KENIJA

Galvenais iemesls, kāpēc nolēmām doties tieši uz Keniju, bija iespēja apciemot mana puiša pusbrāļa tēva pirms daudziem gadiem tur izveidoto bērnu namu. Daudzkārt biju apsvērusi domu par brīvprātīgo darbu Āfrikā, taču laika trūkums un bažas par to, ka morāli to nespētu izturēt, šīs domas vienmēr aizgaiņājušas. Beidzot bija radusies iespēja šo sapni realizēt un redzēt vai tas ir kaut kas, ko vēlētos atkārtot uz ilgāku laiku kā tikai vienu nedēļas nogali.

Ierašanās

Nairobi (Kenijas galvaspilsēta) nolaidāmies 17. janvāra rītā, ar 15 minūšu nokavēšanos, jo tieši tik ilgi mums nācās „lidināties apkārt”, kamēr no skrejceļa tika novākts beigts zvērs. Taču nelaiķis nebija vienīgais, kas lidostā mūs aizkavēja ilgāk, nekā paredzēts. Iepriekš biju lasījusi, ka par vīzu jāmaksā 50 USD, taču tā kā viens sūdzējās par to, ka tur pieņemot tikai jaunas USD banknotes, cits atkal, ka tur ņemot tikai pa desmitniekiem, nolēmām, ka maksāsim ar karti, jo arī par tādu iespēju biju lasījusi. Vēl nopriecājāmies, ka tikām rindas pašā sākumā, taču viss velti. Izrādās, ka kartes tur nepieņem, dolāru mums nav un Kenijas šiliņi nebija izmainīti tik daudz, lai samaksātu par divām vīzām. Visu vēl aizraujošāku padarīja fakts, ka vienīgais bankomāts uzgaidāmajā telpā bija salūzis. Labi, ka beigās Jonasu palaida ieskriet aiz vīzu punkta, kur kaut kur lidostas drūmākajā, tālākajā stūrī atradās strādājošs bankomāts un naudas maiņas punkts, jo cik es atceros par vīzām varēja maksāt tikai dolāros vai eiro.

Tā kā drauga pusbrāļa tētis ir kenijietis, drošības nolūkos kā šoferis mums tika sarunāts viņa sievas brālis Daniels, kas nabags bija lidostā gaidījis mūs gandrīz divas stundas. Kad pirmo reizi viņu ieraudzīju, jutos mazliet neērti, jo spēcīgā akcenta dēļ bija grūti ar viņu komunicēt, lai gan jāatzīst, ka pie vainas, iespējams, bija arī mazliet šķielējošā acs un lielie, ekstra dzeltenie zobi, kas novērsa manu uzmanību.

Nebijām vēl iesēdušies mašīnā, kad pirmais naudas izspiedējs jau bija klāt. Ļoti vecs, noplucis onkulis pēkšņi metās pie ratu stumšanas un somu krāmēšanas, lai tikai dabūtu kādu dzeramnaudu. Taču tā kā iepriekš bijām nolēmuši, ka taupīšanas nolūkos dzeramnaudas dosim tikai ekstra laba servisa gadījumos, veco atšuvām. Galu galā, šis ceļojums mums izmaksāja veselu bagātību, un nevaram mēs palīdzēt katram pretimnācējam.

Ceļš līdz Lipelai (tā sauc to bērnunamu) ilga vairāk nekā 6 stundas, taču brauciens ar mašīnu ļāva labāk iepazīt šo neatkārtojamo valsti un kultūru, kas tik ļoti atšķīrās no visa, ko jebkad iepriekš biju redzējusi. Tāda sajūta, ka tu brauc aizvien dziļākā un dziļākā nekurienē, kad pēkšņi parādās kaut kāda dzīvība, un tad atkal nekuriene, nekuriene. Ar dzīvību es domāju – vietējais tirgus, vietējās viesnīcas, noplukušas mājeles un tml. Pieļauju, ka visu no ceļa tāpat nevarējām redzēt, jo lai gan bieži apkārt nevarēja manīt nekādu dzīvības pazīmi, tāpat no nekurienes vienmēr uzradās kāds melnis, kas soļoja savās tikai viņam zināmajās darīšanās. Kad braucām garām apdzīvotākām vietām, likās, ka visi ir nodarbināti vai nu celtniecības, vai zvērkopības, vai līdzīgos darbos. Taču tai pašā laikā retu reizi kāds tā pa īstam strādāja, bet kas zina – varbūt 6 stundu laikā, vienmēr sanāca braukt garām, tieši tad, kad strādniekiem ir pauze (sarkasms). Vēl viens interesants novērojums visa garā ceļa laikā bija neskaitāmās skolas un koledžas. Protams, visbiežāk tās bija noplukušas koka būdas, taču fakts, ka katrs bērns tiek pie vismaz kaut kādas pamata izglītības, priecē.

Diemžēl pēc pāris stundu braukšanas, viss vairs nešķita tik fascinējošs. Mašīnā bija šausmīgi karsti un ceļš nebija no tiem gludākajiem. Neuzdrīkstējos dzert ūdeni, jo tas nozīmētu, ka būtu jāčurā ceļa malā, kur viena pēc otras garām brauc mašīna. Melnie jau lūrēja ar atvērtām mutēm, kad redzēja mūs tikai sēžam mašīnā, tāpēc bail bija iedomāties, kas notiktu, ja viņi pēkšņi nekurienē ieraudzītu baltu pakaļu. Protams, šoferītim pašam nebija nekādu problēmu, ik pa laikam apstāties un tur pat ceļa malā nokārtoties.

Pirms ierašanās Lipelā, piestājām vietējā pilsētā, kur nopirkām sev matraci, uz ko gulēt. Viņiem tur tāda tradīcija, ka tie, kas apciemo, nopērk matraci, ko pēc tam atstāj kā ziedojumu. Piestājām arī vietējā supermārketā, kur sajutos kā pirms 10 gadiem Latvijā. Tā kā Kenijā dzīvo vairāk nekā 40 miljoni cilvēku, katram jau vajag savu darbiņu, tāpēc veikalā pie katras kases stāvēja cilvēciņš, kas visus tavus pirkumus sakrāmēja maisiņos. Bija arī tāds darbinieks, kas pie ieejas sēž būdā, kur pircējs uz numuriņu var atstāt savas somas. Šie un citi šikumi šķita tādi mīlīgi, bet tajā pašā laikā mazliet primitīvi. Veikalā uz mums visi skatījās kā uz citplanētiešiem, it īpaši pēc tam, kad iegādājāmies 75 čupa čupus (par to samaksājām nieka 4 eiro), ko aizvest bērniem.

Nedēļas nogale Lipelā

Bērnunama galvenā audzinātāja mūs sagaidīja atplestām rokām. Tā kā visi vēl bija skolā, mēs lēnām iekārtojāmies mums ierādītajā viesu istabiņā, kas pamatā bija akmens mājele ar četrām sienām un lieliem zirnekļu tīkliem katrā stūrī. Jāatzīst, ka es biju gatavojusies uz kaut ko trakāku, tāpēc nevaru sūdzēties. Tieši blakus istabai bija tualete ar dušu. Tualete gan tāds caurums grīdā, bet jāatzīst - tāds diezgan solīds caurums.

Kad bērni atgriezās no skolas, mēs viņiem bijām kā liels pārsteigums. Tā kā katru gadu viņus kāds apciemo, viņi nebija izbrīnīti ieraudzīt balto cilvēku, taču tik un tā priecīgi, ka vienveidīgajā ikdienā parādās kas jauns. Lipelā dzīvo bērni no 3 līdz 18 gadu vecumam. Jau no paša sākuma par lielāko draudzeni man piemetās visjaunākā no meitenītēm. Viņa man pielipa kā mazs dadzītis, un, ja kāds cits nāca klāt, tad viņa kļuva ļoti privātīpašnieciska. Par Jonasa lielākajām pielūdzējām kļuva meitenes vecuma grupā no 11 – 13 gadiem. Taču pamatā visi bija mūsos ieinteresēti, un visu laiku centās ar mums pavadīt laiku. Jāatzīst gan, ka lielākie bērni, vecumā 15 un uz augšu izrādījās viskautrīgākie un galu galā neizrādīja nekādu interesi. Sākumā mums bija diezgan lielas problēmas atšķirt katra dzimumu, jo sanitāros nolūkos visiem bija skūtas galvas, tāpēc bieži vien izgāzāmies, kad kādu no meitenēm noturējām par puisi. Grūti bija arī noteikt bērna vecumu, jo pieļauju, ka viņu nabadzīgais uzturs ir pie vainas tam, ka savā kopskatā viņu ķermenīši atpaliek pa kādiem 3 gadiem no Eiropas cilvēkbērna.

Vispār bērnu nams un viņu ikdiena bija kolosāla. Jau no agra vecuma audzinātāji bērniem iemāca, kas ir darbs. Katram, neskatoties uz viņa vecumu, Lipelā ir savi pienākumi, kas ir pilnīgi pašsaprotami un kādu par to čikstam neredzējām. Tur pat pagalmā ganījās kazas, un mazliet tālāk uz lauka bija govis, vistas un citi lauku zvēri, uzburot ainu ar tādu mazu, bet ļoti omulīgu un sakārtotu saimniecību. Visu mīļākais mājdzīvnieks bija izstīdzējušais kaķis, kas vakaros, gāja pie katra mīlēties. Kaķim visā nopietnībā tika dots vārds – Pussy, kas man un Jonasam šķita diezgan uzjautrinoši. Brīvdienu vakaros, visi sapulcējās ēdamzālē un kopīgi skatījās TV. Īsajos vakaros tas bija kāds meksikāņu seriāls, vai ziņas, bet garajos vakaros, kad nākamā rītā nav jāceļas uz skolu, visi skatījās kādu no DVD filmām. Filmu izvēle gan bija tāda mazliet dīvaina, jo visbiežāk aprobežojās ar vecām karatē filmām no astoņdesmitajiem. Lai cik debīls arī nebūtu sižets, visi, pat audzinātāji sēdēja un skatījās ekrānā ar atplestām acīm un atvērtām mutēm. Šādos brīžos viņi mums likās tādi mazliet primitīvi. Vēl viena tāda primitīva lieta bija viņu nepārtrauktā vēlme pieskarties mūsu ādai un matiem. Dažreiz meitenes tā aizrāvās ar manu frizūras veidošanu, ka man šķita, ka beigās palikšu bez matiem. Taču tai pašā laikā bērnu jautājumi un veids kā viņi runā, radīja iespaidu par ļoti zinātkāru, gudru, viesmīlīgu un draudzīgu jauno paaudzi. Viena no interesantām iezīmēm Kenijā bija, ka katru reizi, kad kāds ar tevi sasveicinās, vienalga jauns vai vecs, viņš sarokojas. Lai gan tā ir kulturāla norma, atstāja ļoti pozitīvu iespaidu. Droši varu teikt, ka bērni šeit dzīvo labos apstākļos, jo lai gan ēdiens bija diezgan vienmuļš un vienveidīgs, nevienā brīdī nesajutām izsalkumu. Protams, kombinācija, kur kartupeļi, rīsi un spināti tika samaisīti kopā neradīja to kārdinošāko kopskatu, taču tik un tā viss bija ēdams, un izsalkumu remdējošs.

Lai gan apciemojām Lipelu tikai uz īsu brītiņu, ieguvām bagātīgu pieredzi. Otro dienu sākām ar kopīgu maizes cepšanu, kas beigās izrādījās ļoti smags, un ilgs darbs. Mazie ziķeri gan darba nebaidās, un savam vecumam šo amatu pieprot iespaidīgā līmenī. Vēlāk, pēc pusdienām, lielie bērni mūs aizveda uz Lipela-2, kur uzturas vecumā jaunāki bērneļi. Nebija viegli mērot 10 km tempā, kādā viņi gāja, taču elsdami, pūzdami tomēr ceļu izturējām. Galā mūs sagaidīja jauna grupa, tikpat viesmīlīgu un draudzīgu dzīvībiņu. Spēlējām spēles, dejojām, mīļojāmies un vienkārši sirsnīgi pavadījām laiku. Tas ir apbrīnojami, cik pozitīvi un vienmēr smaidoši šie bērni ir. Atpakaļceļš bija mazliet vieglāks, jo pa ceļam piestājām nopeldēties. Nu, vismaz mēs domājām, ka varēsim nopeldēties, taču beigās izrādījās, ka superforšā peldvieta par ko bērni bija stāstījuši, ir vien līdz potītēm sekla upes pieteka. Vismaz, bija jautri skatīties, cik ļoti šo vietu izbauda paši bērni.

Trešajā dienā, svētdienā, mēs devāmies uz baznīcu. Baznīca ir otra (aiz skolām) visbiežāk sastopamā parādība. Vietējie ir ļoti ticīgi, un katru svētdienu dodas uz ciema tuvāko baznīcu, kas šinī gadījumā ir ļoti noplukuša paskata koka būdele. Kamēr pieaugušie klausās mācītājā, bērni spēlējas un bauda gardumus, ko vietējā kopiena saziedojusi. Gājiens uz baznīcu šķiet ir liels notikums, jo visi ir saposušies savās labākajās drēbēs. Viens no Lipela zēniem bija pat uzcirties uzvalkā, kamēr meitenes kleitās un augstpapēžu kurpēs (tas nekas, ka ceļš uz baznīcu ir caur mežu). Interesanti, ka pirms došanās uz baznīcu, Daniel (šoferis, kas mūs atveda uz Lipela), noturēja stundu ilgu lekciju bērniem, stāstot, ko nozīmē būt labam cilvēkam. Skats bija mazliet amizants, bet ideja, protams, cēla.

Laiks Lipelā paskrēja ātri, un pirmdien jau bija jādodas atpakaļ uz Nairobi. Taču pirms garā ceļa, aizgājām apciemot vietējo skolu, kur mācās mūsu Lipelas bērni. Teritorija bija diezgan liela, taču akmens būdeles bez gaismas (tikai dabīgā gaisma no logiem un durvīm) radīja ļoti primitīvu iespaidu par turienes mācību vidi. Pirms garā starpbrīža, kad varējām apciemot katru klasi, parunājām ar skolas direktoru. Ļoti runātīgs un ziņkārīgs večuks. Viņš mums pastāstīja par to, cik ļoti korumpēta ir šī valsts, kā arī ar cik ļoti mazām algām un tai pašā laikā garām stundām katram no skolotājiem ir jāsamierinās. Pēc sarunas beidzot dabūjām apciemot klases, kuras radīja sajūtu, ka esi aizceļojis atpakaļ laikā. Taču visi bērni, it īpaši vietējie, bija pārākajā sajūsmā, ieraugot divus baltos, ko lielākā daļa, iespējams, ir redzējuši tikai filmās. Visi gribēja mums pieskarties un brīžam man palika bail par mazākajiem, kas tika saspiesti lielajā, ap mums drūzmējošā pūlī. Atceros, ka bija viena meitenīte, kas pakrita, un pēc tam, kad palīdzēju viņai piecelties, likās, ka bērni sāk speciāli krist, lai tikai viņiem pieskartos. Sirreāla sajūta.

Atpakaļ uz Nairobi

Baidoties iestrēgt sastrēgumā, Daniels mudināja mūs doties ceļā agri. Viss gāja pēc plāna, līdz brīdim, kad mūs apturēja policija. Policists ieraugot manu balto roku, uzreiz lika Danielam atvērt aizmugurējo logu, lai pārliecinātos, ka es mašīnā atrodos brīvprātīgi. Viss kļuva interesantāk, kad Daniels izvilka savas „tiesības”, kas izskatījās pēc 30 gadus vecas, nobružātas A4 lapas, ar izdilušiem caurumiem locījumu vietās. Ne tikai es, bet arī policists bija pārsteigts. Izrādās tā ir kaut kāda atļauja, ko Daniels dabūjis pēc tam, kad pāris gadus atpakaļ pazaudējis tiesības un tā arī nekad nesaņēmis jaunas, turpinājis izmantot šo lapeli. Policistam tas viss ne īpaši gāja pie sirds, kā dēļ arī beigās attapāmies tuvākajā policijas iecirknī. Policists pasauca jaunu puišeli (arī policistu), iesēdināja mūsu mašīnas priekšējā sēdeklī un lika braukt uz „CSDD” apmainīt „atļauju” pret tiesībām. Kamēr Daniels kārtoja dokumentus, mēs viņu gaidījām stāvvietā, kas vairāk atgādināja grabažu novietni. Protams, visi garāmejošie lūrēja ar sarkanām acīm, taču mums bija vienalga, jo likās, ka karstumā tāpat paši no sevis drīz atstiepsim kājas.

Viss tas murgs vienā brīdī tomēr beidzās, un viesnīcā galu galā nokļuvām. Palikām ļoti lētā viesnīcā („Khweza Bed and Breakfest Nairobi”), taču teikšu atklāti, ņemot vērā cenu – neko sliktu nevar teikt. Skats pa logu gan bija tāds kā no filmas „Graustu miljonārs”. Viesnīca atradās pāris kilometrus laukā no centra, taču šoreiz tam nebija nozīmes, jo agri no rīta mums jau bija plānots sākt savu 5 dienu garo Safari ceļojumu.

Pirms došanās uz Keniju centos atrast vietējās kompānijas, kas rīko šādus pasākumus, taču redzot cenas, gandrīz nosirmoju. BRUNO SAFARI bija pats lētākais, ko spēju atrast un mums abiem kopā tas izmaksāja 2200 dolārus. Tas bija 5 dienu Safari brauciens no Nairobi uz Mombasu. Kopā izbraukājām 3 safari – Masai Mara, Ambosseli un Lake Nakuru. Cena varbūt šķiet astronomiska, bet ticiet man – nākamais lētākais variants jau bija uz pusi dārgāks. Ļoti ilgi domājām, vai ir tā vērts, bet tad sapratām, ka Kenija galvenokārt ir populārā tieši safari dēļ, un, esot šai zemē un neizmēģinot šo eksotisko piedzīvojumu, būtu galīgi nepareizi. Protams, savilkām jostas un atteicāmies no kāpšanas kalnos un citām Kenijai raksturojošām aktivitātēm.

Lai nu kā, Bruno pats personīgi kopā ar mūsu šoferi ieradās viesnīcā jau vienu vakaru iepriekš, lai iepazītos un vienotos par pēdējām detaļām. Pats viņš bija tāds ļoti sīciņš, bet viennozīmīgi vecis ar krampi. Šoferis Tonijs toties bija milzis, un kopā viņi izskatījās kā no mafijas. Viss bija jauki, taču nepatika, ka beigās viņš mums pateica, ka šoferim tūres galā vajadzētu iedot kādu dzeramnauda. Tas tā nesmuki.

1 safari diena:

Kārtējo reizi, lai izbēgtu sastrēgumus – cēlāmies ļoti agri, taču tāpat iestrēgām un uz ļoti ilgu laiku. Beigu galā tomēr nonācām mūsu pirmajā pieturas punktā – The Great African Rift Valley. Paskatījāmies, nobildējāmies un devāmies tālāk. Kad sasniedzām Masai Mara robožu, nākamie 40 kilometri bija jāturpina pa pilnīgu bezceļu, kur parasta mašīna izlauztu riteņus jau pēc pirmajām 5 minūtēm. Ceļa galā, šķita, ka kuņģis ir apmests uz otru pusi. Šajos bezceļos varējām redzēt pirmos vietējos, jeb tā saucamos Masai cilvēkus - pēdējā no 42 ciltīm, kas saglabājusi savu identitāti un dzīvo pēc tiem pašiem primitīviem principiem kā pirms 100 gadiem. Protams, sajutuši, ka no tūristiem var izspiest naudu, kaut kas tomēr ir mainījies. Viens kuriozs mums atgadījās jau pašā sākumā, kad vecs večuks pār „ceļu” bija pārvilcis žagaru kaudzi un lai šo kaudzi šķērsotu, viņš pieprasīja naudu. Tonijs uz to, protams, uzspļāva un pārdrāza pāri viņa žagariem vēl piedraudot izsaukt policiju.

Kad beidzot nonācām savā apmetnes vietā, bijām pārguruši, un Tonija ierosinājumam vispirms aiziet atpūsties, paēst un tikai tad doties safari game drivingā, mēs ar lielu prieku piekritām. Dzīvojām kolosālā vietā. Šeit ir nevis numuriņi, bet teltis, kas iekšā izskatās kā numuriņš. Mūsu telts bija tieši blakus upei ar skatu uz savannu. Skatam pavērās vieta, kur pa dienām krokodili nākot sauļoties, un pa naktīm lienot laukā begemoti. Diemžēl nevienu no šiem zvēriem savām acīm neredzējām, taču paviāni un kalna kazas apkārt dzīvojās uz nebēdu. Atgādināšu, ka beidzot bijām nokļuvuši vietā, kur no civilizācijas īsti nebija ne miņas. Pat elektrība tika darbināta uz ģeneratoriem, kas tiek izslēgti jau pulksten desmitos vakarā. Abi ar Jonasu vienkārši sēdējām ārā uz savas telts terases un baudījām ne tikai skaisto skatu, bet arī dabas brīnumainās skaņas. Janvāris laikam īsti nav tā populārākā tūristu sezona, jo pa visu viesnīcu, mēs bijām vienīgie viesi, līdz ar to viss viesnīcas personāls mums dancoja apkārt. Ēdiens arī bija ļoti labs. Smieklīgi, ka katru reizi, kad mums tika atnests ēdiens pie mums skrēja viesmīlis, kas bez viena zoba un ar ļoti sliktu angļu valodas izrunu tik un tā eleganti un profesionāli centās prezentēt visus mums servētos ēdienus.

Pēc atpūtas, beidzot bijām gatavi doties savā pirmajā safari braucienā. Lai gan tas ilga tikai divas stundas, mums ļoti nolaimējās, jo pirmie zvēri, ko redzējām, bija bariņš ar trim gepardiem. Kaut ko tādu redzēt esot ļoti reti, jo parasti gepardi ir pa vienam, un bieži vien daudz no safari tūristiem vispār nedabū iespēju redzēt šo iespaidīgo savvaļas kaķi. Drīz vien sekoja vēl skaistāks skats – 2 jauni lauvu tēviņi. Godīgi tas bija mans mīļākais skats, kas arī palicis atmiņā viss labāk. Katrā ziņā 2 stundu laikā, redzēt 5 kaķus esot īsta laime. Bez kaķiem, protams, redzējām simtiem zebru, gazeļu, mežacūku, kā arī dažus strausus, hiēnas, ziloņus un žirafes, taču šos zvērus varēja redzēt uz katra stūra – pat ārpus safari parkiem, gar lielceļiem.

2. safari diena

Takā Masai Mara ir aptuveni 1500 kvadrātkilometri liela, to visu izbraukāt nav iespējams, taču agri sākts game drive tomēr ļauj to iepazīt mazliet labāk. Izgulējušies bijām tā kā nekad, jo lai gan dabas trokšņi bija spēcīgāki nekā pa tumbām skaļi uzgriezta mūzika, tā tomēr bija daba – upe, sienāži, zebras, mērkaķi. Vienkārši pasaka!

Šoreiz savannā pavadījām 5 stundas, kuru laikā pat atradām vietu zem savannas koka un ar skatu uz tālumā ganošām zebrām un Bufalo, baudījām savas no viesnīcas līdzi iesaiņotās pusdienas. Es pat vienā brīdī dabūju čurāt pie upes, kur varēja redzēt begemotu galvas, kas gozējās saulītē. Sirreāli. Šoferis teica, ka pēc statistikas rādītājiem begemoti esot tie, kas Kenijā nogalinot visvairāk cilvēkus, taču viens no ceļojuma laikā sastaptajiem večukiem teica, ka tie esot ziloņi, kas nogalinot visvairāk cilvēku. Lai nu kā, mums atkal veicās, jo redzējām gepardu un vēlāk arī lauvas mātīti ar diviem mazuļiem. Bija interesanti redzēt, kā viņa caur krūmiem vēro tālumā ganošās zebras, taču lielā karstuma dēļ, viņa medībās diemžēl doties neuzdrošinājās.

Pēc safari izbrauciena devāmies ekskursijā uz Masai ciemu. Protams, par samaksu, taču zinot, ka nauda tiek ieguldīta vietējo skolu celtniecībā, sapratām, ka ir to vērts. Un bija arī. Mēs bijām vienīgie ciema apmeklētāji, līdz ar to visa uzmanība tika veltīta mums. Mums tika izrādītas mājas, kurās viņi dzīvo. Šīs mājas ir celtas no ziloņu kakām un dubļiem. Mums tika pastāstīta un parādīta viņu ikdiena, viņu dejas, utt. Viņi viens pēc otra mums dejoja un dziedāja. Tas bija diezgan neērti, bet tai pašā laikā smieklīgi. Šie cilvēki katru nedēļu dzer asinis, un pārtiek tikai no tā, ko spēj dabūt no dabas. Katrus 8 gadus, spēcīgākie vīri no ciema dodas lauvu medībās. Daži no jaunajiem puišiem rādīja mums uz sava ķermeņa izdedzinātus rakstus. Vispār viņi dzīvo diezgan drausmīgos apstākļos, jo kad gājām garām pāris mazuļiem, kas vieni paši savā nodabā sēdēja, es gandrīz apvēmos, redzot viņu mazos ķermenīšus visus noklātus ar mušām. Pretīgi un ļoti primitīvi.

3. safari diena

Masai Mara pavadījām divas dienas, un trešajā devāmies uz Lake Nakuru, kas galvenokārt ir slavens ar flamingo un degunradžiem. Taču manu uzmanību galvenokārt piesaistīja paviāni, kurus bariem varēja vērot visa ceļa garumā. Viņi bija tik smieklīgi, jo pēc saviem ķermeņiem un kustībām tik ļoti atgādināja cilvēkus. Īpaši interesanti bija vērot paviānu mammas ar mazuļiem. Lai nu kā, redzējām diezgan daudz degunradžus – gan baltos, gan melnos. Redzējām arī flamingo, pelikānus un citus interesantus savvaļas putnus. Bez tiem, protams, simtiem zebru, gazeļu, dažas hiēnas un bufalo.

Šoreiz mūsu apmešanās vieta nebija parka iekšienē, bet gan viesnīcā, kas atradās Kenijas ceturtajā lielākajā pilsētā. Tur iebraucot uzreiz varēja redzēt atšķirību, it īpaši veidā kā cilvēki ģērbjas, izturas un pat to, kādas frizūras viņi atļaujas. Pirms tam, vienalga – sieviete vai vīrietis – visiem higiēnas nolūkos bija skūtas galvas. Taču pilsētā, pat puiši bija ataudzējuši matus un ieveidojuši „stilīgas” pričenes.

Viesnīca bija diezgan jauka, taču tā kā mēs bijām vienīgie baltie, visa uzmanība kārtējo reizi tika pievērsta mums. Tonijs mums stingri pieteica, ka neiesaka iziet no viesnīcas, it īpaši, kad paliek tumšs, jo tas esot pārāk bīstami. Tā nu tupējām savā viesnīcas numuriņā, kas atradās uz ļoti trokšņainas ielas.

4. safari diena

Pēc Lake Nakuru devāmies uz Amboseli parku. Šis parks ir slavens ar ziloņiem un skatu uz Kilimandžaro. Šoreiz mūsu ceļš bija mazliet citādāks, jo braucām cauri ļoti bagātam, un kontekstā spilgtam rajonam. Ar ļoti bagātu es domāju – neaptverami, briesmīgi bagātu rajonu. Ja iedomājaties villas no meksikāņu seriāliem, tad pareiziniet tās ar vismaz 3. Bet tas mani nepārsteidz, jo kā jau iepriekš rakstīju – Kenija ir ļoti korumpēta valsts, kurā tu esi vai nu nabags, vai miljonārs. Apkārt varēja vērot ļoti krutas luksus mašīnas, iespaidīgas skolas, baznīcas un slimnīcas.

Kad iebraucām Amboseli, Kilimandžaro diemžēl bija tīts miglā, taču skatu ar ļoti garu ziloņu rindu – gan maziem, gan lieliem, ejot uz gulēšanu, gan dabūjām redzēt. Brīnišķīgs un visnotaļ iespaidīgs skats.

Atceros, ka iebraukšana parkā nebija no tām jautrākajām, jo kamēr Tonijs kārtoja iebraukšanas atļaujas, mums bija jācīnās ar uzbāzīgajiem Masai tirgotājiem. Sapratuši, ka mēs no viņiem neko nepirksim, viņi sāka prasīt vai nevaram iemainīt drēbes, vai nobildēties ar viņiem un tad par to samaksāt. Viena kundzīte, sapratusi, ka neko nedabūs, beigās pajautāja košļeni. Protams, iedevu visai rindai pa vienai, taču viņa bija tik nekaunīga, ka prasīja, lai dodu divas. Smieklīgi.

Šoreiz palikām luksus viesnīcā ar daudz baltiem vācu un amerikāņu tūristiem. Noteikti bijām paši jaunākie. Viesnīca (teltis) bija vienkārši LUKSUS, ar baseinu un pašā Kilimandžaro pakājē. Arī ēdiens bija gardākais, ko līdz tam bijām baudījuši. Taču mans mīļākais notikums bija atkal dotā iespēja iemigt ar zvēru radītiem trokšņiem fonā.

Kopsavilkums (safari):

Ja man būtu iespēja, es visu darītu pilnīgi citādāk. 3 parki 5 dienās ir daudz par daudz, jo lielākā daļa laika tiek aizvadīts ceļā no viena parka uz nākamo, un sēdēšana sastrēgumos tik ļoti nogurdina, ka viss prieks un luste uz safari tiek aizgaiņāta. Izvēlētos arī citus parkus, jo izrādās, ka Tsavo East National Park un Tsavo West National Park ir daudz bagātīgāki ar savvaļas kaķiem. Ļoti gribējām redzēt leopardu. Ja nemaldos, tad labākais laiks, kad doties safari ir no jūlija līdz oktobrim, jo tas ir laiks, kad lielie savvaļas buļļi migrē un līdz ar to katrā stūrī var redzēt notiekam medības. Tā kā neredzējām medības, pa lielam tas bija tas pats, kas aizbraukt uz ZOO. Katrā ziņā, 2200 dolāri ir daudz par daudz priekš šāda tipa pasākuma. Izrādās arī, ka Kenijā katrā viesnīcā, lidostā un tūristu punktā piedāvā visdažādākos safari braucienus un par ievērojami zemākām summām. Pietam, Kenijā vienmēr visur notiek kaulēšanās. Bet neskatoties uz to visu, mums jebkurā gadījumā paveicās, jo lai gan personīgi man mūsu šoferis nepatika, viņš bija ļoti pieredzējis un pateicoties savai pieredzei un intuīcijai, mēs tiešām dabūjām daudz redzēt. Man Tonijs nepatika, tāpēc, ka viņš bija ļoti iedomīgs un lecīgs, taču paldies Dievam Jonas ir īsts pļāpu taša un man ar šoferi vispār nebija jārunā.

Mombasa

Braucot cauri otrai Kenijas lielākajai pilsēta, sapratām, ka tur ir tāda pat miskaste kā visur citur. Bijām ļoti noguruši no nemitīgās braukšanas, cilvēku drūzmām un netīrības, tāpēc izlēmām savas 5 dienas Mombasā pavadīt kā krokodili - tikai ēdot, dzerot, guļot un sildoties saulītē.

Noīrējām sev luksus studio apartamentu fantastiskā 5 zvaigžņu viesnīcā („Cowrie Shell Beach Apartments”), kas atradās pašā Indijas okeāna krastā. Viss bija elegants, izsmalcināts un 5 zvaigznēm atbilstošs. Mums pat tika piedāvāts transports (pa brīvu) ar personīgo šoferi, kas, kad vien vēlējāmies, aizveda līdz lielveikalam vai lidostai. Atmosfēra viennozīmīgi bija ļoti viesmīlīga. Piemēram, gaidot, kamēr saņemsim savu „numuriņu”, tērzējām ar runātīgo viesnīcas menedžeri un sūcām mums pasniegto gardo kokosa dzērienu. Tad arī iepazināmies ar „pool boy” Robertu, kas bija atbildīgs par viesu izklaidēšanu un to labsajūtu dienas laikā. Ar Robertu un vietējiem dažreiz uzspēlējām volejbolu. Nācās aicināt vietējos, jo lielākā daļa viesnīcas apmeklētāju tam bija par vecu un nevarīgu.

Esot Kenijas karstumā vairāk kā nedēļu un beidzot ieraugot pludmali, pelde okeānā bija pirmais par ko spējām domāt. Visi baltie tai laikā gozējās saulītē pie baseina, vai tur pat blakus stingri apsargātajam viesnīcas žogam. Tai pašā laikā okeāns bija pilns ar vietējiem, kurus mūsu pelde ļoti izbrīnīja. Skats ar desmitiem melnu galviņu un diviem baltiem „pludiņiem” pa vidu varēja būt diezgan smieklīgs. Katrā ziņā, Mombasas pludmales bija pilnīgi cita pieredze, esot Kenijā. „Leģendas” par BEACH BOYS ir pilnīgi patiesas. Skats, kur veca kundzīte bauda jaunu puišu kompāniju bija biežāks, nekā skats, kur veci veči ar mazgadīgām meitenītēm bauda otro jaunību. Man personīgi radās ļoti divējādas emocijas. No vienas puses tā ir win-win situācija, taču no otras puses tas izskatās pārāk ačgārni un nedabīgi.

Dienas bija ļoti karstas. Vidēji 35 grādi. Visu laiku gribējās dzīvoties pa pludmali, taču vietējo tirgoņu nepārtrauktā uzmācība bija traki kaitinoša. Uz katra stūra kāds Tev mēģina pārdot kādu sūdu. Un, ja izdodas atkratīties, viņš Tev mēģinās to pašu sūdu pārdot atkal nākamajā dienā. Bija arī pilns ar jaunām meitenēm, kas cenšas pārdot dažnedažādākās „skaistumkopšanas” procedūras. Bet pats labākais skats bija tirgoņi, kas tur pat pludmalē ar kamieli pie rokas, centās pārdot braucienu ar šo saulē pārkarsušo, nelaimīgo zvēru.

Nairobi

Pirms braukšanas uz Keniju, pasūtījām vilciena biļetes no Mombasas uz Nairobi, cerot, ka šī būs vēl viena lieliska pieredze, ko atcerēties. Pirms tam biju lasījusi daudz pozitīvu atsauksmju. Pasūtījām pirmās klases kupeju, kuras cenā bija iekļautas arī divas ēdienreizes vilciena ēdām vagonā, kas radot sajūtu, ka esi nonācis sešdesmito gadu Anglijā. Lai nu kā, neko no tā visa nepiedzīvojām, jo vienu vakaru iepriekš saņēmām e-pastu, ka vilciens ir atcelts. Nācās ātrumā pirkt lidmašīnas biļetes, bet paldies Dievam, pēc ilgas meklēšanas caur Kenya Airlines dabūjām biļetes par pluss mīnuss saprātīgām cenām.

Iznākot no Nairobi lidostas, taksisti metās virsū kā traki. Sākumā negribēju ticēt, ka brauciens līdz mūsu viesnīcai, kas atradās pašā Nairobi centrā, maksā 2000 Kenijas šiliņi (17 eiro), taču pēc ilgas tielēšanās un lidostas darbinieku iesaistīšanas, izrādījās, ka tāds tiešām ir viņu noteiktais kurss.

Protams, taksists pa ceļam sāka stāstīt par savu gida profesiju, līdz ar to centās mums pārdot savus pakalpojumus. Lai no viņa atkratītos, paņēmām vizītkarti un teicām, ka, ja gribēsim, tad vēlāk ar viņu sazināsimies. Tai pašā vakarā pie viesnīcas mums piesējās jauns čalis ar šādu pat piedāvājumu. Viņš strādāja viesnīcā, un visā kopumā atstāja uzticama cilvēka iespaidu, tāpēc nolēmām izmantot tieši viņa pakalpojumus. Tā kā man bija palikusi taksista vizītkarte, varēju parādīt, ka mums vienmēr ir otrs variants, kas ļāva mums nokaulēt ļoti zemu cenu.

Nairobi palikām 1-zvaigžņu viesnīcā („Hotel Embassy Nairobi”), kas izvērtās par īstu piedzīvojumu. Protams, viesnīca bija zem jeb kādas kritikas, taču tā kā plānojām to izmantot tikai 2 dienas un tikai lai pārlaistu nakti, bija okay. Vismaz tās atrašanās vieta bija pašā centrā un blakus ļoti labam jumta restorānam.

Ar savu gidu bijām ļoti apmierināti. Pirmajā dienā viņš mūs aizveda uz ziloņu „bērnu namu” un žirafu audzētavu. Abas vietas rekomendēju. Ziloņu „bērnu nams” bija kolosāla pieredze. Tā ir vieta, kur tiek atvesti visi mazie bērniņi, kas kaut kādu iemeslu dēļ zaudējuši mammas. Šeit viņi tiek uzaudzināti pēc iespējas dabiskākos apstākļos, lai vēlāk tiktu atkal palaisti savannā. Tūristiem šī vieta ir atvērta tikai no 11:00 – 12:00, laikā, kad zilonēni tiek baroti. Skatoties uz viņiem, nespēju beigt smieties. 26 mazi resgaļi, kas dauzās un virpuļo apkārt kā īsta bērnudārza grupiņa. Viņi bija tik smieklīgi, jo varēja redzēt, ka tie vēl nav pieraduši pie saviem garajiem snuķiem un smagā ķermeņa. Ļoti patika, ka arī par katru zilonēnu tika izstāstīts stāsts, kā tas šeit nokļuvis. Kolosāla vieta. Noteikti iesaku. Ieejas maksa 500 šiliņi (4 eiro). Pēc ziloņiem, devāmies uz žirafu audzētavu, kur varējām tās barot no rokas. Dabūjām pat bučas no garkaklainajām skaistulēm. Vēl viena kolosāla pieredze, ko noteikti rekomendēju. Maksāja 1000 šiliņi (8 eiro).

Otrā dienā braucām uz vietu, kur varējām iepazīties ar katru Kenijas etniskās grupas kultūru. Kopā tās ir 42 grupas, no kurām palikusi ir tikai Masai. Mūsu šoferis mācēja pastāstīt par katru no tām, līdz ar to ļoti daudz uzzinājām. Apskatījām kā katra no ciltīm būvēja savu ciemu, taču pats interesantākais bija vērot uzstāšanos, kur mums tika prezentētas katra ciema tradicionālās dejas. Noteikti iesaku. Maksa 600 šiliņi (5 eiro).

Savā pēdējā vakarā devāmies uz Carnivore, kas ir vienīgais gaļas restorāns visā Kenijā, kur ēdienkartē tiek piedāvāti savannas dzīvnieki. Diemžēl tā kā pāris gadus atpakaļ tika mainīti likumi, ļoti daudzi dzīvnieki, kā, piemēram, ziloņi un zebras, tika izņemti no ēdienkartes. Godīgi sakot nekas eksotisks tur vairs nav palicis. Varbūt krokodils un strauss. Bez šiem zvēriem mums tika piedāvātas arī mežacūkas, vistas, un lamas gaļa. Iesaku šo vietu, jo nav dārga un var ēst cik grib. Vienīgais vīns un kokteiļi ir padārgi, bet citādāk ir okay.

Kopumā Nairobi nebija tā interesantākā vieta. Lai gan dzīvojām pašā centrā, tik un tā viss bija nolaists un ļoti netīrs. Ļoti daudz staigājām ar kājām, tāpēc briesmīgās satiksmes dēļ, tas bija īsts piedzīvojums. Savas ādas krāsas dēļ ļoti izcēlāmies, tāpēc nepārtraukti nācās atkratīties no ubagojošiem bērniem un bezpajumtniekiem. Visu laiku nepameta sajūta, ka mūs uz katra stūra grib apkrāpt, piemēram, parka kioskā prasot smieklīgi augstas summas par limonādes pudeli. Lai nu kā, iespējams, ka šeit ir daudz vairāk ko redzēt, bet, tā kā Nairobi palikām tikai 2 dienas, tas pamatā bija viss ko piedzīvojām.

18 dienu garais ceļojums iekļaujot apdrošināšanu, lidmašīnas biļetes, viesnīcas, ekskursijas, suvenīrus, ēšanu, dzeršanu mums kopā diviem cilvēkiem izmaksāja aptuveni 4500 eiro.

NŪĢIS

Vakar bija mans pirmais lielais semestra noslēguma eksāmens, kam ļoti cītīgi gatavojos veselu nedēļu. Nepārspīlējot, vienīgais, kas mani atrāva no mācībām bija darbs hotelī nedēļas nogalē, taču pēc tā, skrēju mājās un stundām ilgi sēdēju pie grāmatām, jo galu galā – viena no manām jaungada apņemšanām bija šai eksāmenā dabūt ne zemāku atzīmi kā 7. Arī Jonasam pateicu, ka šīs nedēļas laikā nedrīkstam tikties, jo es taču nevarēju atļauties, ka kaut kas man atņemtu uzmanību vai enerģiju.

Eksāmens bija briesmīgs. 6 stundu garas mokas. Pirms tam biju sagatavojusi sev līdzi maizītes, sagriezusi dažādus auglīšus, nopirkusi divus šokolādes batoniņus, domājot, ka nevar jau sevi mērdēt badā, taču eksāmena laikā, neparko citu nespēju domāt kā vien – lai tik visu paspētu laikā. Tā kā pirmajā stundā jau vajadzēja uz tualeti, atteicos arī no ūdens dzeršanas, lai ne minūte nebūtu izšķērdēta. Es kā robots biju ieurbusies datorā un cik nu vien manos spēkos, centos atbildēt uz jautājumiem. Brīžiem iestājās panika, jo viss šķita tik neizprotams, stundas skrēja kā minūtes un es tik vien spēju domāt, cik briesmīgā situācijā es šobrīd atrodos. Tad atkal centos sevi saņemt rokās un rakstīt kaut ko. Nav svarīgi pareizi, vai nepareizi – vienkārši rakstīt. Nenormālā spiediena dēļ, smadzenes bija pilnīgi nobloķējušās, un pat ausīs skanošais Bēthovens manī nespēja ieviest mieru. Jā, biju izlēmusi eksāmena laikā klausīties klasisko mūziku, ar cerību nebūt iztraucēta no citu sišanas pa klaviatūru, dīdīšanās, čāpstināšanas vai sazin ko vēl. Galu galā tas murgs beidzās, un diemžēl pēcgarša nav no tām labākajām. Cik nu apjautājos apkārt, cilvēkiem ir ap 8 – 12 lappaspusēm, kamēr man ir tikai 6. Protams, tas nav rādītājs, jo galu galā, galvenais jau ir pareizi noformulēta doma, bet tas manām bažām īpaši nepalīdz. Ja iepriekš biju apņēmusies dabūt 7, tad tagad ceru, ka būšu vismaz nolikusi. Pēc eksāmena uzzināju, ka vienam no klasesbiedriem pēc 5 stundu un 9 lapaspušu uzrakstīšanas pēkšņi izslēdzās dators, un viss izdzēsās. Labi, ka man vismaz ko tik briesmīgu nenācās pārdzīvot, jo tad gan aiz bēdām būtu izplūdusi asarās. Tas ir nežēlīgi. Viņam, un citiem, kas nebūs nolikuši gan ir vēl 2 piegājieni šim eksāmena, bet tas diži neuzlabo omu, jo galu galā, visi taču gribam būt galā ar šo murgu. Eksāmens tiešām ir smags. 5 priekšmeti, garš lasāmais materiāls un tikai 6 stundas. Elle!

Gardumu bufete speciāli 9. stāvam

Pēc eksāmena ripoju mājās. Centos domāt pozitīvi. Beidzot biju norunājusi tikšanos ar tik sen neredzēto Jonasu. Drīz vien ieradās arī viņš. Man tika pagatavotas ļoti lepnas pusdienas ar steiku pamatēdienā. Biju noilgojusies pēc kaut kādas ēdiena dažādības, jo viss ko pēdējās nedēļas laikā biju ēdusi sastāvēja vai nu no makaroniem ar sieru, vai foreles ar salātiem. Lai gan meloju, katru dienu izdzēru gardu augļu kokteili, ko pateicoties savai lieliskajai ziemassvētku dāvanai, nu varu pavisam viegli un ātri pagatavot. Lai nu kā – vakars aizritēja patiešām jauki. Paēdām, noskatījāmies filmu un vienkārši atpūtāmies. Tas bija lieliski.

Tivoli parkā

Šorīt gan atkal modos un sapratu, ka laiks nu ir pienācis, lai gatavotos savam nākamajam eksāmenam. Taču līdz pat šim brīdim nepārtraukti atrodu ko interesantāku, ko darīt. Rītu sāku ar dažādu, vēl nenokārtotu jautājumu kārtošanu attiecībā uz Keniju, turpināju ar mājas uzkopšanu un tad izdomāju – kāpēc gan neuzrakstīt blogu. Galu galā – ir sakrājies daudz stāstāmā. Bet es saņemšos. Kad pabeigšu šo ierakstu, iešu paēst un ķeršos klāt mācībām. Vismaz šis eksāmens nav tik visaptverošs un tikai 4 stundu garš. Priekšmets gan ir pilnīgi debīls un visa gada laikā es tam vispār neesmu gatavojusies, bet gan jau būs labi. Jaukākais ir tas, ka uzreiz pēc eksāmena dodos uz lidostu, lai tālāk ceļu turpinātu uz karsto, eksotisko Āfriku.

Suši vakariņas

Lai gan izklausās, ka mans gads ir sācies kā tādam nūģim – grāmatu tārpam, pats sākums bija pilnīgi pretējs. Nu labi, pašas gada beigas un sākums. 30. Janvārī mums ar Jonasu bija viens no jaukākajiem randiņiem. Vasarā vinnēju iespēju palikt vienu nakti Tivoli viensnīcā, kas ir pieczvaigžņu viesnīca, pašā Kopenhāgenas centrā. Tā kā Jonasam ir daudz un dažādi sakari, mūsu nakšņošana tika pārcelta nākamajā līmenī, un mēs dabūjām vienu no „labajiem” numuriņiem devītajā stāvā. Šinī stāvā, visu diennakti gaitenī stāvēja liels bufetes galds ar dažādiem saldumiem, cepumiem, augļiem, sulām, utt. Arī kafijas, un citu karsto dzērienu automāts bija tur pat līdzās. Interesanti, ka arī no rīta, kad gājām brokastīs, tikām apsēdināti speciālā, tikai devītajam stāvam rezervētā telpā, kur mums atsevišķi bija uzklāti galdiņi, sagatavota kolosāla bufete un karstie ēdieni oficiantu pienesti. Vienkārši burvīgi. Tā kā tā bija arī pēdējā diena, kad Tivoli parks bija vaļā, nolēmām, ka jāaiziet arī uz turieni, ievērtēt skaistās Ziemassvētku dekorācijas. Tur arī pavakariņojām, ļoti garšīgā restorānā, kur pa ilgiem laikiem dabūju nobaudīt suši. Katrā ziņā – izdevies randiņš.

Jaunais gads. Ejam skatīties salūtu.

Tad jau bija pienācis 31. Decembris un pēc ilgām pārdomām, beigās piekritu jauno gadu svinēt Jonasa kompānijā. Nu ne gluži viņa kompānijā, bet kompānijā no viņa puses. Viņa labākais draugs ar savu meiteni (nu jau līgavu), bija uzaicināti uz vienu mājas ballīti, un, tā kā Jonas ir viņa labākais draugs, viņš sarunāja, ka arī mēs varam nākt. Beigās pasākums izvērtās necerēti labs. Izrādās, ka no 12-15 cilvēkiem, katrs zināja tikai 3 – 4 cilvēkus, līdz ar to visiem bija ļoti interesanti. Publika arī bija ļoti solīda un forša. Tā kā vienai no meitenēm, puisis ir itālis, nebiju vienīgā ārzemniece un visas runas pie galda tika dotas angļu valodā. Vakars tiešām bija kolosāls, jo bija gan daudz ēdieni, gan dzērieni, gan dejas un jautrības. Diemžēl pašas beigas nebija tās labākās, jo kad devāmies mājās, nekādi nevarējām sadabūt rokās taksi. Pat telefona līnija bija aizņemta. Tā nu paņēmām „pirāt-taksi”, kas bija viens no daudzajiem „privātajiem” takšiem. Diemžēl šī stulbā arāba mašīnā aizmirsu savu somu, kur iekšā jau atkal bija mana autovadītāja apliecība, kredītkarte, personas apliecinošā dāņu ID karte, nauda, dārga kosmētika, smaržas un ZELTA GREDZENS. Pati soma arī bija ļoti vērtīga – īsta pitonādas. Biju tik dusmīga! Eh, bet ko nu vairs. Kā mana ome vienmēr teikusi – par mantām nevajag pārdzīvot.

Ziemassvētku brīvdienas

Dienu pirms došanās mājās, Jonas mani uzaicināja uz randiņu, kas vēl šodien liek man smaidīt. Es pirmo reizi ēdu tik glaunā restorānā. Host, norvēģu restorāns, kur mums tika pasniegt 6 kursi ar ēdieniem un pie katra atsevišķi atbilstošs vīns vai šampanietis. Katrs ēdiens un dzēriens tika prezentēts, un man tik atlika bolīt acis, klausoties brīnumos, ko mēs ēdam. Lai gan viss bija skaisti un eleganti, fakts, ka katrs ēdiens garšoja aizvien labāk un labāk ir neaptverams. Tik tiešām fantastiska virtuve, lai gan lielākā daļa ēdiena ietvēra pīles taukus un pēc nosaukumiem it kā nesimpātiskas lietas. Porcijas nebija lielas, bet piesātinātas ar visdažādākajām sastāvdaļām, un tā kā kopā bija 6 kursi, biju pārēdusies. Viss sākās ar „komplimentu” un šampanieti, turpinājās ar starteru un balto vīnu, tad nāca zupa ar citu balto vīnu, tad „main curse” un sarkanvīns, tad pirms deserta deserts un kafija, un galu galā deserts. Tik žēl, ka nespēju atcerēties visas tās interesantās sastāvdaļas, ko ietvēra mūsu vakariņas, bet atkārtošos – tas bija labākais, ko esmu savā dzīvē baudījusi. Jonas teica, ka šo restorānu vada viens no slavenākajiem pavāriem Skandināvijā. Nezinu, cik Jonas samaksāja, bet šāda tipa pieredze nav no lētākajām. Cik nu es atceros no cenām ēdienkartē, tiem vajadzētu būt ap 100Ls, tā ka mans vīrietis bija ļoti pacenties, lai mūsu pēdējais vakars pirms manas aizbraukšanas būtu īpašs. Pēc tik daudz dzērieniem abi bijām mazliet iereibuši un, kad Jonas maksāja rēķinu, es gribot vēl iestumt pēdējo karameles kubiciņu, netīšām iemetu mutē pēc skata ļoti līdzīgo cukura gabalu. Kauns man pa visu ģīmi elegantās oficiantes priekšā, un no šķebinošās saldās garšas vēl ilgi nespēju atbrīvoties. Lai nu kā – vakars bija izdevies un lai gan neesmu pieradusi pie tik elegantām vietām, abi nolēmām, ka šai jākļūst par tradīciju un vienreiz mēnesī vai vienreiz divos mēnešos mums jādodas uz kādu populāru vietu, kur var baudīt līdzīgu servisu un ēdiena bagātību. Nebūtu slikti! Pēc vakariņām devāmies mājās un pasniedzām viens otram ziemassvētku dāvanas. Es gan savu nedrīkstēju vērt vaļā līdz pat 24. Decembrim. Jonasam gan ļāvu atvērt viņa dāvanu, ko biju jau nopirkusi, esot Bali. Nopirku viņam ļoti labas austrāļu firmas zīmes – QuickSilver – peldšortus, klāt pagatavojot ļoti radošu un smieklīgu apsveikuma kartiņu. Paldies Dievam, viņam patika mana dāvana, kas ir tik atbilstoša mūsu drīzajam ceļojumam uz Keniju! Arī man ļoti patika dāvana, ko bija sarūpējis Jonas. 24. Decembra rītā mani patīkami pārsteidza divas ļoti siltas, mīlīgas trušādas čībiņas, kā arī DIOR lūpu spīdums. Nu lutina viņš mani bez gala!

Šobrīd, kad rakstu šo emuāru, sēžu Helsinku lidostā un gaidu savu lidmašīnu uz Kopenhāgenu. Tā kā laiks man ir daudz, būtu pavisam loģiski uzrakstīt, kā tad pagāja mans laiks, ciemojoties dzimtenē. Pagāja ļoti ātri, jo šoreiz biju atbraukusi tikai uz astoņām dienām. Pirmajā dienā, kad ap diviem ielidoju Rīgā, „aktivitāšu saraksts” bija pilns. Vispirms tiku aizvesta uz analīzēm, kur profilakses nolūkos vajadzēja nodot asinis un urīnu. Liels bija sarūgtinājums, kad pēc ne īpaši patīkamajiem mēģinājumiem ar urīna nodošanu, sekoja ārsta skepse par analīžu neatbilstību, jo esmu jau paspējusi tajā dienā paēst. Galīgi biju piemirsusi, ka nedrīkst ēst pirms analīzēm. Tā nu nācās šo lietu pārcelt uz nākamo dienu, atņemot no sava „atvaļinājuma” veselu stundu, ko izniekoju sēžot rindā. Lai nu kā, pēc neizdevušajām analīzēm devos tālāk uz potēšanos, saņēmot dzeltenā drudža un A hepatīta potes Kenijai. Kad ar to biju tikusi galā, skrēju uz mājām, kur fiksi vajadzēja sataisīties, lai ar mammu, māsīcu un brālēnu dotos uz operu. Biju pārgurusi, un operā gandrīz aizmigu, taču biju priecīga, ka diena izvērtusies tik produktīva. Nākamā rītā sekoja raunds numur divi. Viss sākās ar analīzēm, turpinājās ar ģimenes ārstu, un noslēdzās ar plaušu un muguras rentgeniem. Cerība, ka šīs bija manas pēdējās ārstu vizītes izrādījās maldīga, jo pēc pāris dienām jau atrados traumās, kur rindā nosēdēju gandrīz divas stundas. Vienā rītā pamostoties, kājas vidējais pirksts bija tik ļoti savilkts krampī, ka vispār nespēju paiet. Sāpes brīžam bija tik asas, ka acīs dzinās asaras. Ģimene smējās, ka man piemetusies podagra, taču, kas tas bija par „murgu”, kas mani nomocīja divas garas dienas, tā arī netika noskaidrots.

Lai nu kā, turpinot par manu otro dienu. Pēc visiem dakteriem beidzot sākās dienas patīkamā daļa. Gandrīz pēc divu gadu neredzēšanās, satikos ar Kristīni. Abām dzīves tik interesanti izvērtušās, ka laiks paskrēja nemanot. Tā kā lieki laiku tērēt nevarēju atļauties, uzreiz pēc tikšanās ar Kristīni devos tikties ar Līvu. Kā jau vienmēr bija daudz par ko runāt, tāpēc arī pēc ziemassvētku koncerta Nacionālajā Teātrī, nespējām vēl šķirties. Vakars turpinājās ar pāris vīna glāzēm (pavisam aizmirstot, ka iepriekšējā dienā biju saņēmusi potes). Vēlāk mums pievienojās Undīne, un tad jau palika pavisam jautri. Tā nu diena man noslēdzās tikai kaut kad pēc pusnakts, un gulēt devos ar lielu, taču ļoti patīkamu nogurumu.

Mana „atvaļinājuma” sākums bija ļoti kulturāls, jo arī trešās dienas vakarā devos uz teātri. Šoreiz ar mammu un māsu. Arī visa diena tika pavadīta tieši ar šīm meitenēm. Atskārtu, ka esot mājās uz tik īsu brīdi, vislabprātāk pavadu laiku tieši ar tuvākajiem. Tā nu arī nākamo dienu aizvadīju ar mīļajām gan saiņojot dāvanas, gan apmeklējot kulturālus pasākumus, kā, piemēram, mākslas tirdziņu Jarmarka. Šķiet, ka nākamā diena aizritēja mazliet slinkākā garā, rītu sākot ar sejas procedūrām, turpinot ar pēdējo dāvanu iegādi un noslēdzot ar traumu punktu.

Ātri vien jau bija pienācis Ziemassvētku vakars, kas izvērtās jaukāks nekā jebkad, laikam jo šoreiz bijām tikai paši tuvākie. Bija ļoti jautri visus satikt un kopā ar viņiem pavadīt tiešām jautru vakaru. Jāatzīst, ka dāvanu ziņā šis bija tāds riktīgs „treknais gads”. Mazās meitenes saņēma tādus labumus kā jaunu datoru, smaržas, ceļojumu, profesionālo fotokameru, utt. Arī man pašai bija vienkārši kolosālas dāvanas. Tiešām labākais gads tai ziņā. Kā jau katru gadu, vakars aizskrēja nemanot un drīz jau bija pienācis rīts, kad atkal visi satikāmies uz Ziemassvētku brokastīm. Tā kā diena sākās, tā arī tā turpinājās – tādā ļoti vieglā, patīkamā garā. Godīgi sakot, tādas bija arī visas turpmākās dienas – pilnīgi pretējas tām, ko aprakstīju sākumā.

Kopumā esmu ļoti priecīga, ka nolēmu uz Ziemassvētkiem doties mājās. Tagad jāatgriežas realitātē un jākoncentrējas uz eksāmeniem 9. un 16. Janvārī. Pirms tam gan man vēl pāris patīkamu brīžu – Tivoli pieredze ar Jonasu un jaunais gads. Bet par to jau manā nākamajā emuārā! Cheers! 

Pēc Ceļojuma

Melotu, ja teiktu, ka vispār nav bijis laika piesēsties un beidzot uzrakstīt, kā tad man iet. Ir bijis laika, un pat daudz laika, taču slinkums vienmēr ņēmis virsroku. Bet ne šodien. Šodien esmu nolēmusi saņemties un beidzot padalīties ar saviem mīļajiem, kā tad man ir gājis kopš atgriešanās no Bali.

Sākums bija pārst

eidzoši smags. Pirms tam it kā gribējās mājās, jo biju ļoti noilgojusies pēc Jonasa un arī Indonēzijas bezgaiss un karstums jau bija līdz kaklam, taču, kad ierados pelēkajā, aukstajā Kopenhāgenā, kur pēkšņi tiku iesviesta savā smagajā rutīnā, depresijas vilnis gāzās pāri visam. Palīdzēt nespēja nekas. Loģiski domājot viss it kā bija labi, tāpēc nekādi nespēju izskaidrot to drūmo garastāvokli, kas man sekoja ik uz soļa. Nespējot izdomāt, kas tam ir par cēloni un kā lai tiek no tā „melnā cauruma” ārā, biju tuvu izmisumam. Taču populārais teiciens „laiks dziedē visas brūces” ir rezultāts ļoti laimīgai, ar dzīvi apmierinātai Elīnai, kas esmu šobrīd.

Skola diemžēl atņem lielāko daļu mana laika un enerģijas (kā jau vienmēr), un to drusciņu, kas paliek pāri veltu darbam un Jonasam. Esmu mazliet dusmīga, ka nespēju atrast laiku draugiem, kamēr gandrīz katru dienu satiekos ar Jonasu, taču jāatzīst, ka viņš šīs satikšanās man ļoti atvieglo, jo parasti Jonas ir tas, kas brauc pie manis uz mājām vai nu pēc sava darba, vai pat vēl vēlāk, kad beidz spēlēt futbolu. Līdz ar to, man atliek gana laika mājas darbiem un citiem pienākumiem.

Jāatzīst, ka viens no lielākajiem pienākumiem, ko esmu uzņēmusies ir mana nākamā ceļojuma plānošana. Īsi pēc atgriešanās no Bali, nolēmām doties kaut kur kopā ar Jonasu. Sākumā teicu, ka vēlos kaut kur te pat Eiropā, jo tikko atgriezos no liela brauciena, taču galu galā, šī apņemšanās tika ignorēta un nākamā gada (2014) 16. Janvārī mēs dodamies uz Keniju. Tā kā man brīvlaiks starp pirmo un otro semestri būs laika periodā no 16. - 29. Janvārim, 2 nedēļas Kenijā skan kā ideāls sākums jaunam gadam un semestrim.

Jonasa pusbrāļa tētis ir kenijietis, un viņš šai zemē ir izveidojis bērnunamu. Tā kā vienmēr esmu gribējusi izmēģināt brīvprātīgo darbu Āfrikā, šī izklausījās kā perfekta iespēja. Pirms biļešu pirkšanas aizbraucām apciemot Pīteru (Jonasa pusbrāļa tēti) un viņa ģimeni. Viņi jau desmitiem gadu dzīvo Dānijā. Ļoti izglītota, jauka un interesanta ģimene. Nopļāpājām vairākas stundas un sapratām, ka mūs gaida viens vareni liels piedzīvojums. Tikai pēc biļešu iegādes, sāku skatīties dažādus safari piedāvājumus, un tad arī diemžēl aptvēru, cik traki esam iegrābušies. Viss ir ļoti dārgs. Tā kā bērnu namā taisāmies palikt tikai vienu nedēļas nogali, atlikušais ceļojums mums izmaksās veselu bagātību. Safari vien ir ap 500Ls no cilvēka. Taču atpakaļ ceļa nav, un cenas ir tādas kādas tās ir. Trakākais gan ir tas, ka atrast pareizās, izdevīgākās kompānijas, viesnīcas, un citus piedāvājumus prasa ļoti daudz laika, un Jonas nav īpaši apķērīgs uz plānošanu, kas nozīmē, ka viss smagums gulstas uz maniem pleciem. Tas mani ļoti sadusmo, taču tai pašā laikā, man patīk būt pie grožiem, un šaubos, vai spētu uzticēt ceļojuma plānošanu Jonasam. Bez visa tā, kas notiks Kenijā, ir daudz lietas, kas jāpaveic te pat Eiropā. Piemēram, vakcīnas. Vakar Jonas saņēma 2 vakcīnas – vienu pret A hepatītu un otru pret Dzelteno drudzi. Tas vien viņam izmaksāja pie 70Ls. Es savas vakcīnas saņemšu, kad būšu Latvijā. Redzēs, cik dārgi tas būs tur. Tāpat mums vēl paliek apdrošināšana, zāles pret malāriju, utt. Darbu un izmaksu ir daudz, taču es ļoti ceru un ticu, ka beigās tas viss būs bijis tā vērts.

Jonasam došanās uz Keniju ir ļoti liels piedzīvojums, jo viņa mamma un brālis turp ir devušies vairākkārt. Viņa mamma viena pati 17 gados tur devās uz vairākiem mēnešiem un pēc tam Kenija kļuva kā viņas otrās mājas, līdz ar to Jonas ir uzaudzis, klausoties daudzos jo daudzos varenos stāstos par šo piedzīvojumiem bagāto zemi. Pagājušajā nedēļas nogalē apciemojām Jonasa mammu viņa bērnības pilsētā Glumsø, līdz ar to arī es dabūju dzirdēt pāris ļoti interesantus un aizraujošus atmiņu stāstus. Katrā ziņā, esmu ļoti saviļņota un nevaru vien sagaidīt 16. Janvāra vakaru.

Taču atgriežoties pie pagājušās nedēļas nogales, varu teikt, ka esmu ļoti patīkami pārsteigta par vietu, no kuras nāk mans puisis un viņa kolosālā mamma. Nebiju gaidījusi, ka laiks paies tik patīkamā, jautrā un siltā atmosfērā. Jāatzīst gan, ka viņa mammai ir gadiem ilga bērnu dārza pedagoga pieredze, garantējot mums ļoti radošu vakaru. Pēc pusdienām, Jonasa uzdevums bija pārkrāsot vecās ziemassvētku figūriņas, ko viņš bija gatavojis, kad bija maziņš, bet mans uzdevums bija pagatavot adventes vainadziņu. Tā kā man ļoti patīk šāda veida aktivitātes, varēju tik vien kā nopriecāties, ka esam uz viena viļņa.

Adventes vainadziņš

Pirms došanās pie mammas, uzcepu vienīgo kūku, ko māku, jo kā saka – nevar jau ciemos doties ar tukšām rokām. Aizvedu viņai arī Latvijas Balzāmiņu, ko visi piedzērām pie pusdienām. Ar to mūsu „dzeršana” neapstājās, jo vakara gaitā iztukšojām 3 vīna pudeles, kas ļāva sarunām raisīties līmenī, kad vienam ar otru jācīnās, lai tiktu pie vārda. Ļoti patīkami pārsteidza fakts, ka ne brīdi Jonas ar mammu nesarunājās dāniski, ko es uztvēru kā lielu respektu. Līdz šim tā mums ir bijusi problēma, ka tad, kad Jonas ir ar dāņu draugiem, kolēģiem vai ģimenei, es jūtos mazliet izstumta, jo diemžēl dāņu valoda nav man tajā līmenī, lai iesaistītos jeb kādās diskusijās. Starp citu, mani dāņu valodas kursi ir atsākušies un par lielu pārsteigumu, esmu vienā klasē ar Telimenu. Kārtējo reizi visi ir kaut kādi ģēniji un man jājūtas mazliet neveikli, bet es cenšos, jo esmu apņēmusies savā pēdējā semestrī izrauties visiem priekšā. Jonas šai ziņā ir liels atbalsts, jo viņš man ļoti cenšas palīdzēt ar valodas iemācīšanos. Pirms dažām dienām, viņš man nedeva garšīgās konfektes, kamēr nebūšu izlasījusi viņam priekšā vismaz vienu avīzes rakstu (dāniski).

Taču turpinot ciemošanās stāstu...pēc aizraujošā vakara, sekoja nākamā diena, kad man tika izrādīta pilsēta. Ļoti maziņa, taču mīlīga pilsētiņa, kur viss ir „rokas attālumā”. Diemžēl pilsētiņa ir tik maziņa, ka cilvēkus uz ielas vispār neredzējām, lai gan tā bija svētdiena. Viss šķita izmiris. Arī laiks bija drūms un lietains, taču sūdzēties nepavisam nevaru, jo ļoti izbaudīju šo bezrūpīgo svētdienas dienu.

Nevainīgais sākums ar pāris "glāzēm" vīna

Kopumā par to nedēļas nogali varu teikt tikai labus vārdus, jo redzot to kāda ir Jonasa mamma, kāda ir vide, kurā viņš uzauga un kaut vai acīmredzamās lieliskās attiecības viņu starpā, man ļāva vēlreiz pārliecināties, cik ļoti man ar viņu ir nolaimējies. Protams, viss jau nav ideāli, un šķiet, ka viņa mammu diži ilgi nevarētu paciest. Viņa ir ļoti runātīga, atraktīva un tas, protams, vienā brīdī var piegriezties. Nepatika arī tas, ka viņa ļoti daudz smēķē, un vēl pietam iekštelpās. Dīvains šķita arī žests, ka sākumā, viņa mums abiem uzdāvināja ziemassvētku kalendārīti, taču pie manas dāvanas klāt nāca melnas zeķes un zeķubikses. Diezgan dīvaina dāvana, un es mazliet samulsu. Taču dīvainākais bija, kad otrā dienā viņa man jautāja, vai man nevajag krūšturus, ko viņa domā atdot second hand veikalam. Tas bija ļoti mulsinoši, taču pieklājību nācās mest pie malas un teikt kā ir – nē, nevajag gan!

Mana studiju grupa pilnīgi nost!

Tā man tāda viena no interesantākajām nedēļas nogalēm kopš atgriešanās no ceļojuma, jo gandrīz katras „brīvdienas” nākas strādāt. Ir bijušas pat vairākas tādas, kad vakarā eju uz klubu, nostrādāju 6 stundas un tad no rīta pa taisno uz hoteli strādāt 5 stundas. Tas ir briesmīgi un ļoti nesaudzīgi pašai sev, tāpēc centīšos sev ko tādu vairs nelikt pārciest. Šobrīd klubā ir pats saspringtākais gada moments, un garderobē mums jāstrādā ir pat trīs meitenēm. Taču, paldies, dievam nestrādāju katras brīvdienas, jo ne man tās stundas vairs ir tik ļoti vajadzīgas, ne arī man ir tik daudz laika, jo galu galā jāgatavojas eksāmeniem. Ar to gatavošanos gan ir kā ir. Kā jau iepriekš minēju esmu palikusi slinka un ja vien ir iespēja kaut kā no mācīšanās atkratīties, to arī daru. Piemēram, vienā sestdienā ļoti spontāni izlēmu iziet ar meitenēm patusēt. Vai pagājušo trešdien pievienoties klasesbiedriem uz ziemassvētku pusdienām. Līdz pēdējam brīdim domāju, ka neiešu, taču beigās aizgāju. Iespējams ne tas labākais lēmums, jo sanāca mazliet pāršaut pār strīpu un nākamā dienā cīnīties ar smagu smagajām paģirām. Trakākais, ka bija, jāiet uz skolu klausīties lekcijā, kur mums tika doti padomi un risinājumi izmēģinājuma eksāmenam. Pirmo lekciju es pat nebiju spējīga apmeklēt. Taču es nebiju tāda vienīgā. Daudzi vispār neatvilkās uz skolu. Iemesls nejaukajam nākamajam rītam varētu būt tāds, ka 2 stundas pirms vakariņām, satikos ar savu grupu uz pāris vīna glāzēm un pasēdēšanu. Beidzās tas ar vairākām vīna pudelēm, aliņiem un labu kondīciju pirms galvenais pasākums vispār bija sācies (tas mums visiem tā, ne man vienīgajai). Paldies dievam, Jonas mani savāca ap pusnakti, un lielu kaunu sev vēl nebiju nodarījusi. Vismaz ne klases priekšā...taču pa ceļam uz mājām gan. Jau otro reizi, kad eju ballēt, un satieku Jonasu pēc tam, viņam ir vesels šovs. Viss sākas ar to, ka man ir jāiedod nauda katram bomzim, turpinās ar to, ka man ir jāparunā ar katru garāmgājēju, un beidzas ar to, ka tas ir viss, ko es spēju atcerēties. Tā nu esmu nolēmusi, ka šitā nevar turpināt un man jau kārtējo reizi savā dzīvē ir jāapsver savs mērs, kad lietoju alkoholu.

Ļoti pa lielam tā man ir gājis pēdējos 2 mēnešus. Nākamnedēļ jānobeidz savs semestra projekts un ceturtdien jau lidoju uz Latviju. Esmu nolēmusi Latvijā palikt līdz 27. Decembrim, lai jauno gadu pavadītu Kopenhāgenā. Tā kā mans mīļais draugs Elinčiks šai laikā nebūs Latvijā, un mans mīļotais puika ir Kopenhāgenā, šāds solis likās ļoti loģisks. Plāni jaunajam gadam vēl nav, taču idejas gan. Bet par to jau visdrīzāk rakstīšu savā nākamajā blogā! Atā!

Mans Ceļojums: Singapūra - Bali

Singapūra

Tā kā uz Bali lidojām caur Singapūru, nolēmām, ka būtu vērts pāris dienas palikt šai unikālajā pilsētvalstī, kas ar savu neparastumu spilgti izceļas uz citu Āzijas valstu fona.

Tā kā dzīvoju Kopenhāgenā, sākām savu ceļojumu no šīs aukstās un lietainās valsts. Lidojām ar Finair, caur Helsinkiem, lai tālāk turpinātu garu un mokošu lidojumu uz Singapūru. Tikām apsēdinātas ļoti neērtās vietās, starp diviem svešiniekiem. Sēdējām pašā lidmašīnas vidū – tā, ka ne kājas var izstiept, ne uz tualeti, kādu nemodinot, aiziet.

Singapūrā ielidojām 14. Oktobrī, ap pulksten pieciem vakarā. Lai gan lēnām jau sāka satumst, karstais gaiss turpināja sutināt. Pamatā, visa ceļojuma laikā, temperatūras stabiņš nenoslīdēja zem 28 grādiem (pat naktī ne). Skan jau labi, taču kā cilvēkam no aukstās zemes, šis bezgaiss pēc nedēļas jau bija līdz kaklam.

Singapūra ir ļoti internacionāla, varētu teikt globālais Āzijas biznesa centrs, līdz ar to nav nekāds brīnums, ka angļu valoda ir šīs valsts otrā valoda. Visi uzraksti, paziņojumi bija lasāmi un dzirdami vairākās valodās, no kurām viena, protams, bija angļu. Jau pašā sākumā pārsteidza vietējo laipnība un izpalīdzība. Mums pašām neprasot, vairākkārt kāds pienāca klāt, jautājot, vai nevar kā palīdzēt. Vispirms tā bija kāda indiešu sieviete, kas aizveda mūs līdz autobusa pieturai. (Izlēmām ietaupīt naudu taksim, un tā vietā izbaudīt vietējo ikdienu.) Autobusā, cenšoties izzīlēt, kurā pieturā mums jākāpj ārā, sākām runāt ar britu vīrieti, kas ne tikai izskaidroja mūsu turpmāko ceļu, bet padalījās ar tūristam ļoti noderīgiem padomiem. Kad vīrietis izkāpa, viņa „vietu” ieņēma jauns puisis no Vācijas, kas ne tikai turpināja dot padomus, bet aizveda mūs līdz pat pašam galam, pa ceļam nomainot vilcienus, iegādājoties braukšanas talonus (līdzīgi kā mums e-talons), stiepjot mūsu koferus, utt. Visiem, kas pieteicās stiept mūsu koferi, tas izvērtās īstās mocībās, jo netīšām bijām saplēsušas kofera rokturi un viens ritenītis bija uz lūšanas robežas.

Pirmās divas dienas palikām hostelī, taču ļoti jaukā, tīrā un visnotaļ ieteicamā. Istabiņas bija pa divi, tāpēc divām dienām nebija itin nekādas vainas. Hostelī mūs sagaidīja ļoti jauks, izpalīdzīgs jauns homoseksuāls puisis, kas mums izrādīja visu apkārtni. Izrādās tur ir ļoti skaista terase, ar pasakainu skatu uz naksnīgo biznesa centru un mūsu trešās dienas viesnīcu – Marina Bay Sands. Katrā ziņā terase bija lieliska vieta brokastīm, kas mums par pārsteigumu bija iekļautas cenā. Brokastis gan nebija diži labas, varētu pat teikt – neēdamas, jo maize garšoja pēc papīra, un ābols pēc ziepēm.

Tā kā pirmajā dienā neko daudz nevarējām vairs paspēt, nolēmām izbaudīt krāšņo vakaru ar naksnīgu pastaigu. Šķiet, ka pastaigas laikā neaizvēru muti. Augstie debesskrāpji ne tikai cēlās gaisā, bet pat vārda tiešākajā nozīmē - vijās. Jutos kā arhitektūras brīnumu ielenkta. Un neaizmirsīsim gaismas, kas melnajā tumsā pilsētu izdaiļoja visā tās krāšņumā. Viennozīmīgi, Singapūra ir visskaistākā un acīm baudāmākā, tieši naktī.

Tā kā šai pilsētā bija plānots palikt tikai 3 dienas un viena jau bija pagājusi, izlēmām sekot ļoti saspringtam plānam, lai visu svarīgāko varētu apskatīt un izbaudīt. Tā nu uzlikām ļoti agru modinātāju, ko, protams, nogulējām pa kādām 4 stundām. Taču - liktenīgi, jo tieši kā cēlāmies, beidzās smagais, vairāku stundu ilgstošais lietus. Un kas tad tā būtu par baudu, ja jāstaigā apkārt pilnībā izmirkušām.

Izlēmām, ka vispirms jāapciemo China Town, Little India un tā saucamais arābu kvartāls, ko mums ieteica puisis no Vācijas. Godīgi sakot, pilnīgi zemē nosists laiks. Citi gan saka, ka viņiem ļoti patikuši šie „kulturālie” kvartāli, taču man tas viss izskatījās tieši tāpat kā Bangkokā, Sanfrancisko un kur nu vēl tās China Town ir. Netīrs, smirdīgs, pilns ar cilvēkiem, un nu tiešām – nekas baudāms. Varbūt iekš Little India tā saucamā arhitektūra bija ļoti interesanta, jo nekur citur nebiju redzējusi tik daudz mazu, krāsainu mājiņu un dekoratīvo elementu. Bet tai pat laikā -  Little India man no visām šīm vietām šķita visneomulīgākā, jo uz ielām praktiski var redzēt tikai vietējos vīriešus, kas uz Tevi skatās  caururbjošām un neķītrām acīm, brīžiem cenšoties uzrunāt un piedāvāt sazin ko. Dīvaini šķita, ka tik ļoti daudzi indiešu vīrieši staigāja, rociņās sadevušies. Likās esam ielenktas kaut kādā praida burzmā. Diemžēl neuzzināju iemeslu šim interesantajam žestam, taču kaut kā negribētos ticēt, ka viņi visi būtu homoseksuāļi.

Lai nu kā, visa diena tika izniekota šo kvartālu apskatei, briesmīga ēdiena ēšanai (varbūt vienkārši nenoveicās ar vietu), un nevajadzīgu mēslu iegādei. Kulminācija visam bija – nakts safari. Vācietis mums ieteica vienu tūrisma punktu, kur visas atrakcijas var iegādāties pa daudz lētāku cenu nekā, ja pirktu biļetes uz vietas. Nolēmām izmēģināt nakts safari un nākamajā dienā – izbraucienu ar kuģīti. Nakts safari bija salīdzinoši dārgs prieks, taču domājām, ka būs tā vērts. Pirmkārt, gandrīz nokavējām tikšanos, jo liktenīgi mans pulkstenis bija apstājies tieši pusstundu pirms tikšanās liekot domāt, ka mums vēl daudz laika. Kad to apjēdzām, laika vairs nebija, tāpēc skrējām kā pierē sistas uz vietu, ko tāpat līdz galam īsti nezinājām. Slapjām mugurām, vairākas minūtes pēc noteiktā laika, ļoti brīnumainā kārtā uzskrējām virsū ekskursijas vadītājam, kas gaidīja kavējošos busu. Kas par laimi!?

Ceļš līdz nakts safari ilga gandrīz stundu. Tas, ko šai vietā piedzīvojām, ir vārdos neaprakstāms cirks. Pilnīgs nesakars. Tu brauc ar vagoniņu pa šo parodijai līdzīgo safari, skaties uz zvēriem, ko gandrīz knapi vari redzēt, un jau pēc 10 minūtēm esi galā. Tad stāvi rindā uz dzīvnieku šovu, kas bija pilnīgā bērnudārza līmenī. Un tas ir viss – safari slēdzas ciet, un mums jau jādodas uz autobusi. Līdz ar to, šo aktivitāti tiešām neiesaku!

Kad beidzot bijām tikusās mājās, gājām gulēt, lai nākamo dienu varētu sākt ar jaunu jaudu. Trešā diena bija ļoti satraucoša, jo beidzot bija pienākusi kārta Marina Bay Sands. Tā ir viena no populārākajām pieczvaigžņu viesnīcām pasaulē, sava infinitive pool dēļ. Lai gan viena nakts kā minimums maksā 200Ls, tas ir tā vērts, ja maciņš atļauj. Ļoti iespaidīga pieredze.

Lai nu kā, tā kā mums vēl bija diezgan daudz laiks līdz čekošanai iekšā, nolēmām doties uz Orchard Road, kas ir viens no slavenākajiem iepirkšanās „kvartāliem” pilsētā. Garā, skaistā iela ir nosēta ar augstākās modes zīmoli - Prada, Guchi, Luis Vouitton, Dior, Ermenegildo Zegna un daudziem, daudziem citiem. Un tie ir veikali piecos stāvos, nevis maza stūra bodīte uz Brīvības ielas. Lai nu kā, iespaidīgā skata dēļ vien ir iesakāms. Bez iepirkšanās centriem, ielas vienā galā var uzmest aci un notecināt siekalu uz iespaidīgajām pieczvaigžņu viesnīcām. Tiešām iesaku „apciemot” šo ielu, jo tieši šeit var sajust to Singapūru, ko apbrīno un cildina mēdijos un ceļojumu žurnālos. Tieši biznesa centrā un šeit, es sajutos kā pirmajā apgabalā no grāmatas „Bada spēles”. Visur kameras un uzraksti ar neprātīgiem sodiem par, piemēram, neatļautu smēķēšanu un tīšprātu piesārņošanu. Zinājāt, ka Singapūrā ir aizliegts ievest košļenes? Tā pat arī tās nav iespējams nekur nopirkt. Iemesls tam ir pavisam vienkāršs – ar šo aizliegumu atbildīgās autoritātes novērš iespējamību, ka kāds ar savu gumiju varētu aizlīmēt kameru.

Kad beidzām savu ekskursiju, devāmies uz mūsu jauno „mājvietu”. Kad atvēru durvis uz mūsu numuriņu, kas atradās 37. stāvā, man aizrāvās elpa. Viss bija tik elegants un iespaidīgs. Visa galējā siena bija no stikla, un skats vērās uz Bay dārziem, kur vakaros var vērot lāzeršovu (kas gan nešķita īpaši iespaidīgs). Bet skats pats par sevi bija elpu aizraujošs. Viss bija lielisks. Taču ilgi par numuriņu nejūsmojām, jo galvenais bija ātrāk tikt uz baseinu. Kad nonācām uz jumta terases ar pasaules slaveno peldbaseinu acu priekšā, biju vienkārši ekstāzē. Tik kolosāla pieredze. Mums arī ļoti noveicās ar laikapstākļiem, jo biezo mākoņu vietā, pirmo reizi diena bija pilnībā saulaina. Protams, līdz pat tumsai nodzīvojāmies pa jumta terasi.

Vakarā devāmies izbraucienā ar kuģīti. Šo aktivitāti rekomendēju, jo naksnīgā Singapūra nekad nevar būt pa daudz. Kuģītī varēja klausīties stāstos par galvenajiem objektiem, kam braucām garām un vēsturiskos faktos par pilsētu kopumā.

Kad atgriezāmies viesnīcā, nolēmām doties uz terases ballīti, kas diemžēl izvērtās smagā vilšanās. Sky Bar bija piebāzts ar jauniešiem, kas šķita nepilngadīgi. Iespējams, citā publikā un lielākā kompānijā šī ballīte būtu baudāmāka. Jāuzsver arī fakts, ka dzērienu cenas bija astronomiskas. Šķiet viens kokteilis maksāja pie 20Ls.

Nākamo rītu, protams, sākām agri un ar peldi dievišķīgajā baseinā. Atpūtāmies uz visiem 100%, ik pa laikam baudot, kādu atveldzinošu kokteili. Kolosāls un bezrūpīgi aizvadīts rīts. Kad izrakstījāmies no numuriņa, mums vēl bija palikušas pāris stundas līdz lidostai, tāpēc nolēmām apskatīt slaveno Marina Bay dārzu. Noteikti iesaku. Ļoti skaista un iespaidīga vieta.

Tā nu mūsu 3 dienas Singapūrā bija paskrējušas, un šķiet, ka neskatoties uz īso laiku, mums izdevās redzētu un izbaudīt ļoti daudz. Pilsēta nav īpaši lēta, un ir jārēķinās ar augstām cenām, taču pēc mūsu pieredzes, ja iegulda laiku, informācijas un teiksim viesnīcu piedāvājumu meklēšanā, tad iztērētās summas ir pat ļoti saprātīgas.

Lai nu kā, mūsu ceļojums ar Singapūru viss nebeidzās, drīzāk tikai sākās, jo tai pašā dienā, lai gan ar pamatīgu nokavēšanos, ieradāmies Indonēzijā, jebšu Bali. 

Bali

17. oktobris

Ierašanās Bali nebija no tām tīkamajām pieredzēm. Pirmkārt, tā jau nokavējušās lidmašīnas dēļ un, otrkārt, bezgalīgi garās rindas uz vīzu dēļ. Jāatzīst gan, ka vairāk kā stundu ilgo stāvēšanu mazliet jautrāku padarīja skatīšanās uz vietējiem sargiem, kur viens bija uzņēmies lielā rindas kārtotāja amatu, kamēr otrs izskatījās pēc sabijušos jauniņā, kas kamēr „boss” neskatās, sāk kaut ko kārtot uz savu galvu. Godīgi sakot, nevienam no viņiem nekas jēdzīgs nesanāca, jo ja vienā brīdī stāvējām pirms vieniem cilvēkiem, tad nākamajā jau tikām noliktas viņiem priekšā, un tā visu laiku uz riņķi.

Lai gan viesnīcā ieradāmies pēc pusnakts, nolēmām apskatīt apkārtni. Mēs dzīvojām Kuta Beach, kas ir iesakāma tiem, kuri tuvumā vēlās kombināciju ar pludmali, veikaliem un ballīti. Jāatzīst gan, ka šis ir arī viens no tūristu piesātinātākajiem Bali reģioniem. Taču mums bija ļoti noveicies ar hoteli (Grand Istana Rama), kurā palikām. Dzīvojām kā princeses, jo hotelis atradās pie paša okeāna. Ļoti viesmīlīgs stafs. Viss tīrs un kārtīgs. Katru dienu mēs varējām piedalīties dažādās aktivitātēs, kā, piemēram, pamērīt viņu tradicionālos kostīmus, veidot tradicionālos puķu rotājumus, piedalīties kulinārijas klasē vai vietējo deju nodarbībā. Katru vakaru restorānā spēlēja kāda no vietējām grupām. Pirmajā vakarā tā bija īsta rock grupa, kur mūziķi spēlēja pasaules slavenos roka hitus. Baigi labi! Kad piebeidzām savas naksniņas un noskatījāmies koncertu, ap vieniem ieradāmies masāžas salonā. Sākumā gan minstinājāmies ar iešanu iekšā, jo lai gan bija ļoti vēls, šis salons bija pilns. Pilns ar vīriešiem. Visi masieri puiši, visi masējamie – lieli, resni, spalvaini veči. Taču pēdu masāžu ļoti gribējās, tāpēc nolēmām tomēr par labu šai vietai. Man par laimi trāpījās nu ļoti simpātisks un jauks puisēns. Kad uz viņa jautājumu par manu vārdu, atbildēju ar pretjautājumu, sākās lielā jautrība, jo visi apkārtējie sāka ūjināt. Sākām runāties, un ik pa laikam tikai kāds iejaucas ar kādu dzēlīgu piezīmi. Katrā ziņā beigās sarunā bija iesaistīts viss masāžas salons. Viens puisis pat bija tik iekarsis, ka, kamēr runāja, uz pāris minūtēm bija atstājis veco onku bez masiera. Bijām izsmējušās līdz asarām un bez visa tā vēl samācījušās runāt indonēziski. Pieredze bija jautra, taču šai salonā vairs nekad neatgriezāmies, jo lielās žestikulēšanas dēļ, neko daudz no masāžas nedabūjām.

18. oktobris

Nākamo dienu pavadījām, laiskojoties pie baseina. Ievērojām, ka lielākā daļa tūristu sastāv no austrāļiem un krieviem. Lai kur mēs ietu, pat muti neatvērušas, mūs sveicina ar „dobriģeņ”. Ļoti kaitinoši, taču sen jau ne - pārsteidzoši. Arī mūsu viesnīcā lielākā daļa bija šo tautību pārstāvji. Taču jāsaka atklāti, ka mūsu „kaimiņi” bija ļoti krāsaina grupa. Gan veci pārīši, gan jaunu draudzeņu vai džeku bariņš, ģimenes, utt., līdz ar to, mums vesels teātris.

Tai pašā dienā, apskatot apkārtni gaismā atradām jaunu masāžas salonu (tuvu mūsu viesnīcai), kur ātri vien sapratām, ka būsim patstāvīgās klientes. Ļoti tīrs, un kārtīgs saloniņš ar fantastiskām masierītēm. Uz tās pašas ieliņas kļuvām par patstāvīgajām klientēm vēl vienā vietā. Vakarā pēc masāžas nolēmām iegriezties sulu bodītē, kur tante vārdā Ruta, spieda sulas no svaigiem eksotiskiem augļiem. Lai gan bodīte bija ļoti maziņa, un ne īpaši pievilcīga, sulas bija fantastiskas. Un tantuks – uh, mūsu labākā draudzene! Tik runātīga, atraktīva, draudzīga un dāsna. Sulu tante noteikti kļuva par mūsu draudzenīti numur viens. Liktenīgā kārtā, viņas sulu bodītē, tai pašā dienā satikām John, kas kļuva par mūsu draudziņu numur 1. Tā kā ļoti gribējām izmēģināt sērfošanu un visas privātās kompānijas prasīja nenormālas summas, ļoti nopriecājāmies par viņa piedāvājumu mūs mācīt sērfot par nieka 10Ls/2h. John atstāja iespaidu kā ļoti labs, nosvērts un zinošs skolotājs, tāpēc piekritām nākamajā dienā doties uz „nodarbību”.

Lai gan piekritām nākamā dienā doties lielajos viļņos, izlēmām, ka nu ir pienācis laiks ievērtēt slaveno ballīšu ielu. Nolēmām neņemt ne taksi, ne mokiku un tā vietā doties kājām pa mūsu jau „iestaigāto” taciņu – garām masierēm, garām sulu tantei un tik uz priekšu. Iepriekš piemiru piebilst, ka šī ieliņa ir ļoti bīstama, jo tā ir ļoti šaura, ļoti tumša un bez gājēju ietves. Protams, lai gan ietves nav, gājēji tā pat drasē, un ne tikai gājēji. Arī mokiki, takši, mašīnas, utt. Pa dienu jau spalvas ceļas stāvus, tad naktī tas viss ir vēl „jautrāk”.

Kad nonācām uz ballīšu ielas, mūzika skanēja no visām malām, iekšā saucēji strādāja uz pilnu jaudu un ielas bija pilnas ar ballēties gribošiem tūristiem, pārsvarā seksīgiem, uzkačātiem čaļiem.

Kad nonācām vienā no klubiem, sākām draudzīgu sarunu ar apsargu. Viņš mums bija tā pieķēries, ka sāka vadāt „ekskursijā” pa milzīgo kluba teritoriju, atklājot vietas, ko pašas nekad nebūtu atradušas. Sākumā viņš mūs uzveda stāvu augstāk, kur piedāvāja ballīti turpināt putās. Tā kā tas mūs neinteresēja, viņš mūs uzveda vēl augstāk, kur mute vienkārši atkrita. Nebija nemaz vēl tik vēls, bet šī mistiskā kluba pēdējā stāvā bija tik daudz cilvēku, tik laba mūzika, ka tā kļuva par mūsu numur 3 apmeklētāko vietu Bali (pēc masāžas un sulu tantes).

19. oktobris

Protams, rīts bija ļoti smags, taču sērfot tā pat aizgājām. Kārtējo reizi mums ļoti noveicās, jo John sērfošanas „nometne” atradās tieši vietā, kur mēs ienākam pludmalē no mūsu viesnīcas. Visiem sērfot gribētājiem, kas grib ietaupīt, iesaku izmantot šo vietējo puiku apmācīšanu. Viņu darba devējiem tā pat ir licenzēs, dēļi, kostīmi, utt. Ja normāli viņi prasa ap 10Ls pa 2h, tad kompānijas prasa pie 40Ls. Pluss, otrais variants parasti ir lielās grupās.

Teikšu tā, sērfot nemaz nav tik viegli, taču tā kā esmu sportiska meitene, reizes, kad man izdevās piecelties bija vērtas visu to smago kritienu. Diemžēl Kutas pludmalē ir daudz par daudz cilvēku, visu šo pasākumu padarot mazliet bīstamu un nervu kutinošu. Viļņi arī tik lieli un smagi, ka brīžam šķita – viss, pēdējā stundiņa ir klāt. Kad ķepurojos zem ūdens, ar smago dēli pie kājas, sajūtas bija kā tādā filmā par cunami. Iespaidīgi.

Lai nu kā, viss pieredzētais bija interesants sarunu temats ar sulu tanti. Vispār tur vesala melodrāma, jo sulu tantei ļoti patīk John, un John it kā patīk sulu tante, taču izrādās, ka indonēzieši ļoti tiecas satikt kādu no Eiropas, lai kādu dienu varētu izrauties no lielās nabadzības. Oi, un nabadzība tur tiešām ir liela. Iedomājieties, tie masieri strādā no agra rīta, līdz vēlam vakaram – 6 dienas nedēļā, un pelna 1$ pa klientu. Tā kā strādājošie tur nemaksā nekādus nodokļus, pensiju viņiem nav. Tā iemesla dēļ, viņiem ir tik daudz bērnu, jo tas ir vienīgais veids kā izdzīvot vecumdienās. Nedod Dievs, cilvēkam ir jādodas uz slimnīcu, jo ārstēšanās slimnīcā esot ļoti dārga. Cik es sapratu, Indonēzijā ir ļoti augsts korupcijas līmenis un parastie iedzīvotāji tur jūtas kā mazi, niecīgi, nevienam nevajadzīgi putekļi.

20. oktobris

Šī diena sākās ar lielām sāpēm un jaunatklātiem zilumiem visās vietās. Taču neskatoties uz to izlēmām doties viesnīcas piedāvātajā (par brīvu) izbraucienā ar banāna laivu. Liela, liela kļūda. Tā bija briesmīga pieredze, jo, protams, mūsu banāns tika apgāzts 3 reizes, Baibai tā izmežģot celi, ka vēl pēc 2 mēnešiem ir jādzīvo ar šo problēmu un jāstaigā pie dakteriem. Nemaz nerunājot par to briesmīgo baiļu sajūtu, kad esi ūdenī un visapkārt redzi motorlaivas, ūdens močus un citus mošķus drāžamies uz visām pusēm. Nekad vairs uz ko tādu neparakstītos. Taču izmežģītais celis un sāpošās maliņas mūs neatturēja no sērfošanas klases. Esot ūdenī jau, neko nejūt, trakākais ir, kad tiec ārā. Sākums kā jau vienmēr ļoti grūts, jo paiet laiks, līdz pierodi pie briesmīgi sāļā ūdens, kas nepārtraukti sit tavu ķermeni, liekot apsvērt domu, vai gadījumā mums nav kaut kādas mazohisma novirzes.

21. oktobris

Šoreiz nolēmām paņemt pārtraukumu sportiskajās aktivitātēs un tā vietā pabraukāt apkārt pa salu. Galu galā, Baiba bija puskliba un knapi vilkās uz priekšu. Izrādās, John var piestrādāt arī kā „ekskursiju vadītājs”, jebšu precīzāk – līdzbraucējs. Viņš sarunāja vienu savu draugu, kas mūs visu dienu vadāja, kur nu mēs vien gribam (samaksājām aptuveni 25Ls).

Sākumā atmosfēra bija mazliet neērta, jo mēs bijām divas un viņi bija divi, un kad jaunais draudziņš sāka jautāt vai neesam ieinteresētas vakarā doties uz kaut kādu tur restorānu okeāna krastā, kas ir nu ļoti romantisks un apskates vērts, nācās domāt kā nu izlocīties, lai neaizskartu viņu jūtas un jau pašā sākumā nesabojātu atmosfēru pilnībā. Jāatzīst, ka man īpaši nepatika tas, ka viņi visur mums vilkās līdzi, bet atkal no otras puses – mums bija personīgie fotogrāfi. Un brīžiem mašīnā mums pavērsās ļoti interesantas sarunas par vietējo ikdienu. Piemēram, to, ka lai gan narkotikas Bali ir aizliegtas, „maģiskās sēnes” ir legālas. Gandrīz jau piekritām kādu dienu izmēģināt tās ar John, bet kaut kā beigās nesanāca. Baigi dārgi viens „kokteilis” maksāja. Kaut kur pie 20Ls.

Ekskursiju sākām ar vietējā teātra apmeklējumu, jebšu Bali tradicionālajām dejām. Ļoti jauka un iesakāma pieredze. Nākamā pietura bija sudraba darītava, kas mums šķita ļoti garlaicīga vieta. Tā nu tur mēs tik ātri izskrējām cauri un devāmies uz nākamo vietu – rīsu audzētavu, kur mums pavērās pasakaina ainava. Kad bijām izstaigājušas rīsu laukus, devāmies pusdienās, kur mums pavērās burvīgs skats ar vulkānu. Jutos kā septītajās debesīs. Pēc pusdienām turpinājām ceļu, un nākamā pietura bija kafijas audzētava, kur sastapām slaveno luvaku, kas ir dzīvnieciņš, no kura fekālijām brūvē Bali tradicionālo kafiju. Sapirkāmies daudz dažādu tradicionālo labumu, atstājot ļoti daudz naudas. Vēlāk to diezgan nožēlojām, jo tos pašus labumus varējām atrast uz savas tirdzniecības ielas.

Pārguruši, un garās dienas nomocīti, sākām ceļu mājās, piestājot vēl pie it kā slavenā lielā tirgus. Puiši bija pilnīgi nost, taču viņiem nekas cits neatlika, kā vien doties, kur „princeses” grib. Šoreiz gan ieraugot tirgu un saprotot, ka tā ir kārtējā mēslu paradīze, ātri vien piekritām turpināt ceļu mājup.

Mājās nonācām vakarā, taču ierastā rutīna – sulu tante un masāža neizpalika. Šoreiz izlēmām izmēģināt akmens masāžu, taču man nepatika. Daudz labāk es izvēlos 1.5h garu, relaksējošu masāžu. Smieklīgi, ka pie sulu tantes satikām John, līdz ar to mums vakars izvērtās lielā runāšanā. Ceļš mājup sabojāja visu vakara noskaņu, jo ievērojām, ka uz mūsu „iemīļotās” ielas skraida žurkas. Atliek tik vien kā nokoncentrēt skatu uz ielas malām, un redzēsi vienu žurku pēc otras. Fui, kā man riebjas žurkas!

22. oktobris

Rītu sākām ar sērfošanu, taču ierasto pozitīvo emociju vietā, bijām pilnīgi nokautas. Lieki piebilst, ka šī bija pēdējā reize, kad sērfojām. Visas maliņas bija sāpēs, zilumi bija ne tikai uz kājām, bet man pat uz pieres, āda noberzta, un Baibai pilnībā saules nodedzis dibens. Kaut kā galīgi neizklausās pēc atvaļinājuma!

Atlikušo dienu nolēmām pavadīt pludmalē (pārmaiņas pēc). Pludmalē piedzīvojām ļoti īpatnēju lietu. Pēkšņi ap pulkstenis trijiem tā bija pilna ar vietējiem musulmaņu bērniem (skolniekiem), kas viens pēc otra, skolas nolūkos, baltajiem tūristiem lūdza vai nevar nofotografēties. Man pat tika jautātas intervijas, kur atbildes nešķita, ka kādam interesētu. Lai nu kā, jutos ļoti neērti esot savā mini bikini blakus šīm mazajām, lakatos satītajām meitenēm. Smieklīgi, ka puiši nekad nenāca bildēs – viņi bija fotogrāfi.

23. oktobris

Šoreiz visu dienu pavadījām pie baseina, kur ūdens bija vismaz pa pāris grādiem dzestrāks nekā okeānā. Taču godīgi sakot, karstums brīžiem galināja nost, un vienīgais veids, kā atvēsināties, bija istabiņā pie kondicioniera.

Dienu nobeidzu ar jaunu mazohisma metodi. Nolēmu, ka gribu, sapīt bizītes. Tā kā mūsu masāžas saloniņš piedāvā arī šādu iespēju, piekritu to darīt tur. Meitenes solīja, ka tas neaizņems vairāk kā 2 stundas, taču pēc 2 stundām man pat pusgalva nebija gatava. Beigās tas izvērtās 5 stundu garā, mokošā sēdēšanā ne tikai man, bet arī divām meitenēm, kas pina bizes un citām darbiniecēm, kas bija iesprūdušas darbā uz vēl vienu ekstra stundu. Lai nu kā, rezultāts bija tā vērts un nākamā reizē es tomēr paņemtu kādu lasāmvielu vai citu izklaidējošu materiālu.

24. oktobris

Tūristu diena numur 2. Izlēmām, ka jābrauc vēl vienā ekskursijā. Šoreiz gan John gribēja nesmuki izdarīt, un piesaistīt mūsu mazajai „grupiņai” vēl divas sievietes. Protams, teicām kategorisku nē, jo galu galā, vienīgais iemesls, kāpēc braucam ar viņiem, bija tāds, ka negribējām uz nevienu nekur gaidīt. Taču, John savu rīcību ātri vien laboja, un otras divas sievietes atšuva!

Taču karma mums drīz vien atspēlējās, jo beigās izrādījās, ka 24. oktobris ir hindu nacionālā svētku diena, tāpēc ielas bija pilnas cilvēku, mašīnu, mokiku, utt. John dabūja vēl vienu mīnusu mūsu acīs, jo viņš jau nu varēja iedomāties, kāda būs situācija uz ceļiem. Mēs stundām dabūjām sēdēt sastrēgumos, beigās pa visu dienu redzot tikai 2 tempļus. Atļaušos piebilst, garlaicīgus, ne ar ko īpaši piesaistošus. Vieta izskatījās pēc Dreiliņiem. Vienīgais interesantais, mazliet šokējošais un savā veidā perversais kulturālais atklājums – zīmes pie tempļiem, kas stingri aizliedz ieeju sievietēm, kurām tajā brīdī ir mēnešreizes.

Diena noslēdzās restorānā, kur mums vajadzēja redzēt skaisto saulrietu, taču mēs, protams, tikām nosēdinātas vietā, kur saulrietu var redzēt tikai priekšējo ķīniešu i-pados. Restorāns bija diezgan lēta paskata, taču pirmo reizi manā dzīvē pie mūsu galdiņa pienāca muzikanti, kas spēlēja tikai mums. Sajutāmies mazliet kā tāds lesbiešu pāris. Protams, tā viņi gāja pie katra galdiņa, cerot uz pāris kapeikām. Būtu jau iedevušas, taču sapratām, cik šausmīgi daudz naudas visu laiku atstājam dzeramnaudās visām masierēm, viesmīļiem, frizieriem, utt., jo katram vienmēr atradās kāds sirdi plosošs dzīvesstāsts, ka tā vien šķita, ka tā būtu īstākā necilvēcība neiedot to naudu.

Savu neizdevušos dienu aizgājām „nosvinēt” klubiņā. Mums tik labi gāja, ka arī nākamo vakaru nobalējām. Viens par otru labāks un trakāks. Ballītes Kutas Beach noteikti ir vērts ievērtēt, it īpaši tiem, kam patīk mazliet atlaist.

Savas pēdējās dienas pavadījām zvilnējot pie baseina un baudot sauli. Vienu vakaru mums ļoti noveicās, jo tieši mūsu pludmalē tika rīkots milzīgs sponsoru pasākums vietējiem. Spēlēja grupas, un visdažādākie Indonēzijas sporta brendi pārdeva savas preces (ļoti kvalitatīvas) ar milzīgām atlaidēm. Arī mēs sapirkāmies pāris pat ļoti stilīgas lietiņas par vārda tiešākajā nozīmē – kapeikām. Taču pieredze pati par sevi nebija no tām patīkamākajām, jo lai gan bija vakars, ārā bija ap 30 grādiem, un milzīgo masu un prožektoru dēļ – vispār nebija gaisa. Tā nu es svīdu tik traki, kā nekad dzīvē nebiju svīdusi (pat pirtī ne). Vietējiem, protams, skats šķita ļoti uzjautrinošs, jo es izskatījos tā kā gatava uz miršanu.

27. oktobris

Tā kā lidmašīna atgāja tikai vakarā, visu dienu pavadījām pēdējās naudas tērēšanā. Šī ceļojuma laikā sapratām, ka nav vērts to izsviest lētos ķīniešu sūdos, tāpēc izmantojām iespēju par saprātīgām un pat ļoti draudzīgām cenām iepirkties labos zīmola veikalos, kas tajā apkārtnē bija pat ļoti daudz.

Jā, kopumā ceļojums bija fantastisks, taču īpaši nebēdāju par braukšanu mājās, jo lai gan mīlu vasaru un siltu laiku, tas karstums un bezgaiss man bija jau līdz kaklam. 2 nedēļas ir vairāk nekā pietiekoši.