In Love with My Summer

Kad ārā ir tik burvīgs laiks un vasara nepārtraukti piespēlē jaunus un aizraujošus notikumus, bloga rakstīšana ir pēdējais par ko gribas domāt. Taču tā kā ir noticis tik daudz interesanta, šīs atmiņas negribas aizsviest nebūtībā. 

Iepriekšējā nedēļa man bija īsta paraug-nedēļa tam, kā jāpavada vasara. Lai gan sanāca strādāt gandrīz katru dienu, ar darbiņiem biju jau galā pēc 12:00, tāpēc katru dienu pēc strādāšanas, devos kaut ko pasākt. Vienu dienu satiku savu "sen neredzēto" cīņas biedru Neldu, ar ko izbaudījām saulaino dienu Nyhavn (slavenā Kopenhāgenas kanāl mala ar krāsainajām mājiņām). Citā dienā ar skolas biedru Kasperu izvandījāmies pa Tivoli. Tas nekas, ka viņam ir bailes no augstuma - ļaunā Elīna pierunāja viņu uz vistrakākajiem karuseļiem. Bija tiešām jautra un skaista diena. Nākamajā dienā devos ar diviem kolēģīšiem spēlēt basketbolu, no kuriem viens ir kļuvis par manu vasaras sirdsāķīti (bet par to vēlāk). Lai nu kā, vakars izvērtās FANTASTISKI jautrs. Vieta, kur spēlējām man atgādināja skatu no filmas "Step Up", jo tā bija tāda milzīga, stilīga geto stila ēka, kur vidū bija milzīgs basketbola laukums, un gar malām un otrā stāvā dažādas telpas, kur cilvēki varēja ierakstīt mūziku, spēlēt citus sportus, dejot,trenēties grafiti utt. Es, protams, visā basketbola laukumā biju vienīgā meitene, bet lai gan nebiju ilgi spēlējusi, noteikti nebiju sliktākā. Fiziskais gan vispār man vairs nav, un muskuļu sāpēs mani mocīja vēl nākamās 3 dienas. Bet bija forši. Iepazināmies ar jauniem cilvēkiem, uzspēlējām bumbu un pēc kādām 3,5h ar pēdējiem spēkiem izlēmām, doties kaut kur paēst un atslābināt muskuļus Kristiānijā. Sakāpām mašīnā, priecīgi devāmies uz mērķi, kad pēkšņi ne no kurienes uzradās policija un mūs apstādināja par to, ka šoferis nebija piesprādzējies. Tas jau būtu sīkums, bet izrādījās, ka Nassir braukā bez tiesībām un tā kā viņš ir melnais un atgādināja tādu riktīgu gangsteri, policija pat nekautrējās viņam pajautāt, kad tad viņš pēdējo reizi šņaucis, un vēl nezin ko. Labi, ka Jonasam bija līdzi tiesības un pēc 500Ls soda izrakstīšanas, ceļu turpināja viņš. Protams, labā noskaņa bija pagaisusi un Kristiānijas labumi nu bija kļuvuši ne tikai par muskuļu atslābinātājiem, bet arī garīgā uzlabotājiem. Neskatoties uz starpgadījumu ar policiju, vakars bija foršs un mājās es biju tikai pēc 1:00. Protams, nākamais rīts darbā šķita īpaši smags, ne tikai īsā miega, bet arī sāpošo muskuļu dēļ, Pietam, tajā dienā man bija divi darbi. Pēc hoteļa, pa taisno devos uz ostu. Paldies Dievam, tai dienā strādāju ar savu foršo franču draudziņu, kas izlēma, ka 3 stundu vietā, varam strādāt tikai vienu stundu, algu tāpat saņemot par trīs. Neviens to tā pat neuzzinātu un tūristu tai dienā nebija tik daudz, lai sevi nostrādinātu. Tā nu pēc ostas, devos uz savu mīļoto Nyhavn, kur satiku Ilzi un Helin. Abas nebiju redzējusi gandrīz mēnesi, tāpēc mums bija ļoti daudz ko pārrunāt.

Jā, nedēļa pagāja ļoti jauki un interesanti, pietam ar īpašām brīvdienu sajūtām un gaidām. Pirmkārt tāpēc, ka pa ilgiem laikiem man bija pilnīgi brīvs, un, otrām kārtām, jo man bija sarunāts randiņš ar "vasaras sirdsāķīti" Jonasu. Mēs strādājam kopā, un lai gan flirtiņš jau bija no paša sākuma, īpaši satuvinājāmies pēc Roskildes Festivāla, kur kopā aizvadījām pēdējo dienu. 

Tāds randiņš kāds man bija sestdien, man nekad nav bijis. Jonass bija izīrējis motorlaivu, un mēs visu dienu pavadījām uz ūdens. Mums bija gan vīns, gan augļi, gan mūzika. Visas tūristu laivas noskatījās ar lielu greizsirdību, un kā nu ne - tas bija tik mīlīgi. Diena bija kā paradīze. Gandrīz 30 grādi, viegls vējiņš un kolosāla kompānija. Mēs piestājām nopeldēties, izbraukājām visas foršās vietas. Bijām arī Nyhavn. Beigās vēl piestājām pie vienas kafejnīcas, kas man atgādināja deviņdesmito gadu filmu par Kalifornijas jauniešiem, kas čillo pludmales bārā, malkojot kokteiļus, ēdot, peldoties, klausoties mūziku, utt. Mēs mīlīgajā bijām izklājušies pa vienu no pludmales dīvāniem, dzerot mohito, ēdot burgerus un ik pa laikam iemetoties ūdenī. Nav iespējams aprakstīt tās izjūtas. Viss bija 100% perfekti. 

Pēc burvīgās dienas devāmies pie manis uz mājām. Mazliet atpūtāmies un tad jau devāmies uz pilsētu satikt Ilzi un Nassir, jo bijām sarunājuši kopā baballēt. Oi, daudz kokteiļu, daudz deju un mūzikas. Teiksim tā - lielisks dienas noslēgums, taču "randiņš" turpinājās. Ar Jonasu pavadījām kopā arī visu nākamo dienu. Dienas pirmo pusi nespējām iziet no mājas, lai gan laiks bija pasakains, taču otro dienas daļu saņēmāmies aizbraukt līdz ezeram, kur pačilojām, paēdām saldējumus, utt. Tā kā uz staigāšanu nevienam no mums prāts nenesās, visur pārvietojāmies ar manu "melno zirgu". Dāņi noteikti ir dzimuši uz riteņiem, jo viņi māk izdomāt, kā divi pieauguši cilvēki var pārvietoties uz viena velosipēda, un pārvietoties pat diezgan ērti :D 

Jā, kopsavilkumā man bija vienkārši fantastiska nedēļa ar nepārspējamām brīvdienām. No visa pozitīvā, kas man šobrīd apkārt, šķiet, esmu uzlādēta visam turpmākajam gadam. Žēl apzināties, ka vasara jau pusē, un aukstie rudens vakari vairs nav aiz kalniem. Labi gan, ka līdz šim mana vasara bijusi vienkārši burvīga. Pie manis pirms Roskildes festivāla ciemojās, mamma, ome un māsa. Man bija jauks izlaidums, un nesen tiku apstiprināta bakalaura programmas turpinājumam. Bez tā, esmu ieguvusi arī iespēju kļūt par vienu no brīvprātīgajiem iekš ESN Copenhagen, kas ir organizācija, kas strādā ar jaunajiem apmaiņas studentiem, veidojot tiem dažādus pasākumus, ceļojumus, utt. Manuprāt, tā būs lieliska papildus nodarbe un iespēja satikt jaunus cilvēkus. Līdzīgs pasākums man solās būt arī ar mūsu skolas jaunajiem studentiem, jo tā kā Kaspers ir skolas komitejā, kas veido speciālu festivāla nogali jauniņajiem, es esmu tikusi būt par vienu no vadītājām. Vispār, ja tā padomā, tad septembris arī solās būt pilns jautrību, jo zinu, ka man ir vairākas staff ballītes, un šie skolas pasākumi, tā ka forši! Hehe

Roskildes Festivals

Nostaļģija. Tas ir viss, kas palicis pāri no 8 dienu garā, iespaidu bagātā, Eiropas slavenā Roskildes Festivāla. Lai cik ļoti es gribētu dalīties it visā, ko piedzīvoju, tas vienkārši nav iespējams. Taču es centīšos izplūst detaļās, cik nu vien manos spēkos, lai nākamgad, kad atkal uz turieni došos, varu pārlasīt un salīdzināt notikušo. Taču pirms detaļu izklāsta, sākšu ar vispārēju aprakstu, emocijām, iespaidiem, utt.

Tiem, kas nezina, Roskildes festivāls ir gada notikums numur viens Dānijā. Pēdējos gados tas pulcē vairāk kā 80 000 apmeklētāju, 30 000 brīvprātīgo un aptuveni 200 dažādu mākslinieku. Iespaidīgajiem skaitļiem var pievienot arī paša festivāla garumu – 9 dienas! Šogad festivāls notika jau 43.reizi. Pats interesantākais, ka šo tradīciju aizsāka 2 17 gadīgi jaunieši, pulcējot kopā tikai tuvākos draugus, bet jau pēc gada to pārņēma profesionāli pasākumu rīkotāji un kopš tā laika, Roskildes festivāls ir audzis visā savā varenībā. Iespaidīgs ir arī fakts, ka visi ieņēmumi tiek ziedoti labdarībai, un gandrīz jebkura aktivitāte, kas tiek organizēta ir vērsta uz to, lai kaut kādā mērā palīdzētu citiem.

Tik tālu izklausās skaisti, bet tiem, kas kaut mazliet ir dzirdējuši par dāņu izklaidēšanās kultūru, tūlīt pat vajadzētu saprast, ka viss nav tik rožaini kā izklausās. Jau otrajā dienā visa teritorija smirdēja, jo visi čurāja, kur nu vien pagadās. Tas nekas, ka tualetes bija brīvas un godīgi sakot pat tīri normālas, visi – meitenes un džeki nekaunējās novilkt bikses tur pat uz gājēju ceļa, vai koncerta laikā, lai „atvieglotos”. 9 dienu laikā esmu redzējusi PĀRĀK daudz ģenitāliju. Jo cilvēki ne tikai čurāja visur, bet kaili arī dejoja, peldējās, pastaigājās, utt. Dāņi ir ļoti seksuāli cilvēki, kam nav problēmu ar kailumu (varbūt mums latviešiem vajadzētu no viņiem mācīties?). Vēl viena lieta ar ko dāņiem nav problēmu, ir dažādas dīvainas „mīlestības” izpausmes. To, ka Dāņu džeki sasveicinoties/atvadoties apskaujas/sabučojas jau sen zināju, bet to, ka viņiem nav problēmu aiztikt vienam otra mantību vai reāli bučoties gan biju pārsteigta. Protams, tas viss ir alkohola reibumā, bet manai latviešu mentalitātei tas bija par traku. Godīgi sakot, ļoti varēja just, kā cilvēkiem aizbrauc jumts un cik ļoti lielas stulbības viņi sāk darīt, alkohola, narkotiku, bezmiega un citu līdzīgu apstākļu iespaidā. Piemēram, vienam bariņam likās baigi jautri pievemt pilnu bērnu baseiniņu. Tā nu viņi 3-4 cilvēki stāvēja ap šo nabaga baseinu, trieca rīklēs alu un tad vēma iekšā. Tas gan tāds ļoti dramatisks piemērs, bet kaut vai tas, ko daži bija sabūvējuši no tukšajām skārdenēm vai citiem mēsliem atgādināja kaut kādus primitīvos laikus, kad cilvēki aiz neko darīt sāk izgudrot visādus „brīnumus”, izmantojot dažādus mēslus sev apkārt. Un, jā – mēslu bija tonnām. Liela palīdzība teritorijas uzkopšanā, protams, nāca no brīvprātīgo puses, kas centās vismaz uzlasīt bīstamākos priekšmetus (stiklus, asumus, utt.), kā arī taru vācēji, kas kā čaklas bitītes vāca bundžas un pudeles, lai vēlāk tās nodotu. Tiem, kas nezina – Dānijā pērkot dzērienu, cilvēks vienmēr maksā papildus 10 – 30 santīmus, ko vēlāk var atgūt, kad pudeli nodod. Protams, Dāņi uz pudeļu krāšanu neiespringst, dodot citiem lielisku iespēju piepelnīties. Tad nu iedomājieties skatu – simtiem čigānu, kas saliekušies 9 dienas no vietas lasa bundžas. Viņi speciāli pērk biļeti uz festivālu (biļetes cena – 200Ls), tikai, lai vāktu taru. Dzirdēju, ka viņi biļeti atpelnot vienas dienas laikā un kopējie ienākumi katram ir ap 1500Ls. Neslikti.

Jau tagad varat noprast, ka šis festivāls ir kaut kas pilnīgi citādāks kā mūsu Positivus. Nevar gan teikt, ka Roskildes Fests būtu labāks vai sliktāks, bet viennozīmīgi – iespaidīgāks! Kaut vai savu izmēru ziņā. Varētu teikt, ka Roskildes festivāls ir veselas pilsētas lielumā, kur var atrast Dream City, Street City, Game City, Cinema City, Relax City, u.c. Telšu pilsēta nav atdalīta un pirmās četras dienas, lielākās ballītes notiek tieši kempos. Interesanti ir tas, ka visa festivāla garumā, kempi sacenšas dažādās kategorijās. Pirms viss vispār sācies, cilvēki veido diskusijas forumos un aicina citus pievienoties tieši viņu kempam. Tad nu staigājot pa teritoriju var redzēt dažnedažādākās tēmas, piemēram, ārstu kemps, bārbiju kemps, pirāti, hipiji, zoo, utt. Interesanti. Protams, teritorijā var atrast kaudzēm dažādu ēstuvju, veikalu, izklaižu vietu, utt. Pat kino teātri un pirti!

Kopumā festivālā ir 8 skatuves, no kurām 6 tiek atvērtas tikai pēdējās četrās dienās. Orange Stage ir lielākā skatuve, uz kuras uzstājas paši iespaidīgākie mākslinieki. Šogad tie bija Slipknot, Metalica, Rihanna, Kraftwerk un citi. Vēsturiski piedalījušies ir arī tādi mākslinieki kā Bob Marley, Eric Clapton, Bryan Adams, Nirvana, Arosmith, Sex Pistols, Robbie Williams, Marilyn Manson, Pet Shop Boys, Red Hot Chili Peppers, Coldply, Green Day, Guns N’ Roses, Kanye West, Kings of Leon un daudzi - daudzi citi. Iedomājieties, redzēt kādu no šiem māksliniekiem rokas sniedziena attālumā? Tas nav neiespējami, ja vien stāvi rindā uz tā saucamo pit, kas ir speciāls nodalījums pašā skatuves priekšā. Drošības nolūkos tas ir atdalīts un tajā ielaiž tikai noteiktu skaitu cilvēku, kuriem ir piekodināts, ka jābūt gataviem uz lielu grūstīšanos un ārdīšanos. Taču tai pat laikā – tā ir iespējams drošākā vieta, jo to uzrauga īpaši darbinieki, kas gatavi uzreiz palīdzēt, ja kādam paliek slikti. Caur pūli gāja arī vairāki nodalījumi, kur strādāja cilvēki, kas nepārtraukti padod ūdeni. Protams, nepaiet ilgs laiks, kad šis ūdens tiek sviests gaisā un dažam labam pat trāpa pa aci. Man paldies Dievam nekas pa galvu netrāpīja, bet es vairakkārt redzēju, ka kāds no apkārtējiem cieš no dažādiem gaisā mestiem priekšmetiem. Šis, un arī tas, ka pūlī visi smēķē, un, piemēram, uz Rihannas koncertu daudziem rokās bija lietussargi (kas tika atvērti, kad skanēja dziesma: Umbarella) liek justies diezgan nedroši, taču beigu galā par kādu īpaši cietušu apmeklētāju nedzirdēju, lai gan jāatzīst, ka uz festivāla beigām varēja redzēt aizvien vairāk ieģipsētu kāju un roku. Neskatoties uz to, neredzēju nevienu kautiņu un īpaši ievēroju, ka cilvēki tiešām stāv viens par otru. Vairakkārt redzēju, kā parasti apmeklētāji pieiet pie kāda, kas mētājas zemē un pārbauda, vai viņam/viņai viss kārtībā. Vēl viena lieta, ko varam mācīties! Vēl jo vairāk – izrādās, ka festivālā ir bijis speciāls nodalījums invalīdiem, kur strādājuši cilvēki, kas viņiem varēja palīdzēt ar visu nepieciešamo. Godīgi sakot, redzēju ļoti daudz cilvēkus ratiņkrēslos un ļoti varēja just, ka festivāls ir darījis daudz, lai viņi nejustos apdalīti un varētu baudīt pasākumu tādā pat līmenī, kā pārējie.

Runājot par mani pašu – es šo festivālu netiku izbaudīt uz visiem 100%, jo kā dāma dzīvoju luksus apartamentos nevis teltī. Mana draudzene Nelda dzīvo un mācās Roskildē, tāpēc caur galiem dabūja mums iespēju būt brīvprātīgajām iekš Cinema City. Viss, kas mums bija jādara – jātaisa/jāpārdod popkorns un sasmalcinātais ledus dzēriens. Katram brīvprātīgajam ir jānostrādā 32 stundas, tādā veidā iegūstot iespēju apmeklēt festivālu par velti. Mūsu „darbā”, katram sanāca nostrādāt 4 reizes pa 8 stundām.

29.Jūnijs, Sestdiena

Diena, kad festivāla teritorija tika oficiāli atvērta. Protams, tas nozīmēja pilnas stacijas, vilcienus, utt. Nokļūšana līdz Roskildei nebija no tām vieglākajām/patīkamākajām, jo bez kaudzes mantām, man līdzi bija arī ritenis. Taču, lai gan galīgi saspiesta - līdz gala mērķim nokļuvu bez pārpratumiem. Beigās izrādījās, ka Nelda dzīvo ļoti skaistā mājā, kur īpašniece pati ir ļoti reti. Mums bija sava nodalīta guļamistaba un tualete, kā arī terase, kur bieži baudījām brokastis vai pusdienas. Vienīgā sliktā lieta bija tā, ka Neldas māja atradās 6km attālumā no festivāla teritorijas, kas vēl pie tam veda līku loču un pagāja diezgan ilgs laiks, līdz es pati spēju iegaumēt ceļu.

Sākumā iekārtojāmies, pagatavojām vakariņas, uzpīpējām mēriju, iedzērām vinčuku un, kad jutām, ka visi jau būs iekārtojušies - devāmies uz festivālu. Pirmais vakars mums izvērtās ļoti mierīgs. Visu apstaigājām, iepazināmies ar dažiem jauniem cilvēkiem, piemēram, random čalīti, kas mums piedāvāja savu zāli, itāli, 2 norvēģiem un iespējams vēl kādu. Es vairs neatceros.

30.Jūnijs, Svētdiena

Kā normāli cilvēki piecēlāmies, paēdām putru, iedzērām kafiju un devāmies uz savu pirmo maiņu kioskā. Maiņa ilga no 11:00 līdz 19:00. Šoreiz strādājām kopā ar vēl vienu Neldas draudzeni Elīnu no Latvijas un viņas bulgāru puisi Mārtinu, kā arī vēl dažām dāņu sievietēm. Šī maiņa vilkās visilgāk no visām, kas man bija, jo nebija gandrīz neviena cilvēka. Protams, tā kā nebija īsti ko darīt, mēs dabūjām uz maiņām pastaigāt apkārt, pačilot. Protams, ar Neldu šo iespēju nekad nelaidām garām. Hihi. Kad beidzot tas murgs bija beidzies, aši ar riteņiem mināmies uz mājām, paēdām un braucām atpakaļ, pa ceļam kā vienmēr paķerot pa vinčika pudelei. Mūsu mērķis tai vakarā bija pirmais lielais koncerts, kur uzstājās mākslinieks ar vārdu KAKA. Sākumā mūsu vienīgais iemesls viņu redzēt bija šis vārds, bet noklausoties youtube pāris viņa dziesmas, sapratām, ka viņš ir arī ļoti interesants izpildītājs. Beigās, mēs nebijām vienīgās, kas tā domā, jo cilvēku bija tik daudz, ka mēs pat nedabūjām piekļūt tik tuvu, lai redzētu, kā viņš izskatās. Taču bija jauki. Sēdējām zemē, klausījāmies KAKU un dzērām vinčuku. Foršs pikniks.

Pēc KAKAS koncerta atklājām krāsainos kubikus, kur varēja sēdēt un klausīties mūziku no tuvākās skatuves. Tā mums kļuva par mīļu vietu, jo tur iepazināmies ar daudz interesantiem kadriem. Pirmie jau bija tai pat vakarā. Respektīvi, 3 dāņi, no kuriem es satusēju ar vienu, kamēr Nelda ar otriem abiem. Taču izdejoties es paspēju uz nebēdu. Kad pametām tos, devāmies tusēt uz kempiem, kur virpuļojām no vienas ballītes otrā, mājās nokļūstot tikai ap 5:00 no rīta.

1.Jūlijs, Pirmdiena

Īpaši ilgi negulējām, tā vietā braucām apskatīt Roskildes pilsētu, kas par godu festivālam bija īpaši interesanta. Tā kā oranžā ir Roskildes Festivāla oficiālā krāsa, visur varēja redzēt oranžus dīvānus un citus aksesuārus. Visu apstaigājām, safotografējāmies, paēdām saldējumu un devāmies atpakaļ uz mājām pusdienās. Kad sāku just vislielāko nogurumu, bija jau jātaisās uz maiņu kioskā, kas šoreiz man ilga no 19:00 līdz nākamās dienas 03:00. Šī bija arī viena no divām maiņām, kad nestrādājām kopā ar Neldu.

Iepazinos ar jaukām dāņu meitenēm, noskatījos filmas uz lielā ekrāna un dabūju pasvīst taisot popkornu, līdz ar to maiņa paskrēja salīdzinoši ātri. Kad beidzot bijām beigušas, likās, ka atstiepšu kājas no aukstumu. Ātri devos uz tuvāko kafijas tirdziņu, kur pasūtīju gardu ČAI tēju. Kamēr gaidīju, ar mani sāka runāt divi puikas. Viens no Dānijas, otrs no Amerikas. Ļoti smieklīgi forši čalīši ar ko beigās izdomājām iet tusēt. Nodomāju, ai – šis ir festivāls un visām iespējām/piedāvājumiem jāsaka – JĀ! Beigās mājās biju ap 6:00 no rīta, jo mēs ar viņiem paspējām gan iedzert, gan izdejoties, gan visādas citādas muļķības sadarīt. Smieklīgākais, ka viņiem abiem bija 18 gadu un es jutos kā tāda ome. Mēs ar Neldu abas jutāmies diezgan vecas uz lielāko daļu festivāla apmeklētāju fona, ņemot vērā, ka vidējais vecums šķita esam 20 gadi. Protams, 18 gadīgos puikās man nebija nekādas intereses, bet bija smieklīgi, ka viņiem es biju dieva vietā, jo, piemēram, amītis nespēja vien beigt jūsmot par to, ka man ir 21. Vēl jo vairāk – ja satikām, kādu viņiem pazīstamu, es tiku stādīta priekšā nevis kā Elīna, bet gan meitene, kam ir 21!

2.Jūlijs, Otrdiena

Neldas maiņa šai dienā bija no 11:00 – 19:00, taču viņas prombūtni es it nemaz neizjutu, jo nogulēju līdz pat brīdim, kad viņa vakarā atgriezās mājās. Abas atkal lepni paēdām, un mināmies uz festivāla teritoriju. Jā, gan, bija dienas, kad vienā dienā kopā nomināmies ap 20km, bet uz festivāla beigām sapratām, ka varam siltās drēbes paņemt un atstāt vai nu darbinieku teltī, vai riteņa groziņā, un bez lepnā ēdiena var arī iztikt. Hihi.

Abām atkal bija ieslēdzies virpulis, jo no vienas ballītes metāmies nākamajā. Tai naktī Nelda satusēja ar čalīti, kas izskatījās pēc Mario (ko viņa pati atzina tikai, kad satika viņu nākamajā dienā, esot skaidrā), kamēr es ballējos ar ziloni (puiku ziloņa kostīmā) un tad atšujot viņu – ar diviem draugiem, kuri beigās arī tikai pasūtīti. Kad likās, ka esam gana izballējušās, sākām doties uz māju pusi, taču pa ceļam mēs sākām runāt ar vienu dāņu čali, kurš beigās kļuva par mūsu favorīt personu numur viens! Bet par visu pēc kārtas.

Mēs gājām, pļāpājām, smējāmies līdz pēkšņi mūs uzrunāja šis miera mika Mārtins. Sākumā viņš prasīja no kurienes mēs esam, un prikola pēc mēs samuldējām, ka esam no Lisabonas. To izdzirdot sekoja viņa pirmais grāvējteikums: „Ou, es pēc 2 nedēļām braucu uz Spāniju...varbūt apmaināmies ar e-mail adresēm?” Parasti cilvēks teiktu vai nu Facebook vai telefoniem, bet viņš spēja iedomāties tikai par ko tik aizvēsturisku, kā emails. Atgādināšu, ka visu, ko viņš runāja pavadīja šis mierīgais, siltais tonis. Protams, čalis bija sanarkojies un, kad viņš izvilka mazu paciņu un piedāvāja kaut kādu baltu pulverīti mums, es šokā to viņam izsitu no rokas, visu izberot uz zemes. Ar skaidru prātu padomājot, tā nebija gudra rīcība, jo Latvijā man par to iespējams izsistu zobus, bet viņa reakcija bija aptuveni tāda – mierīgs, mazliet skumjš skatiens man sejā, tad uz zemes, tad uz manis. Tad tik pat mierīgs jautājums: „Nu kāpēc Tu tā darīji? Nu nevajadzēja tā!”. Pēc tam viņš mēģināja pulverīti uzlasīt un viņam pat diezgan labi sanāca.

Kopumā saruna bija vārdos neaprakstāmi smieklīga, jo viss ko un kā viņš teica bija vienkārši GRANDIOZI. Piemēram, viņš mums piedāvāja Thai masāžu, ko viņa tēta jaunā sieva, kas ir no Taizemes mums uztaisīs par brīvu. Foršs audžu dēls – liek jaunajai mammai taisīt masāžas tikko iepazītiem cilvēkiem!? Lai nu kā, puisis ātri vien no mums iemantoja iesauku – mīļums. Tā kā negribējās no viņa vēl šķirties, piekritām piedāvājumam iet čilot uz viņa kempu un uzpīpēt mazliet mēriju. Kempā sēdēja vēl 3 līdzīgi miera mikas, bet mīļumu, protams, nepārspēt. Šis vakars iegāja mūsu top pirmajā vietā, jo tā pārsmējušās nebijām vēl nekad. Mīļums bija tāds cukuriņš, jo nepārtraukti bārstīja tīrākās pērles, ko tā vien gribējās ierakstīt, kā arī bučoja mums pieres, jo, redz, tā darījis mīļuma mīļākais no patēviem, kas beigās izrādījies gejs! Nu kāds sakars? Bet kaut kādā veidā tieši tas bezsakars visu padarīja tik jautru. Mums jau arī aizgāja širmis, jo sākām viņiem mācīt nepiedienīgas frāzes latviešu valodā, ko ikkatrs tā ļoti no sirds mācījās! Jā, faktu, ka mēs pēkšņi esam no Latvijas (nevis Lisabonas) mīļums pat nepiefiksēja. Kad beidzot nolēmām doties mājās, mīļums kā uzticīgs sunēns centās mums sekot, bet diemžēl nebija lemts. Tā nu rīts tika sagaidīts un mājās bijām tikai 9:00 no rīta! Eh, tā tik bija naksniņa!

3.Jūlijs, Trešdiena

Diena sākās mierīgi. Izgulējāmies, sataisījāmies un devāmies uz festivāla teritoriju. Netīšām uzskrējām virsū vienam no mīļuma draugiem, un izrādījās, ka esam nokļuvušas tai apkārtnē, kur iepriekšējā naktī tusējām. Kad prasījām, kur tad mīļums – draugs teica, ka viņš kopš vakarnakts vēl guļot (pulkstenis bija jau ap sešiem vakarā).

Kad Nelda sāka savu maiņu pulksten 19:00, es turpināju vazāties apkārt vienītī, paklausījos koncertus un tad satikos ar Almu – Neldas vidusskolas draudzeni. Riktīgi forša, smieklīga meitene. Diemžēl mans vakars beidzās ar pārāk daudz mēriju, un ļoti smagu mājupceļu. Neldai gan nakts nebeidzās 03:00 līdz ar maiņu, bet gan ap pieciem, jo viņa sarunāja satikties ar savu Mario. Protams, kad ar skaidru prātu viņu ieraudzīja, visu atlikušo laiku pavadīja plānojot, kā lai no viņa tiek vaļā. Tā, lūk – ļoti nelāga nakts, taču mums nebija ne jausmas, ka tas ir tikai klusums pirms vētras.

4.Jūlijs, Ceturtdiena

Ceturtdien beidzot tika atklātas pārējās skatuves, un lai gan man bija jāstrādā no 11:00 – 19:00, paspējām apmeklēt vairākus koncertus, piemēram, Disclousure, C2C, u.c. Šoreiz maiņa paskrēja ļoti ātri, jo dabūju strādāt kopā ar fantastiski jaukiem cilvēkiem.

Kad beidzu maiņu, abas ar Neldu aizbraucām vēl mājās. Kad atgriezāmies, nolikām savus riteņus tuvāk vietai, kur plānojām tusēt. Diemžēl ķibeles sākās jau no paša sākuma, jo mūs pēkšņi nelaida iekšā ar riteņiem. Tā nu nācās tos novietot pilnīgi random vietā. Nākamais mēģinājums tikt iekšā, atkal bija neveiksmīgs, jo šoreiz nelaida iekšā ar stikla pudelēm, kas nozīmēja, ka jāiet apkārt visai teritorijai (atgādināšu – tā ir kā pilsēta), un pa ceļam jāpļumpē savs vīns. Kad sākām soļot, pēkšņi sāka līt lietus un šķita, ka viss turpināsies uz tik pat negatīvas nots, taču, kad sākām stopēt, pēkšņi apstājās autobuss un mūs aizveda tieši līdz vietai, kur devāmies. Likās, ka nu visas ķibeles beigušās, bet nekā. Koncertā pēkšņi abas sastrīdējāmies un dusmās pašķīrāmies, taču paldies Dievam tas ātri norima un kaut kādā veidā uzmeklējām viena otru un turpinājām ballīti kempos. Kmpos atkal pašķīrāmies, jo es satusēju ar vienu čalīti, kamēr Nelda ar diviem citiem. Kad atkal uzmeklējām viena otru, Nelda bija pilnīgs pūķis, jo izrādījās, ka viņa pakāsusi telefonu. Tā nu viņa aiznesās mājās, kamēr es paliku ar čalīti, ar kuru no kakliņa dzērām FISK. Kad sapratu, ka nu arī man laiks iet mājās, nekādi nevarēju sazīmēt, kur ir mans ritenis. Kādu stundu meklēju kopā ar to puisi, kas beigās padevās, tad iesaistīju sargus, kas mani sūtīja no vienas vietas uz otru, bet bez rezultātiem. Tad par lielo palīgu man piemetās kaut kāds dānis, kurš bija sadomājies nezin ko, un kad saprata, ka nekas vairāk kā riteņa meklēšana nebūs – sadusmojās un aizgāja. Katrā ziņā, viss šis process ilga vairāk kā 2 stundas, līdz es padevos un sameklēju taksi, kurš mani pa 20Ls aizveda uz Neldas māju. Pēc tam sapratu, ka viņš pamatīgi mani apkāsis, bet tai brīdī biju laimīga, ka esmu tikusi mājās! Traki, traki.

P.S. Turpmākās dienas Nelda gāja uz tādu speciālu telti, kur tiek glabātas atrastās mantas. Tur pat bija katalogs ar telefoniem, un kad Nelda norādīja uz savējam vislīdzīgāko, viņai vienmēr iznesa 3-4 dažādus modeļus. Crazy!

5. Jūlijs, Piektdiena

Uz festivāla teritoriju devāmies jau dienas pirmajā pusē. Šoreiz gan mazliet citādi, jo es braucu ar autobusu. Paldies dievam, ritenis atradās un izrādās, ka esmu meklējusi to pavisam citā pusē. Diena bija jauka un saulaina. Atpūtāmies. Čilojām, Mazliet uzpīpējām mēriju, kas daļu dienas ļāva aizvadīt sava veida jautrībā. Vakarā aizgājām uz Rihannas koncertu. Jā, varu ievilkt ķeksīti, ka esmu viņu redzējusi, bet, lai teiktu, ka esmu sajūsmā, nevaru nekādā veidā. Reāli čikse nokavēja 30 minūtes, dziedāja uz fonogrammas, pamatā tas izskatījās, tā it kā dj (jeb fonogramma) spēlē un viņa krata dirsu. Vienīgais, kā viņa runāja ar publiku, bija pāris reizes nolamājās. Tādai kā viņa, festivāls gan ir perfekta vieta, kur uzstāties, jo visi ir sadzērušies, sapīpējušies un fano par da jeb kādu sūdu, bet normālā pasaulē, kur cilvēks maksā lielu naudu, lai viņu redzētu koncertā, būtu ļoti smagi vīlies.

Pēc tam vēl kaut kur pamaldījāmies apkārt, bet nogurums darīja savu un salīdzinoši drīz vien jau devāmies mājās.

6.Jūlijs, Sestdiena

Viena no produktīvākajām dienām. Pirms došanās uz teritoriju, aizbraucām uz ostu, kur paēdām milzīgus saldējumus. Kad nonācām festivālā, tad izstaigājām visas iespējamās aktivitātes, piemēram, H&M foto busiņu, grafiti zīmēšanu, mūzikas veidošanu, utt. Bijām pat uz jogu, kuru vadīja viens no seksīgākajiem vīriešiem pasaulē. Savā runas veidā viņš pat mazliet atgādināja mīļumu, kas viņu padarīja vienkārši ideālu. Diemžēl mēs nebijām labi apģērbušās priekš jogas, jo man bija pārāk īsi šorti, bet Neldai svārki. Tā nu lai viss neizskatītos pārāk perversi, izskatījāmies vienkārši tizli. Galu galā, tā arī nepabeidzām „nodarbību”, jo bija jādodas uz savu pēdējo maiņu kioskā, kas ilga no 19:00 līdz 03:00 rītā. Šī bija ļoti liela čill reize, jo nebija īpaši daudz cilvēku, tāpēc uz maiņām devāmies uz dažādiem koncertiem. Tā gan bija diena, kad Neldai sākās mežonīgas kakla sāpes un klepus, tāpēc viss, ko viņa varēja dzert bija tēja. Taču beigās izrādījās, ka tēja mūs padara vis trakākās, jo, kad aizgājām uz Metalica koncerta beigām – iztrakojāmies tā, kā nevienā citā reizē. Tas bija jautri, jo es runāju, bet Nelda rādīja zīmju valodu. Hah. Šādā pat „kondīcijā” notusējām arī pēc maiņas, kad patrakojām pa kempiem, kur mums piesitās 3 mazgadīgi draudziņi un viens taru vācējs. Tēja ROCKs!

7.Jūlijs, Svētdiena

Festivāla pēdējā diena. Centāmies ātri iztaisīties no mājām, lai varētu paspēt uz James Blake koncertu 14:00. Koncerta laikā mēs beidzot satikām arī manu kolēģīti Jonasu ar draugiem. Ar šo puisi mēģinājām satikties visa festivāla garumā, bet nekādi nesanāca, tā nu pēdējā dienā, kad izskatījāmies „viss svaigāk”, tikšanās izdevās. Kopā noskatījāmies koncertu, tad pačilojām ēnā, paēdām un tad jau šķīrāmies līdz vakaram. Mēs ar Neldu nezinājām, ko lai īsti pērk dzeramu savam pēdējam vakaram, tāpēc pamatīgi iegrābāmies un nopirkām veselu litru lakricas šņabja šotus. Tas bija briesmīgi, bet šķiet, ka ļoti labi palīdzēja Neldas kaklam.

Tad nu vakarā devāmies uz pēdējo lielo koncertu Kraftwerk, kas tiek uzskatīti par elektro mūzikas tēviem. It kā, ja nebūtu viņu, tad elektro un tehno mūzika nebūtu tāda, kādu viņu zinām mūsdienās. Ne es, ne Nelda neesam šīs mūzikas piekritējas, bet tā kā solītais šovs ar 3D efektiem šķita esam iespaidīgs – devāmies. Satikām arī Jonasu ar draugiem un visu koncertu notusējām kopā. Diemžēl šovs nebija iespaidīgs, bet izdejojos es uz visiem 100. Reāli visi cilvēki kā cilvēki, stāv un bauda mūziku, bet mēs ar Jonasu pilnīgā bezritmā dancājam. Neldabons ar draugiem arī! Hah, tas viennozīmīgi bija labs vakara sākums. Tad puiši aizbrauca mājās, bet mēs turpinājām ballīti pie kaut kāda dīvaina DJ. Izārdījāmies tā no sirds, līdz pašiem pēdējiem spēkiem.

Festivāls nu bija noslēdzies ne tikai mums, bet arī visiem pārējiem. Pašas gan nepieredzējām, bet dzirdējām, ka viena no tradīcijām ir pēdējā rītā dedzināt nost teltis un reāli kā trakiem mērkaķiem ārdīties un visu vandīt. Esot pat īpaši piekodināts, ka pēdējā naktī nedrīkst palikt teltīs, jo tas ir ļoti bīstami. Interesanti.

8.Jūlijs, Pirmdiena

Mājās nesteidzos, jo negribēju atkal spiesties vilcienā. Tā vietā mēs aizbraucām uz pludmali, kur dabūjām labi pasauļoties un atpūsties no trokšņa un nemiera. Pagatavojām arī gardas farvel pusdienas un desertu, atceroties nu jau visu manis uzrakstīto! Es ļoti ceru, ka spēju uzburt bildi, kas kaut mazliet ļauj aptvert to grandiozi skandalozo 9 dienu garo festivālu. Un lai gan gāja visādi, jau šobrīd plānojam to, kā dosimies uz turieni nākamajā vasarā! 

All day – All night

Iedvesmu šī ieraksta tapšanai man nācās ilgi meklēt. Dīvainā kārtā, atradu to šai pašā blogā, kad pārgāju cauri pāris ierakstiem, kas tapa laikā, kad biju Amerikā. Es biju neapturama, un jāatzīst laba rakstītāja. Pateicoties labi veidotajai struktūrai un smalkajām detaļām, stāsti bija tiešām uzjautrinoši un interesanti. Šķiet, ka laika trūkuma, neretā slinkuma un vājās apņēmības dēļ, mani pēdējie ieraksti ir bijuši diezgan švaki, jo jāatzīst – humora manā dzīvē netrūkt! Vismaz šobrīd ne! Arī drāmas netrūkst. Bet, ziniet, bez sliktiem brīžiem dzīve būtu garlaicīga, jo tad mēs nenovērtētu labos!

Kopš mana pēdējā ieraksta ir pagājis gandrīz mēnesis, līdz ar to daudz kas ir mainījies. Vasara ir sākusies un mans gala darbs jau sen kā nodots. Esmu ļoti apmierināta ar paveikto, un vieglu sirdi varu teikt – izdarīju visu pēc labākās sirdsapziņas. Lai gan strādāju gandrīz katru dienu, es tomēr spēju saplānot visu tā, lai projekts taptu laikā, bez liekiem stresiem un negulētām naktīm. Nebija viegli, jo laiku vajadzēja atrast arī draugiem un vasarīgajām dienām. Šobrīd ir atlicis sagatavoties 30 minūšu aizstāvēšanai, kas notiks 25. Jūnijā. Lai viss noritētu tik pat gludi kā iepriekš, gatavošanās darbus sākšu jau rīt. Vēl jo vairāk, tā kā 21. Jūnijā pie manis ciemosies ģimene, visam ir jābūt gatavam jau pirms tam. Un 27. Jūnijā varēšu svinēt savu „mazo izlaidumu”. Tā kā būšu ieguvusi AP grādu iekš Marketing Management, mēģināšu atrast studenta darbu šai jomā un apvienot to ar manu turpmāko izglītību Top Up Bakalaurs iekš International Sales and Management. Nobeidzot izglītības tematiku, vēl „pieskaršos” savām nedienām ar dāņu valodu. Gala darba dēļ, kā arī dēļ vēlmes izbaudīt Kopenhāgenas festivālu, es „nobastoju” 3 lekcijas pēc kārtas. Protams, drīz vien saņēmu vēstuli no skolas, ar draudiem par izslēgšanu no programmas. Ja mani izslēdz, tad viss ir jāsāk no sākuma, kas būtu vienkārši katastrofa, jo jau šobrīd šis modulis ilgst 3 mēnešus un tā beigas ir paredzētas tikai kaut kad oktobrī. Tas ir pārāk ilgs laiks, lai atļautos ar to šādi „spēlēties”. Tā nu es uzreiz ķēros pie garas vēstules rakstīšanas un skaistas runas tapšanas, ko varētu sniegt ierodoties nākamā nedēļā uz lekciju. Laimīgā kārtā viss nogāja gludi un es pat biju spējīga atbildēt mājas darbu, kas bija stāstiņš par savu pilsētu. Manā gadījumā – Rīgu. Protams, mans stāstiņš bija ļoti īss un uz pārējo fona galīgi švaks, jo ja citi stāstīja par vēsturi un dažādiem interesantiem faktiem vismaz 10 minūtes, tad es knapi izmocīju 1,5 minūtes, kur ieminējos par skaisto arhitektūru un lieliskajām naktsdzīves iespējām. Tipiski.

Turpinot „garo vēstuļu” tēmu, pēdējā laikā man ir nācies to vairakkārt aizskart. Pamatā, lai sevi attaisnotu no sodiem. Pāris mēnešus atpakaļ tā bija vēstule policijai ar lūgumu attaisnot man uzlikto sodu par braukšanu ar riteni pa pretējo joslu (lieta vēl jo projām ir procesā), un pavisam nesen tā bija vēstule uz DSB, kas ir atbildīga par visu saistītu ar sabiedrisko transportu. Kāpēc? Tāpēc, ka mani pieķēra braucam bez biļetes. Kāpēc es braucu bez biļetes? Tāpēc, ka biju iedomājusies, ka esmu gudrāka par visiem un mans stulbais plāns ir vienkārši graujošs. Viss sākās ar to, ka biju izlēmusi 1,5 nedēļas dzīvot bez mēnešbiļetes, jo ja to pirktu uzreiz pēc tam, kā beigusies vecā, tā stāvētu mājās nelietojama veselu nedēļu, kad būtu Roskildes festivālā. Nodomāju, ka labāk nopirkšu klipkarti, ko izmantotu, manuprāt, viss kontrolētākajās stundās, kamēr pārējo laiku krāptos un biļeti pasūtītu telefonā brīdī, kad redzētu kontroli. Kaut kā iegāju azartā un sāku krāpties pat rīta „steidzīgākajos” laikos. Un vienu dienu mani nesagatavotu pārsteidza kontrole. Centos ātri sūtīt sms, bet tas lielā stresa dēļ aizņēma vairāk laika kā parasti un, kad beidzot sms atnāca, kontrolieris man neticēja, ka esmu to pasūtījusi ārpus vilciena. Taču man noveicās, ka sarunu pārņēma cits kontroles darbinieks, kas neredzēja manu cīņu ar telefonu un viņam es varēju ieskaidrot savu izgudroto pasaciņu, ka biļeti pasūtīju vilcienā, iepriekšējā stacijā, jo biju steigā un ar riteni. Lieta tāda, ka sods man it kā jāmaksā jebkurā gadījumā, jo biļeti ir jāpasūta ārpus vilciena. Tā kā iepriekš nekur nebiju redzējusi nevienu zīmi, kas informētu par šādu noteikumu un vēl jo vairāk, es sāku noticēt pati savam stulbajam stāstiņam, diezgan iekarsu strīdā. Galu galā tas noslēdzās ar manu zaudējumu, bet ar kontroliera ļoti lielo sapratni un paskaidrojumu par manām iespējām apstrīdēt sodu, rakstot uz viņu dienestu. Tā nu aizbraucot mājās, pirmais ko izdarīju – uzrakstīju garu vēstuli, kas bija veidota uz mana lieliskā stāsta fona. Pēc pāris dienām es saņēmu atbildi, ka mans sods ir noņemts, bet tas, protams, ir tikai šoreiz un nākam reiz man būs jāmaksā. Tiem, kas nezina – sods par braukšanu bez biļetes ir Ls 75. Pēc šī incidenta, protams, vairs nekrāpos un galu galā par biļetēm iztērēju gandrīz Ls 50. Smieklīgākais, ka dienā, kad saņēmu vēstuli par soda mēra noņemšanu, pazaudēju savu tikko nopirkto mēnešbiļeti, kas maksā Ls 76. Šī nu ir tā situācija, kad teiciens „skopais maksā divreiz” ir kā naglai pa aci. Maniem tēriņiem pievienojas arī pazaudētās tiesības, kas atradās makā kopā ar mēneša kartiņu.

Lai gan nauda nevajadzīgos tēriņos aizgājusi vairāk kā gribētos, šobrīd par saviem ienākumiem vispār nevaru sūdzēties. Kā jau iepriekš biju rakstījusi, strādāju 4 darbos, kas nozīmē, ka man ir maiņa vienā no tiem gandrīz vai katru dienu. Man tas ļoti patīk, jo parasti strādāju aptuveni 4h no rīta, kas nozīmē, ka esmu brīva jau ap divpadsmitiem. Un, kas gan var būt labāks, kā sākt dienu agri un ar nopelnītu naudiņu? Mans jaunākais no darbiem ir DMC kruīza kompānijā, kur man ir jāreģistrē pasažieri, kas kāpj uz kuģa. Man ir jāpārbauda viņu aizpildītā veselības lapa, jāreģistrē sistēmā pase un jāpārbauda e-biļete. Dažos gadījumos man ir jāreģistrē arī viņu Šengenas vīza. Tas ir interesanti un es jūtos svarīga. Smieklīgākais, ka no galvas jau zinu tik daudz valstis, kurām ir vajadzīga Šengenas vīza un kurām nav. Lietderīgi.

Protams, strādāju arī klubā, bet tur gan cenšos ņemt pēc iespējas mazāk maiņas, jo man tā vieta riebjas. Esmu tik ļoti nogurusi no tur valdošajām intrigām un vienkārši pretīguma kā tāda. Bez tam, kas gan var būt stulbāks par strādāšanu nedēļas nogaļu naktīs? Dažreiz man ir pavisam grūti, jo pēc nakts maiņas jādodas pa taisno uz rīta maiņu viesnīcā. Paguļu vienu stundiņu un jau atkal ceļos. Nezinu, vai tas ir tā vērts, bet pagaidām cīnos. Taču šķiet, ka darbu naktsklubā drīz vien uzmetīšu. Apnicis tā turpināt. Pašai jau šķiet, ka sāku viņus izaicināt ar savu vienaldzīgo, mazliet pat rupjo uzvedību.

Toties darbs hotelīt ir pavisam citādāks. Kolektīvs ir vienkārši fantastisks. Ļoti internacionāls stafs. Mums ir 3 dažādi menedžeri (visi dāņi), kas pa lielam dara visu to pašu ko mēs, bet viņi ir tie, kas pieņem lēmumus un norīko ko katrs dara. Katrs no viņiem pavisam atšķirīgs viens no otra, kas no vienas puses padara dzīvi mazliet interesantāku, bet no otras puses brīžiem ir grūti adaptēties. Nassir ir melns čalis, kas klausās Bob Marley un par visu čillo. Viņš man patīk vislabāk, jo viņš māk visu noorganizēt efektīvi, bez stresa un ar humoru. Viņš vienmēr rūpējas, lai visi būtu paēduši un priecīgi. Otrs čalis ir Kenad. Ļoti dīvains. Nenormāli resns, balts ar dzelteniem briesmīgiem zobiem un sieviešu balsi. Izrādās viņš ir zilais. Lai nu kā – man viņš ne īpaši, jo viņa organizētāja spējas ir ļoti švakas un pats svarīgākais – viņš nekad nepiedāvā mums paēst. Tas ir jāprasa pašam, un kaut kādā veidā viņš to prasīšanu padara ļoti neērtu. Trešā ir meitene vārdā Elina. Viņa ir īsts noteikumu kalps, bet man viņa patīk. Viņa ir stingra, bet tai pat laikā tāda reāla un „uz zemes”. Bez 3 menedžeriem, kas katru reizi mainās, mēs esam kādi 10 cilvēki kopā, kas strādājam. Viens no spilgtākajiem personāžiem pieder čalim no Šrilankas. Jau no pirmās dienas viņš ir kā apmāts ar mani. Viņš visu laiku smaida un saka hi. Ik pēc 5 minūtēm viņš saka – hi skat! (dāniski tas nozīmē, sveika jaukā!), hi beauty!, hi goergous!, utt. Tas ir tik apnicīgi, ja viens cilvēks nepārtraukti ar Tevi sveicinās. Bez tā man vēl ir jāklausās viņa uzmanības apliecinājumos un mēģinājumos uzaicināt uz randiņu, lai gan tas jau nekas, ka viņam ir 10 gadus vecāka sieva, ko nācās aprecēt viņas iepriekšējā vīra nāves dēļ (šrilankieša brālēns) un kopīgs bērns. Ļoti īpatnējs puisis. Vieni no viņa spilgtākajiem „komplimentiem” ir par manām acīm, ko viņš vēloties, lai es viņam atdodu, jo redz tās izskatoties kā ērglim. Loģika? Lai nu kā, man ir jautri. Šim puisim ir 31 gads un viss ko viņš savā dzīvē ir darījis ir bijis modeļa un aktiera darbs Šrilankā. Nu, nezinu vai tam var ticēt, bet lai jau. Bez šī pļāpīgā, aktīvā puiša, hotelī strādā arī 2 spāņu izcelsmes ļoti jauki čalīši, viens ķīnietis, viena filipīniete un dāņu meitene, kas uzaugusi Vācijā – Mia. Man viņa ļoti patīk. Mēs esam labi sadraudzējušās. Bez visiem pieminētajiem, virtuvē strādā vēl visdažādākie indivīdi un personības – sākot no drausmīgi rupja un lecīga bulgāra līdz super laipnam vīrietim no kaut kādas tumsnējās valstis. Eh, un ir arī viens smukulītis, kas it kā ir dānis, bet asinīs viņam riņķo tēva Ēģiptes asinis. Jonas. Ļoti jauks puisis, ko sākumā es pat neievēroju, bet ārprātīgi jaukā rakstura dēļ, esmu viņā baigi saķērusies. Hi hi..

Kā jau iepriekš minēju, bez strādāšanas mēģinu atrast laiku arī izklaidēm. Godīgi sakot, esmu pamatīgi izballējusies un šķiet, ka uz kādu laiciņu tā kā vajadzētu nomierināties. Vēl jo vairāk, jo bieži eju ārā dienās, kad zinu, ka nākamajā rītā man jābūt darbā jau septiņos vai astoņos. Stulbi. Lai nu kā, viena no manām spilgtākajām pieredzēm ir DISTORTION. Tas ir 5 dienu festivāls Kopenhāgenas ielās. Aptuveni no 16:00 – 22:00 uz ielām (kas katrā dienā mainās) ir sabūvētas  skatuves, kur spēlē visdažādākie dj. Reāli, ballīte visas dienas garumā. Pēc ielu festivāla, sākas uzdzīve naktsklubos un bāros. Tas ir kaut kas ļoti iespaidīgs, un pats labākais – par brīvu. Diemžēl es varēju izbaudīt tikai trešdienu un ceturtdienu, jo pārējās dienas man bija jāstrādā. Nākamgad, es noteikt ņemšu brīvu, jo tas ir pārāk iespaidīgi, lai laistu garām. Citas naktis, ko esmu balējusi ir tītas pārāk lielā miglā, bet vārdi kā arābi; Kristiānija; Mērija Džeina; ritenis-taxis; vājprāts; LA bar; utt būtu daži no to raksturojošajiem.

Nobeigšu uz mazliet praktiskas nots. Es beidzot saņēmos un sataisīju & pārdevu savu veco riteni. Viņš vairāk kā mēnesi bija stāvējis pie veikala ar tukšu riepu un groziņā samestiem visas pasaules sūdiem. Tā kā Telimena gāja labot savu riteni, nolēmu pie reizes paņemt arī savējo. Kad vecais zirgs tika atgriezts dzīvē, uzreiz metos to pārdot internetā. Izdevās vienas dienas laikā kaut kādai meitenei no Čehijas. Pārdevu par Ls 60, kas ir ļoti daudz, ņemot vērā, ka ritenis maksāja tikai Ls 100, un cik daudz reizes viņš nav cietis un lūzis.

Nu ko, šoreiz par detaļām un akurātību nevarētu sūdzēties. Esmu pacentusies. Atā!

 Sis ieraksts bus tapis mazliet citadaks, ka parasti. Pirmkart, jau ar ieverojami lielaku pauzi un, otrkart, ar nekaunigi uzkritosam pareizrakstibas kludam. Diemzel, mana jaunaja datora ir uzstadita parak sarezdzita programa, lai es saprastu, ka pie velna dabut kaut vai valodu, ko velos. Parasti blogus rakstiju uz veca datora, bet ta ka tagad man cela uz/no darba ir japavada vairak ka 30min, nolemu laiku pavadit ne tikai interesantak, bet ari lietderigak.

Vispirms gribu palielities ar veiksmigu prakses noslegumu. Jau 2 nedelas esmu briva no tad jau iestajusas ikdienas rutinas. Atkartosos jau kuro reizi – ta tiesam bija vienreizeja pieredze, par ko esmu loti pateiciga, bet sev tadu darbu tomer nespeju iedomaties. Man ir vajadziga kaut kada dzilaka vertiba tam, ko daru. Ja, man patik mode, man patik si industrija, bet es ticu, ka ari taja var atrast ko vairak piemerotu man. Pateicoties sai pieredzei, man kluva daudz vienkarsak izlemt par turpmakajiem 1,5 gadiem (izglitibas zina). Vakar iesniedzu papirus uz TopUp bakalaura programu “International Sales and Marketing Management”. Velos turpinat macibas taja pasa skola, kur sobrid, jo lidz sim nevaru teikt nevienu sliktu vardu. Esmu vairak ka apmierinata, lektoru profesionalitate ir neizsakama. Nakamnedel dosos uz skolu, lai vairak noskaidrotu Erasmus prakes iespejas. Velos nakama gada sakuma izmantot iespeju un uz semestri but apmainas studenta loma. Lai cik netipiski man tas varbut ari neizklausitos, bet uz pusgadu velos aizbraukt kaut kur kur ir silts, kaut kur kur nav jastreso par naudu vai macibam. Velos vienkarsi atpusties un tadas valstis noteikti ir Portugale, Spanija un Italija. Ta nu viena no sim vietam, cerams klus par manam (islaicigajam) nakamajam majam.

Protamas, lai piedzivotu ko tadu, man ir jasapelna pietiekami daudz naudas, lai varu ne tikai izdzivot 5-6 menesus jauna vieta, bet ari, lai atgriezoties, man vismaz uz 3 menesiem butu variants B, ja nu gadijuma nevaru atrast darbu (par ko gan smagi saubos). Pagaidam plans darbojas. Vasarai esmu nodrosinajusies ar daudz un dazadiem darbiniem, un soreiz izlemu, ka velos stradat baltos (nodoklus maksajosus) darbus. Pirmkart, jau man riebjas tirisanas/auklesanas darbi, otrkart, esmu jau taja vecuma, kad ir svarigi, lai butu, kas vertigs, ko ierakstit CV, un, treskart, nakama gada aprili man bus lielie prieki, kad sanemsu atvalinajuma naudu, kas bus krajusies no katras algas, ko busu sanemusi. Sogad tie bija Ls 500, un tas pamata bija tikai no naktskluba. Ta nu, ja man tagad jauzskaita visi savi darbi, tad tas skan apmeram ta: brivdienas veljoprojam naktskluba, un riti ir vai nu 4-zvaigznu hoteli, kur stradaju brokastu bufete, kur man jagada, lai viss butu tirs un skaists un, lai viesi butu apmierinati, vai nu kruiza kompanija, kur man 3h jabut ara, saulite un japalidz kruiza turistiem atrast karte vietas, uz kuram vini izlemusi doties. Abi darbi ir loti labi atmaksati, ar fantastiskiem kolektiviem un ziniet – braucu uz tiem ar lielu prieku un nemaz ar sajutu, ka tas butu darbs. Vel man ir ligums ar vienu citu kruiza kompaniju, kur mani pienakumi bus mazliet citadaki, bet kadi tiesi es vel nezinu, jo man tur vel nav bijusi maina. Visi sie darbi ir ar “atverto kontraktu”, kas nozime, ka mainas man tiek piedavatas un tas ir atkarigs no manis, vai tas pienemu, vai ne. Un tas ir super, jo perfekti varu planot pati savu laiku. Bez siem darbiniem, man vel jo projam ir tirisana pie Sergio un aukles darbs pie Tomasa. Sie darbini gan man ir loti reti (varbut vienreiz pa 2 nedelam), tacu ta ka tos apvienot ar maniem jaunajiem darbiem nav nekadu problemu, neesmu tos atmetusi.

Loti gaidu 1.juuniju, jo tad busu beigusi savu kursa nosleguma darbu, konta ieripos visas manas algas un kas pats labakais – teoretiski bus sakusies vasara. Vasara solas but vienkarsi perfekta. Planoju laiku pavadit kvalitativi ar draugiem, pie dabas, celojot apkart, utt. Apnikusas jau ballites, kas savu vertibu jau sen ka zaudejusas. Junija pie manis uz nedelu brauks ciemini – mamma, ome un masa. Uzreiz pec vinu ciemosanas, uz nedelu dosos uz Roskilid, kur stradasu ka brivpratiga Roskildes Festivala. Ta sciet bus vasaras superigaka dala. Abas ar Neldu pardosim popkornu un baudisim visas festivala privilegijas par tiru velti. Tiem, kas nezina – Roskildes Fests ir viens no Eiropas slavenakajiem festivaliem, un Positivus tam pat nestav klat. Bez ta visa, velos pacelot ar stopiem pa Daniju. Dzivoju seit jau gandriz 2 gadus, bet tik daudz kas vel nav apskatits. Pluss, taka viena no Telas draudzenem dzivo 5 min attaluma no mums, un vinas kojas dzivojosajiem ir atlauts iret par brivu laivas, ta ir tapusi par musu luksus izklaidi. 2 reizes jau esam izdzivojusas pa udeniem un labi pavadijusas laiku. Super!

Bet ka man vel ir gajis? Paris dienas atpakal nosvineju savu 21. dzimsanas dienu. Uzaicinaju paris draudzenes uz pusdienam, un velak devamies balleet uz pilsetu. Vispar dizi balleties man vairs nesanak, un nava ari ta ka baigi gribas. Paris nedelas atpakal, mums skola bija tusins. Tas bija tiri labs, bet ar draudzeni beigas ta pat atapamies pilseta. Tad vel vienu reizi ar Veroniku biju uz vinas skolas balliti, kas laikam bija vieniga, kad tiesam var teikt – gaja super!

Sobrid man citigi butu jaraksta savs kursa nosleguma darbs, bet iet gruti. Es nepartraukti esmu nogurusi, un ka keros tam klat, ta saku zavaties un aizmiegu. Jeb otrs variants – atrodu kaut ko citu ko darit, piemeram, tirit maju. Sviests. Man ir dusmas uz sevi, jo negribu kaut ko neko tur sarakstit. Es gribu uzrakstit tiesam labi, jo zinu, ka mana skolotaja to no manis to sagaida, un es vienkarsi pec butibas esmu perfekcioniste.

P.S. Viens no pedeja laika lielakajiem parsteigumiem un personigajiem projektiem man bija jauna ritena iegade. Ja Danija velos iegadaties labu riteni, ir jarekinas uz vismaz Ls400 lieliem teriniem, preteja gadijuma varu ceret uz tadu pasu sudu, kads man jau bija. Protams, ta ir parak liela nauda, tapec izlemu, ka riteni varu nopirkt Latvija un tad ar vienu no miljons businiem, kas piedava kravas atvesanas pakalpojumus – to atgadat pie sevis. Wuhu, viss izdevas, ka planots un nu man ir jauns, skaists, stalts, melns “zirgs”. Kad sakuma to atpakoju, nespeju vien beigt priecaties. Protams, lidz momentam, kad regulejot augstak sturi, to sacakareju un izravu pa visam, pec tam vairs nekadi nevarot to dabut atpakal. Domaju, ka apraudasos aiz dusmam. Beigas nacas vest uz darbnicu, bet viss beidzas labi. Man pat nepaprasija naudu, tapec pateiciba tiesi tur nopirku savu ritena ATSLEGU, kas man izmaksaja vairak ka Ls 20 :D

GODDAG GODDAG!

Esmu tik priecīga, jo beidzot ir pienācis tas moments, kad fiziski jūtu progresu savās dāņu valodas zināšanās! Beidzot varu aci pret aci runāt ar dāņu tautības cilvēku kaut vai pusstundas garumā! Jāatzīst gan, ka tas nav nācis viegli un es vēl jo projām esmu tālu no ideāla, bet smags darbs atmaksājas. Katru vakaru skatos dāņu televīziju, kur cītīgi sekoju līdzi vienam viņu realitātes šovam, klausos dāņu radio, lasu avīzes, praksē cik nu vien varu, komunicēju dāniski un cītīgi turpinu apmeklēt kursus. Starp citu, jā - esmu jau 4. modulī (no pieciem). Pats labākais, ka tagad, kad jūtu tādu progresu, gribas censties vēl vairāk un kļūt vēl labākai! Ceru, ka nepazaudēšu motivāciju un drīz vien varēšu runāt dāniski bez problēmām. Es pat vienu reizi dabūju auklēt dāņu meitenīti, kas angliski nesaprot ne vārda. Isabela ir mazā puikas pusmāsa. Viņa ir meitiņa Tomasa mammas jaunajam vīram. Ļoti smuka meitenīte, bet tai pat laikā - īsts velnēns. Nepagāja ne 10 minūtes pēc vecāku aiziešanas, kad Isabela jau bija paspējusi sev uzsist zilu vaigu ietriecoties radiatoros un Tomass saplēst puķu vāzi. Jā, garlaicīgi nebija!

Kas tad vēl interesants ir noticis pēdēja mēneša laikā? Marta mēnesis sākās vienkārši fantastiski, jo mani apciemoja mammuks. Mums ļoti nolaimējās ar laika apstākļiem, jo šķita, ka vasara jau klauvē pie durvīm. Saulīte spīdēja un mūs priecēja visu nedēļas nogali. Pirmajā dienā, abas devāmies uz designer forum, kur es no darba saņēmu divus ielūgumus. Šajā gigantiskajā pasākumā, visdažādākie brendi izpārdeva savas vecās kolekcijas ar atlaidēm, kas mērojamas līdz pat 80%. Abas nostaigājām tur līdz kājās piemetās tulznas un mugurā asas sāpēs, taču tas bija tā vērts. Nopirkām katra sev īstu trušādas vesti par nieka 600 kronām un citus labumus. Esmu ļoti apmierināta ar saviem pirkumiem. Tai pat vakarā atradām kaut kādu mistisku spēku iet ballēt. Mums pievienojās arī Ilze un Helin un mēs visas devāmies uz to klubu, kur strādāju. Tā kā alkoholu tur dabūjām par brīvu, kopš pulksten vieniem man ir pilnīgs black out un par to kā mums gāja, nemācēšu pastāstīt. Bet laikam jau pa lielam viss bija forši! Bet nedēļas nogale paskrēja ātri un drīz mammītei jau bija jābrauc atpakaļ uz Latviju. Tad arī sākās manas neražas...

Kā jau katru rītu, pēc pulksten septiņiem devos ar riteni uz staciju. Kā jau katru rītu...kavēju. Kā jau katru rītu, noskatoties, ka pretī man neviens nebrauc, 20 metrus, pēc luksofora šķērsošanas, ripoju pa pretējo riteņbraukšanas celiņu līdz stacijai. Vēl nobrīnījos, ka viens čalis baigi godīgi nokāpj no riteņa un soļo tālāk ar kājām. Iekšā pasmējos un lepni paceltu galvu, tos nelaimīgos 20 metrus turpināju uz riteņa, līdz BUM, mani apstādina policija. Ļoti augstprātīgs, aukstasinīgs vecis man sāk kaut ko murmulēt dāniski un, protams, tajā brīdī es vairs neko nesapratu un nezināju, kur lai aiz uztraukumiem liekas, jo par soda mēriem biju dzirdējusi pietiekami daudz, lai saprastu, ka esmu pamatīgā ķezā. Nekas nelīdzēja un viņš man lika iedot savu dzelteno karti ar maniem datiem. Teicu, ka esmu aizmirsusi viņu mājās, uz ko viņš man atbildēja, ka tad lai vienkārši nosaucu savus datus. Es tajā uztraukumā nespēju atcerēties savu personas numuru un, iedomājieties - es CENTOS to atcerēties, līdz beigās viņam nosaucu to pareizi! Kā es varēju būt tāda muļķe un visu viņam nosaukt pareizi, it īpaši jau tāpēc, ka viņš to visu rakstīja uz papīra!? Protams, iekšā viss aiz dusmām trīcēja un es biju tuvu asarām. Pirmais, ko atnākot uz darbu darīju, rakstīju policijai. Žēlojos, ka tā nekad neesmu darījusi, un ka man nav 70Ls, ko samaksāt par sodu. Jā, man uzlika 70 Ls sodu! Izsmiekls! Pēc tam gan es par sevi pasmējos, jo man nav gaismiņu, un tai tumsā viņi man vēl varēja uzlikt sodu par to, kas arī ir 70Ls un vēl arī par to, ka novietoju riteni zem zīmes, kur rakstīts, ka nedrīkst likt riteņus. Bet zem tās zīmes vienmēr ir kādi 20 riteņi un tā nekad nav bijusi problēma, bet nu....tur nekad arī nav bijusi policija. Karoč tā man gāja. No sarakstes, pēdējais, ko zinu ir tas, ka viņi izskatīs manu lietu. Pagaidām nekas man vēl nav atnācis, bet cik zinu šīs soda kvītis nāk vairākas nedēļas un tad pārsteidz un sabojā garīgo brīdī, kad to vismazāk gaidi. 

Lai nu kā, šobrīd man iet ļoti labi. Priekšā man ir vesela brīva nedēļa, jo prakses vietā visi ir aizgājuši atvaļinājumā. Šo brīvo nedēļu gan centīšos aizvadīt lietderīgi mācoties dāņu valodu, rakstot savu final project un meklējot darbu vasarai. Ceturtdien ar meitenēm nosvinēsim Lieldienas, kurām es par godu izcepšu kūku. Pagājušo nedēļ bija man kārta nest uz darbu kūku, un tā kā tā bija pirmā reize mūžā, kad cepu kūku, biju ļoti satraukusies. Taču 3,5h nebija aizvadītas veltīgi, jo kūka sanāca lieliska. Tā nu tagad vēlos šo kūku izcept priekš savām mīļajām meitenēm.

Šobrīd baudu brīvās un nesteidzīgās dienas. Man pat negribas ballēties. Ha, lai gan nav jau brīnums, jo pēdējās 5 nedēļas esmu kaut kā spējusi atrast laiku tusiņiem. Sākumā tas bija ar kolēģiem no kluba, pēc tam ar vienu paziņu izdomājām, ka varētu aiziet uz tādu netradicionālu randiņu - jeb vienkārši divatā aiziet patusēt, pēc tam pie manis ciemos bija mamma, pēc tam izgāju ar savām meitenēm un šo ceturtdien es biju ar Veroniku viņas skolas ballītē. Visas reizes bija super foršas un es nenožēloju nevienu no tām, taču tagad gribas bišku padzīvot tā mierīgi. Gan jau vasarā iztrakošos! Un vēl ko man gribās...man gribās sākt skriet. Lai gan šeit atkal ir ziema, saulīte spīd un priecē...varbūt beidzot ir laiks sākt piepildīt savu ieceri? Hm?

Labi, šai reizei tas arī viss!

Atā!

Prakse

Nu ko, vēl viens mēnesis ir pagājis, atstājot atmiņās daudz un dažādu notikumu, un tā kā beidzot esmu atradusi laiku - es ar tiem šeit padalīšos. 

Visapkārt dzirdu manu kursa biedru mācību prakšu pieredzes, kas lielākoties nav īpaši pozitīvas, nemaz nerunājot par tiem, kuriem šādu pieredžu vispār nav. Jā, ir arī bariņš tādu, kas savas prakses ir noviltojuši un īstenībā šos trīs mēnešus pavada vai nu kaut kur uzpelnoties vai arī vienkārši atpūšoties mājās. Es gan nezinu, kas šai gadījumā ir sliktāk. Vienīgais, ko es zinu un varu atviegloti secināt - man ar praksi ir ļoti nolaimējies. Ir nenoliedzami grūti, it īpaši tāpēc, ka pēc 8h darba dienas man ir jāuztraucas par to, kā nomaksāt rēķinus un turēt līdzi dāņu valodas lekcijām. Šķiet, ka esmu jau pieradusi pie tā, ka nepārtraukti jūtos izsmelta, pārgurusi un pilna ar stresu, un tieši tas iespējams bija par iemeslu vēl vienam garam slimības periodam. Šī bija jau trešā reize pāris mēnešu laikā, kad smagi saslimstu un pie vainas nav nekas cits kā vājā imūnsistēma, ko noteikti ietekmējis mans saspringtais dzīvesveids. 

Tā bija aizpagājusī otrdiena, kad pēkšņi no rīta man sākās aizdomīgi spēcīgs sauss klepus, kas turpinājās visas dienas garumā. Pēc prakses biju norunājusi tikties ar meitenēm par godu manas garderobes māsas vārda dienai. Kad sēdējām kādā ļoti jaukā kafejnīcā un baudījām karsto šokolādi, sāku justies aizvien sliktāk un sliktāk. Kad biju tikusi līdz mājām, trīcēju pie visām miesām un izmērot temperatūru secināju, ka tā ir jau pāri 38 grādiem. Sākumā šķita, ka tas pāries tik pat ātri kā sācies, bet diemžēl es kļūdījos. Mājās nogulēju līdz pat nākamajai otrdienai. Īstenībā šīs laiks šķita daudz ilgāks, kā tikai viena nedēļa. Līdz pat piektdienai nekādi nevarēju dabūt zemē tempratūru, kas vienu brīdi jau sasniedza 39.3. Trakākais, ka šeit Dānijā palīdzību ir praktiski neiespējami dabūt. Zvanot ātrajiem vai "ģimenes ārstam", labākā gadījumā varu sarunāt, ka PATI saviem spēkiem nokļūšu līdz vienam vai otram. Ja vien tu nemirsti nost, šeit neviens pie slimnieka nebrauc. Medicīniskā aprūpe Dānijā ir šausmīgāka, kā kādā no trešās pasaules valstīm. Par šo nozari varētu rakstīt šausmu stāstus. Vairāki mani paziņas, kas vairs nespējuši izturēt šo marazmu, pēc palīdzības braukuši pat atpakaļ uz savām dzimtenēm. Godīgi sakot, bija brīdis, kad ar mammu apspriedām līdzīgu rīcības soli, jo lai kas tas bija, kas mani piemeklēja - tas progresēja un negribēja atkāpties un viss, ko šajā situācijā izdarīja mans "ģimenes ārsts" bija izklaušināja plaušas un pēc 2 min sarunas teica, ka man viss būs labi un lai es braucu mājās. Saskaroties ar medicīnisko aprūpi Dānijā, man ir sajūta, ka pat es šo darbu varētu veikt labāk. Lai nu kā, izdzīvojot šo murgu, tikai vēlreiz pārliecinos, ka par sevi vajag rūpēties un saudzēt. 

Tā nedēļa, ko nogulēju mājās bija ne tikai fiziski, bet arī emocionāli smaga. Jā, man šeit ir daudz labu draugu, bet tas nav tas pats, kas ģimene. Šim briesmīgajam slimības posmam man nācās iet cauri pilnīgi vienai, un nebija neviens, kas man palīdzētu. Man nācās pašai sev gatavot ēst, vārīt tējas, mazgāt traukus, utt. Pirmās dienas es vispār miru badā, jo nebija neviens, kas aizietu uz veikalu. Jā, emocionāli bija ļoti grūti, jo tā riebīgā vientulības un bezspēcības sajūta bija mani pilnīgi nospiedusi. Protams, arī fakts, ka kavēju savu mācību praksi bija grūti sagremojams. Šī ir fantastiska prakse, kur gandrīz katru dienu iemācos ko jaunu, tāpēc bija žēl apzināties, ka pazaudēju veselu nedēļu zināšanas. Labi, ko nu vairs par šo tumšo periodu spriedelēšu. Viss ir labs, kas labi beidzās un, paldies dievam, viss beidzās labi. It īpaši jau tāpēc, ka mammai mani palika tik žēl, ka viņa nolēma mani martā apciemot. Tā nu 1. martā ierodas mans mīļais ciemiņš ar kuru kopā pavadīsim nedēļas nogali. Esmu sajūsmā!

Lai gan nemitīgi slavēju savu mācību praksi, tā īsti neesmu atklājusi, kā tad man tur iet. Pamatā manas dienas ir līdzīgas. Ierodos darbā 8:00, uzvāru kafiju, papļāpāju ar vienu, otru un trešo kolēģi. Tad izskatu epatsu un atbildu potenciālajiem aģentiem un izplatītājiem ar kuriem esmu tikusi kontaktā. Pēc tam vēlreiz pārskatu un atjaunoju diskusijas, kurās meklēju mūsu firmai aģentus un izplatītājus visā Eiropā. Līdz šim esmu atradusi vienu Šveicē par ko mans boss ir lielā sajūsmā un nespēj beigt vien mani slavēt. Lai nu kā, pēc tam, kad esmu beigusi pirmīt minēto, sāku pildīt uzdevumus, ko šefs man noteicis iepriekš. Vienreiz nedēļā man ir jāatjauno stock list, kas ir garš, garlaicīgs, bet ļoti atbildīgs darbs. Kad esmu visu paveikusi, ķeros klāt pie sevis sāktajiem mazajiem projektiem, kas ir domāti firmas labā. Šefs mani atbalsta un ir priecīgs par iniciatīvu, ko izrādu. Jūtu, ka viņš man uzticas un ir ļoti apmierināts ar manu darbu. Viņš pat mani vienu dienu izsauca uz meeting, kur atklāja viņa un Aleksa (otra īpašnieka) jaunāko biznesa plānu, par kuru nezinot PILNĪGI NEVIENS. Viņš jautāja vai esmu ieinteresēta palīdzēt šī plāna tapšanā, jo viņš ir ievērojis, ka man esot ļoti labas researcher dotības. Protams, piekritu, lai gan šis projekts pilnībā nav saistīts ar modes industriju. Tas ir absolūti cits bizness, ko viņi plāno drīzumā uzsākt. Katrā ziņā esmu pagodināta un pieļauju, ka rīt mums būs tikšanās, kur apspriedīsim informāciju, ko esmu atradusi. 

Dažreiz palīdzu Ninetei (otrai praktikantei) ar sadzīviskākiem pienākumiem noliktavā. Man pret to nekas nav pretī, jo tā ir laba iespēja apskatīt visus mūsu produktus un tā kā esmu nolēmusi daudzus no tiem iegādāties, varu labāk izlemt, ko tieši vēlos savā īpašumā. Mēs visu varam iegādāties ar aptuveni 70% atlaidi un izrādās 5 rotas varam iegūt pat par brīvu. Vai nav lieliski? Esmu sajūsmā - šī kolekcija ir tik burvīga. Mmm...

Kad ir mana nedēļa gatavot ēst, tad diena vispār aizskrien nemanot, it īpaši pirmdienās un trešdienās, kad vēl jāiet uz veikalu pēc produktiem. Es nezinu, kā pārējām meitenēm, bet man parasti viena reize izmaksā pie 50Ls. Īstenībā, ja tā padomā - kompānijai šī barošana izmaksā diezgan daudz naudas, bet kas tad man...man labi, jo varu ļoti daudz ietaupīt tagad uz ēšanu. Es pat brokastis vairs neēdu mājās, bet gan darbā. 

Vissinteresantākā bija manā trešajā nedēļā, kad Kopenhāgenā norisinājās modes nedēļa, kur, protams, arī mūsu kompānija tika pārstāvēta. Trešdienā ar vienu no menedžerēm un Nineti devāmies uz izstādes norises vietu, kur pievienojās arī aģente, lai uzstādītu stendu. Tas aizņēma apmēram 6h, bet rezultāts un pieredze bija tā vērta. Tas bija interesanti vērot kā dažnedažādie brendi gatavo savus stendus un kā izstādes norises vieta ne no kā pārtop par glamūrīgu modes paradīzi. Tad nu no ceturtdienas līdz sestdienai es dabūju pieredzēt, ko nozīmē strādāt izstādē un mēģināt piesaistīt potenciālos veikalus iegādāties mūsu preci. Tas bija interesanti un aizraujoši. Visapkārt varēja vērot stilīgas, bagātas modes pasaules haizivis. Visas šīs dienas strādāju kopā ar mūsu menedžeri, aģenti un vienu no TOKYO JANE galvenajām klientēm, kas palīdzēja izstādē. Tas bija tik forši un vērtīgi, jo sevi spēju iedomāties visās trīs lomās, tāpēc strādājot ar šīm dāmām, man bija iespēja uzdot dažnedažādākos jautājumus, kas man palīdzētu aptvert, ko pati vēlētos nākotnē darīt. Sestdienas vakarā sākās nejaukākā daļa, kad viss bija jāvāc nost, bet arī tas izvērtās pieredzē. Tā kā mana caurlaide derēja visās 4 izstāžu vietās, svētdien ar draudzeni devāmies uz lielāko no tām, kur vērojām bērnu modes šovu. Tas bija lieliski un jautri. Noteikti nenožēloju. Menedžere bija ar mani ļoti apmierināta un es pat dzirdēju kā viņa mani visiem slavē. Tas ļoti priecē.

Nu ko, pa lielam tā man iet. Gan labi, gan slikti...bet tāda jau tā dzīve ir. Ja nebūtu slikto momentu, tad labie nešķistu tik saldi. Man prieks, ka var just pavasari nākam un to, ka dienas paliek garākas un siltākas.

Sveicieni!

Darba rūķis

Nezinu, cik daudz vairs palikuši manas dzīves un ikdienas lasītāju, bet kaut kā es jūtu to nepieciešamību iemūžināt savu vēsturi šeit kaut vai ar pamatīgi lieliem pārtraukumiem, tāpēc nekur neesmu pazudusi...

Šobrīd mana ikdiena ir pilnīgi citādāka kā tad, kad pēdējo reizi šeit rakstīju. Esmu sākusi savu praksi kompānijā TOKYO JANE, kur izbaudu pilnas slodzes darbinieka dzīvi. Oficiāli prakse ilgst to 21. janvāra līdz 19. aprīlim, bet mēs ar manu priekšnieku vienojāmies, ka sākšu nedēļu ātrāk, lai labāk iepazītu kompāniju. Darbadiena ilgst no 8:00 līdz 16:00, bet tā kā pirmdienās un trešdienās man ir dāņu valodas kursi, lai līdz tiem nosistu laiku, darbā palieku līdz apmēram 17:00. Līdzīgi ir, kad eju pie Seržio uz tīrīšanu. Jā, tā kā praksē studenti nesaņem nekādu atalgojumu, es cītīgi strādāju un pelnu naudiņu arī bez visa tā, līdz ar to par miegu naktī nevaru sūdzēties - guļu kā nosista. Bet stundas prakses vietā skrien neaptveramā ātrumā, jo nav brīža, kad sēdētu bezdarbībā. Es strādāju mārketinga un pārdošanas departamentā,un man ir palaimējies, ka saņemu savai programmai atbilstošus uzdevumus. Šī kompānija tika sākta vairākus gadus atpakaļ pēc abu īpašnieku un manu galveno bosu - Mišela un Aleksa iniciatīvas. Ar gadiem šī kompānija ir ļoti augusi un nu tajā bez minētajiem kungiem strādā vēl 5 patstāvīgi darbinieki un 3 praktikanti. Cik saprotu kompānijai ir arī aģenti ārzemēs, jo tās darbība ir pa visu Eiropu, Āziju un pat Austrāliju. Visi darbinieki ir ļoti draudzīgi un izpalīdzīgi, tāpēc uz darbu eju ar prieku. Kopā šai uzņēmumā ir 3 departamenti, kur katrā ir viens praktikants. Praktikantiem ir tāds interesants papildus pienākums - sagādāt pusdienas visai darbinieku saimei. Īstenībā ir forši, jo katru dienu dabūju gardi paēst par brīvu. Un tā gatavošana ir tā, ka viens praktikants vienu nedēļu, otrs otru un trešais trešo. Šonedēļ bija mana kārta un visi par laimi izdzīvoja.  Starp citu vēl - tā kā dāņi ir īsti gardēži un nereti esmu dzirdējusi līdzīgas situācijas citās darba vietās, mūsu ofisā ir tāda tradīcija, ka katru piektdienu viens no darbiniekiem gatavo kūku. Man pa visu prakses laiku ir iekritušas 2 reizes, tā ka ja ziniet kādas labas receptes, lūdzu dalieties! 

Prakses vieta atrodas Kopenhāgenas centrā, tā ka no rītiem ceļos ap 6:00. Diezgan grūti ir pierast, ņemot vērā, ka iepriekš baudīju brīvlaiku, kad varēja gulēt cik tik tīk. Dažreiz man nāksies strādāt sestdienās, lai palīdzētu izstādēs. Man, protams, nekas nav pretī un es pat to pati vēlos, lai gan nezinu, cik viegli tas būs savienojams ar manu nakts darbu klubā. Bet nu kaut kā jau beigās izdomāšu, un galu galā - šāda saspringta dzīve man pamatā ilgs tikai trīs mēnešus.

Runājot par maniem pārējajiem darbiem...vēl jo projām strādāju gan kā aukle, gan kā tīrītāja, gan kā garderobiste. Kādu laiku atpakaļ pieteicos vairākos lidostu un ostu uzņēmumos par izpalīgu un vienā no vietām dabūju darbiņu. Tas sāksies kaut kad maijā un turpināsies līdz septembrim, pamatā pa sestdienām. Cik saprotu mans pienākums būs uzņemt tūristus un palīdzēt viņiem nokļūt no viena punkta uz otru ostas teritorijā. Precīzi nezinu, bet esmu dzirdējusi, ka tas ir viegls, interesants un labi apmaksāts darbs. Pilnīgi nekas nav pretī vēl mazliet uzpelnīties, jo šobrīd esmu ieslīgusi nabadzībā. Nu ne jau nabadzībā, bet josta jāsavelk, ja salīdzina patreizējos ienākumus ar pagājušo mēnešu ienākumiem. Jā, kopš atbraucu no Taizemes strādāju kā zirgs. 9 nedēļas pēc kārtas es strādāju katru piektdienu un sestdienu vidēji 10h dienā. Pa vidu man vēl regulāri bija tīrīšanas darbs un 2-3 reizes nedēļā aukles darbs. Tam visam vēl pa virsu dāņu valodas kursi un neaizmirsīsim eksāmenus. Klubā darbs bija nežēlīgs, jo cilvēku masas plūda straumēm un apsēsties mēs nedabūjām ne uz minūti. Tai laikā tieši sākās skarba ziema, kas paralizēja sabiedriskos transportus, līdz ar to manas auklējamās dienas pārvērtās īstā kamikadzes piedzīvojumā, jeb precīzāk - pārdzīvojumā. Iespējams šī smagā slodze un stress kļuva par rezultātu manai slimībai, kad atbraucu atpūsties uz Latviju. Jā, ceļā uz mājām jutos drausmīgi un beigās izrādījās, ka man ir vairāk kā 38 grādi temperatūra. Bet nu pēc pieredzes un apstākļiem, labāk, ka izslimojos mājās nekā šeit Dānijā.

Mājās gan mammīte un pārējie par mani labi rūpējās, tāpēc ātri vien tiku uz pekām. Laiku Latvijā ļoti izbaudīju. Pavadīju to ar ģimeni un tuvākajiem draugiem, apmeklēju izrādes un arī lutināju sevi ar dažādām skaistuma procedūrām. Jaunais gads arī beigās izvērtās tādā tīri neko piedzīvojumā ar manu pacanu Elinčiku un viņas draugu no skolas Paulu. Sākumā patusējām mājas ballītē, kur mēs pilnīgi nevienu nepazinām un tad devāmies uz centru, kur Elīnai spēlēja mīļākais dj. Godīgi sakot, īpaši daudz negāju ballēties - tikai pa jauno gadu un vēl vienu reizi pasēdējām "Pienā". Ne veselība atļāva, ne arī īpaši vilka šai aukstumā kaut kur iet. 

Ātri vien paskrēja manas divas nedēļas Latvijā un kad pienāca laiks doties mājās uz pāris dienām man pievienojās brālēns. Dienas mums ātri paskrēja, jo apskatījām ļoti daudz, ko Kopenhāgena piedāvā. Man prieks, ka viņam patika un, ka viss tik tiešām izdevās labi. Žēl gan, ka plānoto 3 reižu vietā, tusēt izgājām tikai 1 reizi, bet kā jau teicu - aukstais laiks īpaši nevilina. 

Kā jau pirmīt minēju, esmu atsākusi dāņu valodu un patreiz esmu 3. modulī. Eksāmens būs kaut kad martā. Nezinu, kā nolikšu, jo jūtos ļoti vāja salīdzinot ar pārējiem. Man jāmēģina atrast laiks un sevi piespiest mācīties apņēmīgāk. Labi ir tas, ka tagad mācos citā vietā, kas ir uz pusi tuvāk mājām nekā iepriekšējā. Skolotāja arī ir fantastiska, tāpēc neuzdrošinos izlaist nevienu lekciju...pat atsaku aukles darbam. Protams, ir grūti nosēdēt 2,5h un tēmas šai modulī arī ir briesmīgi sarežģītas - arhitektūra, māksla, vienlīdzība, vēsture, utt. Bet kaut kā jau cīnos...

Kaut kā jau vienmēr cīnos un beigās tikai varu ar sevi lepoties. Piemēram, neskatoties uz saspringto ikdienu, eksāmenus nokārtoju ļoti labi. Skolotāji atkal slavēja un atzīmes mani apmierina. Pašreiz man ir palikusi šī prakse un noslēguma darbs. Pēc tam sāksies 1,5 gadus ilgs bakalaurs, kura laikā vēlos doties Erasmus semestrī. Tāpēc šobrīd jāsāk cītīgi krāt naudiņa, lai gan vēl plānos ir tik daudz skaistu ceļojumu uz Bali, Jamaiku, vēlreiz Taizemi, utt.

Zinot sevi, mani sapņi vienmēr sasniedz nākamo līmeni, tāpēc viss kas atliek - nepadoties un turpināt cītīgi strādāt.

P.S. Man tagad ir jauns aksesuārs - lasāmās brilles! Grūti pierast, bet manuprāt izskatās labi :)