Čau, mīļie!
Šī man ir bijusi ļoti veiksmīga un produktīva diena. Pamatīgs kontrasts iepriekšējajām.Tā, kā neesmu rakstījusi kopš piektdienas, labāk sākšu ar visu pēc kārtas, atstājot labo uz beigām. Vienvārdsakot, sākšu ar slikto...
Šeit, kur esmu es, laikapstākļi ir palikuši pavisam dīvaini, jo ja vienu dienu varu iet uz skolu plānā jaciņā, tad nākamajā jāsatuntulējas kā sniegavīram. Par nenokurienes-uzrodušos miglu vispār nerunāšu. Viss ir skaisti, saulaini, un tad pēkšņi paskaties pa logu un vairs neko neredzi, jo pie loga vienkārši pienācis netīri balts, bezgalīgi liels mākonis. Šī iemesla dēļ, visas brīvienas nosēdējām mājās. No vienas puses esmu dusmīga uz visu pasauli, kad apjēdzu, ka manā dzīvē nekas nenotiek - vai nu mācos, vai sēžu mājās pie TV, bet no otras puses, kad nemācos, man ir pārāk liels slinkums kaut kur iet, kaut ko darīt. Katrā ziņā, tā nevar turpināt. Tāpēc, sākoties jaunam mēnesim, esmu apņēmusies uz jauniem "varoņdarbiem", kuros ietilpst - plānot savās brīvdienās kaut ko interesantu un jautru.
Pirmdien, nobastoju savu otro lekciju, taču mani nevar vainot, jo tas bija tā teikt "cēla mērķa" labā. Beidzot bija atnācis apstiprinājums, manam un Vaļera noslēgtajam kontraktam, kas nozīmē - es varu pieteikties CPR numuram (atkārtošos - tas ir numurs, kas nepieciešams, ja uzturas DK ilgāk kā 6 mēnešus, ja strādā, ja grib mācīties dāņu valodu un ja grib apmeklēt ārstus pa brīvu. Tas ir sava veida personas kods). Tā nu pirmdien bija tā diena, kad gāju uz attiecīgo iestādi. Vaļera teicās nākt līdzi, lai gan teicu, ka tas nav nepieciešams, tomēr viņš uzstāja, ka viņam arī jānākot, jo kaut kas esot jāparaksta. Nu okay...sarunāju ar viņu tikties 11:00 pieturā, lai varam kopā iet uz komūnu (tā saucas tā iestāde). Kad braucu uz satikšanos, ačohnījos, ka esmu aizmirsusi pasi (jā, jā...zinu! kā var aizmirst pasi, braucot kārtot tāda tipa dokumentus?!...nu gadās). Nodomāju, viss - nekas nesanāks bez pases, bet viszinis Vaļera nomierināja, sakot, ka derēs arī vadītāja apliecība, vai skolas ID. Es teicu, nu okay - man vismaz ir resident permit (uzturēšanās atļauja). Šis tāds - nē, nē, tas Tev diezvai būs vajadzīgs.
Tad, kad rindā bijām nosēdējuši stundu, kuras laikā vēl pāris reizes izteicu aizdomas, ka mums nekas nesanāks, ja nav pase, beidzot devāmies pie "lodziņa". Pirmais, ko man prasa - resdident permit un pasi. Nav pases, nav CPR! Tad viņa izstāstīja visu, kas man nākamā reizē jāņem līdzi, piebilstot, ka Vaļeram neesot jānāk ar mani. Tātad, kā noprotat viszinis Valērijs jeb īstajā vārdā Tonijs, nemaz nav tik gudrs, kā domā. Smieklīgākais, ka vienmēr pēc šāda tipa "izgāšanām" viņa standart frāze ir: "oi, kā likumi ir mainījušies"!
Otrdiena tā pat kā rītdiena jeb tā pat kā katras nedēļas otrdiena un ceturdiena man bija/ir/būs smagā diena, jo skolā pavadu 8-10h dāņu valodas dēļ. Ir diezgan pagrūti noturēt uzmanību tik ilgi, bet nu ko padarīs.
Vakar nācās maksāt par īri, kas tagad mums ir jau 400Ls mēnesī. Lohs, liek mums maksāt tos nodokļus, kas viņam tagad jāmaksā manas pierakstīšanas dēļ. Reāli, gribas meklēt citu vietu, taču šoreiz savu dzīvokli nevis istabeli. Mums vēl ir noveicies ar šo, jo citiem tie izīrētāji ir vienkārši briesmoņi un pieredzes, ko esmu dzirdējusi, nekad negribētu izbaudīt uz savas ādas. Diemžēl par savu dzīvoklīti varēsim sapņot tad, kad būs pietiekoša naudiņa depozītam, jeb tad, kad mēs abi strādāsim. Kā jau teicu - Valērijs nav slikts variants šāda tipa dzīvošanai. Vienīgais briesmonis ir sīkais puika, kas čīkst par katru sīkumu. Uģis teica, ka viņš vienkārši sāk baurēt ne no kā...kaut ko spēlējas spēlējas un tad sāk kliegt! Es biju tik dusmīga, kad pirmdien pilnībā pārgurusi pārnācu mājās un aizejot gulēt pusdienas laiku, nevarēju iemigt sīkā perdeļa dēļ. Es brutāli gribēju viņam izraut mēli un ar to noslānīt kaulaino pakaļu. Nesaprotu, kas viņu tā ir izlutinājis, jo Vaļera diezgan viņu bar par tādiem gājieniem. Bieži dzirdu, kā viņš uz viņu auro un sit pa dibenu. Man tiešām to puiku nav žēl, jo viņš to ir pelnījis!
Tad nu tagad par šodienu. Kā jau katru trešdienu, šī nebija izņēmums un mums nenotika lekcijas. Taču visu laiku pa vidu maisas projekts, kas jānodod jau piektdien, tāpēc gandrīz visa diena tika aizvadīta skolā ar savu projekta grupu.
No rīta piecēlos, uztaisīju mums abiem ar Uģīti brokastis, mierīgi sataisījos un devos uz komūnu. Rinda vispār nebija, un pie "lodziņa" tiku diezgan ātri. Pirms manis tikai stāvēja 2 resni melni imigranti, kas izskatījās pēc mātes un dēla, kas bija pāraudzis tēviņš. Izskatījās, ka sieviete, kas viņus apkalpoja bija pamatīgi izbesījusies, un, kad atnācu, es, kam praktiski viss bija jau aizpildīts, sakopēts, utt...viņa atplauka. Es tikai pēc katra sava teikuma no viņas dzirdēju SUPER, SUPER, SUPER! Pēc tam, kad beidzu runāt, viņa pajautāja, vai negribu, ka viņa man uzreiz uztaisa CPR. Es vienkārši autā, jo to numuru ir jāgaida no 10-30 dienām. Pēc tam, kad viņa atnesa man numuru, es jautāju, vai ir iespēja te ar kādu parunāt par darbu, un viņa teica, jā - jā, pie tā un tā lodziņa. Viņa pat izskrēja ārā un atnesa man numuriņu. Kad pienāca mana kārta, tad veiksme mazliet novērsās, jo pretī sēdēja veca, sapuvusi dusmīga sēne, kas neko nezināja un nesaprata. Tā nu neko neuzzinājusi devos uz skolu.
Kad nonācu skolā, pagāja ilgs laiks, līdz atradu savu grupu. Kad sāku krāmēt ārā mantas, ačohnījos, ka esmu aizmirsusi datora lādētāju. SŪDI, jo mans mīļais dators bija gandrīz pilnībā izlādējies + ja lādētājs nav pieslēgts, tad ekrāns ir tumšs un neko nevar redzēt. Šo defektu bija mēģinājuši labot ļoti daudzi. Uģis bija stundām nosēdējis, lai sačinītu to sūdu, bet bez rezultāta. Tā nu, kad gāju meklēt kādu, kura lādētājs man derētu, satiku lietuviešu puisi Andriusu. Biju ievērojusi, ka viņš ir ļoti apķērīgs uz visu, kas saistīts ar datoriem, jo jau iepriekš viņš man bija palīdzējis. Nodomāju, mošk jāpajautā atkal. Tā nu mēs noņēmāmies ilgāk kā stundu, bet mans dators ir izārstēts un tagad i man ekrāns ir gaišs, i man viena liela programma, kas palēlināja visu datora darbību ir idzēsta. Protams, gan viņš, gan es likām savām grupām gaidīt vesalu stundu, bet nu neko darīt. Rīt būs viņam jāaiznes šokolāde! Lādētāju dabūju no vienas čehu meitenes, tā ka visas problēmas smuki atrisinājās.
Šodien skolā mums bija pusstundu garšs seminārs par mācībām ārzemēs (erasmus) uz kuru intereses pēc aizgāju. Taču pēc tā, sapratu, ka nekur negribu braukt, jo tas ir pilnīgs sviests, kam jāiet cauri, lai kaut kur tiktu. Labākais, ka pēc prezentācijas mēs redzējām visur stāvam tādas tīkliņsomas, augļus, pildspalvas, kreklus ar logo...nodomājām - o, jāņem! Es biju retā laimīgā, kas dabūja džemperīti. Kad gājām vēl pēc pildspalvām, 2 meitenes nāca atpakaļ nolikt, ko bija paņēmušas, jo viņām ceļā satiktās skolotājas teica, ka tas ir domāts citiem cilvēkiem. A ko es un mani projekta grupas biedri? Mēs paņēmām vēl pildspalvas :D Pofig.
Vispār tas projekts ir viena smaga lieta. Taču apziņa, ka 2 mēnešu laikā mēs esam iemācījušies izveidot kompānijas internālo analīzi, lietojot tādus "rīkus" kā SMS Model, Blueprint, Marketing Mix, Profit&Loss statement, Balance sheet, BSG Model, SWOT, TOWS, utt. Neaptverami! Pietam, šis projekts ļauj ideāli prakstē pielietot teorētiskās zināšanas.
Tā nu šodien skolu pametu pēc 18:00, un labi, ka tā, jo atnākot mājās ačohnījos, ka esmi aizmirsusi atslēgas, bet Vaļera vēl nav mājās. Mājās viņš bija pēc 15 min, bet, ja būtu atnākusi ātrāk - tad tā arī paliktu gaidot aiz durvīm nez cik ilgi.
Atnākot aizgāju uz savu izstabu, kur ķēros klāt mājas darbiem, bet pēc 20 minūtēm, man jau klauvēja pie durvīm. Vaļera man atkal bija uztaisījis zupu, kura bija uz tādas mazas paplātītes + ar 2 grauzdiņiem. Nu pilnīgi kā apkalpošana numuriņā :D
Labi, tā arī uz pozitīvas nots beigšu, un iešu svinēt ar mīļoto viņa pirmo algu. Jāapskalo mazliet :p
Bučas!
Tad, kad rindā bijām nosēdējuši stundu, kuras laikā vēl pāris reizes izteicu aizdomas, ka mums nekas nesanāks, ja nav pase, beidzot devāmies pie "lodziņa". Pirmais, ko man prasa - resdident permit un pasi. Nav pases, nav CPR! Tad viņa izstāstīja visu, kas man nākamā reizē jāņem līdzi, piebilstot, ka Vaļeram neesot jānāk ar mani. Tātad, kā noprotat viszinis Valērijs jeb īstajā vārdā Tonijs, nemaz nav tik gudrs, kā domā. Smieklīgākais, ka vienmēr pēc šāda tipa "izgāšanām" viņa standart frāze ir: "oi, kā likumi ir mainījušies"!
Otrdiena tā pat kā rītdiena jeb tā pat kā katras nedēļas otrdiena un ceturdiena man bija/ir/būs smagā diena, jo skolā pavadu 8-10h dāņu valodas dēļ. Ir diezgan pagrūti noturēt uzmanību tik ilgi, bet nu ko padarīs.
Vakar nācās maksāt par īri, kas tagad mums ir jau 400Ls mēnesī. Lohs, liek mums maksāt tos nodokļus, kas viņam tagad jāmaksā manas pierakstīšanas dēļ. Reāli, gribas meklēt citu vietu, taču šoreiz savu dzīvokli nevis istabeli. Mums vēl ir noveicies ar šo, jo citiem tie izīrētāji ir vienkārši briesmoņi un pieredzes, ko esmu dzirdējusi, nekad negribētu izbaudīt uz savas ādas. Diemžēl par savu dzīvoklīti varēsim sapņot tad, kad būs pietiekoša naudiņa depozītam, jeb tad, kad mēs abi strādāsim. Kā jau teicu - Valērijs nav slikts variants šāda tipa dzīvošanai. Vienīgais briesmonis ir sīkais puika, kas čīkst par katru sīkumu. Uģis teica, ka viņš vienkārši sāk baurēt ne no kā...kaut ko spēlējas spēlējas un tad sāk kliegt! Es biju tik dusmīga, kad pirmdien pilnībā pārgurusi pārnācu mājās un aizejot gulēt pusdienas laiku, nevarēju iemigt sīkā perdeļa dēļ. Es brutāli gribēju viņam izraut mēli un ar to noslānīt kaulaino pakaļu. Nesaprotu, kas viņu tā ir izlutinājis, jo Vaļera diezgan viņu bar par tādiem gājieniem. Bieži dzirdu, kā viņš uz viņu auro un sit pa dibenu. Man tiešām to puiku nav žēl, jo viņš to ir pelnījis!Tad nu tagad par šodienu. Kā jau katru trešdienu, šī nebija izņēmums un mums nenotika lekcijas. Taču visu laiku pa vidu maisas projekts, kas jānodod jau piektdien, tāpēc gandrīz visa diena tika aizvadīta skolā ar savu projekta grupu.
No rīta piecēlos, uztaisīju mums abiem ar Uģīti brokastis, mierīgi sataisījos un devos uz komūnu. Rinda vispār nebija, un pie "lodziņa" tiku diezgan ātri. Pirms manis tikai stāvēja 2 resni melni imigranti, kas izskatījās pēc mātes un dēla, kas bija pāraudzis tēviņš. Izskatījās, ka sieviete, kas viņus apkalpoja bija pamatīgi izbesījusies, un, kad atnācu, es, kam praktiski viss bija jau aizpildīts, sakopēts, utt...viņa atplauka. Es tikai pēc katra sava teikuma no viņas dzirdēju SUPER, SUPER, SUPER! Pēc tam, kad beidzu runāt, viņa pajautāja, vai negribu, ka viņa man uzreiz uztaisa CPR. Es vienkārši autā, jo to numuru ir jāgaida no 10-30 dienām. Pēc tam, kad viņa atnesa man numuru, es jautāju, vai ir iespēja te ar kādu parunāt par darbu, un viņa teica, jā - jā, pie tā un tā lodziņa. Viņa pat izskrēja ārā un atnesa man numuriņu. Kad pienāca mana kārta, tad veiksme mazliet novērsās, jo pretī sēdēja veca, sapuvusi dusmīga sēne, kas neko nezināja un nesaprata. Tā nu neko neuzzinājusi devos uz skolu.
Kad nonācu skolā, pagāja ilgs laiks, līdz atradu savu grupu. Kad sāku krāmēt ārā mantas, ačohnījos, ka esmu aizmirsusi datora lādētāju. SŪDI, jo mans mīļais dators bija gandrīz pilnībā izlādējies + ja lādētājs nav pieslēgts, tad ekrāns ir tumšs un neko nevar redzēt. Šo defektu bija mēģinājuši labot ļoti daudzi. Uģis bija stundām nosēdējis, lai sačinītu to sūdu, bet bez rezultāta. Tā nu, kad gāju meklēt kādu, kura lādētājs man derētu, satiku lietuviešu puisi Andriusu. Biju ievērojusi, ka viņš ir ļoti apķērīgs uz visu, kas saistīts ar datoriem, jo jau iepriekš viņš man bija palīdzējis. Nodomāju, mošk jāpajautā atkal. Tā nu mēs noņēmāmies ilgāk kā stundu, bet mans dators ir izārstēts un tagad i man ekrāns ir gaišs, i man viena liela programma, kas palēlināja visu datora darbību ir idzēsta. Protams, gan viņš, gan es likām savām grupām gaidīt vesalu stundu, bet nu neko darīt. Rīt būs viņam jāaiznes šokolāde! Lādētāju dabūju no vienas čehu meitenes, tā ka visas problēmas smuki atrisinājās.
Šodien skolā mums bija pusstundu garšs seminārs par mācībām ārzemēs (erasmus) uz kuru intereses pēc aizgāju. Taču pēc tā, sapratu, ka nekur negribu braukt, jo tas ir pilnīgs sviests, kam jāiet cauri, lai kaut kur tiktu. Labākais, ka pēc prezentācijas mēs redzējām visur stāvam tādas tīkliņsomas, augļus, pildspalvas, kreklus ar logo...nodomājām - o, jāņem! Es biju retā laimīgā, kas dabūja džemperīti. Kad gājām vēl pēc pildspalvām, 2 meitenes nāca atpakaļ nolikt, ko bija paņēmušas, jo viņām ceļā satiktās skolotājas teica, ka tas ir domāts citiem cilvēkiem. A ko es un mani projekta grupas biedri? Mēs paņēmām vēl pildspalvas :D Pofig.
Vispār tas projekts ir viena smaga lieta. Taču apziņa, ka 2 mēnešu laikā mēs esam iemācījušies izveidot kompānijas internālo analīzi, lietojot tādus "rīkus" kā SMS Model, Blueprint, Marketing Mix, Profit&Loss statement, Balance sheet, BSG Model, SWOT, TOWS, utt. Neaptverami! Pietam, šis projekts ļauj ideāli prakstē pielietot teorētiskās zināšanas. Tā nu šodien skolu pametu pēc 18:00, un labi, ka tā, jo atnākot mājās ačohnījos, ka esmi aizmirsusi atslēgas, bet Vaļera vēl nav mājās. Mājās viņš bija pēc 15 min, bet, ja būtu atnākusi ātrāk - tad tā arī paliktu gaidot aiz durvīm nez cik ilgi.
Atnākot aizgāju uz savu izstabu, kur ķēros klāt mājas darbiem, bet pēc 20 minūtēm, man jau klauvēja pie durvīm. Vaļera man atkal bija uztaisījis zupu, kura bija uz tādas mazas paplātītes + ar 2 grauzdiņiem. Nu pilnīgi kā apkalpošana numuriņā :D
Labi, tā arī uz pozitīvas nots beigšu, un iešu svinēt ar mīļoto viņa pirmo algu. Jāapskalo mazliet :p
Bučas!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru