Ziemassvētku brīvdienas

Dienu pirms došanās mājās, Jonas mani uzaicināja uz randiņu, kas vēl šodien liek man smaidīt. Es pirmo reizi ēdu tik glaunā restorānā. Host, norvēģu restorāns, kur mums tika pasniegt 6 kursi ar ēdieniem un pie katra atsevišķi atbilstošs vīns vai šampanietis. Katrs ēdiens un dzēriens tika prezentēts, un man tik atlika bolīt acis, klausoties brīnumos, ko mēs ēdam. Lai gan viss bija skaisti un eleganti, fakts, ka katrs ēdiens garšoja aizvien labāk un labāk ir neaptverams. Tik tiešām fantastiska virtuve, lai gan lielākā daļa ēdiena ietvēra pīles taukus un pēc nosaukumiem it kā nesimpātiskas lietas. Porcijas nebija lielas, bet piesātinātas ar visdažādākajām sastāvdaļām, un tā kā kopā bija 6 kursi, biju pārēdusies. Viss sākās ar „komplimentu” un šampanieti, turpinājās ar starteru un balto vīnu, tad nāca zupa ar citu balto vīnu, tad „main curse” un sarkanvīns, tad pirms deserta deserts un kafija, un galu galā deserts. Tik žēl, ka nespēju atcerēties visas tās interesantās sastāvdaļas, ko ietvēra mūsu vakariņas, bet atkārtošos – tas bija labākais, ko esmu savā dzīvē baudījusi. Jonas teica, ka šo restorānu vada viens no slavenākajiem pavāriem Skandināvijā. Nezinu, cik Jonas samaksāja, bet šāda tipa pieredze nav no lētākajām. Cik nu es atceros no cenām ēdienkartē, tiem vajadzētu būt ap 100Ls, tā ka mans vīrietis bija ļoti pacenties, lai mūsu pēdējais vakars pirms manas aizbraukšanas būtu īpašs. Pēc tik daudz dzērieniem abi bijām mazliet iereibuši un, kad Jonas maksāja rēķinu, es gribot vēl iestumt pēdējo karameles kubiciņu, netīšām iemetu mutē pēc skata ļoti līdzīgo cukura gabalu. Kauns man pa visu ģīmi elegantās oficiantes priekšā, un no šķebinošās saldās garšas vēl ilgi nespēju atbrīvoties. Lai nu kā – vakars bija izdevies un lai gan neesmu pieradusi pie tik elegantām vietām, abi nolēmām, ka šai jākļūst par tradīciju un vienreiz mēnesī vai vienreiz divos mēnešos mums jādodas uz kādu populāru vietu, kur var baudīt līdzīgu servisu un ēdiena bagātību. Nebūtu slikti! Pēc vakariņām devāmies mājās un pasniedzām viens otram ziemassvētku dāvanas. Es gan savu nedrīkstēju vērt vaļā līdz pat 24. Decembrim. Jonasam gan ļāvu atvērt viņa dāvanu, ko biju jau nopirkusi, esot Bali. Nopirku viņam ļoti labas austrāļu firmas zīmes – QuickSilver – peldšortus, klāt pagatavojot ļoti radošu un smieklīgu apsveikuma kartiņu. Paldies Dievam, viņam patika mana dāvana, kas ir tik atbilstoša mūsu drīzajam ceļojumam uz Keniju! Arī man ļoti patika dāvana, ko bija sarūpējis Jonas. 24. Decembra rītā mani patīkami pārsteidza divas ļoti siltas, mīlīgas trušādas čībiņas, kā arī DIOR lūpu spīdums. Nu lutina viņš mani bez gala!

Šobrīd, kad rakstu šo emuāru, sēžu Helsinku lidostā un gaidu savu lidmašīnu uz Kopenhāgenu. Tā kā laiks man ir daudz, būtu pavisam loģiski uzrakstīt, kā tad pagāja mans laiks, ciemojoties dzimtenē. Pagāja ļoti ātri, jo šoreiz biju atbraukusi tikai uz astoņām dienām. Pirmajā dienā, kad ap diviem ielidoju Rīgā, „aktivitāšu saraksts” bija pilns. Vispirms tiku aizvesta uz analīzēm, kur profilakses nolūkos vajadzēja nodot asinis un urīnu. Liels bija sarūgtinājums, kad pēc ne īpaši patīkamajiem mēģinājumiem ar urīna nodošanu, sekoja ārsta skepse par analīžu neatbilstību, jo esmu jau paspējusi tajā dienā paēst. Galīgi biju piemirsusi, ka nedrīkst ēst pirms analīzēm. Tā nu nācās šo lietu pārcelt uz nākamo dienu, atņemot no sava „atvaļinājuma” veselu stundu, ko izniekoju sēžot rindā. Lai nu kā, pēc neizdevušajām analīzēm devos tālāk uz potēšanos, saņēmot dzeltenā drudža un A hepatīta potes Kenijai. Kad ar to biju tikusi galā, skrēju uz mājām, kur fiksi vajadzēja sataisīties, lai ar mammu, māsīcu un brālēnu dotos uz operu. Biju pārgurusi, un operā gandrīz aizmigu, taču biju priecīga, ka diena izvērtusies tik produktīva. Nākamā rītā sekoja raunds numur divi. Viss sākās ar analīzēm, turpinājās ar ģimenes ārstu, un noslēdzās ar plaušu un muguras rentgeniem. Cerība, ka šīs bija manas pēdējās ārstu vizītes izrādījās maldīga, jo pēc pāris dienām jau atrados traumās, kur rindā nosēdēju gandrīz divas stundas. Vienā rītā pamostoties, kājas vidējais pirksts bija tik ļoti savilkts krampī, ka vispār nespēju paiet. Sāpes brīžam bija tik asas, ka acīs dzinās asaras. Ģimene smējās, ka man piemetusies podagra, taču, kas tas bija par „murgu”, kas mani nomocīja divas garas dienas, tā arī netika noskaidrots.

Lai nu kā, turpinot par manu otro dienu. Pēc visiem dakteriem beidzot sākās dienas patīkamā daļa. Gandrīz pēc divu gadu neredzēšanās, satikos ar Kristīni. Abām dzīves tik interesanti izvērtušās, ka laiks paskrēja nemanot. Tā kā lieki laiku tērēt nevarēju atļauties, uzreiz pēc tikšanās ar Kristīni devos tikties ar Līvu. Kā jau vienmēr bija daudz par ko runāt, tāpēc arī pēc ziemassvētku koncerta Nacionālajā Teātrī, nespējām vēl šķirties. Vakars turpinājās ar pāris vīna glāzēm (pavisam aizmirstot, ka iepriekšējā dienā biju saņēmusi potes). Vēlāk mums pievienojās Undīne, un tad jau palika pavisam jautri. Tā nu diena man noslēdzās tikai kaut kad pēc pusnakts, un gulēt devos ar lielu, taču ļoti patīkamu nogurumu.

Mana „atvaļinājuma” sākums bija ļoti kulturāls, jo arī trešās dienas vakarā devos uz teātri. Šoreiz ar mammu un māsu. Arī visa diena tika pavadīta tieši ar šīm meitenēm. Atskārtu, ka esot mājās uz tik īsu brīdi, vislabprātāk pavadu laiku tieši ar tuvākajiem. Tā nu arī nākamo dienu aizvadīju ar mīļajām gan saiņojot dāvanas, gan apmeklējot kulturālus pasākumus, kā, piemēram, mākslas tirdziņu Jarmarka. Šķiet, ka nākamā diena aizritēja mazliet slinkākā garā, rītu sākot ar sejas procedūrām, turpinot ar pēdējo dāvanu iegādi un noslēdzot ar traumu punktu.

Ātri vien jau bija pienācis Ziemassvētku vakars, kas izvērtās jaukāks nekā jebkad, laikam jo šoreiz bijām tikai paši tuvākie. Bija ļoti jautri visus satikt un kopā ar viņiem pavadīt tiešām jautru vakaru. Jāatzīst, ka dāvanu ziņā šis bija tāds riktīgs „treknais gads”. Mazās meitenes saņēma tādus labumus kā jaunu datoru, smaržas, ceļojumu, profesionālo fotokameru, utt. Arī man pašai bija vienkārši kolosālas dāvanas. Tiešām labākais gads tai ziņā. Kā jau katru gadu, vakars aizskrēja nemanot un drīz jau bija pienācis rīts, kad atkal visi satikāmies uz Ziemassvētku brokastīm. Tā kā diena sākās, tā arī tā turpinājās – tādā ļoti vieglā, patīkamā garā. Godīgi sakot, tādas bija arī visas turpmākās dienas – pilnīgi pretējas tām, ko aprakstīju sākumā.

Kopumā esmu ļoti priecīga, ka nolēmu uz Ziemassvētkiem doties mājās. Tagad jāatgriežas realitātē un jākoncentrējas uz eksāmeniem 9. un 16. Janvārī. Pirms tam gan man vēl pāris patīkamu brīžu – Tivoli pieredze ar Jonasu un jaunais gads. Bet par to jau manā nākamajā emuārā! Cheers!