10 dienu ceļojums uz Romu

Romā, kur iepriekš nebijām bijuši, izlēmām pavadīt 10 dienas. Tā kā mums bija tik daudz laika, dienas aizritēja bez steigas.

Romā ieradāmies 8. maijā – manā dzimšanas dienā. Uz mūsu dzīves vietu izlēmām doties pašu spēkiem un tādā veidā ietaupījām 30 eiro. Viss gāja gludi līdz pēdējajai pieturai no kuras mums vajadzēja iet kājām aptuveni 10 minūtes. Ceļš bija pa ļoti šaurām un nelīdzenām ietvēm tieši blakus lielceļam. Kad beidzot atradām savu Airbnb, mūs sagaidīja jauns itāļu pāris. Biju mazliet sarūgtināta, jo dzīvoklis dzīvē neizskatījās tik labi kā bildēs. Viss šķita tāds nekārtīgs, un lai gan balkons bija ļoti liels, uz tā nebija ne galdiņa, ne krēsli. Solītais skats uz Vatikānu arī nebija nekas īpašs, jo knapi vien varēja saskatīt mazu tornīti rēgojamies caur kokiem. Iela zem logiem bija ļoti trokšņaina un dažviet dzīvoklī atradām skudras. Wifi arī nebija, lai gan to mums izdevās noķert uz balkona no kaimiņiem. Vienvārdsakot, dzīvoklis bija nekas īpašs.

Šāda paskata sargi bija visur

Vakarā Jonas mani pārsteidza, jo bija mums rezervējis galdiņu kādā īpašā restorānā, ko viņam bija ieteikši draugi. Vakariņas tiešām bija gardas un pārsteigums izdevies. Pirmo reizi dzīvē ēdu oktapusu. Pirmajā vakarā mums bija pāris problēmas ar transporta biļešu iegādi, jo automāti pieņēma naudu ne lielāku par 5 eiro, bet mums uz rokas bija tikai simtnieki. Beigās visa stacija tika iesaistīta un naudu mums izmainīja viens no daudzajiem sargiem ar milzīgu automātu un smieklīgu cepurīti galvā. Vēl viens tā vakara piedzīvojums bija neskaitāmie tirgoņi, kas neatlaidīgi centās iemānīt kādu no saviem sūdiem. Vakaros tās pamatā bija rozes, ko viņi man burtiski meta virsū kā dāvanu. Dāvanu par samaksu. Tāds, redz, viņiem princips.

Nākamā rītā devāmies uz lielveikalu iepirkties. Ļoti daudz naudas aizgāja pusdienojot restorānos, tāpēc vismaz brokastis nolēmām ieturēt mājās. Savu balkonu kaut cik iekārtojām, lai varētu vismaz brokastis baudīt ar ‘’miglaino’’ skatu uz Vatikānu. Pēc brokastīm devāmies pastaigā uz Vatikānu. Pa ceļam ievēroju ļoti daudz svēto – gan mācītājus, gan mūķenes. Vēlāk pie šī skata jau pieradu, taču sākumā tas šķita mazliet dīvaini un nierasti. Man ļoti patika klaiņot pa mazajām Itālijas ieliņām. Pirmās dienas vēl pie tam bija ļoti siltas un saulainas, ka tā vien gribējās dzīvoties pa āru. Tad izlēmām iegādāties Hop on Hop off busa biļetes ar audio gidu. Mazliet iegrābāmies ar kompāniju, jo tieši šai kompānijai autobusi bija tādi veci, pieturas retas un audio gids dažās sēdvietās nemaz nestrādāja. Satiksme Romā bija briesmīga. Ievērojām ka nepārtraukti kauc ātrās palīdzības mašīnas, kas iespējams varētu būt šīs briesmīgās satiksmes rezultātā. Mašīnas ļoti negribīgi stājās uz gājēju pārejām un skūteristi drāzās ārā no katra stūra.

Itāļu saldējums bija vienkārši lielisks

Lai gan bijām diezgan patālu no Romas centra, klaiņojot pa mūsu pašu ieliņām atradām vairākus autentiskus itāļu restorānus, kur pat ēdienkarte nebija angļu valodā. Tā, protams, bija laba zīme. Picērija, bija pilna cilvēku un bija interesanti redzēt, ka itāļi vakariņas ēd sākot no 20:00 vakarā. Tā nu mēs 10 dienas dzīvojām kā itāļi, kas ēd vēlu un katru ēdienreizi nobeidz ar esspreso. Ēdām arī daudz saldējumu, kas, protams, kā paredzēts bija vienkārši ekselents.

Kad beidzot pienāca mūsu ekskursiju diena, man pēkšņi sāka sāpēt vēders. Sāpes bija diezgan nepatīkamas, tāpēc izlēmu painteresēties vai tuvumā nav kāds ārsts, kas man varētu palīdzēt. Viss beidzās ar to, ka viena no vietējajām mūķenēm piedāvājās mani aizvest uz slimnīcu, kur rindā nosēdēju 8 stundas. Tā kā sāpes bija nepanesamas, veinkārši iet prom nevarēju. Jāatzīst, ka biju ļoti nepatīkami pārsteigta par itāļu ārstu atieksmi pret pacientiem. Viņi bija ļoti neiecietīgi, jo lai gan daži no gaidītājiem sēdēja mokošās sāpēs, šie mediķi, kas strādāja uzgaidāmajā telpā savā starpā tikai par kaut ko smējās. Viens vīrietis visas tās 8 stundas gulēja tur pat uzgaidāmajā telpā, ik pa laikam vēma, bet neviens pie viņa pat nepiegāja, ne ūdeni iedot, ne pārliecināties, vai viņam viss ir kārtībā. Protams, angliski arī neveins tur nerunāja. Kad beidzot biju izstāvējusi vienu rindu un tiku pie pirmā ārsta, man tika iedurta dibenā šprice ar pretsāpju līdzekli un tad man atkal bija jāgaida. Ļoti neapmierināta un kliba medmāsa man nepārtraukti kaut ko itāliski teica un prasīja. Beigās sapratu, ka man esot jādzer ļoti daudz ūdens, jo man tiks veikta sonogrāfija. Tā nu dzēru, dzēru, līdz man sāka vajadzēt uz tualeti. Kad medmāsai to mēģināju ieskaidrot, tiku aizvesta uz nākamo stāvu, kur man atkal bija jāstāv rindā. Man tika piekodināts, ka uz tualeti iet nedrīkstu. Tā nu 30 minūtes sēdēju nenorāmlās mokās, jo ļoti vajadzēja uz tualeti. Beigās pateicu nākamajai dusmīgajai medmāsai, kas ne vārda nerunāja angliski, ka es vairs nevaru izturēt. Tad viņa man atļāva iet uz tualeti. Kad beidzot atnāca ārsts, viņš ar to nebija apmierināts, bet nu ko nu vairs. Pēc sonogrāfijas noskaidrojās, ka man ir mazi nierakmeņi. Man izrakstīja zāles un piekodināja, ka ir jādzer ļoti daudz ūdens. Biju tik ļoti izsalkusi, ka uzreiz pēc slimnīcas devāmies kārtējajās vēlajās vakariņās

Kolizejs

Tikai maza daļiņa no
Vatikānas dārziem

Laimīgā kārtā mums izdevās visas ekskursijas pārcelt uz nākamo dienu. Mūsu galvenais apskates objekts tajā dienā bija Kolizejs. Biju sajūsmā par šo ekskursiju, jo bijām ar ļoti zinošu gidi, kas interesanti mums pastāstīja par Romas vēsturi un Kolizeja lomu tajā. Diemžēl tā bija pēdējā saulainā diena Romā, jo sākot ar nākamo dienu pamatīgi lija. Saulīte uzspīdēja tikai tad, kad mums to ļoti vajadzēja. Piemēram, dienā, kad devāmies ekskursijā pa Vatikānas dārziem. Tā bija privāta ekskursija, kas bija katra iztērētā eiro vērta. Tik neaptverami skaists dārzs un fonā interesanti stāsti par Vatikānas vēsturi un mūsdienu ikdienas dzīvi tajā. Bez šaubām mana mīļākā ekskursija mūsu ceļojuma laikā. Arī futbola mačs uz, ko Jonas mani uzaicināja ir neaizmirstams šī ceļojuma piedzīvojums. Bijām Romas Olimpiskajā stadionā, kurš varot uzņemt līdz pat 70 000 skatītājus. Protams, stadions nebija pilns cilvēku, taču itāļu fani bija pietiekamā skaitā, lai radītu lielisku atmosfēru. 

Romas Olipiskajā Stadionā

Pēdējajā dienā ar vilcienu devāmies uz Tivoli, kas ir pilsēta aptuveni 70 km no Romas. Ļoti kalnaina, skaista vieta. Uzkāpām pašā augstākajā kalnā, izstaigājām to apkārtni, kas bija pilna ar villām un dārgām mašīnām. Bija skaisti.

Kopumā ceļojums mums ir izdevies. Visādos veidos piedzīvojām īstu itāļu sadzīvi, tai skaitā eirovīzijas fināla skatīšanos ar itāļu komenētājiem pa virsu. 10 dienas noteikti ir daudz par daudz vienā Eiropas pilsētā, it īpaši tad, ja mājās gaida vesels kalns darbu, bet lai šis tad kalpo mums par mācību.