Laika Varā

Čau, mīļie!

Esmu atkopusies no savas dzimšanas dienas nedēļas un visā visumā man iet labi. Protams, ticības, ka man ir jau 20 gadi vēl nav, bet gan jau ar laiku pieradīšu. Vispār esmu šokā, kā tas laiks skrien. Nav jau tā, ka es to nezinātu, bet pēdējā laikā aiz vien vairāk to izjūtu uz savas ādas...kaut vai padomājot, ka IR JAU MAIJA VIDUS un eksāmenu laiks praktiski jau klāt. Es gan šonedēļ mazliet nomierinājos, kad uzzināju, ka paredzēto 8 eksāmenu vietā būs tikai 4, jo tie 8 būtu bijuši katrā priekšmetā kā orālie eksāmeni, bet tā kā šogad ir ieviesta jauna sistēma, tad mums būs viens digitālais eksāmens visos priekšmetos vienlaicīgi (jau 1.jūnijā), viens kā individuālā prezentācija Experience Economy klasē, un pēdējais būs līdzīgs, kā tas izmēģinājuma eksāmens pirms pāris nedēļām, kad mums ir dotas 24h, lai sagatavotu informāciju par doto kompāniju un tad nākamā dienā 4h rakstiskais. Protams, nevar jau aizmirst, ka 14.jūnijā man būs arī noslēguma eksāmens 2. modulim dāņu valodā. Vairākas dienas cenšos sevi piespiest sākt mācīties, it īpaši tāpēc, ka pašlaik ir salīdzinoši daudz brīvu dienu no skolas. Maijā dāņiem ir ļoti daudz svētku dienas, bet kaut kā nesanāk. Esmu gan lepna, ka vakar atteicos no ballītes, zinot, ka tādā veidā tikai pazaudēju 2 dienas veselā saprāta. Tam man būs visa vasara, tāpēc tagad labāk saņemties!

Vispār šis mēnesis attiecībā uz algu man nav tas pats veiksmīgākais, jo diezgan pamaz dienas sanāca strādāt garderobē (mums algas aprēķina no 16. - 15. datumam), Seržio uz trīs nedēļām ir aizbraucis ceļojumā pa Itāliju un Marijai arī mani nevajag katru nedēļu. Ceru, ka jūnijā gan dabūšu norukāt, jo kā nekā gribu uz Latviju aizbraukt kā biezais, lai nebūtu ne par ko jāsaraucas. Manos plānos ir kārtīga atpūta ar draugiem un ģimeni. Noteikti plānu augšgalā ir Positivus Festivāls un Prāta Vētras koncerts. Tagad jau arī - vienīgā mūzika ko klausos ir jaunais Prāta Vētras albums, par kuru es neko citu kā tikai atzinīgus vārdus nevaru teikt. 

Tagad izskatās, ka būs daudz darba klubā, jo sestdienas ir pārpildītas, tāpēc viņiem vajadzīgas abas meitenes. Veronika vēl pie tam uz 2 nedēļām aizbraukusi uz Slovākiju, tā ka man darbs garantēts. Sestdienās viņas vietā nāk viena mūsu klasesbiedrene no Čehijas. Man viņa mazliet kaitina, jo šķiet tāda flegmīga un smejas par katru lietu, kas ap viņu notiek, bet pa lielam, man vismaz nav garlaicīgi. Pagājušo sestdien bija tik daudz cilvēki, ka dzeramnaudās vien katrs dabūjām 35Ls. Piektdiena gan bija ļoti tukša, pat neskatoties, ka notika koncerts. Starpcitu, koncerts bija tiešām foršs un dziedātās dziesmas bija man pazīstamas (es jau pārzinu slavenākās dāņu melodijas). 

Smaidīga pēc projekta nolikšanas!

Noteikti lieta par ko ir vērts pastāstīt ir mūsu pēdējais šī semestra projekts. Par grupu esmu jau rakstījusi krustu šķērsu, un tie, kas seko man vai Uģim twitterī, noteikti zina, cik ļoti mēs šos biedrus "mīlējām", taču galu galā viss beidzās labāk nekā cerēts. Prezentāciju atstājām uz priekšpēdējo dienu un tā bija kļūda, jo pašās beigās sākās domstarpības un gandrīz vai strīdi, taču kaut kā tie tika atrisināti. Aizstāvēšanas dienā devu mums tikai 50% iespēju nolikt, jo tieši mūsu grupai bija trāpījušies paši "riebīgākie" lektori un grupas, kas bija pirms mums - visas bija izkritušas. Bet galu galā, tā izvērtās, kā mana vislabākā aizstāvēšana un tik daudz uzslavas līdz šim nebiju dzirdējusi. Īpaši priecīga biju, kad speciāli tika izcelta daļa, ko biju rakstījusi tieši es. Tas mani ļoti glaimoja un ļāva sajusties mazliet lepnai. Hi hi. Prieks, ka esmu nolikusi visus 4 projektus ar pirmo reizi un vienīgais, kas šinī semestrī vēl ir palicis ir viena Case Day. Ja arī to nolikšu, tad esmu veiksmīgi tikusi pie eksāmeniem. Par šo Case Day gan mazliet uztraucos, jo tā būs mikss ar Mārketingu un Biznesa Likumu, bet gan jau kaut kā izbraukšu cauri. Turiet īkšķus nākam ceturtdien.

Dāņu valodā iet normāli. Esmu mazliet jau nogurusi no tās braukāšanas, bet kas gan man vairāk atlicis? Pēdējā reizē bija mazs pārsteigums, kad biju piemirsusi, ka mums paredzēts pārbaudes darbs, taču beigās nebija tik traki un arī izbraucu veiksmīgi cauri (vismaz tā šķiet).

Šodienas plānā ir darbiņš pie Marijas, dāņu valodas mājas darbi un gatavošanās Case Day. Vispār man ļoti noveicies ar Mariju, jo viņa ir ļoti saprotoša un ļauj mums visu laiku mainīt tīrīšanas dienas, kas ir nepieciešams manas skolas dēļ.

Sveicieni visiem! Centīšos drīz atkal kaut ko uzrakstīt!

Dzimšanas dienas nedēļa

Kaut kā grūti gūt iedvesmu šim ierakstam, jo stāstāmā man ir sakrājies nu ļoti daudz. Pēdējā laikā esmu metusies piedzīvojumos ar pilnu krūti, kas, protams līdzi sev nes pamatīgu bagāžu ar krāsainām un jautrām atmiņām. Īpaši neaizmirstamu vēlējos padarīt laiku, kad man aprit apaļais divdesmitnieks. Un kurš gan būtu labāks partneris tā ieskandināšanā, ja ne tieši tāds pats gaviļnieks - Nelda. 

Tātad...mūsu kopīgais piedzīvojums sākās ceturtdien, kad satiku viņu uzreiz pēc savas dāņu valodas nodarbības. Tā kā mājās bijām mazliet pirms 10 vakarā, mums nācās pamatīgi pasteigties, ja gribējām paspēt līdz vieniem tikt  manā favorīt klubā Karel. Iztriecām vienu šampi un pa ceļam paņēmām vienu vinčiku. Šī kombinācija, pluss pudele Asti, ko katru reizi saņemu tai klubā, mums garantēja jautrību visas nakts garumā. Mūsu "ceļojuma" sākumā jau sapratām, ka nebūs labi, jo abas esam topogrāfiski nespējīgās, kaut vai tā iemesla dēļ, ka ilgi maldījāmies līdz atradām Karel. Kad beidzot atradām, priekšā gara rinda, kas mūs pamatīgi izbiedēja, jo ieeja pēc tam maksā 8Ls + 1Ls garderobe + dzērieni, bet vēlreiz atgādināšu, ka tā kā man ir VIP žetons, ASTI pudele un ieeja līdz vieniem man un pluss vienam draugam ir par brīvu. Īstenībā garastāvoklis bija tik jautrs, ka pilnīgi bijām nolēmušas maksāt par ieeju, ja būtu nepieciešams, bet paldies Karmai, un mēs tikām iekšā arī pēc vieniem ar visām savām ekstrām. Galu galā, vakars izvērtās ideāli un mēs kārtīgi dabūjām izbalēties līdz pat kluba slēgšanai, un ballīte tiešām bija labu labā, pat ja brīžiem cilvēku skaits jau bija sasniedzis tādu punktu, ka knapi varēja apgriezties. Jautrība neizsīka pat tad, kad 45 minūtes nācās gaidīt vilcienu, jo stacijā satikām savus draugus no Karel. Arī vilcienā bija jautri, jo tur atkal satikām citus džekus, kas atgādināja spāņu urlas (viņi bija no Spānijas). Gan viņi, gan mēs bijām izklājušies pa vilciena beņķi kā karaļi, kas vēl viens otru fočē. Dažas bildes no mūsu fotoaparāta šī trīsdienieka laikā tiešām spēj sasmīdināt līdz asarām pat skatoties uz tām 56 reizi. Smiekli gan īpaši nenāca, kad ar kājām bija jāmēro kilometru garais ceļš mājās no stacijas, bet Neldas omlete un siltā gulta bija moku vērti. Gulēt sanāca aiziet ap astoņiem rītā, un Nelda jau mani cēla augšā 12:00. Bet tā kā es neko nebiju sagatavojusi, no mājām izčamājāmies tikai pēc trijiem, kas, protams, bija kļūda, ņemot vērā, ka uz Aalborgu (410 km no Kopenhāgenas) gribējām stopēt.

Ilgi maldījāmies un meklējām to labāko vietu, kur sākt savu stopēšanu. Pa vidu, protams, bija totālākie apņēmības zušanas brīži, bet mēs tomēr nepadevāmies. Sākumā bijām izpucējušās vienos mazos svārciņos un krekliņos, bet drīz vien burtiski stacijas vidū nācās pārvilkt bikses, jo vējš no mums neatstājās ne uz brīdi. Kad beidzot bijām atradušas punktu, kur stopēt - neviens nestājās. Pēc kāda laika apstājās aizdomīga mašīna, kur iekšā sēdēja 2 melni tēviņi. Pēkšņi viens no viņiem izleca ārā un sāka nākt uz mūsu pusi. Tajā brīdī īpaši labi varējām novērtēt viņa neuzticību raisošo ārieni, jo melnis acīmredzami bija gangsteris. Bikses pusmastā, ķēde ap kaklu, acs tāda tā kā nesen būtu kāvies un valoda arī kā no getto. Abām jau galvā izskrēja scenāriji, kā mūs pārdos verdzībā, piekaus, izmetīs mežā, utt. Tā nu klausot intuīcijai un veselajam saprātam, no viņiem veiksmīgi atkratījāmies. Nākamais sekoja maza auguma itāļveidīgs ķipars, kas bija apmetis pilnīgi mašīnu otrādi no pretējās joslas, lai tikai pateiktu, ka no sirds mūs vēlētos aizvest, bet neesot laika. Tā vietā, viņš labprāt dabūtu mūsu telefona numuru, lai varētu kādreiz iet padejot. Trešā un mūsu mēram pēdējā mašīna bija pat vēl neomulīgāka kā pirmā, jo tur iekšā sēdēja tādi veci, resni arābi. No šiem zeļļiem vienkārši atkaratījāmies pasakot, ka mēs tā pat te tikai stāvam. Tik smieklīgi, jo vieta, kur mēs stāvējām bija aiz zīmes, kur rakstīts, ka cilvēki nedrīkst iet. Visa mūsu lielā stopēšana ar to arī beidzās un nākamajā momentā mēs jau atradāmies autoostā, lai ar autobusu brauktu uz Aalborgu vai Aarhusu. Nācās ļoti izsvērt visus plusus un mīnusus, tāpēc pamatīgi sasmīdinājām šoferus, kad jautājām cik ilgi, cik maksā, utt, jo pulkstenis jau bija 18:20, un katra no tā m vietām ir vismaz 300 km no Kopenhāgenas. Beigās nolēmām par labu Aalborgai, kur dzīvo mans vecais klasesbiedrs, kas mums laipni atvēlēja savus apartamentus. Ceļš bija ļoti smags, jo kopumā nobraucām 6h. Bērni apkārt kauca, prāmis kavējās un iepriekš negulēta vēl nakts...tas viss neliecināja uz neko labu. Galā bijām pus vienos naktī, bet guess what, jau trijos mēs bijām ielās. Sākumā mazliet pabalējām tai dzīvoklī, kur bija kādi vēl 10 latvieši un tad devāmies uz klubu ielu. Mēs ar Neldu izsirojām pa visiem un iespaids bija tikai viens - PĀĶI. Gandrīz katrs čalis bija izpucējies treniņbiksēs, T-kreklā, kepkā un dažs labs pat laķenes pievilcis tam visam klāt. Sievietes nebija diži labākas, bet nu arī tā vienīgā, kas papēžus bija uzvilkusi, man tā uzlēca uz kājas, ka man vēl tagad tā ir sapampusi un sāp. Bet neskatoties uz to visu, mums gāja nenormāli jauti, jo mēs sapratām, ka varam izārdīties uz visiem 100 un neviens mūs šeit vairs kādu laiku neredzēs. Tā nu arī darījām, jo praktiski visu nakti nodejojām uz galdiem un bāra letēm ar saviem urļukiem pie sāniem. Bildes no tā vakara vienkārši spridzina, jo, piemēram, Neldai izrādās bijis viens ļoti mīļš draudziņš visa vakara garumā, jo viņiem kopā tapušas kādas 6 bildes. Čalis ne pa jokam smuks - izbalējušas pelēkas trenuškas, botas, melns T-krekls, kepka un baltas biezas uzacis. Vienkārši atradums :D Katrā ziņā palikām līdz slēgšanai. Kad gājām mājās, satikām savus latviešus un turpinājām ceļu dziedādami pilnā rīklē pa Aalborgas ieliņām. Mūs pat izmeta no McDonalda :D Kad pārnācām mājās, Nelda kā prātīgs cilvēks aizgāja gulēt, bet es turpināju ballīti ar latviešiem. Galu galā vienā brīdī bilde jau pazuda un nākamajā jau mani atkal modināja. 

Pēc visiem aprēķiniem es varētu būt gulējusi 2h. Nu neko, ja jāceļas tad jāceļas. Izstaigājām ātri Aalborgas ieliņas, safočējāmies ar garāmgājējiem un nesāmies atpakaļ, lai vāktu mantas un brauktu uz Aarhusu, kas ir 115 km no Aalborgas. Tajā brīdī sākās mega problēmas, jo kad bijām jau nogājušas 20 min uz savu stopēšanas punktu, es atcerējos, ka esmu aizmirsusi šalli. Tā kā tā man ir ļoti mīļa šalle, mēs soļojām visu ceļu atpakaļ. Vēlāk izrādījās, ka aizmirsu arī savu telefona lādētāju, bet to es atcerējos tikai ceļā uz Kopenhāgenu. Atgriežoties pie stopēšanas vietas meklējumiem, varu teikt tā - nekad nedrīkst prasīt Aalborgiešiem, kurš ceļš ved uz Aarhusu, jo vai nu viņi vienkārši sāks rēkt par Tevi, vai arī sūtīs katrs uz savu debess pusi. Nu un mēs dabūjām pabaudīt šurpu turpu pastaigu ne pa jokam. Mūs pat speciāli pārdzina pāri kilometru garam tiltam, uz kura bija tāds vējš, ka likās, ka matus aizpūtīs no galvas. Kad tikām pāri, nākamais mūs sūta jau atpakaļ, uz ko es pateicu NĒ, jo man jau tiešām bija apnicis. Kaut kā galu galā atradām ceļa zīmes uz Aarhusu, un sākām stopēt. Nepagāja ne 10 min, kad jau viens dāņu čalīts mūs paķēra. Mašīnā bija arī viņa suņuks, kas bija tik hiperaktīvs, ka mana roka no viņa mutes neizgāja gandrīz ne uz brīdi. Puisis bija tiešām jauks un visa ceļa garumā mēs smējāmies un runājāmies. Viņš vispār varēja būt mūsu taisnā biļete uz Kopenhāgenu, bet mēs izvēlējāmies palikt Aarhusā, kur beigās viņš pat mūs izmeta tieši pie Unas mājas. Smieklīgākais, ka Una pa visu šo laiku atradās Kopenhāgenā, kur tai naktī tieši palika manā mājā. Mūs ielaida viņas jaukais mājas biedrs Jespers. Tā kā pulkstenis bija jau astoņi vakarā, mēs žigli aizskrējām uz veikalu, lai varētu kaut ko ieēst, nomazgājāmies, un sākām jau taisīties uz nakti Aarhusā. Taču man bija uznācis NENORMĀLS pārgurums, jo neko citu kā tusējusi un negulējusi pēdējās dienās nebiju darījusi. Visam pāri man sāka ļoti sāpēt vēders un bija sajūta, ka es totāli esmu noķērusi kaut kādu vēdera vīrusu, jo nespēju atiet no poda. Bet guess what...mēs tā pat aizlaidām uz centru. Manā vēderā bija samestas 10 oglītes, coca-cola un vīns, un izrādās tās ir labas zāles, jo nakts vidū viss bija pārgājis un es biju super garastāvoklī. Tā kā Nelda īpaši nebija, mēs uz kādu laiku pašķīrāmies. Viņa dzīvojās pa kluba augšu, bet es pa apakšu runājos ar dāņiem DĀNISKI. Es biju tik nenormāli lepna, ka spēju jau runāt, ka spēju saprast...ehhh...bet visa runāšanas drosme līdz ar alkoholu jau atkal pazudusi. Tas žēl. Katrā ziņā, to vakaru nevarētu nosaukt par pašu veiksmīgāko un jautrāko, tāpēc izlēmām ātri doties mājās. Tā kā vilcieni vairs nekursēja, pierunājām vienu nu ļoti piedzērušos puisi paņemt taksi, jo viņš raitā solī jau bija ieņēmis gaitu uz to pašu vietu, kur mēs. Godīgi sakot, es brutāli nostopēju taksi un iesēdināju viņu priekšā. Kad bijām klāt, laimīga izlecu ārā un devos uz mājām, bet beigās izrādījās, ka čalim nemaz nebija nauda. Man arī nebija, bet Neldai bija tikai 5Ls no 15Ls, ko vajadzēja maksāt. Šī tad nu nelaimīgi atdeva taksistam visu, kas viņai bija un devās prom. Tā mēs arī nezinām, kā tam čalītim viss beidzās. 

Nākamā jeb pēdējā diena mums aizritēja ļoti operatīvi. Laicīgi pamodāmies, sataisījāmies un arī atradām vietu, kur stopēt. Pēc 8 min apstājās super kruta mašīna, ar diviem stilīgiem dāņu puišiem, kas tieši brauca no kaut kāda Aarhusas festivālā mājās uz Kopenhāgenu. Pēc nepilnām 4h jau biju savā gultiņā. Puiši strādājot mūzikas industrijā un riktīgi varēja redzēt, ka nauda pa pakaļu nāk ārā. Bet nu - mums viņi bija divi Dievi, jo bez viņiem, kas zina ar kādiem melnajiem vai arābiem mums atkal būtu jānoņemas. Mēs jau smējāmies, ka šie tādi galanti, stilīgi, bet mēs 2 noplukuši truši ar pamatīgu pohu peregāru un lielām somām. Šiem visa aizmugure piemētāta ar kaut kādām dārgajām ūdens pudelītēm, kamēr es lepni ūdeni smēlos no savas vecās kolas pudeles. Haha...smieklīgi.

Kad tiku mājās, sākās morālā poha, jo sapratu, ka atkal esmu nonākusi savā diezgan drūmajā ikdienā. Grūti bija aizmigt, lai gan ķermenis vienkārši kliedza pēc miega. Nākamā dienā garu ģīmi aizvilkos uz skolu, kur atsēdēju 3 blokus. Pēc skolas gan garastāvoklis uzlabojās, jo varēju papļāpāt un pastaigāties ar Gunu un vakarā vēl arī mamma mani uzmundrināja. Pretējā gadījumā tā būtu bijusi tiešām briesmīga diena, ņemot vērā ka tā bija mana pēdējā 19 gadnieces diena. 

Nākamā rītā cēlos jau kā 20 gadniece, taču līdz sešiem vakarā neko citu nedarīju, kā tikai tīrīju māju, mazgāju veļu, gāju uz veiklu, gatavoju svētku vakariņas, utt. Paldies Uģim, kas man palīdzēja ar ēst taisīšanu. Pirmais ciemiņš Guna mani pārsteidza mazliet ātrāk ar puķēm, baloniem, kūku un citiem foršim knariņiem. Nākamie bija Elīna ar Jāni, un pēc tam Ilze. Uģis ieradās tikai pēc kādas 1,5h, bet nu tā pa lepno ar skaistām 20 rozītēm. Visi kārtīgi pierijās un palika pat ļoti daudz pāri. Nu un pēc tam jau sākās trakulības, kas noveda pie vēdera krampjiem lielo smieklu dēļ. Tā tiešām tiešām beigās izvērtās, kā super dzimšanas diena, par ko man ir liels prieciņš. Smieklīgākais, ka mēs visi bijām labi iedzēruši un pat nepamanījām, ka Jens bija pāradies mājās. Nabagam guļamistaba bija tieši zem mums, kur mēs kliedzām, dziedājām pilnās rīklēs. Haha...tagad kādu laiku negribu Jensam uzskriet virsū, lai gan viņš jau zināja, ka man ies vaļā jubilejas svinības, jo es palūdzu, vai nevaru izmantot viņa cepeškrāsni, kur sacept kartupelīšus un vistas stilbiņus. Mmmm....vistas stilbiņi apelsīnu marmalādē :)

Rīts bija smags, jo agri nācās celties uz darbu pie Marijas uz tīrīšanu. Viss šķita tik smagi un grūti un nebeidzami, bet te nu es esmu, rakstot savu blogu. Tas arī īsumā par manām jubilejas dienām viss, un varu apsolīt, ka kaut kad drīzumā šis stāsts parādīsies vizuālajā formātā gan draugiem.lv gan arī facebook.

Paldies par uzmanību!

Nākamā rītā gan vairs nebija forši

Maijs

Sveicu visus pirmajā maijā un ceru, ka ikvienu, kas lasa šo blogu lutina saulīte! Beidzot arī pie mums Kopenhāgenā ir jūtama vasaras garša un seja jau man vienos vasaras-raibumos. Super!

Izmantošu savu brīvo brītiņu, lai pastāstītu, kā tad man pēdējā laikā klājies, jo turpmākās dienas man solās būt ļoti aizņemtas. Rīt sāksies izmēģinājuma eksāmeni, kas ilgs 2 dienas. Ceturtdien vakarā plānoju aiziet uz dāņu valodu un pēc tam sagaidīt ciemos savu veco draugu Neldu. Iesim patusēt uz centru un tad nākamā rītā stopēsim uz Aalborgu, kur plānojam palikt pie mana vecā klases biedra līdz pat svētdienai. Pirmdien skola, un otrdien es svinēšu savu savu dzimšanas dienu, bet trešdien ar klasesbiedrenēm brauksim uz Legolandu, kas gan iznāks diezgan dārgs, bet noteikti tā vērts piedzīvojums. 

2 mauciņas ar savu suteneru

Aiz pagājušās brīvdienas man izvērtās diezgan interesantas, jo svētdien darbā notika darbiniekiem paredzēta ballīte. Stulbi gan ka tā bija svētdiena, bet nu tas mani neaturēja palikt līdz pat rīta gaismai. Kopā bija sanākuši ap 50-60 cilvēkiem no 3 dažādiem klubiem, kuriem ir viens kopīgs īpašnieks. Dress code mūsu klubam tika paziņots - palaistuves un suteneri, taču izrādās pārējiem 2 klubiem dress code vienkārši bija UNIFORMAS. Jauki! Beigās mēs bijām 4 maukas, daudz suteneri un ļoti daudz visādi futbolisti, Hitleri, policisti, utt. Katrā ziņā mēs noteikti izcēlāmies. Viss pasākums sākās 17:00. Protams, bārs bija atvērts un mēs varējām dzert ko un cik vien vēlamies. Ņemot vērā, kas man bija mugurā, sapratu, ka nedrīkst pāršaut pār strīpu, tāpēc turējos pie viena dzēriena - Smirnoff kokteiļa. Arī galds bija uzklāts ar dažnedažādiem gardumiem. Es dabūju atēsties svaigu zivtiņu...mmmm....

Nu un vakara gaitā jau mierīgo pasēdēšanu nomainīja trakas dejas uz galdiem un socializēšanās ar visiem pēc kārtas. Godīgi sakot gāja nenormāli jautri. Mans pakistāņu boss gan galīgi pārdzēra jēgu un cik es vēlāk uzzināju - lietoja arī narkotikas, bet es no viņa vienkārši turējos pa gabalu un man vakars pagāja labi. Ja neskaita, ka es gandrīz izvēmos, kad ieraudzīju bosu laižam ar vienu veci deju plača viducī. Njamm...viņš mums ir tāds ļoti interesants un daudzpusīgs cilvēks. Protams, pats viņš neatceras neko...arī ne to, ka vienā apakšveļā beigās sēdēja uz letes, bet tas tā... :D Man gāja superjautri un es biju izdejojusies slapju muguru. 

Mans 1.maija rīts
(nekādi nevarēju sagriezt bildi gareniski)

Mājās braucu ar vilcienu un pēc tam ar riteni. Mana sirds dauzījās ārprātīgā ātrumā, tāpēc aizmigšana sagādāja pamatīgas grūtības. No gulēšanas gan nekas daudz nesanāca, jo mājās biju pēc 7, bet skolā jau bija jābūt 11, taču, kad pamodos - brīnumainā kārtā jutos lieliski un neviens nemaz nevarēja pateikt, ka iepriekšējā naktī būtu tusējusi.

Vispār visa nedēļa bija veltīta tikai projektam, un lekcijas nemaz nenotika. Projektu praktiski uzrakstījām mēs 3 latvieši un dāņi vienkārši kasīja olas. Es nevaru izturēt šo slinko nāciju, tāpēc ceru, ka nekad vairs nenāksies ar viņiem sastrādāties. Beidzot projekts ir nodots, un es ceru, ka aizstāvēšanas eksāmens tiks nolikts. 

Pārējais viss pa vecam, tā ka gaidiet manu nākamo ierakstu par trakajām brīvdienām, kuras ar Neldu "svinēsim" savu abu dzimšanas dienu ietvaros! =)

Tale.... Dansk?

God dag [tulk.dāņu - sveiki!]

Lielākā un svarīgākā pārmaiņa, kas manā dzīvē notikusi, kopš pēdējā ieraksta blogā, ir tāda, ka esmu atsākusi iet uz dāņu valodas kursiem. Kā jau iepriekš biju rakstījusi, es nomainīju "kursus". Es vairs neeju uz tiem, ko mums skolā pasniedz, bet gan uz pašu valodas centru. Un ziniet - pareizi izdarīju, jo kvalitāte ir pilnīgi cita. 

Biju jau dzirdējusi, ka it kā uz skolām sūta pašus sliktākos skolotājus, bet centrā, protams, ir labākie. Tagad pārliecinos, ka tā tiešām ir. Nu vismaz tuvu tam. Esmu ļoti apmierināta, un šeit tās 2,5h paskrien daudz ātrāk nekā iepriekš. Jūtos iemācījusies daudz vairāk, it īpaši izrunas ziņā. Motivācija parādījusies ar pavisam jaunu! Arī klase ir jauka. Esam no tādām valstīm, kā Baltkrievija, Ukraina, Polija, Vācija, Igaunija, Lietuva un pat Amerika. Bet kopumā neesam vairāk kā 10, kas ir labi, jo var just daudz individuālas pieejas. 

Patīkamākais pārsteigums, uzsākot kursu bija tāds, ka manā klasē ir Helin. Tā ir igauņu meitene, kas dzīvo kopā ar Elīnu un Ilzi (tām latvietēm, no kurām pārņēmām mājokli). Viņa ir tik smieklīga un mums kopā ir ļoti jautri, jo lai gan klase šķiet jauka, tā šķiet arī garlaicīga un mazliet padumja. Tā nu mums ar Helin dažreiz sanāk tā ļauni pabesīties par visiem. Nu neko...

Sākumā man bija grūtības ar skolas atrašanu. Sākumā jau bija okay, jo es ar vilcienu aizbraucu līdz stacijai, kas ir 12 min no manas mājas un pirmajā reizē tālāk braucu ar autobusu (~7min), kas mani pieved pie pašas skolas. Taču šim variantam bija 2 lieli mīnusi. Pirmkārt, gan braucot uz, gan atpakaļ, man bija jāredz un jāklausās 15 filipīniešu meiteņu tarkšķēšanā. Tas ir kaut kas tik neaprakstāmi kaitinošs. It kā daudz mazu taurīšu, censtos pārkliegt viena otru BEZ APSTĀJAS! Brrr....man liekas, ka te Dānijā tās filipīnietes ir kaut kāda sērga, jo viņas ir visur...un BAROS! :D Otrs mīnuss bija tāds, ka autobuss atpakaļ ir vai nu 21:00 vai 21:35, bet man lekcija beidzās 21:05, tā ka es palieku gaidīt autobusu kādas 20 minūtes kopā ar sērgas baru. Apsverot visus mīnusus un vēlreiz mīnusus, sapratu, ka jābrauc ar ričuku. Pēc kartes skatoties sapratu, ka no stacijas man tas būs tikai 5 minūtes. 

Pirmie divi eksperimenti ar riteni man bija nu ļoti neveiksmīgi, jo apmaldījos tā, ka nesapratu vairs neko. Cilvēki uz ielas katrs rāda citu virzienu, sajaucot man galvu vēl vairāk. Protams, abās reizēs arī mans GPS nestrādāja, tā ka jā...protams, abas reizes nokavēju mazliet lekciju, un vienu no reizēm atpakaļ braucot attapos stacijā uz kuru eju, kad beidzu darbu klubā. Taču es nepadevos, jo filipīnietes šķita pārāk biedējošas, un ziniet - man izdevās. Es beidzot esmu atradusi to vienu mazo, paslēpušos taciņu no stacijas pa taisno uz valodas centru. Tātad no mājām man tas ir aptuveni 25 min, lai nokļūtu kursos. Vienīgais mīnuss šim variantam ar riteni ir tāds, ka atpakaļ braucot, vilciens parasti ir pilns ar riteņiem un man savējo nav kur nolikt. Tā nu 12 min man nekas cits kā censties noturēt līdzsvaru ar riteni rokās nesanāk. 

Bet jā, kopumā esmu ļoti apmierināta. Jūtu jau progresu gan izrunā, gan arī valodas saprašanā. Es speciāli sēžu blakus stacijās cilvēkiem, kas sarunājas vai nu savā starpā vai pa telefonu, cenšoties saprast, ko tad viņi runā, un es saprotu. Tā pat arī, kad skolotāji kaut ko dāniski saka - es saprotu. Kad mani jaunie projekta grupas biedri savā starpā runā dāniski - es saprotu. Ja man kāds vilcienā kaut ko prasa, vai uz ielas - es saprotu. Protams, daudz palīdz ķermeņa valoda un konteksts, kurā esam, bet es ar sevi ļoti lepojos. 

Jā, kā jau pamanījāt, pieminēju jauno projekta grupu. Mums ir sācies šī semestra pēdējais projekts, kurā esam iesaistīti/samaisīti kopā ar dāņu klasēm (manā skolā ir četras mārketinga klases - divas internacionālās un divas dāņu). Īstenībā esam samaisītas visas četras klases kopā, jo grupā ir jābūt 3 vienas valsts pārstāvjiem (mūsu gadījumā - latviešiem) un 3 dāņiem. Kā jau saprotat, esmu kopā ar Uģi. Trešais ir Ivans...latvietis no Rīgas, kas NE SŪDA nesaprot pa latiškij. Esmu ļoti izbesījusies ar viņu, un dāņi jau ar smej, ka mēs savā starpā nerunājam latviski, bet gan angliski. Īstenībā esam diezgan normāla grupa, jo esmu dzirdējusi trakākus variantus. Dāņi ir tādi, kam īpaši nepatīk strādāt un iesaistīties projektos, bet šitie 3, kas manā grupā ir - nav tik traki. Sākumā likās, ka būšu viena pati meitene starp 5 čaļiem, jo visi 3 dāņu vārdi izklausījās pēc vīriešu vārdiem, taču beigās izrādījās, ka Simon ir meitene. 

Paša projekta doma ir tāda, ka mēs esam dāņu kompānija (mēs izvēlējāmies būt Morsø, kas ražo un pārdod krāsnis), kas vēlas uzsākt biznesu Latvijā. Mūsu uzdevums ir pēc visiem mācītajiem modeļiem, izanalizēt, vai tā ir laba ideja, vai nē. Ja jā, tad, kā tieši mums vajadzētu ienākt Latvijā - vai ar eksportu, vai kā franšīzei, vai....es pat nezinu kā latviski ir visi tie vārdi, termini, ko lietojam mārketingā. Laiks projektam ir dots ļoti īss, bet nav jau pārsteigums, jo, lai cik neticami tas arī nešķistu - 19.06 jau ir pēdējais eksāmens, kas nozīmēs, ka arī otrais semestris būs pievarēts. 

Vispār laiks šeit skrien vēja spārniem. Es ļoti bieži sevi pieķeru pie domas - "a, kas šodien par dienu?" Man tas patīk, jo nav tā stulbā sajūta, kad gribu, lai laiks skrietu ātrāk, jo redz tagad iet stulbi vai kaut kā tā. Nē, ne pavisam. Es esmu laimīga un pateicīga par katru dienu. Man katra diena ir vērtīga!

Nu un šoreiz nobeigšu savu ierakstu ar stāstu, kā man iet pa darbiem. Iet labi! Neesmu gan ilgu laiku bijusi pie Seržio, jo viņš bija aizbraucis "ceļojumā" pa Dāniju. Rīt gan tiksimies, un tad jau būs interesanti klausīties, kā viņam gājis! Garderobē arī iet labi. Vienu dienu gan man bija lielais pārsteigums par vienu kolēģi, kas atgriezies, jo domāju, ka viņš aizbraucis pavisam. Vēl nopriecājos, jo viņš diezgan uzbāzīgi man "sita kanti", bet nu neko...

Svētdien klubā mums lielais stafa baļuks, kur dress code ir prostitūtas un ... es pat nezinu, kā lai latvisko to otru vārdu. Nu kaut kas aptuveni tāds - spicie, seksīgie čaļi! :D Domāju, ka ies karsti, bet nu man ir aizmugure Veronika, tā ka mēs tik aiziesim, pieēdīsimies un ja būs pārāk traki, tad laidīsim mājās! :D

Paldies par uzmanību!

Pazudusī...

Dažam labam noteikti šķiet, ka esmu pazudusi, jo neesmu rakstījusi nu jau gandrīz mēnesi, bet nē - te pat vien esmu. Vienkārši aizņemtība, nogurums, slinkums un tā tālāk, neļauj man pieķerties pie savas virtuālās dienas-grāmatas. 

Katrā ziņā varu teikt tā - dzīve uz vienu nedēļu man kļuva košāka, raibāka un vienkārši citādāka. Es runāju par manu brīvlaika nedēļu, ko pavadīju kopā ar Unu. Šobrīd cīnos ar sava veida depresiju, kas man parasti uznāk, atgriežoties pelēkajā ikdienā. Un īstenībā blogs man ir vieta, kur izlikt visu ārā, un vienkārši sajusties labāk. Nezinu, bet man rakstīšana tiešām palīdz...Lai nu kā, sākšu nu savu brīvlaika aprakstu!

Godīgi sakot tas sākās smieklīgi, jo lai gan man nebija jāstrādā piektdien, sestdien naktī biju jau garderobē. Kā jau parasti nostrādāju savas 6h un zinot, ka man nākamā dienā nav darbs pie brazīļa, izdomāju mazliet "pasēdēt" ar kolēģiem, it īpaši jau tāpēc, ka Uģis tusēja ar savējiem - viņiem bija kaut kāds darbinieku baļļuks. Protams, pasēdēšana atkal beidzās ap 11 rītā, taču ne tik traki kā iepriekš (es mācos no savām kļūdām). Kad kaut kā aizklumburēju līdz mājām, Uģis nemaz vēl nebija pāradies. Viņš izrādās bija palicis pa nakti pie mūsu latviešu meitenēm - Ilzes un Elīnas (tās, kuras te dzīvoja iepriekš), kuras nejauši bija saticis stacijā. Tā nu sanāca smieklīgi, ka mēs tāda jauka ģimenīte, kad viens mājās velk tik ap kādiem 12tiem, kamēr otrs vispār pēc 3jiem DIENĀ. Tā arī visa svētdiena tika izniekota.

Pie Unas uz Aarhusu braucu pirmdien, jo tad studentiem ir 50% atlaide. Autobuss izbrauca 6:50, un man prieks, ka es visu tik veiksmīgi un laicīgi atradu. Vispār varu palielīties, ka līdz šim esmu atradusi visus savus mērķus, lai kurā Dānijas galā tie arī nebūtu. 

Ceļš paskrēja ļoti ātri, jo viss notika patiešām kompakti. 2h līdz prāmim un tad stunda uz tā, un es jau biju galā 9:00. Super! Una mani sagaidīja autoostā, un viņu ieraugot man bija tiešām liels prieks, jo nespēja pamest doma, ka ja nu es esmu aizbraukusi kaut kur ne tā. 

Mūsu pirmā diena tika aizvadīta mierīgi pastaigājoties pa centru un apkārtni, kurā dzīvo Una. Redzēju arī viņas skolu, kas atrodas diezgan netālu no viņas mājām. Esmu ļoti iedvesmota un patīkami pārsteigta par to, cik skaista īstenībā tā Aarhusa ir. Pasakaina! Viss tik tīrs, pilns ar parkiem, skaistu arhitektūru, utt. Tiem, kas nezin - Aarhusa ir slavena ar savu kulturālo dzīvi. Tā pat arī šī pilsēta tiek dēvēta kā "jaunākā" pilsēta, kas nozīmē, ka Tur vidēji dzīvo visjaunākā iedzīvotāju daļa. Tas ir tāpēc, ka tā ir studentu iemīļota vieta. Lielākā daļa izvēlas par savu studiju pilsētu tieši Aarhusu, un īstenībā es arī sāku apsvērt domu, ka varētu savu bakalauru ņemt tieši tur. Nu labi, to jau tad vēl redzēs!

Otrā diena arī tika pavadīta mierīgi. Mēs bijām uz kino (fimu "Bada spēles") un pēc tam uz Brabrandas tirgu. Tas skaitas kaut kāds kriminālais rajons, kur gan mašīnas varot redzēt degam uz ielām, kautiņi, kliedzieni, utt. Es gan neko tādu nepieredzēju, bet nu tas ir tas, ko man stāstīja Una. Viņai laikam var ticēt, jo tieši Brabranda bija viņas pirmā dzīvesvieta Dānijā. Lai nu kā...tirgus bija kolosāls. Augļi, dārzeņi un dažādi citi gardumi tik lēti lēti. Man bija tāda sajūta, ka atrodos kaut kādā Turcijas tirgus placī, lēto mantu un melno pārdevēju dēļ. Hi hi..

Trešdiena vienkārši bija pasakaina, jo sākumā apciemojām briežus un stirnas, kādā savdabas parkā, bet pēc tam devāmies uz vienu kolosālu un interesantu mākslas muzeju. Tā pat pabijām arī pie jūras, kas man likās īpaši jauki, ņemot vērā, ka tik sen nebiju tur bijusi. Laiciņš arī bija pasakains. Vislabāk man muzejā patika tā panorāma, kas pavērās uzkāpjot pašā tā virsotnē. Tu it kā ej pa tādu apli, un stikls, kas veras uz Aarhusas pilsētu, ļauj to redzēt visās varavīksnes krāsās. Vienreizēji!

Mums bija plānots trešdienas vakarā iet ballēties, jo gribēju redzēt, kāda tad ir Aarhusas nakts dzīve, bet galu galā izlēmām, ka iesim ceturtdien, tādā veidā arī pagarinot arī savas brīvdienas Aarhusā. Nu jā, un drīz vien jau pienāca nakts uz piektdienu, kad gājām tusēt uz centru. Sākumā bijām karokes bārā, kur nodziedājām  vienu dziesmu, bet drīz vien jau mēs nonācām kādā citā vietā, kur labās mūzikas un publikas dēļ arī palikām līdz rītam. Es kā jau vienmēr, paliku līdz slēgšanai :D 

Piektdien, ar sāpošām galvām, izsalkušiem vēderiem nu nekādi nevarējām saņemties sataisīties uz Kopenhāgenu, it īpaši jo smidzināja un mēs bijām nolēmušas stopēt. Dānijā esot šausmīgi viegli nostopēt, jo cilvēki ir atsaucīgi un it kā nebaidoties no tā, kāds "trakais" var iekāpt viņu mašīnā. Un ziniet - tā tiešām ir, jo ar stopiem mēs galā bijām mazāk kā 4 stundās, kas ir gandrīz tik pat ātri kā ja būtu ņēmušas vilcienu vai autobusu. Pirmā mašīna mums apstājās kādās 5 minūtēs. Tas bija tāds vīrietis uz gadiem 30. Bet pēc tam, līdz pat pašai Kopenhāgenai mūs atveda, kāda ļoti interesanta sieviete. Laiks ar viņu paskrēja nemanot, jo nebija ne mirklis, ka kāds klusētu. Izrādās viņa ir mūziķe, kas taisa hitus un sadarbojas pat ar tādām leģendām, kā Aqua. Cik superīgi!

Kad nonācām Kopenhāhenā, neko citu, kā iekrist gultā un gulēt līdz pat rītam, mēs nespējām. Sestdienas pirmajā pusē devāmies uz manu tīrīšanas darbu, kur abas ar Unu uz pusēm nostrādājām. Pēc tam, es viņu aizvedu uz savu auksto, vējaino Kopeni. Protams Kristiāniju un centru. Neko daudz mums apskatīt neizdevās, bet mēs atklājām vienu restorānu, kur tu samaksā tikai 8Ls un vari krāmēt, cik gribi. Mēs ar Unu vienkārši uzsprāgām. Iedomājieties skatu, kad divas izsalkušas mātītes tiek pie ēdiena praktiski par brīvu. Cilvēki kas atnāca krietni pēc mums, aizgāja krietni ātrāk nekā mēs. Mēs tur nosēdējām gandrīz 2 stundas :D Lieki piebilst, ka man nācās atvērt savu bikšu pogu, jo tā sāka pamatīgi spiest.

Pēc tam vakarā, izvedu savu viesi nakts dzīvē. Godīgi sakot - pilnīgi garām mums gāja. Protams, notusējām līdz pat beigām, bet tas adrenalīns, ko guvu Aarhusā pat nebija tuvu, šeit Kopenē. Vienīgais, ko dabūju šeit bija no viena latviešu idiota izdedzināts caurums uz manām zeķubiksēm un svārkos. Jauki! Lai arī vakars nebija tas labākais, pohas bija MEGA lielas, tāpēc visa nākamā svētdiena tika pavadīta pa mājām. Skumji, bet tādas nu bija manas Lieldienas. 

Pirmdien Una devās mājās ar autobusu, bet es paliku pavisam viena. Viena bez Uģa, viena bez Unas...viena viena viena! Tas ir tik dīvaini, jo esmu aizmirsusi, kā vispār ir dzīvot vienai, ņemot vērā, ka no mātes ligzdiņas pa taisno metos kopdzīvē ar Uģi. Katrā ziņā man nepatīk...jūtos pārāk vientuļi un depresīvi. Cenšos sevi noskaņot pozitīvi, bet nesanāk. Visu pasliktina arī briesmīgie laikapstākļi, kas tagad ir Dānijā. Fui.

Šodien atsākās skola. Ļoti maz studenti atnāca, bet nu es priecājos, ka aizgāju. Šodien vakarā man arī ir pirmā dāņu valodas nodarbība. Es atsāku pa jaunam 2. moduli. Esmu apņēmusies nekavēt nevienu pašu lekciju. Tā pat arī skolu vispār negribu kavēt. Kas gan man vairs palicis? Vēl degunu gaisā man ļauj noturēt fakts, ka esmu jau nopirkusi biļetes uz mājām. Vasarā no 9.07 lūdz 9.08 būšu Latvijā. Ar mammu arī plānojam jau lielo ceļojumu kaut kad oktobrī. Viss ir labi un skaisti, bet man tik un tā ir skumīgi...es pat nezinu, kāpēc, bet zinot sevi - drīz pāries :)

Nu tas tā ļoti īsumā par manu brīvlaiku, jo visas nelegālās, intīmās detaļas paliks noslēpumā. Kā saka  "What happens in Aaarhus, stays in Aarrhus! " :D

Bet ja runājam par to, kas man pirms brīvlaika interesants notika...hmmm...

Nu beidzot nolikām, aizstāvējām savu projektu. Mūsu grupu atkal slavēja, īpaši izceļot manas prezentētājas dotības. To ir tik patīkami dzirdēt no saviem pasniedzējiem. Vēl mīlīgi bija, kad skolotāja mani nosauca par Little Business Lady. Tiešām ir sajūta, ka viņa manī redz potenciālu un vienkārši tic. 

Bet nu jā...vairāk gan es neko nevaru atcerēties, un nevajag jau ar. Tā jau šķiet, ka garš ieraksts sanācis :)

Čau!

Viss kārtībā

Šobrīd esmu aizņemtāka kā jebkad, kas arī atspoguļojas manā bloga rakstīšanas biežumā, bet tā kā diezgan daudzi ir sākuši jautāt, kā tad man īsti iet un šis blogs ir domāts tam, lai man nebūtu jātērē laiks atbildēt visiem vienu un to pašu - ES SAŅEMOS un izbrīvēju brītiņu īsam atskaitījumam.( Ak, Dievs - tas skan tik iedomīgi :D )

Kā jau iepriekš rakstīju, man bija maza "pasēdēšana" ar kolēģīšiem pēc darba, kur paspēju sevi mazliet apkaunot, tāpēc ar diezgan lielām bailēm gāju uz darbu nākamajās brīvdienās. Taču tā, kā tur katram ir savs BIG CRAZY apkaunojuma stāsts, es vēl esmu balta un nevainīga uz viņu fona. Man jau īstenībā visi tur diezgan jauki un es jau esmu iedzīvojusies. Tai vakarā atnākot, tiku uzreiz piesaukta pie letes un mēs visi izšāvām pa šotam uz veiksmīga vakara "veselību". Tai vakarā, šķiet, ka dzērām diezgan daudz, bet mans pamata dzēriens Coca-Cola tomēr pārspēj jebko. Par mani jau darbā smejas, ka es esmu atkarīga no Coca-Colas, ņemot vērā, ka pa vakaru izdzeru kādas 7 pudelītes!

Katrā ziņā, runājot par darba nakti - tās man bijušas diezgan galraicīgas. Cilvēki piektdienās ir ļoti maz, un sestdienās tikai ik pa momentam uzrodas tāds milzu bars, bet tad atkal noklust un es sēžu garlaicībā. Esmu sākusi lasīt tur atrodamos kāzu žurnālus, kas visi ir dāniski, lai kaut kā vismaz nosistu laiku. Abas nedēļas nostrādāju viena. Vienās brīvdienās Veronika bija aizbraukusi uz mājām, bet otrās, palūdza nākt tikai mani. Es jau esmu paspējusi izsisties, jo es esmu prioritāte. Ar to es domāju, ka Veroniku aicina īpaši tikai tad, ja es nevaru. Es gan biju mazliet apvainojusies uz viņu, jo, kad palūdzu, lai viņa mani piektdien aizvieto, jo esmu pārgurusi kā suns, viņa atteica. Ai! 

Beidzot viss ir nokārtojies arī ar naudas lietām, jo es saņēmu atpakaļ tos nepareizi samaksātos nodokļus un arī naudu, ko Veronika man bija parādā. Dzeramnaudiņa arī laba, tā ka tai ziņā man viss ir labi. Stulbi vienīgais, ka man tā dzeramnauda tik ilgi jāgaida, bet tā kā Veronika nestrādāja (sestdienās parasti palūdzu, lai viņa paņem priekš manis), es nolēmu sagaidīt. Tā nu mana gaidīšana ieilga, jo sākām atkal ar Ather (bosu) dzert. Šoreiz gan pa smalko - vīnu, aptuveni 60Ls vērtībā. Elena un čaļi ar ko parasti "ietusējam" aizgāja ap pus sešiem, bet man bija jautri un es paliku līdz septiņiem ar Ather un vēl 2 čalīšiem no Pakistānas. Mēs klausījāmies Prāta Vētru un diskutējām atkal par dažādām neērtām tēmām :D Tai vakarā vispār smieklīgi, jo viens no viņiem brauc atpakaļ uz Pakistānu un tas bija viņa pēdējais vakars Kopenhāgenā, tāpēc viņš bija atnācis uz darbu un vienkārši non-stop visu vakaru dzēra. Es jau sen biju pamanījusi, ka viņš ar mani koķetē, bet nu tas tā arī palika, bet tagad, kad bija saņēmies dūšu - es no viņa vairs vaļā nevarēju tikt, jo viņš visu laiku nāca pie manis runāties, masēt muguriņu, utt. Runāšana pārvērtās par atzīšanos simpātijās, utt. Taču es izgāju no situācijas diezgan draudzīgi, tā ka viss čikiniekā! Vakara beigās, Ather pat man atdeva vienu no dārgajām vīna pudelēm, lai iedzerot kopā ar savu draugu. Jaukiņi!

Reāli viss jau ar to darbu būtu okay, jo vilcieni man arī nāk labos laikos un tā, bet man vienkārši nepatīk, ka vilcienā man viss ceļš parasti jāstāv kājās, jo iedomājieties - tas ir pilns ar riteņiem. Tā kā man nav kur nolikt savu kumeļu - nākas vien stāvēt kājās un uz tā balansējot nenokrist. 

Starp citu, runājot par riteņiem. Man pāris dienas atpakaļ notika tāds nejauks atgadījums, jo kad gāju slēgt vaļā savu riteni pie stacijas, tam bija sakrituši virsū daži citi ričāni. Es dusmīga raujot tos nost, netīšām nogāzu vesalu rindu ķēdītē ar riteņiem. Kādi 10 - 15 ričāni! Nodomāju FĀk, jālaižas prom, kamēr neviens nav ievērojis. Bet, kamēr es vēl piņķerējos ar savu kumeļu, atnāca kaut kāds jauns čalis un dusmīgs uz mani skatoties, prasīja, vai es to izdarīju?! Negribēju melot, jo visdrīzāk viņš tā pat redzēja, ka izdarīju, tāpēc arī atzinos. Šis tāds - TU NEDOMĀ VISU PACELT! Es kaut ko kā pilnīga bērnudārza līmenī esoša muļķe uzbraucu, ka NĒ, JO NEVIENS NEPACĒLA MANU RITENI, KAD NOGĀZA (lai gan visdrīzāk tas bija vējš :D ). Protams, pēc tam sākās apsaukāšanās un diršanās. Es, vēl jo projām nespēju likties mierā, tāpēc braucu kaut ko viņam pretī. Ai, stulbi sanāca, bet kopš tā laika neesmu atstājusi savu mīļumiņu vairs pie tās stacijas. Tagad kāpju ārā un iekšā, stacijā, kas nāk pēc manējās. Laiks aizbraukšanai līdz/no aiziet tieši tas pats.

Taču pirmā braukšana mājās no šīs stacijas man beidzās ar asarām, jo, kad naktī braucu mājās no darba, tad apmaldījos, jo nebiju brauksi pa to ceļu. Es tik ļoti gribēju ātrāk būt mājās un gultā, jo pārgurums bija neaprakstāms. Bet tā vietā, es pusstundu maldījos pa ielām - kalniem augšā un lejā. Fui, negribu nemaz atcerēties. 

Katrā ziņā, šī man ir tāda pirmā mazliet "vieglā" nedēļa, jo pēdējās 2 bija pilnīgā stresā projektu un citu skolas lietu dēļ. Atceros, ka vienā no sestdienām, kad gribēju atpūsties, man bija jābrauc uz centru un jāintervē cilvēki sava projekta ietvaros. Tas nebija grūti, jo diezgan droši piegāju pie visiem, uzreiz pasakot, ka neesmu nekāda reliģiskā vai naudas izspiedošā organizācija. Lai gan 90% cilvēki piekrita aizpildīt anketas, tas tā pat prasīja pārāk daudz laiku, jo viena anketa bija 4 lapaspuses gara. Tā nu pēc kādām 10 nospļāvos un atlikušās 10 izpildīju pati (Kopā bija jāsavāc 100 respondenti. Mēs sadalījām viņus starp 5 cilvēkiem grupā). 

Protams, katru svētdienu eju pie sava brazīļa. Pie viņa pa lielam viss kā vienmēr - jauki papļāpājam, es ātri visu iztīru un laižu mājās. Vienu dienu viņš gatavoja kaut kādu banānu saldo, kas smaržoja debišķīgi un garšoja pat vēl labāk. Paņēmu recepti un šodien mēģināju pati uztaisīt. Hmmm....smaržo pēc sūda un neesmu vēl pagaršojusi. Bet šķiet, ka beigās nebūs tik traki, kā sākumā likās. Katrā ziņā, man viss piedega un tagad smird visa māja :D

Par trešo darbu runājot...hmmm...šodien tāda interesanta vēstule atnāca no mājas saimnieces. Izrādās, ka mēs ar Agnesi esam nepariezi tīrijušas tās šausmīgās grīdas. Kad visu tur esam nopludinājušas, esam izraisījušas elektrības bojājumus un kaut kādas līstes vai kas tur sācis locīties. Tas ūdens ir izsūcies cauri grīdai līdz pat pagrabam, tā ka baigi sūdīgi. Saimniece, protams, mani nevaino un saka, ka viņi paši vien ir vainīgi, jo laikam nav pareizi Agnesei izstāstījuši un tad līdz ar to viņa nav pareizi parādījusi man. Pozitīvais tagad ir tas, ka man pāris nedēļas nebūs jāmazgā tās grīdas :D Katrā ziņā atkal pierādījās, ka man ļoti noveicies ar darba devējiem.

Vēl viens topiks, kas man maisās pa dzīvi ir dāņu valoda. Es saklausījos ūber labas lietas par vienu valodas centru Norrebro, bet viņi mani atšuva, jo izrādās man jāpabeidz iesāktais modulis, kas nozīmē, ka es nemaz nevaru atgriezties pirmajā un man jāpabeidz otrais. Izrādās, ka katrs nokārtotais modulis man ir valsts atmaksāts un viņi 2x nemaksā. Stulbi. Tā nu vismaz valodu centrs Hellerup man atļauj sākt no sākuma otro moduli, kas sāksies 10.04. Līdz tam, gan es aktīvi mēģinu kaut ko katru dienu palasīt dāniski. Darbā arī jau sāku justies aizvien labāk, jo tiešām saprotu ko tie cilvēki saka un grib. Ļoti daudz dažādos variantos...žēl gan, ka nemāku un godīgi sakot arī baidos viņiem atbildēt dāniski, bet cenšos!

Nu tas īsumā par to kā man pēdējās divas nedēļas gājis. Laiks skrien šaušalīgi ātri un es tik visu laiku attopos nedēļas nogalēs, kad rukāju kā zirgs. Bet rīt, kad pabeigšu tīrīt Marijas māju, tikšos ar Gunu un mēs brauksim pie manis. Ēdīsim sushi, dzersim manu vīnu un cerams nobaudīsim pikucīti no mana pārpalikušā banānu saldā :)

Bučas māsai un mammai jubilejās! Mīlu jūs! :*

Sliktā Meitene

Es esmu ļoti laba meitene, bet sāku pārvērsties par vairs ne tik labu. Negribu sevi vēl saukt par sliktu, tāpēc esmu apņēmusies kārtīgi saņemties. Tāds nejauks ievads, jo pēdējā laikā sanācis daudz tusēties, kavēt skolu un dāņu valodu.

Par dāņu valodu runājot, esmu vienkārši pazaudējusi motivāciju iet uz tām lekcijām, kas ir skolā. Nepārprotiet mani - es vēl jo projām ļoti gribu iemācīties šo valodu, jo bez tās dažreiz var sajusties pagalam muļķīgi, it īpaši manā darbā vai kaut vai vienkārši saņemot vēstules pastkastē, kas nāk daudz un visas ir dāniski. Tā nu esmu izlēmusi pieteikties īstā valodas skolā, par kuru dzirdētas ļoti daudz atsauksmes. Došos uz turieni jau pirmdien, lai visu noskaidrotu sīkāk!

Skolas kavēšana un tusiņi ir savā starpā saistīti, jo kā jau zināms - darbs man ir piektdienu, sestdienu naktīs, tāpēc, ja gribu paballēties, tad man paliek trešdienas un ceturtdienas. Pagājušo un šo trešdienu esam pavadījuši vienu savu mīļu draugu kompānijā. Esam baigi sadraudzējušies ar tām meitenēm, no kurām pārņēmām savu jauno dzīvesvietu. Vienai no viņām, arī Elīnai, ir puisis Jānis, tā ka manam Uģim arī beidzot ir kāds labs draugs. Pagājušo trešdien vienkārši gājām paciemoties, apskatīt viņu jauno dzīvesvietu, kas ir kā pils. Viņi četri īrē otro un trešo stāvu mājai, kuru saimnieki ir kāds ļoti vecs pāris. Šis pāris izīrē arī pagrabstāvu kaut kādai indiešu meitenei. Lai nu kā - tā māja ir vienkārši fantastiska. Tualete ir tik gigantiska, kā viena mūsu istaba. Nu neko, jauki pasēdējām, uzspēlējām kārtis, iedzērām vīnu un izsmējāmies tā ka presīti varēja just nākamajā dienā. Lai gan mājās bijām ap vieniem, uz skolu tā pat bija slinkums un nespēks celties, tā ka fūū mums.

Šo trešdien, Elīnai bija dzimšanas diena, tāpēc nevarējām atteikt. Mēs viņai uztaisījām smieklīgu kartiņu, izgriežot visādas labās bildes no žurnāliem un seju vietā saliekot visas mūsu sešas sejas (mēs kopā esam 6 cilvēku kompānija). Un pie kartiņas uzdāvinājām milzīga formāta kārtis. Uhhh...viņai dikti patika! Elīna bija pagatavojusi vienkārši vienreizējas vakariņas un kūku. Atkal viss sākās nevainīgi, pasēžot, uzspēlējot milzīgās kārtis un iedzerot vīnu. Bet beidzās ar skriešanu uz vilcienu, jo es, Uģis, Elīna un Jānis sadomājām, ka gribām iet uz centru. Laiks mūs nelutināja, bet galu galā, pārsaluši nonācām Kopenhāgenas Universitātes studentu bārā! Uzdodoties par šīs universitātes studentiem, dabūjām atlaides un mazliet iedzērām arī tur. Ar Elīnu sākumā kārtīgi izdejojāmies, bet beigās jau parāvām savus puišus ar. Mums bija TIK jautri. Ehh...Šoreiz mājās bijām ap četriem, tāpēc piecelties bija neiespējami! Es, vēl dabūju lielo rājienu no savas projekta grupas, bet man vienalga...es vakardienu nemainītu ne pret ko. Mums ar Uģi ļoti patika! Mēs jau visi plānojam vasaras beigās ceļojumu :)

Ja jau par tusēšanās tēmu esmu iesākusi, tad mazliet ieminēšos par savu aizkavēšanos darbā pagājušo sestdien. Pagājušās brīvdienās riktīgi abas ar Veroniku(manu kursa biedreni) norukājām. Tā kā man svētdien nebija jāiet pie Seržio, es izdomāju ar Veroniku palikt mazliet ilgāk. Iedzert pa sidriņam, pačilot ar kolēģiem, ar kuriem mums īstenībā ir izveidojušās diezgan labas attiecības, un tā. Šī pačilošanās beidzās ar to, ka mājās biju ap 10 no rīta un pohās mocijos visu nākamo dienu. Protams, ne jau no sidriņiem, bet no mana stulbuma, kas uznāca brīdī, kas piekritu šefa izaicinājumam uz vodkas duelli. Viņš teica, ka bija dzirdējis, ka latviešiem vodka esot asinīs, uz ko es, protams, JĀ JĀ! Pēc tam sekoja izaicinājums, uz ko es atka JĀ JĀ! Uz šotiem uzdzēru to pašu sidru un ap 9 jau biju pusmirusi, bet nu viņš arī! Tad, kad izdomāju, ka beidzot jādodas mājās, teicu, ka braukšu ar riteni, bet paldies dievam, visi mani atrunāja un šefs man uzsauca taksi. Veronika teica, ka tas taksis mums izmaksāja 32 ls. Pareizāk sakot - viņam izmaksāja :D Bet nu cik es no Elēnas sapratu, viņš bija baigi dāsns tai vakarā, jo viņai viņš iedevis 80Ls par viena krekla izmazgāšanu. Vajadzēja palikt ilgāk :D

Lai gan man viņu pa dāsnu saukt ir diezgan muļķīgi, ņemot vērā, ka šobrīd cīnos par savu nepareizi izmaksāto algu. Mums tur strādā tāda stulba grāmatvede, kas nepārtraukti kļūdās. Es jau to zināju iepriekš, tāpēc vēl jo kārtīgāk kārtoju visas formulitātes, lai nu nebūtu iespējams kļūdīties...BET viņa maita kļūdījās. Ne tikai man, bet visiem jauniņajiem. Man tika izmaksāts 150Ls mazāk nekā paredzēts. Labā ziņa ir tā, ka šo naudu agrāk vai vēlāk dabūšu atpakaļ, bet sliktā - ka tas var notikt arī tikai pēc gada, kad nodokļu ofiss pārskaita visus nepareizi samaksātos nodokļus. Brrr...It kā pirmdien bijusi liela sapulce par šo grāmatvedi, bet visdrīzāk jau viņa paliks tur, kur viņa ir, jo tā ir kaut kāda radiniece vai kaut kas tamlīdzīgs...ai, netaisnība!

Nu tas tā īsumā par svarīgāko manā dzīvē. Katrā ziņā, nobeidzot uz labas nots - es esmu apņēmusies uzvesties un cītīgi pievērsties gan mācībām, gan dāņu valodai. 

Ceru, ka jūs Latvijā baudiet tik pat skaistu pavasari kā mēs šeit Kopenhāgenā! :)