir svarigi, lai butu, kas vertigs, ko ierakstit CV, un, treskart, nakama gada aprili man bus lielie prieki, kad sanemsu atvalinajuma naudu, kas bus krajusies no katras algas, ko busu sanemusi. Sogad tie bija Ls 500, un tas pamata bija tikai no naktskluba. Ta nu, ja man tagad jauzskaita visi savi darbi, tad tas skan apmeram ta: brivdienas veljoprojam naktskluba, un riti ir vai nu 4-zvaigznu hoteli, kur stradaju brokastu bufete, kur man jagada, lai viss butu tirs un skaists un, lai viesi butu apmierinati, vai nu kruiza kompanija, kur man 3h jabut ara, saulite un japalidz kruiza turistiem atrast karte vietas, uz kuram vini izlemusi doties. Abi darbi ir loti labi atmaksati, ar fantastiskiem kolektiviem un ziniet – braucu uz tiem ar lielu prieku un nemaz ar sajutu, ka tas butu darbs. Vel man ir ligums ar vienu citu kruiza kompaniju, kur mani pienakumi bus mazliet citadaki, bet kadi tiesi es vel nezinu, jo man tur vel nav bijusi maina. Visi sie darbi ir ar “atverto kontraktu”, kas nozime, ka mainas man tiek piedavatas un tas ir atkarigs no manis, vai tas pienemu, vai ne. Un tas ir super, jo perfekti varu planot pati savu laiku. Bez siem darbiniem, man vel jo projam ir tirisana pie Sergio un aukles darbs pie Tomasa. Sie darbini gan man ir loti reti (varbut vienreiz pa 2 nedelam), tacu ta ka tos apvienot ar maniem jaunajiem darbiem nav nekadu problemu, neesmu tos atmetusi.

Loti gaidu 1.juuniju, jo tad busu beigusi savu kursa nosleguma darbu, konta ieripos visas manas algas un kas pats labakais – teoretiski bus sakusies vasara. Vasara solas but vienkarsi perfekta. Planoju laiku pavadit kvalitativi ar draugiem, pie dabas, celojot apkart, utt. Apnikusas jau ballites, kas savu vertibu jau sen ka zaudejusas. Junija pie manis uz nedelu brauks ciemini – mamma, ome un masa. Uzreiz pec vinu ciemosanas, uz nedelu dosos uz Roskilid, kur stradasu ka brivpratiga Roskildes Festivala. Ta sciet bus vasaras superigaka dala. Abas ar Neldu pardosim popkornu un baudisim visas festivala privilegijas par tiru velti. Tiem, kas nezina – Roskildes Fests ir viens no Eiropas slavenakajiem festivaliem, un Positivus tam pat nestav klat. Bez ta visa, velos pacelot ar stopiem pa Daniju. Dzivoju seit jau gandriz 2 gadus, bet tik daudz kas vel nav apskatits. Pluss, taka viena no Telas draudzenem dzivo 5 min attaluma no mums, un vinas kojas dzivojosajiem ir atlauts iret par brivu laivas, ta ir tapusi par musu luksus izklaidi. 2 reizes jau esam izdzivojusas pa udeniem un labi pavadijusas laiku. Super!

Bet ka man vel ir gajis? Paris dienas atpakal nosvineju savu 21. dzimsanas dienu. Uzaicinaju paris draudzenes uz pusdienam, un velak devamies balleet uz pilsetu. Vispar dizi balleties man vairs nesanak, un nava ari ta ka baigi gribas. Paris nedelas atpakal, mums skola bija tusins. Tas bija tiri labs, bet ar draudzeni beigas ta pat atapamies pilseta. Tad vel vienu reizi ar Veroniku biju uz vinas skolas balliti, kas laikam bija vieniga, kad tiesam var teikt – gaja super!

Sobrid man citigi butu jaraksta savs kursa nosleguma darbs, bet iet gruti. Es nepartraukti esmu nogurusi, un ka keros tam klat, ta saku zavaties un aizmiegu. Jeb otrs variants – atrodu kaut ko citu ko darit, piemeram, tirit maju. Sviests. Man ir dusmas uz sevi, jo negribu kaut ko neko tur sarakstit. Es gribu uzrakstit tiesam labi, jo zinu, ka mana skolotaja to no manis to sagaida, un es vienkarsi pec butibas esmu perfekcioniste.

P.S. Viens no pedeja laika lielakajiem parsteigumiem un personigajiem projektiem man bija jauna ritena iegade. Ja Danija velos iegadaties labu riteni, ir jarekinas uz vismaz Ls400 lieliem teriniem, preteja gadijuma varu ceret uz tadu pasu sudu, kads man jau bija. Protams, ta ir parak liela nauda, tapec izlemu, ka riteni varu nopirkt Latvija un tad ar vienu no miljons businiem, kas piedava kravas atvesanas pakalpojumus – to atgadat pie sevis. Wuhu, viss izdevas, ka planots un nu man ir jauns, skaists, stalts, melns “zirgs”. Kad sakuma to atpakoju, nespeju vien beigt priecaties. Protams, lidz momentam, kad regulejot augstak sturi, to sacakareju un izravu pa visam, pec tam vairs nekadi nevarot to dabut atpakal. Domaju, ka apraudasos aiz dusmam. Beigas nacas vest uz darbnicu, bet viss beidzas labi. Man pat nepaprasija naudu, tapec pateiciba tiesi tur nopirku savu ritena ATSLEGU, kas man izmaksaja vairak ka Ls 20 :D

GODDAG GODDAG!

Esmu tik priecīga, jo beidzot ir pienācis tas moments, kad fiziski jūtu progresu savās dāņu valodas zināšanās! Beidzot varu aci pret aci runāt ar dāņu tautības cilvēku kaut vai pusstundas garumā! Jāatzīst gan, ka tas nav nācis viegli un es vēl jo projām esmu tālu no ideāla, bet smags darbs atmaksājas. Katru vakaru skatos dāņu televīziju, kur cītīgi sekoju līdzi vienam viņu realitātes šovam, klausos dāņu radio, lasu avīzes, praksē cik nu vien varu, komunicēju dāniski un cītīgi turpinu apmeklēt kursus. Starp citu, jā - esmu jau 4. modulī (no pieciem). Pats labākais, ka tagad, kad jūtu tādu progresu, gribas censties vēl vairāk un kļūt vēl labākai! Ceru, ka nepazaudēšu motivāciju un drīz vien varēšu runāt dāniski bez problēmām. Es pat vienu reizi dabūju auklēt dāņu meitenīti, kas angliski nesaprot ne vārda. Isabela ir mazā puikas pusmāsa. Viņa ir meitiņa Tomasa mammas jaunajam vīram. Ļoti smuka meitenīte, bet tai pat laikā - īsts velnēns. Nepagāja ne 10 minūtes pēc vecāku aiziešanas, kad Isabela jau bija paspējusi sev uzsist zilu vaigu ietriecoties radiatoros un Tomass saplēst puķu vāzi. Jā, garlaicīgi nebija!

Kas tad vēl interesants ir noticis pēdēja mēneša laikā? Marta mēnesis sākās vienkārši fantastiski, jo mani apciemoja mammuks. Mums ļoti nolaimējās ar laika apstākļiem, jo šķita, ka vasara jau klauvē pie durvīm. Saulīte spīdēja un mūs priecēja visu nedēļas nogali. Pirmajā dienā, abas devāmies uz designer forum, kur es no darba saņēmu divus ielūgumus. Šajā gigantiskajā pasākumā, visdažādākie brendi izpārdeva savas vecās kolekcijas ar atlaidēm, kas mērojamas līdz pat 80%. Abas nostaigājām tur līdz kājās piemetās tulznas un mugurā asas sāpēs, taču tas bija tā vērts. Nopirkām katra sev īstu trušādas vesti par nieka 600 kronām un citus labumus. Esmu ļoti apmierināta ar saviem pirkumiem. Tai pat vakarā atradām kaut kādu mistisku spēku iet ballēt. Mums pievienojās arī Ilze un Helin un mēs visas devāmies uz to klubu, kur strādāju. Tā kā alkoholu tur dabūjām par brīvu, kopš pulksten vieniem man ir pilnīgs black out un par to kā mums gāja, nemācēšu pastāstīt. Bet laikam jau pa lielam viss bija forši! Bet nedēļas nogale paskrēja ātri un drīz mammītei jau bija jābrauc atpakaļ uz Latviju. Tad arī sākās manas neražas...

Kā jau katru rītu, pēc pulksten septiņiem devos ar riteni uz staciju. Kā jau katru rītu...kavēju. Kā jau katru rītu, noskatoties, ka pretī man neviens nebrauc, 20 metrus, pēc luksofora šķērsošanas, ripoju pa pretējo riteņbraukšanas celiņu līdz stacijai. Vēl nobrīnījos, ka viens čalis baigi godīgi nokāpj no riteņa un soļo tālāk ar kājām. Iekšā pasmējos un lepni paceltu galvu, tos nelaimīgos 20 metrus turpināju uz riteņa, līdz BUM, mani apstādina policija. Ļoti augstprātīgs, aukstasinīgs vecis man sāk kaut ko murmulēt dāniski un, protams, tajā brīdī es vairs neko nesapratu un nezināju, kur lai aiz uztraukumiem liekas, jo par soda mēriem biju dzirdējusi pietiekami daudz, lai saprastu, ka esmu pamatīgā ķezā. Nekas nelīdzēja un viņš man lika iedot savu dzelteno karti ar maniem datiem. Teicu, ka esmu aizmirsusi viņu mājās, uz ko viņš man atbildēja, ka tad lai vienkārši nosaucu savus datus. Es tajā uztraukumā nespēju atcerēties savu personas numuru un, iedomājieties - es CENTOS to atcerēties, līdz beigās viņam nosaucu to pareizi! Kā es varēju būt tāda muļķe un visu viņam nosaukt pareizi, it īpaši jau tāpēc, ka viņš to visu rakstīja uz papīra!? Protams, iekšā viss aiz dusmām trīcēja un es biju tuvu asarām. Pirmais, ko atnākot uz darbu darīju, rakstīju policijai. Žēlojos, ka tā nekad neesmu darījusi, un ka man nav 70Ls, ko samaksāt par sodu. Jā, man uzlika 70 Ls sodu! Izsmiekls! Pēc tam gan es par sevi pasmējos, jo man nav gaismiņu, un tai tumsā viņi man vēl varēja uzlikt sodu par to, kas arī ir 70Ls un vēl arī par to, ka novietoju riteni zem zīmes, kur rakstīts, ka nedrīkst likt riteņus. Bet zem tās zīmes vienmēr ir kādi 20 riteņi un tā nekad nav bijusi problēma, bet nu....tur nekad arī nav bijusi policija. Karoč tā man gāja. No sarakstes, pēdējais, ko zinu ir tas, ka viņi izskatīs manu lietu. Pagaidām nekas man vēl nav atnācis, bet cik zinu šīs soda kvītis nāk vairākas nedēļas un tad pārsteidz un sabojā garīgo brīdī, kad to vismazāk gaidi. 

Lai nu kā, šobrīd man iet ļoti labi. Priekšā man ir vesela brīva nedēļa, jo prakses vietā visi ir aizgājuši atvaļinājumā. Šo brīvo nedēļu gan centīšos aizvadīt lietderīgi mācoties dāņu valodu, rakstot savu final project un meklējot darbu vasarai. Ceturtdien ar meitenēm nosvinēsim Lieldienas, kurām es par godu izcepšu kūku. Pagājušo nedēļ bija man kārta nest uz darbu kūku, un tā kā tā bija pirmā reize mūžā, kad cepu kūku, biju ļoti satraukusies. Taču 3,5h nebija aizvadītas veltīgi, jo kūka sanāca lieliska. Tā nu tagad vēlos šo kūku izcept priekš savām mīļajām meitenēm.

Šobrīd baudu brīvās un nesteidzīgās dienas. Man pat negribas ballēties. Ha, lai gan nav jau brīnums, jo pēdējās 5 nedēļas esmu kaut kā spējusi atrast laiku tusiņiem. Sākumā tas bija ar kolēģiem no kluba, pēc tam ar vienu paziņu izdomājām, ka varētu aiziet uz tādu netradicionālu randiņu - jeb vienkārši divatā aiziet patusēt, pēc tam pie manis ciemos bija mamma, pēc tam izgāju ar savām meitenēm un šo ceturtdien es biju ar Veroniku viņas skolas ballītē. Visas reizes bija super foršas un es nenožēloju nevienu no tām, taču tagad gribas bišku padzīvot tā mierīgi. Gan jau vasarā iztrakošos! Un vēl ko man gribās...man gribās sākt skriet. Lai gan šeit atkal ir ziema, saulīte spīd un priecē...varbūt beidzot ir laiks sākt piepildīt savu ieceri? Hm?

Labi, šai reizei tas arī viss!

Atā!

Prakse

Nu ko, vēl viens mēnesis ir pagājis, atstājot atmiņās daudz un dažādu notikumu, un tā kā beidzot esmu atradusi laiku - es ar tiem šeit padalīšos. 

Visapkārt dzirdu manu kursa biedru mācību prakšu pieredzes, kas lielākoties nav īpaši pozitīvas, nemaz nerunājot par tiem, kuriem šādu pieredžu vispār nav. Jā, ir arī bariņš tādu, kas savas prakses ir noviltojuši un īstenībā šos trīs mēnešus pavada vai nu kaut kur uzpelnoties vai arī vienkārši atpūšoties mājās. Es gan nezinu, kas šai gadījumā ir sliktāk. Vienīgais, ko es zinu un varu atviegloti secināt - man ar praksi ir ļoti nolaimējies. Ir nenoliedzami grūti, it īpaši tāpēc, ka pēc 8h darba dienas man ir jāuztraucas par to, kā nomaksāt rēķinus un turēt līdzi dāņu valodas lekcijām. Šķiet, ka esmu jau pieradusi pie tā, ka nepārtraukti jūtos izsmelta, pārgurusi un pilna ar stresu, un tieši tas iespējams bija par iemeslu vēl vienam garam slimības periodam. Šī bija jau trešā reize pāris mēnešu laikā, kad smagi saslimstu un pie vainas nav nekas cits kā vājā imūnsistēma, ko noteikti ietekmējis mans saspringtais dzīvesveids. 

Tā bija aizpagājusī otrdiena, kad pēkšņi no rīta man sākās aizdomīgi spēcīgs sauss klepus, kas turpinājās visas dienas garumā. Pēc prakses biju norunājusi tikties ar meitenēm par godu manas garderobes māsas vārda dienai. Kad sēdējām kādā ļoti jaukā kafejnīcā un baudījām karsto šokolādi, sāku justies aizvien sliktāk un sliktāk. Kad biju tikusi līdz mājām, trīcēju pie visām miesām un izmērot temperatūru secināju, ka tā ir jau pāri 38 grādiem. Sākumā šķita, ka tas pāries tik pat ātri kā sācies, bet diemžēl es kļūdījos. Mājās nogulēju līdz pat nākamajai otrdienai. Īstenībā šīs laiks šķita daudz ilgāks, kā tikai viena nedēļa. Līdz pat piektdienai nekādi nevarēju dabūt zemē tempratūru, kas vienu brīdi jau sasniedza 39.3. Trakākais, ka šeit Dānijā palīdzību ir praktiski neiespējami dabūt. Zvanot ātrajiem vai "ģimenes ārstam", labākā gadījumā varu sarunāt, ka PATI saviem spēkiem nokļūšu līdz vienam vai otram. Ja vien tu nemirsti nost, šeit neviens pie slimnieka nebrauc. Medicīniskā aprūpe Dānijā ir šausmīgāka, kā kādā no trešās pasaules valstīm. Par šo nozari varētu rakstīt šausmu stāstus. Vairāki mani paziņas, kas vairs nespējuši izturēt šo marazmu, pēc palīdzības braukuši pat atpakaļ uz savām dzimtenēm. Godīgi sakot, bija brīdis, kad ar mammu apspriedām līdzīgu rīcības soli, jo lai kas tas bija, kas mani piemeklēja - tas progresēja un negribēja atkāpties un viss, ko šajā situācijā izdarīja mans "ģimenes ārsts" bija izklaušināja plaušas un pēc 2 min sarunas teica, ka man viss būs labi un lai es braucu mājās. Saskaroties ar medicīnisko aprūpi Dānijā, man ir sajūta, ka pat es šo darbu varētu veikt labāk. Lai nu kā, izdzīvojot šo murgu, tikai vēlreiz pārliecinos, ka par sevi vajag rūpēties un saudzēt. 

Tā nedēļa, ko nogulēju mājās bija ne tikai fiziski, bet arī emocionāli smaga. Jā, man šeit ir daudz labu draugu, bet tas nav tas pats, kas ģimene. Šim briesmīgajam slimības posmam man nācās iet cauri pilnīgi vienai, un nebija neviens, kas man palīdzētu. Man nācās pašai sev gatavot ēst, vārīt tējas, mazgāt traukus, utt. Pirmās dienas es vispār miru badā, jo nebija neviens, kas aizietu uz veikalu. Jā, emocionāli bija ļoti grūti, jo tā riebīgā vientulības un bezspēcības sajūta bija mani pilnīgi nospiedusi. Protams, arī fakts, ka kavēju savu mācību praksi bija grūti sagremojams. Šī ir fantastiska prakse, kur gandrīz katru dienu iemācos ko jaunu, tāpēc bija žēl apzināties, ka pazaudēju veselu nedēļu zināšanas. Labi, ko nu vairs par šo tumšo periodu spriedelēšu. Viss ir labs, kas labi beidzās un, paldies dievam, viss beidzās labi. It īpaši jau tāpēc, ka mammai mani palika tik žēl, ka viņa nolēma mani martā apciemot. Tā nu 1. martā ierodas mans mīļais ciemiņš ar kuru kopā pavadīsim nedēļas nogali. Esmu sajūsmā!

Lai gan nemitīgi slavēju savu mācību praksi, tā īsti neesmu atklājusi, kā tad man tur iet. Pamatā manas dienas ir līdzīgas. Ierodos darbā 8:00, uzvāru kafiju, papļāpāju ar vienu, otru un trešo kolēģi. Tad izskatu epatsu un atbildu potenciālajiem aģentiem un izplatītājiem ar kuriem esmu tikusi kontaktā. Pēc tam vēlreiz pārskatu un atjaunoju diskusijas, kurās meklēju mūsu firmai aģentus un izplatītājus visā Eiropā. Līdz šim esmu atradusi vienu Šveicē par ko mans boss ir lielā sajūsmā un nespēj beigt vien mani slavēt. Lai nu kā, pēc tam, kad esmu beigusi pirmīt minēto, sāku pildīt uzdevumus, ko šefs man noteicis iepriekš. Vienreiz nedēļā man ir jāatjauno stock list, kas ir garš, garlaicīgs, bet ļoti atbildīgs darbs. Kad esmu visu paveikusi, ķeros klāt pie sevis sāktajiem mazajiem projektiem, kas ir domāti firmas labā. Šefs mani atbalsta un ir priecīgs par iniciatīvu, ko izrādu. Jūtu, ka viņš man uzticas un ir ļoti apmierināts ar manu darbu. Viņš pat mani vienu dienu izsauca uz meeting, kur atklāja viņa un Aleksa (otra īpašnieka) jaunāko biznesa plānu, par kuru nezinot PILNĪGI NEVIENS. Viņš jautāja vai esmu ieinteresēta palīdzēt šī plāna tapšanā, jo viņš ir ievērojis, ka man esot ļoti labas researcher dotības. Protams, piekritu, lai gan šis projekts pilnībā nav saistīts ar modes industriju. Tas ir absolūti cits bizness, ko viņi plāno drīzumā uzsākt. Katrā ziņā esmu pagodināta un pieļauju, ka rīt mums būs tikšanās, kur apspriedīsim informāciju, ko esmu atradusi. 

Dažreiz palīdzu Ninetei (otrai praktikantei) ar sadzīviskākiem pienākumiem noliktavā. Man pret to nekas nav pretī, jo tā ir laba iespēja apskatīt visus mūsu produktus un tā kā esmu nolēmusi daudzus no tiem iegādāties, varu labāk izlemt, ko tieši vēlos savā īpašumā. Mēs visu varam iegādāties ar aptuveni 70% atlaidi un izrādās 5 rotas varam iegūt pat par brīvu. Vai nav lieliski? Esmu sajūsmā - šī kolekcija ir tik burvīga. Mmm...

Kad ir mana nedēļa gatavot ēst, tad diena vispār aizskrien nemanot, it īpaši pirmdienās un trešdienās, kad vēl jāiet uz veikalu pēc produktiem. Es nezinu, kā pārējām meitenēm, bet man parasti viena reize izmaksā pie 50Ls. Īstenībā, ja tā padomā - kompānijai šī barošana izmaksā diezgan daudz naudas, bet kas tad man...man labi, jo varu ļoti daudz ietaupīt tagad uz ēšanu. Es pat brokastis vairs neēdu mājās, bet gan darbā. 

Vissinteresantākā bija manā trešajā nedēļā, kad Kopenhāgenā norisinājās modes nedēļa, kur, protams, arī mūsu kompānija tika pārstāvēta. Trešdienā ar vienu no menedžerēm un Nineti devāmies uz izstādes norises vietu, kur pievienojās arī aģente, lai uzstādītu stendu. Tas aizņēma apmēram 6h, bet rezultāts un pieredze bija tā vērta. Tas bija interesanti vērot kā dažnedažādie brendi gatavo savus stendus un kā izstādes norises vieta ne no kā pārtop par glamūrīgu modes paradīzi. Tad nu no ceturtdienas līdz sestdienai es dabūju pieredzēt, ko nozīmē strādāt izstādē un mēģināt piesaistīt potenciālos veikalus iegādāties mūsu preci. Tas bija interesanti un aizraujoši. Visapkārt varēja vērot stilīgas, bagātas modes pasaules haizivis. Visas šīs dienas strādāju kopā ar mūsu menedžeri, aģenti un vienu no TOKYO JANE galvenajām klientēm, kas palīdzēja izstādē. Tas bija tik forši un vērtīgi, jo sevi spēju iedomāties visās trīs lomās, tāpēc strādājot ar šīm dāmām, man bija iespēja uzdot dažnedažādākos jautājumus, kas man palīdzētu aptvert, ko pati vēlētos nākotnē darīt. Sestdienas vakarā sākās nejaukākā daļa, kad viss bija jāvāc nost, bet arī tas izvērtās pieredzē. Tā kā mana caurlaide derēja visās 4 izstāžu vietās, svētdien ar draudzeni devāmies uz lielāko no tām, kur vērojām bērnu modes šovu. Tas bija lieliski un jautri. Noteikti nenožēloju. Menedžere bija ar mani ļoti apmierināta un es pat dzirdēju kā viņa mani visiem slavē. Tas ļoti priecē.

Nu ko, pa lielam tā man iet. Gan labi, gan slikti...bet tāda jau tā dzīve ir. Ja nebūtu slikto momentu, tad labie nešķistu tik saldi. Man prieks, ka var just pavasari nākam un to, ka dienas paliek garākas un siltākas.

Sveicieni!

Darba rūķis

Nezinu, cik daudz vairs palikuši manas dzīves un ikdienas lasītāju, bet kaut kā es jūtu to nepieciešamību iemūžināt savu vēsturi šeit kaut vai ar pamatīgi lieliem pārtraukumiem, tāpēc nekur neesmu pazudusi...

Šobrīd mana ikdiena ir pilnīgi citādāka kā tad, kad pēdējo reizi šeit rakstīju. Esmu sākusi savu praksi kompānijā TOKYO JANE, kur izbaudu pilnas slodzes darbinieka dzīvi. Oficiāli prakse ilgst to 21. janvāra līdz 19. aprīlim, bet mēs ar manu priekšnieku vienojāmies, ka sākšu nedēļu ātrāk, lai labāk iepazītu kompāniju. Darbadiena ilgst no 8:00 līdz 16:00, bet tā kā pirmdienās un trešdienās man ir dāņu valodas kursi, lai līdz tiem nosistu laiku, darbā palieku līdz apmēram 17:00. Līdzīgi ir, kad eju pie Seržio uz tīrīšanu. Jā, tā kā praksē studenti nesaņem nekādu atalgojumu, es cītīgi strādāju un pelnu naudiņu arī bez visa tā, līdz ar to par miegu naktī nevaru sūdzēties - guļu kā nosista. Bet stundas prakses vietā skrien neaptveramā ātrumā, jo nav brīža, kad sēdētu bezdarbībā. Es strādāju mārketinga un pārdošanas departamentā,un man ir palaimējies, ka saņemu savai programmai atbilstošus uzdevumus. Šī kompānija tika sākta vairākus gadus atpakaļ pēc abu īpašnieku un manu galveno bosu - Mišela un Aleksa iniciatīvas. Ar gadiem šī kompānija ir ļoti augusi un nu tajā bez minētajiem kungiem strādā vēl 5 patstāvīgi darbinieki un 3 praktikanti. Cik saprotu kompānijai ir arī aģenti ārzemēs, jo tās darbība ir pa visu Eiropu, Āziju un pat Austrāliju. Visi darbinieki ir ļoti draudzīgi un izpalīdzīgi, tāpēc uz darbu eju ar prieku. Kopā šai uzņēmumā ir 3 departamenti, kur katrā ir viens praktikants. Praktikantiem ir tāds interesants papildus pienākums - sagādāt pusdienas visai darbinieku saimei. Īstenībā ir forši, jo katru dienu dabūju gardi paēst par brīvu. Un tā gatavošana ir tā, ka viens praktikants vienu nedēļu, otrs otru un trešais trešo. Šonedēļ bija mana kārta un visi par laimi izdzīvoja.  Starp citu vēl - tā kā dāņi ir īsti gardēži un nereti esmu dzirdējusi līdzīgas situācijas citās darba vietās, mūsu ofisā ir tāda tradīcija, ka katru piektdienu viens no darbiniekiem gatavo kūku. Man pa visu prakses laiku ir iekritušas 2 reizes, tā ka ja ziniet kādas labas receptes, lūdzu dalieties! 

Prakses vieta atrodas Kopenhāgenas centrā, tā ka no rītiem ceļos ap 6:00. Diezgan grūti ir pierast, ņemot vērā, ka iepriekš baudīju brīvlaiku, kad varēja gulēt cik tik tīk. Dažreiz man nāksies strādāt sestdienās, lai palīdzētu izstādēs. Man, protams, nekas nav pretī un es pat to pati vēlos, lai gan nezinu, cik viegli tas būs savienojams ar manu nakts darbu klubā. Bet nu kaut kā jau beigās izdomāšu, un galu galā - šāda saspringta dzīve man pamatā ilgs tikai trīs mēnešus.

Runājot par maniem pārējajiem darbiem...vēl jo projām strādāju gan kā aukle, gan kā tīrītāja, gan kā garderobiste. Kādu laiku atpakaļ pieteicos vairākos lidostu un ostu uzņēmumos par izpalīgu un vienā no vietām dabūju darbiņu. Tas sāksies kaut kad maijā un turpināsies līdz septembrim, pamatā pa sestdienām. Cik saprotu mans pienākums būs uzņemt tūristus un palīdzēt viņiem nokļūt no viena punkta uz otru ostas teritorijā. Precīzi nezinu, bet esmu dzirdējusi, ka tas ir viegls, interesants un labi apmaksāts darbs. Pilnīgi nekas nav pretī vēl mazliet uzpelnīties, jo šobrīd esmu ieslīgusi nabadzībā. Nu ne jau nabadzībā, bet josta jāsavelk, ja salīdzina patreizējos ienākumus ar pagājušo mēnešu ienākumiem. Jā, kopš atbraucu no Taizemes strādāju kā zirgs. 9 nedēļas pēc kārtas es strādāju katru piektdienu un sestdienu vidēji 10h dienā. Pa vidu man vēl regulāri bija tīrīšanas darbs un 2-3 reizes nedēļā aukles darbs. Tam visam vēl pa virsu dāņu valodas kursi un neaizmirsīsim eksāmenus. Klubā darbs bija nežēlīgs, jo cilvēku masas plūda straumēm un apsēsties mēs nedabūjām ne uz minūti. Tai laikā tieši sākās skarba ziema, kas paralizēja sabiedriskos transportus, līdz ar to manas auklējamās dienas pārvērtās īstā kamikadzes piedzīvojumā, jeb precīzāk - pārdzīvojumā. Iespējams šī smagā slodze un stress kļuva par rezultātu manai slimībai, kad atbraucu atpūsties uz Latviju. Jā, ceļā uz mājām jutos drausmīgi un beigās izrādījās, ka man ir vairāk kā 38 grādi temperatūra. Bet nu pēc pieredzes un apstākļiem, labāk, ka izslimojos mājās nekā šeit Dānijā.

Mājās gan mammīte un pārējie par mani labi rūpējās, tāpēc ātri vien tiku uz pekām. Laiku Latvijā ļoti izbaudīju. Pavadīju to ar ģimeni un tuvākajiem draugiem, apmeklēju izrādes un arī lutināju sevi ar dažādām skaistuma procedūrām. Jaunais gads arī beigās izvērtās tādā tīri neko piedzīvojumā ar manu pacanu Elinčiku un viņas draugu no skolas Paulu. Sākumā patusējām mājas ballītē, kur mēs pilnīgi nevienu nepazinām un tad devāmies uz centru, kur Elīnai spēlēja mīļākais dj. Godīgi sakot, īpaši daudz negāju ballēties - tikai pa jauno gadu un vēl vienu reizi pasēdējām "Pienā". Ne veselība atļāva, ne arī īpaši vilka šai aukstumā kaut kur iet. 

Ātri vien paskrēja manas divas nedēļas Latvijā un kad pienāca laiks doties mājās uz pāris dienām man pievienojās brālēns. Dienas mums ātri paskrēja, jo apskatījām ļoti daudz, ko Kopenhāgena piedāvā. Man prieks, ka viņam patika un, ka viss tik tiešām izdevās labi. Žēl gan, ka plānoto 3 reižu vietā, tusēt izgājām tikai 1 reizi, bet kā jau teicu - aukstais laiks īpaši nevilina. 

Kā jau pirmīt minēju, esmu atsākusi dāņu valodu un patreiz esmu 3. modulī. Eksāmens būs kaut kad martā. Nezinu, kā nolikšu, jo jūtos ļoti vāja salīdzinot ar pārējiem. Man jāmēģina atrast laiks un sevi piespiest mācīties apņēmīgāk. Labi ir tas, ka tagad mācos citā vietā, kas ir uz pusi tuvāk mājām nekā iepriekšējā. Skolotāja arī ir fantastiska, tāpēc neuzdrošinos izlaist nevienu lekciju...pat atsaku aukles darbam. Protams, ir grūti nosēdēt 2,5h un tēmas šai modulī arī ir briesmīgi sarežģītas - arhitektūra, māksla, vienlīdzība, vēsture, utt. Bet kaut kā jau cīnos...

Kaut kā jau vienmēr cīnos un beigās tikai varu ar sevi lepoties. Piemēram, neskatoties uz saspringto ikdienu, eksāmenus nokārtoju ļoti labi. Skolotāji atkal slavēja un atzīmes mani apmierina. Pašreiz man ir palikusi šī prakse un noslēguma darbs. Pēc tam sāksies 1,5 gadus ilgs bakalaurs, kura laikā vēlos doties Erasmus semestrī. Tāpēc šobrīd jāsāk cītīgi krāt naudiņa, lai gan vēl plānos ir tik daudz skaistu ceļojumu uz Bali, Jamaiku, vēlreiz Taizemi, utt.

Zinot sevi, mani sapņi vienmēr sasniedz nākamo līmeni, tāpēc viss kas atliek - nepadoties un turpināt cītīgi strādāt.

P.S. Man tagad ir jauns aksesuārs - lasāmās brilles! Grūti pierast, bet manuprāt izskatās labi :)

Atgriešanās (+Taizeme)

Nē, neesmu paliksi slinka un, nē, neesmu pārtraukusi rakstīt, vienkārši pēdējie 2 mēneši ir bijuši ļoti aizņemti un līdz ar to blogs bija pēdējais par ko spēju domāt. Godīgi sakot, šobrīd ir sācies laiks, kad pirmīt pieminētie mēneši būs tikai kā saldas atmiņas, jo klāt nu ir projekti, eksāmeni un daudz, daudz darba! Taču 23. decembris, kad došos mājās, ir kā gaisma tuneļa galā. Pietam - diezgan īsa tuneļa galā, jo tas ir jau pēc mazāk kā 2 mēnešiem.

Pa lielam skolā iet labi. Cenšos būt aktīva studente, lai skolotāji varētu mani ievērot, novērtēt un galu galā, lai viņi būtu tie, kas pieņem lēmumu ļaut man bez problēmām turpināt top-up bakalaura programmu mūsu skolā. Jo sistēma ir pavisam vienkārša: studentam jābūt spējīgam izcelties, sevi pierādīt un, protams, viņam/viņai jābūt labām atzīmēm. Taču tikai ar vienu no pieminētajām "aktivitātēm" neizbrauksi cauri, un es to ļoti labi apzinos. Jau šobrīd jūtu, ka lektori to novērtē, jo ne vienu reizi vien esmu saņēmusi pozitīvus komentārus vērstus manā virzienā. Patīkami! Protams, viss neiet tik gludi kā gribētos un galvassāpes galvenokārt sagādā priekšmeti ekonomikā. Bet te nu es pati esmu vainīga, jo šos priekšmetus esmu atstājusi novārtā jau labu laiciņu. Un jo ilgāk es neko nedaru, jo grūtāk ir sākt kaut ko darīt.

Taču man prieks un lepnums par sevi, ka beidzot esmu tikusi galā ar dāņu valodas 2. moduli. Eksāmens bija grūts un šķita, ka atkal būšu izkritusi, jo ļoti saspringtā ikdiena mani bija nogurdinājusi tik tālu, ka eksāmena laikā vairākkārt pieķēru sevi pie pilnīgi citur aizpeldējušām domām. Bet viss ir labs, kas labi beidzas un tas nu man tiešām šoreiz beidzās labi. It kā jau varētu sākt 3.moduli, bet apzinoties, ka uz doto brīdi man tam absolūti nav laika, es dāņu valodas kursus atsākšu decembrī. Tad būs garām eksāmeni un cerams prakse arī būs jau atrasta.

Diemžēl es nedabūju praksi Egmont kompānijā, kurā tik cītīgi un vairākkārt centos pieteikties. Pat ne pēc 2 intervijām. Taču iemesls bija - viņiem nav pietiekami daudz uzdevumu, ko man dot. Lai nu kā, arī intervijas ir sava veida pieredze, tāpēc šobrīd cenšos no visa paņemt tikai to pozitīvāko. Protams, kad saņēmu otro atteikumu tas bija sāpīgi, it īpaši tāpēc, ka tajā brīdī biju tikko sākusi savu ceļojumu uz Taizemi, kas nozīmēja, ka 2 nedēļas mani prakses meklējumi būs pilnībā paralizēti, līdz ar to pamatīgs zaudējums laika ziņā. 

Uzreiz atgriežoties no Taizemes metos meklējumos. Pareizāk sakot nosūtīju spamu uz kādām 100 kompānijām, ko mūsu skola piedāvāja kā variantu. Pēc apmēram 7 kompāniju pozitīvas atbildes, sāku nožēlot savu rīcību, jo jutos ļoti apjukusi, ņemot vērā, ka dažas no kompānijām vispār nebija manu interešu diapazonā. Lai nu kā dažas šķita ļoti interesantas, kas atkal nav labi, jo ir grūti izvēlēties labāko un atbilstošāko. Šodien biju uz interviju kādā ļoti interesantā kompānijā, kas dizainē rokassprādzes un kaklarotas un pēc tam izplata visā Skandināvijā, Vācijā, Anglijā, Grieķijā un citur. Modes industrija ir aizraujoša un lietas, kas man būtu jādara ir gan atbilstošas manai studiju programmai, gan interesantas manai personībai, tāpēc ļoti jācer kā nākam pirmdien es saņemšu pozitīvu atbildi. Ja nē, tad man ir sarunāta vēl viena intervija nākam ceturtdien, kā arī vairākas kompānijas, kas izrādījušas interesi es vēl neesmu sakontaktējusi atpakaļ, bet, jā, - iespējas ir!

Protams, divu mēnešu laikā ir gājis raibi, un noteikti ir daudz interesantu notikumu, ko diemžēl esmu jau aizmirsusi, bet tad lai tie paliek vēsturei. Tagad labāk pastāstīšu, kā man gāja Taizemē.

Taizeme

Pirmkārt, jau gribas uzsvērt šo paradoksu par milzīgo atšķirību, kas valda starp viduvējo Latvijas un Dānijas studenta dzīves kvalitāti. Vai tas maz ir iespējams, ka students Latvijā var mācīties dienas programmā, strādāt aptuveni 20h nedēļā un spēt nomaksāt visus savus rēķinus, atļauties iet izklaidēties ar draugiem, pusdienot kafejnīcās, sevi lutināt ar dažādām jaukām lietiņām/gardumiem un, piemēram, manā gadījumā - aizbraukt 2 nedēļu garā ceļojumā uz Taizemi? Nedomāju viss. Protams, es nepelnu tā, ka varu katru mēnesi braukt ceļojumos, bet es pelnu tā, ka varu iekrāt un atļauties lielāka mēroga "pirkumus". Tas ir viens no pozitīvākajiem aspektiem esot studentam Dānijā. Protams, viss neiekrīt pats no sevis rokās, bet šeit nekas nav neiespējams.

Bet atgriežoties pie Taizemes...

Biļetes nopirkām jau aprīlī, tāpēc gaidīšanas process bija gandrīz vai 6 mēnešu garumā. Šis arī bija laiks, kad cītīgi liku kronu pie kronas, lai galu galā varētu aizbraukt un atpūsties tur uz 100%. Pozitīvākā lieta par Taizemi ir tā, ka tur viss ir neiedomājami lēts. Kā dažus no piemēriem varu minēt:

• 1h ilga profesionāla Thai masāža visam ķermenim = 3.50Ls
• Lepnas vakariņas 2 personām jūras krastā = 12Ls
• ~10km brauciens ar taksi Bangkokā = 1Ls
• 3 zvaigžņu viesnīca uz 5 dienām, 2 personām Bangkokā =100Ls
• utt.

Tātad viss ceļojums sākās no Kopenhāgenas, kad kopā ar mammu lidojām uz Helsinkiem, lai pēc tam sēstos lidmašīnā un dotos 10 stundu garā ceļā uz Bangkoku. Ierodoties šai Bangkokas milzīgajā lidostā palika mazliet neomulīgi, jo mēs bijām vienīgās, kas iztērpušās īsos šortiņos un kleitiņās. Tas bija pilnīgi sajūtams, kā cilvēki blenza. Pietam, gandrīz stundu mums bija jāstāv rindā pēc vīzas. Šajā rindā bija kādi 50 indiešu vīrieši,  mēs divas un viens vienīgs balts puisis mums aiz muguras. Tas bija drausmīgi neērti, jo visas asins sarkanās acis bija pievērstas mums. Paldies dievam, pēc vīzas saņemšanas mēs drīz vien ieplūdām tūristu pūļos, kur atkailināti ceļi un pleci nav nekāds pasaules brīnums. 

Ilgi lidostā nepalikām, jo drīz vien jau kāpām nākošajā lidmašīnā, kas mūs nogādāja pirmaja uz Koh Samui salas, no kuras ar prāmi devāmies uz Koh Phangan salu. Ārā valdīja elles karstums pie kura sākumā bija ļoti grūti pierast. Lai gan ņemot vērā mūsu svīšanas intensitāti, šķiet, ka pie karstuma mūsu ķermeņi tā arī nespēja pierast. Kamēr gaidījām prāmi uz nākamo salu, es nespēju noturēties un metos savā pirmajā peldē. Šokējoši, bet ūdens bija tieši tādā pašā temperatūrā kā gaiss, kas tajā brīdī nepavisam nešķita forši, jo ļoti gribējās atveldzināties. Galu galā, veidu kā atveldzēties atradām - Chang alus. Šis ir viens vareni labs, bet stiprs Taizemes alus. Kā ap vieniem dienā sākām dzert, tā ap 6 jau atlūzām šūpuļtīklos mūsu pludmales mājas priekšā. Taču pa vidu tam visam notika vairāki pastāstīšanas vērti notikumi. 

Kamēr gaidījām prāmi, mums par lielu draugu piesitās viens ļoti simpātisks angļu čalis vārdā Tonijs. Viņš bija viens no daudzajiem, ko satikām, kas ceļo viens pats. Nezināju, ka šādi ceļot ir tik populāri, bet Taizemē pieredzētais pierādīja kā kā vel ir! Lai nu kā, Tonijs mums uz prāmja tik pirka jaunus un jaunus Chang alus un beigās tik iesēdināja pareizajā taksī uz mūsu viesnīcu. It kā sarunājām palikt uz kontaktiem, bet mūsu stratēģija bija - neviens nav vērts, lai tērētu ar viņu vairāk kā vienu dienu :D

Ierodoties savā pludmales mājā, izrādījās ka visa korpusa īpašniece ir Dace no Latvijas. Pirmo reizi to izdzirdot man šķita ka daudzo Chang alus ietekmē esmu pārklausījusies, bet nē - nebiju. Viņa ar savu vīru, kas ir anglis to vietu pārpirka un nu jau 6 gadus veiksmīgi vada šo biznesu. Katrā ziņā, Dace un bārmenis izrādījās diezgan naski uz ballēšanu, tāpēc sarunājām tai naktī doties tusēt uz vietējo "klubu". Mums pievienojās arī 3 krievietes un vēl viens anglis, kas apmetās šai pašā korpusā. Ņemot vērā, ka tā bija mūsu otrā reize vienas dienas laikā kad tā teikt piedzeramies, nav brīnums ka man tās nakts otra puse ir pilnībā izdzēsusies no atmiņas. Vienīgais, ko varu pastāstīt ir tas, ka iepazināmies ar puisi no Ukrainas ar ko uz šīs salas pēc tam vēl saskrējāmies kādas 3 reizes un ar baru seksīgu austrāliešu. Šeit man nākas arī pielikt punktu.

Nākamais rīts bija vissmagākais mana ceļojuma laikā, lai gan 90% rītu bija smagi, jo 2 nedēļu laikā bija tikai 3 naktis, kad negājām "uzdzīvot". Protams, no gulēšanas nekas daudz netika, jo kā jau kārtīgas tūristes pa dienu braukājām pa pilsētu apskatīt un pieredzēt visu, ko Taizeme mums spēj dot. Vislabākais, ko tā mums deva bija stundu ilga masāža KATRU DIENU. Vienu dienu mēs stundu veldzējām kājas zivtiņu spa. Sajūtas ir neaprakstāmas. Pirmās 10 minūtes bija vienkārši neizturamas, jo kutēja tik ļoti, ka tas pat vairs nešķita smieklīgi. Bet kad pieradu, bija forši! Iesaku!

Nākamās dienas nakts bija veltīta Black Moon Party, kas bija galvenais iemesls, kāpēc mēs vispār uz šo salu devāmies. Šīs salas trakākā ballīte ir tā saucamais Full Moon Party, bet tas jau bija pagājis, tāpēc mums priekšā bija daudz mazākais, bet tā pat varenais pirmīt minētais baļļuks. Gāja karsti! Luminiscējošā gaisma, kas izcēla visas iespējamās krāsas, kādās bija saģērbušies un izkrāsojušies "apmeklētāji", uguns šovi, alkohola pārplūdums, +35 grādi, pludmale, kurā ik pa laikam iemesties pēc atveldzes, kolosāla mūzika, interesanti cilvēki, tas viss un vēl vairāk raksturo labāko nakti visā mana ceļojuma laikā. Pēc tam, kad ballīte bija cauri sākās vēl foršāka "ballīte" starp mums un jauniegūtajiem draugiem, bet tas jau ir cits stāsts :)

Katrā ziņā laiks, ko pavadījām Koh Phangan bija lielisks un noteikti mans mīļākais visa ceļojuma laikā. Mūsu bungalo, lielisks restorāns, bārs - viss pašā pludmales krastā. Ko gan vairāk var vēlēties? 

Pēc 3 dienām šai fantastiskajā paradīzē teicām tai ardievas un devāmies atpakaļ uz Koh Samui. Šī jau bija sala, kur tūristi bija ievērojami vairāk. Nedzīvojām vairs pludmales krastā, bet lai līdz tai nokļūtu aizņēma vien nieka 5 minūtes. Šai salā izvēlējāmies dzīvot tieši uz galvenās bāra ielas. Viss jau būtu jauki, ja tā nebūtu vienīgā sala Taizemē, kur ir pieņemts likums, ka klubi slēdzas tieši 02:00. Mēs gan kaut kā vienmēr iemanījāmies ballīti turpināt pludmalē, kas sāka kļūt mazliet nogurdinoši, jo nākamā rītā mazgāt drēbes un kratīt ārā smiltis no tām nešķita nekāds super darbs!

Bet arī uz šīs salas mūs sagaidīja daudz un dažādi piedzīvojumi. Pirmo nakti mēs notusējām pludmales ballītē, bet visas nākamās lielākajā un apmeklētākajā klubā Mango, kas atradās 2 minūšu gājienā no mājām. Uz šīs salas sāku ievērot, cik tur ir daudz Taizemju prostitūtas. Uz katra stūra! Tas bija dīvaini redzēt šos resnos pretīgos vecos baltos večus ar mazajām taizemju (gribētos teikt) skaistulēm. Šie skati bija redzami ik uz stūra gan dienā, gan naktī, gan uz salām, gan Bangkokā. Bet tas ir veids kā viņas pelna naudu un taizemieši ir iemanījušies pelnīt naudu uz pilnīgi visu. Naktīs apkārt staigā bērni, cenšoties pārdot visādus krāmus, dienās to dara pieaugušie. Nemaz nerunājot par visām ziloņu, tīģeru un citu zvēru atrakcijām. Masāžas uz katra stūra, ēstuves, krāmu bodes, utt. 

Pieminēšanas vērtākais noteikti ir manas vārda dienas baļļuks. Tā kā šai zemē neviens nesaprot, kas tā tāda vārda diena ir, es izdomāju visiem teikt, ka man ir 21. dzimšanas diena, jo kaut kā gribējās noķert to svētku sajūtu. Beigās mēs sasitāmies ar baigi foršu franču džeku kompāniju, kur viens bija tāds aktīvists, ka pēc kluba slēgšanas mēs visi gājām uz pludmali, kur pa ceļam viņš visus pēc kārtas aicināja uz manas dzimšanas dienas svinībām. Kopā savācās ap 20 pilnīgi dažādu, savā starpā pilnīgi nesaistītu cilvēku, kas man kā koris dziedāja Happy Birthday. Smieklīgākais, ka mana mamma bija kora priekšgalā un dziedāja tik ļoti no sirds, ka man tiešām šķita, ka man ir dzimšanas diena :D Tā noteikti bija jautrākā, foršākā nakts uz tās salas.

Tad mums par baigo draugu jau no paša sākuma bija piesities viens čalis no Holandes, kas dzīvoja mūsu viesnīcā. Viņš arī ceļoja pilnīgi viens, tāpēc kaut kā baigi mums pieķērās. Pēc kārtīgas izballēšanas pirmajā naktī, sākām no viņa izvairīties, bet visur kur iespējams, protams, uzskrējām viņam virsū. 

Ko vēl varētu pastāstīt par šo salu? Vispār satiksme uz salām bija ļoti citādāka, kā pilsētā. Ja te mēs atļāvāmies izīrēt mašīnu, tad kaut ko tādu darīt Bangkokā būtu īsta pašnāvība. Takši uz salām ļoti atšķīrās no tiem, kas bija pilsētās. Uz salām tie bija smieklīgi primitīvi un es pat dabūju pieredzēt braukt uz viena skūtera 3 cilvēki! Protams, taizemiešiem tā nav nekāda problēma. 5 cilvēku ģimene uz maza skūterīša ir pilnīgi normāls skats. Biedējoši, bet šķiet, ka viņiem tas nesagādā nekādas grūtības.

Salas pamest bija ļoti grūti, un kad ieradāmies Bangkokā sākām apsvērt domu pirkt biļetes atpakaļ uz paradīzi. Bet saņēmāmies un kaut kā noticējām, ka arī šai pilsētai ir kaut kas ko mums piedāvāt. Bija, bet ne 5 dienas, tāpēc, ja vēlreiz plānotu šo ceļojumu, laiks Bangkokā neilgtu vairāk kā 2 dienas. Netīra, skaļa, smirdīga, vienveidīga pilsēta. Tāds palika mans iespaids!

Man gan pirmā nakts bija jautra, jo satikos ar to pašu draugu kompāniju ar ko satusējām Black Moon Party. Arī otrā nakts bija jautra, jo izgājām uz vienu no slavenākajām tusiņu/iepirkšanās ielām, bet pēc tam beidzot ballītēm pielikām punktu, jo sapratām, ka pārāk daudz naudas aiziet nevajadzīgai veselības un skaistuma bojāšanai :D hah...

Pirmo reizi mūžā mums ar mammu sanāca tāda izgāšanās, ka kaut kā abas bijām pārēķinājušās datumos un līdz ar to bijām gatavas Taizemi pamest dienu ātrāk kā paredzēts. Somas sakrāmētas, pēdējās vakariņas ieturētas, skumju asara nobirdināta un noskaņojums nostādīts teikt ardievas vasarai. Taču tad pirms došanās pie miera, es telefonā pēkšņi pamanu datumu un saprotu, ka kaut kas nav tā kā vajadzētu. Galu galā izrādās, ka mums ir uzdāvināta vēl viena diena, ko mēs uz pilnu programmu arī izbaudījām! Jauki!

Mājupceļš paskrēja nemanot un skumjas par atgriešanos arī ir norītas, jo par tām vienkārši nav laika domāt. Esmu 100% ierauta dažādos darbos, tāpēc arī blogs ir tapis tik vēlu. Ļoti daudz ir palicis aizkadrā, bet tā kā esmu pārgurusi un ir jau ļoti vēls, vēlējos dalīties pašā svarīgākajā un interesantākajā! 

Godīgi sakot, likās, ka vairs nekad nesaņemšos šeit kaut ko uzrakstīt. Laiks iet uz priekšu un jauni notikumi tikai nāk klāt, bet jo vairāk tie nāk, jo lielāks slinkums ķerties pie rakstīšanas. Bet tā kā vēlos, lai  man ir vecumdienās ko atcerēties, esmu uzticīga savam blogam un rakstu!

Uzreiz ierakstu sadalīšu 4 tēmās - skola, darbs, izklaide un "mājas", jo ņemot vērā, ka ir pagājis gandrīz mēnesis kopš pēdējās reizes, kad rakstīju, man ir grūti veidot hronoloģisku stāstījumu par savu dzīvi. 

Skola

Skola atsākās 27. augustā un mana pirmā diena sākās kā katastrofa. Biju plānojusi piecelties 2h agrāk, ieiet dušā, smuki sataisīties, mierīgi doties ceļā un būt jau labu laiciņu iepriekš. Taču kaut kāda mistiska iemesla dēļ man nenozvanīja modinātājs un es piecēlos 45 minūtes pirms visa pasākuma sākšanās. Protams, beigās arī izskatījos tāda kā tikko piecēlusies un visu ceļu noskrēju kājām, jo nepaspēju uz autobusu. Galu galā nokavēju tikai 15 minūtes un tās pašas bija veltītas mielošanai ar skolas uzsauktajām brokastīm. Kāpēc es nebraucu ar riteni? Jo manam ritenim pēkšņi izrādījās caura riepa un pēc pusceļa nobraukšanas sapratu, ka tā ir briesmīga sajūta braukt ar tādu grabažu un apkārtējo uzmanība par izraisīto skaņu arī neizpalika. Bet problēmas ar riteni ir pavisam cits stāsts, kurš šoreiz nav tik būtisks, lai iedziļinātos. Kā jau teicu, diena iesākās kā katastrofa un ne ar ko diži labāku viņa nebeidzās, ņemot vērā, ka jaunās kurpes man bija noberzušas visas kājas. 

Taču ne tik labais sākums nav bijis par iemeslu sliktam turpinājumam. Pagaidām skola nav sagādājusi lielas galvassāpes, ja nu vienīgi ne tik veiksmīgā grupa, kurā tiku iedalītā sakarā ar vienu projektu. Protams, no otras puses uz neko izcilu tā pat nevarēju cerēt, jo esam palikuši tik maz, pēc tam kad visi ERASMUS devās mājās. Vietā gan ir nākuši pāris jauniņie, bet nekas ievērības aprakstāms. 

Izskatās, ka šis semestris būs diezgan viegls, jo pirmie projekti sākās tikai novembrī un eksāmeni decembrī. Pēc tam sekos 3 mēnešu prakse, gala projekts un esmu ieguvusi profesionālo grādu mārketinga menedžmentā. Skan gludi, bet jāatzīst, ka šai visā pagaidām ir viens dziļš robs. Šis robs ir pirmīt pieminētā prakse. Katram studentam pašam ir jāatrod firma, kurā viņš 3 mēnešus var stažēties un praksē pielietot iepriekš apgūtās mārketinga menedžera zināšanas. Valstij, kurā firma darbojas un kurā līdz ar to students 3 mēnešus dzīvos, nav nozīmes, taču es pat nepieļauju domu, ka mana prakses vieta nebūtu Kopenhāgena. Ir ļoti grūti šeit atrast internacionālu firmu, kas gribētu ņemt dāniski nerunājošu studentu, bet es nepadošos. Diemžēl esmu ieguvusi jau 2 noraidījumus, bet tas nedrīkst mani salauzt, jo lektori teica, ka viduvēji students izsūta 80 pieteikumus un tikai tad atrod prakses vietu. Es, protams, ceru uz daudz mazāku skaitli, jo esmu ieinteresēta strādāt labā kompānijā, nevis ka tikai kaut kur, taču jāatzīst - ir grūti. Dažreiz nervi uzsit un emocijas sprāgst, jo apziņa, ka neiegūstot praksi Kopenhāgenā, es zaudēju visus savus darbus, iespējams dzīvesvietu, utt...šī apziņa ir nepanesama. Bet kā jau teicu, es nevēlos trīs mēnešus kādam pienest kafiju vai būt izsūtāmais objekts. Es gribu strādāt un iemācīties, un kas zina, varbūt pat iegūt savu pirmo darba vietu pēc studiju beigšanas.

Arī dāņu valoda ir atsākusies. Tā kā iepriekš nenoliku otro moduli, man bija divas iespējas - vai nu likt testu atkārtoti, vai ņemt visu moduli no jauna. Izvēlējos otro variantu, jo sapratu, ka man tā pat nekur nav jāsteidzas! Šobrīd esmu ļoti priecīga par savu izvēli, jo darba un slimošanas dēļ man nācies kavēt daudz lekcijas, bet tas, ka neesmu klasē uz vietas, mani īpaši neietekmē, jo esmu jau to visu mācījusies. Protams, atkal esmu jaunā kolektīvā, kura sastāvā ir vēl 2 latvieši - jauns pāris, kas atbraucis uz Dāniju strādāt lauku saimniecībā, lai spētu nomaksāt visus savus kredītus, kas palikuši Latvijā.

Darbs

Kopš atbraukšanas, šī ir pirmā piektdiena, kad nestrādāju naktsklubā. Tā ka jā - 6 nedēļas nogales man ir aizvadītas smagā nakts darbā. Pirmās 2 nedēļas nogales bija briesmīgi garlaicīgas, jo siltā laika dēļ, cilvēki nenāca uz klubu ar virsdrēbēm, bet tagad jau viss ir mainījies un rīt ir pirmā sestdiena, kad nepieciešams, lai garderobē strādātu 2 meitenes. Ar kolēģiem man šobrīd ir lieliskas attiecības. Mans bulgāru draudziņš, kas sākumā baigi sita kanti nu ir nomierinājies un var teikt, kļuvis man par vislabāko kolēģ-draugu uzreiz aiz Veronikas. Pēc maiņas viņš mani baro ar savām sviestmaizītēm, reizi pa reizei atved mājās un vienmēr pažēlo, ja boss kaut ko uzrūc. Tad man ir viens cits draudziņš no Ungārijas, ar ko parasti kopā braucam mājās, jo viņš dzīvo tai pašā miestā, kur es. Vismaz ir kompānija. Pēdējās reizes vispār bieži sanāca palikt uz tādu vienkārši pasēdēšanu pēc darba ar kolēģiem. Paldies Dievam, esmu pieradusi pie sava perversā bosa un man tā vairs nav problēma, lai gan brīžam gan iet pa traku, bet tādās reizēs es to arī pasaku. Godīgi sakot, strādāšana šai klubā, būs man bijusi viena varen liela dzīves skola.


Tīrīšanas darbi man ir kļuvuši ļoti neregulāri. Marija pāris reizes uzzvanīja, bet tagad jau kādas 2 nedēļas nav bijušas ne skaņas. Seržio bieži ceļo, tāpēc dažreiz nedēļas ar viņu arī izkrīt. Taču, labi, ka piekritu un pārņēmu darbu no savas latviešu draudzenes Anitas, kam Kopenhāgenā bija prakse un kas nu jau ir atpakaļ Latvijā. Viņa auklēja vienu latviešu puisīti, kuru nu auklēju es. Tomasam ir 4 gadiņi un viņa mamma šeit dzīvo jau 10 gadus. Ieva ir kopā ar vienu spāņu čali, kam arī ir četrgadīga meitiņa, bet viņu es vēl neesmu redzējusi. Ļoti jauka ģimene un izskatās diezgan turīga, jo nu pat pārvācās uz 4 istabu dzīvokli, pilnīgi jaunā mājā un var teikt gandrīz centrā. Alga man arī ir lieliska - 10Ls stundā. Ieva ir tiešām baigi forša un saprotoša, jo ir gājusi cauri visam tam pašam, kam tagad cauri eju es. Tomass ir ļoti interesants puika. Viņš atgādina to puiku no multenes par Mazo Stjuartu. Īsts dabas pētnieks, un mājupceļš mums vienmēr paiet meklējot gliemežus un pētot katru sīkumu uz zemes. Brīžiem gan viņš čīkst par daudz un neklausa, bet es neesmu žēlīga un nolieku viņu pie vietas. Protams ne skarbi, jo negribu pazaudēt šo darbu, bet tā ar psiholoģisku noti! Pamatā man viņš jāsavāc no bērnu dārza, jāatved mājās un tur vēl stundiņa ar viņu jāpaspēlējas. Kopā tas aizņem 2h no manas dienas un 2 dienas no nedēļas. Taču oktobris mums vispār izkrīt, jo sākumā viņi brauc uz Latviju un tad es uz Taizemi, bet tad es ceru uz biežākiem tīrīšanas darbiem.

Izklaide

Ja es iedziļinātos un sāktu stāstīt par visām savām ballītēm, šis paragrāfs aizņemtu vairāk nekā visi 4 kopā. Taču tā kā nekas daudz par ko īpaši lepoties man nav, neiedziļināšos. Varu tikai pateikt, ka šī ir pirmā nedēļa, kad esmu izlēmusi nekur neiet. Iedomājieties - šodien ir slēgšanas ballīte manam Karel klubam, uz ko tik uzticīgi biju gājusi gandrīz gadu. Es pat neeju uz šo ballīti. Taču es īpaši nepārdzīvoju, jo esmu nolēmusi ieturēt pauzīti. Vismaz līdz braukšanai uz Taizemi, jo pēdējā ballīte man beidzās ar pamatīgu saaukstēšanos un nedēļu slimošanu. 

Esmu nolēmusi sevi izklaidēt kulturālāk. Piemēram, ar saldējuma baļļuku pie sava skolas biedra no dāņu klases. Nu labi, nav nekāds baļļuks - viņš vienkārši esot ģēnijs saldējuma taisīšanā un tā kā mēs abi dievinām šo gardumu, viņš mani uzaicināja pie sevis nobaudīt viņa māster darbu. Diemžēl šonedēļ nācās atcelt, bet es ceru uz nākamo trešdienu. Tad piektdien esmu uzaicināta arī uz viņa dzimšanas dienu, un ņemot vērā, ka viņš ir tāds kulturāls čalis, pasākumam arī vajadzētu būt foršam. 

Bez Kaspera man ir vēl viens jauns draugs ar kuru pavadījām lielisku dienu kopā. Viņš ir pirmais tiešām sakarīgais čalis, ko esmu satikusi pa ilgu laiku un līdz šim viņš ir pierādījis, ka ir pa tiešām foršs cilvēks un draugs. Piemēram, kad biju slima, viņš palīdzēja sazvanīt manu ārstu, jo tur priekšā bija dāniski runājošs automātiskais atbildētājs. Tas man šķita ļoti jauki no viņa puses. Es negribu iedziļināties detaļās, bet jā - ir forši. Rīt iesim iedzert kopā kafiju :)

"Mājas"

Nezinu, vai šis ir atbilstošākais nosaukums daļai, kur vienkārši vēlējos pastāstīt par sevi, savām pēdējā laika izjūtām un notikumiem, kas skāruši tikai mani. Kā jau iepriekš vairākkārt pieminēju, biju slima. Vēl jo projām esmu mazliet puņķaina, bet trakākais noteikti ir aiz muguras. Viens vakars bija tik traks, ka man nācās zvanīt ātrajai palīdzībai, jo nezināju, kas notiek - nenormālas sāpes galvā, reiboņi, smagi elpot, utt. Kungs pretējā klausulē teica, lai braucu uz slimnīcu ar taksi vai sabiedrisko transportu. Sapratu, ka nav jēgas, labāk gaidīšu nākamo rītu un zvanīšu ģimenes ārstei. Tā, protams, izrādījās tāda pati dura, bet nu viņa vismaz bija 5 min attālumā ar riteni. Aizbraucu uz viņas praksi, kur pēc diezgan paviršas izmeklēšanas viņa man konstatēja vīrusu, kas pāriešot pats no sevis. Sapratu, ka vienīgā, kas var man palīdzēt esmu es pati, tā nu dienā izdzēru miljoniem ingver tējas ar medu, ēdu veselus ķiplokus, citronus, dzēru pienu ar medu, utt. Pat pagatavoju sīrupu no sīpoliem un medus. Ticu, ka šis nenormālais vitamīnu lādiņš bija tas, kas ļāva atgūt dzīvību. Dzīvoju pilnīgā gultas režīmā, bet paldies dievam, ka man nebija nekādu darbu un skolā arī nekas īpaši svarīgs nenotika.

Taču šis laiks man bija emocionāli smags, jo biju viena un bezdarbībā. Sajutos ļoti vientuļi un galvā nāca tikai domas par manām problēmām ar prakses atrašanu, veselību, stulbo riteni, naudu, utt. Nu ar naudu mana lielākā problēma ir tā, ka nespēju taupīt. Riju kā cūka un vēl tās ballītes...bet esmu saņēmusies un par šo laiku pat negribu vairs domāt. Kopumā varu teikt, ka man iet labi un esmu laimīga meitene. Man ir ļoti noveicies ar dzīvokļa biedreni, kas ir īsta mīlulīte - izpalīdzīga, interesanta, jauka, utt. Mēs bieži vien nosēžam virtuvē un nopļāpājam vairākas stundas no vietas. Mums tiešām ir ideālas attiecības.

Atā!

AtpakaĻ

Nu ko, esmu atpakaļ uz trases un līdz ar to arī mani dienasgrāmatas ieraksti. Ir pagājis labs laiciņš kopš pēdējās „atskaites” par manu dzīvi, kas pēdējā laikā bijusi pārmaiņu un dažādu notikumu piesātināta.

Dīvainā kārtā man šķita, ka aizbraucot uz Latviju, visu mēnesi pavadīšu tikai ballējoties, bet sanāca otrādi. Gan pirms, gan pēc „atvaļinājuma” dzimtenē trakoju uz nebēdu, bet laiks, kamēr biju Latvijā tika aizvadīts salīdzinoši zolīti. Vispār mans mazais ceļojums aizritēja citādāk kā biju domājusi, jo nesatiku ne pusi cilvēku, ko labprāt būtu satikusi. Diemžēl man nācās secināt, ka Latvijā man pa lielam ir palikuši tikai paziņas, jo cik zinu no pašas pieredzes, laiku, lai satiktos var atrast vienmēr...vajag tikai gribēt. Taču šī situācija man ļāva ieraudzīt un apzināties arī to, kuri ir tie cilvēki uz ko varēšu paļauties vienmēr. Piemēram, bez manas mīļās vārda māsa un cīņu biedrenes Elīnas Mucenieces, šī vasara Latvijā būtu pilnīgi garām, bet pateicoties viņai – tieši otrādi, gāja leģendāri! Viss tas, ko mēs piedzīvojām nav vārdos aprakstāms un, godīgi sakot, labāk nemaz nevajag, jo brīžam gāja pārāk traki. Dažas situācijas ir uzlikušas zīmogu uz visu dzīvi, piemēram, iesaukas - Jūras Lauva un Smilšu Eņģelis. Ņemiet un saprotiet kā gribiet! :D Ar savu eņģeli pavadījām kopā katras brīvdienas. Galvenie ballīšu punkti bija Katrīnbāde, Koklītes, Vecrīga un, protams, POSITIVUS un Prāta Vētra Jelgavā. Pārējās nedēļas dienas es vai nu laiskojos pa Lilasti, vai skraidīju pa Rīgu no viena punkta uz otru, jo vienmēr, kad piespiedos braukt uz pilsētu, izlēmu, ka viss jāizdara pie reizes, lai nav kādu laiciņu atkal jābrauc. Tad nu parasti izskraidīju visus ārstus, veikalus, kosmetologus, bankas, satiku dažus draugus, utt. Protams, brīžam noilgojoties pēc sava eņģeļa, gāju ar viņu pusdienās. Elīnai tieši bija prakse Citadeles bankā, takā viņai nekāda lielā atpūta no studijām Nīderlandē nebija, jo kā nekā bija jāstrādā 7 dienas nedēļā! 5 bankā un 2 dzīvē :D

Godīgi sakot, mēnesis bija tiešām pietiekošs, lai atpūstos no darbiem un padzīvotos tādā pilnīgā bezrūpībā. Varbūt pat mazliet pārāk ilgs bija šis laiks, jo esmu sapratusi, ka šeit Dānijā jūtos daudz labāk un vairāk kā mājās. Šeit ir mana skaistā, lielā istaba, mans darbs, mana skola un draugi. Šeit ir vieta, kur dzīve iet uz priekšu tā, ka dienas skrien kā minūtes un man tas ļoti patīk. Vienīgais, kas man tiešām pietrūkst no mājām ir mana mīļā ģimene, harmoniskā Lilaste, ik-vakara gājiens uz jūru un Elinčiks, jo viss pārējais pa lielam man šeit ir.

Iepriekš aprakstīto vēl spilgtāk apstiprina fakts, ka kopš atbraukšanas šis ir pirmais brīdis, kad varu piesēsties pie datora un nesteidzīgi uzrakstīt, kā tad man iet. Un kā tad man iet?

Kopenhāgenā ielidoju pagājušās ceturtdienas vakarā. Man bija lieli kreņķi par smagajām somām, jo ja man viņas neliks lidostā izkrāmēt, tad vēlāk būs jādomā, kā lai ar tām tiek mājās. Izkrāmēt nelika, jo puisis, kas čekoja iekšā, izrādījās mans radinieks Miķelis. Tā nu mēs sarunājām, ka viņš pievērs acis uz tiem pāris liekajiem kilogramiem. Taču elle sākās, kad saņēmu somas galā. Viena svēra 25kg, bet otra 10kg, un nevienai no viņām nebija ritentiņi. Ar lidostas ratiņiem aizripoju līdz pašām metro durvīm (metro ienāk lidostā iekšā) un tad ielauztu mugurkaulu devos pārcēlos no metro uz vilcienu. Vilciena stacijā mani sagaidīja jaunā dzīvokļa biedrene Tela un kopīgiem spēkiem kaut kā aiznesām somas. Tas prasīja vismaz 30min.

Atbraucot nepavisam nebiju nogurusi un noskaņojums bija vērsts uz kārtīgu ballīti. Tā nu abas ar Telu sapucējāmies, iedzērām un devāmies uz manu mīļo Karel. Protams, šī nakts atkal izvērtās graujoša un Tela parādīja, ka nemaz nav tik mīļa un pūkaina :D Bet nepārprotiet, man viņa ļoti patīk un līdz šim mums nav bijušas nekādas problēmas. Tiešām super skuķis, ar ko var normāli parunāt, kārtīgi iztusēt un pārsmieties līdz asaru lēkmēm. Mēs esam ļoti sadraudzējušās un kopā pavadām daudz laika. Lai nu kā, pēc trakās ceturtdienas naksniņas, man sākās darba maratons. Klubā nostrādāju visu piektdienas/sestdienas nakti un, protams, vēl tīrīšanas darbs pie Seržio. Toties svētdien, kad bija ļoti skaists laiks (vispār Dānijā super laikapstākļi), abas ar Telu aizmināmies uz pludmali, kas izrādās ir tikai 8km attālumā. Taču lielākais piedzīvojums mums sekoja pirmdien, kad izlēmām stopēt uz Aarhusu. Viņa caur coach-serfing atrada kādu puisi pie kā mēs varēsim palikt un vienīgais, kas mums atlika bija tikt uz turieni. No mājas izgājām jau 7:00 no rīta un ar visu nokļūšanu līdz stopēšanas punktam un stopēšanu, pirmo mašīnu noķērām ap 9:00. Dāņu vīrietis, ap gadiem 40. Ļoti nesimpātisks un ar sliktu angļu valodu, bet, paldies Dievam, ar viņu ilgi nebraucām. Nākamā mašīna bija kaut kas līdzīgs fūrei. Sākumā negribējām kāpt iekšā, bet tad sapratām, ka večuks izskatās tīri miermīlīgs un ilgi jau ir stāvēts, takā riskēsim. Večuks tiešām bija miermīlīgs, taču runāja tikai vāciski. Tas, ka mēs nerunājām, neatturēja viņu ar mums daudz un dikti runāties. Viss jau būtu jauki, ja viņš nebrauktu ar 90km/h 110km/h atļautajā automaģistrālē. Ar viņu aizgāja kādas 2h. Pēc tam, kad bija palicis vairs pavisam maz, sāka zust cerība, jo ilgi nestājās neviena mašīna. Taču tad beidzot apstājās kāds kungs (ļoti līdzīgs pirmajam) un aizveda mūs līdz pat tā puiša durvju slieksnim. Gala mērķī bijām tieši 14:00.

Dzīvoklis atradās perfektā vietā, jo viss, ko gribējām apskatīt bija ne vairāk kā 2 km rādiusā. Pats Aarhusas centrs bija 1,5 km attālumā. Arī pati vieta bija jauna, stilīga...nu viss pa šiko. Čalītim bija 22 gadi un viņš šai divistabu dzīvoklī dzīvoja viens. Uzreiz varēja saprast, ka viņš ir izlutināts dānis, jo, piemēram, elektrība viņam dega visu nakti, arī trauku mazgājamā mašīna tika darbināta ik pēc dažām stundām, lai gan iekšā bija 3 šķīvji un dažas dakšiņas. Visa tā uztvere par naudu un dzīvi bija pārāk vienkāršota! Lai nu kā – dzīvoklis bija perfekts, tāpēc sūdzēties būtu pagalam stulbi. Es mums visiem pagatavoju pusdienas un tad ar Telu devāmies apskatīt pilsētu (starp citu, jā – es tagad baigi esmu sākusi gatavot). Taču nogurums ņēma virsroku un ap pulksten 23:00 mēs jau devāmies gulēt. Nākamā diena arī bija jauka. Bertio (tas puisis) mums pievienojās un mēs aizvadījām vienu kārtīgu tūristu dienu. Bija jauki. Un labi, ka tā, jo Telai bija iespēja vairāk sadraudzēties ar šo puisi, ar ko viņai vienai vakarā vajadzēja palikt, jo man pašai bija sarunāts randiņš ar senu brūtgānu, kas dzīvo Aarhusā. Viss noritēja gludi un trešdien ap 12:00 jau bijām gatavas doties atpakaļ. Šķiet, ka mašīnas neķērās tik ātri kā braucot šurp, bet tā pat – ātri. Smieklīgi, ka stāvot ārā tai karstumā, Telai saku, cik forši būtu, ja apstātos kabriolets un pēc 2 min, apstājās tieši sarkans kabriolets. Pie stūres sēdēja arābveidīgs tipiņš un sākumā mums negribējās kāpt iekšā, bet beigās noriskējām. Godīgi sakot, vienu brīdi man likās, ka ir cauri, bet lai gan viņš mūs pa taisno neaizveda, kur vajadzēja – viss beidzās labi. Nākamā mašīna bija kāds 55 gadus vecs dānis – biznesmenis. Pa ilgiem laikiem cilvēks ar PERFEKTU angļu valodu. Mazliet gan ar kaitinošu humoriņu, bet vismaz aizveda līdz mērķim. Pēdējā mašīna apstājās 3 minūšu laikā, un iekšā atkal sēdēja tāds dāņu biznesmenis, bet jaunāks. Ļoti runātīgs un interesants cilvēks, kurši izlaida mūs pie stacijas, no kuras paņēmām savu vilcienu un nokļuvām mājās.

Mājās bijām pēc 18:00, bet, lai gan nogurums lika par sevi manīt, nespēju atteikt savai latviešu kompānijai, kas rīkoja sālsmaizi. Elīna un Jānis beidzot dabūja paši savu dzīvoklīti netālu no centra. Kolosāla vieta. Atnākusi bija arī Ilze un Helīna. Mēs biki pasēdējām un tad ar Elīnu izdomājām divatā laist uz centru. Visu savu jautro vakaru pavadījām tekilas bārā. Ap 03:00 Elīna teica, ka vairs nevar un ies mājās, bet es nezin kāpēc izdomāju vēl palikt. Beigās sanāca tā, ka paliku līdz pat 05:00 un mājās biju tikai pēc 06:00.

Ceturtdiena jau pagāja mierīgāk un beidzot man bija laiks, lai izkrāmētu čemodānus un sakārtotu savu istabu. Tas aizņēma ļoti daudz laika un enerģijas, bet es to paveicu. Pēc tam vakarā, beidzot sarunājām satikties ar Uģi. Tas bija ļoti jauki un man liels prieks, ka mums ir saglabājušās labas attiecības. Prieks arī bija dzirdēt, cik viņam labi iet.

Tā nu šodien ir jau sestdiena un man priekšā 3 darba reizes. 2 naktis klubā un viena diena pie Seržio. Diemžēl Marija pārdod savu māju, un tā kā visu laiku nāk kāds skatītājs, īsti nav laika, lai sarunātu, kad es varētu tīrīt. Bet labā ziņa, ka viņi pirks māju Gentoftē un, ka labprāt turpinātu sadarbību ar mani. Pietam, Gentofte ir tuvāk kā vieta, kur viņi tagad dzīvo. Taču tas man ir pamatīgs robs budžetā, kurš būtu diezgan jāplāno, ņemot vērā, ka braucu oktobrī uz Taizemi. Tā taupīšana gan pēdējā laikā diži nesanāk, bet gan jau drīz nomierināšos. Nākam otrdien jau atsākās dāņu valodas kursi un tad vēl nedēļu pēc tam – skola.

Nu ko...man prieks, ka saņēmos šo visu uzrakstīt! Tad jau tagad atkal kādu laiciņu būs klusums no manis. Atā!