Pirmais komandējums

Tik piesātinātu, notikumiem bagātu un skaistu nedēļu nebiju gaidījusi. Pirmkārt, jau paldies skaistajiem laika apstākļiem. Saulīte lutināja katru dienu. Otrkārt, paldies mammai, kas bija parūpējusies, lai ik dienas būtu kaut kas, ko darīt. Tā kā mammas priekšniece bija tik laipna un atļāva divas dienas paņemt brīvas, darīt visu ieplānoto varējām kopā. Šoreiz ļoti daudz sapirkāmies dažādas mājas preces manam Kopenhāgenas dzīvoklītim. Izbraukājām 3 bāzes, kurās par labām cenām dabūju pannas, katlus, šampanieša glāzes, kafijas servīzi, utt. Bijām arī uz divām izrādēm: „Aristokrātu Anekdotes” Rīgas Jaunajā Teātrī un „Blakts” Nacionālajā teātrī. Pirmā mums ne sevišķi, taču otro varu ieteikt tiem, kam patīk neparasti un mazliet „šīzīgi” iestudējumi. Acīmredzot visai Prāta Vētras komandai tādi patīk, jo visi četri bija ieradušies uz „Blakti”. Viena no smieklīgākajām izdarībām bija mūsu „pāru masāža”. Uz masāžu skrējām un, kad beidzot vietu bijām sasniegušas, muguras jau bija slapjas un savilktas. Lai nu kā – masāža bija pilnīgi garām. Mammu masēja dīvains čalis, kas viņai šķiet bija galīgi nokodies. Mani – kaut kāda meitenīte. Bet nu abi divi masēja, jeb glaudīja kā pusmiruši, līdz ar to laiks un nauda iztriekta bezjēgā. Toties mums smieklīgi.

Vienā dienā paguvām arī apciemot Juri Lilastē un citā atkal Viju Hospitāļu ielā. Diemžēl vairāk arī viņus nedabūju satikt. Pārāk īsa tā nedēļa. Arī Dace ar Viktoru tieši šinī nedēļā bija devusies ceļojumā uz Vīni, līdz ar to satiku viņus tikai uz īsu momentu sestdienā, kad savācām tos no lidostas. Pēc tam vēl apciemojām Daci un Amandu tai pašā sestdienas vakarā, kur cītīgi sekojām līdzi balsošanas rezultātiem. Man tāda interesanta sagadīšanās, ka tieši ierados uz vēlēšanu laiku. Žēl gan, ka tas nav no tiem priecīgākajiem notikumiem, vismaz ne mūsu valstī. Protams, savu pilsoņa pienākumu izpildīju un, sekojot savai sirdsapziņai, balsoju par vienu no mazajām partijiņām. Diemžēl mana balss vien bija par maz. Visi vecie ķēmi atpakaļ savās vietās. Žēl man to mūsu valsti un cilvēkus. Priecājos, ka vismaz pati dzīvoju un veidoju savu nākotni valstī, kur viss ir sakārtots un drošs. Lai nu kā, līdzjušanas vakarā paspēju nokrāsot arī matus. Tagad man ir blondi matu gali. Ietekmējos no Madaras sajūsmu plūdiem par šo it kā tik stilīgo frizūru. Jāsaka gan, ka ar iznākumu esmu apmierināta. Vismaz, kas jauns. Vēl viena lieta, ko paspēju un ļoti spontāni paveicu, nopirku biļetes uz Parīzi. Abi ar Jonasu izlēmām pievienoties mammai un Madarai marta ceļojumā uz Franciju. Būs jautri un tagad vismaz ir ko gaidīt.

Taču visas manis nu jau pieminētās aktivitātes nebija iemesls, kāpēc vienu nedēļu ciemojos Latvijā. Iemesls, protams, bija darbs. Ceturtdien un Piektdien uz Latviju bija atbraucis mans boss Carsten. Biju mums sarunājusi šoferi, kas diemžēl vispār nerunāja latviešu valodā un saprašanās bija diezgan sarežģīta. Neskatoties uz to - visur tikām aizvesti un par ne ko nevaru sūdzēties. 9:30 sagaidīju Carsten lidostā un pirmā mūsu tikšanās bija ar Stradiņu Universitātes Onkoloģijas direktoru Edvīnu Miklaševiču un NMS vadītāju Artu Balodi. Šie divi bija ļoti cieti rieksti. Jau no paša sākuma abi mūs uzņēma ļoti aizdomīgi un pat mazliet nelaipni. Balode bija ļoti augstprātīga, jo gandrīz vai apvainojās, kad sākumā piedāvāju pastāstīt par mums latviski. Viņai neko tulkot nevajagot, viņa nav nekāda muļķe. Bet Carsten bija ļoti pacietīgs un uz visiem jautājumiem spēja atbildēt profesionāli. Jāsaka, ka beigās abi atmaiga un palika kā cilvēki. Šķiet, ka ar Edvīnu beigās mums pat varētu sanākt kāds darījums. Balode arī beigās jau atmaiga un pat iedeva telefonu Tuberkulozes centra vadītājam ar ko sarunājām tikšanos nākamajā dienā. Nākamā vieta, kur devāmies bija Biomedicīnas Izpētes un Zinātņu centrs, kur sniedzām prezentāciju aptuveni 10 interesentiem. Tur arī mazliet dabūju uzstāties. Jāsaka, ka pūlis bija ļoti smags, taču šķiet, ka arī tur varētu būt pāris potenciālu klientu. Dienu nobeidzām ar tikšanos Centrālajā Laboratorijā, kur diemžēl cilvēks, ar ko vēlējāmies tikties par tikšanos, bija aizmirsis. Tā nu beigās runājām ar vienu no valdes loceklēm un divām kautrīgām laboratantēm. Šeit gan man nācās daudz runāt, jo valdes loceklei bija ļoti slikta angļu valoda. Šī šķiet nebija tik veiksmīga tikšanās. Ar to arī diena beidzās.

Vakarā satikos ar Līvu. Manu „must see” personu. Ļoti jauki pasēdējām, izpļāpājāmies pa dzīvi. Taču nogurums lika par sevi manīt. Uztraukuma dēļ biju ļoti slikti gulējusi, un tikšanās mani bija galīgi nomocījušas.

Arī nākamo dienā sākām agri. Vispirms devāmies uz Tuberkulozes centru Stropiņu pagastā. Satikām ļoti simpātisku un pieklājīgu cilvēku. Man mazliet nepatika, ka Carsten oda pēc alkohola. Tas šķita tā ne īpaši profesionāli. Lai nu kā, nezinu vai šim cilvēkam mūsu piedāvātie produkti bija aktuāli.

Pēc tam satikāmies ar A. Kirhenšteina Institūta vadītāju. Tā nu gan bija jautra tikšanās. Vispirms viņa sasauca visus savus laboratantus, tā nu atkal dabūjām sniegt prezentāciju gandrīz 10 cilvēkiem. Pēc prezentācijas vadītāja mūs uzaicināja uz savu kabinetu dzert kafiju. Viņa izrādījās tāda pļāpa, ka nosēdējām tur vairāk nekā stundu. Tikām sabaroti ar kūkām, cepumiem un čipšiem no Japānas. Ar viņu varēja pārsmieties. Tāda klača, ka vaļā nevarēja tikt. Bet tas nekas, vismaz bija ko darīt līdz pēdējai tās dienas tikšanai. Pēdējā tikšanās notika iekš SIA Roche, kur viss bija ļoti profesionāli. Pirmo reizi tikšanās notika jaunmodīgā, modernā un acīm redzot privātā uzņēmumā. Līdz šim bijām staigājuši pa ļoti nolaistām, Padomju stilā iekārtotām iestādēm. Diemžēl, pēdējā tikšanās bija izgāšanās, jo laikam jau no paša sākuma tiku pārprasta. Šī kompānija sniedza cita veida pakalpojumus un mūsu produkti viņiem īsti nevarēja palīdzēt. Bet nu vismaz papļāpājām un mazliet vairāk uzzinājām par šo industriju un tirgu Latvijā.

Kopumā šī bija ļoti laba pieredze. Man patika šī „svarīguma” sajūta. Noteikti daudz iemācījos un dabūju mazliet noskaidrot galvu. Tagad atgriežoties īsti atvilkt elpu gan nesanāks, jo jau rīt sāksim nedēļu ilgi izstādi un pēc tam jau būs ceļojums uz Igauniju. Patīk šī aizņemtība, taču mazliet uztrauc laika trūkums priekš pašas bakalaura darba rakstīšanas.

Tas nu tā īsumā. Par manu pirmo „komandējumu”. Prieks, ka šoreiz nav tās skumjās sajūtas, braucot prom no Latvijas. Taču tas laikam, jo Kopenhāgenā mani gaida Jonass, pēc kā esmu tik ļoti noilgojusies.