Šodien ir mana 24. dzimšanas diena un esmu ceļā uz Romu. Vai šo blogu
vispār var sākt ar labāku teikumu? Diemžēl, manu apņemšanos rakstīt katru
mēnesi ir grūti noturēt. Bet tas nav tāpēc, ka nebūtu par ko stāstīt. Stāstīt
ir ko, un beidzot man ir brītiņš, kad varu un gribu atskatīties uz pēdējos
mēnešos notikušo.
Šķiet, ka viens no lielākajiem notikumiem, kas manu dzīvi varētu pamatīgi
mainīt ir apstiprinājums Google University programmai. Vienreiz skolas mājas
lapā pamanīju sludinājumu un pieteicos. Šoreiz garlaicīgās motivācijas vēstules
vietā bija jāizpilda online tests. Arī savu CV uzfrišināju. Tā kā galvenā
programmas tēma ir AdWords, internetā atradu CV template, kas izskatās tieši tā
kā Google meklētāj lapa. Šajā brīnumā ieguldīju $ 20, taču jutu, ka tas ir to
vērts. Aprīļa sākumā uzzināju, ka esmu tikusi nākamajā kārtā, kas šajā gadījumā
bija telefona intervija. Aiz priekiem nezināju kur likties, jo to, ka tikt kaut
vai nākamajā kārtā ir liels gods zināju uzreiz. Šī programma ir paredzēta tikai
40 cilvēkiem, un pieteikumi tika izvērtēti no visas pasaules. E-pastā, kurā man
paziņoja, ka esmu tikusi nākamajā kārtā bija arī daudz dažādu sagatavošanās
materiālu. Lai gan mana intervija bija pēc vienas nedēļas, sāku tai gatavoties
uzreiz. Tā kā to uzstādīju par savu prioritāti, mācības uz šo laiku palika
otrajā plānā. Mana intervija notika 15. aprīlī plksten. 15:30. Līdz pat pēdējām
brīdim biju ļoti satraukusies. Kad telefons beidzot zvanīja, pacēlu un otrā
galā dzirdēju ļoti draudzīgu un patīkamu puiša balsi. Sākumā man tika uzdoti
vienkārši pamata jautājumi, piemēram, vai varu apstiprināt, ka esmu gatava
piedalīties attiecīgajos datumos, utt. Tad vēl bija divi vai trīs jautājumi par
manu pieredzi, taču jāatzīst, ka pēc tam, kad beidzu runāt, sapratu, ka biju
pilnīgi citā pasaulē un no intervijas neko daudz neatceros. Tā paskrēja
nemanot, un es nespēju aptvērt, vai gāja labi vai slikti. Taču tā kā puisis
solīja, ka atbildi dzirdēšu tikai maija vidū, centos atslābt. Taču tieši pēc
vienas nedēļas pamanīju, ka man ir neatbildēts zvans no Google. Centos uzreiz
atzvanīt, bet man neviens necēla. Tā nu mana nedēļas nogale sākās stresā, jo
nespēju saprast, kāda iemesla dēļ viņi man būtu zvanījuši. Paldies dievam,
pirmdien, Google man zvanīja atkla, un šoreiz es šoreiz es telefonu pacēlu.
Zvanītāja man uzreiz pateica, ka zvana ar labām ziņām, jo esmu programmā
uzņemta. Tā nu man tagad uz paplātes ir pasniegta mega milzīga iespēja, jo šajā
3 dienu garajā programmā, kas norisināsies jūlijā Īrijā, es un vēl 39 jaunieši
tiksim iepazīstināti ar iespēju strādāt Google Global Customer Experience
departamentā. Un 3. dienā mums katram būs intervija, kur man būs iespēja tikt
praksē. Ideālais variants man būs tāds, ja tikšu 6 mēnešus ilgā praksē (Dublinā)
uzreiz pēc atgriešanās no Pēterburgas, kas attiecīgi būs no jūlija līdz
decembrim, 2017. gadā. Tas būs laiks, kad man būs jāraksta maģistra darbs un
esmu gandrīz 100% pārliecināta, ka šāda kombinācija no manas skolas puses tiks
apstiprināta. Galu galā es mācos E-biznesu un savu maģistra darbu varu saistīt
ar kādu Google projektu.
Nevar gan teikt, ka šī iespēja man tika pasniegta uz paplātes. Lai šajā
programmā tiktu, ieguldīju daudz laika
un enerģijas. Šī iemesla dēļ, mazliet cieta manas mācības un pēdējā
nedēļa programmēšanas projekta rakstīšanā bija īpaši stresaina. Mēs ar Vaivu
pamatīgi cīnījāmies, lai šo projektu uzrakstītu labā līmenī. Tas bija it īpaši
grūti, jo ne tikai mums nebija nekādas iepriekšējas zināšanas par
programmēšanu, mēs tam visam pa virsu bijām iestrēgušas grupā ar Pernillu. 49
gadus vecu un vēl pie tam kurlu sievieti. Ātri vien sapratām, ka sarunas ar
viņu ir lieka laika izšķiešana un izlēmām visu smago darbu ņemt uz mūsu pašu
pleciem. Paldies dievam, Christos, Vaivas labs draugs mums ļoti daudz
palīdzēja. Pie viņa pavadījām neskaitāmumus vakarus. Pēdējajā, nodošanas dienā,
rakstīt pabeidzām tikai pēc plksten. 03:00 naktī. Christos, mums arī piedāvāja
palīdzēt sagatavoties mutiskajam eksāmenam, kas būs jau 6. jūnijā. Mums ar Vaivu
jāizdomā, kas foršs kā pateicība par viņa atbalstu. Taču uzreiz, kā beidzās
mocības ar programmēšanas eksāmena rakstīšanu, ir sākušās jaunas mocības ar
likumdošanas projekta darbu. Jeb pareizāk sakot – diviem darbiem. Viens ir mans
individuālais darbs, un otrs ir grupas darbs. Šoreiz grupā esam ar Vaivu un
Ewu. Individuālais darbs ir jānodod 23. maijā un grupas darbs jau 27. maijā.
Īsti neesmu sākusi nevienu, bet esmu ceļā uz Romu un atpakaļ būšu tikai 18.
maijā. Nu ko lai saka – ‘’challenge accepted’’.
Vēl jo projām strādāju Ramboll un vēl jo projām neesmu īsti ar šo darbu
apmierināta. Zinu, ka man ir potenciāls uz daudz ko vairāk kā Excel tabulu
taisīšana. Taču no otras puses, Ramboll darbu ir ļoti vienkārši apvienot ar
mācībām, kas aizņem ļoti daudz mana laika. Esmu vairākkārt mēģinājusi meklēt ko
citu, bet beigu galā es saprotu, ka šis pašlaik ir mans ideālais variants, jo
kontrakts man tiks pagarināts tieši līdz brīdim, kad braukšu uz Pēterburgu un,
ja visas zvaigznes būs man par labu, tad pēc Pēterburgas man jau būs
nodrošināta prakse Google. Nezinu gan kā viss mainīsies no jūlija, jo Silvija
man paziņoja, ka viņa pārvācas no Dānijas atpakaļ uz Šveici pie sava vīra, kas
no šī gada janvāra uzsāka tur darbu. Silvijas plāns gan esot palikt ar Ramboll
un strādāt no atāluma kā neatkarīgs konsultants, bet tad jau redzēs. Es tikai
ceru, ka līdz ar Silvijas aiziešanu, nebūs tā, ka nebūšu nevienam vajadzīga.
Bet es arī ceru, ka nebūs tā, ka man tiks uzgrūzti visi Silvijas darbi, jo
šobrīd vismaz izskatās, ka monthly reporting man būs jāpārņem pilnībā uz saviem
pleciem.
Lai gan skola un darbs aizņem lielāko daļu mana laika, es cenšos
piespiesties iet uz krievu valodas kursiem, taču jāatzīst, ka neredzu tam diži
lielu jēgu. Man vispār nav laika pildīt mājas darbus, tāpēc uz katru lekciju
eju nesagatavojusies. Un arī pašās lekcijās, sarunas pamatā notiek dāņu valdoā
un no krievu valodu es diez ko daudz nedabūju praktizēt. Bet ar lepnumu varu
teikt, ka kopš pirmā maija ar Jonasu beidzot esam atsākuši iet uz sporta zāli.
Tagad gan atkal būs 10 dienu pauze un noteikti daudz Itāļu picas, pastas un
saldējumi, taču ehh...atvaļinājums ir atvaļinājums.
Kopš pirmā maija mūsu dzīvē ir vēl viena liela pārmaiņa. Kad Telimena
izvācās, sāku meklēt jaunu īrnieku. Tad ieraudzīju, ka viens no maniem paziņām
meklē dzīves vietu savam brālim. Tā nu sāku sarakstīties ar Morganu, franču
čali ar ko mēdzu kopā strādāt un, kas kādreiz Jonasam pasniedza privātsundas
franču valodā. Kāda es biju muļķe, ka tikai pēc tam, kad bijām par visu vienojušies,
pajautāju, lai Morgans pastāsta vairāk par savu brāli. Izrādās šim ir 35 gadi
un viņš knapi runā angliski. Trakākais, ka vienojāmies, ka viņš pie mums dzīvos
5 mēnešus. Nu neko darīt. Aprīli izbaudījām divvientulībā, bet jau no pirmā
maija sākām dzīvot ar Damien. Pirmo reizi, kad viņu ieraudzīju biju šokā, cik
vecs viņš izskatās. Izrādās viņš arī smēķē, kas, protams, ir nejauks mīnuss.
Visā visumā viņš ir ļoti jauks un mierīgs un pa lielam mājās daudz laika
nepavada, bet jāatzīst, ka neesmu vēl pie viņa pieradusi. Vismaz viņa angļu
valoda nav tik zemā līmenī, kā biju gaidījusi un pateicoties viņam, mums Romai
ir ļoti jauka kabatas nauda.
Vēl viens traks stāsts man ir saistīts ar baznīcu, jeb kā beigās izrādījās
kultu uz ko mani aizvilka Nelda. Viņai kolēģe šo vietu bija ieteikusi, kā
interesantu pasākumu, kur smuki dziedot un, kur ir tāda kā debate ar reliģisku
tematiku. Kad ieradāmies, mums jau pie durvīm sveicināja un teica ‘’Welcome to
the church’’. Kad iegājām galvenajā zālē (šis svētdienas pasākums tika vadīts
Brēmenes teātrī, pašā Kopenhāgenas centrā), tur bija tāda mūzija, tāds lāzer
šovs, ka nu tikai. Jāatzīst, ka pirmajā reizē, lai gan bijām pārsteigtas par
to, kā šī Hillsong baznīcas priesteris uzvedās un vadīja visu pasākumu,
emocijas bija pozitīvas un izlēmām nākt atkal. Nākamajā reizē bija mazliet
dīvaināk, jo uz skatuves stāvēja liela baļļa, kurā pēc ‘’dievkalpojuma’’
vairākus jauniešus iesvētīja. Jā, viņus svētīja iemērcot visu augumu tajā
baļļas ūdenī. Pēc tam, kad beidzot, biju par šo situāciju pastāstījusi mammai,
viņa atvēra manas acis un lika saprast, ka tā ir sekta. Galu galā tas nav
normāli, ka publikā bija tikai jaunieši, kas nepārtraukti sauc kaut kādus
saukļus laikā kad preisteris runā. Un pats priesteris pēc priestera vispāt neizskatījās.
Stilīgs, jauns austrāļu čalis, kas visu laiku mētā jokus. Un tam visam pa
virsu, cilvēki visu laiku pret viņu cēla un vērsa rokas. Pēc sarunas ar mammu,
sāku pētīt, kas tā Hillsong baznīca īsti ir. Un jā, izrādās, ka tas ir kults
pasaules mērogā. Tā kā ar visu šo dalījos arī ar Telimenu, aizgāju uz turieni
vēl pēdējo reizi, lai tikai parādītu viņai dzīvajā kas tas viss ir. Pēdējā
reize bija viss neomulīgākā, jo viss par ko tas priesteris spēja vien runāt
bija tas, ka mums par savu galveno mērķi ir jāuzstāda jaunu cilvēku savervēšana
un ieguldījums baznīcā (10% no mūsu ienākumiem). Drausmas. Trakākais, ka šī tā
sauktā baznīca ir pilna ar janiem cilvēkiem, kas šķiet ir pilnībā
nohipnotizēti.
Nobeigt vēlos uz pozitīvas nots. Kopumā man iet ļoti labi. Martā pie manis
bija ciemos Katrīna – mana sena draudzene no basketbola laikiem. Ar Jonasu
vēlreiz bijām uz Latvišu kino filmu ‘’Sonata’’. Kā man patīk šie vakari. Atkal
bijām uz stand up comedy. Šoreiz sapulcējām visus slēpotājus ar ko bijām
Zakopanē. Aprīlī tiku uzaicināta uz Ewas dzimšanas dienu. Labākā mājas ballīte,
ko biju pieredzējusi pa ļoti ilgiem laikiem. Tad vēl liels notikums bija mana
tikšanās ar tēti un Norču. Pēc viņu uzaicinājuma tikties Kopenhāgenā, nolēmu,
kāpēc gan nē, un jāatzīst, ka tikšanās bija izdevusies. Bet laikam pats
smiekīgākais un stulbākais bija mana cīņa, lai savā īpašumā iegūtu Kylie Jenner
lip kit. Pēc vairākiem komiskiem atgadījumiem divas Kylie lūpukrāsas ir
nokļuvušas manā īpašumā.
Labi, mans lidojums tuvojas beigām un šķiet esmu atskaitījusies par visu
svarīgāko. Nākamais ieraksts būs par manu skaisto 10 dienu ilgo Romas ceļojumu.
Cheers!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru