Pirmā Darba Diena

Vakar jums jau aprakstīju savu pašreizējo situāciju. Un jā - šis ieraksts būs par manu pirmo darba dienu indiešu restorānā Maharaja. 

Darbā ierados 10 minūtes pirms 17:00. Patriks JAU izskatījās nervozs un kaut ko ņēmās pa kasi. Es aizgāju sasveicināties ar virtuves cilvēkiem un devos pārģērbties. Man teica, ka ar virtuvi jābūt draugos, jo savādāk es nedabūšu ēst, vai arī ja dabūšu - tad pārsālītu, pārpiparotu, utt. Es, protams, esmu smaidīga, draudzīga un pieklājīga, tā ka mums pagaidām nav nekādu problēmu.

Pirms sāka ierasties apmeklētāji Patriks mani izveda cauri visām pamatlietām. Viņš visu stāstīja tik nervozi, ka arī es paliku mazliet uz nerviem. Galvenais vēlāk viņš pats pārkāpa sevis paša stāstīto un es paliku tikai vēl lielākā neizpratnē. Stulbākais visā bija tas, ka tas, ko biju iemācījusies strādājot iepriekš, šeit tika apgriezts uz otru pusi. Un lieta, kas mani kaitināja viss vairāk bija tā, ka viņš visu laiku runā par klasi, par eleganci, taču tai pat laikā pie galdiņa, kas stāv pie bāra visu laiku mētājas viņa jaka...ai, nu tādi visādi sīkumi.

Ap sešiem atnāca Džordžs (bulgāru čalis). Viņš ir bārmenis, kuram jānāk tikai piektdienās, sestdienās un pirmdienās. Izrādās Džordžs mācās manā skolā, servisa menedžmentu otrajā kursā. Tāds jauks, vienkāršs, bet mazliet kluss puisis. 

Man jau vakar bija jāstrādā ar kasi, kur Patriks man neļāva neko pierakstīt, liekot visu atstāt galvā. Viņš gan vairāk kārt atkārtoja, ka no manis neko tai dienā negaida, lai es uz visu skatos kā filmu un paņemu no tā, ko redzu ko varu. Viss nākšot ar laiku. Bet tad atkal tai pat laikā, likās, ka viņš mazliet izbesās, ja kaut ko pārprasu/pārjautāju. Un tas murgs ar salvešu locīšanu vienkārši briesmīgs, taču to es vakar jau labi uzķēru. Es pat atbildēju uz telefona zvaniem un apkalpoju dažus galdiņus. 

Protams, es neapsēdos ne mirkli un mugura par sevi lika manīt diezgan ātri, taču es domāju, ka pie tā vienkārši ir jāpierod. 

Kad aizgāja pēdējie klienti, Patriks mūs abus ar Džordžu nosēdināja uz sarunu. Ā, pirms tās sarunas mēs vēl abi garšīgi paēdām. Lai nu kā...saruna bija diezgan dīvaina. Sākumā likās, ka viņš prasa Džordžam, ko viņš domā par manu darbu šodien, bet beigās Patrika monologs izvērtās par paša Džordža nolikšanu. Man pat viņu palika žēl.

Kad Džordžs aizgāja, mēs palikām divatā, ķip izrunāt visu par algu un citām lietām. Šī saruna beidzās plkst. 12:30, jo mēs runājām par visu ko, izņemot algu. Viņš ir tik interesants cilvēks, ar tādu dzīves pieredzi un vispār skatu uz pasauli. Man bija ļoti interesanti. Un patīkami bija dzirdēt, ka es esmu tikai otrā meitene aiz Zanes, kurā viņš redz to potenciālu, ko viņš grib redzēt. Viņš teica, ka viņš grib sev tādu meiteni, kam ir stiprs raksturs un, kas var būt tik stipra, ka varētu viņam pašam kādreiz pateikt - Vecīt, ej tak tu dirst! Jā, es saku, viņa metodes ir neticami atšķirīgas no visa, ko esmu pieredzējusi.

Alga...nu, diemžēl nekas dižs no sākuma, bet viņš teica, ka algas viņš visu laiku regulē un, lai es neuztraucoties - arī mana alga tiks pakāpeniski palielināta. Viņš pat vakar man ieskaitīja 3h, un šodien es jau 17:00 atkal būšu tur. Arī dzeramnaudu vakar man iedalīja - dabūju 7Ls. Ja es viņam patikšu, man būs vairāk stundas un līdz ar to vairāk naudas. Piemēram, Zane strādā katru dienu, izņemot pirmdienās, kamēr Džordžs tikai 3 dienas. Šodien Zane nāks 18:00, Džordžs 18:30, bet es jau 17:00. 

Viss būs labi. Kā viņš man teica - man jāpaņem no šīs pieredzes viss, ko vien varu, jo man vēl visa pasaule pie kājām. 

Atnākot mājās (plkst. 01:00), mani neviens nesagaidīja. Uģis pārnāca tikai 9:00 no rīta, jo bija aizgājis tusēt ar darba kolēģiem. Lai nu kā, biju pārgurusi, taču pamodos ar smaidu sejā. Man ir sajūta, ka lietas sāk iet pareizajā virzienā un viss būs čikiniekā.

Bučas!

180 grādi

Cik pēkšņi viss var mainīties! Vēl otrdien es biju depresijas nomākta bezdarbniece, kam gaisma tuneļa galā, sakarā ar darba atrašanu, sāka apdzist. Taču jau ceturtdien viss bija mainījies pa 180 grādiem. Līdz šim nebiju neko rakstījusi par savu darba meklēšanas procesu, jo vienkārši negribēju lietas, kas vēl nav notikušas izrunāt skaļi. Pareizi darīju, jo bija notikušas arī dažas sāpīgas „piezemēšanās”. Toties tagad varu par tām pastāstīt bez nekāda rūgtuma sirdī, jo tas vairs nešķiet nekas traks jeb morāli pazemojošs kā sākumā.

Darba meklēšanā biju iesaistījusies pa visiem 100%. Kā jau iepriekš rakstīju – es gāju uz krogiem dalīt savu CV, līmēju lapiņas par tīrītājas/auklītes pakalpojumiem pieturās, bērnu dārzos, veikalos, utt. Mana draudzene Nelda bija mana asistente vienā no interneta portāliem, kur ģimenes meklē aukles. Vienkārši viņai bija samaksāta dalības maksa uz mēnesi, bet tā kā viņa darbu jau ir atradusi, savu pieeju atdeva man. Es kā tāda uzmācīga uts pieminēju to, ka meklēju darbu gandrīz visās sarunās, kurās bija iespēja runāt ar jauniem cilvēkiem. draugiem.lv domubiedru grupās publicēju sludinājumus, utt. To visu darot, galvā visu laiku skanēja Neldas vārdi: „Kas meklē, tas atrod!” Godīgi sakot, tas bija tas, kas neļāva tai cerību liesmiņai apdzist.

Protams, bija pāris cilvēki, kas atsaucās, bet beigās vienmēr notika kas tāds, kas lika viņiem mainīt savas domas. Piemēram, viena sieviete man uzrakstīja sms, ka gribētu, lai esmu auklīte viņas 2 bērniem. Viņa dzīvo netālu no manis, un man būtu jāstrādā tieši tajās dienās, kad man ir brīvs no skolas. Darba laiks būtu no 9:00-16:00, un alga 50Ls pa reizi. Viņas dēļ es iztērēju visu savu naudu par telefona kredītu, lai varētu sarakstīties un visu norunāt. Rakstījāmies, rakstījāmies – viss jau norunāts, kad pēkšņi viņa pazūd. Vienkārši ignorē manas īsziņas un izliekas par mirušu. Es, protams, kā muļķīte sacerējos un ļoti pārdzīvoju, ka nekas nesanāca. Biju jau izkalkulējusi, ka šī darba dēļ es varētu nomaksāt ikmēneša īres maksu, pietam man būtu visas pārējās dienas brīvas un es varētu vēl kādu darbu darīt.

No sludinājumiem, ko salīmēju visos stūros arī atrakstīja/piezvanīja pāris cilvēku, bet manas dāņu valodas nezināšanas un smieklīgās samaksas dēļ, ko tie piedāvāja, viss izgāzās. Protams, kaut kāds lohs, maniaks arī uzzvanīja, ar arābiska akcenta rūgtu balsi, sakot, ka grib nevis, lai strādāju pie viņa, bet gan, ka viņš grib mani. Ai, nu pretīgi.

Labi, aizmirstot slikto un sākot ar labo. Atceraties, es rakstīju iepriekš par tādu Agnesi. Tā ir tā latviešu meitene, kas aprēcējās ar Maksimu (Vaļera draugu)? Nu, lūk, un viņai ir radušās kaut kādas veselības problēmas, kuru dēļ viņa nedrīkst darīt neko, kas iesaista fizisku piepūli. Agnesei visu laiku bija viens tīrīšanas darbs, kuru tagad viņa atdeva man. Protams, tas nav uz visiem laikiem, bet tikai tik ilgi, kamēr viņai paliks labāk. Taču ar šiem tīrīšanas darbiem ir tā, ka ja Tu tiec vienā mājā un labi sevi parādi, tad saimnieki tevi sāk ieteikt vienam, otram, trešajam draugam/kaimiņam un tā tas aiziet pa ķēdi...

Katrā ziņā, tagad turpmākajās trešdienas no rītiem iešu un tīrīšu šo māju. Šonedēļ gan kā izņēmums, tā bija ceturtdiena. Kādi tad ir mani iespaidi, pieredze par šo dienu...?

Tātad. Ceturtdien man nācās kavēt skolu, bet, paldies dievam, man nebija nekādas svarīgās stundas. Biju izdomājusi, ka paspēju aiziet uz pirmo stundu, taču no rīta plkst. 6:40 tā vairs nešķita tik laba doma, tāpēc izdomāju paņemt brīvu.

Mājas saimnieki ir prom no plkst.10:00 līdz 15:00, tāpēc līdz 15:00 visam jābūt izdarītam. Reāli visu pa mierīgo varot izdarīt 3h. Samaksa par vienu reizi ir 33Ls. Normāli, ne? Latvijā varbūt labākā gadījumā 10Ls iedotu.

Lai nu kā...norunājām ar Agnesi tikties 12:00, kaut kādā man nezināmā stacijā, jo viņa man sākumā visu izrādītu, izstāstītu, utt. Mazliet gan nepatika fakts, ka tiekamies tik vēlu, ņemot vērā, ka visam jābūt iztīrītam līdz 15:00 un man steigā parasti nekas nesanāk, bet nu labi...ā, un vispār viņa vēl kādas 10min nokavēja.

Māja no ārpuses izskatījās nekāda, taču no iekšas...AK MANS DIEVS – tik stilīga, mājīga, eleganta! Mmmm.... Pietam, viss izskatījās tik tīrs, ka es pat nesapratu, ko viņiem vajag no manis, bet tad kad sāku tīrīt, tad puteklīši sāka palikt aizvien pamanāmāki. Agnese man visu izrādīja un tai dienā arī palīdzēja iztīrīt, lai mēs paspētu laikā. Lielākais sviests bija grīdas balināšanas process. Jā, es nepārakstījos – balināšana. Tas ir tik sviestaini, bet gandrīz visiem dāņiem ir tādas dēļu grīdas, kas vienu reizi nedēļā jābalina, lai viņas izskatītos baltas. Mēs jau smējāmies, jo nu vai tad tiešām tad nevar vienkārši viņas nokrāsot baltas? Bet nu labi. Agnese mani pameta 13:30, taču pēc stundas gāju arī es. Jā, māja tiešām bija pasakaini skaista. Man ļoti patika. Es pilnīgi varu iztēloties sevi tur dzīvojam. Mājas saimnieki ir viens dāņu pāris, kur sieva esot kaut kāda bioloģe, bet vīrs biznesmenis. Pagājušajā gadā viņi adoptēja meitenīti no Āfrikas. Viņai tagad ir 2 gadiņi. Ehhh...ja man būtu fotoaparāts, es labprāt jums safočētu to vietu, lai jūs saprastu, par ko runāju.

Kad visu izdarīju, savācu savu 30nieku un braucu uz dāņu valodas klasi.

Taču mana diena ar to nebeidzās, jo ir kas tāds par ko neesmu vēl izstāstījusi....ehh....diezgan garš stāsts, bet nu labi!

Atceraties, es sākumā minēju, ka visur kur vien varēju, rakstīju, ka meklēju darbu. Un man atbildēja no tādas vietas, kur tiešām gaidīju vismazāk – no domubiedru grupas draugiem.lv. Reāli neticēju, ka kāds tur arī piedāvā darbus, man likās, ka visi 645707 komentāri ir no darbu meklējošajiem.

Lai nu kā, man atnāca vēstule no meitenes vārdā Zane, jautājot, vai man ir kāda pieredze ar restorāniem. Teicu, ka maza ir, jo esmu strādājusi „MADRIDE”. Tad viņa man iedeva savas darba vietas mājas lapas adresi un sava bosa e-mail. Tas ir indiešu restorāns par ko runāju. Uzreiz aizsūtīju Patrikam (šefa vārds) savu CV un mazu aprakstu par sevi. Pēc pāris stundām dzirdu – zvana telefons. Patriks. Diezgan grūti pa telefonu bija vienam otru saprast, bet galu galā norunājām tikties ceturtdien plkst.20:00, pēc manas dāņu valodas klases.

Bik atsalu viņus meklējot, bet galu galā atradu. Vispār nezināju ko gaidīt no tās vietas, no tā Patrika, no pašas Zanes, bet pirmais iespaids man palika diezgan labs.

Es atnācu, atpazinu meitenes seju aiz letes un sāku runāties. Uzreiz uznira arī Patriks, kas mani uzaicināja apsēsties pie galdiņa uzcienājot ar indiešu tēju. Gaidīt pašu Patriku man nācās pusstundu, taču laiku man pakavēja Zane. Ļoti jauka meitene. Viņa Dānijā dzīvo jau 8 mēnešus. Arī viņa ir mācījusies manā skolā, tieši tai pašā programmā, bet, kad vienā brīdī sapratusi, ka tas nav tas, ko viņa grib – mācības pametusi. Tagad viņa strādā šai indiešu restorānā un naktīs tīra bērnu dārzu. Viņa gan domā mācības nākamgad atsākt, bet nekur nesteidzoties. Oriģināli viņa nāk no Liepājas, uz kurieni paspējusi aizvest jau arī Patriku. Vispār noskatījos, ka viņiem ir ļoti labas attiecības un liels respekts vienam pret otru. Kaut kā tai Zanei ir viņu izdevies nolikt pie vietas, lai gan viņa ir tikai 22 gadus jauna meitene, bet Patriks – 45 gadus vecs pakistānis.

Pēc pusstundas beidzot atnāca Patriks. Sākām runāties. Viņš man izstāstīja visu savu dzīves stāstu, kāds viņš ir, kā nonācis līdz šim restorānam, kādas ir viņa prasības, utt. Mēģināšu jums atstāstīt interesantāko no mūsu sarunas.

Viņš Dānijā dzīvo jau 25 gadus. Zina 5 valodas. Viņam ar biznesa partneri pieder 3 indiešu kafejnīcas. Viņš pāris gadus ir dzīvojis Sietlā, USA. Dzīvē ļoti daudz redzēji un pieredzējis. Viņa kolēģi viņam ir vissvarīgākais un vienmēr pirmajā vietā. Klientus viņš ciena, bet nekad nenostāsies viņu pusē. Viņa galvenās prasības ir godīgums un uzticība, viss pārējais nāks ar laiku. Ja cilvēks kļūdas, tas ir normāli – galvenais ir prasīt, ja kaut ko nesaprot. Viņam ir tāda politika, ka, ja tu kā viesmīlis nomet zemē trakus vai ēdienu, tu vienkārši ej tālāk un turpini iesākto, it kā nekas nebūtu bijis. To, kas nokritis, saplīsis savāks cits viesmīlis. Šai restorānā visiem jābūt lepniem, ar paceltu galvu, lai apmeklētājiem nemaz nebūtu iespējas viņus pazemot. Darbinieki nekad nedrīkst lietot vārdu „I’m sorry”, jo tas liek sev likties mazam un niecīgam...tā vietā var teikt „My apologgies”. Darbā mēs visi runājam angļu valodā, arī ar klientiem – un ja viņiem, kas nepatīk – lai iet prom. Pats Patriks gan zina dāņu valodu, un, ja rodas tāda nepieciešamība, viņš vienkārši pieņem pasūtījumu, taču pamatā problēmu nav. Kā apmeklētājs ienāk restorānā, oficiante uzreiz to uzrunā angliski, liekot noprast valodu, kādā tur visi runā.

Man kā oficiantei jābūt smaidīgai, patīkamai, un vienmēr svārkos. Viņš negrib, ka skaistas meitenes, kam ir ko rādīt kaut ko slēpj. Tā pat uz šo restorānu nedrīkst nākt darbinieku otrās pusītes, jo tas viņaprāt traucējot darbu un darba atmosfēru.

Tagad nāks pats labākais – reāli viņš oficiantiem un vispār visiem darbiniekiem dod pilnīgu izvēles brīvību. Ja tu redzi, ka kāds viesis nav apmierināts ar ēdienu, tu ej un piedāvā viņam ko citu, vai kaut vai ja gribi – uzsauc kokteili. Un ja tu gribi, tu pats arī vari dzert pilnīgi visu, ko redzi bārā. Galvenais jāseko līdzi mēram, lai tu nestaigā apkārt grīļojoties, kā vienreiz viņam gadījies ar kādu dāņu meiteni.

Lieta, kas man nepatika bija teikums, ka šis darbs ir tā teikt black/white. Kas nozīmē, ka uz papīra man būs vienas stundas (alga) uz rokas cita. Bet nu okay, šodien man ir izmēģinājuma diena, kas nozīmē, ja viss ies gludi, tad mēs arī runāsim pa algām. Labā lieta ir – dzeramnaudas!

Mūsu sarunas laikā, ievēroju, ka viņš ir tāds diezgan nervozs un vēlāk no Zanes uzzināju, ka viņš tiešām tāds ir. Ka viņš spēj sapsihoties pa mazākajiem sīkumiem, taču tik pat ātri norimstot. Viņš pat apmeklējot psihoterapeitu šī iemesla dēļ. Lielākie trakumi sākoties tieši, kad viss ir zem stresa un tādas parasti ir piektdienas, sestdienas – tā, ka good luck to me tonight!

Kad viņš man visu izrādīja ar visiem iepazīstināja, papļāpāju ar Zani. Reāli izsmējāmies par maniem piedzīvojumiem ar Vaļeru. Tad mums pievienojās Patriks, visi paēdām un turpinājām sarunas, kas aizgāja jau līdz hašam, zālei, alkoholam, utt. Smieklīgi gāja. Kamēr runājām, viens no virtuves čaļiem man uztaisīja indiešu kafiju, sakot, ka tas kompliments...nu okay!

Prom tiku tikai pirms 23:00, taču vismaz dabūju pa ceļam vēl papļāpāt ar Zani. Atvadoties gan no Patrika, gan no Zanes – apskāvāmies. Manuprāt, tā ir laba zīme.

Darba laiki šai vietai ir no 17:00 – 23:00 katru dienu. Darbs ir tāds – kad tev piezvana, pasaka, tad jānāk. Jo tu vairāk šefam patīc, jo tu vairāk stundas dabū strādāt. Reāli nav tā, ka man būtu jāsēž no 17:00 – 23:00. Dažreiz viņš palaiž ātrāk. Zane vispār nākot vienmēr tik uz 18:00, jo parasti Patriks visu laiku ir uz vietas.

Nu labi, tagad beigšu – man drīz jau jābrauc uz darbu. Kaut nu man patiktu un viss izdotos. Gaidiet nākamo ierakstu, un cerams ne par tēmu – Patrika psihošana :D

PROJEKTS PROJEKTS PROJEKTS

Visa pēdējā nedēļa ir pavadīta vienā skriešanā. Smadzenes šīs dienas ir darbojušās uz pinu jaudu, bez nekādas atpūtas. Tas arī ir attaisnojums tam, kāpēc tik ilgi neesmu rakstījusi. Arī tagad to daru ar gariem zobiem, bet saprotu, ka šādi ir ērtāk - VISIEM interesentiem vienlaikus pastāstīt kā man iet, nekā censties atbildēt katram atsevišķi. Laika trūkuma dēļ, mans atbildes var šķist nelaipnas, kā, piemēram, mana mamma šodien, īso atbilžu dēļ, domāja, ka esmu dusmīga...Vēlreiz - neesmu dusmīga, vienkārši pārgurusi.

Skatos, ka mans pēdējais ieraksts ir veikts pagājušajā otrdienā, un šodien aprit tieši nedēļa, kopš neesmu neko stāstījusi. Tagad, protams, galvā vairs neatsaukšu visu, kas noticis, bet svarīgāko tik un tā centīšos pieminēt.

Trešdiena (09.11) teorētiski mums bija brīva, bet tā, tā pat kā citas pēdējās, stulbā projekta dēļ nemaz tik brīvas ar nebija. Visu dienu sēdēju mājās pie datora un turpināju veidot projektu. 

Ceturtdien stundas sākās tikai 12:45, bet skolā ar projekta grupu tikāmies jau 9:00. Forši, ka šīs tikšanās ierosinātājs ieradās tikai 12:40 un ka šim meetingam, tā arī nekādas jēgas beigās nebija. Pēc lekcijām man bija jāpaliek 2,5h dāņu valodas kursos, kur mums uzdeva līdz nākamajai reizei izlasīt veselu grāmatu. Pa kuru laiku, lai es vēl lasu grāmatas, bet nu kaut kā beigās es to izdarīju. Līdz eksāmenam mums vēl jāizlasa 2 tāda tipa grāmatas, jo viens no uzdevumiem tajā, būs atstāstīt lasīto. Trakākais, ka nākamajā dienā bija paredzēta ieskaite SUPPLY CHAIN MANAGEMENT. Es biju mēģinājusi sevi piespiest mācīties jau 2 nedēļas atpakaļ, bet galu galā sanāca tā, ka man bija palicis tikai viens vakars, lai sagatavotos. Labi, ka spēju atteikt muļķei Norai, lai ietu uz bāru iedzert "vienu aliņu", jo zināju kā tas var izvērsties. Beigās izrādās, šī notusējusi tai vakarā līdz pat 03:00 rītā. 
Pieturā uz mājām satiku Maksimu (to krievu puisi, kas apcerējis latviešu meiteni - Agnesi). Vismaz bija kā nosist 20 min, ko nācās gaidīt. Pārnākot mājās ķēros pie mācībām, kas ievilkās līdz pat pus vieniem naktī, kad sapratu - VISS, nav jēgas vairs sevī mēģināt ko iestumt iekšā, jo galva ir jau atteikusies strādāt un prāts domāt. Pa kādām 4h biju izstudējusi 2 nodaļas no 5 vajadzīgajām, bet es jutos diezgan labi, jo tās bija svarīgākās no visām + es visu sapratu un pat varētu teikt, ka man bija interesanti.


Nākamā rītā izdomāju, ka uz pirmo stundu neiešu un tās vietā labāk izgulēšos, lai nemocītu tik ļoti ķermeni. Pareiza izvēle. Kad pienāca brīdis rakstīt testu, viss noritēja ideāli, jo biju par sevi pārliecināta un, manuprāt, uzrakstīju to ļoti labi. 


Pēc skolas kopā ar Ediju aizbraucām līdz galam ar mūsu kopējo autobusu. Izrādās viņš no mums dzīvo tikai dažu minūšu attālumā. Pa ceļam uz mājām iegājām veikalā un nopirkām saldējumu. Es nebiju ēdusi saldējumu veselu mūžību. Tad Uģis par godu 11.Novembrim uztaisīja ļoti bagātīgas un garšīgas pusdienas, pēc kurām desertā mielojāmies ar garšīgo šokolādes-cepumu saldējumu. 


Sestdien, bija ļoti skaista diena, bet diemžēl mēs to neizbaudījām. Visu dienu nosēdējām istabā, aiz aizvērtiem aizkariem ar deguniem datoros, lai gatavotos otrdien paredzētajai projektu aizstāvēšanai. Taču vakarā izdomājām, ka kaut kā jāizvēdina galva, tāpēc nolēmām iet pie Edija skatīties filmu. Tā bija diezgan liela izgāšanās, jo viņš dzīvo dzīvoklī ar vēl 5 cilvēkiem. 4 no viņiem ir kaut kādi opji, bet piektais ir vēlviens rumāņu čalis ar ko viņš dala istabu. Tā nu četratā skatījāmies diezgan pastūlbu filmu UZ DATORA! Kad beidzot gājām mājās, notika "traģēdija". Kad izgājām koridorā, bija melna piķa tumsa, tāpēc izvilku savu mobilo telefonu, lai paspīdinātu gaismu, taču kaut kā nezin kā - viņš izslīdēja man no rokām un nolidoja caur kāpnēm 3 stāvus. Protams - beigts. Par lietām, protams, nevajadzētu pārdzīvot, bet es tik un tā jūtos diezgan stulbi par to. It īpaši tāpēc, ka man vajadzīgs telefons, ja nu gadījumā man zvana kaut kas par darbu! 


Svētdien 10:00 jau atkal biju skolā un nosēdēju ar savu projekta grupu līdz pat 17:00. Iedomājieties? Tak pilnīgs sviests. Taču šodien - prezentācijas dienā tas attaisnojās. Runājot vēl par svētdienu...mums tai dienā bija paredzēta veļas mazgāšana, tāpēc norāvām visu gultas veļu, salikām drēbes, utt., lai nestu lejā, bet noejot lejā, sapratām, ka mazgāšanas diena ir trešdien (rīt). Tā nu kopš svētdienas mūsu gulta izskatās diezgan bomzīgi, jo bija slinkums ievilkt atkal visu veļu pa jaunam. 
Svētdienas vakarā Uģim notika "traģēdija" ar datoru, jo tā lādētājs saplīsa un nu nabagam vairs nekā nav. Cerams, ka kaut kā izdosies nokārtot šo problēmu.


Pirmdien pēc lekcijām atkal palikām ar savu grupu trenēties nākamās dienas prezentācijai. Pašai nemaz neticas, cik daudz stundu ieguldīts tai visā. Toties šodien, kad prezentējām, biju tik laimīga par smagi ieguldīto darbu, jo spēju atbildēt uz visiem jautājumiem droši un pārliecināti.
Vispār projekta aizstāvēšana te notiek diezgan interesantā veidā. Mēs kā grupa uzstājamies 2x. Viena reize ir kā opponent group, kad mūsu uzdevums ir vadīt prezentāciju kādai citai grupai. Mēs izdalām visiem plānu, sasveicinoties un iepazīstinot visus ar to; tad dodam vārdu prezentējošajai grupai, kas ir 8 minūtes; tad 20 minūšu laikā dodam viņiem feedback un uzdodam dažādus jautājumus. Pēc tam vārds tiek dots uz 15min skolotājiem.  Kad grupa ir izdrāzta, iekšā nāk nākamās divas. Mana grupa bija pirmā opponent grupa un tad ar vienu citu grupu pāri starpā, atkal gājām iekšā kā prezentējošā grupa. Es biju tik drausmīgi uztraukusies, ka vienā brīdī likās - paģīpšu. Sirds sitās tik strauji, ka rokas drebēja, bet paldies dievam brīdī, kad sākām prezentāciju nomierinājos un visu norunāju no galvas, pat nesatrūkstoties no skolotāju stingrajiem skatieniem. Biju apmierināta un laimīga, kad beidzām, taču pēc stundas, kad saņēmām galējo rezultātu, vairs tik laimīga nebiju. Viņi piekasījās tādiem sūdiem! Beigās gan visi šo eksāmena projektu nolikām. Tikai 2 no 8 grupām nenolika. Šīm grupām tiek dota otra iespēja līdz nākamās nedēļas ceturtdienai.


Pēc projekta atbraucām mājās, paēdām, pačilojām un tad es atkal skrēju atpakaļ uz skolu - uz dāņu valodu. Nezinu, kā man izdevās sevi piespiest - bet izdevās!


P.S. man par pēdējā laika apmātību ir kļuvis GRAFOMĀNS. Visu laiku klausos viņa dziesmas. Īpaši vienu, ko varu klausīties kaut vai 10x pēc kārtas, jo tā mani kaut kā emocionāli paceļ. Liek uz dzīvi paskatīties vieglāk un gaišāk :) http://www.youtube.com/watch?v=nvlpSBKQXh4

Neveiksmītes

Labs vakars! Es savu vakaru varētu raksturot kā diezgan labu, ņemot vērā cik briesmīga bija visa diena. Man iekšā laikam sākuši plosīties kaut kādi nesaprotamie hormoni, jo garastāvoklis man palicis ļoti nestabils, lai gan cenšos tomēr to turēt pozitīvajā pusē.

Kārtējo reizi piecelšanās no rīta likās kā neiespējamā misija, bet nu, lai gan parasti tomēr izvēlos iet uz skolu, tad šoreiz man pat tādas izvēles nebija, jo skolā bija jābūt obligāti otrās case day dēļ. Šoreiz gan noteikumi bija mazliet citādāki, jo visām grupām "projekta" nodošanas laiks bija viens un tā prezentēšana bija visas klases priekšā, viena skolotāja vadībā. 

Sākums likās daudzsološs, jo biju iedalīta, manuprāt, diezgan spēcīgā grupā. Mums bija jāanalizē vēju ģeneratoru industrija Dānijā un jāpaskatās uz to arī no pasaules lielāko konkurentu perspektīvas. Lai izietu visiem punktiem/jautājumiem cauri, mums tika dotas 4h, kas bija šokējoši mazs laiks. Rukājām bez apstājas, bez pusdienu pārtraukuma, taču tik un tā beigās visu paspējām nodot līdz ar nagiem un tā pat ar pamatīgām šaubām par izdarīto!Nepagāja ne paris minūtes, kas pirmā grupa jau prezentēja izdarīto. Līdz ar to mums nebija ne laika sagatavoties, aptvērt, ko kas stāsta, pat uz toleti nevarēju aiziet. Godīgi sakot biju arī diezgan uztrakusies, it īpaši pēc tam, kad noklausījos pirmās grupas tik ideālo prezentāciju. Mēs visi 5 bijām šokā, jo nesapratām, kur viņi atraduši tik daudz informācijas, kā viņi paspējuši visu to izdarīt, izanalizēt, pluss vēl perfekti sagatavoties prezentācijai. Tad pienāca mūsu kārta, kura bija totāla izgāšanās. Mēs pat nepaspējām izrunāt 30% no savas powerpoint prezentācijas, jo dotās 10 minūtes paskrēja nemanot. Mēs stostījāmies, muļājāmies, pināmies vārdos, domās...Ak, mans Dievs, tas bija drausmīgi pazemojoši, apkaunojoši un maniem pēdējā laika iekšējajiem krenķiem kā punkts uz i, jo gribējās vienkārši izskriet no klases un izkliegt visu, kas iekšā sakrājies. Mēs visi 5 vienkārši šokā turpinājām klausīties citos, jo nesapratām, kā tas iespējams, ka tik slikti esam paveikuši darbu, kamēr pārējie to bija izdarījuši ekselenti. Beigās mums vienīgajiem bija jāizdara viena papildus lieta, lai skaitītos nokārtojuši šo case day. 

Pēc tam, kad viss TAS sviests bija beidzies, nācās skriet uz savu dāņu valodas klasi. Šodien kārtojām kaut ko līdzīgu izmēģinājuma testam, kas nemaz nebija tik sarežģīts un lika man sajusties mazliet labāk par sevi. Skolotāja mūs palaida mazliet ātrāk, tāpēc cerēju paspēt uz vienu autobusu ātrāk kā parasti, bet tas man pagāja vienkārši gar degunu, līdz ar to nācās gaidīt tai aukstumā ekstra 20 minūtes. 

Kad pārnācu mājās, virtuvē vēljoprojām mani gaidīja Vaļeras iepriekšējās dienas trauki. Viņa paša mājās nav bijis kopš vakarvakara, kad viņš aizgāja. Tā kā sapratu, ka tie trauki tur var stāvēt vel nedēļu un katru reizi uz viņiem paskatoties man gribas apvemties - es visu nomazgāju, satīrīju un sakārtoju. 

Labi, mans vīriņš tikko atnāca mājas, tā ka es beidzu! Čā!

Kapeikas Pisējas

Mans iepriekšējais ieraksts bija uz diezgan pozitīvas nots, tāpēc gribētos to saglabāt arī turpmākajos rakstos. Vispār cenšos tagad uz dzīvi skatīties daudz gaišāk. Esmu sapratusi, ka apkārt ir pietiekami daudz ļaunuma un negatīvisma, lai ļautu tam ienākt arī sevī. Nav jēgas ar to cīnīties, jo tā pat agrāk vai vēlāk tas uzvarētu...vislabākais ir to ignorēt. Lai gan es ļoti cenšos, un man arī diezgan labi sanāk, tāpat ir reizes, kad gribas kliegt agoniskās dusmās. Šodien par iemeslu tam ir Vaļera, jo liekas, ka viņš atkal ir norāvies no ķēdes un sācis dzert. Tas padara mani traku, jo izejot no istabas degunā sitas alkohola smaka, un apkārt valda viens vienīgs bardaks. Man ir slikti ieiet virtuvē, kur visur stāv netīri trauki. Mēs jau ar Uģi no rīt nodomājām, ka nu var jau nomazgāt vienu šķīvi, bet ne jau sākt vākt šitādus mēslus. Priekš kam? Lai viņš sāk vēl domāt, ka tas ir normāli? Nu nē...pietam, tā dzeršana nav tikai šodien. Arī vakar, aizvakar un vēl kaut kad šajās dienās, Uģis esot jutis, ka no viņa nes. Labi, nav ko vairs veltīt šim stāstam uzmanības...man vienkārši gribējās kaut kur izlikt dusmas.

Ejot tusēt, jāiekāpj krutajā!

Tagad mazliet jāpadalās ar piedzīvojumiem, kas norisinājās iepriekšējā nedēļas nogalē. Tā kā daži no notikumiem ir īpaši traki un domāti aizmirstībai, šeit viņi neparādīsies. Tas ir pēc manu sabiedroto - Uģa un Neldas - lūguma. 

Piektdien vakarā pie manis atbrauca Nelda. Tā kā viņa pie manis ciemojās pirmo reizi, ceļš līdz manīm bija mazliet sarežģīts. Taču galu galā viss notika gludi un drīz vien jau sēdējām manā lielajā istabā un čilojām, ēdot vīnogas un dzerot moku ar pienu. Pēc 22:00 ieradās Uģis ar vīna pudeli rokās, lai pēc aptuveni pusotras stundas varētu doties uz centru patusēt. Pirmā mūsu pietura bija Kristiānija. Teiksim tas tāpēc, ka Nelda gribēja apskatīt šo jauko tūristu vietu. Hi hi...

Latviešu Bārā

Pēc tam devāmies uz centru, kur satikām Edgaru ar brāli (Uģa darba kolēģi), lai ietu tālāk tusēt kopā. Pie tam tam brālim bija dzimšanas diena, kuras sakarā viņš mums uzsauca garšīgus kokteiļus. Mēs ar Neldu paņēmām katra pa vienai Pina Colada....mmmm. Taču vieta gan bija tizla, jo nācās ilgi gaidīt, bārmenis kaut kāds galīgs lunis, jo knapi iedzēruši pirmo malku, jau dzirdam, ka pēc 10 minūtēm šo vietu slēgs. Nu camoon bitch!?
Lai nu kā...vakars sāka uzņemt apgriezienus, jo nākamā vieta bija kāds bārs, kur aiz letes strādāja tikai latviešu meitenes. Arī vairāki apmeklētāji bija latvieši, tāpēc tas bārs kaut kā iemantojis nosaukumu - "latviešu bārs". Man tā vieta no sākuma galīgi nepatika, jo iekšā nevarēja normāli paelpot sapīpēto, pārbāzto un diezgan šauro telpu dēļ, taču vēlāk šādas lietas vairs nepamanīju :D
Dzērām, dzērām, dzērām....no bārmenes visam pa vidu vēl dabūjām mentoliskas garšas šotu un no kaut kāda ruda buratīno kokčiku ar nosaukumu "White Russian"...garšīgs! Kad pulkstenis jau rādīja seši no rīta, sapratu, ka jāiet mājās, taču Uģi nekādi nevarēju pielauzt nākt ar mums. Es lūdzos, vilku, bet nekā...viņam vajadzēja palikt ar saviem drauģeļiem. Man jau būtu vienalga, ja viņam būtu pašam savas atslēgas, taču zinot mūsu ar Neldas kondīciju tajā momentā, sapratu, ka, kad tikšu gultā - tā arī atlūzīšu kā veca plauša un nedzirdēšu NEKO!!! Taču kaut kādā veidā Neldai mani izdevās pārliecināt, ka viņa dzirdēs Uģi klauvējam, ja atstāsim savas istabas durvis vaļā. Tā nu arī aizgājām.
Ejot ārā, Neldai pielipa 2 čaļi, kuri manā prātā uzreiz sazīmējās, kā potenciālie barotāji. Un tā arī bija, jo lai gan viens no viņiem kaut kur pa vidam aizlaidās, otrs tika aizvests uz 7/11, kur mēs dabūjām katra pa lielam, šokalādīgam cepumam. Pēc tam, protams, tika nokārtots tas, lai mēs tiktu līdz pareizajai pieturai, un tad - uzNEredzēšanos!!! :D


Sestdienas rīts. Es atveru acis, un pirmais manā galvā - UĢIS?!? Uzreiz skrēju uz lielo istabu, kur pa ceļam vēl paklupu par šamējā botām, taču paldies dievam, trešā vecā plauša bija tikusi līdz mājām sveika un vesela. Smieklīgākais bija tas, ka lai arī kādā bezfilmā viņš ieradās - botas bija novilktas, jo pāris dienas atpakaļ, Vaļera viņam bija aizrādījis, ka ar āras apaviem mēs savā istabā nedrīkstam iet, jo tur esot 2000Ls vērts paklājs. Labākais tas, ka tas paklājs ir pretīgs un 100% nemaksā vairāk par kādiem 70Ls :D

Varonim arī jāatpūšas

Par to "sveiks un vesels" gan varētu pastrīdēties, jo sākumā viņš izskatījās mazliet beigts un pažuvis. Taču pienākot tuvāk, no tuksneš-izkaltušās mutes nāca smagas elsas. Kad pakratīju, vai dzīvs, tad acis, kas pavērās manī, mani vienkārši notrieca gar zemi smejamies, jo pat krabim nav tik šķības peldošas ačteles, kā manam Uģim tai rītā :D Taču pāri šim visam, bija noticis kaut kas vēl rēcīgāks. Tas bija Uģa tikšanas mājās stāsts. Neizplūdīšu detaļās, jo tas ir mazliet apkaunojošs, taču beigas tam bija grandiozas. Kad viņš bija ticis līdz mūsu dzīvokļa dūrvīm (ap kādiem 9iem no rīta), tad spēki bija tā izsīkuši, ka klauvējot viņš bija nokritis uz ceļiem. Durvis, protams, atvēra Vaļera, kuru noteikti šis skats mazliet sašokēja. Pēc tam viņš esot ievēlies mūsu istabā, kur Valērijam noteikti pavērās 2 citu rozīņu krākšana, un "nolicies gulēt" uz 2000Ls vērtā paklāja. Kad sapratis, ka tur nav diezko ērti, devies uz lielo istabu. Un tur mūsu varonis tika apsegts, savīstīts un sabučots saldajiem sapnīšiem no Vaļera :D :D
Katrā ziņā Neldai ar Uģi nākamais rīts bija ļoti smags. Taču Uģim atšķirība no Neldas nebija iespējas atelpai, jo 4 jau bija jābūt darbā. Man pa lieliem brīnumiem viss bija ideālā kārtībā, taču tā kā Neldu mocīja smagie pēctusiņa murgi, mēs palikām gultā līdz pat 5 vakarā. Tad saņēmāmies, es uztaisīju garšīgas pusdienas, nomazgājāmies un ap 8 jau devāmies uz centru. Centrā es pastaigāju pa barčikiem, padalot savus CV. Man tā  darba diedelēšana ļoti nepatīk, jo tas ir diezgan smagi morālajā ziņā - katru reizi saņemties iet iekšā, prasīt, stāstīt, reklamēt sevi...tas nav man! Taču es pārkāpu tam pāri, un, manuprāt, izdarīju pa visiem 100%.
Pastāstīšu par spilgtākajiem 2 no 8 mēģinājumiem. Pirmais bija, kad iegāju itāļu restorānā, kur vaicājot pēc menedžera, saņēmu atbildi, ka viņš nav, taču, lai es tulīt pat eju uz virtuvi un uzmeikoju picu vai pastu. Es, protams, pateicu, ka iemācīšos visu ko vajadzēs, bet tā arī nesaņēmos neko darīt. Reāli ēst taisīšana ir kaut kas galīgi ne mans, jo ikdienā to nedaru, līdz ar to esmu bez pieredzes un, lai taisītu ēdienu viesiem - ir jābūt kaut kādai patikai, mākai...nu karoč NĒ! Starp citu beigās izrādījās, ka tas čalīts, kas ievilka mani tai virtuvē bija menedžeris.

Ar lapsu Kūmiņu

Otrais atgadījums bija, kad iegājām vienā gandrīz galīgi tukšā bārā, kur aiz letes stāvēja 2 poļu bārmeņi. Viņi bija tik ļoti forši un izpalīdzīgi, jo lai gan nevarēja piedāvāt neko pie sevis (tā ir pilnīgi jauna vieta), uz lapiņas man sarakstīja vietas, kurās ir vērts mēģināt. Taču ne 5dienu, 6dienu vakaros, kad nevienam nav laika mani uzklausīt. Pietam, viens no viņiem paņēma manu CV, lai iedotu kādam menedžerim, ko viņš zin no iepriekšējām darba pieredzēm, aizliekot par mani labu vārdu. Mīļi! Tad jau redzēs, kas un kā beigās tur sanāks. Bet tas katrā ziņā uzlaboja manu garastāvokli.


Pēc ilgās staigāšanas no bāra uz bāru un pēdējā CV iedošanas, izdomājām, ka jāiet atrast kāda vietiņa, kur piesēst. Mūsu acis piesaistīja viens barčiks, kur likās esam daudz cilvēku un laba mūzika, lai gan pie durvīm stāvēja policijas buss risinot kaut kādus sūdus, tas mūs neaturēja doties tieši uz turieni.

Urodu uzsauktais Jack Daniels

Līdzi mums kopā bija tieši 7Ls, tā ka vajadzēja dabūt kādu, kas mums uzsauc. Nopirkām katra pa lielajam alus kausam, atstājot sev tikai 2Ls. Dzērām ļoti lēnām, pļāpājām un izklaidējām sevi ar skatu uz vienu rižu čali. Tas bija kaut kas tik rēcīgs, jo viņš bija atnācis uz bāru pilnīgi viens pats. Viņam bija kādi 22 gadi un viņš bija atbraucis atpūsties uz šejieni no Beļģijas. Kaut ko sākumā viņš centās satusēt ar mums, taču savas mazās kautrības dēļ viņam nekas neizdevās. Toties pēc pāris šotu iztriekšanas drosme uzradās un nākamie upuri bija 8 franču meiteņu bariņš. Tas bija tik rēcīgi, jo vēlāk izrādījās, ka viņam vairs nav naudas, tāpēc viņš cenšas iefiltrēties viņu bariņā, lai dabūtu pa brīvu šmigu. Mēs ar Neldu bijām pārēkušās, jo skats, kā viņš pie sevis gatavojas uz kaut kādu sarunu - tad ar vienu tad ar otru...kā viņš viltīgi kustas dziļāk aplītī un čiepj viņu šotus - AK MANS DIEVS...es biju līdz asarām. Tā nu savas viltības un rižuma dēļ viņš ieguva vārdu - LAPSA KŪMIŅŠ :D Pēc tam, jau kaut kā sākām pļāpāt gan ar viņu, gan ar tām franču dūdām, dabūjot arī vienu šotu no viņām...taču tusēšanas garīgais tikai slīdēja zemāk un zemāk. Apkārt bija vieni urodi, un virsū lūrēja tikai tie lielākie. Piemēram, tai vietā mūsu lielākie "fani" bija 2 čainīzeri un 1 indietis, kas izskatījās 12 gadus vecs.

klubā ZOO

Aizvilkāmies līdz tam latviešu bāram, iztērēt savu atlikušo naudu par aliņu. Arī tur uz mums vienkārši uzkrītoši lūrēja 4 tētuki. Līdz pēkšņi pieslīdēja 3 tādi arābiska paskata "muskatieri". Viens no viņiem bija normāls - tāds aktīvs ķipariņš, otrs bija resns kuilis, bet trešais bija kaut kas nedabisks. Viņa kakls bija lielāks par seju, liekot    pazust jebkādai nojausmai par zoda eksistenci. Katrā ziņā šie 3 "prinči" bija viss mūsu vakara satiktais mikslis kopā. Taču mēs sapratām, ka autobuss ir nokavēts un līdz pirmajam ir jāgaida kādas 5h...kāpēc neizmantot šos muļķīšus, lai dabūtu iedzert pa brīvu, ja vēlāk varēs vienkārši atkratīties?! Tā nu pirmais, ko pasūtījām bija - White Russian! Nu es viņu pasūtīju, jo gribēju, lai Nelda redz kā viņš garšo, ņemot vērā, ka viņa neatcerējās to no iepriekšējās nakts. Tad izdomājām, ka šitā latviešu vieta galīgi smird, tāpēc pārgājām pāri ielai uz klubu ZOO, kas bija riktīgi superīgs. Tur mēs apsēdāmies krutos dīvānos un pļumpējām viņu nopirkto viskija pudeli ar kolu, kas maksāja aptuveni 70Ls. Šausmas! Bet bija nenormāli garšīgi. Pēc drīz vien, kad jautrums jau bija iesitis galviņā, mēs viņus diezgan nežēlīgi pametām, aizejot dejot, jo tur nu mūsu darbiņš bija padarīts! :D

GETO PAGRABĀ

Kad tā vieta slēdzās ciet, devāmies lēnā garā uz autobusa pieturu, taču kaut kā netīšam aizbraucām galīgi nepareizi, beigās nonākot kaut kādā pagrab bārā - nu pilnīgā sūdā, kur izskatījās, ka bija sapūlcējies viss geto. A ko mēs?! Pilnīgā pohujā sākām vandīties un dejot, riktīgi superīgi izārdoties bez pilnīgi nekādiem kompleksiem no tiem melnajiem mērkaķiem, kas tur tresīja. Dabūjām arī nobaudīt šī pagraba "šotu", kas garšoja pēc kaut kāda klepus sīrupa, bet nu pofig par to. Kad izdomājām, ka arī tur vairs nav ko darīt un mūzika vienkārši sāka smirdēt pēc sūda, devāmies mājās. Smieklīgākais, ka visur mētājās kaut kādas bundžas, kur es pamanīju virsū pantus(tas nozīmē, ka varam dabūt naudu atpakaļ), tāpēc labi vien, ka mums nebija maiss, jo tad mēs būtu sevi pilnībā apkaunojušas...tā vietā paņēmām tikai 2 bundžas :D


Mājās bijām ap 8 rītā, tāpēc ātri vien aizmigām. Šoreiz trīnītī, kā krabīši saspiedāmies vienā gultā un Nelda teica, ka no rīta skats esot bijis riktīgi rēcīgs, jo abi ar Uģi apķērušies esam gulējuši ar mutēm vaļā un krākuši :D


Pēc tam ap 12tiem ar Neldu devāmies "ekskursijā", jo šī bija mēneša pirmā svētdiena, kas nozīmēja - visi transporti pa brīvu. Tā kā bijām sev pamanījušas tādu kopēju iezīmi, kā KAPEIKAS PISĒJAS, devāmies arī līdz pēdējai pieturai, kur vilciens veda. Tad kad braucām cauri pilnīgai nekurienei, kur vienīgā dzīvā radība ko redzējām bija zirgs, šī ideja vairs nelikās tik spīdoša. Kad izkāpām galapunktā Købe, pilsētiņa atgādināja mazu Liepājiņu, taču tā kā tā bija svētdiena - viss bija kā izmiris!!! Nu neko, pastaigājām, pafočējāmies un vienīgajā veikalā, kas bija vaļā - nopirkām skābus gurķīšus un sulu, ko ēdām ar ķīniešu kociņiem :D
Diezgan ātri satumsa, tāpēc izdomājām maukt mājās. Nelda uz savu Roskildi, bet es pie sava krabja. Tas bija smags brauciens, jo svētdiena bija mana lielās pohas diena, tāpēc visi trokšņi un piebāztie autobusi bija nepatīkami manai galvai. Ļoti nepatīkami.


Lai gan biju nenormāli pārgurusi, aizmigu ļoti vēlu, tāpēc rīta cēliens mums abiem bija īpaši smags. Skola vilkās, taču es pirmo reizi biju diezgan aktīva stundās. Skolotāja pat zināja manu vārdu un vairākkārt izsauca, saņemot labas un pareizas atbildes. Tas mani ļoti iepriecināja.


Pēc stundām pamatīgi noņēmos ar printeri, ko likās, ka dusmās sadauzīšu, bet beigās kaut kā izdevās izprintēt to, ko vajadzēja. Es izprinēju kaudzi auklītes/tīrītājas piedāvājumus, ko salīmēt pieturās, veikalos, utt. Kaut kāda nesakarīga iemesla dēļ, mana studentu karte nedarbojas, tāpēc nācās aizņemties no Uģa. Es esmu šokā, jo lai gan biju pāris reizes patērējusi naudiņu no tās barčikā, tas nebija tik daudz, lai tgd man tā būtu tukša...esmu pārliecināta, ka uz tās ir jābūt vēl 20Ls. Rīt būs jāiet uz vadību, lai izskaidro radušos situāciju.


Labi, mīļie - šitik gari laikam nekad vēl nebija sanācis uzrakstīt, tāpēc beigšu kamēr neesmu jums apnikusi!

POZITĪVI

Virsraksts laikam izsaka visu - manas emocijas, pēdējā laika notikumus un uzstādītos plānus tuvākajai nākotnei. Pozitīvi, pozitīvi, pozitīvi....

Vakardiena bija ļoti grūta, jo visa diena tika pavadīta skolā. Precīzāk - no plkst.08:30 līdz plkst.20:30. Tieši tā - 12h, gandrīz vispār neatejot no datora. Viss projekta dēļ, jo šodien līdz plkst.08:30 viņš bija jāiesniedz vadībai. Mūsu lielākā kļūda bija atstāt visu uz pēdējo momentu. Bet, ko nu vairs!? Lai gan visas dienas garumā bija cītīgs darbs, jautrība arī neiztrūka. Manuprāt, šis projekts ir satuvinājis visu klasi, jo gandrīz jau mēnesi visi strādājam plecu pie pleca, apspriežam to kā katrai grupai sokas, un vairāk vai mazāk - viens otru iepazīstam tuvāk. Pozitīvi.

Lars(manas grupas vienīgais vīrietis) vakar piedāvājās mūs ar vēl vienu meiteni aizvest līdz mājām. Es būtu piekritusi, jo ārā jau bija tumšs un vējains, bet tā kā tā otra meitene tēloja kaut kādu pareizo, nevainīgo Māti Terēzi un tik dievbijīgi atteicās no šī piedāvājuma, negribēju izskatīties iedomīgi un neaudzināti, tāpēc piekritu tikai aizvešanai līdz stacijai. Taču tā kā visu dienu biju nosēdējusi pie datora, maza pastaiga ar kājām man nāca tikai par labu. Pozitīvi.

Biju pārgurusi no smagās dienas, un mazliet pūcīga, ka Uģa vienīgajā brīvdienā, šī projekta dēļ, mēs nevaram pavadīt laiku kopā. Taču esmu ievērojusi, ka tāpēc, ka neesam vairs tik bieži kopā, mūsu attiecības ir uzlabojušās. Mums ir vairāk par ko runāt, kā arī kopā pavadītie mirkļi tagad šķiet vērtīgāki. Pozitīvi.

Pēdējie rīti ir bijuši ļoti smagi, jo piecelties ir pavisam grūti. Organisms, ārā esošās tumsas dēļ, negrib mosties, un siltā sega, kas pasargā no logapakšas spraucošā vēja, šķiet pārāk vilinoša miega turpināšanai. Taču, nekatoties uz visu to, nav bijis neviens rīts, kad neesam aizgājuši uz skolu (ja neskaita to reizi, kad Uģis palika mājās aso piparu dēļ). Šodien skolā nemaz nebija tik traki, jo notika tikai 2 lekcijas. Vienā gan gandrīz aizmigu, bet tā kā tā ir STATISTIKA, tas ir saprotams. Otrās stundas 45 minūtes mēs mielojāmies ar rīta maizītēm un siltu kafiju/tēju. Skola mums tā teikt uzdāvināja brokastis, par godu pirmajam pabeigtajam projektam. Visiem ļoti patika. Pēc 45 minūtēm, prieki beidzās, jo izrādījās, ka mums ir tests KomuniKācijas Klasē. Mums bija jāuzraksta apkopojošs 300 vārdu garšs teksts, par skolotājas iedoto avīzes rakstu. Paldies Dievam, ka tad, kad pulkstens rādīja 12:08, un es pārlasīju uzrakstīto, man viena meitene pateica, ka teksts ir jāieseivo skolotājas izveidotajā mapē, jo tā aizvērsies plkst.12:10. Tā nu pa galvu, pa kaklu seivojot visu ciet, paspēju to nodot tieši laikā. Whuuu....Plkst.12:10 bijām brīvi no skolas un varējām doties mājās. Līdz ar to, tikai nopriecājos, ka tomēr saņēmos aiziet šodien uz skolu un neizveidot kaut kādus ieskaišu parādus. Pozitīvi, nu!

Aizbraucot līdz Lyngby centram (pilsēta, kurā ir mana skola), aizgāju uz banku atvērt sev kontu. Izvēlējos Nordea. Patīkamu pārsteigumu sagādāja viņu daudzās extras jauniešiem vecumā no 18-29 gadiem. Pietam nebija rinda un man nevajadzēja stundām gaidīt. Viss notika diezgan ātri.

Kad atbraucu mājās, aizgāju uz 3 bērnu dārziem, kas ir blakus manai mājai, lai iedotu savu CV. Pirmajos 2 mani atšuva, jo viņiem ir vajadzīgs kāds, kas strādā no rītiem, bet trešajā es tā arī nevienu no vadības neatradu. Es vēsi izstaigāju visas grupiņas, virtuvi, skapīšu telpas...nevienas dzīvas dvēseles. Tajā brīdī man radās jautājums par drošību šai iestādē, jo nu cammon - es varēju tik pat labi būt kaut kāds terorists un ienest bumbu. Lai nu kā, visās vietās uz ziņojuma dēļiem atstāju acīs lecošu, dāņu valodā uzrakstītu "zīmīti", kura piedāvā mājas tīrīšanas pakalpojumus. Es gan tur mazliet esmu safabricējusi dažus faktus, piemēram to, ka man jau ir ūber lielā pieredze šai jautājumā, tā pat kā to, ka esmu 22 gadus veca, bet tas tā - klientu pievilināšanai. Hi hi...Lai nu kā, šitam vajadzētu nostrādāt, jo visas 3 vietas ir perfekti "karstie punkti", kur dienu dienā garām pajiet neskaitāmi cilvēki. Pietam, cilvēki, kas dzīvo manā apkārtnē. Turam īkšķus. Cerams, šitas izvērtīsies pozitīvi...

Tagad ar Vaļeru kārtojam māju, jo ciemos brauks mans ilgi neredzētais Neldabons. Tā ir mana mīļā ex-klasesbiedrene no 2.vidusskolas laikiem. Reāli 7.klases laikiem. Viņa mācās Roskildē, pilsētā netālu no Kopenhāgenas. Ja, kādam intersē, tad šeit ir links uz viņas blogu:

http://neldaolle.blogspot.com/2011_10_01_archive.html

Vaļera, uzzinot, ka man būs ciemiņš, visu dienu rosas pa māju. Neteikšu, ka viņam baigi labi sanāk, bet to ļoti novērtēju. Man viņš sāk iepatikties. Pietam, šodien mans vārds tika uzstādīts uz pastkastītes un durvīm. Tas tāpēc, ka šeit Dānijā ir tāds likums, ka pastnieks nedrīkst mest, piemēram, man adresētu vēstuli pastkastē uz kuras nav mans vārds. Tādu godu, kā savu vārdu uz pastkastes varu iegūt tikai situācijā, ja esmu pierakstīta šai dzīvoklī. Ja neesmu, tad uz paskastes jāraksta "c.o.Elina Macius", kas nozīmē care of Elina Macius. Kaut kā tā. Lai nu kā...tā man iet - POZITĪVI!

MANA DIENA

Čau, mīļie!

Šī man ir bijusi ļoti veiksmīga un produktīva diena. Pamatīgs kontrasts iepriekšējajām.Tā, kā neesmu rakstījusi kopš piektdienas, labāk sākšu ar visu pēc kārtas, atstājot labo uz beigām. Vienvārdsakot, sākšu ar slikto...

Šeit, kur esmu es, laikapstākļi ir palikuši pavisam dīvaini, jo ja vienu dienu varu iet uz skolu plānā jaciņā, tad nākamajā jāsatuntulējas kā sniegavīram. Par nenokurienes-uzrodušos miglu vispār nerunāšu. Viss ir skaisti, saulaini, un tad pēkšņi paskaties pa logu un vairs neko neredzi, jo pie loga vienkārši pienācis netīri balts, bezgalīgi liels mākonis. Šī iemesla dēļ, visas brīvienas nosēdējām mājās. No vienas puses esmu dusmīga uz visu pasauli, kad apjēdzu, ka manā dzīvē nekas nenotiek - vai nu mācos, vai sēžu mājās pie TV, bet no otras puses, kad nemācos, man ir pārāk liels slinkums kaut kur iet, kaut ko darīt. Katrā ziņā, tā nevar turpināt. Tāpēc, sākoties jaunam mēnesim, esmu apņēmusies uz jauniem "varoņdarbiem", kuros ietilpst - plānot savās brīvdienās kaut ko interesantu un jautru. 

Pirmdien, nobastoju savu otro lekciju, taču mani nevar vainot, jo tas bija tā teikt "cēla mērķa" labā. Beidzot bija atnācis apstiprinājums, manam un Vaļera noslēgtajam kontraktam, kas nozīmē - es varu pieteikties CPR numuram (atkārtošos - tas ir numurs, kas nepieciešams, ja uzturas DK ilgāk kā 6 mēnešus, ja strādā, ja grib mācīties dāņu valodu un ja grib apmeklēt ārstus pa brīvu. Tas ir sava veida personas kods). Tā nu pirmdien bija tā diena, kad gāju uz attiecīgo iestādi. Vaļera teicās nākt līdzi, lai gan teicu, ka tas nav nepieciešams, tomēr viņš uzstāja, ka viņam arī jānākot, jo kaut kas esot jāparaksta. Nu okay...sarunāju ar viņu tikties 11:00 pieturā, lai varam kopā iet uz komūnu (tā saucas tā iestāde). Kad braucu uz satikšanos, ačohnījos, ka esmu aizmirsusi pasi (jā, jā...zinu! kā var aizmirst pasi, braucot kārtot tāda tipa dokumentus?!...nu gadās). Nodomāju, viss - nekas nesanāks bez pases, bet viszinis Vaļera nomierināja, sakot, ka derēs arī vadītāja apliecība, vai skolas ID. Es teicu, nu okay - man vismaz ir resident permit (uzturēšanās atļauja). Šis tāds - nē, nē, tas Tev diezvai būs vajadzīgs.
Tad, kad rindā bijām nosēdējuši stundu, kuras laikā vēl pāris reizes izteicu aizdomas, ka mums nekas nesanāks, ja nav pase, beidzot devāmies pie "lodziņa". Pirmais, ko man prasa - resdident permit un pasi. Nav pases, nav CPR! Tad viņa izstāstīja visu, kas man nākamā reizē jāņem līdzi, piebilstot, ka Vaļeram neesot jānāk ar mani. Tātad, kā noprotat viszinis Valērijs jeb īstajā vārdā Tonijs, nemaz nav tik gudrs, kā domā. Smieklīgākais, ka vienmēr pēc šāda tipa "izgāšanām" viņa standart frāze ir: "oi, kā likumi ir mainījušies"!

Otrdiena tā pat kā rītdiena jeb tā pat kā katras nedēļas otrdiena un ceturdiena man bija/ir/būs smagā diena, jo skolā pavadu 8-10h dāņu valodas dēļ. Ir diezgan pagrūti noturēt uzmanību tik ilgi, bet nu ko padarīs.

Vakar nācās maksāt par īri, kas tagad mums ir jau 400Ls mēnesī. Lohs, liek mums maksāt tos nodokļus, kas viņam tagad jāmaksā manas pierakstīšanas dēļ. Reāli, gribas meklēt citu vietu, taču šoreiz savu dzīvokli nevis istabeli. Mums vēl ir noveicies ar šo, jo citiem tie izīrētāji ir vienkārši briesmoņi un pieredzes, ko esmu dzirdējusi, nekad negribētu izbaudīt uz savas ādas. Diemžēl par savu dzīvoklīti varēsim sapņot tad, kad būs pietiekoša naudiņa depozītam, jeb tad, kad mēs abi strādāsim. Kā jau teicu - Valērijs nav slikts variants šāda tipa dzīvošanai. Vienīgais briesmonis ir sīkais puika, kas čīkst par katru sīkumu. Uģis teica, ka viņš vienkārši sāk baurēt ne no kā...kaut ko spēlējas spēlējas un tad sāk kliegt! Es biju tik dusmīga, kad pirmdien pilnībā pārgurusi pārnācu mājās un aizejot gulēt pusdienas laiku, nevarēju iemigt sīkā perdeļa dēļ. Es brutāli gribēju viņam izraut mēli un ar to noslānīt kaulaino pakaļu. Nesaprotu, kas viņu tā ir izlutinājis, jo Vaļera diezgan viņu bar par tādiem gājieniem. Bieži dzirdu, kā viņš uz viņu auro un sit pa dibenu. Man tiešām to puiku nav žēl, jo viņš to ir pelnījis!

Tad nu tagad par šodienu. Kā jau katru trešdienu, šī nebija izņēmums un mums nenotika lekcijas. Taču visu laiku pa vidu maisas projekts, kas jānodod jau piektdien, tāpēc gandrīz visa diena tika aizvadīta skolā ar savu projekta grupu.
No rīta piecēlos, uztaisīju mums abiem ar Uģīti brokastis, mierīgi sataisījos un devos uz komūnu. Rinda vispār nebija, un pie "lodziņa" tiku diezgan ātri. Pirms manis tikai stāvēja 2 resni melni imigranti, kas izskatījās pēc mātes un dēla, kas bija pāraudzis tēviņš. Izskatījās, ka sieviete, kas viņus apkalpoja bija pamatīgi izbesījusies, un, kad atnācu, es, kam praktiski viss bija jau aizpildīts, sakopēts, utt...viņa atplauka.  Es tikai pēc katra sava teikuma no viņas dzirdēju SUPER, SUPER, SUPER! Pēc tam, kad beidzu runāt, viņa pajautāja, vai negribu, ka viņa man uzreiz uztaisa CPR. Es vienkārši autā, jo to numuru ir jāgaida no 10-30 dienām. Pēc tam, kad viņa atnesa man numuru, es jautāju, vai ir iespēja te ar kādu parunāt par darbu, un viņa teica, jā - jā, pie tā un tā lodziņa. Viņa pat izskrēja ārā un atnesa man numuriņu. Kad pienāca mana kārta, tad veiksme mazliet novērsās, jo pretī sēdēja veca, sapuvusi dusmīga sēne, kas neko nezināja un nesaprata. Tā nu neko neuzzinājusi devos uz skolu.
Kad nonācu skolā, pagāja ilgs laiks, līdz atradu savu grupu. Kad sāku krāmēt ārā mantas, ačohnījos, ka esmu aizmirsusi datora lādētāju. SŪDI, jo mans mīļais dators bija gandrīz pilnībā izlādējies + ja lādētājs nav pieslēgts, tad ekrāns ir tumšs un neko nevar redzēt. Šo defektu bija mēģinājuši labot ļoti daudzi. Uģis bija stundām nosēdējis, lai sačinītu to sūdu, bet bez rezultāta. Tā nu, kad gāju meklēt kādu, kura lādētājs man derētu, satiku lietuviešu puisi Andriusu. Biju ievērojusi, ka viņš ir ļoti apķērīgs uz visu, kas saistīts ar datoriem, jo jau iepriekš viņš man bija palīdzējis. Nodomāju, mošk jāpajautā atkal. Tā nu mēs noņēmāmies ilgāk kā stundu, bet mans dators ir izārstēts un tagad i man ekrāns ir gaišs, i man viena liela programma, kas palēlināja visu datora darbību ir idzēsta. Protams, gan viņš, gan es likām savām grupām gaidīt vesalu stundu, bet nu neko darīt. Rīt būs viņam jāaiznes šokolāde! Lādētāju dabūju no vienas čehu meitenes, tā ka visas problēmas smuki atrisinājās.
Šodien skolā mums bija pusstundu garšs seminārs par mācībām ārzemēs (erasmus) uz kuru intereses pēc aizgāju. Taču pēc tā, sapratu, ka nekur negribu braukt, jo tas ir pilnīgs sviests, kam jāiet cauri, lai kaut kur tiktu. Labākais, ka pēc prezentācijas mēs redzējām visur stāvam tādas tīkliņsomas, augļus, pildspalvas, kreklus ar logo...nodomājām - o, jāņem! Es biju retā laimīgā, kas dabūja džemperīti. Kad gājām vēl pēc pildspalvām, 2 meitenes nāca atpakaļ nolikt, ko bija paņēmušas, jo viņām ceļā satiktās skolotājas teica, ka tas ir domāts citiem cilvēkiem. A ko es un mani projekta grupas biedri? Mēs paņēmām vēl pildspalvas :D Pofig.

Vispār tas projekts ir viena smaga lieta. Taču apziņa, ka 2 mēnešu laikā mēs esam iemācījušies izveidot kompānijas internālo analīzi, lietojot tādus "rīkus" kā SMS Model, Blueprint, Marketing Mix, Profit&Loss statement, Balance sheet, BSG Model, SWOT, TOWS, utt. Neaptverami! Pietam, šis projekts ļauj ideāli prakstē pielietot teorētiskās zināšanas.

Tā nu šodien skolu pametu pēc 18:00, un labi, ka tā, jo atnākot mājās ačohnījos, ka esmi aizmirsusi atslēgas, bet Vaļera vēl nav mājās. Mājās viņš bija pēc 15 min, bet, ja būtu atnākusi ātrāk - tad tā arī paliktu gaidot aiz durvīm nez cik ilgi.

Atnākot aizgāju uz savu izstabu, kur ķēros klāt mājas darbiem, bet pēc 20 minūtēm, man jau klauvēja pie durvīm. Vaļera man atkal bija uztaisījis zupu, kura bija uz tādas mazas paplātītes + ar 2 grauzdiņiem. Nu pilnīgi kā apkalpošana numuriņā :D

Labi, tā arī uz pozitīvas nots beigšu, un iešu svinēt ar mīļoto viņa pirmo algu. Jāapskalo mazliet :p

Bučas!