Eiropas Savienības projekts Stanbulā

Tagad varu priecāties, ka vēl viena no manām 2015. gada apņemšanām ir piepildīta – esmu piedalījusies Eiropas Savienības projektā. Projekts saucās ‘’Re-start Freedoms’’ un tā pamatideja bija runāt par cilvēktiesībām, rasismu, naidu un visām citām iespējamajām diskreminācijām, ar ko mūsdienu cilvēkam nākas saskārties.

Projektā piedalījās 24 dalībnieki - 2 pārstāvji no 11 valstīm. No Latvijas biju es un Lūcija. Lai gan viena otru iepriekš nezinājām, sarakstoties un kopīgi gatavojoties projektam, jutu, ka esam uz viena viļņa. Laimīgā kārtā tā arī bija, un kopš pirmās reizes, kad satikāmies lidostā un šķīrāmies pēc 7 dienām, nebijām pārstājušas tarkšķēt.

Došanās uz Turciju nebija viegla. Abas iepriekšējā vakarā bijām skatījušās Eirovīziju līdz agram rītam, un tā kā man no Kopenhāgenas vēl bija jātiek uz Rīgu, es personīgi biju gulējusi tikai 3 stundas. Uz visa tā pa virsu man lidmašīnā bija jāsēž starp diviem večiem. Tas man bija pārsteigums, jo iepriekšējā vakarā biju palūgusi Jonasam iečekoties manā vietā, un man prātā nebūtu ienācis, ka viņš mani varētu apsēdināt tik debīlā vietā.

Kad beidzot nosēdāmies, centāmies beidzot saprast, kā tad lai tiek līdz mūsu viesnīcai. Lai gan Stanbula bija nosaukta, kā šī projekta oficiālā atrašanās vieta, mēs dzīvojām nekurienē. Kaut kur dziļi, dziļi Āzijas pusē. Diemžēl projekta rīkotāji nebija īpaši pretīmnākoši, jo, kad Lūcija rakstīja un jautāja, kā lai mēs tiekam līdz viesnīcai, neviens viņai neatbildēja. Laimīgā kārtā Lūcijai ir turku draudzene, kura šobrīd ir apmaiņas gadā Latvijā. Viņa bija mums sarakstījusi, kā tikt līdz vienam punktam, kur mūs sagaidīs viņas mamma un tālāk pavadīs līdz viesnīcai.

Lai gan lielākā daļa vietējo runāja ļoti sliktā angļu valodā, kaut kādā zīmju valodā tomēr sapratāmies un pēc vairākām stundām un 3 metro bijām sasniegušas punktu, kur satikties ar turku meitenes mammu. Bija jau tumšs un mums ne prātā nenāca, ka mums vēl priekšā 1.5 stundas garš ceļš. Kad likās, ka šis murgs ir beidzot cauri, meitenes mamma mums paziņo, ka mums vēl ir jāņem autobuss. Apskatoties apkārt es spēju vien redzēt haousu un pārbāztus autobusus, tāpēc to dzirdot man gandrīz saļima pamats zem kājām. Beigās pēc kārtējās skriešanas tomēr savā autobusā tikām un lai gan sākumā neskaidru, galapunktu sasniedzām. Nu ne gluži galapunktu, jo mums vēl bija jāņem taksis. Viesnīcu biegās sasniedzām pēc vairāk kā 4.5 stundām. Nākamais šoka vilnis sekoja pēc tam, kad viesnīcas reception mums sašutumā jautāja, kāpēc mēs neesot pasūtījušas transfer busu? Tā mēs būtu savāktas no lidostas un pa taisno stundas laikā atvestas uz viesnīcu. Lai gan tajā brīdī mēs gribējām organizātoru ar kailām rokām nosist, tagad jāatzīst, ka esam priecīgas, ka ir ko atcerēties, jo tā zviegušas līdz asarām nebijām ilgi.

No rīta devāmies uz Universitāti, kur sākās projekta programma. Iepazināmies ar visiem dalībniekiem, un palikām šokā redzot, ka bija tādi, kas angliski nezināja ne vārda. NE VĀRDA. Uz vienas rokas pirkstiem var saskaitīt tos, kas angliski runāja labi. Jau pašā sākumā sapratām, ka šitas projekts būs pilnīgs fufelis, jo organizātoriksā puse, manuprāt, bija neiedomājami zemā līmenī. Šis viedoklis diemžēl netika mainīts, taču jāatzīst, ka jūtu, ka esmu ieguvusi daudz tikuntā. Mums bija iespēja pavadīt laiku ar turku jauniešiem, tai skaitā lakatainajām, kas ļāva mums uzdot visus interesējošos jautājumus  par viņu kultūru. Man tika dota iespēja paskatīties uz šo kultūru un ticību no pavisam citas perspektīvas un par to es esmu ļoti pateicīga. Vēl viena neatsverama lieta ir kontakti, ko ieguvu projekta laikā un kā galveno man ir jāmin Lūciju. Ar Lūciju jau no paša sākuma sākām plānot pašas savu projektu un nedēļu beidzām ar spēcīgu pārliecību un apņemšanos iesniegt savu projektu nākamajā nodošanas termiņā, kas ir oktobrī. Lūcijai projektu rakstīšanā ir veiksmīga pieredze, līdz ar to mums ceļā nestāv nekas.

Lai gan no visa skaitsā dzīvojām ļoti tālu, vairākkārt mērojām garus pārbraucienus uz tuvākām un tālākām pilsētām. Tā kā bieži grupās staigāju ar vietējiem, jāsaka, ka bija ļoti interesanti. Varu saderēt, ja atbrauktu kā tūrists, tās vietas, kur bijām es nekad nebūtu apmeklējusi.

Vispār centāmies uzturēt pozitīvu attieksmi uz situāciju kādā dzīvojām un tas nebija grūti, jo ar Lūciju mācējām par visām ķibelēm saldi pasmieties. Vienu vakaru nolēmām, ka jāiet lejā uz viesnīcas bāru iedzert koktēli. Tur sākām pļāpāt ar bārmeni, kas bija ļoti jauks, taču mute (zobi) viņam ne tikai izskatījās, bet arī smirdēja pēc kakām. Bet mums vismaz bija jauns draugs.

Nākamā dienā pēc workshopiem gribējām iet ekskursijā pa apkārtni. Saprotot, ka jau pēc pirmā soļa ārā no viesnīcas teritorijas mums visi pīpina un karās pa logu ārā, skrējām atpakaļ un atradām vienu azarbaidžāni, kas bija ar mieru nākt ekskursijā ar mums. Drošībai. Mīnuss tam visam gan bija tāds, ka viņš bija viens no tiem, kas nerunāja angliski ne vārda. Taču tas jau mums netraucēja, jo kā vien varējām sarunājāmies krieviski. Tad mums ar Lūciju pēkšņi savajadzējās baklavas (turku gardums). Azarbaidžanis mūs aizveda uz vietējo konditoreju. Tur, protams, neviens ne vārda nerunā angliski, tāpēc, lai nebūtu jāskaidrojas, mums viss tika dots nogaršot. Smieklīgākais, ka pirms iešanas iekšā konditorejā ieraudzījām savu bārmeni tur pusdienojot. Kā veci paziņas sasveicinājāmies un tālāk devāmies savās darīšanās. Taču pēc neveiksmīgiem sazināšanās mēģinājumiem ar konditorejas puišiem, nabaga bārmenis tika norauts no pusdienošanas un pasaukts par tulku. Lai gan pēc visas tās degustēšanas, mums vairs neko tā pat nekārojās, beigās izlēmām par labu divām baklavām, kuras beigās pieklājīgais bārmenis pieskaitīja pie sava rēķina.

Vispār nepārtraukti saskārāmies ar šāda veida turku viesmīlību. Vēlāk man tika paskaidrots, ka viņu ticība viņiem māca, ka pret saviem ciemiņiem viņiem ir jāizturas tā pat, kā viņi izturētos pret Alāhu. Tas gan ir mazliet ironiski, dēļ patreizējās Sīrijas bēgļu situācijas viņu valstī. Pēc tam, kad apciemojām vieno no viņu žurnālistikas redakcijām, mums tika pastāstīts, ka valdība ir nolēmusi tos nu jau 2 miljonus Sīrijas bēgļu saukt par ‘’ciemiņie’’ nevis bēgļiem, jo tad viņiem nav nekādu financiālu un citādu līdzīgu atbildību. Tas ir briesmīgi, jo šie dēvētie „ciemiņi” ar zīdaiņiem uz rokām, Stanbulā bija satiekami uz katra stūra. Man uz to bija ļoti grūti skatīties, jo, nepameta apziņa, ka šiem cilvēkiem kādreiz ir bijusi laba vai vismaz normāla dzīve. Viņi ubago nevis aiz slinkuma strādāt, bet gan jo tā ir viņu vienīgā iespēja izdzīvot valstī, kur neviens viņus īsti neatzīst. Tik daudz zīdaiņu un mazu bērnu. Tik daudz ģimenes. Kam tikai viņi nav izgājuši cauri, lai vispār būtu uz Turcijas ielām? Cik daudz no viņiem ir pazaudējuši Sīrijā visu, kas viņiem kādreiz bijis, tai skaitā ģimenes locekļus un draugus. Noteikti manas un visu pārējo projektu dalībnieku skumjākās, šausmīgākās un traumatizējošākās pieredzes Stanbulā.

Turpinot par traumatizējošām pieredzēm, es nevaru nepieminēt mūsu pēdējo vakaru. Pēc pēdējiem workshopiem un diplomu izsniegšanas, nolēmām doties uz centru. Sadalījāmies grupās un es un Lūcija beigās palikām ar abām spānietēm un horvātu meiteni, kas par Stanbulu zināja visu. Jau pašā sākumā viņa mūs uzveda tādā vietā, kur ne tikai varēja baudīt lielisku kafiju, bet arī apbrīnojamu skatu pār pilsētu. Pēc tam mēs tikām aizvestas uz zivju tirgošanās punktu, kur ‘’restorānos’’ pie ūdens varēja baudīt svaigus zivju ēdienus. Ewa (horvātu meitene) zināja īpaši labu vietu, un kārtējo reizi, viņas gaume mums nelika vilties. Līdz tam brīdim vakars nevarēja būt labāks. Romantika un idille. Taču, kad sākām soļot sava autobusa virzienā pa galveno ielu sākās nenormāla spridzināšana. Tā kā man ir paranojiskas bailes no salūtu šāvējiem (tiem, kas man var trāpīt sejā), es jau sāku justies neomulīgi. Ātri vien attālā spridzināšana kļuva pavisam klātesoša un to papildināja cilvēku burzmas, kliegšana un dūmu laišana. Pēkšņi mēs tikām iekļautas tādā dūmu midzenī, ka neko vairs nevarēja redzēt. Arī paelpot nebija iespējams. Viss ko cilvēks tajā brīdī varēja redzēt/just bija bieza dūmu migla, nepārtraukta spridzināšana un grūstīšanās. Es sāku krist panikā, jo viss par ko spēju domāt bija raķete kādam sejā. Es savā panikā skrēju iekšā pirmajā veikalā ko ieradzīju, taču pēc minūtes viņi sāka to veikalu vērt ciet un man mežōnīgā ātrumā bija jānolemj vai nu palikt ‘’drošībā’’ un gaisā ar pāris turku večiem aiz aizslēgtām durvīm, vai skriet ārā pēdējā mirklī tajā elles haosā un palikt kopā ar meitenēm. Protams, pieņēmu otro lēmumu. Kaut kā visas savācāmies, atradāmies un Ewa jau bija atradusi kaut kādu vietējo turku, kas mums piedāvāja parādīt ceļu ārā no tās elles.

Beigās atapāmies bārā. Smirdīgie dūmi, protams, mūs vēl vajāja, taču dzīvā mūzika un sajūta, ka esam idzīvojušas karu (vismaz man) ļāva atslēgt visas domas un izbaudīt atlikušo vakaru. Beigās viesnīcā bijām pēc diviem. Iespējams, ja spānietēm nebūtu bijiusi agrā lidmašīna būtu palikušas vēl ilgāk.

Lūcijai līdzīgi kā visiem citiem lidmašīna bija kaut kad no rīta. Es biju vienīgā, kas mājās lidoja vakarā. Iepriekš biju priecājusies, ka lidosta no kuras braucu mājās ir tikai 7 km no viesnīcas un savu pēdējo dienu varēšu pavadīt tur pat apkārtnē, taču tā kā dzīvojām nekurienē, man nebija vairs par ko priecāties. Sapratu, ka būs jākratās vienai uz centru un vakarā  atpakaļ.

No rīta kopā ar Austrijas puišiem paēdu brokastis un kopā devos uz tuvējo lidostu. Tā kā viens no šiem puišiem īstenībā ir turks, viņš man vēl pasvieda pēdējos norādījumus/padomus par Istanbulu. Viens no tiem bija lai zinot, ka, ja turkiem jautā pēc ceļa norādījumiem, tie vienmēr atbildēs, pat ja īsto atbildi nezinās. To nebija īpaši jauki dzirdēt, taču ko nu vairs. Atbraucot uz lidostu, savu koferi atstāju glabāšanā un pēdējā mirklī paspēju uz autobusu uz centru.

Iepriekšējā dienā, kad ar autobusu braucām mājās, centos atcerēties ceļu uz centru no pieturas, taču dēļ protestiem daži ceļi bija slēgti un mani no busa izmeta pilnīgi citā vietā. Laimīgā kārtā pēc mazas maldīšanās īsto ceļu tomēr atradu.

Ar tramvaju un savu pēdējo žetonu devos uz Aya Sofia katedrāli. Izstāvēju rindu, parunājos ar apkārtējiem un beidzot sāku savu pirmo ekskursiju. Viena pati staigāju, skatījos un centos baudīt. Visas dienas laikā neuztaisīju nevienu bildi, jo vienkārši vēlējos no visa atslēgties. Diemžēl tas nebija tik veinkārši, jo katedrāle bija tūristu pārbāzta un visur žvīkstija fotoaparātu fleši.

Pēc katedrāles apmeklējuma, devos tālāk uz kuģīti. Atkal braucu ar tramvaju, taču no turkiem biju samācījusies, ka ja Tev nav sava e-talona, varu kādām, kam ir pajautāt, lai nopīkstina par mani un iedot skaidru naudu. Tas bija daudz lētāks un ātrāks variants nekā pirkt biļeti. Kamēr redzēju  kā citi tūristi nesaprot, ko darīt, es kā vietējā devos klāt pirmajam turkam, kas vispār stāvēja ārā no tramvaja pieturas teritorijas un jautāju, lai man palīdz. Puisis, protams, palīdzēja un naudu no manis nemaz neņēma.

Kad sasniedzu kuģīša piestātni, tieši biju nokavējusi iepriekšējo laivu, līdz ar to man nācās veselu stundu sēdēt laivā un gaidīt atiešanas brīdi. Tā kā tajā brīdī man nekur nebija jāsteidzās, atradu labāko vietu un sauļojos. Tā kā biju viena meitene, uzmanības man netrūka. No brīža, kad kuģis sāka braukt ar mani sāka runāt viens smieklīgs vīriņš, taču krieviski. Viņš izrādās bija no Mongolijas un Istanbulā bija triatlona sacensību dēļ. Tā es vismaz sapratu. Tā kā es vienkārši vēlējos baudīt skatu, mani mazliet traucēja viņa nemitīgā bikstīšana un cenšanās ar mani par kaut ko runāt. Pēc kāda brīža viņš man jautāja, vai varu ar viņu nofotogrāfēties. Kad piekritu, viņš izvilka savu Mongolijas karogu un uztaisot pāris bildes, beidzot lika mani mierā. Tad es redzēju, ka viņš piesējās nākamajam, un kad pēc kāda laika bija dabūjis bildi arī no tā, viņš kaut kur aiztinās.

Taču nepagāja ilgs laiks, kad man jau bija uzklupis nākamais. Tas pats iepriekšējā vīrieša upuris. Šitas bija no Alžīrijas un visu laiku uzdeva man kaut kādus jautājumus. Riktīgi varēju just, ka viņš man cenšās cirst kanti, jo pat pēc tam, kad biju jau atbildējusi, ka jā man ir draugs, ka jā mēs esam nopietnās attiecībās, ka jā viņš ir izskatīgs, utt, alžīris man tik un tā nelika mieru. Tad viņš man jautāja vai man esot māsas un brāļi, un dzirdot, ka man ir māsa viņš atbildēja, ka man tagad esot arī brālis. Viņš esot mans brālis no Alžīrijas. Pēc tam viņš sāka man savā telefonā rādīt kaut kādu video, kur viņš breakdance, taču jau pēc 3 skeundēm teicu viņam, ka video vietā labrātāk vēroju skaisto skatu. Pēc kāda laika arī viņš man jautāja vai varu ar viņu kopā nofotogrāfēties un, kad beidzot to izdarīju uz kādu laiku man bija miers.

Kad kuģītis piestāja, kā bulta izmetos no tā ārā, atpakaļ neskatīdamās. Biju izsalkusi, tāpēc devos uz iepriekšējā dienā apmeklēto zivju ‘restorānu’. Pasūtīju savu zivs sendviču un jautāju, kur varu aiziet uz tualeti. Man tika atrasts kaut kāds puika, kas mani līdz tai tualetei aizveda. Gājām vismaz 5 minūtes, ne tikai tāpēc, ka tā tualete bija ļoti tālu, bet arī tāpēc, ka tas puika bija ļoti resns un klibs, tāpēc vilkās šausmīgi lēni. Kad bijām sasnieguši savu mērķi, man bija vēl jāgaida, līdz tualetes īpašnieks pats pačurās un tad par vienu liru es varēju apmeklēt tumšu ūķi ar caurumu grīdā. Pēc savu darīšanu nokārtošanas, klibo zēnu atstāju aiz muguras un gāju ātri atpakaļ ēst savu zivs sendviču.

Tā kā nezināju, vai spēšu atrast savu autobusa pieturu, lēnā garā sāku uz to jau soļot. Gāju pa viņu garāko un lielāko shopping ielu, taču beigās tā pat neko nenopirku. Kā jau biju paredzējusi tiku sūtīta uz visām pusēm, taču autobusu beigās atradu. Bez nekādām problēmām, lidostā biju jau 18:00, kas nozīmēja, ka man nācās gaidīt vēl 5 stundas līdz manam lidojumam. Beigas nebija tās labākās, jo ne tikai manu lidmašīnu atcēla uz vēl vienu stundu, visa ceļa garumā vairāki bērni bez pārstājas kauca. Kaut kādā brīdī tomēr spēju iemigt, jo pie trokšņa biju jau pieradusi. Galu galā mums katru dienu 5 no rīta pie viesnīcas loga baurēja tuvējās mošejas mikrafoni un aicināja ticīgos uz lūgšanām.

Aplis ir noslēdzies

Mans 2015. gada janvāris ir bijis varens un notikumiem bagāts mēnesis. Tieši kā pienākas gada iesākošajam mēnesim būt. Šomēnes ne tikai svinēju jauno gadu, bet devos arī ceļojumā uz Budapeštu, beidzu skolu un atvadījos no savas sirdsdraudzenes Telimenas.

Telimenas laiks Dānijā ir beidzies. Viss ir nu nokārtots tā, lai jau no Februāra viņa varētu uzsākt savu jauno dzīvi Parīzē. Atvadīšanās moments bija ļoti dīvains, jo vēl joprojām nespēju aptvert, ka viņas vairs nebūs rokas stiepiena attālumā. Pirmo reizi Telu satiku pirms 3 gadiem, kad viņa ievācās manās mājās Virumā. Kurš toreiz būtu domājis, ka no dzīvokļa biedrenēm pārtapsim labākajās draudzenēs. Visas tās atmiņas, kas šo trīs gadu laikā ir sakrājušās, man paliks ļoti dārgas. Ir tik grūti atvadīties no dārgiem cilvēkiem un īsti nezināt, cik liela ir varbūtība šīs draudzības turpmākai pastāvēšanai. Protams, mēs varam censties satikties reizi gadā, ik pa laikam sazināties, bet tas vairs nebūs tas pats, kas satikties jebkurā brīdī un 8 stundas no vietas nopļāpāt par visu ko un neko. Skumjākais ir tas, ka viņa tāda bija vienīgā man šeit Kopenhāgenā.

Tela bija arī tā, kas palīdzēja man nākt klajā ar ideju par ceļojumu uz Budapeštu. Šī bija mana ziemassvētku dāvana Jonasam. Tik skaits mums bija šis ceļojums no 9. līdz 13. janvārim. Nekad nebiju domājusi, ka Budapešta ir tik skaista un varena. Tā noteikti kļuva par manu mīļāko Eiropas galvaspilsētu. Ne lietus, ne drūms un apmācies laiks nespēja atņemt to sajūsmu, ko jutām ik reizi iznākot no viesnīcas un atkal ieraugot vareno Budapeštu. Mēs kā īsti tūristi ik dienas nostaigājām vairāk nekā 10 kilometrus un mūsu neilgās vizītes laikā, šķiet, redzējām visu. Bijām arī Ungārijas slavenajā termo baseinā. Diezgan interesanta pieredze. Pirmajā vakarā arī izgājām naktsdzīvē, un kurš būtu domājis, ka mums divatā var iet tik jautri. Tā izdejojāmies, ka brīnums, ka nākamajā dienā vēl varējām pavilkt kājas.

Atgriežoties no ceļojuma, nācās atgriezties arī realitātē un beidzot ķerties klāt pie savas bakalaura darba gala prezentācijas veidošanas. Gatavojos ļoti cītīgi, kā nekā tēmēju uz augstāko atzīmi. Un mans smagais darbs atmaksājās, jo lai gan aizstāvēšana bija negaidīt grūta, spiedienu tomēr izturēju un beigās saņēmu augstāko atzīmi 12. Biju tik priecīga, gandarīta un lepna pati par sevi. Tagad ir tāda neizsakāma brīvības sajūta. Ar nepacietību gaidu, kāds tad man būs šis 2015. gads. Pašlaik ir mazāki un lielāki plāniņi, bet nekad jau nevar zināt, kad dzīvē būs kāds lielāks pagrieziena punkts un man ir sajūta, ka man uz to ir jābūt gatavai!

Atgriežoties mazliet 2014. gadā un pieminot manas jaunā gada svinības, šķiet tās paliks atmiņā kā tāds humora pilns stāsts starp mani un Neldu. Jonas un viņa draugs Mads bija nolēmuši rīkot jaunā gada svinības Madsa dzīvoklī. Abi puiši bija sagatavojušies rīkot ne tikai svinības, bet arī gatavot svētku mielastu. Tā kā tas ir darbs uz visu dienu, Jonas no mājām devās prom jau no rīta puses. Tā nu abas ar Neldu tikai vakarā devāmies uz „pasākumu”. Pirms ballītes gan norunājām, ka uzvedīsimies labi un īpaši daudz nedzersim. Nemaz nepamanījām, ka kamēr to visu norunājām, jau bijām iztriekušas pudeli vīna.

Diemžēl tādā pat ātrumā gāja arī nākamās pudeles un Nelda, pat nesagaidījusi desertu jau balītes sākumā, atlūza saimnieku gultā. Man toties uznāca virpulis un tāds krietni varenāks kā visiem pārējiem visiem. Biju izdejojusies uz nebēdu, kad pēkšņi neilgi pēc jaunā gada iestāšanās man viss pieriebās un es gribēju iet mājās. Tā nu ap diviem jau bijām mājās. Es negribu ieslīgt detaļās, bet šis bija tāds diezgan traks ( ne labā nozīmē ) jaunais gads!

Mūsu Zaļie Ziemassvētki

Tā kā lētās biļetes uz Latviju biju nokavējusi, šos Ziemassvētkus nolēmu pavadīt mazliet citādāk. Mana draudzene Elīna, kas dzīvo Māstri

htā, mani jau otro gadu pēc kārtas aicināja ciemos pie sevis. Šogad beidzot uzaicinājumu varēju pieņemt, jo Ziemassvētkos viena Kopenhāgenā nevēlējos palikt, biļetes uz NL atradu ļoti labās cenās, Holandē nekad iepriekš nebiju bijusi un pats galvenais - Elīnu nebiju satikusi jau vairāk kā pusotru gadu.

Tā kā uz Nīderlandi devos tikai ar rokas bagāžu un mana lidmašīna atgāja plkst. 6:50, īpaši sevi no rīta nesteidzināju. Liels bija mans pārsteigums, ieraugot pūļus un rindas Kopenhāgenas lidostā. Labi, ka biju jau sevi iečekojusi un varēju vismaz vienu rindu izlaist. Drošības kontroles rinda stiepās līdz pat izejas durvīm, un šķiet tajā nostāvēju kādas 25 minūtes. Beigās es visur paspēju laicīgi, taču salīdzinoši daudzi tika saukti uz pēdējo iekāpšanas brīdi, uz ko šķiet lielākā kavētāju daļa tā arī nepaspēja. Ak, trakais Ziemassvētku laiks.

Lidoju uz Briseles lidostu no kurienes pēc tam ar vilcienu tikt paredzēts tikt līdz Māstrihtai. Elīnas sagatavoto braukšanas sarakstu, protams, nebiju nekur saglabājusi, un, kad it kā sākumā vienkārši saprotamais plāns bija jārealizē dzīvē, sākās panika. Vispirms jau tāpēc, ka biļešu automāts neņēma pretī manu karti, skaidras naudas man nebija un Elīna necēla telefonu.

Labi, ka beigās atradu biļešu kantori, kur ļoti nelaipns vecis man pārdeva man vajadzīgo biļeti. Paldies Dievam, pie viņa mana karte darbojās. Kad atradu peronu, ļoti laipns puisis paskaidroja manu turpmāko ceļu, taču viņa instrukcijas šķita mazliet citādākas, nekā tās, ko man bija devusi Elīna. Beigās tas izrādījās tāpēc, ka arī šeit cilvēki raksta un izrunā vārdus pilnīgi citādāk. Labi gan ka sastaptie cilvēki bija izpalīdzīgi, jo lai gan kopā man bija jānomaina 3 vilcieni un šeit viņi tādu lietu kā pieturas saukšanu nav ieviesuši, līdz savam gala mērķim tiku veiksmīgi. Vēlāk no Alīnas uzzināju, ka Briselē tajā laikā ir bijuši baigie streiki un man esot ļoti noveicies veiksmīgi no turienes nokļūt līdz Māstrihtai. Viņa zinot cilvēkus, kas šo streiku dēļ ir pat nokavējuši lidmašīnas.

Māstrihtas vilciena stacijā mani sagaidīja smaidošais Elinčiks. Mums ļoti noveicās, ka viņas dzīvokļa biedrene bija devusies mājās pie ģimenes, līdz ar to varēju ieņemt pati savu istabu. Elīnas dzīvoklis atradās ļoti labā vietā, jo līdz centram vienmēr gājām ar kājām. Tā kā mums vienmēr bija daudz par ko runāt, ceļš parasti paskrēja nemanot. Pirmajā dienā devāmies uz centru, kur tiku aizvesta uz vietējo salātu veikaliņu, kur pa ļoti zemu cenu dabūjām milzīgu porciju veselīgu salātu. Ar savu porciju tālāk devāmies uz kafejnīcu pāri ielai, kur vēlāk mums pievienojās Alīna. Mēs visas trīs kādreiz gājām vienā klasē, taču pēc tam, kad aizgāju no 3. vidusskolas, ar Alīnu man vairs kontakta nebija. Toties Elīnai un Alīnai gan tas saglabājās un tagad viņas pat mācās vienā augstskolā. Nu neko, bija forši satikt vecas paziņas. Uz īsu brītiņu mums pievienojās arī Alīnas amerikāņu puisis Brendans.

Ar Elinčiku Māstrihtā

Pirmā diena tika vairāk veltīta pilsētas apskatei. Jāsaka godīgi – Māstrihta ir ļoti skaista. Varbūt pie vainas Ziemassvētku noskaņa un gaismas, kas visu padara tikai skaistāku, taču arī bez visa tā – Māstrihta uz mani atstāja pozitīvu iespaidu. It īpaši visu mazo bodīšu un pozitīvo cilvēku dēļ. Piemēram, pēc tam, kad netīšām iemaldījāmies kādā tādā kā alternatīvas mākslas izstādē, drīz vien mums uzklupa pašas izstādes veidotāji, kas laipni visur mūs izvadāja un par visu pastāstīja (bez maksas).

Tā kā ierados sestdienā, protams, vakarā tiku izvesta ielās. Bijām divos bāros, taču tā ļoti pa mierīgo. Satikām Brendanu, vēlāk Alīnu un viņas draugus un kolēģus. Tai skaitā ļoti īpatnu puisi no Latvijas, kas mani jau no paša sākuma atļāvās uzrunāt uz „maziņā”.

Nākamā diena tika vairāk veltīta tūristu aktivitātēm. Ar kuģīti braucām uz slavenajām St. Pietersberg alām. Ļoti iespaidīgi. Šīs bija alas, kas stiepjas desmitiem kilometru un kas tika gadiem raktas ar kailām rokām. Viss būtu skaisti, ja šinī ekskursijā mūs nevestu lielā grupā ar desmitiem sīku kaitinošu bērnu un ja gida šausmīgi garie stāsti nebūtu tīrā holandiešu valodā. Bet kopumā jauka pieredze. Otrās dienas vakaru nolēmām pavadīt mājās, skatoties filmu par vīrieti, kas iemīlas savā datorā. Īpatna, bet laba filma („Her” (2013) ).

Trešās dienas rītu sākām ļoti agri. Mums bija jāpaspēj uz St. Servatius katedrāli, lai pēc tam varētu mesties izpārdošanās drudzī, kas valdīja Māstrihtas ielās. Vēlējāmies izmantot situāciju, ka ir pirmdiena un līdz ar to ne tik daudz cilvēku. Kļūda! Uz Māstrihtas ielām cilvēku pūļi bija 24/7. Pūļu dēļ iepirkšanās vairs nelikās tik saistoša. Tā vietā apskatījām skaisto katedrāli, Elīna man parādīja savu skolu, un mēs mētājāmies no vienas jaukas kafejnīcas uz nākamo. Ap plkst. 16:00 ar autobusu aizbraucām uz Āheni Vācijā. Maza pilsētiņa tikai stundas braucienā no Māstrihtas. Galvenais iemesls bija Ziemassvētku tirdziņš, kas tur noteikti bija daudz iespaidīgāks kā Māstrihtā. Iedzērām karstvīnu, apstaigājām vecpilsētu, pasēdējām krodziņā un laiks jau bija doties atpakaļ. Ejot uz autobusu, mūs pēkšņi apsauca viens puisis, kas uz ielas pārdeva kaut kādu tur lecamo rotaļlietu. Izrādās šis ir latvietis vārdā Raivis. Raivis aiz sajūsmas, ka pirmo reizi pa 4 gadiem dzird latviešus, uzreiz mums piedāvāja iet uz krodziņu ar viņu iedzert. Smieklīgākais, ka mēs pašas pirms 2 stundām dzirdējām vienu latviešu ģimenīti mums paejot garām, bet Raivis redz nav saticis nevienu. Raivim diemžēl atteicām, lai gan kas zina, varbūt būtu bijis jautri. Pēc viņa akcenta šķita, ka viņš varētu būt no Jēkabpils vai kaut kas uz to pusi. Viņš bija tāds tirliņa paskata, apkāries ar cenu zīmēm. Man šķiet, ja mēs būtu ar viņu aizgājušas, tad mums smieklīgs atmiņu stāsts būtu garantēts. Bet nu neko, diemžēl Raivi atšuvām, jo bija jau vēls, mums bija jāiet uz autobusu, bijām pārgurušas un vēl ar 100 pekelēm.

Tā kā man bija sācis sāpēt kakls un sajūta tāda, ka velk uz slimību, jutos diezgan švaki. Tāpēc trešdien gulējām līdz 11tiem. Bet arī no trešdienas izvilkām jauku un garu tūristam cienīgu dienu. Dienas pirmo daļu pavadījām Māstrihtā, kur apmeklējām modernās mākslas muzeju. Par šo pilsētu man radās iespaids, ka viņi ļoti novērtē un lepojās ar visdažādāko mākslu. It īpaši mākslu, kas sevī ietver reliģiju. Reliģija bija arī galvenā tēma šajā modernās mākslas muzejā. Reliģija un sekss.

Pēc tam gājām uz centrālo staciju un ar vilcienu devāmies uz netālo Valkenburgu. Mūsu galvenais iemesls atkal bija ziemassvētku tirdziņš. Ļoti skaista maza pilsētiņa, skaistas ziemassvētku dekorācijas, utt. Viņi pat bija uzstādījuši vienu ziemassvētku tirdziņu alā. Tas bija tā interesanti, taču, manuprāt, ne 5 eiro vērts. It īpaši tāpēc, ka man bija jāmaksā par to lai es eju iekšā tirgū, kur vienīgais ko vari darīt ir atkal nopirkt kādu krāmu. Šis alas tirgus pat nebija tik daudz ziemassvētku, kā krāmu tirgus. Tur varēja nopirkt pat jogas matračus, džinsa jakas, brilles un tamlīdzīgi. Šķiet, labākais, ko no šīs pieredzes mēs ieguvām bija karstvīns. Trešdien dzērām ļoti daudz karstvīna. Pēc alas devāmies vakariņās, kur galvenā sastāvdaļa arī bija karstvīns. Un pietam ļoti gards un baudāms, līdz ar to, šķiet, izdzērām vismaz 2 kausus! Kad vakarā atgriezāmies Māstrihtā, bijām uz viļņa un tā vietā lai dotos mājās, Elīna mani aizveda uz jauku vīna restorānu, kur karstvīnu nomainījām uz vienkārši glāzi laba sarkanvīna. Uh, tai naktī es gulēju labi.

Šī kūka tika norīta (Ziemaasvēti)

Ziemassvētku diena sākās lēni un mierīgi. To, ka šis izvērtīsies par mūsu trakāko, dīvaināko un noteikti rēcīgāko 24. decembri dzīvē, mēs tiešām nespējām paredzēt, bet par visu pēc kārtas. Šī bija pirmā diena, kad bija slikts laiks. Stiprā vēja un lietus dēļ, mums nācās atcelt plānus doties uz slidotavu. Tā vietā attapāmies omulīgā restorānā, kur diena tika svinīgi sākta ar karstvīnu. Kad bijām saņēmušās, devāmies tālāk, lai iepirktu ēdienu Ziemassvētku vakariņām. Pie salātu onkuļa dabūjām dažāda veida veselīgus un ļoti garšīgus salātus, kā arī šokolādes krēmu. Tā kā bijām viņu pēdējie tās dienas pircēji, visu dabūjām dubultā. Aizgājām arī uz gaļas veikalu, kur nopirkām ļoti svaigu un labu gaļiņu mūsu svinīgajam cepetim. Elīna jau dienu iepriekš bija sākusi mērcēt zirņus, tā ka vakariņas noteikti plānojām grandiozas. Galu galā, mēs savu vakaru nebijām plānojušas pavadīt vienas. Uzaicināts bija arī Alīnas puisis Brendans. Pati Alīna bija Latvijā, līdz ar to mūsu kompānija bija nu bezgala īpatnēja – divas latviešu Elīnas un draudzenes puisis no Amerikas.

Mūsu Ziemassvētku trio

Brendans bija mūsu „kundziņš”, kura dēļ ne tikai šmorējām, bet arī māju tīrījām un mūziku piemeklējām (amerikāņu reps). Tā kā viss bija gatavs jau plkst. 18:00, meitenēm palika garlaicīgi. Izdomājām mazliet uzpīpēt zāli – kā nekā esam Nīderlandē. Ar šo nevainīgo laika notriekšanu panācām savu nokļūšanu pilnīgi citā dimensijā. Visa šī aina, kuru bijām uzbūrušas, izskatījās pēc kaut kāda bomžatņika sižeta no Degpunkta. Divas duračkas cenšas viena „kundziņa no Amerikas” dēļ. Līdz plkst. 20:00 mēs bijām jau paspējušas aizdedzināt pannu (tā ka viss dzīvoklis bija dūmos), mūsu slaveno, ilgi šmorēto cepeti nomest zemē, galīgi nošmulēt jauno papīra galdautu, noskatīties „Sirdsmīļo Moniku”, „Saldais Pārītis”, un nogaudot līdzi vecajam labajam Žoržam Siksnai. Tieši plkst. 20:00 galds bija uzklāts, gaļiņa sakopta un smaržīgi tā vien aicināja sev uzklupt. Bet nē, ēst nevarēja, jo bija jāgaida „kundziņš”. Sākām knakstīties ap salātiem un visu ko tādu, ko nevar redzēt, ka ir ēsts. Plkst. 20:30 mēs vairs nespējām gaidīt un sākām rīt. Viss beidzās ar to, ka tad kad „kundziņš” beidzot ieradās, Elīnas jau gandrīz visu vīnu bija iztempušas un kuņģi piestūmušas. Bet Brendans jau sakarīgs čalis, bija priecīgs par to pašu. Kad mūsu amerikānis bija paēdis, bomžatņika Ziemassvētki varēja turpināties. Brendans arī nebija uz mutes kritis, jo saldajā bez izmīcītās kūkas, bija atnesis 3 dažādas pakas ar zāli. Mums visnotaļ bija ļoti zaļi Ziemassvētki. Katrā ziņā, kas notika pēc tam ir ļoti grūti aprakstīt un kādam vispār saprast. Daudziem noteikti šķiet „Ak, šausmas. Nabaga cilvēki. Tik briesmīgi Ziemassvētki.” Īstenībā, mēs bijām tā pārsmējušies kā nekad. Tieši šīs pilnīgi nejēdzīgās, dīvainās situācijas dēļ. Pārēdāmies arī tā, ka visu nakti nespējām gulēt. Bet jā, vēl vienu reizi savā dzīvē esmu piedzīvojusi ko tik ekstraordināru, ka aizmirst to nespēšu nekad.

Ar šo Ziemassvētku vakaru, latiņu bijām uzstādījušas ļoti augstu, līdz ar to tas bija pilnīgi likumsakarīgi, ka 25. decembrī mēs tālāk devāmies uz Amsterdamu, kur pavadījām savas noslēdzošās 3 dienas.

Lai gan Ziemassvētkos bijām pārēdušies, sadzērušies un sapīpējušies līdz nelabumam, es biju gatava iegriezt arī Amsterdamā. Diemžēl mans kompanjons tam nebija gatavs, līdz ar to pirmo dienu aizvadījām ļoti mierīgi. Daudz staigājām. Vispār vidēji dienā (katru dienu) nostaigājām vismaz 10 km. Rekords šķiet bija 15 km. Lai nu kā, pirmajā dienā aizgājām uz Sarkano Lukturu Ielu. Protams, tā kā bija Ziemassvētku diena, redzējām varbūt maksimums 5 meitenes, no kurām viena bija transvestīts. Taču arī tās dažas meitenes redzot, paliku diezgan pamatīgā šokā. Biju iedomājusies to visu mazliet citādāk. Skaistas, pat tādas nevainīga paskata mečiņas vienkārši stāv skatlogā un gaida, kad kāds nerātnulis atsauksies. Ja atsauksies, tad tur pat tai istabiņā viņš arī tiks ieaicināts, un uz kādu laiciņu tad tas skatlogs arī paliks tukšs. Apmēram kaut kā tā.

Pirmajā dienā bijām arī coffee shop, kur var nopirkt gan zāli, gan „kūciņas”, gan arī, protams, kafiju, ja tā kārojas. Tā kā Elīna uz neko nebija pierunājama, abas kā tādas „ne tur” iemaldījušās, sēdējām un dzērām kafiju. Es gan nenoturējos un nopirku savas dzīves pirmo „space cake”. Nokodos gabaliņu, bet efekts tā arī tai vakarā nekāds man nebija.

Pēc karstās jogas

Otrajos Ziemassvētkos jeb 26. decembrī uzrāvienu bijām atguvušas. Sākām dienu tūristiem netradicionālā veidā, apmeklējot karstās jogas nodarbību. Man tā bija pirmā reize, un vienā brīdī šķita, ka zaudēšu samaņu, taču beigu galā ne tikai izdzīvoju, bet pat iepatikās. Enerģijas pilnas, pēc jogas devāmies atpakaļ uz centru. Taču plāni pēkšņi mainījās, kad ieraudzījām zirgu stalli. Vēlējāmies tikai apskatīt arēnu, taču beigās tikām parautas uz veselu šovu. Kā kundzes sēdējām greznās ložās un skatījāmies parādi. Ļoti skaista pieredze. Beigās vēl dabūjām izjāt ar zirdziņiem.

Pēc tādām skaistām divām pieredzēm nespējām vien nopriecāties par izdevušos dienu. Nolēmām, ka šim tad nu jābūt ir arī vakaram, kad metamies Amsterdamas nakts dzīvē. Pirms vakariņām katra nokodāmies ceturtdaļu manas „kūciņas”. Vakariņu laikā pēc pirmās vīna glāzes sajutāmies iereibušas. Sapratām, ka kūciņa laikam sāk iedarboties. Pa ceļam uz viesnīcu, piestājām Ziemassvētku tirdziņā un iemalkojām vēl pa glāzei karstvīna. Atnākot mājās, sataisījāmies uz ballīti, apēdām atlikušo kūku un lēnā garā izdzērām pudeli vīna. Plāns bija doties uz Elīnai ieteikto naktsklubu, kas it kā skaitoties labākais Amsterdamā. Pēc tam, kad nogājām 2.5 km un nostāvējām rindā 40 minūtes, mūs ļoti nelaipni pie ieejas atšuva un klubā neielaida. Pēc stāvēšanas 40 minūtes rindā un redzot cilvēkus, ko neielaida, mana teorija bija tāda, ka viņiem ir „no-foreigners policy”.

Es, protams, biju dusmīga kā pūķis, taču pateicoties kūciņas efektam, mūsu atlikušais vakars tik un tā bija bezgala jautrs. Atpakaļ gan devāmies ar metro, kur ļoti sasmīdinājām vecu večukiņu, kas šķiet tur strādāja kā nakts apsargs. Nākamā vieta, ko mēģinājām „iekarot” bija bārs blakus mūsu viesnīcai. Taču tas bija 2 minūšu jautājums, lai saprastu, ka publika tur bija uz 40+ un ka te mums nebūs ko darīt. Šķiet, ka ar to arī vakars mums beidzās, ja neskaita pieturu konfekšu veikalā. Galu galā mums vajadzēja apbruņoties ar spēku atturēties no viesnīcas mini bāra. Tik pārpildītu mini bāru ar saldumiem es nebiju redzējusi nekur.

27. decembra rīts bija mazliet smagāks kā gribētos. Otro reizi mūsu atvaļinājumā arī laikapstākļi bija galīgi draņķīgi. Taču to bijām paredzējušas, tāpēc gribējām veltīt dienu Amsterdamas Nacionālajam mākslas muzejam. Liels izbrīns bija ieraugot garās rindas, kuras sapratām, ka nespēsim izstāvēt. Nolēmām atgriezties nākamajā rītā tieši uz atvēršanu. Nu neko, to dienu pavadījām, staigājot pa veikaliem. Vakarā aizgājām uz filmu „Interstellar”, kas ilga gandrīz 3 stundas. Smaga, gara, bet ļoti laba filma.

Vēja spārniem bija pienākusi mūsu pēdējā atvaļinājuma diena. Cēlāmies agri, lai paspētu būt pirmās rindā uz muzeju. Paspējām. Ieradušās bijām 20 minūtes ātrāk un sākumā kā tādas muļķes vienīgās stāvējām pie durvīm. Taču 10 minūtes pirms atvēršanas aiz mums jau stiepās gara rinda. Ierasties ātrāk bija vienkārši ģeniāla ideja, jo mums nebija jāstāv rindās ne uz ieeju, ne uz biļetēm, ne uz garderobēm. Pusstundu pēc mūsu ierašanās cilvēkiem šajās rindās nācās pavadīt gandrīz vai stundu. Lai nu kā, ļoti labs muzejs. Es izbaudīju. Pēc muzeja aizgājām savākt mantas un tālāk devāmies uz nacionālās bibliotēkas terasi. Tur nositām laiku līdz manam vilcienam uz lidostu.

Kopsavilkumā varu teikt, ka ar savu ceļojumu uz kontrastu pilno Nīderlandi esmu apmierināta, galveno kārt jau kompānijas dēļ. Valsts arī ir ļoti skaista un sakārtota. Ļoti draudzīgi cilvēki. Vienīgie nedraudzīgie bija riteņbraucēji, kas kājāmgājējus gandrīz vai trieca nost. Nīderlande pārsteidza arī ar savu „suņiem draudzīgo” kultūru. Savu suņi un kaķi vari ņemt ne tikai kafejnīcās un veikalos, bet, pēc Elīnas teiktā, pat lekcijās skolā. Ļoti noveicies bija mums arī ar viesnīcu, kur personāls bija vārdos neaprakstāmi draudzīgs un izpalīdzīgs, un pats labākais bija viesnīcas atrašanās vieta. Vēl centrālāk vienkārši nevarēja. Nu tā lūk! Domāju, ka pēc pāris gadiem Amsterdamā varētu atgriezties, taču tagad jāsāk plānot mans nākamais ceļojums uz Budapeštu!

Laiks pēc prakses

Mans laiks kopš 15. novembra ir bijis ārkārtīgi aizņemts. Pēc prakses beigšanas ar pilnu jaudu metos sava bakalaura projekta rakstīšanā. Vēlējos ar to tikt galā pirms mana brauciena uz Holandi, taču daudzu pamudinošo pasākumu dēļ, aste diemžēl man palika. Ar to tad cīnīšos atlikušo projekta rakstīšanas laiku, kas būs līdz 7. janvārim.

Krietnu laiku atņēma arī strādāšana hotelī. Nācās ņemt katru piedāvāto maiņu, jo zemās sezonas dēļ, man draudēja nesavākt vajadzīgās stundas. Beigās viss nokārtojās un 15. decembrī aizvadīju savu pēdējo darba dienu. Jā gan, līdz ar skolas beigšanu, beidzu arī savu studentes darbiņu. No februāra es sākušu saņemt materiālu pabalstu, lai varētu atrast darbu jomā, kuru esmu mācījusies. Pieļauju, ka sākumā ar darba meklēšanu īpaši nesteigšos, galu galā vēlos beidzot atpūsties.

Runājot par iepriekš pieminētajiem pasākumiem ... novembris un decembris tiešām ir bijis īsts svinību laiks.

15.11 – Mana pēdējā prakses diena tika atzīmēta itāļu restorānā kopā ar manu mīļo Jonasiņu.

20.11 – Diena tika veltīta atelpai no projekta rakstīšanas, kā arī vēl vienas prakses beigu atzīmēšanas svinībām. Ar klasesbiedrenēm Natāliju un Gidu satikāmies uz šampanieti un lepnu branču. Bija interesanti paklausīties kā ir gājis viņām.

28.11 – Mana kolēģa Flavia uzaicināja mani uz savu dzimšanas dienu. Tā ir tā pati meitene no Mozambikas, kas aprecējusi Kopenhāgenas Universitātes profesoru. Dzimšanas diena līdz ar to bija ļoti šika. Sākās ar lepnām vakariņām un beidzās ar ballīti VIP vienā no Kopenhāgenas šikākajiem klubiem. Neslikti.

29.11 – Drausmīgas pohas, taču man bija sevi jāsaņem rokās un ar Jonasu jādodas uz pasaules čempionātšipu boksā. Kolosāla pieredze, taču debīlo pohu dēļ nespēju to pilnībā izbaudīt.

10.12 – Tā kā hotelis, kurā strādāju uz Ziemassvētku vakariņām aicināja tikai pilna laika darbiniekus, es kārtējo reizi tiku apdalīta. Ziemassvētku vakariņas viņi svinēja ļoti slavenajā Wallmans. Slavena šī vieta ir ar savu konceptu. Viesi sēž tādā kā cirkus arēnā, un kamēr tiem tiek pasniegti ēdieni, mākslinieki uzstājas. Gan dziedātāji, gan akrobāti, gan dejotāji un klauni. Ļoti varens šovs. Lai nu kā, uz to ielūgta nebiju. Taču netīšām uzduroties piedāvājumam biļetes iegādāties par puscenu, nevilcinoties piekritu. Beigās kopā savācāmies 11 meitenes un aizvadījām kolosālu vakaru. Ar Neldu gan mazliet aizrāvāmies un mājās tikšana izvērtās īstā cirkā. Dabūjām ar kājām noiet kādus 5 km, taču jautrības pavadītas, laiks ceļā pagāja diezgan ātri. Nākamā diena gan nebija īpaši jautra, jo galvassāpes un slikta dūša negribēja atkāpties visas dienas garumā.

13.12 – Mana prakses kompānija visus ielūdza Ziemassvētku vakariņās ļoti glaunā restorānā. Tā kā katrs darbinieks līdzi varēja ņemt savu otro pusīti, savācāmies 12 cilvēki. Skaists vakars. Es pamatā gan runāju ar Vaivu (lietuviešu praktikanti), viņas puisi un Jesperu (students, kas palīdz Carsten). Jonas bija pārāk aizņemts joku mētāšanā ar Carsten un Gitte. Viņš ir īsts kompānijas cilvēks un šķiet uz maniem prakses bosiem atstāja ļoti pozitīvu iespaidu.

18.12 – Telimenas dzimšanas diena. Vakaru sākām divatā pie viņas mājās. Vakariņas, vīns, mandarīni, vīns, vīns, vīns...Beigās attapāmies bārā, kur divus gadus atpakaļ arī svinējām viņas dzimšanas dienu. Tur pārgājām uz tekilas šotiem un alu. Ārprāts. Murgs. Telai ap diviem palika slikti, tāpēc nolēmām iet mājās. Ceļā uz metro es pēkšņi attapos, ka Telas vairs nav. Pati esot ne tajā labākajā kondīcijā, nodomāju, ka viņa ir aizgājusi uz vilcienu. Nākamā rītā gan dabūju dzirdēt īsto iemeslu. Nabaga jubilārei ir bijis tik slikti, ka līdz pat astoņiem rītā, viņa ir to vien darījusi, kā vēmusi un ceļojusi pa visu Kopenhāgenu, jo kaut kā nekā viņai nav sanācis tikt pareizajā transportā. Godīgi sakot, to dzirdot jutos ļoti vainīga, jo nebija pareizi viņu neiet meklēt pēc tam, kad biju pazaudējusi. Par sodu nākamajā dienā cīnījos ar ļoti, ļoti smagām paģirām. Tik smagām, ka nespēju pat aizvilkties uz hoteli, kur notika Ziemassvētku bingo ar ļoti vērtīgiem laimestiem. 

Jautrs, oranžs mēnesis - Oktobris un tā noslēgums

Jonasam šovakar ļoti īpašs vakars, jo viņš ir uzaicināts uz vakariņām ar savu bosu, svarīgākajiem konforenču klientiem un Arp Hansen viesnīcas ķēdes galveno tirgus menedžeri. Tas ir liels pagodinājums un iespēja izcelties. Kaut kā jau mans kukainītis rāpo uz augšu, un par to man liels prieks un lepnums. Šī iemesla dēļ, man beidzot ir radies brītiņš vienai ar savām domām un iespēju tās uzlikt uz „papīra”.

Lai gan dienas ir nomācoši īsas un tumšas, ikdiena ir pozitīva un pa lielam man iet ļoti labi. Galvenokārt jau tāpēc, ka dzīvoju kopā ar savu labāko draugu un mīļoto vienā personā. Jonas ir puisis par kādu meitenes sapņo. Viņš mani mīļo, lutina, atbalsta, izsaka komplimentus un tai pašā laikā smīdina katru dienu, katru brīdi, kad esam un arī, kad neesam kopā. Piemēram, atgriežoties no Igaunijas, Jonas mani pārsteidza ar svētku vakariņām un šokolādes kūku, ko bija cepis par godu manai vārda dienai. Kūka gan nebija izdevusies tik laba kā cerēta, jo veikalā tika aizmirsta galvenā sastāvdaļa – šokolāde. Bet nu Jonasiņš vismaz centās un tas man ir galvenais. Cenšos arī atbalstīt viņu, un šoreiz, ja tieku uzaicināta uz kādu ģimenes pasākumu, neatsaku un nemeklēju iemeslus, lai neietu. Nu pat man bija fantastiska pieredze, dodoties līdzi Jonasa brālim apskatīt demo versiju viņa nākotnes mājai. Tas bija ļoti interesants process, un tagad mums pašiem ir par ko sapņot. Pēc mājas apskates devāmies apciemot Jonasa mammu, un kopumā aizvadījām ļoti jauku vakaru ar patīkamu pēcgaršu.

Vēl vienu patīkamu pēcgaršu izbaudīju pēc neierastas otrdienas, kad abi devāmies vakariņās, ko sen atpakaļ biju vinnējusi no sava kruīzu darba. Vakariņu kopējā vērtība pārsniedza 120 euro, bet mums tas viss bija par brīvu. Tā nu izbaudījām.

Izbaudīju arī negaidīto tikšanos ar manu partner in crime Veroniku. Veronika jau labu laiciņu ir atgriezusies Slovākijā un strādā labā amatā diezgan lielā uzņēmumā. Taču viņai nācās atgriezties Dānijā aizstāvēt savu maģistra darbu. Tā kā Veronikas ciemošanās nebija sevišķi ilga, visas tuvākās draudzenes tika uzaicinātas ciemos vienlaicīgi. Izvērtās ļoti jautrs vakars ar iespēju ne tikai satikt manu veco draudzeni, bet arī citas meitenes, ko ilgi nebiju satikusi.

Oktobris vispār bija tāds jautrs, oranžs mēnesis, kā nekā – spokainais Halloween laiks. Tā kā pirms diviem mēnešiem aizvadījām vienu baigu ballīti, laiks nu bija pienācis nākamajai un Halloween šajā gadījumā bija pietiekami labs iemesls, lai uzaicinātu pilnu māju ar draugiem un kārtīgi nodotu pa bundžām. Atsaucība bija negaidīti liela, un beigās jau solījās ierasties ap 40 cilvēkiem, taču galu galā diezgan daudzi mūs piekāsa un šķiet bijām ap 25 cilvēkiem. Protams, tas ir pietiekami labs cipars, lai jautrība būtu garantēta. Šoreiz noturējos līdz pēdējiem viesiem un gultā iekritu pēc pieciem no rīta. Pēc cilvēku atsauksmēm, visiem ļoti patika. Viss bija kā pienākas – Halloween dekorācijas, ķirbji, kostīmi, dejas un daudz, daudz alkohola. Mēs bijām pacentušies.

Man gan pēdējā oktobra nedēļa nebija tik patīkama, jo pēkšņi saslimu. Viss sākās ar kakla sāpēm un turpinājās ar temperatūru un puņķiem. Tā nu 3 dienas nogulēju mājās un, cik nu dikti vārēju, tik centos izārstēties. Trešajā dienā jau biju gatava mesties mūsu mājas ballē. Tā man katrā ziņā bija laba motivācija, kad skaloju kaklu ar sālsūdeni un stūmu kuņģī ķiplokus. Tagad jau viss ir labi un šodien pēc ilgākas pauzes devos uz sporta zāli. Jā gan, neesmu tam vēl atmetusi ar roku. 

Šoreiz tā īsi! Peace! :)

bizness, bizness...

Viss, kas nu pat vēl bija priekšā, pagājis. Pagājusi gan izstāde Dānijā, gan kongress Tartu, Igaunijā, kārtējo reizi ļaujot pārliecināties, cik ļoti ātri skrien laiks. Atskatoties uz šīm divām prakses pieredzēm, kā jau paredzēju, Igaunijas kongress bija daudz saistošāks un interesantāks. Izstāde Dānijā bija ļoti garlaicīgs pasākums. Varbūt, ja spētu runāt pētnieku/zinātnieku valodā, pieredze būtu citādāka. Kompānijas vienīgā jēga no mums bija tad, kad palīdzējām sagatavot izstādes stendu un pēc tam to nojaukt. Tā nu pēc pirmās, ļoti garās dienas, vienojāmies, ka labāk šo laiku pavadīsim mājās, rakstot savu bakalaura darbu. Uz izstādes rīkotajām vakariņām tomēr tikām uzaicinātas, un lai gan ēdiens bija lielisks, īsti ar ko runāt, kā pašiem ar sevi nebija. Vēlreiz nāca prātā doma, ja vien es būtu citā kompānijā ar man saistošāku specifiku, šī būtu lieliska iespēja iegūt vairāk kontaktus un veidot karjeru. Taču pēc vairākām vīna glāzēm sarunas pašiem ar sevi raisījās ļoti interesantas, un galu galā nopļāpājām diezgan ilgi. Nākamā dienā ierados vēlā pēcpusdienā, palīdzēt nojaukt stendu. Palīdzēt atnāca arī Jonas. Viss beidzās ar to, ka abi tikām uzaicināti uz kompānijas Ziemassvētku vakariņām kaut kad decembrī.

Pēc nedēļas devāmies uz Igauniju, kur tika rīkots otrais Baltijas mikrobiologu kongress. Tallinas lidostā noīrējām mašīnu un devāmies vairāku stundu ilgā ceļā uz Tartu. Tartu palikām ļoti labā, 4- zvaigžņu viesnīcā, kas atradās uz pašas gājēju ielas. Man un Vaivai, katrai bija savs numuriņš. Ļoti profesionāli. Tā kā viesnīca bija pilna, es no sava standarta numuriņa biju paaugstināta uz luksus sweet, taču pārpratuma pēc to samainīju ar Gitti un Carsten, dabūjot viņu delux numuriņu. Beigās gan par to ļoti nopriecājos, jo šī bija daudz mājīgāka un komfortablāka istaba. Viesnīca tiešām bija ļoti jauka. Fantastiskas brokastis. Un tā sajūta, dzīvojot šādā viesnīcā, vienai pašai lielā delux numurā, ir ļoti laba. Vajadzētu atkārtot!

Kongresa pirmajā dienā notika reģistrēšanās un „iesildīšanās runa”. Jau no pirmās runas, ar Vaivu sapratām, ka šī nav vieta mums. It kā šķietami interesantu pētījumu stāsti mūsu ausīm tika sabojāti, kad katra trešā vārda galā tika lietota tikai zinātniekiem saprotama terminoloģija. Pirmā diena bija īsa. Vakarā Carsten mūs uzaicināja „uz aliņu”. Tur pat netālu no viesnīcas atradām ļoti omulīgu bāru, kur dīvainā kārtā bija daudz cilvēku. Diezgan ilgi tur nosēdējām, un pēc diviem lieliem alus kausiem pēkšņi jutos iereibusi. Labi, ka pa taisno gājām uz hoteli, jo biju nogurusi un vēlējos iet gulēt. Taču, kad šķita, ka gulta jau sasniegta, man nolūza atslēga. Viena daļa palika durvīs, otra rokās. Šķita, ka esmu palikusi bez istabas, taču šāda atslēgu lūšana viņiem nav retums, un metodes šādu situāciju novēršanai ir jau zināmas. Istabu, un jaunu atslēgu atguvu aptuveni pēc 15 minūtēm. Alus apreibināta gulēju ļoti labi.

Otrā un trešā diena bija gara un garlaicīga. Tikai ik pa brītiņam dabūjām parunāt ar kādu latvieti vai lietuvieti, un arī tad, šķita, ka šie cilvēki (pētnieki) nāk no citas pasaules. Tādi dīvaiņi. It īpaši viens, kas kļuva par manu stalkeri. Puisis uz 25, garu blondu asti un „pedofila” acu skatienu. Katrā pārtraukumā viņš kaut kā pieslīdēja pie mūsu galdiņa un atrada jaunus un jaunus topikus par ko ar mani runāt. Beigās jau es no viņa laidos.

Lai gan pēc otrās dienas visi bijām pārguruši, devāmies ļoti smalkās vakariņās tur pat uz gājēju ielas. Arī trešās dienas vakars bija interesants, jo tikām uzaicināti uz kongresa noslēguma vakariņām Tartu Universitātes muzejā. Diemžēl ne man, ne Vaivai lielas jautrības šeit nebija, taču pētnieciņi, iedzerot pāris vīna glāzes, pēc vakariņām metās trakās dejās. Mēs ar Vaivu izvēlējāmies doties mājās, jo kā jau minēju, bija grūti atrast kopīgu valodu ar šiem „super-didžiem”.

Praksē atlicis strādāt mazāk nekā mēnesis, un Carsten ar Gitti jau vairākkārt ir izspļāvuši domu, ka mēs ar Vaivu varētu palikt kompānijā un turpināt iesākto. Protams, ne kā pilna laika darbinieki. Šobrīd grūti teikt vai tas ir kas tāds, ko vēlos, tāpēc domāšu par to, kad pienāks laiks.

Personiskajā dzīvē viss ir lieliski. Pēc manas atgriešanās no Latvijas bija diezgan grūti atsākt doties uz sporta zāli, un pagāja gandrīz nedēļa pēc manas atgriešanās, kad beidzot apmeklēju klasi. Nespēju noticēt, cik ļoti sliktā formā atkal biju. Diemžēl „super atgriešanās” sporta zālē man nesanāca, jo drīz vien jau bija jādodas uz Igauniju. Ceru, ka šoreiz atgriežoties motivācija atgūšu ātrāk nekā pēc tam, kad atgriezos no Latvijas.

Oktobra mēnesis tuvojas noslēgumam, un tā kā 31. Oktobrī ir Halloween, nolēmām šo notikumu izmantot kā iemeslu jaunas ballītes organizēšanai mūsu dzīvoklī. Pašlaik izskatās, ka tā būs mega balle, jo ciemiņu skaits, kas, apstiprinājuši savu ierašanos, sasniedzis jau 32. Domāju, ka ballīte pārsitīs iepriekšējo, kaut vai tikai tāpēc, ka jautrību nodrošinās kostīmi, kas ir galvenais ballītes nosacījums.

Kā jau iepriekš rakstīju, ļoti spontāni tika iegādātas biļetes uz Parīzi martā un tikpat spontāni es nesen iegādājos biļetes uz Holandi. Tā kā brauciens uz Rīgu ziemassvētkos iznāk astronomisko dārgi, nolēmu izmantot iespēju un tā vietā apciemot Elīnu, kas dzīvo Māstriktā, NL. Plānā, protams, ietilpst arī ciemošanās Amsterdamā. Būs jautri.

Tas īsumā arī viss par to, kā man pēdējā laikā gājis. Atā!

Pirmais komandējums

Tik piesātinātu, notikumiem bagātu un skaistu nedēļu nebiju gaidījusi. Pirmkārt, jau paldies skaistajiem laika apstākļiem. Saulīte lutināja katru dienu. Otrkārt, paldies mammai, kas bija parūpējusies, lai ik dienas būtu kaut kas, ko darīt. Tā kā mammas priekšniece bija tik laipna un atļāva divas dienas paņemt brīvas, darīt visu ieplānoto varējām kopā. Šoreiz ļoti daudz sapirkāmies dažādas mājas preces manam Kopenhāgenas dzīvoklītim. Izbraukājām 3 bāzes, kurās par labām cenām dabūju pannas, katlus, šampanieša glāzes, kafijas servīzi, utt. Bijām arī uz divām izrādēm: „Aristokrātu Anekdotes” Rīgas Jaunajā Teātrī un „Blakts” Nacionālajā teātrī. Pirmā mums ne sevišķi, taču otro varu ieteikt tiem, kam patīk neparasti un mazliet „šīzīgi” iestudējumi. Acīmredzot visai Prāta Vētras komandai tādi patīk, jo visi četri bija ieradušies uz „Blakti”. Viena no smieklīgākajām izdarībām bija mūsu „pāru masāža”. Uz masāžu skrējām un, kad beidzot vietu bijām sasniegušas, muguras jau bija slapjas un savilktas. Lai nu kā – masāža bija pilnīgi garām. Mammu masēja dīvains čalis, kas viņai šķiet bija galīgi nokodies. Mani – kaut kāda meitenīte. Bet nu abi divi masēja, jeb glaudīja kā pusmiruši, līdz ar to laiks un nauda iztriekta bezjēgā. Toties mums smieklīgi.

Vienā dienā paguvām arī apciemot Juri Lilastē un citā atkal Viju Hospitāļu ielā. Diemžēl vairāk arī viņus nedabūju satikt. Pārāk īsa tā nedēļa. Arī Dace ar Viktoru tieši šinī nedēļā bija devusies ceļojumā uz Vīni, līdz ar to satiku viņus tikai uz īsu momentu sestdienā, kad savācām tos no lidostas. Pēc tam vēl apciemojām Daci un Amandu tai pašā sestdienas vakarā, kur cītīgi sekojām līdzi balsošanas rezultātiem. Man tāda interesanta sagadīšanās, ka tieši ierados uz vēlēšanu laiku. Žēl gan, ka tas nav no tiem priecīgākajiem notikumiem, vismaz ne mūsu valstī. Protams, savu pilsoņa pienākumu izpildīju un, sekojot savai sirdsapziņai, balsoju par vienu no mazajām partijiņām. Diemžēl mana balss vien bija par maz. Visi vecie ķēmi atpakaļ savās vietās. Žēl man to mūsu valsti un cilvēkus. Priecājos, ka vismaz pati dzīvoju un veidoju savu nākotni valstī, kur viss ir sakārtots un drošs. Lai nu kā, līdzjušanas vakarā paspēju nokrāsot arī matus. Tagad man ir blondi matu gali. Ietekmējos no Madaras sajūsmu plūdiem par šo it kā tik stilīgo frizūru. Jāsaka gan, ka ar iznākumu esmu apmierināta. Vismaz, kas jauns. Vēl viena lieta, ko paspēju un ļoti spontāni paveicu, nopirku biļetes uz Parīzi. Abi ar Jonasu izlēmām pievienoties mammai un Madarai marta ceļojumā uz Franciju. Būs jautri un tagad vismaz ir ko gaidīt.

Taču visas manis nu jau pieminētās aktivitātes nebija iemesls, kāpēc vienu nedēļu ciemojos Latvijā. Iemesls, protams, bija darbs. Ceturtdien un Piektdien uz Latviju bija atbraucis mans boss Carsten. Biju mums sarunājusi šoferi, kas diemžēl vispār nerunāja latviešu valodā un saprašanās bija diezgan sarežģīta. Neskatoties uz to - visur tikām aizvesti un par ne ko nevaru sūdzēties. 9:30 sagaidīju Carsten lidostā un pirmā mūsu tikšanās bija ar Stradiņu Universitātes Onkoloģijas direktoru Edvīnu Miklaševiču un NMS vadītāju Artu Balodi. Šie divi bija ļoti cieti rieksti. Jau no paša sākuma abi mūs uzņēma ļoti aizdomīgi un pat mazliet nelaipni. Balode bija ļoti augstprātīga, jo gandrīz vai apvainojās, kad sākumā piedāvāju pastāstīt par mums latviski. Viņai neko tulkot nevajagot, viņa nav nekāda muļķe. Bet Carsten bija ļoti pacietīgs un uz visiem jautājumiem spēja atbildēt profesionāli. Jāsaka, ka beigās abi atmaiga un palika kā cilvēki. Šķiet, ka ar Edvīnu beigās mums pat varētu sanākt kāds darījums. Balode arī beigās jau atmaiga un pat iedeva telefonu Tuberkulozes centra vadītājam ar ko sarunājām tikšanos nākamajā dienā. Nākamā vieta, kur devāmies bija Biomedicīnas Izpētes un Zinātņu centrs, kur sniedzām prezentāciju aptuveni 10 interesentiem. Tur arī mazliet dabūju uzstāties. Jāsaka, ka pūlis bija ļoti smags, taču šķiet, ka arī tur varētu būt pāris potenciālu klientu. Dienu nobeidzām ar tikšanos Centrālajā Laboratorijā, kur diemžēl cilvēks, ar ko vēlējāmies tikties par tikšanos, bija aizmirsis. Tā nu beigās runājām ar vienu no valdes loceklēm un divām kautrīgām laboratantēm. Šeit gan man nācās daudz runāt, jo valdes loceklei bija ļoti slikta angļu valoda. Šī šķiet nebija tik veiksmīga tikšanās. Ar to arī diena beidzās.

Vakarā satikos ar Līvu. Manu „must see” personu. Ļoti jauki pasēdējām, izpļāpājāmies pa dzīvi. Taču nogurums lika par sevi manīt. Uztraukuma dēļ biju ļoti slikti gulējusi, un tikšanās mani bija galīgi nomocījušas.

Arī nākamo dienā sākām agri. Vispirms devāmies uz Tuberkulozes centru Stropiņu pagastā. Satikām ļoti simpātisku un pieklājīgu cilvēku. Man mazliet nepatika, ka Carsten oda pēc alkohola. Tas šķita tā ne īpaši profesionāli. Lai nu kā, nezinu vai šim cilvēkam mūsu piedāvātie produkti bija aktuāli.

Pēc tam satikāmies ar A. Kirhenšteina Institūta vadītāju. Tā nu gan bija jautra tikšanās. Vispirms viņa sasauca visus savus laboratantus, tā nu atkal dabūjām sniegt prezentāciju gandrīz 10 cilvēkiem. Pēc prezentācijas vadītāja mūs uzaicināja uz savu kabinetu dzert kafiju. Viņa izrādījās tāda pļāpa, ka nosēdējām tur vairāk nekā stundu. Tikām sabaroti ar kūkām, cepumiem un čipšiem no Japānas. Ar viņu varēja pārsmieties. Tāda klača, ka vaļā nevarēja tikt. Bet tas nekas, vismaz bija ko darīt līdz pēdējai tās dienas tikšanai. Pēdējā tikšanās notika iekš SIA Roche, kur viss bija ļoti profesionāli. Pirmo reizi tikšanās notika jaunmodīgā, modernā un acīm redzot privātā uzņēmumā. Līdz šim bijām staigājuši pa ļoti nolaistām, Padomju stilā iekārtotām iestādēm. Diemžēl, pēdējā tikšanās bija izgāšanās, jo laikam jau no paša sākuma tiku pārprasta. Šī kompānija sniedza cita veida pakalpojumus un mūsu produkti viņiem īsti nevarēja palīdzēt. Bet nu vismaz papļāpājām un mazliet vairāk uzzinājām par šo industriju un tirgu Latvijā.

Kopumā šī bija ļoti laba pieredze. Man patika šī „svarīguma” sajūta. Noteikti daudz iemācījos un dabūju mazliet noskaidrot galvu. Tagad atgriežoties īsti atvilkt elpu gan nesanāks, jo jau rīt sāksim nedēļu ilgi izstādi un pēc tam jau būs ceļojums uz Igauniju. Patīk šī aizņemtība, taču mazliet uztrauc laika trūkums priekš pašas bakalaura darba rakstīšanas.

Tas nu tā īsumā. Par manu pirmo „komandējumu”. Prieks, ka šoreiz nav tās skumjās sajūtas, braucot prom no Latvijas. Taču tas laikam, jo Kopenhāgenā mani gaida Jonass, pēc kā esmu tik ļoti noilgojusies.