bizness, bizness...

Viss, kas nu pat vēl bija priekšā, pagājis. Pagājusi gan izstāde Dānijā, gan kongress Tartu, Igaunijā, kārtējo reizi ļaujot pārliecināties, cik ļoti ātri skrien laiks. Atskatoties uz šīm divām prakses pieredzēm, kā jau paredzēju, Igaunijas kongress bija daudz saistošāks un interesantāks. Izstāde Dānijā bija ļoti garlaicīgs pasākums. Varbūt, ja spētu runāt pētnieku/zinātnieku valodā, pieredze būtu citādāka. Kompānijas vienīgā jēga no mums bija tad, kad palīdzējām sagatavot izstādes stendu un pēc tam to nojaukt. Tā nu pēc pirmās, ļoti garās dienas, vienojāmies, ka labāk šo laiku pavadīsim mājās, rakstot savu bakalaura darbu. Uz izstādes rīkotajām vakariņām tomēr tikām uzaicinātas, un lai gan ēdiens bija lielisks, īsti ar ko runāt, kā pašiem ar sevi nebija. Vēlreiz nāca prātā doma, ja vien es būtu citā kompānijā ar man saistošāku specifiku, šī būtu lieliska iespēja iegūt vairāk kontaktus un veidot karjeru. Taču pēc vairākām vīna glāzēm sarunas pašiem ar sevi raisījās ļoti interesantas, un galu galā nopļāpājām diezgan ilgi. Nākamā dienā ierados vēlā pēcpusdienā, palīdzēt nojaukt stendu. Palīdzēt atnāca arī Jonas. Viss beidzās ar to, ka abi tikām uzaicināti uz kompānijas Ziemassvētku vakariņām kaut kad decembrī.

Pēc nedēļas devāmies uz Igauniju, kur tika rīkots otrais Baltijas mikrobiologu kongress. Tallinas lidostā noīrējām mašīnu un devāmies vairāku stundu ilgā ceļā uz Tartu. Tartu palikām ļoti labā, 4- zvaigžņu viesnīcā, kas atradās uz pašas gājēju ielas. Man un Vaivai, katrai bija savs numuriņš. Ļoti profesionāli. Tā kā viesnīca bija pilna, es no sava standarta numuriņa biju paaugstināta uz luksus sweet, taču pārpratuma pēc to samainīju ar Gitti un Carsten, dabūjot viņu delux numuriņu. Beigās gan par to ļoti nopriecājos, jo šī bija daudz mājīgāka un komfortablāka istaba. Viesnīca tiešām bija ļoti jauka. Fantastiskas brokastis. Un tā sajūta, dzīvojot šādā viesnīcā, vienai pašai lielā delux numurā, ir ļoti laba. Vajadzētu atkārtot!

Kongresa pirmajā dienā notika reģistrēšanās un „iesildīšanās runa”. Jau no pirmās runas, ar Vaivu sapratām, ka šī nav vieta mums. It kā šķietami interesantu pētījumu stāsti mūsu ausīm tika sabojāti, kad katra trešā vārda galā tika lietota tikai zinātniekiem saprotama terminoloģija. Pirmā diena bija īsa. Vakarā Carsten mūs uzaicināja „uz aliņu”. Tur pat netālu no viesnīcas atradām ļoti omulīgu bāru, kur dīvainā kārtā bija daudz cilvēku. Diezgan ilgi tur nosēdējām, un pēc diviem lieliem alus kausiem pēkšņi jutos iereibusi. Labi, ka pa taisno gājām uz hoteli, jo biju nogurusi un vēlējos iet gulēt. Taču, kad šķita, ka gulta jau sasniegta, man nolūza atslēga. Viena daļa palika durvīs, otra rokās. Šķita, ka esmu palikusi bez istabas, taču šāda atslēgu lūšana viņiem nav retums, un metodes šādu situāciju novēršanai ir jau zināmas. Istabu, un jaunu atslēgu atguvu aptuveni pēc 15 minūtēm. Alus apreibināta gulēju ļoti labi.

Otrā un trešā diena bija gara un garlaicīga. Tikai ik pa brītiņam dabūjām parunāt ar kādu latvieti vai lietuvieti, un arī tad, šķita, ka šie cilvēki (pētnieki) nāk no citas pasaules. Tādi dīvaiņi. It īpaši viens, kas kļuva par manu stalkeri. Puisis uz 25, garu blondu asti un „pedofila” acu skatienu. Katrā pārtraukumā viņš kaut kā pieslīdēja pie mūsu galdiņa un atrada jaunus un jaunus topikus par ko ar mani runāt. Beigās jau es no viņa laidos.

Lai gan pēc otrās dienas visi bijām pārguruši, devāmies ļoti smalkās vakariņās tur pat uz gājēju ielas. Arī trešās dienas vakars bija interesants, jo tikām uzaicināti uz kongresa noslēguma vakariņām Tartu Universitātes muzejā. Diemžēl ne man, ne Vaivai lielas jautrības šeit nebija, taču pētnieciņi, iedzerot pāris vīna glāzes, pēc vakariņām metās trakās dejās. Mēs ar Vaivu izvēlējāmies doties mājās, jo kā jau minēju, bija grūti atrast kopīgu valodu ar šiem „super-didžiem”.

Praksē atlicis strādāt mazāk nekā mēnesis, un Carsten ar Gitti jau vairākkārt ir izspļāvuši domu, ka mēs ar Vaivu varētu palikt kompānijā un turpināt iesākto. Protams, ne kā pilna laika darbinieki. Šobrīd grūti teikt vai tas ir kas tāds, ko vēlos, tāpēc domāšu par to, kad pienāks laiks.

Personiskajā dzīvē viss ir lieliski. Pēc manas atgriešanās no Latvijas bija diezgan grūti atsākt doties uz sporta zāli, un pagāja gandrīz nedēļa pēc manas atgriešanās, kad beidzot apmeklēju klasi. Nespēju noticēt, cik ļoti sliktā formā atkal biju. Diemžēl „super atgriešanās” sporta zālē man nesanāca, jo drīz vien jau bija jādodas uz Igauniju. Ceru, ka šoreiz atgriežoties motivācija atgūšu ātrāk nekā pēc tam, kad atgriezos no Latvijas.

Oktobra mēnesis tuvojas noslēgumam, un tā kā 31. Oktobrī ir Halloween, nolēmām šo notikumu izmantot kā iemeslu jaunas ballītes organizēšanai mūsu dzīvoklī. Pašlaik izskatās, ka tā būs mega balle, jo ciemiņu skaits, kas, apstiprinājuši savu ierašanos, sasniedzis jau 32. Domāju, ka ballīte pārsitīs iepriekšējo, kaut vai tikai tāpēc, ka jautrību nodrošinās kostīmi, kas ir galvenais ballītes nosacījums.

Kā jau iepriekš rakstīju, ļoti spontāni tika iegādātas biļetes uz Parīzi martā un tikpat spontāni es nesen iegādājos biļetes uz Holandi. Tā kā brauciens uz Rīgu ziemassvētkos iznāk astronomisko dārgi, nolēmu izmantot iespēju un tā vietā apciemot Elīnu, kas dzīvo Māstriktā, NL. Plānā, protams, ietilpst arī ciemošanās Amsterdamā. Būs jautri.

Tas īsumā arī viss par to, kā man pēdējā laikā gājis. Atā!