Atkal Vieni Paši

Jā, atkal esam tikai divi vien ar Uģīti! Man ir tāda morālā depresija, ka nevar pat aprakstīt. Pareizāk sakot, man bija morālā depresija, tagad jau ir labāk...bet vēl joprojām acīs sariešas asaras brīžos, kad ārā redzu spīdam saulīti, iedomājoties, ka tagad varētu ar mammīti iet pastaigāties; kad kārtojot mazgāšanas veļu, ko mamma bija vilkusi, sajūtu viņas smaržu; kad ieslidinu savas kājas mammas čībiņās, utt. Dīvainākais, ka tad, kad braucu prom uz Dāniju, vai pat uz ASV, man nebija TIK skumji atvadīties, kā tagad, kad mamma brauca atpakaļ uz Latviju. Iespējams tas tāpēc, ka tagad viņa brauca prom no manis, pretēji 2 iepriekšējām reizēm. Cenšos sevi mierināt ar faktu, ka ir palikuši nepilni 2 mēneši līdz Ziemassvētku brīvlaikam, kad plānoju doties mājās un satikt arī visu pārējo ģimeni. Tik ļoti ļoti ilgojos pēc visiem!


Atkal tikai mēs divi.

Labi, beidzot šo garo ievadu, jāsāk stāstīt par to, kas noticis pēdējās 2 dienas. Tātad, vakar pienāca tas skumjais brīdis, kad mamma un māsa brauca mājās. Diena bija ļoti saulaina un perfekta, lai izstaigātu pilsētiņu, kurā atrodas mana skola. Izstaigājām lielveikalus, bibliotēku, mazos stūra veikaliņus, parkus, utt. Negribējās sēdēt mājās, jo Vaļera tur gatavojās sava sīkā dzimšanas dienai. Tas bija vēl viens smagums man uz sirds, jo, kad mamma aizbrauca gribēju atpūsties, nomierināties nevis piedalīties kaut kāda maza, izlutināta krieveļa jubilējā. Beigās gan tā jubileja izvērtās tīri normāla, jo bija atnākuši arī Agnese ar Maksimu, Maksima māsa ar vīru un Taņas ģimene. Lai gan visi runāja krieviski, ik pa laikam arī es iesaistījos sarunās un manis dēļ tie, kas mācēja - runāja angliski. Pietam, visi klātesošie oriģināli nāca no Latvijas - VISI, izņemot Vaļeru un viņa bijušo sievu. Taču kā jau krievi, nemācēja latviešu valodu. Labi, dievs ar viņiem...labākais visā bija tas, ka visas 3 ģimenes iesaistījās sarunā par darba atrašanu priekš manis. Tas mani mazliet uzmundrināja, jo katram bija kaut kas prātā un cerams tuvākā laikā arī tā lieta noskaidrosies :)

Ar manu mīļo mammīti

Vakariņas gāja diezgan labi, jo bija sataisīts viss kaut kas garšīgs un vēl tagad mums ledusskapis ir pilns. Smieklīgākais bija tas, ka visi ļoti aktīvi kaut ko tērzēja, bet Vaļera gandrīz vispār neatvēra muti. Sēdēja kluss kā pelīte un stūma iekšā kartupeļus. Vienīgais, kad kaut ko no viņa dzirdēju, bija dusmu izšņākšana uz sīko, kad viņš neuzvedās. Reāli nesaprotu, kā var tik ļoti izlaist bērnu. Okay, that's not my business. Vienīgais par ko vēl gribēju iepīkstēties ir Vaļera bijusī sieva. Tā sieviete ir vienkārši unikāli briesmīga. Mēs jau ar mammu šokējāmies, ka vienmēr, kad viņu redzējām, viņa bija treniņbiksēs un smejoties vēl domājām, kādas krāsas trenuškas šai būs uz dēla dzimšanas dienu. Un, mammu, zini ko!? Viņa tiešām bija pelēkās trenuškās ar sarkanu svītru, kas bija pieskaņotas sarkanajam džemperim. Visai tai "gaumei" pāri vienmēr ir dusmīga, uzpūtusies seja ar asu žurkas degunteli gaisā. Neesmu nekas viņu redzējusi smaidam, bet gan vienmēr uzpūušos un it kā apvainojušos uz visu pasauli! Ai!

Kad visi viesi bija aizgājuši, gribējām Vaļeram palīdzēt visu novēkt, bet viņš teicās visu izdarām pats. Nu okay, labi, ka tā, jo biju drausmīgi pārgurusi. Vispār, es pat nezinu, ko par to Vaļeru domāt. Viņš ir tāds dīvains cilvēks, jo beiži rodas sajūta, ka viņš dzīvo pilnīgi citā pasaulē. Viņš katru reizi runā kaut ko citu, kaut ko sola, aizmirst, utt. Smieklīgākais, ka kādas 3 reizes bijām viņam teikuši, ka mana mamma brauks ciemos, bet brīdī, kad mamma atvadījās, šis tāds izmeta - es domāju, ka jūs esat Elīnas māsa :D Nē, nu okay, varbūt tas bija pēdējais koķetiens, bet tikuntā...smieklīgi!

Labi, tagad jāsāk domāt, kā lai atgriežas rutīnā, kā lai atrod darbu, utt. Ārā spīd saulīte, tāpēc abi ar Uģi domājam iziet pastaigāties. Veļas kalni arī jau būs izmazgāti un istaba +/- savākta!
Atā! Bučas!