Visas dienas sajukušas. Man nav nekādu sajūtu/izjūtu par to, kādā nedēļas dienā vai pat diennakts stundā es dzīvoju. Brīvdienas un laika maiņas sajaukušas visu galvu.
Kā jau iepriekš rakstīju, cenšos sevi nepārtraukti nodarbināt, lai atgriešanos būtu vieglāk pārdzīvot. Piemēram, šodien satikos centrā ar Neldu. Sākumā gan mazliet pārmīzos, jo sapratu, ka man nav viņas telefona numurs un centrālā stacija ir milzīga (mēs konkrētu vietu nesarunājām), bet tieši norunātajā laikā viņa mani sazvanīja.
Sākumā izsirojām ielas, meklējot sev ideālāko kafejnīcu, kur pasēdēt un papļāpāt. Tas prasīja ilgāku laiku nekā domājām, bet galu galā - atradām. Atradām kafejnīcu, kur pa 4h bijām vienīgās klientes, taču apkalpošana un piedāvājums, kā arī cenas bija ļoti pieņemamas.
Diena kopumā aizvadīta ļoti jauki un milzīgās bēdas par mājām, lai gan pa bišķiņam, taču attālinās. Uģis arī pret mani ļoti labi izturas, un viss tiešām ir jauki. Vienīgais, izskatās, ka mammīte man pielipinājusi savus baciļus, jo man sākās viss tas pats, kas viņai - ļoti bail šeit saslimt tā pat, jo te pat nezinu, kur vērsties tādā situācijā :(
Rīt ar saviem grupas biedriem sarunāju jau 9:00 tikties skolā, lai varu mesties skolas darbos, kas 100% aizraus visas domas no mājām. Cerams!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru