Skrienu, skrienu vēl!

Turpinu strādāt garderobē jau sesto nedēļas nogali pēc kārtas. Brīvas piektdienas man solās būt tikai nākamnedēļ un tā pirms prombraukšanas uz Latviju, bet es nesūdzos, jo papildus nauda nekad nenāk par ļaunu. Kā jau iepriekš rakstīju, kad esmu kopā ar Veroniku, tad tā ir tīrākā izklaide. Katru reizi dabūjam izsmieties līdz asarām un dažreiz pat arī patusēt. Piemēram, iepriekšējā nedēļas nogale bija gar zemi. Sestdien, kad beidzām darbu, palikām uz staff party, kas, protams, bija slimi un normāliem cilvēkiem nesaprotami...a mēs neko, ierēcām par visiem un pēc pāris stundām ar ričukiem un jautru prātu izlēmām doties. Doties kaut kur, bet ne mājās. Tā nu aizbraucām līdz pludmalei uz mola, kur atkal nācās vienkārši vārtīties gar zemi aiz smiekliem, visu to situāciju un cilvēku dēļ, ko sastapām pa ceļam. Lai nu kā...jautrībai tikai uzlikts trekns punkts, kad es pamanīju, ka mans ritenis ir nogāzies un visas manas mantas iegāzušās jūrā un peld pa straumi prom! Es, protams, beivoč solī skrēju un glābu, kas glābjams, bet saturs somā bija pilnībā izmircis. Visa naudiņa bija izgriežama, mēnešbiļete tā pat...un vecais telefons jau sen ir citos medību laukos. Taču viss trakākais moments, kad man gandrīz sirds apstājās, bija, kad nevarēju atrast savu tikko nopirkto JAUNO telefonu, taču par laimi man stāvēja klāt kaut kāds Galaxy Eņģelis, jo mistiskā kārtā mans telefons bija pie Veronikas. Tā nu atkal prāts bija jautrs un mēs varējām čillot tālāk. Ehh...tas vakars bija kolosāls, neskatoties uz visām tām muļķībām, ko sastrādājām, jo galu galā - tas viss pienākas pie jaunības!


Taču, kad Veronika nav, es tiešām labprāt tai vietai pielaistu uguni, jo tie cilvēki ir tik briesmīgi. Es tiešām ienīstu savu slimo bosu, jo tādu necieņu, prastumu no vīrieša nekad neesmu pieredzējusi. Un es, protams, esmu sliktā, jo nesmejos par viņa debīlajiem jokiem un neļaujos tām perversībām, kam ļaujas visi pārējie - vienalga, puiši vai meitenes - visi lien viņam pakaļā. Tas ir tik nožēlojami un pretīgi. Paimeitiņa Elena (tā ķip galvenā garderobes skuķene) ir tieši tāda pati. Vienkārši pretīgs, nožēlojams un vājš cilvēks! Taču, es zinu, ka esmu labāka  un es zinu, ka sasniegšu daudz vairāk savā dzīvē nekā viņi visi kopā. Pašlaik man nav izvēles un tas viss jāpiecieš, tāpēc arī esmu tik priecīga, ka man ir Veronika!

Tagad par labo. Šķiet, ka beidzot esmu atradusi kaut kādu vidusceļu jeb balanci starp darbu, skolu un ballītēm, jo pagājušā ceturtdiena beidzot tika pavadīta pilsētā pa klubiņiem. Ar Neldu sākām Karel, kur izsūcām savu Asti un pēc pāris stundām nolēmām, ka laiks doties kaut kur citur! Aizgājām beigās uz latviešu bāru, kur nemaz nebija tik slikti .... pat mazliet interesanti :D 

Lai nu kā, mājās biju 6:00 no rīta un, kad modinātājs 8:00 zvanīja, lai atgādinātu, ka man jāiet tīrīt Marijai māja, šķita ka pienākusi pēdējā stundiņa, jo kaut kā no iepriekšējās nakts tomēr biju noķērusi smagu jo smagu pohu. Paldies Dievam, Marijai nebija iebilstams, ja nāku sestdien no rīta, pretējā gadījumā es tiešām būtu nosprāgusi! Protams, sestdien nebija lielas atšķirības, jo biju tikusi mājās no darba tikai pēc 05:00, tā ka tas, ka dabūju pagulēt 4h, man īpaši vieglu to tīrīšanu nepadarīja!

Starp citu, kā tad man gāja eksāmenā?! Biju ļoti satraukusies pirms sava orālā/ individuālā Experience Economy projekta, jo neviens no maniem grupas biedriem nebija dabūjis augstāku atzīmi par 4, kas, manuprāt, ir ļoti slikti. Vispār paklausoties apkārt arī no citām grupām...atzīmes bija šokējoši zemas! Tas man lika tikai vēl vairāk un cītīgāk gatavoties savai 30 minūšu moku pirtij. Un tas atmaksājās, jo pēc ilgas tincināšanas un prašņāšanas es tomēr dabūju 7. Pietam atkal lielumlielos komplimentus par savām izcilajām prezentētājas spējām. Skolotājs teica, ka man esot dabas dots talants un es būtu lieliska sales-woman, jo noteikti spētu pārdot gan saldējumu Antarktīdā, gan malkas pagales Džungļos! :D Patīkami bija dzirdēt ko tādu, tāpēc arī šeit tagad mazliet palielos..hihi! Un ja jau esmu sākusi lielīšanos, tad varu vēl piebilst, ka savā pirmajā eksāmenā esmu dabūjusi atzīmi 12, kas ir augstākā iespējamā (tā kā mums 10). Abās internacionālajās klasēs, no ~60 cilvēkiem tikai 5 dabūja 12 :)


Pa dāņu valodu vēl peldu, bet nākamnedēļ jau pārcelšanas eksāmens. Nezinu, kad lai gatavojos, jo ja arī atrodas kāds brīvāks brītiņš, labāk izvēlos diendusu. Vispār pēdējā laikā nepārtraukti atrodu kā sevi nodarbināt un izklaidēt. Piemēram, otrdien pēc dāņu valodas abas ar igaunieti braucām pie viņas uz mājām. Viņa dzīvo kopā ar tām latviešu meitenēm - Elīnu un Ilzi. Tā nu mēs četratā čillojām uz viņu lielās terases, līdz pievienojās vēl 2 igauņu čalīši. Mājās biju ap vieniem vakarā. A kas man? 


Nākamā dienā aizgāju pēcpusdienā iztīrīt Seržio māju un tad satikos ar Anitu ar kuru kopā devāmies pasēdēt Kopenhāgenas Universitātes bārā. Lai gan bija trešdiena, ielas bija salīdzinoši pilnas ar futbola faniem (tai dienā bija lielā spēle starp Dāniju un Portugāli). Vispār nevainīgi sāktais vakars izvērtās pilnīgi citādāk kā cerēts. Sākumā bijām aizstaigājušas līdz "latviešu bāram", kur tik pretīgi nācās atkratīties no kaut kādiem 2 poļiem un viena franča. Man tiešām likās, ka es vemšu pēc tā, kas tur notika. Nu un tad devāmies uz to Kopenhāgenas bāru, kur atkal piesējās šoreiz cits polis. Bet tas tāds jaukais - gribēja tikai uzspēlēt fūzbolu. Vēlāk iepazināmies ar 2 ļoti kautrīgiem franču puikām, bet Anitai baigais klikšķis uz frančiem, tā ka viss okay :D Tā kā viņai jau 8:00 nākamā rītā bija jābūt darbā un galu galā tā bija trešdiena - izlēmām doties mājās. Es iečekoju internetā, ka mans nakts autobuss ir tieši 01:30 un izlēmu doties ar to, jo negribēju ar vilcienu, no kura man pēc tam jābrauc 1 km ar riteni. Labāk, lai buss mani pieved gandrīz pie mājām, pat ja tas aizņem 25 min ilgāk, kā ja brauktu ar vilcienu.


Iekāpu autobusā 96N un gaidīju, kad būs mana pietura. Taču kā nebija tā nebija, un tad, kad ieraudzīju zīmi - 20 km no Kopenhāgenas, sapratu BĀC! Izrādās es pārskatījos, jo man bija jākāpj autobusā 94N. Paldies Dievam, man ļoti paveicās ar šoferi, kas bija viens no superīgākajiem onkām, ko līdz šim Dānijā esmu sastapusi. Tik mīļš un izpalīdzīgs. Abi sastādījām plānu, kurā vietā es varētu pārķert to 94N. Izlēmām, ka palikšu ar viņu autobusā un braukšu atpakaļ un tad kaut kur tur pa vidu autobusu 96N un 94N ceļi krustojas, kāpšu ārā. Smieklīgākais, ka es nebiju vienīgā nelaimīgā, jo autobusa beigās gulēja viens pārdzēries jauns fans ar kovboja cepuri, futbola kreklu un visu seju apzīmētu Dānijas krāsās. Nabags bija tik apjucis un apmaldījies, ka man pat viņu palika žēl :D Pa ceļam atpakaļ ar mani sāka runāties viens ļoti jauks simpātisks puisis no Aarhusas, kam stāsts bija vēl trakāks kā man. Viņš nabadziņš bija atbraucis visu garo ceļu no mājām pie sava drauga, kas tā arī nebija atrodams/sazvanāms, kad viņš jau bija te. Tā nu puisis pa velti atbrauca 300 km uz Kopeni, lai pēc tam dotos visu ceļu atpakaļ. Bet runājoties ar viņu, vēlreiz pārliecinājos, ka puiši Aarhusā ir 100x foršāki par tiem, kas te Kopenhāgenā. 


Kad man biedzot bija jākāpj ārā, nemaz vairs negribējās, jo saruna bija tiešām ļoti interesanta. Lai nu kā - atvadījos no visiem, arī no šofera, kura pēdējie vārdi bija "It was a pleasure to have you on the board!". Nu īsts kapteinis. 


Kad biju jau kādu gabaliņu pagājusies, ievēroju, ka autobuss vēl stāv. Tad pēkšņi pamanīju, ka no busa izkrita kovbojs. Cik mīļi - šoferīts speciāli viņu pamodināja. Bet es sāku smieties, jo skats bija gar zemi - čalis tāds apjucis griežas ap savu asi, neko nesaprot un tad lēnā garā klumpačo man no pakaļas. 


Tad abi sākām gaidīt 20 min pareizo autobusu. Kad tas beidzot pienāca, tas bija pārpildīts. Kovbojs iespiests pie priekšējā stikla kaut ko centās turēt acis vaļā. Tad vienu brīdi viņam pūlī izkrita telefons, un tas bija tik smieklīgi kā viņš mēģināja viņu dabūt. Ehh..Kad beidzot kāpu ārā, biju jau apsēdusies un ievēroju ka kovbojs atkal aizmugurē guļ, kas nozīmē, ka viņu atkal modinās centrā. Haha..


Izkāpu es pie stacijas, taču ne pie tās, kur man ritenis, kas nozīmēja, ka viss viens kilometrs man bija jāveic ar kājām. Galu galā - mājās biju tieši 05:00! :D Man sevis tiešām bija ļoti žēl, jo sapratu, ka savu topogrāfisko idiotismu nekad dzīvē neizārstēšu!


Bet noteikti daudziem radās jautājums, kas tā par Anitu! Ar Anitu iepazinos internetā, kad viņa meklēja dzīvesvietu Dānijā, kamēr pa vasaru viņai prakse. Beigās meitene atrada vietu, kur dzīvot tieši pie sava darba, bet neskatoties uz to, turpinājām uzturēt kontaktus, jo viņai nabadzītei pa dienu tā pat nav ko darīt, un kad man arī nav - tad satiekamies un pavadam jauki kopā laiku. Piemēram, vienu dienu vienkārši NON-STOP 6 stundas izstaigājāmies pa Kopenhāgenu. Man jau no staigāšanas vien sāpēja kājas un gūžas un dibens, bet nākamā rītā jutos reāli kā vecs tantuks, kas knapi var paiet. 


Tad atkal nākamā reize bija viena svētdiena, kad apciemoju viņu viņas rezidencē. Viņa man palūdza nokrāsot matu saknes, un man, ziniet, man izdevās tā tīri neko, ja neņem vērā, ka viņai pus-galva bija tādā zilganā tonī...bet nu tā jau vairs nebija mana vaina :D


Pēc savas trakās ceļošanas ar autobusiem, nākamā dienā satikos ar vienu no kursa biedrenēm - tā teikt uz atvadām, jo viņa ir erasmus studente, kas pēc eksāmeniem brauks atpakaļ uz Čehiju. Abas izlēmām aizbraukt un izstaigāt Norebro (arābu, ķip bīstamo rajonu). Pie reizes izstaigājām 2 kapus, kas šeit tiek uztverti kā parki, kur cilvēki skrien un pikniko :D


Nu un vakarā sākās mans nākamais piedzīvojums. Ar savu garderobes māsu Veroniku un vēl 4 meitenēm no skolas - devāmies uz Karel. Un ziniet - šī nakts bija vienkārši kolosāla! Tik daudz pielūdzēju un komplimentu, pluss Veronika ar man tāds traks skuķis mēdz būt. Kad visus jau meta ārā, kaut ko abas devāmies uz pieturu, bet pa ceļam sanāca vienai no otras pazust. Tā nu izlēmu okay - mēģināšu atrast savu autobusu. Bet kaut kā netīšām sākās saruna ar vienu puisi, kas devās ēst picu un aicināja mani līdz. Tā kā man nekur nebija 4:00 no rīta jāsteidzas un es biju nenormāli izsalkusi - devos ar! Tā nu es no viņa vairs nevarēju atkratīties, un viņš man atbrauca līdzi pat uz mājām...es domāju, ka tikai ar Taksi viņš izmet mani, bet nē - šis ar lec laukā. Pagāja labs laiciņš līdz man viņu izdevās iesēdināt nākamajā taksī! Dažreiz tiešām besī dāņu džeku domāšana, jo šķiet, ka ja Tu ar vienu draudzīgi parunā - tad tas nozīmē, ka vsjo - braucam pie viena vai otra!!! No no no no no!


Nu un, protams, nākamo dienu visu nogulēju, lai vakarā būtu spēks strādāt. Sestdien arī strādāju klubā, bet pluss tam vēl pa dienu man bija jātīra Marijas māja! Bet es nesūdzos! Man noteikti ir 100x labāka situācija kā daudziem internacionālajiem studentiem šeit Dānijā!


Tagad jāsāk sava NON-STOP zubrīšanās, jo pirmdien/otrdien skolā pēdējais eksāmens un tai pat otrdienā, kā arī pēc tam ceturtdienā - eksāmens dāņu valodā. Tā nu visdrīzāk jūs no manis atkal kādu laiciņu neko nedzirdēsiet! Bet es cīnos, cik varu, jo brīžam ir ļoti grūti tieši emocionālajā ziņā, kad tik ļoti gribi mājās un šķiet, ka nekas jau vairs nav palicis, bet tai pat laikā - vēl tik tālu tas 9. jūlijs! 


Bučas!

Darbaholiķe

Bloga ieraksts manā darāmo lietu sarakstā jau stāvēja labu laiciņu, bet nu beidzot esmu saņēmusies tam pieķerties un ar jums padalīties, kā tad man gājis pēdējās 2 nedēļas, kas vairāk vai mazāk visas bija ap un par skolu.

Skola tik daudz laika gan fiziski gan morāli aizņem tieši tāpēc, ka ir sācies tā saucamais sesiju laiks. Grūti bija sevi piespiest mācībām, bet kaut kā es katru otro dienu sevi pa bišķiņam - pa bišķiņam pierunāju gatavoties 1. jūnija eksāmenam, kas manā uztverē bija viens no stresainākajiem. Priekšā gan ir vēl lielāki un grūtāki eksāmeni, bet šis šķita tāds visvairāk vielas aptverošais ar vismazāk doto izpildes laiku. Tagad tas ir jau aiz muguras, un varu tikai pasist sev uz pleca, ka tiešām gatavojos, jo tas noteikti man atmaksāsies. Atzīmi gan uzzināšu tikai kaut kad jūnija beigās, bet pa lielam - sirds man ir mierīga. Vienīgais, kas man nepatika bija tas, ka sistēmā bija kaut kāda kļūda un pagāja laiks, kamēr mēs varējām ielogoties datu bāzē, kurā bija eksāmens. Paldies Dievam, manā klasē bija datoru ģēnijs Andrius, kas kļūdu atkoda 5 minūtēs un visiem datoros savadīja citus DNS (vai kā viņš tur to sauc), līdz ar to mēs sākām testu tikai ar 5 min nokavēšanos, kamēr bija klases, kas sāka ar pat 1 stundas kavēšanos, jo skolas vecie buki IT speciālisti acīmredzot nav tik attapīgi. Tas, ka viņi sāka vēlāk neietekmēja to, ka viņiem no sākšanas brīža tā pat ir 2h, vienkārši fakts, ka tas tā mazliet stresaini tomēr, ja eksāmens neiet. 

Nākamie datumi, kad turiet par mani īkšķus ir 7.06 un 19.06. Pēdējais eksāmens ir tas, kur mums iepriekšējā dienā iedod informāciju par kompāniju un balstoties uz to, mums 24h laikā ir jāsagatavo dažādas analīzes, modeļi, utt., kurus varēsim izmantot nākamās dienas 4h rakstiskajā eksāmenā. Nu pat uzzinājām izmēģinājuma eksāmenu atzīmes un izrādās 50% no visām 4 klasēm ir izkrituši. Augstākā atzīme - 10 - esot bijusi vienai meitenei no dāņu klases un tikai dažiem bijis 7. Un man par lielu pārsteigumu es biju tā retā ar septiņnieku. Super sajūta, bet zinot savas kļūdas, nākamreiz būšu sagatavojusies daudz labāk.

Darbs pēdējā laikā man aizņem ļoti daudz laika, bet nevarētu teikt, ka tas baigi traucētu skolai. Drīzāk tas traucē manai sociālajai dzīvei, jo tā kā pamatā strādāju katru piektdienu, sestdienu - ballītes visu laiku jāatliek. Taču, tā kā vasara pa lielam ir sākusies, plānoju tusēties katru ceturtdienu savā mīļajā Karel bārā. Manas meitenes arī savu gala projekt nu ir aizstāvējušas, tā ka kompanjoni man būs. Neldai jau arī nav problēmas atbraukt no Roskildes un kopā ar mani mesties trakulībās, kas man ļoti vajadzīgas, citādāk jūtu kā zaudēju jaunību visu laiku sēžot mājās. Bez tam, sēžot mājās jūtos vientuļi, līdz ar to skumīgi un tas viss sāk veidot mini depresiju, kas nu galīgi man tagad nav vajadzīga. 

Lai nu kā, darbos it kā viss pa vecam. Marijai mani vajag regulāri katru nedēļu, Seržio arī atgriezies un Kysten garderobē esmu dabūjusi strādāt jau 4 nedēļas pēc kārtas katrā nedēļas nogalē. Piektdienas man ir garlaicīgas un garas, bet sestdienas nav tik trakas, jo tad esam 2 meitenes. Es jau par sevi smejos, ka piektdienās kā tāda vista sēžu uz sava augstā krēsla un visus novēroju no lakts. Dažbrīd tiešām par tiem viesiem var pārsmieties. Mēģināšu pastāstīt par dažiem no tiem.

Viena no regulārām "viešņām" ir kāda aptuveni 35 gadus veca dāma. No malas izskatās, ka tā ir mana bosa vienas nakts "izklaidīte", kas tagad katru reizi nāk, cenšoties pievērst viņa uzmanību.Ja nesanāk sagaidīt bosa darba dienas beigas, tad parasti šī jau atradusi kādu citu veci. Visbiežāk viņa patusē ar kādiem 3-4 čaļiem vienā vakarā un tad ar to vienu laimīgo dodas mājās. Pēc skata viņa tāda diezgan prasta, nu un pēc uzvedības vispār - no comment. Piemēram, vienu piektdienu viņa bija ieradusies jau pati pirmā. Kad pa laiciņam ieklīda kāds 2 draudzeņu pāris, šī uzreiz metās klāt kā trešā, cerībā, ka viņa tiks paņemta kompānijā. Reāli no malas tas izskatījās drausmīgi, jo viņa tā centās iefiltrēties kādos 5 bariņos. Smieklīgākais, ka viņa visu laiku uzsauca visiem, jeb precīzāk sakot visām. Pati beigās pilnīgā pālī dejoja ar citu sievieti, ko bija piedzirdijusi. Ik pa laikam centās nomedīt šefu, bet tas tik  laidās prom. Visu šo burvīgo skatu papildināja viņas nemitīgā svilpšana. Es nesaprotu, kā sieviete spēj tā svilpt. Tā skaņa ir tāda, kā hokejā kāds pūstu tauri, pārsitot visus citus trokšņus. Kad viņa svilpj, es knapi DJ dzirdu :D Nu bet kas zin, varbūt tā ir viņas odziņa!

Sheldon no Big Bang Theory

Nākamais objekts, ko novēroju un tā teikt "sevi izklaidēju", bija viens pārītis. Sieviete uz gadiem 40, un vīrelis aptuveni 50. Sieviete vēl neko, bet vecis kā no "Big Bang Theory" galvenais varonis Sheldon vecumdienu versijā. Tieši tā pati šaurā seja ar plato pieri no kuras mazliet atkāpušies mati, sirsnīgas lielas acis un perfekta āda, un zobi kā no reklāmas - balti kā pērles un tik taisni un lieli, ka muti grūti aizvērt. Taču smaids ļoti patīkams un silts! Bet tas viss vēl nekas uz kopējā fona, kas ir tieviņš izstīdzējis večukiņš ar līku muguru, rūtainu kreklu un biksēm uzvilktām virs nabas. Abi ar savu dāmu visu vakaru nodejoja, taču smieklīgākais, ka katras dziesmas sākumā abiem bija jāsmejas, ka nezin kas tā par dziesmu. Tai vakarā skanēja visas tagadējo topu dziesmas, tāpēc vecajiem tik nācās bolīt acis. Taču neko - šie tik dancāja tālāk. Īstenībā diezgan mīlīgs skats uz SVILPASTES fona, kas visu nakti planējot pa bāru, nemaz abus netraucēja.

Īstenībā bija vēl pāris aprakstīšanas vērti eksemplāri, bet bildi cerams es jums uzbūru - garlaicīgi nav arī tad, ja  strādāju viena. It īpaši, ja man visu laiku pienes pa kādam kokteilītim, tad jau prāts tik aiz vien jestrāks un jestrāks. Starpcitu aizmirsu vēl pieminēt, ka tagad man katru reizi kāda ekstra stundiņa nāk klāt, jo man ir jāsagatavo galdi nākamās dienas restorānam. Tas ir diezgan sarežģīti, jo visam ir jābūt perfektās līnijās, kombinācijās, utt., taču es to uztveru kā labu iespēju iemācīties klāt īstu svinību galdu saviem nākotnes viesiem manā savrupmājā :)

Viena no karstajām dienām.
Atpūta Kristiānijā.

Lai nu kā - uz visu mācību un strādāšanas fona, esmu arī sevi mazliet palutinājusi. Mums te vienu brīdi bija ļoti karstas 2 nedēļas. Tiešām riktīga vasara, ko neizniekoju, bet pavadīju pludmalē. Lai gan sanāca tā īsti aiziet un visu dienu nogulēt tikai 3 reizes, esmu jau salīdzinoši brūna. Pirmo reizi biju ar Gunu un Helēnu, bet nākamās divas reizes tikai ar Helēnu. Kad bijām ar Gunu, tad vienu brītiņu aizgājām uzspēlēt volējbolu un nepagāja ne 2 minūtes, kad mums lūdza pievienoties puišu bariņš. Puišiem nebija ne vainas, bet tā kā viņi nepārtraukti lamājās viens uz otru, viss pievilcīgums manās acīs zuda. Bet ko gan var gaidīt no lietuviešiem. Protams, puiši pēc spēles gribēja uzaicināt mūs uz aliņu un tā, bet kā jau teicu - prasti rupekļi man tiešām neinteresē un garšīgās končas ar ko tikām uzcienātas, šo situāciju viņiem neglāba. Es īstenībā ļoti labprāt iepazītos ar kādu dāni, jo abi ar Uģi nospriedām, ka tie te gan visi tik simpātiski, stilīgi, šķiet arī tādi cēli un audzināti. Nu laiks rādīs...haha...

Lai nu kā, neizskatās ka man tuvākās nedēļās spīdētu pludmale, jo laiks šeit no paradīzes ir pārvērties ellē. Vējš nebeidz rimties, lietus gāzes ik pa pusstundai, viss pelēks un drūms. Tiešām ceru, ka viss tik pat ātri mainīsies atpakaļ, jo es gribu vienreiz pa visām reizēm nolikt to savu ziemas jaku skapī.

Nu pa lielam tā man iet. Vēl palicis mazliet vairāk kā mēnesis, un es jau būšu Latvijā. Nespēju vien sagaidīt, jo gribu atpūsties uz visiem 100!

Bučas!

Laika Varā

Čau, mīļie!

Esmu atkopusies no savas dzimšanas dienas nedēļas un visā visumā man iet labi. Protams, ticības, ka man ir jau 20 gadi vēl nav, bet gan jau ar laiku pieradīšu. Vispār esmu šokā, kā tas laiks skrien. Nav jau tā, ka es to nezinātu, bet pēdējā laikā aiz vien vairāk to izjūtu uz savas ādas...kaut vai padomājot, ka IR JAU MAIJA VIDUS un eksāmenu laiks praktiski jau klāt. Es gan šonedēļ mazliet nomierinājos, kad uzzināju, ka paredzēto 8 eksāmenu vietā būs tikai 4, jo tie 8 būtu bijuši katrā priekšmetā kā orālie eksāmeni, bet tā kā šogad ir ieviesta jauna sistēma, tad mums būs viens digitālais eksāmens visos priekšmetos vienlaicīgi (jau 1.jūnijā), viens kā individuālā prezentācija Experience Economy klasē, un pēdējais būs līdzīgs, kā tas izmēģinājuma eksāmens pirms pāris nedēļām, kad mums ir dotas 24h, lai sagatavotu informāciju par doto kompāniju un tad nākamā dienā 4h rakstiskais. Protams, nevar jau aizmirst, ka 14.jūnijā man būs arī noslēguma eksāmens 2. modulim dāņu valodā. Vairākas dienas cenšos sevi piespiest sākt mācīties, it īpaši tāpēc, ka pašlaik ir salīdzinoši daudz brīvu dienu no skolas. Maijā dāņiem ir ļoti daudz svētku dienas, bet kaut kā nesanāk. Esmu gan lepna, ka vakar atteicos no ballītes, zinot, ka tādā veidā tikai pazaudēju 2 dienas veselā saprāta. Tam man būs visa vasara, tāpēc tagad labāk saņemties!

Vispār šis mēnesis attiecībā uz algu man nav tas pats veiksmīgākais, jo diezgan pamaz dienas sanāca strādāt garderobē (mums algas aprēķina no 16. - 15. datumam), Seržio uz trīs nedēļām ir aizbraucis ceļojumā pa Itāliju un Marijai arī mani nevajag katru nedēļu. Ceru, ka jūnijā gan dabūšu norukāt, jo kā nekā gribu uz Latviju aizbraukt kā biezais, lai nebūtu ne par ko jāsaraucas. Manos plānos ir kārtīga atpūta ar draugiem un ģimeni. Noteikti plānu augšgalā ir Positivus Festivāls un Prāta Vētras koncerts. Tagad jau arī - vienīgā mūzika ko klausos ir jaunais Prāta Vētras albums, par kuru es neko citu kā tikai atzinīgus vārdus nevaru teikt. 

Tagad izskatās, ka būs daudz darba klubā, jo sestdienas ir pārpildītas, tāpēc viņiem vajadzīgas abas meitenes. Veronika vēl pie tam uz 2 nedēļām aizbraukusi uz Slovākiju, tā ka man darbs garantēts. Sestdienās viņas vietā nāk viena mūsu klasesbiedrene no Čehijas. Man viņa mazliet kaitina, jo šķiet tāda flegmīga un smejas par katru lietu, kas ap viņu notiek, bet pa lielam, man vismaz nav garlaicīgi. Pagājušo sestdien bija tik daudz cilvēki, ka dzeramnaudās vien katrs dabūjām 35Ls. Piektdiena gan bija ļoti tukša, pat neskatoties, ka notika koncerts. Starpcitu, koncerts bija tiešām foršs un dziedātās dziesmas bija man pazīstamas (es jau pārzinu slavenākās dāņu melodijas). 

Smaidīga pēc projekta nolikšanas!

Noteikti lieta par ko ir vērts pastāstīt ir mūsu pēdējais šī semestra projekts. Par grupu esmu jau rakstījusi krustu šķērsu, un tie, kas seko man vai Uģim twitterī, noteikti zina, cik ļoti mēs šos biedrus "mīlējām", taču galu galā viss beidzās labāk nekā cerēts. Prezentāciju atstājām uz priekšpēdējo dienu un tā bija kļūda, jo pašās beigās sākās domstarpības un gandrīz vai strīdi, taču kaut kā tie tika atrisināti. Aizstāvēšanas dienā devu mums tikai 50% iespēju nolikt, jo tieši mūsu grupai bija trāpījušies paši "riebīgākie" lektori un grupas, kas bija pirms mums - visas bija izkritušas. Bet galu galā, tā izvērtās, kā mana vislabākā aizstāvēšana un tik daudz uzslavas līdz šim nebiju dzirdējusi. Īpaši priecīga biju, kad speciāli tika izcelta daļa, ko biju rakstījusi tieši es. Tas mani ļoti glaimoja un ļāva sajusties mazliet lepnai. Hi hi. Prieks, ka esmu nolikusi visus 4 projektus ar pirmo reizi un vienīgais, kas šinī semestrī vēl ir palicis ir viena Case Day. Ja arī to nolikšu, tad esmu veiksmīgi tikusi pie eksāmeniem. Par šo Case Day gan mazliet uztraucos, jo tā būs mikss ar Mārketingu un Biznesa Likumu, bet gan jau kaut kā izbraukšu cauri. Turiet īkšķus nākam ceturtdien.

Dāņu valodā iet normāli. Esmu mazliet jau nogurusi no tās braukāšanas, bet kas gan man vairāk atlicis? Pēdējā reizē bija mazs pārsteigums, kad biju piemirsusi, ka mums paredzēts pārbaudes darbs, taču beigās nebija tik traki un arī izbraucu veiksmīgi cauri (vismaz tā šķiet).

Šodienas plānā ir darbiņš pie Marijas, dāņu valodas mājas darbi un gatavošanās Case Day. Vispār man ļoti noveicies ar Mariju, jo viņa ir ļoti saprotoša un ļauj mums visu laiku mainīt tīrīšanas dienas, kas ir nepieciešams manas skolas dēļ.

Sveicieni visiem! Centīšos drīz atkal kaut ko uzrakstīt!

Dzimšanas dienas nedēļa

Kaut kā grūti gūt iedvesmu šim ierakstam, jo stāstāmā man ir sakrājies nu ļoti daudz. Pēdējā laikā esmu metusies piedzīvojumos ar pilnu krūti, kas, protams līdzi sev nes pamatīgu bagāžu ar krāsainām un jautrām atmiņām. Īpaši neaizmirstamu vēlējos padarīt laiku, kad man aprit apaļais divdesmitnieks. Un kurš gan būtu labāks partneris tā ieskandināšanā, ja ne tieši tāds pats gaviļnieks - Nelda. 

Tātad...mūsu kopīgais piedzīvojums sākās ceturtdien, kad satiku viņu uzreiz pēc savas dāņu valodas nodarbības. Tā kā mājās bijām mazliet pirms 10 vakarā, mums nācās pamatīgi pasteigties, ja gribējām paspēt līdz vieniem tikt  manā favorīt klubā Karel. Iztriecām vienu šampi un pa ceļam paņēmām vienu vinčiku. Šī kombinācija, pluss pudele Asti, ko katru reizi saņemu tai klubā, mums garantēja jautrību visas nakts garumā. Mūsu "ceļojuma" sākumā jau sapratām, ka nebūs labi, jo abas esam topogrāfiski nespējīgās, kaut vai tā iemesla dēļ, ka ilgi maldījāmies līdz atradām Karel. Kad beidzot atradām, priekšā gara rinda, kas mūs pamatīgi izbiedēja, jo ieeja pēc tam maksā 8Ls + 1Ls garderobe + dzērieni, bet vēlreiz atgādināšu, ka tā kā man ir VIP žetons, ASTI pudele un ieeja līdz vieniem man un pluss vienam draugam ir par brīvu. Īstenībā garastāvoklis bija tik jautrs, ka pilnīgi bijām nolēmušas maksāt par ieeju, ja būtu nepieciešams, bet paldies Karmai, un mēs tikām iekšā arī pēc vieniem ar visām savām ekstrām. Galu galā, vakars izvērtās ideāli un mēs kārtīgi dabūjām izbalēties līdz pat kluba slēgšanai, un ballīte tiešām bija labu labā, pat ja brīžiem cilvēku skaits jau bija sasniedzis tādu punktu, ka knapi varēja apgriezties. Jautrība neizsīka pat tad, kad 45 minūtes nācās gaidīt vilcienu, jo stacijā satikām savus draugus no Karel. Arī vilcienā bija jautri, jo tur atkal satikām citus džekus, kas atgādināja spāņu urlas (viņi bija no Spānijas). Gan viņi, gan mēs bijām izklājušies pa vilciena beņķi kā karaļi, kas vēl viens otru fočē. Dažas bildes no mūsu fotoaparāta šī trīsdienieka laikā tiešām spēj sasmīdināt līdz asarām pat skatoties uz tām 56 reizi. Smiekli gan īpaši nenāca, kad ar kājām bija jāmēro kilometru garais ceļš mājās no stacijas, bet Neldas omlete un siltā gulta bija moku vērti. Gulēt sanāca aiziet ap astoņiem rītā, un Nelda jau mani cēla augšā 12:00. Bet tā kā es neko nebiju sagatavojusi, no mājām izčamājāmies tikai pēc trijiem, kas, protams, bija kļūda, ņemot vērā, ka uz Aalborgu (410 km no Kopenhāgenas) gribējām stopēt.

Ilgi maldījāmies un meklējām to labāko vietu, kur sākt savu stopēšanu. Pa vidu, protams, bija totālākie apņēmības zušanas brīži, bet mēs tomēr nepadevāmies. Sākumā bijām izpucējušās vienos mazos svārciņos un krekliņos, bet drīz vien burtiski stacijas vidū nācās pārvilkt bikses, jo vējš no mums neatstājās ne uz brīdi. Kad beidzot bijām atradušas punktu, kur stopēt - neviens nestājās. Pēc kāda laika apstājās aizdomīga mašīna, kur iekšā sēdēja 2 melni tēviņi. Pēkšņi viens no viņiem izleca ārā un sāka nākt uz mūsu pusi. Tajā brīdī īpaši labi varējām novērtēt viņa neuzticību raisošo ārieni, jo melnis acīmredzami bija gangsteris. Bikses pusmastā, ķēde ap kaklu, acs tāda tā kā nesen būtu kāvies un valoda arī kā no getto. Abām jau galvā izskrēja scenāriji, kā mūs pārdos verdzībā, piekaus, izmetīs mežā, utt. Tā nu klausot intuīcijai un veselajam saprātam, no viņiem veiksmīgi atkratījāmies. Nākamais sekoja maza auguma itāļveidīgs ķipars, kas bija apmetis pilnīgi mašīnu otrādi no pretējās joslas, lai tikai pateiktu, ka no sirds mūs vēlētos aizvest, bet neesot laika. Tā vietā, viņš labprāt dabūtu mūsu telefona numuru, lai varētu kādreiz iet padejot. Trešā un mūsu mēram pēdējā mašīna bija pat vēl neomulīgāka kā pirmā, jo tur iekšā sēdēja tādi veci, resni arābi. No šiem zeļļiem vienkārši atkaratījāmies pasakot, ka mēs tā pat te tikai stāvam. Tik smieklīgi, jo vieta, kur mēs stāvējām bija aiz zīmes, kur rakstīts, ka cilvēki nedrīkst iet. Visa mūsu lielā stopēšana ar to arī beidzās un nākamajā momentā mēs jau atradāmies autoostā, lai ar autobusu brauktu uz Aalborgu vai Aarhusu. Nācās ļoti izsvērt visus plusus un mīnusus, tāpēc pamatīgi sasmīdinājām šoferus, kad jautājām cik ilgi, cik maksā, utt, jo pulkstenis jau bija 18:20, un katra no tā m vietām ir vismaz 300 km no Kopenhāgenas. Beigās nolēmām par labu Aalborgai, kur dzīvo mans vecais klasesbiedrs, kas mums laipni atvēlēja savus apartamentus. Ceļš bija ļoti smags, jo kopumā nobraucām 6h. Bērni apkārt kauca, prāmis kavējās un iepriekš negulēta vēl nakts...tas viss neliecināja uz neko labu. Galā bijām pus vienos naktī, bet guess what, jau trijos mēs bijām ielās. Sākumā mazliet pabalējām tai dzīvoklī, kur bija kādi vēl 10 latvieši un tad devāmies uz klubu ielu. Mēs ar Neldu izsirojām pa visiem un iespaids bija tikai viens - PĀĶI. Gandrīz katrs čalis bija izpucējies treniņbiksēs, T-kreklā, kepkā un dažs labs pat laķenes pievilcis tam visam klāt. Sievietes nebija diži labākas, bet nu arī tā vienīgā, kas papēžus bija uzvilkusi, man tā uzlēca uz kājas, ka man vēl tagad tā ir sapampusi un sāp. Bet neskatoties uz to visu, mums gāja nenormāli jauti, jo mēs sapratām, ka varam izārdīties uz visiem 100 un neviens mūs šeit vairs kādu laiku neredzēs. Tā nu arī darījām, jo praktiski visu nakti nodejojām uz galdiem un bāra letēm ar saviem urļukiem pie sāniem. Bildes no tā vakara vienkārši spridzina, jo, piemēram, Neldai izrādās bijis viens ļoti mīļš draudziņš visa vakara garumā, jo viņiem kopā tapušas kādas 6 bildes. Čalis ne pa jokam smuks - izbalējušas pelēkas trenuškas, botas, melns T-krekls, kepka un baltas biezas uzacis. Vienkārši atradums :D Katrā ziņā palikām līdz slēgšanai. Kad gājām mājās, satikām savus latviešus un turpinājām ceļu dziedādami pilnā rīklē pa Aalborgas ieliņām. Mūs pat izmeta no McDonalda :D Kad pārnācām mājās, Nelda kā prātīgs cilvēks aizgāja gulēt, bet es turpināju ballīti ar latviešiem. Galu galā vienā brīdī bilde jau pazuda un nākamajā jau mani atkal modināja. 

Pēc visiem aprēķiniem es varētu būt gulējusi 2h. Nu neko, ja jāceļas tad jāceļas. Izstaigājām ātri Aalborgas ieliņas, safočējāmies ar garāmgājējiem un nesāmies atpakaļ, lai vāktu mantas un brauktu uz Aarhusu, kas ir 115 km no Aalborgas. Tajā brīdī sākās mega problēmas, jo kad bijām jau nogājušas 20 min uz savu stopēšanas punktu, es atcerējos, ka esmu aizmirsusi šalli. Tā kā tā man ir ļoti mīļa šalle, mēs soļojām visu ceļu atpakaļ. Vēlāk izrādījās, ka aizmirsu arī savu telefona lādētāju, bet to es atcerējos tikai ceļā uz Kopenhāgenu. Atgriežoties pie stopēšanas vietas meklējumiem, varu teikt tā - nekad nedrīkst prasīt Aalborgiešiem, kurš ceļš ved uz Aarhusu, jo vai nu viņi vienkārši sāks rēkt par Tevi, vai arī sūtīs katrs uz savu debess pusi. Nu un mēs dabūjām pabaudīt šurpu turpu pastaigu ne pa jokam. Mūs pat speciāli pārdzina pāri kilometru garam tiltam, uz kura bija tāds vējš, ka likās, ka matus aizpūtīs no galvas. Kad tikām pāri, nākamais mūs sūta jau atpakaļ, uz ko es pateicu NĒ, jo man jau tiešām bija apnicis. Kaut kā galu galā atradām ceļa zīmes uz Aarhusu, un sākām stopēt. Nepagāja ne 10 min, kad jau viens dāņu čalīts mūs paķēra. Mašīnā bija arī viņa suņuks, kas bija tik hiperaktīvs, ka mana roka no viņa mutes neizgāja gandrīz ne uz brīdi. Puisis bija tiešām jauks un visa ceļa garumā mēs smējāmies un runājāmies. Viņš vispār varēja būt mūsu taisnā biļete uz Kopenhāgenu, bet mēs izvēlējāmies palikt Aarhusā, kur beigās viņš pat mūs izmeta tieši pie Unas mājas. Smieklīgākais, ka Una pa visu šo laiku atradās Kopenhāgenā, kur tai naktī tieši palika manā mājā. Mūs ielaida viņas jaukais mājas biedrs Jespers. Tā kā pulkstenis bija jau astoņi vakarā, mēs žigli aizskrējām uz veikalu, lai varētu kaut ko ieēst, nomazgājāmies, un sākām jau taisīties uz nakti Aarhusā. Taču man bija uznācis NENORMĀLS pārgurums, jo neko citu kā tusējusi un negulējusi pēdējās dienās nebiju darījusi. Visam pāri man sāka ļoti sāpēt vēders un bija sajūta, ka es totāli esmu noķērusi kaut kādu vēdera vīrusu, jo nespēju atiet no poda. Bet guess what...mēs tā pat aizlaidām uz centru. Manā vēderā bija samestas 10 oglītes, coca-cola un vīns, un izrādās tās ir labas zāles, jo nakts vidū viss bija pārgājis un es biju super garastāvoklī. Tā kā Nelda īpaši nebija, mēs uz kādu laiku pašķīrāmies. Viņa dzīvojās pa kluba augšu, bet es pa apakšu runājos ar dāņiem DĀNISKI. Es biju tik nenormāli lepna, ka spēju jau runāt, ka spēju saprast...ehhh...bet visa runāšanas drosme līdz ar alkoholu jau atkal pazudusi. Tas žēl. Katrā ziņā, to vakaru nevarētu nosaukt par pašu veiksmīgāko un jautrāko, tāpēc izlēmām ātri doties mājās. Tā kā vilcieni vairs nekursēja, pierunājām vienu nu ļoti piedzērušos puisi paņemt taksi, jo viņš raitā solī jau bija ieņēmis gaitu uz to pašu vietu, kur mēs. Godīgi sakot, es brutāli nostopēju taksi un iesēdināju viņu priekšā. Kad bijām klāt, laimīga izlecu ārā un devos uz mājām, bet beigās izrādījās, ka čalim nemaz nebija nauda. Man arī nebija, bet Neldai bija tikai 5Ls no 15Ls, ko vajadzēja maksāt. Šī tad nu nelaimīgi atdeva taksistam visu, kas viņai bija un devās prom. Tā mēs arī nezinām, kā tam čalītim viss beidzās. 

Nākamā jeb pēdējā diena mums aizritēja ļoti operatīvi. Laicīgi pamodāmies, sataisījāmies un arī atradām vietu, kur stopēt. Pēc 8 min apstājās super kruta mašīna, ar diviem stilīgiem dāņu puišiem, kas tieši brauca no kaut kāda Aarhusas festivālā mājās uz Kopenhāgenu. Pēc nepilnām 4h jau biju savā gultiņā. Puiši strādājot mūzikas industrijā un riktīgi varēja redzēt, ka nauda pa pakaļu nāk ārā. Bet nu - mums viņi bija divi Dievi, jo bez viņiem, kas zina ar kādiem melnajiem vai arābiem mums atkal būtu jānoņemas. Mēs jau smējāmies, ka šie tādi galanti, stilīgi, bet mēs 2 noplukuši truši ar pamatīgu pohu peregāru un lielām somām. Šiem visa aizmugure piemētāta ar kaut kādām dārgajām ūdens pudelītēm, kamēr es lepni ūdeni smēlos no savas vecās kolas pudeles. Haha...smieklīgi.

Kad tiku mājās, sākās morālā poha, jo sapratu, ka atkal esmu nonākusi savā diezgan drūmajā ikdienā. Grūti bija aizmigt, lai gan ķermenis vienkārši kliedza pēc miega. Nākamā dienā garu ģīmi aizvilkos uz skolu, kur atsēdēju 3 blokus. Pēc skolas gan garastāvoklis uzlabojās, jo varēju papļāpāt un pastaigāties ar Gunu un vakarā vēl arī mamma mani uzmundrināja. Pretējā gadījumā tā būtu bijusi tiešām briesmīga diena, ņemot vērā ka tā bija mana pēdējā 19 gadnieces diena. 

Nākamā rītā cēlos jau kā 20 gadniece, taču līdz sešiem vakarā neko citu nedarīju, kā tikai tīrīju māju, mazgāju veļu, gāju uz veiklu, gatavoju svētku vakariņas, utt. Paldies Uģim, kas man palīdzēja ar ēst taisīšanu. Pirmais ciemiņš Guna mani pārsteidza mazliet ātrāk ar puķēm, baloniem, kūku un citiem foršim knariņiem. Nākamie bija Elīna ar Jāni, un pēc tam Ilze. Uģis ieradās tikai pēc kādas 1,5h, bet nu tā pa lepno ar skaistām 20 rozītēm. Visi kārtīgi pierijās un palika pat ļoti daudz pāri. Nu un pēc tam jau sākās trakulības, kas noveda pie vēdera krampjiem lielo smieklu dēļ. Tā tiešām tiešām beigās izvērtās, kā super dzimšanas diena, par ko man ir liels prieciņš. Smieklīgākais, ka mēs visi bijām labi iedzēruši un pat nepamanījām, ka Jens bija pāradies mājās. Nabagam guļamistaba bija tieši zem mums, kur mēs kliedzām, dziedājām pilnās rīklēs. Haha...tagad kādu laiku negribu Jensam uzskriet virsū, lai gan viņš jau zināja, ka man ies vaļā jubilejas svinības, jo es palūdzu, vai nevaru izmantot viņa cepeškrāsni, kur sacept kartupelīšus un vistas stilbiņus. Mmmm....vistas stilbiņi apelsīnu marmalādē :)

Rīts bija smags, jo agri nācās celties uz darbu pie Marijas uz tīrīšanu. Viss šķita tik smagi un grūti un nebeidzami, bet te nu es esmu, rakstot savu blogu. Tas arī īsumā par manām jubilejas dienām viss, un varu apsolīt, ka kaut kad drīzumā šis stāsts parādīsies vizuālajā formātā gan draugiem.lv gan arī facebook.

Paldies par uzmanību!

Nākamā rītā gan vairs nebija forši

Maijs

Sveicu visus pirmajā maijā un ceru, ka ikvienu, kas lasa šo blogu lutina saulīte! Beidzot arī pie mums Kopenhāgenā ir jūtama vasaras garša un seja jau man vienos vasaras-raibumos. Super!

Izmantošu savu brīvo brītiņu, lai pastāstītu, kā tad man pēdējā laikā klājies, jo turpmākās dienas man solās būt ļoti aizņemtas. Rīt sāksies izmēģinājuma eksāmeni, kas ilgs 2 dienas. Ceturtdien vakarā plānoju aiziet uz dāņu valodu un pēc tam sagaidīt ciemos savu veco draugu Neldu. Iesim patusēt uz centru un tad nākamā rītā stopēsim uz Aalborgu, kur plānojam palikt pie mana vecā klases biedra līdz pat svētdienai. Pirmdien skola, un otrdien es svinēšu savu savu dzimšanas dienu, bet trešdien ar klasesbiedrenēm brauksim uz Legolandu, kas gan iznāks diezgan dārgs, bet noteikti tā vērts piedzīvojums. 

2 mauciņas ar savu suteneru

Aiz pagājušās brīvdienas man izvērtās diezgan interesantas, jo svētdien darbā notika darbiniekiem paredzēta ballīte. Stulbi gan ka tā bija svētdiena, bet nu tas mani neaturēja palikt līdz pat rīta gaismai. Kopā bija sanākuši ap 50-60 cilvēkiem no 3 dažādiem klubiem, kuriem ir viens kopīgs īpašnieks. Dress code mūsu klubam tika paziņots - palaistuves un suteneri, taču izrādās pārējiem 2 klubiem dress code vienkārši bija UNIFORMAS. Jauki! Beigās mēs bijām 4 maukas, daudz suteneri un ļoti daudz visādi futbolisti, Hitleri, policisti, utt. Katrā ziņā mēs noteikti izcēlāmies. Viss pasākums sākās 17:00. Protams, bārs bija atvērts un mēs varējām dzert ko un cik vien vēlamies. Ņemot vērā, kas man bija mugurā, sapratu, ka nedrīkst pāršaut pār strīpu, tāpēc turējos pie viena dzēriena - Smirnoff kokteiļa. Arī galds bija uzklāts ar dažnedažādiem gardumiem. Es dabūju atēsties svaigu zivtiņu...mmmm....

Nu un vakara gaitā jau mierīgo pasēdēšanu nomainīja trakas dejas uz galdiem un socializēšanās ar visiem pēc kārtas. Godīgi sakot gāja nenormāli jautri. Mans pakistāņu boss gan galīgi pārdzēra jēgu un cik es vēlāk uzzināju - lietoja arī narkotikas, bet es no viņa vienkārši turējos pa gabalu un man vakars pagāja labi. Ja neskaita, ka es gandrīz izvēmos, kad ieraudzīju bosu laižam ar vienu veci deju plača viducī. Njamm...viņš mums ir tāds ļoti interesants un daudzpusīgs cilvēks. Protams, pats viņš neatceras neko...arī ne to, ka vienā apakšveļā beigās sēdēja uz letes, bet tas tā... :D Man gāja superjautri un es biju izdejojusies slapju muguru. 

Mans 1.maija rīts
(nekādi nevarēju sagriezt bildi gareniski)

Mājās braucu ar vilcienu un pēc tam ar riteni. Mana sirds dauzījās ārprātīgā ātrumā, tāpēc aizmigšana sagādāja pamatīgas grūtības. No gulēšanas gan nekas daudz nesanāca, jo mājās biju pēc 7, bet skolā jau bija jābūt 11, taču, kad pamodos - brīnumainā kārtā jutos lieliski un neviens nemaz nevarēja pateikt, ka iepriekšējā naktī būtu tusējusi.

Vispār visa nedēļa bija veltīta tikai projektam, un lekcijas nemaz nenotika. Projektu praktiski uzrakstījām mēs 3 latvieši un dāņi vienkārši kasīja olas. Es nevaru izturēt šo slinko nāciju, tāpēc ceru, ka nekad vairs nenāksies ar viņiem sastrādāties. Beidzot projekts ir nodots, un es ceru, ka aizstāvēšanas eksāmens tiks nolikts. 

Pārējais viss pa vecam, tā ka gaidiet manu nākamo ierakstu par trakajām brīvdienām, kuras ar Neldu "svinēsim" savu abu dzimšanas dienu ietvaros! =)

Tale.... Dansk?

God dag [tulk.dāņu - sveiki!]

Lielākā un svarīgākā pārmaiņa, kas manā dzīvē notikusi, kopš pēdējā ieraksta blogā, ir tāda, ka esmu atsākusi iet uz dāņu valodas kursiem. Kā jau iepriekš biju rakstījusi, es nomainīju "kursus". Es vairs neeju uz tiem, ko mums skolā pasniedz, bet gan uz pašu valodas centru. Un ziniet - pareizi izdarīju, jo kvalitāte ir pilnīgi cita. 

Biju jau dzirdējusi, ka it kā uz skolām sūta pašus sliktākos skolotājus, bet centrā, protams, ir labākie. Tagad pārliecinos, ka tā tiešām ir. Nu vismaz tuvu tam. Esmu ļoti apmierināta, un šeit tās 2,5h paskrien daudz ātrāk nekā iepriekš. Jūtos iemācījusies daudz vairāk, it īpaši izrunas ziņā. Motivācija parādījusies ar pavisam jaunu! Arī klase ir jauka. Esam no tādām valstīm, kā Baltkrievija, Ukraina, Polija, Vācija, Igaunija, Lietuva un pat Amerika. Bet kopumā neesam vairāk kā 10, kas ir labi, jo var just daudz individuālas pieejas. 

Patīkamākais pārsteigums, uzsākot kursu bija tāds, ka manā klasē ir Helin. Tā ir igauņu meitene, kas dzīvo kopā ar Elīnu un Ilzi (tām latvietēm, no kurām pārņēmām mājokli). Viņa ir tik smieklīga un mums kopā ir ļoti jautri, jo lai gan klase šķiet jauka, tā šķiet arī garlaicīga un mazliet padumja. Tā nu mums ar Helin dažreiz sanāk tā ļauni pabesīties par visiem. Nu neko...

Sākumā man bija grūtības ar skolas atrašanu. Sākumā jau bija okay, jo es ar vilcienu aizbraucu līdz stacijai, kas ir 12 min no manas mājas un pirmajā reizē tālāk braucu ar autobusu (~7min), kas mani pieved pie pašas skolas. Taču šim variantam bija 2 lieli mīnusi. Pirmkārt, gan braucot uz, gan atpakaļ, man bija jāredz un jāklausās 15 filipīniešu meiteņu tarkšķēšanā. Tas ir kaut kas tik neaprakstāmi kaitinošs. It kā daudz mazu taurīšu, censtos pārkliegt viena otru BEZ APSTĀJAS! Brrr....man liekas, ka te Dānijā tās filipīnietes ir kaut kāda sērga, jo viņas ir visur...un BAROS! :D Otrs mīnuss bija tāds, ka autobuss atpakaļ ir vai nu 21:00 vai 21:35, bet man lekcija beidzās 21:05, tā ka es palieku gaidīt autobusu kādas 20 minūtes kopā ar sērgas baru. Apsverot visus mīnusus un vēlreiz mīnusus, sapratu, ka jābrauc ar ričuku. Pēc kartes skatoties sapratu, ka no stacijas man tas būs tikai 5 minūtes. 

Pirmie divi eksperimenti ar riteni man bija nu ļoti neveiksmīgi, jo apmaldījos tā, ka nesapratu vairs neko. Cilvēki uz ielas katrs rāda citu virzienu, sajaucot man galvu vēl vairāk. Protams, abās reizēs arī mans GPS nestrādāja, tā ka jā...protams, abas reizes nokavēju mazliet lekciju, un vienu no reizēm atpakaļ braucot attapos stacijā uz kuru eju, kad beidzu darbu klubā. Taču es nepadevos, jo filipīnietes šķita pārāk biedējošas, un ziniet - man izdevās. Es beidzot esmu atradusi to vienu mazo, paslēpušos taciņu no stacijas pa taisno uz valodas centru. Tātad no mājām man tas ir aptuveni 25 min, lai nokļūtu kursos. Vienīgais mīnuss šim variantam ar riteni ir tāds, ka atpakaļ braucot, vilciens parasti ir pilns ar riteņiem un man savējo nav kur nolikt. Tā nu 12 min man nekas cits kā censties noturēt līdzsvaru ar riteni rokās nesanāk. 

Bet jā, kopumā esmu ļoti apmierināta. Jūtu jau progresu gan izrunā, gan arī valodas saprašanā. Es speciāli sēžu blakus stacijās cilvēkiem, kas sarunājas vai nu savā starpā vai pa telefonu, cenšoties saprast, ko tad viņi runā, un es saprotu. Tā pat arī, kad skolotāji kaut ko dāniski saka - es saprotu. Kad mani jaunie projekta grupas biedri savā starpā runā dāniski - es saprotu. Ja man kāds vilcienā kaut ko prasa, vai uz ielas - es saprotu. Protams, daudz palīdz ķermeņa valoda un konteksts, kurā esam, bet es ar sevi ļoti lepojos. 

Jā, kā jau pamanījāt, pieminēju jauno projekta grupu. Mums ir sācies šī semestra pēdējais projekts, kurā esam iesaistīti/samaisīti kopā ar dāņu klasēm (manā skolā ir četras mārketinga klases - divas internacionālās un divas dāņu). Īstenībā esam samaisītas visas četras klases kopā, jo grupā ir jābūt 3 vienas valsts pārstāvjiem (mūsu gadījumā - latviešiem) un 3 dāņiem. Kā jau saprotat, esmu kopā ar Uģi. Trešais ir Ivans...latvietis no Rīgas, kas NE SŪDA nesaprot pa latiškij. Esmu ļoti izbesījusies ar viņu, un dāņi jau ar smej, ka mēs savā starpā nerunājam latviski, bet gan angliski. Īstenībā esam diezgan normāla grupa, jo esmu dzirdējusi trakākus variantus. Dāņi ir tādi, kam īpaši nepatīk strādāt un iesaistīties projektos, bet šitie 3, kas manā grupā ir - nav tik traki. Sākumā likās, ka būšu viena pati meitene starp 5 čaļiem, jo visi 3 dāņu vārdi izklausījās pēc vīriešu vārdiem, taču beigās izrādījās, ka Simon ir meitene. 

Paša projekta doma ir tāda, ka mēs esam dāņu kompānija (mēs izvēlējāmies būt Morsø, kas ražo un pārdod krāsnis), kas vēlas uzsākt biznesu Latvijā. Mūsu uzdevums ir pēc visiem mācītajiem modeļiem, izanalizēt, vai tā ir laba ideja, vai nē. Ja jā, tad, kā tieši mums vajadzētu ienākt Latvijā - vai ar eksportu, vai kā franšīzei, vai....es pat nezinu kā latviski ir visi tie vārdi, termini, ko lietojam mārketingā. Laiks projektam ir dots ļoti īss, bet nav jau pārsteigums, jo, lai cik neticami tas arī nešķistu - 19.06 jau ir pēdējais eksāmens, kas nozīmēs, ka arī otrais semestris būs pievarēts. 

Vispār laiks šeit skrien vēja spārniem. Es ļoti bieži sevi pieķeru pie domas - "a, kas šodien par dienu?" Man tas patīk, jo nav tā stulbā sajūta, kad gribu, lai laiks skrietu ātrāk, jo redz tagad iet stulbi vai kaut kā tā. Nē, ne pavisam. Es esmu laimīga un pateicīga par katru dienu. Man katra diena ir vērtīga!

Nu un šoreiz nobeigšu savu ierakstu ar stāstu, kā man iet pa darbiem. Iet labi! Neesmu gan ilgu laiku bijusi pie Seržio, jo viņš bija aizbraucis "ceļojumā" pa Dāniju. Rīt gan tiksimies, un tad jau būs interesanti klausīties, kā viņam gājis! Garderobē arī iet labi. Vienu dienu gan man bija lielais pārsteigums par vienu kolēģi, kas atgriezies, jo domāju, ka viņš aizbraucis pavisam. Vēl nopriecājos, jo viņš diezgan uzbāzīgi man "sita kanti", bet nu neko...

Svētdien klubā mums lielais stafa baļuks, kur dress code ir prostitūtas un ... es pat nezinu, kā lai latvisko to otru vārdu. Nu kaut kas aptuveni tāds - spicie, seksīgie čaļi! :D Domāju, ka ies karsti, bet nu man ir aizmugure Veronika, tā ka mēs tik aiziesim, pieēdīsimies un ja būs pārāk traki, tad laidīsim mājās! :D

Paldies par uzmanību!

Pazudusī...

Dažam labam noteikti šķiet, ka esmu pazudusi, jo neesmu rakstījusi nu jau gandrīz mēnesi, bet nē - te pat vien esmu. Vienkārši aizņemtība, nogurums, slinkums un tā tālāk, neļauj man pieķerties pie savas virtuālās dienas-grāmatas. 

Katrā ziņā varu teikt tā - dzīve uz vienu nedēļu man kļuva košāka, raibāka un vienkārši citādāka. Es runāju par manu brīvlaika nedēļu, ko pavadīju kopā ar Unu. Šobrīd cīnos ar sava veida depresiju, kas man parasti uznāk, atgriežoties pelēkajā ikdienā. Un īstenībā blogs man ir vieta, kur izlikt visu ārā, un vienkārši sajusties labāk. Nezinu, bet man rakstīšana tiešām palīdz...Lai nu kā, sākšu nu savu brīvlaika aprakstu!

Godīgi sakot tas sākās smieklīgi, jo lai gan man nebija jāstrādā piektdien, sestdien naktī biju jau garderobē. Kā jau parasti nostrādāju savas 6h un zinot, ka man nākamā dienā nav darbs pie brazīļa, izdomāju mazliet "pasēdēt" ar kolēģiem, it īpaši jau tāpēc, ka Uģis tusēja ar savējiem - viņiem bija kaut kāds darbinieku baļļuks. Protams, pasēdēšana atkal beidzās ap 11 rītā, taču ne tik traki kā iepriekš (es mācos no savām kļūdām). Kad kaut kā aizklumburēju līdz mājām, Uģis nemaz vēl nebija pāradies. Viņš izrādās bija palicis pa nakti pie mūsu latviešu meitenēm - Ilzes un Elīnas (tās, kuras te dzīvoja iepriekš), kuras nejauši bija saticis stacijā. Tā nu sanāca smieklīgi, ka mēs tāda jauka ģimenīte, kad viens mājās velk tik ap kādiem 12tiem, kamēr otrs vispār pēc 3jiem DIENĀ. Tā arī visa svētdiena tika izniekota.

Pie Unas uz Aarhusu braucu pirmdien, jo tad studentiem ir 50% atlaide. Autobuss izbrauca 6:50, un man prieks, ka es visu tik veiksmīgi un laicīgi atradu. Vispār varu palielīties, ka līdz šim esmu atradusi visus savus mērķus, lai kurā Dānijas galā tie arī nebūtu. 

Ceļš paskrēja ļoti ātri, jo viss notika patiešām kompakti. 2h līdz prāmim un tad stunda uz tā, un es jau biju galā 9:00. Super! Una mani sagaidīja autoostā, un viņu ieraugot man bija tiešām liels prieks, jo nespēja pamest doma, ka ja nu es esmu aizbraukusi kaut kur ne tā. 

Mūsu pirmā diena tika aizvadīta mierīgi pastaigājoties pa centru un apkārtni, kurā dzīvo Una. Redzēju arī viņas skolu, kas atrodas diezgan netālu no viņas mājām. Esmu ļoti iedvesmota un patīkami pārsteigta par to, cik skaista īstenībā tā Aarhusa ir. Pasakaina! Viss tik tīrs, pilns ar parkiem, skaistu arhitektūru, utt. Tiem, kas nezin - Aarhusa ir slavena ar savu kulturālo dzīvi. Tā pat arī šī pilsēta tiek dēvēta kā "jaunākā" pilsēta, kas nozīmē, ka Tur vidēji dzīvo visjaunākā iedzīvotāju daļa. Tas ir tāpēc, ka tā ir studentu iemīļota vieta. Lielākā daļa izvēlas par savu studiju pilsētu tieši Aarhusu, un īstenībā es arī sāku apsvērt domu, ka varētu savu bakalauru ņemt tieši tur. Nu labi, to jau tad vēl redzēs!

Otrā diena arī tika pavadīta mierīgi. Mēs bijām uz kino (fimu "Bada spēles") un pēc tam uz Brabrandas tirgu. Tas skaitas kaut kāds kriminālais rajons, kur gan mašīnas varot redzēt degam uz ielām, kautiņi, kliedzieni, utt. Es gan neko tādu nepieredzēju, bet nu tas ir tas, ko man stāstīja Una. Viņai laikam var ticēt, jo tieši Brabranda bija viņas pirmā dzīvesvieta Dānijā. Lai nu kā...tirgus bija kolosāls. Augļi, dārzeņi un dažādi citi gardumi tik lēti lēti. Man bija tāda sajūta, ka atrodos kaut kādā Turcijas tirgus placī, lēto mantu un melno pārdevēju dēļ. Hi hi..

Trešdiena vienkārši bija pasakaina, jo sākumā apciemojām briežus un stirnas, kādā savdabas parkā, bet pēc tam devāmies uz vienu kolosālu un interesantu mākslas muzeju. Tā pat pabijām arī pie jūras, kas man likās īpaši jauki, ņemot vērā, ka tik sen nebiju tur bijusi. Laiciņš arī bija pasakains. Vislabāk man muzejā patika tā panorāma, kas pavērās uzkāpjot pašā tā virsotnē. Tu it kā ej pa tādu apli, un stikls, kas veras uz Aarhusas pilsētu, ļauj to redzēt visās varavīksnes krāsās. Vienreizēji!

Mums bija plānots trešdienas vakarā iet ballēties, jo gribēju redzēt, kāda tad ir Aarhusas nakts dzīve, bet galu galā izlēmām, ka iesim ceturtdien, tādā veidā arī pagarinot arī savas brīvdienas Aarhusā. Nu jā, un drīz vien jau pienāca nakts uz piektdienu, kad gājām tusēt uz centru. Sākumā bijām karokes bārā, kur nodziedājām  vienu dziesmu, bet drīz vien jau mēs nonācām kādā citā vietā, kur labās mūzikas un publikas dēļ arī palikām līdz rītam. Es kā jau vienmēr, paliku līdz slēgšanai :D 

Piektdien, ar sāpošām galvām, izsalkušiem vēderiem nu nekādi nevarējām saņemties sataisīties uz Kopenhāgenu, it īpaši jo smidzināja un mēs bijām nolēmušas stopēt. Dānijā esot šausmīgi viegli nostopēt, jo cilvēki ir atsaucīgi un it kā nebaidoties no tā, kāds "trakais" var iekāpt viņu mašīnā. Un ziniet - tā tiešām ir, jo ar stopiem mēs galā bijām mazāk kā 4 stundās, kas ir gandrīz tik pat ātri kā ja būtu ņēmušas vilcienu vai autobusu. Pirmā mašīna mums apstājās kādās 5 minūtēs. Tas bija tāds vīrietis uz gadiem 30. Bet pēc tam, līdz pat pašai Kopenhāgenai mūs atveda, kāda ļoti interesanta sieviete. Laiks ar viņu paskrēja nemanot, jo nebija ne mirklis, ka kāds klusētu. Izrādās viņa ir mūziķe, kas taisa hitus un sadarbojas pat ar tādām leģendām, kā Aqua. Cik superīgi!

Kad nonācām Kopenhāhenā, neko citu, kā iekrist gultā un gulēt līdz pat rītam, mēs nespējām. Sestdienas pirmajā pusē devāmies uz manu tīrīšanas darbu, kur abas ar Unu uz pusēm nostrādājām. Pēc tam, es viņu aizvedu uz savu auksto, vējaino Kopeni. Protams Kristiāniju un centru. Neko daudz mums apskatīt neizdevās, bet mēs atklājām vienu restorānu, kur tu samaksā tikai 8Ls un vari krāmēt, cik gribi. Mēs ar Unu vienkārši uzsprāgām. Iedomājieties skatu, kad divas izsalkušas mātītes tiek pie ēdiena praktiski par brīvu. Cilvēki kas atnāca krietni pēc mums, aizgāja krietni ātrāk nekā mēs. Mēs tur nosēdējām gandrīz 2 stundas :D Lieki piebilst, ka man nācās atvērt savu bikšu pogu, jo tā sāka pamatīgi spiest.

Pēc tam vakarā, izvedu savu viesi nakts dzīvē. Godīgi sakot - pilnīgi garām mums gāja. Protams, notusējām līdz pat beigām, bet tas adrenalīns, ko guvu Aarhusā pat nebija tuvu, šeit Kopenē. Vienīgais, ko dabūju šeit bija no viena latviešu idiota izdedzināts caurums uz manām zeķubiksēm un svārkos. Jauki! Lai arī vakars nebija tas labākais, pohas bija MEGA lielas, tāpēc visa nākamā svētdiena tika pavadīta pa mājām. Skumji, bet tādas nu bija manas Lieldienas. 

Pirmdien Una devās mājās ar autobusu, bet es paliku pavisam viena. Viena bez Uģa, viena bez Unas...viena viena viena! Tas ir tik dīvaini, jo esmu aizmirsusi, kā vispār ir dzīvot vienai, ņemot vērā, ka no mātes ligzdiņas pa taisno metos kopdzīvē ar Uģi. Katrā ziņā man nepatīk...jūtos pārāk vientuļi un depresīvi. Cenšos sevi noskaņot pozitīvi, bet nesanāk. Visu pasliktina arī briesmīgie laikapstākļi, kas tagad ir Dānijā. Fui.

Šodien atsākās skola. Ļoti maz studenti atnāca, bet nu es priecājos, ka aizgāju. Šodien vakarā man arī ir pirmā dāņu valodas nodarbība. Es atsāku pa jaunam 2. moduli. Esmu apņēmusies nekavēt nevienu pašu lekciju. Tā pat arī skolu vispār negribu kavēt. Kas gan man vairs palicis? Vēl degunu gaisā man ļauj noturēt fakts, ka esmu jau nopirkusi biļetes uz mājām. Vasarā no 9.07 lūdz 9.08 būšu Latvijā. Ar mammu arī plānojam jau lielo ceļojumu kaut kad oktobrī. Viss ir labi un skaisti, bet man tik un tā ir skumīgi...es pat nezinu, kāpēc, bet zinot sevi - drīz pāries :)

Nu tas tā ļoti īsumā par manu brīvlaiku, jo visas nelegālās, intīmās detaļas paliks noslēpumā. Kā saka  "What happens in Aaarhus, stays in Aarrhus! " :D

Bet ja runājam par to, kas man pirms brīvlaika interesants notika...hmmm...

Nu beidzot nolikām, aizstāvējām savu projektu. Mūsu grupu atkal slavēja, īpaši izceļot manas prezentētājas dotības. To ir tik patīkami dzirdēt no saviem pasniedzējiem. Vēl mīlīgi bija, kad skolotāja mani nosauca par Little Business Lady. Tiešām ir sajūta, ka viņa manī redz potenciālu un vienkārši tic. 

Bet nu jā...vairāk gan es neko nevaru atcerēties, un nevajag jau ar. Tā jau šķiet, ka garš ieraksts sanācis :)

Čau!