Atkalredzēšanās

Visas dienas sajukušas. Man nav nekādu sajūtu/izjūtu par to, kādā nedēļas dienā vai pat diennakts stundā es dzīvoju. Brīvdienas un laika maiņas sajaukušas visu galvu.

Kā jau iepriekš rakstīju, cenšos sevi nepārtraukti nodarbināt, lai atgriešanos būtu vieglāk pārdzīvot. Piemēram, šodien satikos centrā ar Neldu. Sākumā gan mazliet pārmīzos, jo sapratu, ka man nav viņas telefona numurs un centrālā stacija ir milzīga (mēs konkrētu vietu nesarunājām), bet tieši norunātajā laikā viņa mani sazvanīja.

Sākumā izsirojām ielas, meklējot sev ideālāko kafejnīcu, kur pasēdēt un papļāpāt. Tas prasīja ilgāku laiku nekā domājām, bet galu galā - atradām. Atradām kafejnīcu, kur pa 4h bijām vienīgās klientes, taču apkalpošana un piedāvājums, kā arī cenas bija ļoti pieņemamas.

Diena kopumā aizvadīta ļoti jauki un milzīgās bēdas par mājām, lai gan pa bišķiņam, taču attālinās. Uģis arī pret mani ļoti labi izturas, un viss tiešām ir jauki. Vienīgais, izskatās, ka mammīte man pielipinājusi savus baciļus, jo man sākās viss tas pats, kas viņai - ļoti bail šeit saslimt tā pat, jo te pat nezinu, kur vērsties tādā situācijā :(

Rīt ar saviem grupas biedriem sarunāju jau 9:00 tikties skolā, lai varu mesties skolas darbos, kas 100% aizraus visas domas no mājām. Cerams!

BEIGAS

Brīvlaiks ir pagājis un 3 nedēļas ir paskrējušas vienkārši nemanot. Esmu tās pavadījusi kā pasakā, tāpēc vēl jo smagāk ir atgriezties ikdienā. Esmu gan apņēmusies tajā daudz ko mainīt un padarīt to krāsaināku, kā arī jaunais mājoklis, kurā drīz ievāksimies - skatu uz dzīvi padara gaišāku. Šobrīd gan esmu vēl ļoti emocionāla, jo saprotu, ka atkal atvadījos no saviem mīļajiem uz nenoteiktu laiku un raizes par skolu, darbu, naudu atkal kļūs par manu ikdienu. 3 nedēļu ilgusī bezrūpīgā "bērnība" ir garām un sveicināta atkal "pieaugušo dzīve"! Es jau zināju, ka ja aizbraukšu, būs smagi un ja nekur nebūtu bijusi tad tagad nebūtu tādi pārdzīvojumi, bet tāda ir dzīve un savas 3 nedēļas mājās nemainītu ne pret ko!

Gribētu jums izstāstīt par visu to, kā man gājis, bet dienas bija tik pieblīvētas, ka tiešām neatceros visus sīkumus. Atceros, ka lidostā mani sagaidīja mammīte, māsiņa un omīte. Mēs visas aizbraucām uz dzīvokli, kur es tiku piebarota ar visādiem gardumiem. Vispār, pirmās un pēdējās dienas tiku ļoti lutināta un mīlēta...pa vidu gan šķiet, ka mammai mazliet izbesīju! Hi hi! Tai vakarā ar mazo māsu aizgājām uz izrādi "Sniega Karaliene". Man ļoti nepatika un likās, ka aizmigšu. Taču vakars tik ātri viss nebeidzās, jo aizbraucām pie krustvecākiem uz laukiem, kur kārtīgi izpirtojāmies un izdzīvojāmies.

Tad man sākās lielā tūre ar draugu satikšanu. Esmu tik laimīga, ka man ir tik daudzas, tiešām mīļas draudzenītes. Tas ir kolosāli, ka varam tā satikties pēc tik ilga laika, aiziet uz kafeni un 5h vienkārši nopļāpāt par dzīvi. Uzzināju, kur katra studē, ko plāno, utt. Vismaz tagad esmu informēta, kādu nākotnes profesiju pārstāvjus es zinu un, kur man būs blats. Hi hi! Biju arī uz savu mīļo skolu, satikt skolotājus un direktoru. Tik patīkami apzināties, ka Tevi sagaida atplestām rokām. Pat no direktora dabūju buču! 

Tā kā šeit Dānijā man kultūras dzīve izpaliek, cik nu vien varēju - baudīju to Latvijā. Esmu uzaugusi teātrī un ļoti to izbaudu, tāpēc saskaitot kopā - pa šīm trīs nedēļām esmu bijusi uz 5 izrādēm un vienu koncertu. Īpaši jaukas bija izrādes "Tikai Tā" un "Īstais Ziemassvētku koncerts" Nacionālajā teātrī, kā arī "Primadonnas" Dailes teātrī. Iesaku!

Protams, kā jau ļoti uzmanīga un dakterus mīloša meitene, izgāju visādas veselības pārbaudes. Man jau patīk tā drošības sajūta, un ja vēl ir tāda iepēja- kāpēc ne!? Beigās vēl māsu un mammu pa dakteriem izvedāju, jo abas manas mīļās meitenes saslima. Jā jā, es dabūju izbraukāties ar mašīnu kā vēl nekad. Protams, apmaldījos ar visu savu GPS, bet nu vienalga - vismaz ilgāk pabiju uz ceļiem. Hi hi!

Tad vēl sevi palutināju ar sejas masāžu. Pareizāk sakot, mana krustmāte, uzdāvinot dāvanu karti, mani palutināja, bet nu jā - tas bija patīkami! Ja neskaita faktu, ka man bija jānoklausās par katru savu pumpu iespējamā diagnoze. Piemēram - iespējamās problēmas ar kuņģi, aknām, hormoniem, utt.

Ziemassvētkus un Jauno gadu svinēju ar ģimeni. Esmu par to ļoti priecīga, jo tas bija laiks, kad varēju izbaudīt viņu klātbūtni. Jā gan, ģimene man pietrūkst šeit visvairāk, jo ar to man ir palaimējies kā nevienam! No ballītēm vispār turējos pa gabalu, jo ja pašā sākumā bija kaut kādas 2 "pasēdēšanas", tad ar to arī viss beidzās, jo izlēmu, ka gribu laiku pavadīt cik nu vien kvalitatīvi iespējams. Ballītes nozīmētu izniekotus nākamās dienas, sliktu pašsajūtu un veselības bojāšanu. Tā vietā izvēlējos braukt svaigā gaisā, staigāt pa mežu, iet pirtī, satikties ar foršām, sakarīgām draudzenēm un izbaudīt harmoniju, kurā dzīvoju. 

Lai kā arī negribētos, dienas skrēja vēja spārniem un 6. janvāris tuvojās nepielūdzami. Pēdējā diena man sanāca tāda ļoti ģimeniska, jo apciemoju gan Uģa ģimeni, gan savus opīšus, gan vakarā ar mammu un māsu šķirstījām vecos albumus. Nu ļoti negribējās braukt prom, jo visi raudāja un man pašai arī bija tuvu līdz asarām. Turējos cik nu vien varēju. 

Lidmašīna man bija 11:30, tāpēc cēlos jau 8:00. Tas bija ļoti smagi, jo visu brīvlaiku biju pieradusi celties tikai pēc 12:00. Izbaudīju savu miegu uz pilnu programmu. Smagi bija arī, jo iepriekšējā vakarā gaismu izdzēsu tikai ap vieniem, bet tad vēl ļoti ilgi nevarēju aizmigt. Tā kā mamma ir saslimusi, uz lidostu mani veda opis. Nekur nesteidzāmies, bet kad atbraucām, mums bija šoks! Tik pilnu Rīgas lidostu nekad nebiju redzējusi. Man bija bail, ka nepaspēšu izstāvēt rindas, jo līdz pacelšanai bija paliksi tikai pusotra stunda. Līdz brīdim, kamēr vēl nebiju ieraudzījusi rindas, mana vienīgā bēda bija somas. Tās bija piekrāmētas tā, ka rāvējslēdzējs kuru katru brīdi draudēja izsprāgt. Mana lielā bagāža pārsniedza 600g, bet rokas 500g. Savu "rokassomiņu", kas svēra vēl kādus 4kg, slēpu aiz mēteļa. Biju ar slapju muguru noņēmusies, jo mugurā atkal bija trīs kārtas. Man pat bija uzvilkti divi krūšturi un 3 apakšbikses. Man nebija izejas, jo viss jau bija pārsniedzis limitus. Iečekošanās rinda gāja normālā tempā. Kādas 25 minūtes gan nostāvēju. Taču rinda, kas bija uz kontroli...es dzīvē nebiju redzējusi tur tādu rindu. Viņa sniedzās līdz pat pēdējām durvīm. Šai rindā stāvot, pie sevis domāju: "Nafig es šito daru?! Kāpēc nevaru mācīties/dzīvot Latvijā. Es laikam esmu sajukusi prātā, ka visu laiku nodaru sev šīs šķiršanās sāpes, aizbraucot tad uz ASV, tagad uz Latviju...blablabla". Taču tas sāku sevi slavēt, jo sapratu arī, ka ne katrs var būt tik drosmīgs un uzņēmīgs. Ka šādi ne tikai iegūstu labāku izglītību, bet arī iegūstu dzīves norūdījumu, patstāvību, iekšējo spēku. Tā nu to visu domājot un sakot pēdējās ardievas opim, izspiedās man pirmā asara. Bet es saņēmos, jo esmu tak stipra!!!

Kamēr tiku līdz galam, pagāja kādas 45min. Biju izbesījusies, jo, kad beidzot pienāca mana kārta pārbaudīties, man bija jāvelk nost apavi, jāvelk ārā dators, utt. Apavus novilkt/uzvilkt bija problemātiski, jo 3 kārtas bikšu neļāva tik vienkārši pieliekties. Ar visu to - tā pat nopīkstēju, jo biju aizmirsusi par savām  Dānijas kronām kabatās. Biju tās tur salikusi, jo viņas tomēr arī sver! Hi hi!

Tad, lēnām visu sakrāmējot, pa ceļam vēl nopērkot koliņu, devos uz savu geitu. Biju šokā, ka bija jau sākusies iekāpšana un es biju ieradusies TIEŠI laikā. Mazliet vēlāk - un viņi būtu aizbraukuši bez manis! 

Pacēlāmies/nolaidāmies ātri. Es visu ceļu lasīju savu COSMOPOLITEN, sēžot pilnīgi viena. Man blakus neviens nebija un jā - lidmašīna atkal bija diezgan pustukša. Aizmugurē man gan sēdēja viens žirgts večuks, kas metās man padot somas, palīdzēt mēteli uzvilkt, utt. Smieklīgi!

Kad gaidīju nākam ārā savu somu, biju baigākajā stresā, jo bija bail, ka tik nav kaut kas atsprādzis! Mana soma iznāca viena no pēdējām, tāpēc stresiņš bija vēl jo lielāks. Paldies dievam, Uģis bija sarunājis savu draugu, ka man atbrauc pretī. Šie jau smējās par manām somām, ka es tā kā tāds hokejists. Īstenībā, ja mani neviens šeit nesagaidītu, es sajuktu prātā aiz bēdām, jo ar visu Uģi, kas bija vienkārši neiedomājami, neaprakstāmi mīļš pret mani šodien, es tik un tā jutos vientuļi un bēdīgi, jo ilgojos pēc mājiņām. Paraudāt arī paspēju. Īpaši traki bija, kad Uģis aizgāja uz darbu. Taču sapratu, ka jātiek uz strīpas pēc iespējas ātrāk un to var izdarīt tikai tad, ja prāts ir ar kaut ko nodarbināts. Sāku kārtot mantas, darīt visādus sīkus darbiņus un piepildīt mūsu PILNĪGI tukšos plauktus ar ēdienu! Un, lai man būtu vēl vieglāk adaptēties atpakaļ, sarunāju rīt centrā satikties ar savu bēdu māsu, cīņas biedreni - Neldu!

Nu kaut kā tā. Man jau liekas, ka diezgan labi visu esmu te aprakstījusi. Nobeigumā gan gribu vēl pateikt - mīļie, paceļat acis, kad staigājiet pa Rīgu! Izbaudiet tās skaistumu un eleganci. Paceļat acis, kad brauciet uz laukiem, ļaujoties Latvijas burvīgajiem dabas skatiem! Mūsu zeme ir pati skaistākā uz visas pasaules, Rīga ir mana mīļākā pilsēta uz zemes virsas. Esmu bijusi daudz kur, un apgalvoju to pa visiem 100%! Es mīlu Latviju, un vēlos, kaut tās skaistumu būtu apjautusi un izbaudījusi agrāk, kad tā vietā visu biju pieņēmusi kā pašsaprotamu!

P.S. man šodien bija mazs prieciņš, jo bija atnākusi vēstule no tā kluba, kur pagājušo reizi biju ar tām latviešu meitenēm. Jaunā gada dēļ, vai varbūt kāda cita mistiksa iemesla dēļ, es saņēmu VIP žetonu. Tādu pašu kā viņām, kas nozīmē, ka arī man tagad tur ieeja būs par brīvu, kā arī šampanieša pudele man un manam līdzpaņemtajam draugam. Protams, šim draugam arī ieeja pa brīvu. Tā tur maksā 8Ls. Biju ļoti pārsteigta, jo tās meitenes šo žetonu dabūja tikai pēc gadu ilgas iešanas, gandrīz neizlaižot nevienu nedēļas nogali! Tā igauniete, kas ar viņām visu laiku iet - vēl jo projām neko nebija saņēmusi! Ha! Nelda - es tevi publiski aicinu sev līdzi!!! :)

Bučas, mīlu un ilgojos!!

AtGrieŠanĀs

Sveicināti!

Jā, jā – tie, kas nezināja, es uz 3 nedēļām, savā Ziemassvētku brīvlaikā, ciemošos tēvzemē. Neko iepriekš nebiju teikusi tikai viena iemesla dēļ – gribēju pārsteigt savu mīļo draudzeni Unu. Domāju, ka viņai patīk Ziemassvētku dziesma – All I want for Christmas is YOU! Un domāju, ka vēl vairāk viņai patīk, ja vārdi piepildās, kas nozīmē, ka šā gada dāvana viņai būšu es...un viņa man!

Mana pēdējā nedēļa Kopenhāgenā vairāk vai mazāk bija jauka. Taču 2 aizvadītās dienas Latvijā bija vairāk kā lieliskas. Domāju, ka tas tā arī turpināsies, jo mēs ar Unu šeit esam kā 2 brīvi putni, kam nav ne skolas, ne universitātes, ne sesijas, vai kas cits, kas bojātu dzīvi.

Tātad par pēdējo nedēļu...biju apņēmusies šonedēļ neizlaist nevienu lekciju. Lai cik garlaicīga, man nesaprotama tā arī nebūtu, gribēju būt priekšzīmīga skolniece un skolu nebastot. Man tas lieliski izdevās līdz otrdienai :D Trešdiena man bija brīva pati par sevi, bet ceturtdien un piektdien skola vēl notika. Ceturtdien no rīta pamostoties biju pazaudējusi jebkādu motivāciju vilkties stundu pa lietu uz skolu, kur tā pat klasē bija labi ja 10 studentu no 33! Piektdienas rīts jau ir cits stāsts :D

Ceturtdien ar meitenēm, kuras mums atdod savu dzīvokli, sarunājām iet pabalēties.  Viņas vairāk kā gadu, gandrīz katras brīvdienas apmeklēja kaut kādu kruto Kopenhāgenas klubu. Un tā kā viņas bija tik regulāras klientes, viņas ieguva VIP kartes, kas ļāva klubā tikt par brīvu viņām abām un vienam + cilvēkam, kā arī iekšā katru no viņām vienmēr gaidīja viena šampanieša pudele. Abu jauko latviešu meiteņu „+ cilvēki” šoreiz bijām es un viena igauņu meitene (viņu roomate). Iesildīšanās sākās pie manis ap 22:00. Visas bijām uzposušās ne pa jokam, kleitās, augstpapēdenēs, utt, jo tas tomēr ir prestižs, glamūrīgs klubs. Vaļera bija sakārtojis savu miskasti lielajā istabā un viss bija pa smuko. Mēs jauki pasēdējām līdz pēdējam autobusam un tad devāmies.

Vieta bija forša. Laba mūzika, normāla publika. Riktīgi izdejojāmies. Jautrā gaisotne, alkohols un dejas, man bija pavisam atņēmušas sāpju izjūtas. Taču ap 4 no rīta, tā sāka reaģēt. Respektīvi, manas pēdas augstpapēžu kurpēs bija novestas tik tālu, ka likās – tās asiņo. Tas bija drausmīgi!

Paldies Dievam, man kaut kā nolaimējās ar nakts autobusu, kas nāca tieši laikā. Nu labi, mazliet ātrāk kā laikā, jo man nācās skriet ar savām 15cm augstajām kurpēm, lai uz to paspētu. Protams, kā jau vienmēr man braucot naktī uz piektdienu, sestdienu vai svētdienu ar kādu no Dānijas sabiedriskajiem transportlīdzekļiem, tas ir pievemts un gandrīz katrs pasažieris smird pēc alkohola. Starpcitu, arī šonakt braucot uz lidostu mana pieredze netika mainīta.

No rīta, kad pamodos, biju viena, un pulkstenis rādīja, ka esmu nokavējusi skolu. Nu neko, gulēju tālāk. Galu galā neko daudz arī tur nenokavēju, vienīgais žēl, ka labāk būtu tad jau trešdien braukusi uz Latviju.

Modinātāju biju uzlikusi uz 3 naktī. Pamodos, sataisījos, uztaisīju sev kafiju un drīz vien jau biju gatava iet, kad pēkšņi dzirdu nenormālo kustību virtuvē. Jā, jā, Vaļera ar savu draudziņu, ar ko visu piektdienas dienu bija dzēruši lielajā istabā, pēkšņi sāka cept, šmorēt, vārīt un sazin ko vēl. Tā nu sanāca, ka vienīgais cilvēks no kā atvadījos aizbraucot bija Vaļera. Sveiciens bija mazliet smieklīgs, jo viņa ačteles bija tik sarkanas, mute pilna un paskats kā mazam bērnam.

Aiztipināt līdz pieturai man prasīja 20 minūtes. Tur abloms! Labi, ka sāku runāties ar vienu no nakts autobusa šoferiem, jo viņš man lika saprast, ka esmu galīgi visu pārpratusi saistībā ar autobusiem uz lidostu. Tai stundā neviens autobuss pa tiešo uz lidostu neiet, un kopā izdomājām plānu, kā man tikt tur kur vajag. Pēc pāris minūtēm nāca cits nakts autobuss (piebildīšu, ka nakts busi nāk tikai ik pa stundai), kas mani aizveda līdz centram, un no turienes pēc 1 minūtes jau braucu metro uz lidostu. Lidostā pavadīju kādas 3h, bet tā kā man bija dators – skatījos filmas.

Lidmašīna, paldies dievam, īpaši nekavējās, un es tā diezgan ātri, mierīgi nokļuvu mājās. Lidostā mani sagaidīja mammīte, māsa un vecmāmiņa. Ehh, ku lutināta un mīlēta es te jūtos. Dievinu savu ģimeni!

Tās dienas vakarā ar māsu aizgājām uz rokoperu Kongresa namā „Sniega Karaliene” un pēc tam devāmies uz Kalnciemu, pie krustvecākiem. Gājām pirtī, ēdām, dzērām līdz kādiem 1 naktī, un kā jau parasti ar savām „māsām” – bijām pārsmējušās līdz asarai un krampjiem vēderā.

Izgulējos tai naktī tā kā nebiju gulējusi mēnešiem. Vienkārši 12h no vietas kā beigta. Tik salds miedziņš. No rīta atkal pārēdos un braucām ar suni uz mežu. Izstaigājāmies, izdzīvojāmies pa svaigu gaisu un tad jau dienas otrā pusē braucu mājās. Beidzot es dabūju braukt. SUPER!

Vakarā beidzot satiku Unu un pārsteidzu viņu ne pa jokam. Aizgājām uz veikalu nopirkt vinčukus un līdz kādiem 12 pasēdējām pie viņas. Tad spontāni izdomājām laist uz Vecrīgu, kur mums ar visādi labie piedzīvojumi. Hi hi.. Unas mammas murgs atkal ir sācies, jo mēs esam atgriezušās :D Tagad atpošos, sakopšos un 7 vakarā eju ar Unu uz izrādi. Jāatgūst tomēr kulturālā dzīve, kas man Dānijā bija pavisam aizmirsusies.

Pats labākais, kas ir citādāks kopš aizbraukšanas – Unai ir mašīna un mēs varam visur aizbraukt kā cilvēki. Šodien ar uz teātri nevajadzēs kratīties kaut kādā smirdīgā sabiedriskajā. Super super super J

Oi, šis tiešām būs sanācis garš ieraksts, bet ņemot vērā, ka 3 nedēļas būšu off no bloga, tas ir piedodams.

Starpcitu, mums tak projekts sācis iet vaļā. Viena pozitīva lieta ar ko vēlējos padalīties ir tas, ka jau otro reizi grupā ir sanācis tā, ka esmu līdere. Tas nav nekur norunāts, vai tml., bet visi par visu atskaitās man. Mans viedoklis tiek ņemts, kā pēdējais un galējais, un praktiski viss iet caur mani. Tas liek sajusties labi, jo iespējams nākotnē būšu, kas daudz iespaidīgāks, kā projekta grupiņas galva J

Priecīgus visiem Ziemassvētkus un Laimīgu Jauno gadu. Tie, kas grib mani satikt – lūdzu, rakstiet draugos! Es gribu satikt arī jūs!!!

Atā!

Ho Ho Ho

Svētdien bijām uz mūsu klases "Ziemassvētku ballīti". Taču tā mani vairāk sarūgtināja nekā iepriecināja. Protams, labāk jau par mājās sēdēšanu tas bija, bet biju gaidījusi kaut ko pavisam citu. It īpaši jau tāpēc, ka no cilvēka bija jāsamaksā 10Ls.

Tā, kā no klases pieteicās tikai nedaudz cilvēki un no tiem pašiem ieradās tik 8, nekas daudz no klases ballītes tur nesanāca. Lai būtu vairāk cilvēku, daži bija paņēmuši līdzi draugus. Nu jā - diezgan nožēlojami mums tur viss izvērtās :D Pasākums bija uztaisīts pie vienas no filipīniešu meitenes dzīvoklī. Nezinu, kā viņai izdevies, bet viņa kaut kā ir dabūjusi, lielu plašu vienistabas dzīvokli ar balkonu un lielu toleti, kas atrodas mājā, kas domāta veciem cilvēkiem. Mūzika mums skanēja līdz kādiem 24:00 uz visskaļāko, tā, ka es nezinu, cik tai vakarā daudz sirdstrieku tika piedzīti, bet nu labi. Vislabākais šai visā bija ēdiens. Es pārēdos, kā cūka un man likās, ka vemšu. Vienkārši stūmām iekšā cik varējām, jo tik labu mantu ilgi nebijām baudījuši. Mmmm....tik gardi viss bija sataisīts. Nesaprotu, gan kāpēc bija sapirkti TIK daudz ali. Tur bija 6 kastes ar 24 bundžām katrā, un mēs bijām tikai kādi 6 cilvēki, kas dzer alu. Būtu labāk to naudu iztērējuši mandarīnos...bet nu okay! 

Svētdien no 15:00 līdz kādiem 18:00 biju skolā ar savu projekta grupu. Gatavojām savu jauno hipotēzi un pirmo čapteri projektam numur 2! Nez cik daudz no brīvlaika mums iznāks, ņemot vērā, ka uzreiz pēc tā ir projekta aizstāvēšana, bet nu mums vismaz nav eksāmeni, kā visos gados pirms tam. 

Šodien atnācu mājās un man milzīgs šoks, jo no mūsu istabas pazudis lielais 20 tulkstošus vērtais paklājs :D Es pat mazliet uzmetu lūpu, bet pēc tam, kad Uģis atnāca mājās un teica, ka viņš bija zvanījis un prasījis atļauju - es nomierinājos. Man tas paklājs tā pat nepatika. Tāds krievisks, bez nekādas gaumes. Haha...kad gāju uz toleti redzēju, kur tad viņš ir nonācis. Vaļeram jauns dizains istabā top. Milzīgās gultas vietā, tagad stāv jauna divstāvu gulta priekš viņa un sīkā brēkuļa. Labs!

3 dienas

Jāsaņemas uzrakstīt kārtīgs blogs. Iepriekšējais ieraksts sanāca baigi švaks, ņemot vērā, ka par tiem notikumiem varēja izplūst detaļu detaļās.

Trešdiena bija brīva no skolas, un Uģim arī no darba. Es gan nekādu baigo brīvību neizjutu, jo mācījos savam dāņu valodas eksāmenam. Īstenībā pieķerties klāt mācībām bija ļoti grūti. Visu laiku centos atrast ko citu, ko darīt, lai tik nav jāmācās. Izmazgāju veļu, sakārtoju/izsūcu istabu, noskatījos pāris sērijas Gossip Girl, sarakstījos ar seniem draugiem, utt. 

Uģis jau no paša rīta bija devies misijā, sakārtot dokumentus. Manuprāt, viņam liels progress tai visā sanāca. Neatceros, vai iepriekšējā ierakstā minēju, bet tas dāņu ārsts, pie kā dzīvosim - ir gatavs Uģi jau tagad pierakstīt pie sevis mājās. Redzēs, kā tur viss iznāks.

Ceturtdien ļoti negribējās iet uz skolu, jo priekšā gaidīja 2 statistikas un viens Supply Chain Management. Neviens no šiem priekšmetiem mani nav spējis ieinteresēt. Nu labi - varbūt statistika mazliet, bet tas nemaina faktu, ka uzmanību tajos nokoncentrēt ir ļoti grūti. Saņēmos tikai tā iemesla dēļ, ka man 9:00 bija paredzētas pārunas ar vienu no pasniedzējiem. Tās ir pārunas uz kurām aicina katru studentu atsevišķi. Tur runā par pavadīto laiku Dānijā, par mācībām kā tādām, par mērķiem, tehnikām, kā pareizi gatavoties lekcijām, kādi ir sasniegumi līdz šim, utt. Šīs pārunas ir obligātas, tāpēc man nebija izvēles. 

Atnākot uz skolu, pirmais ko uzzinu - tās ir atceltas. Bik dusma parāva, bet nu okay - nosēdēju abas statistikas, taču no supply chain gan aizgāju. Aizgāju atvadīties no ukraiņu meitenes ar kuru iepazinos pirmajās nedēļās šeit Dānijā. Ja atceraties, es vēl rakstīju, ka vienreiz biju ar viņu šoppingā pa Kopenhāgenas centru. Nu man viņa nekāda tuvā draudzene nebija, un nav arī tā, ka man viņa baigi patiktu, taču man patika viņas orhideja, kuru viņa man apsolīja atdot, jo pati brauc atpakaļ uz mājām. Viņas semestris ir beidzies un viņa šeit bija tikai uz vienu semestri, apmaiņas programmā. Savu orhideju dabūju, taču ja jūs zinātu ar kādām mocībām man viņu nācās nest mājās. Mēs to puķi satinām avīžu avīzēs, lai nenosalst, un zieda galvā uzmaucām lielu celefāna maisu. Diemžēl nezinu, kā lai to skatu apraksta, bet tas noteikti bija diezgan smieklīgs + apkaunojošs. Tādu objektu nesot mājās, pievērsu ikviena garāmgājēja skatienu. Izbesījos, jo bija nenormāls vējš un man bija tonnu smaga soma vēl jānes. Ai...bet nu vismaz tagad manu istabu rotā skaistā lillā orhideja. Cerams, ka viņa līdz ievākšanai jaunajā mājvietā izdzīvos!

Mājās paēdu 3 vārītas olas, jo nekas cits mums vairāk nebija un devos atpakaļ uz skolu likt eksāmenu 1. modulī dāņu valodā. Pārstresojos sēžot sastrēgumā, jo likās, ka nokavēšu, bet viss bija labi. Aizbraucu, papļāpāju ar "kolēģiem" un tad jau bija pienākusi mana kārta. Eksāmena norise bija tāda - 6 biļetes, kur ir rakstīti 3 grāmatu nosaukumi un 2 tēmas - MANA NEDĒĻA un VESELĪBA&DZĪVES STILS. 6 biļetē bija tukša, kas nozīmēja, ka varu izvēlēties tēmu par ko runāt. Kad norunāju tēmu, tad skolotāja man uzdod jautājumus. Eksāmena otrā daļa ir bildes. Es izvelku vienu bildi un uzdodu skolotājai par to dažādus jautājumus. Reāli viss eksāmens ir runāšana.

Iegāju iekšā, izvilku biļeti - tukšā. Nenormāli nopriecājos, jo biju ļoti stipra vienā no grāmatām, taču izrādās, ka ja izvelku tukšo tad atmetas grāmatas un man jālozē biļete pa jaunam 2 tēmās. Neviena no tēmām man nepatika. Pagāja gan laiks kamēr ar pasniedzēju "izstrīdējos" par to, ka domāju, ka varu izvēlēties vienalga kuru tēmu, kamēr viņa lika tikai no tām divām. Laiks pagāja, jo viņa ar mani runāja tikai dāniski :D

Labi - izvilku biļeti ar nosaukum MANA NEDĒĻA. Norunāju kādu pusotru minūti, pēc tam atbildēju uz kādiem 8 jautājumiem un pati vien nespēju nobrīnīties, cik labi visu saprotu un spēju atbildēt. Es tiešām runāju dāniski. Baigi lepnā sajutos. Tad pienāca bilžu kārta. Izvilku vienu ar sievieti. Uzdevu kādus 10 jautājumus, bet redzēju, ka viņa gaida vēl. Nezināju, kā iziet no situācijas, kad pēkšņi man virs galvas iemirdzējās atklāsmes spuldzīte. Kad viņai prasīju, cik tai sievietei ir bērnu - viņa atbildēja 5! Tā nu mans atklāsmes jautājums bija - kā sauc katru no tiem bērniem? cik katram no viņiem gadu?...bet viņa tik sāka smieties un teica, ļoti labi - esi nolikusi! Viņa mani paslavēja un es pati arī sajutos ļoti labi.

Piektdiena bija viena no manām garākajām dienām šeit Dānijā. No paša rīta devos uz savu tīrīšanas darbu. Tā, kā man bija jāpaspēj uz skolu, visu izdarīju divās stundās triju vietā. Man pat bija atstāta lielāka nauda, kā parasti. Ja jūs zinātu, kā man riebjas tur mazgāt grīdas. Tas nav tā - ka tu vienkārši ielej spainī ziepjūdeni un izmazgā. Process ir pavisam citāds - garš un mokošs. Es vispirms to izsūcu, tad uztaisu tādu baltu masu, izleju pa visu grīdu, vienmērīgi izpludinu, atstāju uz 7 min, tad ar birsti pārberžu visam pāri dabūjot nost netīrumus un tad savācu visus plūdus. Pēdējais solis ir visgrūtākais :( Riebjas tā padarīšana.

Tad aizgāju uz skolu, noklausīties Project 2 Kick. Manas brīvdienas būs stresa pilnas, jo šis projekts ir uz pusi apjomīgāks kā iepriekšējais, pietam šim ir dots daudz mazāk laika. Ā, un vel tāds sīkums kā atzīme. Iepriekšējais bija tikai par pass vai fail, bet šeit jau ir daudz nopietnāk. Nu labi, dzīvosim redzēsim!

Un tagad uzrakstīšu par manas piektdienas noslēdzošo un sestdienas iesākošo daļu. Mana klasesbiedrene Veronika ir atradusi darbu visbiezākajā Kopenhāgenas rajona restorānā/klubā. Tā vieta ir atvērta visu nedēļu kā ekskluzīvs restorāns, bet piektdienās un sestdienās no plkst. 23:00 tas pārtop par klubu, kur ieeja ir no 30 gadiem. Tur pulcējas visbiezākie no biezākajiem. Veronika strādā gardrobē, kas ir atvērta tikai piektdienās un sestdienās. Viņa pelna 10,50 Ls stundā un papildus dabū arī dzeramnaudas, ko visi - bārmeņi, oficianti, pavāri, gardribisti dala. Un bieži vien pa nedēļas nogali viens cilvēks dzeramnaudā dabū 100Ls. Iedomājieties? Visu laiku dīcu, lai Veronika pajautā par mani. Tā nu sanāca, ka viņa sarunāja, lai piektdien aizeju viņas vietā, jo pati tai vakarā netiek. Sākumā satraucos, jo uzzināju, ka šefs ir pakistānis un Veronikai pašai vēl nav līguma tur. Taču noriskēju un aizgāju, jo nodomāju, ka tādā vietā ir maza iespēja, ka piekrāps, bez tam tur strādā ļoti daudzi jaunieši no mūsu skolas. Kādi 7 lietuvieši :o

Aizbraucu, un mans darbs sākās plkst. 17:00. Menedžeris (pakistānis) ir iecēlis vienu meiteni par galveno, kas apmāca jauniņos, utt. Tā ir lietuviešu meitene, kas mācās manā skolā. Viņa tur strādā jau gadu. It kā jauka, mīļa, bet kaut kas viņā ir neīsts. Viņa mani visu laiku sauc par sweety, bet tas man liek justies, kā idiotei! Viņa arī baigi nolika Veroniku, sakot, ka viņa ir pilnīga idiote un neko nesaprot, ko viņai stāsta, taču mani viņa paslavēja, jo es tiešām visu sapratu ātri. Viņa pat pateica par mani tam bosam un viņš man jautāja, vai nevaru rīt nākt. Tā kā man ir paredzēts pasākums ar klasesbiedriem es atteicos, bet teicu, ka pēc tam gan varu sākt. Viņš izskatījās priecīgs un teica, ka sazināsimies. No tās lietuviešu meitenes tagad izklausās, ka esmu Veronikai nocēlusi vietu, jo viņai viņa nepatīk. Es šo darbu darot 100x labāk. Cerams, ka mēs abas ar Veroniku varēsim tur strādāt, jo es negribu katru piektdienas, sestdienas nakti tur rukāt. Gribu tikai vienreiz nedēļā. Jo piemēram, vakardien strādāju no 17:00 līdz 5:00 rītā. 12h kājās! Šorīt viss ķermenis sāp, jo dēļ smago mēteļu stiepšanas esmu iedarbinājusi sen nelietotus muskuļus. Visvairāk man sāp dibens. Nezinu kāpēc? Laikam no nepārtrauktās tupšanās pēc somām, utt. Otra vieta ir roku muskuļi un pirksti, kas nonstopā locījās liekot numuriņus, liekot mēteļus virsū un nost no pakaramajiem, utt.
Labi, tas tāds vispārinājums par to "pieredzi", taču ja sīkāk, kā man gāja, tad....

Es atnācu, mani uzreiz uzsūtīja uz otrā stāva garderobi, kur man vienai jāstāv. Otrā stāva gardrobe ir restorānam, bet pirmā - klubam. Visi numuriņi ir no papīra, kur man viena daļa jāiedod viesim, bet otra jāuzliek uz pakaramā. Sākumā visu darīju lēnām, nesteidzoties, bet tad pēkšņi uzradās, kādi 40 cilvēki un visi stiepj nodot savus mēteļus un somas. Somu ņemšanai ir sava sistēma, savi numuri...tas bija murgs. Man likās, ka ar mani ir cauri, bet tad man uzsteidzās palīgā viens lietuviešu čalis un mēs kopā no tā bara tikām vaļā. Pēc kāda laika uzradās jauns pūlis, bet to jau es spēju daudz labāk nokontrolēt. Tad iestājās 2h pilnīga garlaicība, protams, ja neskaita dažus sadzērušo viesu "apciemojumus". Man bija diezgan auksti, jo stāvēju mazā maiciņā tuvu pie durvīm, tāpēc viens vecis ik pa pusstundai nāca man piedāvāt paņemt viņa mēteli. Iedomājieties skatu, kad gardribiste stāv vienā no krutajiem D&G vīriešu mēteļiem :D Jā, visi mēteļi bija no krutākajām firmām, kad viesi pa saviem makiem meklēja numuriņus es redzēju TĀDUS žūkšņus ar banknotēm. Vēlāk vakarā, kad viņi jau bija pavisam apdzērušies, tad bija gadījumi, kad pa kabatām rakņājoties, meklējot savu numuriņu, viņiem rokās stāvēja ne tikai saburzītais numuriņš, bet arī milzīgās naudas banknotes :o Visi viesi bija uzcirtušies skaistos vakar tusiņa tērpos...it īpaši dāmas. Gandrīz visi vīrieši bija uzvalkos, vai vismaz uzvalkveidīgos tērpos.
Es stāvēju tādā vietā, kur gar mani visu laiku gāja oficianti ar milzīgām paplātēm garšīgu ēdienu. Es miru badā, jo pa visu dienu biju ēdusi tikai brokastis. Tas bija liels pārdzīvojums manam puncītim. Biju bik šokā, ka arī oficianti nāk koķetēt. Viens no vecākajiem un pretīgākajiem man tāds pienāca ļoti tuvu klāt un saka: Would you like some tea, coffee, coca cola...kiss, hug?! Es tāda COCA - COLA please! Viņš tāds: are you sure? Un bāž pretīgo purunu tik tuvāk - es tāda YES, absolutely!

Pēc tam, kad visu biju sakārtojusi perfektā secībā, mani atnāca nomainīt kaut kāds jauniņais. Es tā vietā gāju lejā uz klubu. Īstenībā par to priecājos, jo tur, kad atvērās diskotēka, laiks paskrēja nemanot. Mūzika bija super, cilvēki bija tonnām, bet es sistēmu uzķēru zibenīgi un viss gāja raiti. Taču iedomājieties - kādas 3,5h vienkārši nonstopā skriet pēc mēteļiem, skriet nolikt mēteļus, mēģināt atrast pazudušās mantas, utt. Trakums! Pietam viņi visi bija nežēlīgākajā pārpālī, līdz ar to visu padarot vēl grūtāku. Uz beigām, gandrīz katram otrajam kaut kas bija pazudis. Tad gan sākās sviesti, taču pateicoties manam jaunajam telefonam, ko nopirku Fotex veikalā (tas pats, kas mums Maxima) es biju gardrobes kings, jo manā telefonā ir iebūvēts lukturis :D Ja nebūtu tas, es tai tumsā vispār neko nevarētu atrast.

Ai, nu grūti jau atstāstīt visu, bet gāja interesanti. Jauna pieredzīte. Mani mazliet nokaitināja tā lietuviešu čikse ar ko kopā strādājām, jo viņa mēdza pazust viss trakākajos momentos, atstājot mani vienu. Es viņu pat pieķēru vienbrīd sūcamies ar kaut kādu bārmeni. Nu cammon!? Viņa tāda baigi dīvainā...

Kad viss četros slēdzās, mums vel vajadzēja satīrīt trako bardaku.

Tad ar to lietuvieti gājām kilometru uz vilciena staciju. Ārā bija nenormāls aukstums...man pat zobi drebēja. Kad vēl biju darbā, mani pārsteidza pēkšņā krusa, kas sitās pa logu, bet nu jā...aukstumiņš ne pa jokam. Ar vilcienu aizbraucu līdz centram un tad ar autobusu mājās. Nebija tik traki!

Nu tagad tikai jācer, ka mani pieņems darbā un, ka Veroniku neatlaidīs. Viņa īstenībā nemaz nav tur pieņemta, tā ka cerams viss sakārotsies.

Labi, es tagad eju taisīties uz savu vakara baļļuku. Tad jau gaidiet nākamo ierakstu :)

Brīvdienas nosēdējām mājās, jo ārā visu laiku lija. Varētu pat teikt - nonstopā plosījās vētra. Uģis gan svētdien aizgāja uz darbu, bet es vai nu vāļājos pa gultu, vai skatījos Gossip Girl sērijas vai mazliet pamācījos. Galīgs nogurums, tāpēc uz mācībām prāts vispār nenesās. Miša tā arī nepiezvanīja, tāpēc neko nenopelnīju.

Pirmdiena bija gara, jo visi 3 mācību bloki, kur katrs ir 1,30 h garš, mums bija mārketings. Mums bija jāanalizē viens case. Kad pārvilkos mājās, zubrijos savam dāņu valodas eksāmenam. Ja mācos, tad pamatā tikai to...

Otrdien, jeb šodien bija interesanta diena. Pēc stundām aizgāju ciemos pie ukraiņu meitenes, ar ko iepazinos sākumā papļāpāt, un nosist laiku līdz dāņu valodai. Sarunāju, ka viņa man atdod savu smuko orhideju, jo pēc 2 dienām viņa atgriežas mājās. Viņa te bija tikai vienu semestri.

Tad aizgāju uz dāņu valodu. Un pēc tam tikos ar Uģi, lai kopā brauktu apskatīt vienu dzīvokli. Es draugos, domu biedru grupā uzgāju vienu piedāvājumu. Latviešu meitenes pārvācas un piedāvā šo dzīves vietu citiem. Viņas mācās manā skolā un tā vieta ir 20 min attālumā no skolas. Viss baigi smuks, jauks. Meitenes nenormāli rēcīgas un mēs jau sarunājām ballītes nākotnei kopā. Viņas man abas kopā atgādināja tik ļoti manas un Unas attiecības. Cerams, ka sadraudzēsimies un forši pavadīsim laiku.

Smieklīgākais šodien. Kad braucām uz to vietu, iekāpjot autobusā - šoferis pieķēra, ka man nav pareizā klipkarte. Es, lai ietaupītu naudu, biju nopirkusi bērnu karti nevis pieaugušo. Pirmo reizi pieķēra. Es notēloju lielo šoku par šo kļūdu un ar visām aktrises dotībām nospēlēju nabadzīti, kam nebija ne jausmas. Tad kaut ko ar Uģi latviski runājot, centāmies sakasīt naudu biļetei, bet mums nesanāca, kad pēkšņi dusmīgais šoferis - eu, jūs no Latvijas. Izrādās viņš ar no Latvijas, bet, protams, kārtējais krievs, kas tik krieviski māk. Lai nu kā - mēs dabūjām aizbraukt pa brīvu līdz savai pieturai :D Labi, ka neapdirsām viņu sākumā! Vispār, te nekad nevar zināt, kur kāds Latvietis stāv!

Šā un Tā

Nebiju pamanījusi, ka jau gandrīz nedēļa ir pagājusi kopš mana pēdējā ieraksta. Laiks skrien neaptveramā ātrumā, un, godīgi sakot, nekas ievērojams un stāstīt vērts tā pat manā dzīvē nenotiek. Garastāvoklis līdzīgi kā laik apstākļi turpina būt draņķīgs. Bet, tā kā mamma sūdzas, ka neko nezina par manu dzīvi, kaut kas jau jāuzraksta. 

Pirmdien ar Melāniju nosūdzējām Patriku institūtam, kas atbildīgs par nodokļiem. Patīkamā kārtā, viņi tika ļoti ieinteresēti un apsolīja, ka visu tur ies un nokontrolēs. Tā kā es izvēlējos palikt būt anonīma, es neuzzināšu, kā viņiem tur viss beigu galā iznāks, bet sirds vismaz ir mierīga, ka viņi nepalika vienaldzīgi. Viņi pat teica, ka tas, ka viņš ķipa tur visu ir labi noslēpis, viņus neapmuļķos, jo viņiem ir pietiekoši liela pieredze šādu "bandītu" atmaskošanā. Vienīgais, kas mani mazliet sabiedēja, bija tas, ka viņi izteica man brīdinājumu, ka ja viņš man kaut ko zvana vai tamlīdzīgi, lai nekavējoties eju uz policiju. Dieviņš dod, lai tas viss tik netīri neaiziet un man par to cilvēku nekad dzīvē vairs nav jādzird!

Skola kā skola...nekas īpašs tur nenotiek. Tagad lielākais notikums ir izvēlēties nākamajam semestrim papildus priekšmetu. Izvēle ir starp statistiku, personiskā un līdera spēju attīstība, ekonomika. Sākumā domāju, ka noteikti ņemšu otro, bet tad pārdomāju par labu statistikai, bet ceturtdien, kad bija visu priekšmetu prezentācijas sliecos uz ekonomiku. Esmu nolēmusi, ka prioritāšu lapā kā pirmo rakstīšu ekonomiku, bet otro personisko, līdera spēju attīstību. 

Ceturtdien man pēc stundām bija dāņu valoda. Ļoti grūti bija piespiesties iet, taču piespiedos. Man jau nākam ceturtdien ir eksāmens pirmajā modulī, tā ka jābeidz slinkot. Stunda bija tik garlaicīga, ka domāju, ka starpbrīdī laidīšos mājās, taču beigās attapos bārā ar divām klasesbiedrenēm. Mēs nopirkām pa aliņam un devāmies uz otro dāņu valodas klasi. Jā, šeit klasē dzert aliņu nav nekāds lielais WOW! Mums ar meitenēm gāja nenormāli jautri un pēc stundām ar vēl pus klasi devāmies atpakaļ uz bāru. Tur satikām vēl 2 pazīstamos un tā arī notusējām pāris stundas. 

Tikai 3 cilvēki no visa bara, kas bija bārā nedzīvoja kopmītnēs - mani ieskaitot. Tā nu mājupecļš bija ļoti smags. Pa ceļam no viena rumāņa nopirku riteni :D Nu mēs gan abi bijām diezgan labā kondīcijā, bet es vienojos, ka viņš man pārdos pa 50Ls vienu no saviem trīs nozagtajiem riteņiem. 

Kad rumāņu čigāns pazuda, palikām ar igauni-krievu divatā. Oi, kas mums izvērtās par diskusiju attiecībā uz krieviem. Man pat tagad kauns rādīties viņam acīs, bet cik es atceros, viņš man beigās visam piekrita :D Un es biju skarba, jo man besī tie murgi, kas jāklausās par situāciju Latvijā. Nebūs nekādas otrās valodas!!!! Sviests!

Atnācu mājās ļoti labā garastāvoklī, bet Uģa nošļukusī seja mani pārsteidza nesagatavotu. Viņam 800Ls vietā, darbā izmaksāja tikai 400Ls. Tas tāpēc, redz, ka viņam vēl visi dokumenti nav nokārtoti. Aiii...nu mūs te abus baigi abižo, bet tas mūsu plānus par jaukiem Ziemassvētkiem Tivoli un Ziemassvētku vakariņām nemainīs. Kaut ko mēs saštukosim. Protams, besī, ka jādzīvo kā pēdējiem nabagiem, dažreiz ar tukšiem vēdariem, bet tas vēl vairāk liek gribēt kāpt dzīvē augstu. Un mēs kāpsim!

Šodien uz skolu nespējām piecelties. Nezinu, kā sanāca tā, ka abi ap pieciem no rīta pamodāmies, kaut ko pusstundu pļāpājām, nolemjot, ka šodien paņemsi brīvu...un aizgājām gulēt tālāk. Kad pamodāmies, paēdām un aizbraucām uz centru, kur es aizgāju pieteikties vienā darbā. Cerība nav lielas, bet nu - tā tomēr mirst pēdējā!

Smieklīgākais šīs dienas notikums - mēs ar Uģi taisot no rīta brokastis, pamanījām, ka viena Vaļera puķe šausmīgi novītusi. Viņam pirms kādām 2 nedēļām to kāds uzdāvināja, un es vēl nodomāju - oii, ku skaista! Šodien pastos - vienkārši nokaltusi, un praktiski mirusi. Pat nav izņemta no celefāna maisa. Es šo apleju, uzlieku uz šķīvīša pie loga, lai mošk atdzīvojas...kas zin!? Atnāku pēc pāris stundām mājās....skatos, kur tad puķe?! Un uzminiet, kur es to atrodu?! IZMESTU MISKASTĒ! :(