Pēc Ceļojuma

Melotu, ja teiktu, ka vispār nav bijis laika piesēsties un beidzot uzrakstīt, kā tad man iet. Ir bijis laika, un pat daudz laika, taču slinkums vienmēr ņēmis virsroku. Bet ne šodien. Šodien esmu nolēmusi saņemties un beidzot padalīties ar saviem mīļajiem, kā tad man ir gājis kopš atgriešanās no Bali.

Sākums bija pārst

eidzoši smags. Pirms tam it kā gribējās mājās, jo biju ļoti noilgojusies pēc Jonasa un arī Indonēzijas bezgaiss un karstums jau bija līdz kaklam, taču, kad ierados pelēkajā, aukstajā Kopenhāgenā, kur pēkšņi tiku iesviesta savā smagajā rutīnā, depresijas vilnis gāzās pāri visam. Palīdzēt nespēja nekas. Loģiski domājot viss it kā bija labi, tāpēc nekādi nespēju izskaidrot to drūmo garastāvokli, kas man sekoja ik uz soļa. Nespējot izdomāt, kas tam ir par cēloni un kā lai tiek no tā „melnā cauruma” ārā, biju tuvu izmisumam. Taču populārais teiciens „laiks dziedē visas brūces” ir rezultāts ļoti laimīgai, ar dzīvi apmierinātai Elīnai, kas esmu šobrīd.

Skola diemžēl atņem lielāko daļu mana laika un enerģijas (kā jau vienmēr), un to drusciņu, kas paliek pāri veltu darbam un Jonasam. Esmu mazliet dusmīga, ka nespēju atrast laiku draugiem, kamēr gandrīz katru dienu satiekos ar Jonasu, taču jāatzīst, ka viņš šīs satikšanās man ļoti atvieglo, jo parasti Jonas ir tas, kas brauc pie manis uz mājām vai nu pēc sava darba, vai pat vēl vēlāk, kad beidz spēlēt futbolu. Līdz ar to, man atliek gana laika mājas darbiem un citiem pienākumiem.

Jāatzīst, ka viens no lielākajiem pienākumiem, ko esmu uzņēmusies ir mana nākamā ceļojuma plānošana. Īsi pēc atgriešanās no Bali, nolēmām doties kaut kur kopā ar Jonasu. Sākumā teicu, ka vēlos kaut kur te pat Eiropā, jo tikko atgriezos no liela brauciena, taču galu galā, šī apņemšanās tika ignorēta un nākamā gada (2014) 16. Janvārī mēs dodamies uz Keniju. Tā kā man brīvlaiks starp pirmo un otro semestri būs laika periodā no 16. - 29. Janvārim, 2 nedēļas Kenijā skan kā ideāls sākums jaunam gadam un semestrim.

Jonasa pusbrāļa tētis ir kenijietis, un viņš šai zemē ir izveidojis bērnunamu. Tā kā vienmēr esmu gribējusi izmēģināt brīvprātīgo darbu Āfrikā, šī izklausījās kā perfekta iespēja. Pirms biļešu pirkšanas aizbraucām apciemot Pīteru (Jonasa pusbrāļa tēti) un viņa ģimeni. Viņi jau desmitiem gadu dzīvo Dānijā. Ļoti izglītota, jauka un interesanta ģimene. Nopļāpājām vairākas stundas un sapratām, ka mūs gaida viens vareni liels piedzīvojums. Tikai pēc biļešu iegādes, sāku skatīties dažādus safari piedāvājumus, un tad arī diemžēl aptvēru, cik traki esam iegrābušies. Viss ir ļoti dārgs. Tā kā bērnu namā taisāmies palikt tikai vienu nedēļas nogali, atlikušais ceļojums mums izmaksās veselu bagātību. Safari vien ir ap 500Ls no cilvēka. Taču atpakaļ ceļa nav, un cenas ir tādas kādas tās ir. Trakākais gan ir tas, ka atrast pareizās, izdevīgākās kompānijas, viesnīcas, un citus piedāvājumus prasa ļoti daudz laika, un Jonas nav īpaši apķērīgs uz plānošanu, kas nozīmē, ka viss smagums gulstas uz maniem pleciem. Tas mani ļoti sadusmo, taču tai pašā laikā, man patīk būt pie grožiem, un šaubos, vai spētu uzticēt ceļojuma plānošanu Jonasam. Bez visa tā, kas notiks Kenijā, ir daudz lietas, kas jāpaveic te pat Eiropā. Piemēram, vakcīnas. Vakar Jonas saņēma 2 vakcīnas – vienu pret A hepatītu un otru pret Dzelteno drudzi. Tas vien viņam izmaksāja pie 70Ls. Es savas vakcīnas saņemšu, kad būšu Latvijā. Redzēs, cik dārgi tas būs tur. Tāpat mums vēl paliek apdrošināšana, zāles pret malāriju, utt. Darbu un izmaksu ir daudz, taču es ļoti ceru un ticu, ka beigās tas viss būs bijis tā vērts.

Jonasam došanās uz Keniju ir ļoti liels piedzīvojums, jo viņa mamma un brālis turp ir devušies vairākkārt. Viņa mamma viena pati 17 gados tur devās uz vairākiem mēnešiem un pēc tam Kenija kļuva kā viņas otrās mājas, līdz ar to Jonas ir uzaudzis, klausoties daudzos jo daudzos varenos stāstos par šo piedzīvojumiem bagāto zemi. Pagājušajā nedēļas nogalē apciemojām Jonasa mammu viņa bērnības pilsētā Glumsø, līdz ar to arī es dabūju dzirdēt pāris ļoti interesantus un aizraujošus atmiņu stāstus. Katrā ziņā, esmu ļoti saviļņota un nevaru vien sagaidīt 16. Janvāra vakaru.

Taču atgriežoties pie pagājušās nedēļas nogales, varu teikt, ka esmu ļoti patīkami pārsteigta par vietu, no kuras nāk mans puisis un viņa kolosālā mamma. Nebiju gaidījusi, ka laiks paies tik patīkamā, jautrā un siltā atmosfērā. Jāatzīst gan, ka viņa mammai ir gadiem ilga bērnu dārza pedagoga pieredze, garantējot mums ļoti radošu vakaru. Pēc pusdienām, Jonasa uzdevums bija pārkrāsot vecās ziemassvētku figūriņas, ko viņš bija gatavojis, kad bija maziņš, bet mans uzdevums bija pagatavot adventes vainadziņu. Tā kā man ļoti patīk šāda veida aktivitātes, varēju tik vien kā nopriecāties, ka esam uz viena viļņa.

Adventes vainadziņš

Pirms došanās pie mammas, uzcepu vienīgo kūku, ko māku, jo kā saka – nevar jau ciemos doties ar tukšām rokām. Aizvedu viņai arī Latvijas Balzāmiņu, ko visi piedzērām pie pusdienām. Ar to mūsu „dzeršana” neapstājās, jo vakara gaitā iztukšojām 3 vīna pudeles, kas ļāva sarunām raisīties līmenī, kad vienam ar otru jācīnās, lai tiktu pie vārda. Ļoti patīkami pārsteidza fakts, ka ne brīdi Jonas ar mammu nesarunājās dāniski, ko es uztvēru kā lielu respektu. Līdz šim tā mums ir bijusi problēma, ka tad, kad Jonas ir ar dāņu draugiem, kolēģiem vai ģimenei, es jūtos mazliet izstumta, jo diemžēl dāņu valoda nav man tajā līmenī, lai iesaistītos jeb kādās diskusijās. Starp citu, mani dāņu valodas kursi ir atsākušies un par lielu pārsteigumu, esmu vienā klasē ar Telimenu. Kārtējo reizi visi ir kaut kādi ģēniji un man jājūtas mazliet neveikli, bet es cenšos, jo esmu apņēmusies savā pēdējā semestrī izrauties visiem priekšā. Jonas šai ziņā ir liels atbalsts, jo viņš man ļoti cenšas palīdzēt ar valodas iemācīšanos. Pirms dažām dienām, viņš man nedeva garšīgās konfektes, kamēr nebūšu izlasījusi viņam priekšā vismaz vienu avīzes rakstu (dāniski).

Taču turpinot ciemošanās stāstu...pēc aizraujošā vakara, sekoja nākamā diena, kad man tika izrādīta pilsēta. Ļoti maziņa, taču mīlīga pilsētiņa, kur viss ir „rokas attālumā”. Diemžēl pilsētiņa ir tik maziņa, ka cilvēkus uz ielas vispār neredzējām, lai gan tā bija svētdiena. Viss šķita izmiris. Arī laiks bija drūms un lietains, taču sūdzēties nepavisam nevaru, jo ļoti izbaudīju šo bezrūpīgo svētdienas dienu.

Nevainīgais sākums ar pāris "glāzēm" vīna

Kopumā par to nedēļas nogali varu teikt tikai labus vārdus, jo redzot to kāda ir Jonasa mamma, kāda ir vide, kurā viņš uzauga un kaut vai acīmredzamās lieliskās attiecības viņu starpā, man ļāva vēlreiz pārliecināties, cik ļoti man ar viņu ir nolaimējies. Protams, viss jau nav ideāli, un šķiet, ka viņa mammu diži ilgi nevarētu paciest. Viņa ir ļoti runātīga, atraktīva un tas, protams, vienā brīdī var piegriezties. Nepatika arī tas, ka viņa ļoti daudz smēķē, un vēl pietam iekštelpās. Dīvains šķita arī žests, ka sākumā, viņa mums abiem uzdāvināja ziemassvētku kalendārīti, taču pie manas dāvanas klāt nāca melnas zeķes un zeķubikses. Diezgan dīvaina dāvana, un es mazliet samulsu. Taču dīvainākais bija, kad otrā dienā viņa man jautāja, vai man nevajag krūšturus, ko viņa domā atdot second hand veikalam. Tas bija ļoti mulsinoši, taču pieklājību nācās mest pie malas un teikt kā ir – nē, nevajag gan!

Mana studiju grupa pilnīgi nost!

Tā man tāda viena no interesantākajām nedēļas nogalēm kopš atgriešanās no ceļojuma, jo gandrīz katras „brīvdienas” nākas strādāt. Ir bijušas pat vairākas tādas, kad vakarā eju uz klubu, nostrādāju 6 stundas un tad no rīta pa taisno uz hoteli strādāt 5 stundas. Tas ir briesmīgi un ļoti nesaudzīgi pašai sev, tāpēc centīšos sev ko tādu vairs nelikt pārciest. Šobrīd klubā ir pats saspringtākais gada moments, un garderobē mums jāstrādā ir pat trīs meitenēm. Taču, paldies, dievam nestrādāju katras brīvdienas, jo ne man tās stundas vairs ir tik ļoti vajadzīgas, ne arī man ir tik daudz laika, jo galu galā jāgatavojas eksāmeniem. Ar to gatavošanos gan ir kā ir. Kā jau iepriekš minēju esmu palikusi slinka un ja vien ir iespēja kaut kā no mācīšanās atkratīties, to arī daru. Piemēram, vienā sestdienā ļoti spontāni izlēmu iziet ar meitenēm patusēt. Vai pagājušo trešdien pievienoties klasesbiedriem uz ziemassvētku pusdienām. Līdz pēdējam brīdim domāju, ka neiešu, taču beigās aizgāju. Iespējams ne tas labākais lēmums, jo sanāca mazliet pāršaut pār strīpu un nākamā dienā cīnīties ar smagu smagajām paģirām. Trakākais, ka bija, jāiet uz skolu klausīties lekcijā, kur mums tika doti padomi un risinājumi izmēģinājuma eksāmenam. Pirmo lekciju es pat nebiju spējīga apmeklēt. Taču es nebiju tāda vienīgā. Daudzi vispār neatvilkās uz skolu. Iemesls nejaukajam nākamajam rītam varētu būt tāds, ka 2 stundas pirms vakariņām, satikos ar savu grupu uz pāris vīna glāzēm un pasēdēšanu. Beidzās tas ar vairākām vīna pudelēm, aliņiem un labu kondīciju pirms galvenais pasākums vispār bija sācies (tas mums visiem tā, ne man vienīgajai). Paldies dievam, Jonas mani savāca ap pusnakti, un lielu kaunu sev vēl nebiju nodarījusi. Vismaz ne klases priekšā...taču pa ceļam uz mājām gan. Jau otro reizi, kad eju ballēt, un satieku Jonasu pēc tam, viņam ir vesels šovs. Viss sākas ar to, ka man ir jāiedod nauda katram bomzim, turpinās ar to, ka man ir jāparunā ar katru garāmgājēju, un beidzas ar to, ka tas ir viss, ko es spēju atcerēties. Tā nu esmu nolēmusi, ka šitā nevar turpināt un man jau kārtējo reizi savā dzīvē ir jāapsver savs mērs, kad lietoju alkoholu.

Ļoti pa lielam tā man ir gājis pēdējos 2 mēnešus. Nākamnedēļ jānobeidz savs semestra projekts un ceturtdien jau lidoju uz Latviju. Esmu nolēmusi Latvijā palikt līdz 27. Decembrim, lai jauno gadu pavadītu Kopenhāgenā. Tā kā mans mīļais draugs Elinčiks šai laikā nebūs Latvijā, un mans mīļotais puika ir Kopenhāgenā, šāds solis likās ļoti loģisks. Plāni jaunajam gadam vēl nav, taču idejas gan. Bet par to jau visdrīzāk rakstīšu savā nākamajā blogā! Atā!