BEIGAS

Brīvlaiks ir pagājis un 3 nedēļas ir paskrējušas vienkārši nemanot. Esmu tās pavadījusi kā pasakā, tāpēc vēl jo smagāk ir atgriezties ikdienā. Esmu gan apņēmusies tajā daudz ko mainīt un padarīt to krāsaināku, kā arī jaunais mājoklis, kurā drīz ievāksimies - skatu uz dzīvi padara gaišāku. Šobrīd gan esmu vēl ļoti emocionāla, jo saprotu, ka atkal atvadījos no saviem mīļajiem uz nenoteiktu laiku un raizes par skolu, darbu, naudu atkal kļūs par manu ikdienu. 3 nedēļu ilgusī bezrūpīgā "bērnība" ir garām un sveicināta atkal "pieaugušo dzīve"! Es jau zināju, ka ja aizbraukšu, būs smagi un ja nekur nebūtu bijusi tad tagad nebūtu tādi pārdzīvojumi, bet tāda ir dzīve un savas 3 nedēļas mājās nemainītu ne pret ko!

Gribētu jums izstāstīt par visu to, kā man gājis, bet dienas bija tik pieblīvētas, ka tiešām neatceros visus sīkumus. Atceros, ka lidostā mani sagaidīja mammīte, māsiņa un omīte. Mēs visas aizbraucām uz dzīvokli, kur es tiku piebarota ar visādiem gardumiem. Vispār, pirmās un pēdējās dienas tiku ļoti lutināta un mīlēta...pa vidu gan šķiet, ka mammai mazliet izbesīju! Hi hi! Tai vakarā ar mazo māsu aizgājām uz izrādi "Sniega Karaliene". Man ļoti nepatika un likās, ka aizmigšu. Taču vakars tik ātri viss nebeidzās, jo aizbraucām pie krustvecākiem uz laukiem, kur kārtīgi izpirtojāmies un izdzīvojāmies.

Tad man sākās lielā tūre ar draugu satikšanu. Esmu tik laimīga, ka man ir tik daudzas, tiešām mīļas draudzenītes. Tas ir kolosāli, ka varam tā satikties pēc tik ilga laika, aiziet uz kafeni un 5h vienkārši nopļāpāt par dzīvi. Uzzināju, kur katra studē, ko plāno, utt. Vismaz tagad esmu informēta, kādu nākotnes profesiju pārstāvjus es zinu un, kur man būs blats. Hi hi! Biju arī uz savu mīļo skolu, satikt skolotājus un direktoru. Tik patīkami apzināties, ka Tevi sagaida atplestām rokām. Pat no direktora dabūju buču! 

Tā kā šeit Dānijā man kultūras dzīve izpaliek, cik nu vien varēju - baudīju to Latvijā. Esmu uzaugusi teātrī un ļoti to izbaudu, tāpēc saskaitot kopā - pa šīm trīs nedēļām esmu bijusi uz 5 izrādēm un vienu koncertu. Īpaši jaukas bija izrādes "Tikai Tā" un "Īstais Ziemassvētku koncerts" Nacionālajā teātrī, kā arī "Primadonnas" Dailes teātrī. Iesaku!

Protams, kā jau ļoti uzmanīga un dakterus mīloša meitene, izgāju visādas veselības pārbaudes. Man jau patīk tā drošības sajūta, un ja vēl ir tāda iepēja- kāpēc ne!? Beigās vēl māsu un mammu pa dakteriem izvedāju, jo abas manas mīļās meitenes saslima. Jā jā, es dabūju izbraukāties ar mašīnu kā vēl nekad. Protams, apmaldījos ar visu savu GPS, bet nu vienalga - vismaz ilgāk pabiju uz ceļiem. Hi hi!

Tad vēl sevi palutināju ar sejas masāžu. Pareizāk sakot, mana krustmāte, uzdāvinot dāvanu karti, mani palutināja, bet nu jā - tas bija patīkami! Ja neskaita faktu, ka man bija jānoklausās par katru savu pumpu iespējamā diagnoze. Piemēram - iespējamās problēmas ar kuņģi, aknām, hormoniem, utt.

Ziemassvētkus un Jauno gadu svinēju ar ģimeni. Esmu par to ļoti priecīga, jo tas bija laiks, kad varēju izbaudīt viņu klātbūtni. Jā gan, ģimene man pietrūkst šeit visvairāk, jo ar to man ir palaimējies kā nevienam! No ballītēm vispār turējos pa gabalu, jo ja pašā sākumā bija kaut kādas 2 "pasēdēšanas", tad ar to arī viss beidzās, jo izlēmu, ka gribu laiku pavadīt cik nu vien kvalitatīvi iespējams. Ballītes nozīmētu izniekotus nākamās dienas, sliktu pašsajūtu un veselības bojāšanu. Tā vietā izvēlējos braukt svaigā gaisā, staigāt pa mežu, iet pirtī, satikties ar foršām, sakarīgām draudzenēm un izbaudīt harmoniju, kurā dzīvoju. 

Lai kā arī negribētos, dienas skrēja vēja spārniem un 6. janvāris tuvojās nepielūdzami. Pēdējā diena man sanāca tāda ļoti ģimeniska, jo apciemoju gan Uģa ģimeni, gan savus opīšus, gan vakarā ar mammu un māsu šķirstījām vecos albumus. Nu ļoti negribējās braukt prom, jo visi raudāja un man pašai arī bija tuvu līdz asarām. Turējos cik nu vien varēju. 

Lidmašīna man bija 11:30, tāpēc cēlos jau 8:00. Tas bija ļoti smagi, jo visu brīvlaiku biju pieradusi celties tikai pēc 12:00. Izbaudīju savu miegu uz pilnu programmu. Smagi bija arī, jo iepriekšējā vakarā gaismu izdzēsu tikai ap vieniem, bet tad vēl ļoti ilgi nevarēju aizmigt. Tā kā mamma ir saslimusi, uz lidostu mani veda opis. Nekur nesteidzāmies, bet kad atbraucām, mums bija šoks! Tik pilnu Rīgas lidostu nekad nebiju redzējusi. Man bija bail, ka nepaspēšu izstāvēt rindas, jo līdz pacelšanai bija paliksi tikai pusotra stunda. Līdz brīdim, kamēr vēl nebiju ieraudzījusi rindas, mana vienīgā bēda bija somas. Tās bija piekrāmētas tā, ka rāvējslēdzējs kuru katru brīdi draudēja izsprāgt. Mana lielā bagāža pārsniedza 600g, bet rokas 500g. Savu "rokassomiņu", kas svēra vēl kādus 4kg, slēpu aiz mēteļa. Biju ar slapju muguru noņēmusies, jo mugurā atkal bija trīs kārtas. Man pat bija uzvilkti divi krūšturi un 3 apakšbikses. Man nebija izejas, jo viss jau bija pārsniedzis limitus. Iečekošanās rinda gāja normālā tempā. Kādas 25 minūtes gan nostāvēju. Taču rinda, kas bija uz kontroli...es dzīvē nebiju redzējusi tur tādu rindu. Viņa sniedzās līdz pat pēdējām durvīm. Šai rindā stāvot, pie sevis domāju: "Nafig es šito daru?! Kāpēc nevaru mācīties/dzīvot Latvijā. Es laikam esmu sajukusi prātā, ka visu laiku nodaru sev šīs šķiršanās sāpes, aizbraucot tad uz ASV, tagad uz Latviju...blablabla". Taču tas sāku sevi slavēt, jo sapratu arī, ka ne katrs var būt tik drosmīgs un uzņēmīgs. Ka šādi ne tikai iegūstu labāku izglītību, bet arī iegūstu dzīves norūdījumu, patstāvību, iekšējo spēku. Tā nu to visu domājot un sakot pēdējās ardievas opim, izspiedās man pirmā asara. Bet es saņēmos, jo esmu tak stipra!!!

Kamēr tiku līdz galam, pagāja kādas 45min. Biju izbesījusies, jo, kad beidzot pienāca mana kārta pārbaudīties, man bija jāvelk nost apavi, jāvelk ārā dators, utt. Apavus novilkt/uzvilkt bija problemātiski, jo 3 kārtas bikšu neļāva tik vienkārši pieliekties. Ar visu to - tā pat nopīkstēju, jo biju aizmirsusi par savām  Dānijas kronām kabatās. Biju tās tur salikusi, jo viņas tomēr arī sver! Hi hi!

Tad, lēnām visu sakrāmējot, pa ceļam vēl nopērkot koliņu, devos uz savu geitu. Biju šokā, ka bija jau sākusies iekāpšana un es biju ieradusies TIEŠI laikā. Mazliet vēlāk - un viņi būtu aizbraukuši bez manis! 

Pacēlāmies/nolaidāmies ātri. Es visu ceļu lasīju savu COSMOPOLITEN, sēžot pilnīgi viena. Man blakus neviens nebija un jā - lidmašīna atkal bija diezgan pustukša. Aizmugurē man gan sēdēja viens žirgts večuks, kas metās man padot somas, palīdzēt mēteli uzvilkt, utt. Smieklīgi!

Kad gaidīju nākam ārā savu somu, biju baigākajā stresā, jo bija bail, ka tik nav kaut kas atsprādzis! Mana soma iznāca viena no pēdējām, tāpēc stresiņš bija vēl jo lielāks. Paldies dievam, Uģis bija sarunājis savu draugu, ka man atbrauc pretī. Šie jau smējās par manām somām, ka es tā kā tāds hokejists. Īstenībā, ja mani neviens šeit nesagaidītu, es sajuktu prātā aiz bēdām, jo ar visu Uģi, kas bija vienkārši neiedomājami, neaprakstāmi mīļš pret mani šodien, es tik un tā jutos vientuļi un bēdīgi, jo ilgojos pēc mājiņām. Paraudāt arī paspēju. Īpaši traki bija, kad Uģis aizgāja uz darbu. Taču sapratu, ka jātiek uz strīpas pēc iespējas ātrāk un to var izdarīt tikai tad, ja prāts ir ar kaut ko nodarbināts. Sāku kārtot mantas, darīt visādus sīkus darbiņus un piepildīt mūsu PILNĪGI tukšos plauktus ar ēdienu! Un, lai man būtu vēl vieglāk adaptēties atpakaļ, sarunāju rīt centrā satikties ar savu bēdu māsu, cīņas biedreni - Neldu!

Nu kaut kā tā. Man jau liekas, ka diezgan labi visu esmu te aprakstījusi. Nobeigumā gan gribu vēl pateikt - mīļie, paceļat acis, kad staigājiet pa Rīgu! Izbaudiet tās skaistumu un eleganci. Paceļat acis, kad brauciet uz laukiem, ļaujoties Latvijas burvīgajiem dabas skatiem! Mūsu zeme ir pati skaistākā uz visas pasaules, Rīga ir mana mīļākā pilsēta uz zemes virsas. Esmu bijusi daudz kur, un apgalvoju to pa visiem 100%! Es mīlu Latviju, un vēlos, kaut tās skaistumu būtu apjautusi un izbaudījusi agrāk, kad tā vietā visu biju pieņēmusi kā pašsaprotamu!

P.S. man šodien bija mazs prieciņš, jo bija atnākusi vēstule no tā kluba, kur pagājušo reizi biju ar tām latviešu meitenēm. Jaunā gada dēļ, vai varbūt kāda cita mistiksa iemesla dēļ, es saņēmu VIP žetonu. Tādu pašu kā viņām, kas nozīmē, ka arī man tagad tur ieeja būs par brīvu, kā arī šampanieša pudele man un manam līdzpaņemtajam draugam. Protams, šim draugam arī ieeja pa brīvu. Tā tur maksā 8Ls. Biju ļoti pārsteigta, jo tās meitenes šo žetonu dabūja tikai pēc gadu ilgas iešanas, gandrīz neizlaižot nevienu nedēļas nogali! Tā igauniete, kas ar viņām visu laiku iet - vēl jo projām neko nebija saņēmusi! Ha! Nelda - es tevi publiski aicinu sev līdzi!!! :)

Bučas, mīlu un ilgojos!!