Turpinu strādāt garderobē jau sesto nedēļas nogali pēc kārtas. Brīvas piektdienas man solās būt tikai nākamnedēļ un tā pirms prombraukšanas uz Latviju, bet es nesūdzos, jo papildus nauda nekad nenāk par ļaunu. Kā jau iepriekš rakstīju, kad esmu kopā ar Veroniku, tad tā ir tīrākā izklaide. Katru reizi dabūjam izsmieties līdz asarām un dažreiz pat arī patusēt. Piemēram, iepriekšējā nedēļas nogale bija gar zemi. Sestdien, kad beidzām darbu, palikām uz staff party, kas, protams, bija slimi un normāliem cilvēkiem nesaprotami...a mēs neko, ierēcām par visiem un pēc pāris stundām ar ričukiem un jautru prātu izlēmām doties. Doties kaut kur, bet ne mājās. Tā nu aizbraucām līdz pludmalei uz mola, kur atkal nācās vienkārši vārtīties gar zemi aiz smiekliem, visu to situāciju un cilvēku dēļ, ko sastapām pa ceļam. Lai nu kā...jautrībai tikai uzlikts trekns punkts, kad es pamanīju, ka mans ritenis ir nogāzies un visas manas mantas iegāzušās jūrā un peld pa straumi prom! Es, protams, beivoč solī skrēju un glābu, kas glābjams, bet saturs somā bija pilnībā izmircis. Visa naudiņa bija izgriežama, mēnešbiļete tā pat...un vecais telefons jau sen ir citos medību laukos. Taču viss trakākais moments, kad man gandrīz sirds apstājās, bija, kad nevarēju atrast savu tikko nopirkto JAUNO telefonu, taču par laimi man stāvēja klāt kaut kāds Galaxy Eņģelis, jo mistiskā kārtā mans telefons bija pie Veronikas. Tā nu atkal prāts bija jautrs un mēs varējām čillot tālāk. Ehh...tas vakars bija kolosāls, neskatoties uz visām tām muļķībām, ko sastrādājām, jo galu galā - tas viss pienākas pie jaunības!
Taču, kad Veronika nav, es tiešām labprāt tai vietai pielaistu uguni, jo tie cilvēki ir tik briesmīgi. Es tiešām ienīstu savu slimo bosu, jo tādu necieņu, prastumu no vīrieša nekad neesmu pieredzējusi. Un es, protams, esmu sliktā, jo nesmejos par viņa debīlajiem jokiem un neļaujos tām perversībām, kam ļaujas visi pārējie - vienalga, puiši vai meitenes - visi lien viņam pakaļā. Tas ir tik nožēlojami un pretīgi. Paimeitiņa Elena (tā ķip galvenā garderobes skuķene) ir tieši tāda pati. Vienkārši pretīgs, nožēlojams un vājš cilvēks! Taču, es zinu, ka esmu labāka un es zinu, ka sasniegšu daudz vairāk savā dzīvē nekā viņi visi kopā. Pašlaik man nav izvēles un tas viss jāpiecieš, tāpēc arī esmu tik priecīga, ka man ir Veronika!
Taču, kad Veronika nav, es tiešām labprāt tai vietai pielaistu uguni, jo tie cilvēki ir tik briesmīgi. Es tiešām ienīstu savu slimo bosu, jo tādu necieņu, prastumu no vīrieša nekad neesmu pieredzējusi. Un es, protams, esmu sliktā, jo nesmejos par viņa debīlajiem jokiem un neļaujos tām perversībām, kam ļaujas visi pārējie - vienalga, puiši vai meitenes - visi lien viņam pakaļā. Tas ir tik nožēlojami un pretīgi. Paimeitiņa Elena (tā ķip galvenā garderobes skuķene) ir tieši tāda pati. Vienkārši pretīgs, nožēlojams un vājš cilvēks! Taču, es zinu, ka esmu labāka un es zinu, ka sasniegšu daudz vairāk savā dzīvē nekā viņi visi kopā. Pašlaik man nav izvēles un tas viss jāpiecieš, tāpēc arī esmu tik priecīga, ka man ir Veronika!
Tagad par labo. Šķiet, ka beidzot esmu atradusi kaut kādu vidusceļu jeb balanci starp darbu, skolu un ballītēm, jo pagājušā ceturtdiena beidzot tika pavadīta pilsētā pa klubiņiem. Ar Neldu sākām Karel, kur izsūcām savu Asti un pēc pāris stundām nolēmām, ka laiks doties kaut kur citur! Aizgājām beigās uz latviešu bāru, kur nemaz nebija tik slikti .... pat mazliet interesanti :D
Lai nu kā, mājās biju 6:00 no rīta un, kad modinātājs 8:00 zvanīja, lai atgādinātu, ka man jāiet tīrīt Marijai māja, šķita ka pienākusi pēdējā stundiņa, jo kaut kā no iepriekšējās nakts tomēr biju noķērusi smagu jo smagu pohu. Paldies Dievam, Marijai nebija iebilstams, ja nāku sestdien no rīta, pretējā gadījumā es tiešām būtu nosprāgusi! Protams, sestdien nebija lielas atšķirības, jo biju tikusi mājās no darba tikai pēc 05:00, tā ka tas, ka dabūju pagulēt 4h, man īpaši vieglu to tīrīšanu nepadarīja!
Starp citu, kā tad man gāja eksāmenā?! Biju ļoti satraukusies pirms sava orālā/ individuālā Experience Economy projekta, jo neviens no maniem grupas biedriem nebija dabūjis augstāku atzīmi par 4, kas, manuprāt, ir ļoti slikti. Vispār paklausoties apkārt arī no citām grupām...atzīmes bija šokējoši zemas! Tas man lika tikai vēl vairāk un cītīgāk gatavoties savai 30 minūšu moku pirtij. Un tas atmaksājās, jo pēc ilgas tincināšanas un prašņāšanas es tomēr dabūju 7. Pietam atkal lielumlielos komplimentus par savām izcilajām prezentētājas spējām. Skolotājs teica, ka man esot dabas dots talants un es būtu lieliska sales-woman, jo noteikti spētu pārdot gan saldējumu Antarktīdā, gan malkas pagales Džungļos! :D Patīkami bija dzirdēt ko tādu, tāpēc arī šeit tagad mazliet palielos..hihi! Un ja jau esmu sākusi lielīšanos, tad varu vēl piebilst, ka savā pirmajā eksāmenā esmu dabūjusi atzīmi 12, kas ir augstākā iespējamā (tā kā mums 10). Abās internacionālajās klasēs, no ~60 cilvēkiem tikai 5 dabūja 12 :)
Pa dāņu valodu vēl peldu, bet nākamnedēļ jau pārcelšanas eksāmens. Nezinu, kad lai gatavojos, jo ja arī atrodas kāds brīvāks brītiņš, labāk izvēlos diendusu. Vispār pēdējā laikā nepārtraukti atrodu kā sevi nodarbināt un izklaidēt. Piemēram, otrdien pēc dāņu valodas abas ar igaunieti braucām pie viņas uz mājām. Viņa dzīvo kopā ar tām latviešu meitenēm - Elīnu un Ilzi. Tā nu mēs četratā čillojām uz viņu lielās terases, līdz pievienojās vēl 2 igauņu čalīši. Mājās biju ap vieniem vakarā. A kas man?
Nākamā dienā aizgāju pēcpusdienā iztīrīt Seržio māju un tad satikos ar Anitu ar kuru kopā devāmies pasēdēt Kopenhāgenas Universitātes bārā. Lai gan bija trešdiena, ielas bija salīdzinoši pilnas ar futbola faniem (tai dienā bija lielā spēle starp Dāniju un Portugāli). Vispār nevainīgi sāktais vakars izvērtās pilnīgi citādāk kā cerēts. Sākumā bijām aizstaigājušas līdz "latviešu bāram", kur tik pretīgi nācās atkratīties no kaut kādiem 2 poļiem un viena franča. Man tiešām likās, ka es vemšu pēc tā, kas tur notika. Nu un tad devāmies uz to Kopenhāgenas bāru, kur atkal piesējās šoreiz cits polis. Bet tas tāds jaukais - gribēja tikai uzspēlēt fūzbolu. Vēlāk iepazināmies ar 2 ļoti kautrīgiem franču puikām, bet Anitai baigais klikšķis uz frančiem, tā ka viss okay :D Tā kā viņai jau 8:00 nākamā rītā bija jābūt darbā un galu galā tā bija trešdiena - izlēmām doties mājās. Es iečekoju internetā, ka mans nakts autobuss ir tieši 01:30 un izlēmu doties ar to, jo negribēju ar vilcienu, no kura man pēc tam jābrauc 1 km ar riteni. Labāk, lai buss mani pieved gandrīz pie mājām, pat ja tas aizņem 25 min ilgāk, kā ja brauktu ar vilcienu.
Iekāpu autobusā 96N un gaidīju, kad būs mana pietura. Taču kā nebija tā nebija, un tad, kad ieraudzīju zīmi - 20 km no Kopenhāgenas, sapratu BĀC! Izrādās es pārskatījos, jo man bija jākāpj autobusā 94N. Paldies Dievam, man ļoti paveicās ar šoferi, kas bija viens no superīgākajiem onkām, ko līdz šim Dānijā esmu sastapusi. Tik mīļš un izpalīdzīgs. Abi sastādījām plānu, kurā vietā es varētu pārķert to 94N. Izlēmām, ka palikšu ar viņu autobusā un braukšu atpakaļ un tad kaut kur tur pa vidu autobusu 96N un 94N ceļi krustojas, kāpšu ārā. Smieklīgākais, ka es nebiju vienīgā nelaimīgā, jo autobusa beigās gulēja viens pārdzēries jauns fans ar kovboja cepuri, futbola kreklu un visu seju apzīmētu Dānijas krāsās. Nabags bija tik apjucis un apmaldījies, ka man pat viņu palika žēl :D Pa ceļam atpakaļ ar mani sāka runāties viens ļoti jauks simpātisks puisis no Aarhusas, kam stāsts bija vēl trakāks kā man. Viņš nabadziņš bija atbraucis visu garo ceļu no mājām pie sava drauga, kas tā arī nebija atrodams/sazvanāms, kad viņš jau bija te. Tā nu puisis pa velti atbrauca 300 km uz Kopeni, lai pēc tam dotos visu ceļu atpakaļ. Bet runājoties ar viņu, vēlreiz pārliecinājos, ka puiši Aarhusā ir 100x foršāki par tiem, kas te Kopenhāgenā.
Kad man biedzot bija jākāpj ārā, nemaz vairs negribējās, jo saruna bija tiešām ļoti interesanta. Lai nu kā - atvadījos no visiem, arī no šofera, kura pēdējie vārdi bija "It was a pleasure to have you on the board!". Nu īsts kapteinis.
Kad biju jau kādu gabaliņu pagājusies, ievēroju, ka autobuss vēl stāv. Tad pēkšņi pamanīju, ka no busa izkrita kovbojs. Cik mīļi - šoferīts speciāli viņu pamodināja. Bet es sāku smieties, jo skats bija gar zemi - čalis tāds apjucis griežas ap savu asi, neko nesaprot un tad lēnā garā klumpačo man no pakaļas.
Tad abi sākām gaidīt 20 min pareizo autobusu. Kad tas beidzot pienāca, tas bija pārpildīts. Kovbojs iespiests pie priekšējā stikla kaut ko centās turēt acis vaļā. Tad vienu brīdi viņam pūlī izkrita telefons, un tas bija tik smieklīgi kā viņš mēģināja viņu dabūt. Ehh..Kad beidzot kāpu ārā, biju jau apsēdusies un ievēroju ka kovbojs atkal aizmugurē guļ, kas nozīmē, ka viņu atkal modinās centrā. Haha..
Izkāpu es pie stacijas, taču ne pie tās, kur man ritenis, kas nozīmēja, ka viss viens kilometrs man bija jāveic ar kājām. Galu galā - mājās biju tieši 05:00! :D Man sevis tiešām bija ļoti žēl, jo sapratu, ka savu topogrāfisko idiotismu nekad dzīvē neizārstēšu!
Bet noteikti daudziem radās jautājums, kas tā par Anitu! Ar Anitu iepazinos internetā, kad viņa meklēja dzīvesvietu Dānijā, kamēr pa vasaru viņai prakse. Beigās meitene atrada vietu, kur dzīvot tieši pie sava darba, bet neskatoties uz to, turpinājām uzturēt kontaktus, jo viņai nabadzītei pa dienu tā pat nav ko darīt, un kad man arī nav - tad satiekamies un pavadam jauki kopā laiku. Piemēram, vienu dienu vienkārši NON-STOP 6 stundas izstaigājāmies pa Kopenhāgenu. Man jau no staigāšanas vien sāpēja kājas un gūžas un dibens, bet nākamā rītā jutos reāli kā vecs tantuks, kas knapi var paiet.
Tad atkal nākamā reize bija viena svētdiena, kad apciemoju viņu viņas rezidencē. Viņa man palūdza nokrāsot matu saknes, un man, ziniet, man izdevās tā tīri neko, ja neņem vērā, ka viņai pus-galva bija tādā zilganā tonī...bet nu tā jau vairs nebija mana vaina :D
Pēc savas trakās ceļošanas ar autobusiem, nākamā dienā satikos ar vienu no kursa biedrenēm - tā teikt uz atvadām, jo viņa ir erasmus studente, kas pēc eksāmeniem brauks atpakaļ uz Čehiju. Abas izlēmām aizbraukt un izstaigāt Norebro (arābu, ķip bīstamo rajonu). Pie reizes izstaigājām 2 kapus, kas šeit tiek uztverti kā parki, kur cilvēki skrien un pikniko :D
Nu un vakarā sākās mans nākamais piedzīvojums. Ar savu garderobes māsu Veroniku un vēl 4 meitenēm no skolas - devāmies uz Karel. Un ziniet - šī nakts bija vienkārši kolosāla! Tik daudz pielūdzēju un komplimentu, pluss Veronika ar man tāds traks skuķis mēdz būt. Kad visus jau meta ārā, kaut ko abas devāmies uz pieturu, bet pa ceļam sanāca vienai no otras pazust. Tā nu izlēmu okay - mēģināšu atrast savu autobusu. Bet kaut kā netīšām sākās saruna ar vienu puisi, kas devās ēst picu un aicināja mani līdz. Tā kā man nekur nebija 4:00 no rīta jāsteidzas un es biju nenormāli izsalkusi - devos ar! Tā nu es no viņa vairs nevarēju atkratīties, un viņš man atbrauca līdzi pat uz mājām...es domāju, ka tikai ar Taksi viņš izmet mani, bet nē - šis ar lec laukā. Pagāja labs laiciņš līdz man viņu izdevās iesēdināt nākamajā taksī! Dažreiz tiešām besī dāņu džeku domāšana, jo šķiet, ka ja Tu ar vienu draudzīgi parunā - tad tas nozīmē, ka vsjo - braucam pie viena vai otra!!! No no no no no!
Nu un, protams, nākamo dienu visu nogulēju, lai vakarā būtu spēks strādāt. Sestdien arī strādāju klubā, bet pluss tam vēl pa dienu man bija jātīra Marijas māja! Bet es nesūdzos! Man noteikti ir 100x labāka situācija kā daudziem internacionālajiem studentiem šeit Dānijā!
Tagad jāsāk sava NON-STOP zubrīšanās, jo pirmdien/otrdien skolā pēdējais eksāmens un tai pat otrdienā, kā arī pēc tam ceturtdienā - eksāmens dāņu valodā. Tā nu visdrīzāk jūs no manis atkal kādu laiciņu neko nedzirdēsiet! Bet es cīnos, cik varu, jo brīžam ir ļoti grūti tieši emocionālajā ziņā, kad tik ļoti gribi mājās un šķiet, ka nekas jau vairs nav palicis, bet tai pat laikā - vēl tik tālu tas 9. jūlijs!
Bučas!
Pa dāņu valodu vēl peldu, bet nākamnedēļ jau pārcelšanas eksāmens. Nezinu, kad lai gatavojos, jo ja arī atrodas kāds brīvāks brītiņš, labāk izvēlos diendusu. Vispār pēdējā laikā nepārtraukti atrodu kā sevi nodarbināt un izklaidēt. Piemēram, otrdien pēc dāņu valodas abas ar igaunieti braucām pie viņas uz mājām. Viņa dzīvo kopā ar tām latviešu meitenēm - Elīnu un Ilzi. Tā nu mēs četratā čillojām uz viņu lielās terases, līdz pievienojās vēl 2 igauņu čalīši. Mājās biju ap vieniem vakarā. A kas man?
Nākamā dienā aizgāju pēcpusdienā iztīrīt Seržio māju un tad satikos ar Anitu ar kuru kopā devāmies pasēdēt Kopenhāgenas Universitātes bārā. Lai gan bija trešdiena, ielas bija salīdzinoši pilnas ar futbola faniem (tai dienā bija lielā spēle starp Dāniju un Portugāli). Vispār nevainīgi sāktais vakars izvērtās pilnīgi citādāk kā cerēts. Sākumā bijām aizstaigājušas līdz "latviešu bāram", kur tik pretīgi nācās atkratīties no kaut kādiem 2 poļiem un viena franča. Man tiešām likās, ka es vemšu pēc tā, kas tur notika. Nu un tad devāmies uz to Kopenhāgenas bāru, kur atkal piesējās šoreiz cits polis. Bet tas tāds jaukais - gribēja tikai uzspēlēt fūzbolu. Vēlāk iepazināmies ar 2 ļoti kautrīgiem franču puikām, bet Anitai baigais klikšķis uz frančiem, tā ka viss okay :D Tā kā viņai jau 8:00 nākamā rītā bija jābūt darbā un galu galā tā bija trešdiena - izlēmām doties mājās. Es iečekoju internetā, ka mans nakts autobuss ir tieši 01:30 un izlēmu doties ar to, jo negribēju ar vilcienu, no kura man pēc tam jābrauc 1 km ar riteni. Labāk, lai buss mani pieved gandrīz pie mājām, pat ja tas aizņem 25 min ilgāk, kā ja brauktu ar vilcienu.
Iekāpu autobusā 96N un gaidīju, kad būs mana pietura. Taču kā nebija tā nebija, un tad, kad ieraudzīju zīmi - 20 km no Kopenhāgenas, sapratu BĀC! Izrādās es pārskatījos, jo man bija jākāpj autobusā 94N. Paldies Dievam, man ļoti paveicās ar šoferi, kas bija viens no superīgākajiem onkām, ko līdz šim Dānijā esmu sastapusi. Tik mīļš un izpalīdzīgs. Abi sastādījām plānu, kurā vietā es varētu pārķert to 94N. Izlēmām, ka palikšu ar viņu autobusā un braukšu atpakaļ un tad kaut kur tur pa vidu autobusu 96N un 94N ceļi krustojas, kāpšu ārā. Smieklīgākais, ka es nebiju vienīgā nelaimīgā, jo autobusa beigās gulēja viens pārdzēries jauns fans ar kovboja cepuri, futbola kreklu un visu seju apzīmētu Dānijas krāsās. Nabags bija tik apjucis un apmaldījies, ka man pat viņu palika žēl :D Pa ceļam atpakaļ ar mani sāka runāties viens ļoti jauks simpātisks puisis no Aarhusas, kam stāsts bija vēl trakāks kā man. Viņš nabadziņš bija atbraucis visu garo ceļu no mājām pie sava drauga, kas tā arī nebija atrodams/sazvanāms, kad viņš jau bija te. Tā nu puisis pa velti atbrauca 300 km uz Kopeni, lai pēc tam dotos visu ceļu atpakaļ. Bet runājoties ar viņu, vēlreiz pārliecinājos, ka puiši Aarhusā ir 100x foršāki par tiem, kas te Kopenhāgenā.
Kad man biedzot bija jākāpj ārā, nemaz vairs negribējās, jo saruna bija tiešām ļoti interesanta. Lai nu kā - atvadījos no visiem, arī no šofera, kura pēdējie vārdi bija "It was a pleasure to have you on the board!". Nu īsts kapteinis.
Kad biju jau kādu gabaliņu pagājusies, ievēroju, ka autobuss vēl stāv. Tad pēkšņi pamanīju, ka no busa izkrita kovbojs. Cik mīļi - šoferīts speciāli viņu pamodināja. Bet es sāku smieties, jo skats bija gar zemi - čalis tāds apjucis griežas ap savu asi, neko nesaprot un tad lēnā garā klumpačo man no pakaļas.
Tad abi sākām gaidīt 20 min pareizo autobusu. Kad tas beidzot pienāca, tas bija pārpildīts. Kovbojs iespiests pie priekšējā stikla kaut ko centās turēt acis vaļā. Tad vienu brīdi viņam pūlī izkrita telefons, un tas bija tik smieklīgi kā viņš mēģināja viņu dabūt. Ehh..Kad beidzot kāpu ārā, biju jau apsēdusies un ievēroju ka kovbojs atkal aizmugurē guļ, kas nozīmē, ka viņu atkal modinās centrā. Haha..
Izkāpu es pie stacijas, taču ne pie tās, kur man ritenis, kas nozīmēja, ka viss viens kilometrs man bija jāveic ar kājām. Galu galā - mājās biju tieši 05:00! :D Man sevis tiešām bija ļoti žēl, jo sapratu, ka savu topogrāfisko idiotismu nekad dzīvē neizārstēšu!
Bet noteikti daudziem radās jautājums, kas tā par Anitu! Ar Anitu iepazinos internetā, kad viņa meklēja dzīvesvietu Dānijā, kamēr pa vasaru viņai prakse. Beigās meitene atrada vietu, kur dzīvot tieši pie sava darba, bet neskatoties uz to, turpinājām uzturēt kontaktus, jo viņai nabadzītei pa dienu tā pat nav ko darīt, un kad man arī nav - tad satiekamies un pavadam jauki kopā laiku. Piemēram, vienu dienu vienkārši NON-STOP 6 stundas izstaigājāmies pa Kopenhāgenu. Man jau no staigāšanas vien sāpēja kājas un gūžas un dibens, bet nākamā rītā jutos reāli kā vecs tantuks, kas knapi var paiet.
Tad atkal nākamā reize bija viena svētdiena, kad apciemoju viņu viņas rezidencē. Viņa man palūdza nokrāsot matu saknes, un man, ziniet, man izdevās tā tīri neko, ja neņem vērā, ka viņai pus-galva bija tādā zilganā tonī...bet nu tā jau vairs nebija mana vaina :D
Pēc savas trakās ceļošanas ar autobusiem, nākamā dienā satikos ar vienu no kursa biedrenēm - tā teikt uz atvadām, jo viņa ir erasmus studente, kas pēc eksāmeniem brauks atpakaļ uz Čehiju. Abas izlēmām aizbraukt un izstaigāt Norebro (arābu, ķip bīstamo rajonu). Pie reizes izstaigājām 2 kapus, kas šeit tiek uztverti kā parki, kur cilvēki skrien un pikniko :D
Nu un vakarā sākās mans nākamais piedzīvojums. Ar savu garderobes māsu Veroniku un vēl 4 meitenēm no skolas - devāmies uz Karel. Un ziniet - šī nakts bija vienkārši kolosāla! Tik daudz pielūdzēju un komplimentu, pluss Veronika ar man tāds traks skuķis mēdz būt. Kad visus jau meta ārā, kaut ko abas devāmies uz pieturu, bet pa ceļam sanāca vienai no otras pazust. Tā nu izlēmu okay - mēģināšu atrast savu autobusu. Bet kaut kā netīšām sākās saruna ar vienu puisi, kas devās ēst picu un aicināja mani līdz. Tā kā man nekur nebija 4:00 no rīta jāsteidzas un es biju nenormāli izsalkusi - devos ar! Tā nu es no viņa vairs nevarēju atkratīties, un viņš man atbrauca līdzi pat uz mājām...es domāju, ka tikai ar Taksi viņš izmet mani, bet nē - šis ar lec laukā. Pagāja labs laiciņš līdz man viņu izdevās iesēdināt nākamajā taksī! Dažreiz tiešām besī dāņu džeku domāšana, jo šķiet, ka ja Tu ar vienu draudzīgi parunā - tad tas nozīmē, ka vsjo - braucam pie viena vai otra!!! No no no no no!
Nu un, protams, nākamo dienu visu nogulēju, lai vakarā būtu spēks strādāt. Sestdien arī strādāju klubā, bet pluss tam vēl pa dienu man bija jātīra Marijas māja! Bet es nesūdzos! Man noteikti ir 100x labāka situācija kā daudziem internacionālajiem studentiem šeit Dānijā!
Tagad jāsāk sava NON-STOP zubrīšanās, jo pirmdien/otrdien skolā pēdējais eksāmens un tai pat otrdienā, kā arī pēc tam ceturtdienā - eksāmens dāņu valodā. Tā nu visdrīzāk jūs no manis atkal kādu laiciņu neko nedzirdēsiet! Bet es cīnos, cik varu, jo brīžam ir ļoti grūti tieši emocionālajā ziņā, kad tik ļoti gribi mājās un šķiet, ka nekas jau vairs nav palicis, bet tai pat laikā - vēl tik tālu tas 9. jūlijs!
Bučas!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru