Kapeikas Pisējas

Mans iepriekšējais ieraksts bija uz diezgan pozitīvas nots, tāpēc gribētos to saglabāt arī turpmākajos rakstos. Vispār cenšos tagad uz dzīvi skatīties daudz gaišāk. Esmu sapratusi, ka apkārt ir pietiekami daudz ļaunuma un negatīvisma, lai ļautu tam ienākt arī sevī. Nav jēgas ar to cīnīties, jo tā pat agrāk vai vēlāk tas uzvarētu...vislabākais ir to ignorēt. Lai gan es ļoti cenšos, un man arī diezgan labi sanāk, tāpat ir reizes, kad gribas kliegt agoniskās dusmās. Šodien par iemeslu tam ir Vaļera, jo liekas, ka viņš atkal ir norāvies no ķēdes un sācis dzert. Tas padara mani traku, jo izejot no istabas degunā sitas alkohola smaka, un apkārt valda viens vienīgs bardaks. Man ir slikti ieiet virtuvē, kur visur stāv netīri trauki. Mēs jau ar Uģi no rīt nodomājām, ka nu var jau nomazgāt vienu šķīvi, bet ne jau sākt vākt šitādus mēslus. Priekš kam? Lai viņš sāk vēl domāt, ka tas ir normāli? Nu nē...pietam, tā dzeršana nav tikai šodien. Arī vakar, aizvakar un vēl kaut kad šajās dienās, Uģis esot jutis, ka no viņa nes. Labi, nav ko vairs veltīt šim stāstam uzmanības...man vienkārši gribējās kaut kur izlikt dusmas.

Ejot tusēt, jāiekāpj krutajā!

Tagad mazliet jāpadalās ar piedzīvojumiem, kas norisinājās iepriekšējā nedēļas nogalē. Tā kā daži no notikumiem ir īpaši traki un domāti aizmirstībai, šeit viņi neparādīsies. Tas ir pēc manu sabiedroto - Uģa un Neldas - lūguma. 

Piektdien vakarā pie manis atbrauca Nelda. Tā kā viņa pie manis ciemojās pirmo reizi, ceļš līdz manīm bija mazliet sarežģīts. Taču galu galā viss notika gludi un drīz vien jau sēdējām manā lielajā istabā un čilojām, ēdot vīnogas un dzerot moku ar pienu. Pēc 22:00 ieradās Uģis ar vīna pudeli rokās, lai pēc aptuveni pusotras stundas varētu doties uz centru patusēt. Pirmā mūsu pietura bija Kristiānija. Teiksim tas tāpēc, ka Nelda gribēja apskatīt šo jauko tūristu vietu. Hi hi...

Latviešu Bārā

Pēc tam devāmies uz centru, kur satikām Edgaru ar brāli (Uģa darba kolēģi), lai ietu tālāk tusēt kopā. Pie tam tam brālim bija dzimšanas diena, kuras sakarā viņš mums uzsauca garšīgus kokteiļus. Mēs ar Neldu paņēmām katra pa vienai Pina Colada....mmmm. Taču vieta gan bija tizla, jo nācās ilgi gaidīt, bārmenis kaut kāds galīgs lunis, jo knapi iedzēruši pirmo malku, jau dzirdam, ka pēc 10 minūtēm šo vietu slēgs. Nu camoon bitch!?
Lai nu kā...vakars sāka uzņemt apgriezienus, jo nākamā vieta bija kāds bārs, kur aiz letes strādāja tikai latviešu meitenes. Arī vairāki apmeklētāji bija latvieši, tāpēc tas bārs kaut kā iemantojis nosaukumu - "latviešu bārs". Man tā vieta no sākuma galīgi nepatika, jo iekšā nevarēja normāli paelpot sapīpēto, pārbāzto un diezgan šauro telpu dēļ, taču vēlāk šādas lietas vairs nepamanīju :D
Dzērām, dzērām, dzērām....no bārmenes visam pa vidu vēl dabūjām mentoliskas garšas šotu un no kaut kāda ruda buratīno kokčiku ar nosaukumu "White Russian"...garšīgs! Kad pulkstenis jau rādīja seši no rīta, sapratu, ka jāiet mājās, taču Uģi nekādi nevarēju pielauzt nākt ar mums. Es lūdzos, vilku, bet nekā...viņam vajadzēja palikt ar saviem drauģeļiem. Man jau būtu vienalga, ja viņam būtu pašam savas atslēgas, taču zinot mūsu ar Neldas kondīciju tajā momentā, sapratu, ka, kad tikšu gultā - tā arī atlūzīšu kā veca plauša un nedzirdēšu NEKO!!! Taču kaut kādā veidā Neldai mani izdevās pārliecināt, ka viņa dzirdēs Uģi klauvējam, ja atstāsim savas istabas durvis vaļā. Tā nu arī aizgājām.
Ejot ārā, Neldai pielipa 2 čaļi, kuri manā prātā uzreiz sazīmējās, kā potenciālie barotāji. Un tā arī bija, jo lai gan viens no viņiem kaut kur pa vidam aizlaidās, otrs tika aizvests uz 7/11, kur mēs dabūjām katra pa lielam, šokalādīgam cepumam. Pēc tam, protams, tika nokārtots tas, lai mēs tiktu līdz pareizajai pieturai, un tad - uzNEredzēšanos!!! :D


Sestdienas rīts. Es atveru acis, un pirmais manā galvā - UĢIS?!? Uzreiz skrēju uz lielo istabu, kur pa ceļam vēl paklupu par šamējā botām, taču paldies dievam, trešā vecā plauša bija tikusi līdz mājām sveika un vesela. Smieklīgākais bija tas, ka lai arī kādā bezfilmā viņš ieradās - botas bija novilktas, jo pāris dienas atpakaļ, Vaļera viņam bija aizrādījis, ka ar āras apaviem mēs savā istabā nedrīkstam iet, jo tur esot 2000Ls vērts paklājs. Labākais tas, ka tas paklājs ir pretīgs un 100% nemaksā vairāk par kādiem 70Ls :D

Varonim arī jāatpūšas

Par to "sveiks un vesels" gan varētu pastrīdēties, jo sākumā viņš izskatījās mazliet beigts un pažuvis. Taču pienākot tuvāk, no tuksneš-izkaltušās mutes nāca smagas elsas. Kad pakratīju, vai dzīvs, tad acis, kas pavērās manī, mani vienkārši notrieca gar zemi smejamies, jo pat krabim nav tik šķības peldošas ačteles, kā manam Uģim tai rītā :D Taču pāri šim visam, bija noticis kaut kas vēl rēcīgāks. Tas bija Uģa tikšanas mājās stāsts. Neizplūdīšu detaļās, jo tas ir mazliet apkaunojošs, taču beigas tam bija grandiozas. Kad viņš bija ticis līdz mūsu dzīvokļa dūrvīm (ap kādiem 9iem no rīta), tad spēki bija tā izsīkuši, ka klauvējot viņš bija nokritis uz ceļiem. Durvis, protams, atvēra Vaļera, kuru noteikti šis skats mazliet sašokēja. Pēc tam viņš esot ievēlies mūsu istabā, kur Valērijam noteikti pavērās 2 citu rozīņu krākšana, un "nolicies gulēt" uz 2000Ls vērtā paklāja. Kad sapratis, ka tur nav diezko ērti, devies uz lielo istabu. Un tur mūsu varonis tika apsegts, savīstīts un sabučots saldajiem sapnīšiem no Vaļera :D :D
Katrā ziņā Neldai ar Uģi nākamais rīts bija ļoti smags. Taču Uģim atšķirība no Neldas nebija iespējas atelpai, jo 4 jau bija jābūt darbā. Man pa lieliem brīnumiem viss bija ideālā kārtībā, taču tā kā Neldu mocīja smagie pēctusiņa murgi, mēs palikām gultā līdz pat 5 vakarā. Tad saņēmāmies, es uztaisīju garšīgas pusdienas, nomazgājāmies un ap 8 jau devāmies uz centru. Centrā es pastaigāju pa barčikiem, padalot savus CV. Man tā  darba diedelēšana ļoti nepatīk, jo tas ir diezgan smagi morālajā ziņā - katru reizi saņemties iet iekšā, prasīt, stāstīt, reklamēt sevi...tas nav man! Taču es pārkāpu tam pāri, un, manuprāt, izdarīju pa visiem 100%.
Pastāstīšu par spilgtākajiem 2 no 8 mēģinājumiem. Pirmais bija, kad iegāju itāļu restorānā, kur vaicājot pēc menedžera, saņēmu atbildi, ka viņš nav, taču, lai es tulīt pat eju uz virtuvi un uzmeikoju picu vai pastu. Es, protams, pateicu, ka iemācīšos visu ko vajadzēs, bet tā arī nesaņēmos neko darīt. Reāli ēst taisīšana ir kaut kas galīgi ne mans, jo ikdienā to nedaru, līdz ar to esmu bez pieredzes un, lai taisītu ēdienu viesiem - ir jābūt kaut kādai patikai, mākai...nu karoč NĒ! Starp citu beigās izrādījās, ka tas čalīts, kas ievilka mani tai virtuvē bija menedžeris.

Ar lapsu Kūmiņu

Otrais atgadījums bija, kad iegājām vienā gandrīz galīgi tukšā bārā, kur aiz letes stāvēja 2 poļu bārmeņi. Viņi bija tik ļoti forši un izpalīdzīgi, jo lai gan nevarēja piedāvāt neko pie sevis (tā ir pilnīgi jauna vieta), uz lapiņas man sarakstīja vietas, kurās ir vērts mēģināt. Taču ne 5dienu, 6dienu vakaros, kad nevienam nav laika mani uzklausīt. Pietam, viens no viņiem paņēma manu CV, lai iedotu kādam menedžerim, ko viņš zin no iepriekšējām darba pieredzēm, aizliekot par mani labu vārdu. Mīļi! Tad jau redzēs, kas un kā beigās tur sanāks. Bet tas katrā ziņā uzlaboja manu garastāvokli.


Pēc ilgās staigāšanas no bāra uz bāru un pēdējā CV iedošanas, izdomājām, ka jāiet atrast kāda vietiņa, kur piesēst. Mūsu acis piesaistīja viens barčiks, kur likās esam daudz cilvēku un laba mūzika, lai gan pie durvīm stāvēja policijas buss risinot kaut kādus sūdus, tas mūs neaturēja doties tieši uz turieni.

Urodu uzsauktais Jack Daniels

Līdzi mums kopā bija tieši 7Ls, tā ka vajadzēja dabūt kādu, kas mums uzsauc. Nopirkām katra pa lielajam alus kausam, atstājot sev tikai 2Ls. Dzērām ļoti lēnām, pļāpājām un izklaidējām sevi ar skatu uz vienu rižu čali. Tas bija kaut kas tik rēcīgs, jo viņš bija atnācis uz bāru pilnīgi viens pats. Viņam bija kādi 22 gadi un viņš bija atbraucis atpūsties uz šejieni no Beļģijas. Kaut ko sākumā viņš centās satusēt ar mums, taču savas mazās kautrības dēļ viņam nekas neizdevās. Toties pēc pāris šotu iztriekšanas drosme uzradās un nākamie upuri bija 8 franču meiteņu bariņš. Tas bija tik rēcīgi, jo vēlāk izrādījās, ka viņam vairs nav naudas, tāpēc viņš cenšas iefiltrēties viņu bariņā, lai dabūtu pa brīvu šmigu. Mēs ar Neldu bijām pārēkušās, jo skats, kā viņš pie sevis gatavojas uz kaut kādu sarunu - tad ar vienu tad ar otru...kā viņš viltīgi kustas dziļāk aplītī un čiepj viņu šotus - AK MANS DIEVS...es biju līdz asarām. Tā nu savas viltības un rižuma dēļ viņš ieguva vārdu - LAPSA KŪMIŅŠ :D Pēc tam, jau kaut kā sākām pļāpāt gan ar viņu, gan ar tām franču dūdām, dabūjot arī vienu šotu no viņām...taču tusēšanas garīgais tikai slīdēja zemāk un zemāk. Apkārt bija vieni urodi, un virsū lūrēja tikai tie lielākie. Piemēram, tai vietā mūsu lielākie "fani" bija 2 čainīzeri un 1 indietis, kas izskatījās 12 gadus vecs.

klubā ZOO

Aizvilkāmies līdz tam latviešu bāram, iztērēt savu atlikušo naudu par aliņu. Arī tur uz mums vienkārši uzkrītoši lūrēja 4 tētuki. Līdz pēkšņi pieslīdēja 3 tādi arābiska paskata "muskatieri". Viens no viņiem bija normāls - tāds aktīvs ķipariņš, otrs bija resns kuilis, bet trešais bija kaut kas nedabisks. Viņa kakls bija lielāks par seju, liekot    pazust jebkādai nojausmai par zoda eksistenci. Katrā ziņā šie 3 "prinči" bija viss mūsu vakara satiktais mikslis kopā. Taču mēs sapratām, ka autobuss ir nokavēts un līdz pirmajam ir jāgaida kādas 5h...kāpēc neizmantot šos muļķīšus, lai dabūtu iedzert pa brīvu, ja vēlāk varēs vienkārši atkratīties?! Tā nu pirmais, ko pasūtījām bija - White Russian! Nu es viņu pasūtīju, jo gribēju, lai Nelda redz kā viņš garšo, ņemot vērā, ka viņa neatcerējās to no iepriekšējās nakts. Tad izdomājām, ka šitā latviešu vieta galīgi smird, tāpēc pārgājām pāri ielai uz klubu ZOO, kas bija riktīgi superīgs. Tur mēs apsēdāmies krutos dīvānos un pļumpējām viņu nopirkto viskija pudeli ar kolu, kas maksāja aptuveni 70Ls. Šausmas! Bet bija nenormāli garšīgi. Pēc drīz vien, kad jautrums jau bija iesitis galviņā, mēs viņus diezgan nežēlīgi pametām, aizejot dejot, jo tur nu mūsu darbiņš bija padarīts! :D

GETO PAGRABĀ

Kad tā vieta slēdzās ciet, devāmies lēnā garā uz autobusa pieturu, taču kaut kā netīšam aizbraucām galīgi nepareizi, beigās nonākot kaut kādā pagrab bārā - nu pilnīgā sūdā, kur izskatījās, ka bija sapūlcējies viss geto. A ko mēs?! Pilnīgā pohujā sākām vandīties un dejot, riktīgi superīgi izārdoties bez pilnīgi nekādiem kompleksiem no tiem melnajiem mērkaķiem, kas tur tresīja. Dabūjām arī nobaudīt šī pagraba "šotu", kas garšoja pēc kaut kāda klepus sīrupa, bet nu pofig par to. Kad izdomājām, ka arī tur vairs nav ko darīt un mūzika vienkārši sāka smirdēt pēc sūda, devāmies mājās. Smieklīgākais, ka visur mētājās kaut kādas bundžas, kur es pamanīju virsū pantus(tas nozīmē, ka varam dabūt naudu atpakaļ), tāpēc labi vien, ka mums nebija maiss, jo tad mēs būtu sevi pilnībā apkaunojušas...tā vietā paņēmām tikai 2 bundžas :D


Mājās bijām ap 8 rītā, tāpēc ātri vien aizmigām. Šoreiz trīnītī, kā krabīši saspiedāmies vienā gultā un Nelda teica, ka no rīta skats esot bijis riktīgi rēcīgs, jo abi ar Uģi apķērušies esam gulējuši ar mutēm vaļā un krākuši :D


Pēc tam ap 12tiem ar Neldu devāmies "ekskursijā", jo šī bija mēneša pirmā svētdiena, kas nozīmēja - visi transporti pa brīvu. Tā kā bijām sev pamanījušas tādu kopēju iezīmi, kā KAPEIKAS PISĒJAS, devāmies arī līdz pēdējai pieturai, kur vilciens veda. Tad kad braucām cauri pilnīgai nekurienei, kur vienīgā dzīvā radība ko redzējām bija zirgs, šī ideja vairs nelikās tik spīdoša. Kad izkāpām galapunktā Købe, pilsētiņa atgādināja mazu Liepājiņu, taču tā kā tā bija svētdiena - viss bija kā izmiris!!! Nu neko, pastaigājām, pafočējāmies un vienīgajā veikalā, kas bija vaļā - nopirkām skābus gurķīšus un sulu, ko ēdām ar ķīniešu kociņiem :D
Diezgan ātri satumsa, tāpēc izdomājām maukt mājās. Nelda uz savu Roskildi, bet es pie sava krabja. Tas bija smags brauciens, jo svētdiena bija mana lielās pohas diena, tāpēc visi trokšņi un piebāztie autobusi bija nepatīkami manai galvai. Ļoti nepatīkami.


Lai gan biju nenormāli pārgurusi, aizmigu ļoti vēlu, tāpēc rīta cēliens mums abiem bija īpaši smags. Skola vilkās, taču es pirmo reizi biju diezgan aktīva stundās. Skolotāja pat zināja manu vārdu un vairākkārt izsauca, saņemot labas un pareizas atbildes. Tas mani ļoti iepriecināja.


Pēc stundām pamatīgi noņēmos ar printeri, ko likās, ka dusmās sadauzīšu, bet beigās kaut kā izdevās izprintēt to, ko vajadzēja. Es izprinēju kaudzi auklītes/tīrītājas piedāvājumus, ko salīmēt pieturās, veikalos, utt. Kaut kāda nesakarīga iemesla dēļ, mana studentu karte nedarbojas, tāpēc nācās aizņemties no Uģa. Es esmu šokā, jo lai gan biju pāris reizes patērējusi naudiņu no tās barčikā, tas nebija tik daudz, lai tgd man tā būtu tukša...esmu pārliecināta, ka uz tās ir jābūt vēl 20Ls. Rīt būs jāiet uz vadību, lai izskaidro radušos situāciju.


Labi, mīļie - šitik gari laikam nekad vēl nebija sanācis uzrakstīt, tāpēc beigšu kamēr neesmu jums apnikusi!