Iepazīšanās ar Ģimeni

Tik drīz sekojošam jauna bloga ierakstam par iemeslu viss nav vieglākas dienas vai mazāk mājasdarbu, bet drīzāk gan iestājušais pofigs. Esmu sapratusi, ka šis gads ir vienkārši jāizvelk un jācenšas no tā dabūt laukā viss tas labākais. Un nav jau arī tā, ka man nepatiktu tas ko mācos, taču viegli un ar lielu sajūsmu tas nenāk. Ir grūti, kad viena gada laikā Tavā galvā grib iespiest visu iespējamo informāciju, un vēl jo vairāk, ja šī informācija ir tik visaptveroša, un no tik daudzām nozarēm vienlaicīgi. Līdz ar to esmu nolēmusi sevi nemocīt un nelasīt uz katru priekšmetu visu uzdoto, jo cilvēciski tas nav reāli. Tā vietā – slīdēt pa straumi, apmeklēt lekcijas, un censties kaut ko no tā visa iegūt. Galu galā, man ir palicis tikai pusotrs gads un pēc mācību beigšanas, es varēšu saņemt „darbu meklējošā” pabalstu, kas ir nauda, ko valsts man maksās laikā, kad meklēšu darbu nozarē, ko esmu pabeigusi. Pietam, neaizmirsīsim par stipendiju, ko saņemu laikā, kad mācos. Viss, kas man atliek, ir spēt noorganizēt lietas tā, lai mēnesī nostrādātu vismaz 40 stundas. Pagaidām mana stratēģija ir izspiest maksimāli daudz stundu no darba viesnīcā, lai pēc iespējas mazāk man būtu jāstrādā naktsklubā. Pagaidām viss rit labi.

Starp citu negaidīts pavērsiens, kas mazliet atvieglojis manu ikdienu, ir „pārtraukums” dāņu valodas kursos. Tā kā esmu pēdējā modulī, kur oficiāli noslēguma testi ir tikai divas reizes gadā un nākamais būs tikai jūnijā, skolas vadība izlēmusi, ka modulis mūsu klasei iznāk pārāk garš. Tā nu kā par risinājumu šai problēmai viņi izlēmuši, ka mūsu klasei jāņem ir pauze, un mācības jāatsāk decembrī. It kā no vienas puses stulbi, bet no otras puses es priecājos par vairāk brīvā laika. Taču vai spēšu savu jauniegūto laiku izmanot lietderīgi, es nemāku atbildēt.

Pirms ķeros klāt šī ieraksta kulminācijai, vēlējos padalīties ar divām interesantām situācijām, kas nesen ar mani notikušas.

1.       Situācija – neražas ar velosipēdu

Nezinu, kas tas man par lāstu uzlikts, bet mans nesen pirktais velosipēds ir sācis „uzvesties” tāpat kā vecais, ko šī konkrētā iemesla dēļ pārdevu. Jā gan, pēkšņi caura priekšējā riepa. Nu kāds sakars? Tā kā riepu nomainīt nemāku, un youtube video man nespēja palīdzēt, devos uz tuvāko velosipēdu servisu. Izrādās, nomainīt kameru ir 2 minūšu jautājums, bet cena par šo pakalpojumu ir nepielūdzama – 10Ls. Mani apkalpoja apaļīgs, bet ļoti jauks puisis, kas jau no paša sākuma man ļāva saprast, ka varu spiest uz viņa vārīgajiem punktiem un ar sievišķo šarmu panākt visu, ko vēlos. Respektīvi, kas notika? Kad puisis noņēma riepu, atklājās, ka pati riepa ir ļoti sliktā kvalitātē un nepaies ilgs laiks, kad nāksies no jauna mainīt kameru. To, ka riepa bija pilnīgs sūds, varēja redzēt pat muļķis un tā kā zinu, cik briesmīgi daudz naudas var izšķiest cenšoties „ietaupīt”, piekritu, ka jāmaina viss. Diemžēl jauna riepa maksā 35Ls, un tāda cena ir visur. Pateicoties nepārtrauktiem vecā velosipēda remontiem, biju ļoti labi informēta par visdažādāko pakalpojumu un produktu cenām visos tuvākajos servisa centros. Lai nu kā, puisis pēkšņi saka, ka dos man pilnīgi jaunu riepu un visu samontēs un sataisīs par 20Ls. Vēl jo vairāk, viņš man parādīja kā to darīt, un atdeva par brīvu pilnīgi jaunu komplektu ar nepieciešamajiem instrumentiem. Tad nu izdomāju, ka mazliet vēl jāpačīkst par to, ka man nav lampiņu un nevainīgais jautājums par to, kādās cenās viņš tās pārdod, vainagojās ar jaunām velosipēda gaismiņām manā riteņa groziņā (PAR BRĪVU)!

2.       Situācija – nozaudētais maks

Ļoti slikta diena. Garastāvoklis uz nulles. Šķiet, ka sākusies depresija un nekam vairs nevar saskatīt jēgu. Izlemju nobastot dāņu valodu un tā vietā satikt Jonasu, lai mazliet no visa atslēgtos. Satikāmies, pasēdējām restorānā, un drīz vien ar riteņiem devāmies uz manām mājām. Tā kā nebija daudz mašīnu, braucām viens otram līdzās uz ceļa, kur nebija riteņbraucēja celiņa, līdz pēkšņi viena no pretim braucošajām mašīnām apstājas ceļa vidū un kaut ko uz mums kliedz. Priekšā sēdēja arābs un divas lakatainās. Domājām, ka šie izkūkojuši prātu un kaut ko burkšķ par to, ka braucam līdzās. Nu neko, devāmies tālāk. Kad pēc kāda laika nogriezāmies uz mazāks ieliņas, ceļu pēkšņi nogrieza tā pati arābu mašīna, ko redzējām iepriekš. Sākumā nesapratu, kas par lietu un ko viņi no mums grib, līdz pēkšņi šoferis priekšā novicina manu krokadīlādas maku, kur iekšā bija visa mana „bagātība”. Abas manas kredītkartes, tikko atjaunotās tiesības, tikko uztaisītā ID karte, studentu, ESN kartes, mana sociālās drošības karte, mēnešbiļete, darba caurlaide, utt. Izrādās, šoferis ir saucis un teicis, ka man izkritis maks, un tā kā es neesmu reaģējusi viņš apmetās riņķī, savāca manu maku un metās man pakaļ. Es biju šokā. Tāda veiksme un neveiksme vienlaicīgi. Tā kā diena bija bijusi tik slikta, šo situāciju uzņēmu kā „Dieva zīmi”, ka viss var būt daudz sliktāk kā mēs iedomājamies, un ka nevajag pārdzīvot par sūdiem. Godīgi sakot, visas pārējās ķibeles uz atgūtā maka fona kļuva smieklīgas un bezvērtīgas.

Labi, laiks šī ieraksta kulminācijai...

„Elīn, es Tevi gribu iepazīstināt ar savu mammu!” Šausmas. Nē! Iepazīšanās ar mammu nozīmē, ka tas viss ir kļuvis nopietni. Bet, es negribu nopietni. Es gribu viegli un bez steigas.

Vienreiz no šī „aicinājuma” veiksmīgi izvairījos, jo, kad tiku aicināta braukt pie Jonasa mammas uz lauku mājām, man bija jāstrādā. Taču šoreiz izvairīties nevarēju. Vēl jo trakāk, tikai vienas mammas vietā – man nācās iepazīties ar visu ģimeni. Tā kā Jonasa vecākais brālis savā īpašumā iegādājies dzīvokli, visai lielajai saimei nācās doties to ievērtēt. Tur bija visi - mamma, mammas māsa, mammas māsas vīrs, brālēns, brālēna draudzene un, protams, brālis.

Godīgi sakot, īpašā sajūsmā par šo satikšanos nebiju, tāpēc, ka zināju, ka viņi visi savā starpā runās dāniski un es kā tāda muļķe sēdēšu un bolīšu acis. Kādu gan iespaidu es vispār varu atstāt, ja nevaru iesaistīties nekādās sarunās vai kaut vai kopīgi pasmieties par kādu no jokiem. Līdz ar to, es sākumā stīvējos pretī un teicu, ka neiešu, taču Jonasa pierunāta un savas mammas pārliecināta tomēr aizgāju.

Cik es saprotu, Jonasa brālis ir ļoti bagāts un kārs uz skaistām un dārgām lietām. Tā nu nav brīnums, ka jauniegādātais dzīvoklis atrodas luksus rajonā, kur auto stāvvietas vietā, viņam pienākas īpaša vieta laivu piestātnē. Cik es saprotu, tad brālis šai ģimenē ļoti atšķiras, jo Jonasa mamma, piemēram, ir pilnīgs hipijs.

Kad ieradāmies, tad visi draudzīgi nāca man paspiest roku un iepazīties, taču īpašu uzmanību neviens man neizrādīja. Varbūt vienīgi Jonasa mamma, kas metās man visu izrādīt. Taču lielāko daļu laika es pavadīju pļāpājot ar brālēna draudzeni Stīni, jo zināju viņu no darba. Taču Stīnes angļu valoda ir briesmīgā līmenī, tāpēc nekāda aizraujošā sarunu biedrene viņa viss nebija.

Kad dzīvoklis bija apskatīts, visi devās „ekskursijā” pa apkārtni. Viņi nepārtraukti smējās, mētāja jokus un kopumā atstāja ļoti laimīgas, saticīgas ģimenes iespaidu. Diemžēl man tas nebija pats jaukākais laiks, jo neko nesapratu. Pēc pastaigas, un kafijas krūzes, devāmies uz Jonasa tantes mājām, kur kopā paēdām pusdienas. Tur jutos vissliktāk, jo visi runāja un smējās, kamēr es sēdēju, neko nesaprotot. Ik pa laikam ar mani sāka runāt Jonasa onkulis, bet viņa angļu valoda, akcents un balss kopumā veidoja ļoti grūti saprotamus teikumus un līdz ar to nekāda aizraujošā saruna tā nebija. Bet galu galā tas nevilkās ilgi un mēs drīz vien devāmies prom. Atlikusī diena bija jauka un galu galā es priecājos, ka tomēr aizgāju. Taču šī situācija lika man aizdomāties, vai šāda veida attiecībām, kur katrs runājam citā valodā, ir potenciāls?! Nezinu, vai kādreiz spēšu brīvi justies ar viņa ģimeni, un par manējo nemaz nerunāsim. Loti dīvaina situācija. 

Nekas patīkams...

Neticami, ka beidzot esmu atradusi laiku, lai „ievilktu elpu” no iestājušās ikdienas steigas. Pēdējās trīs nedēļas man pagājušas kā vāverei ritenī. Man jāspēj sadalīt laiku starp skolu, darbu, dāņu valodas kursiem, Jonasu un draugiem. Un, ja kādreiz iespējams, tad jāatrod brītiņš arī sev. Taču laika trūkuma dēļ, visu ko vien spēju domāt brīžos, kad neko nedaru ir tas, cik man daudz vēl ir jāizdara.

Tas ir aizgājis tik tālu, ka tad, kad no rīta dzeru imūnsistēmu stiprinošus pilienus, viss par ko spēju domāt ir, cik daudz laika zaudēju, gaidot, kad karotē beidzot būs iepilējuši tie nelaimīgie 15 pilieni!

Mans dzīvoklis ir pilnīgā haosā, Jonasu es satieku reizi nedēļā, man nav ne mazākās nojausmas, kas notiek ar maniem draugiem vai ģimeni, jo prioritāte pašlaik ir tikai un vienīgi skola. Un tā maita man atņem pārāk daudz laika un enerģijas. Taču es ticu, ka agrāk vai vēlāk viss nostāsies savās vietās un es no jauna iemanīšos sabalansēt savu ikdienu tā, lai laika pietiek visam. Es tā vismaz ceru.

19. – 26. Augusts. Mana atvaļinājuma nedēļa.

Lai gan nebiju plānojusi pa vasaru braukt mājās, tomēr aizbraucu. Un esmu priecīga, ka aizbraucu, lai gan viena nedēļa tam ir par maz.

Nedēļas sākums tika veltīts dažādu dokumentu kārtošanai un ārstu apmeklējumiem, bet tās otrā puse – sev, draugiem un ģimenei. Šoreiz gan vistuvākajiem draugiem, jo esmu sapratusi, ka nav vērts savu laiku un enerģiju izšķiest tiem, kam Tu tāpat vairs īsti neinteresē. Tā nu mana draugu satikšana ierobežojās ar jaukām pusdienām Vecpilsētā ar sen neredzēto klasesbiedreni Daci, mājas vakariņām ar manu veco badiju Elinčiku, pāris kokteiļiem uz terases ar Līvu, un nedēļas nogali Lilastē ar abām jau pieminētajām dāmām – Elīnu un Līvu. Nedēļas nogale bija īsts grāvējs. Veco labo laiku vārdā nolēmām iet uz Katrīnbādi, kur tai vakarā uzstājās „Bermudu Divstūris”, taču lai gan līdz KB tikām, BD tā arī nesagaidījām, jo mūsu pieredzējušākā no ballētājām, kas izvirpuļojusi visus ekskluzīvākos klubus Honkongā, un bārus Dienvidamerikā un citur Āzijā, „nogura” pēc 45 minūšu apmeklējuma KB. Tā nu nācās saukt mūsu mīļo taksisti – mammu, un doties mājup! Taču vakars tāpat bija izdevies, jo tas tika aizvadīts jaukā atmosfērā ar Līvu, pļāpājot par dzīvi, un klāt baudot māsas ceptās ābolmaizes un vīnu.

Mans „atvaļinājums” paskrēja nemanot. Par to un visu vasaru kopumā ir palikušas tik vien kā siltas atmiņas.

26. Augusts – 02. Septembris. Pēdējā vasaras nedēļa.

Lai gan skola sākās tikai nedēļu pēc manas atgriešanās, lietas, par ko uztraukties, bija daudz. Citiem vārdiem sakot - dāņu valodas eksāmens. Pēc pusotra mēneša brīvlaika, dāņu valodas kursi atsākās dienu pirms manas aizbraukšanas, līdz ar to Latvijā esot, es dabūju kavēt 3 lekcijas. Vēl jo trakāk - atgriežoties man bija palikusi tikai viena lekcija pirms 4. moduļa noslēguma eksāmena. Es biju pilnīgi pārliecināta, ka to nenolikšu, jo eksāmena pirmā daļa iekļāva 3,5 stundu garu rakstisko daļu (klausīšanās, lasīšana, rakstīšana) un otrā daļa bija 15 minūtes garš mutiskais eksāmens. Par lielu pārsteigumu Jonas izrādījās fantastisks un pacietīgs skolotājs, jo nedēļas laikā viņš mani samācīja tik labi, ka eksāmenu galu galā noliku. Un tā nebija viegla nedēļa. Man bija jāstrādā katru dienu, un dažreiz pat iekrita divas darba maiņas. Tiešām nezinu kā mums tas izdevās. Viņš pat atnāca man paturēt rociņu un uzmundrināt pirms mutiskā eksāmena.

02. – 15. Septembris. Dzīve kājām gaisā.

2. Septembrī sākās mana jaunā mācību programma, jebšu TopUp Bakalaurs in International Sales and Marketing Management. Viss ir jauns – skolotāji, kursa biedri, un pat skolas ēka. No manas iepriekšējās klases esam tikai 3 cilvēki. Ir pāris zināmas sejas no paralēlkursa, bet pamatā visi ir jauni. Kopumā iespaids ir ļoti labs. Var redzēt, ka bijusi pamatīga atlase, jo mani jaunie kursa biedri ir ļoti aktīvi, zinoši un nereti ar jau labu iepriekšējo pieredzi darba tirgū. Manuprāt, vidējais vecums varētu būt kaut kur 24.

Jau pašā sākumā mums lika atrast grupu, ar kuru strādāsim pie visiem pirmā semestra projektiem. Manā grupā esmu es, lietuvietis no iepriekšējās paralēlklases, dānis no manas bijušās klases, meitene no Islandes un vēl viens dāņu čalis. Manuprāt, mūsu grupai ir labas perspektīvas, bet tad jau redzēs. Šo piektdien ir pirmā projekta aizstāvēšana. Jā gan, mums jau ir jāstrādā pie pirmā darba. Un bez tā, katru dienu ir uzdots lasīt pie aptuveni simts lapaspusēm teorijas. Līdz ar to, katru dienu atnākot mājās, es dabūju lasīt! Lai varētu izbaudīt nedēļas nogales, lasu dubultā. Lasu, lasu, lasu. Vājprāts.

Pēdējās nedēļas nogales man bijušas diezgan „aktīvas”. Aizpagājušo nedēļu noslēdzu ar 2 dienām skolas rīkotā pasākumā, kur palīdzēju ar organizatoriska rakstura darbiem, un vienu dienu sava kluba stafa ballītē. Un pagājušo piektdienu es palīdzēju ESN grupai (tā organizācija, par ko rakstīju iepriekš). Viņi rīkoja mega ballīti, kur bišķiņ palīdzēju un atlikušo vakara daļu nobalēju. Šoreiz mans mīļums bija atnācis un beidzot varēju laiku pavadīt ar viņu. Godīgi sakot, no visām ballītēm, tā arī bija mana labākā, jo, kad neesmu ar Jonasu, īpaši uz tusēšanos nevelk. Nezinu, kāpēc tā...

Diemžēl gan jāsaka, ka skolas dēļ, mēs gandrīz vispār vairs neredzamies. Tas ir skumīgi. Bet cik nu manos spēkos, es cenšos izbrīvēt laiciņu mums abiem. Piemēram, aizpagājušo pirmdien, mēs gājām uz teātri. Jonas mani uzaicināja uz pirmizrādi „Crazy For You”. Diemžēl skolas dēļ, man nācās atteikt pusdienām pirms izrādes, taču vakars tā pat bija izdevies. Pusdienu vietā mums bija laiks, lai iedzertu pa kokteilim un tad jau doties uz izrādi. Mēs sēdējām ļoti labās vietās. Aptuveni 7. rinda, pašā vidū. Tas bija mūzikls, ar stepa (dejas) elementiem. Es biju sajūsmā un no sirds izbaudīju krāšņās dekorācijas, tērpus, un vienkārši līmeni, kādā tas viss notika! Paldies, manam kavalierim :)

Jonas ir īsts dārgums. Nezinu, ko bez viņa darītu. Lai gan attiecības un skola ir ļoti grūti savienojamas lietas, un atņem daudz enerģijas, jāatzīst, ka viņš man palīdz tikt tam visam cauri daudz vieglāk. Viņš man palīdz ar Dāņu valodas mājas darbiem, palutina ar kultūras aktivitātēm, ļaujot aizmirst ikdienas stresu, parūpējās par mani, kad aizmirstos pārāk daudz (attiecināms uz manu neīpaši patīkamo piektdienas nakts noslēgumu), un vienkārši ir man blakus ikdienas (morāli).

Uz šīs nots arī beigšu, lai gan varētu jau iegrimt vēl detaļās par pāris interesantiem notikumiem un personām, ko esmu satikusi šo nedēļu laikā. Bet tam man vairs nav laika. Esmu priecīga, ka vismaz kaut ko no savas dzīves esmu spējusi dokumentēt. Atā!

Tuvojoties izskaņai...

Man trūkst vārdu par to cik nekaunīgos tempos uz priekšu nesas pēdējais vasaras mēnesis. Par laimi man priekšā ir grandiozs vasaras noslēgums, jebšu nedēļa Latvijā! Vēl jo vairāk – pēc atgriešanās sāksies viena ballīte pēc nākamās. Tie būs pasākumi par godu gan darbam, gan skolai. Jāatzīst, ka vēl jo projām manas dienas rit skaisti un vasarai cienīgi, tāpēc it nemaz nesūdzos un nedomāju par to, ka drīz man atkal sāksies pavisam jauns ritms, jebšu tā sauktā ikdiena!

Protams, lielāko daļu sava laika pavadu ar Jonasu. Visu laiku viens otru lutinām ar dažādiem gardumiem. Augusts sākās ar neaprakstāmi garšīgiem, Jonasa gatavotiem vistas salātiem. Pēc darbiņa viņš atbrauca pie manis un mēs kopā pavadījām jauku vakaru. Nākamā dienā viņš aizbrauca uz darbu, bet es satikos ar Ilzi. Abas kā jau vienmēr atradām savu iemīļoto kafejnīcu Baresso, kur visu dzīvi izpļāpājot baudījām iecienīto ledus kafiju. Pēc jaukās pasēdēšanas, tikos ar savu sirdsāķīti un mēs atlikušo dienu pavadījām pludmalē. Perfekta diena. Kad saule vairs tik labi nesildīja, devāmies uz pilsētu vakariņās. Galu galā tās izvērtās par naksniņām, un mājās bijām ap 12 naktī. Taču tas vakars viennozīmīgi paliks kā viens no maniem mīļākajiem vakariem ar Jonasu. Nākamā rītā devos uz darbu, un, kad atgriezos, Jonas vēl gulēja. Lai gan biju sagurusi, kad pārrados mājās enerģiju pēkšņi atguvu. Protams, atkal aizvadījām jauku dienu te pat pie manis. Vakarā aizbraucām uz ezeru, kur krastmalā ir restorāns. Tā nu pa lepno, 60Ls vērtībā izbaudījām visus gardumus brazīliešu gaumē. Pārbāztiem vēderiem, vēl beigās iestūmām saldējumus. Mums atkal noveicās ar laiku, jo, lai gan bija vēls vakars, sēdējām ārā un baudījām saulrietu. Ak, cik romantiski. Nākamā rītā gan nācās celties mums abiem, jo es devos uz darbu, bet Jonas medībās ar draugu. Nākamā reize, kad tikāmies bija otrdiena, taču 2 dienas bez Jonīša nemaz nebija tik sliktas, jo beidzot varēju kārtīgi atpūsties un mazliet veltīt laiku arī sevi.

Otrdien mums ar Jonasu bija paredzēts iet uz kino, bet plāni diemžēl atcēlās. Tā vietā mēs aizvadījām jauku vakaru pie viņa. Tā kā Jonas šobrīd ir bezpajumtnieks, jo īres līgums ar iepriekšējo saimnieku beidzās, viņš dzīvo pie brālēna un viņa draudzenes. Viņiem pieder māja, tikai 10 minūšu attālumā no mūsu darba vietas (praktiski centrā). Tā kā brālēns ar draudzeni pirmdien aizbrauca 3 nedēļu garā ceļojumā uz Taizemi, es esmu kļuvusi par biežu viešņu viņu rezidencē. Lai nu kā – otrdien man tika pagatavots īpaši garšīgas vakariņas, kuru pamatā bija steiks. Bez lieliskajām pavāra dotībām, mans jaukums gatavo arī labāko ledus kafiju pasaulē. Vakars bija jauks, un kad uzvilkām vēl MJ, tas izvērtās vienkārši neaizmirstams! Ha!

Protams, bez lielās izēšanās, mēs vienmēr piedzeram vīnu...daudz vīna. Un trešdien es tiešām uz darbu devos ar nejaukām galvas sāpēm, jebšu prasti sakot - paģirām. Tas bija smagi! Vēl jo vairāk, kad biju beigusi strādāt, nevarēju braukt mājās atpūsties, jo biju apsolījusi uzcept Jonim kūku. Tā nu cepu kūku, lai mums vakarā būtu kas gards, ko pie kafijas pieēst. Galu galā lielā kūka bija apēsta nepilnu divu dienu laikā, kas, protams, man ir patīkams kompliments.

Ceturtdiena bija ļoti gara diena, jo viss sākās ar darbu hotelī, turpinājās ar dažādu darīšanu nokārtošanu, pus-dienu ar Jonasu, un vakara ballīti ar Unu. Bet par visu pēc kārtas. Pēc savas maiņas devos uz pilsētu, kur man vajadzēja izpalīdzēt Unai un izņemt viņas pasi no Ķīnas vēstniecības. Šis tik vienkāršais „pasākums” izvērtās īstā piedzīvojumā, jo kad pirms mēneša iesniedzu viņas dokumentus, saņemto kvīti par tiem pazaudēju. Līdz ar to, man neviens neko negribēja dot. Sāku uzvilkties, jo biju iztērējusi pārāk daudz sava laika, lai līdz turienei vispār nokļūtu. Abi, ar angliski ļoti slikti runājošo ķīniešu vīriņu, sākām jau pacelt balsis viens uz otru. Viņš man teica, ka mana vienīgā iespēja ir, ja Una atraksta viņiem meilu, kur saka, ka es varu tos dokumentus izņemt. Protams, Unas telefons uz to brīdi bija izslēgts un, kad stāvēju ārā vestibilā un sapratu, ka tā viss nevar beigties, ar asti starp kājām devos atpaka. Uzliku pavisam citu seju, sākot koķetēt (tas bija grūti) un pielīst kā tāda viltīga lapsa. Un man izdevās! Kamēr rakstīju uz lapiņas visus savus personas datus, lai ja nu kas, viņi varētu mani atrast, ķīnietis mani sāka izjautāt par skolu, Latviju, un citām personiskām detaļām. Beigās jau viņš palika pavisam koķetīgs un teica, ka tagad zinot manu telefona numuru, un, ja kas, viņš mani atradīšot! Ha! Bet pats labākais bija, kad pēc visas jezgas, viņš man sāka stāstīt par savu biznesa plānu un lūdza, lai es viņam palīdzot to realizēt un atrodot partnerus Latvijā un Dānijā. Uz to gan es viņam godīgi atbildēju, ka man tam nav ne laika, ne intereses. Tāda atklātība nebija vairs grūta, ņemot vērā, ka pase jau bija man kabatā.

Pēc sava piedzīvojuma Ķīnas vēstniecībā, es devos satikt Jonasu. Pačilojām pie viņa mājās, apēdām atlikušo kūku, uzpīpējām MJ un bija jau laiks, lai es dotos sagaidīt stacijā Unu. Ar Unu pie manis bijām tikai ap 10 vakarā, un centrā tikai pēc vieniem. Vakars izvērtās jautrs, lai gan ļoti netipisks. Mēs sākām savu nakti Kristiānijā, kur galu galā palikām līdz pat trijiem. Iepazināmies ar Miku. Īsti vairs neatceros par ko runājām, bet bija jautri. Tad sapratām, ka uz ballēšanos prāts mums galīgi nenesas, bet tā vietā uz ēšanu gan. Pa ceļam uz to, mēs satikām citu čalīti. Tāds īsa auguma, hipijs, ar drediem un perfektu smaidu. Beigās gājiens izvērtās ļoti jautrs, ar smieklīgām sarunām, dziesmām un dejām. Jā, ejot pāri tiltam, mēs dejojām un dziedājām SunshineReggey. Pēkšņi es zināju visus vārdus. Ha. Beigās aizgājām un pierijāmies McDonaldā. Nu labi – nepierijāmies, jo mums bija palikušas tikai 50 kronas. Diemžēl nokavējām vilcienu, un vairāk kā stundu mokoties, gaidījām nākamo. Dīvainā kārtā mana vienīgā vēlme bija karsts piens. Tiešām nezinu, kādā sakarā – bet tā bija īsta bauda, kad to beidzot dabūju. Nākamā rītā piecēlāmies tikai pēcpusdienā un atlikušo dienas daļu pavadījām pie ezera. Kad Una aizbrauca, pamatīgi izjutu savu spēku izsīkumu un gulēt aizgāju jau ap astoņiem, un tā bija visnotaļ laba ideja, jo mans organisms kliedza pēc miega.

Svētdien, pēc maiņas hotelī, pa taisno devos pie sava Jonīša, pie kura nodzīvoju līdz pat trešdienai. Neskaitot ierasto rutīnu ar gardiem ēdieniem, dzērieniem, MJ, utt., mūsu plānos ietilpa dzimšanas dienas apmeklējums pirmdienā, un kino otrdienā. Pirmdienas vakarā mēs tikām uzaicināti uz Mias dzimšanas dienu (meitene, ar kuru kopā strādājam). Bija jauks vakars. Bišķiņ gan pa daudz sanāca iedzert. Labi, ka uzaicināts bija arī Nassir, kas ir mans supervisor, jo nākamā rītā mana paģirainā seja viņam nelika uzdot jautājumus. Vēl jo vairāk – viņš bija tādā pat stāvoklī. Protams, ar alkoholu mums jau atkal nebija gana, tāpēc, braucot mājās (es, Jonas, Nassir un vēl viens čalīts) piestājām uzkurīt mēriju. Labi, ka nākamajā dienā pēc darba man bija iespēja pagulēt pusdienas laiku, atgūstot kaut daļu enerģijas manam otrdienas randiņam. Bijām ar Joni uz filmu „Now you see me”! Baigi labā. Pēc filmas vēl aizbraucām uz Kristiāniju. Tas gan tikai svaiga gaisa un pastaigas nolūkos. Lai gan jāatzīst, ka skaistie, siltie vasaras vakari jau kādu laiku mūs nav lutinājuši. Var just, ka rudenīgās brāzmas jau ir sasniegušas Kopenhāgenu.

Par to, ka vasara jau tuvojas savai izskaņai varu just arī atsākušo dāņu valodas kursu dēļ. Jā, trešdien ierados uz pirmo lekciju pēc vasaras brīvlaika. Saprast sapratu visu, jo man ir paveicies, ka Jonas ar mani daudz runā dāniski, taču pati nekāda lielā runātāja vēl neesmu. Taču tas viss būtu sīkums, ja neizrādītos, ka ceturto moduli (ko jau sāku kaut kad janvārī) pabeigsim pēc 3 nedēļām. Kas nozīmē, mums priekšā ir 6 lekcijas un tad 3 stundu garš eksāmens. Esmu šokā, jo mājās braukšanas dēļ es 2 lekcijas kavēšu un pat bez visa tā – es neesmu gatava šim eksāmenam. Vienkārši neesmu.

Ceturtdien un piektdien biju brīva no visa, tāpēc veltīju laiku sev. Nu labi, pusi no ceturtdienas sev un atlikušo daļu sev un Jonītim. Piektdien mēs tikām uzaicināti uz ballīti pie Ilzes. Viņas ar meitenēm bija uzņēmušas divus vācu puišus (dīvānu sērfotājus), un par godu viņiem tika uzrīkota maza ballīte, kas beigās izvērtās super pasākumā. Bijām ļoti internacionāla grupa. 2 igauņu meitenes un puisis, divi vācu čaļi, mēs divas latvietes un viens džekiņš, un mans dānis Jonis. Noballējām pie Ilzes, taču tā kā man nākamā dienā bija jāstrādā, uz centru līdzi nedevāmies.

Protams, sestdienas rīts bija smags un nekāds efektīvais darbinieks restorānā es nebiju. Taču labi, ka visu atlikušo dienu varēju snauduļot un atpūsties. Tagad man priekšā vēl viena nakts maiņa (neesmu klubā strādājusi veselu mūžību) un no rīta restorāns. Rīt no rīta uz darbu došos jau ar savu koferi, lai pēc tam atlikušo dienu varu pavadīt ar savu mīļumu. Esmu lielā sajūsmā par došanos mājās, bet jāatzīst, ka ir mazliet dīvaini un skumji atvadīties uz veselu nedēļu no Joņa.

Kaut šī vasara nekad nebeigtos!!!

Jūlija pēdējā diena. Divas trešdaļas no vasaras jau cauri. Taču kādas vasaras? Lieliskas, piedzīvojumiem bagātas, jautras un tai pat laikā - ļoti praktiskas vasaras. Šobrīd dzīvoju kā sapnī – nevaru sūdzēties par itin neko. Dienas aizrit harmonijā gan darbā, gan izklaidēs ar draugiem, gan attiecībās ar sevi...

Lai gan salīdzinoši nesen es tiku rakstījusi par saviem piedzīvojumiem un ikdienu, jau atkal ir sakrājies daudz stāstāmā. Laiks skrien, taču patīkamā kārtā varu teikt, ka pieblīvēto dienu iespaidā, tas tiek aizvadīts kvalitatīvi. Un, kas gan var sniegt vairāk pozitīvu enerģiju kā kvalitatīvi aizvadītas dienas?

Lai gan gandrīz katru dienu man ir jāstrādā, no darba tieku vaļā jau ap pulksten 12, kas nozīmē to, ka man priekšā vēl visa diena, kuras laikā es JAU esmu paspējusi nopelnīt kādu naudiņu. Runājot par naudu...pēdējā laikā sanāk ļoti tērēties, jo negribas sev neko aizliegt. Dzīvojam mēs vienreiz, un sevi ir jālutina, it īpaši, ja ir tāda iespēja. Esmu pieķērusi sevi skatāmies uz materiālām lietām pilnīgi citādāk, kā to darīju kādreiz. Un man patīk, tas ko redzu. Paldies Dānijai par iespējām, ko tā sniedz šeit dzīvojošajiem un strādājošajiem. Paldies, Dānijai, ka tā ļauj cilvēkam justies kā cilvēkam, nevis vergam un nosodītajam. Jā, šobrīd es baudu dzīvot, baudu visu, ko gribu baudīt un man to neviens nevar aizliegt. Kolosāla sajūta!

Tāpat arī cenšos pēc iespējas mazāk laika pavadīt iekštelpās vai pie datora. Laikapstākļi mūs tiešām lutina, un to nedrīkst nenovērtēt. Tā nu gandrīz katru dienu man ir ieplānota kāda tikšanās, notikums, „ceļojums”. Piemēram, pagājušajā nedēļas nogalē biju aizbraukusi apciemot savu „sen neredzēto” draudziņu Neldu Roskildē. Piektdien uzreiz pēc darba devos pie viņas. Visu vakaru pavadījām uz terases. Sākām nevainīgi ar veselīgiem tunča salātiem, augļu desertiem, sauļošanos un vingrošanu, taču beidzām ar zemeņu daikiri (alkoholiskais kokteilis uz ruma bāzes) un trakām dejām un dziedāšanu. Taču, lai gan tā noslēdzām savu piektdienas vakaru uz terases, piektdienas vakars pats par sevi vēl turpinājās. Izlēmušas doties uz pilsētu, sagriezām trauciņā citrona šķēlītes, paķērām pus pudeli ruma un lecām „zirgiem” mugurā. Par lielu pārsteigumu, pilsēta bija izmirusi un tie indivīdi, kas tomēr uznira, būtu labāk palikuši mājās. Lai nu kā – mums bija jautri. Mums piederēja dance floor. Lai gan drošības nolūkos bijām paņēmušas tikai 50 kronas (~5Ls), spējām nokārtot sev 3 lielus aliņus un vēlāk urodu uzsauktos kokteiļus. Protams, ņemot vērā visu, kas tika izdzerts pirms tikko pieminētajiem dzērieniem, kondīcija bija labu labā. Ap pulksten 4 jautrība tika pabojāta, kad viens lohs man vienkārši ielēja sejā glāzi ar dzērienu. Taču kā izrādās, man vajag tikai 2 minūtes lai nomierinātos un, ja vēl sāk spēlēt laba mūzika un ir brīvs stienis, kur mums ar Neldu paārdīties – lejiet kaut vai mucu man virsū! Nē, bet tas bija nejauki un mēs galu galā izlēmām doties mājās, pa visu ielu kliedzot – NU KĀDS SAKARS!? KĀDS SAKARS!? Nelda laikam bija tik aizvainota par man nodarīto pārestību, ka sajauca pagriezienus, liekot mums galīgi apmaldīties. Maldoties mēs nonācām „parkā”, kur Nelda lielā ātrumā traucās pāri visam, kas gadījās pa ceļam, turpinot kliegt KĀDS SAKARS! Taču es sapratu, ka tas viss nav nekāds parks, bet gan kapi, ko mēs pamatīgi apgānam. Taču man nebija iespējas Neldai to ieskaidrot, jo viņa pilnā tempā traucās uz sev iedomāto mērķi, tā nu man nekas cits neatlika, kā viņai ar aizvērtām acīm un sakostiem zobiem sekot!

Mājās tikām, un nākamo dienu sākām tikai pēc pulksten vieniem. Taču laikapstākļu lutinātas, tā pat tikām izbaudīt vasarīgi saulīti. Aizbraucām līdz Roskildes festivāla teritorijai, kur atklājām vienkārši fantastisku „pludmali” ar dzidru ūdeni un baltām mīkstām smiltiņām. Bauda! Pēc gardajām, pašu gatavotajām pusdienām, izlēmām vakaru noslēgt kādā pilsētas kafejnīcā ar krūzīti karstās šokolādes. Šoreiz ballēties negājām, jo man nākamā rītā jau vajadzēja doties atpakaļ uz Kopenhāgenu. Man bija jāstrādā DMC, kur es iereģistrēju pasažierus uz kruīza kuģa. Tā bija traka darba diena. Pilnīgs bezgaiss. Karstums. Es svīdu tā it kā man kāds uz galvas lietu ūdeni.

Pēdējā laikā man bieži sanāk pavadīt laiku ar Ilzi. Mums daudz klaču, ko pārspriest un abām patīk čillot āras kafejnīcās. Vakar bijām uz kino, tad pasēdējām restorānā, kur beigās viņu pašu sliktā servisa dēļ, savas caffe latte dabūjām par brīvu. Vēl vairāk laika man sanāk aizvadīt ar Jonasu. Tas ir tik jauki, kad ir kāds ar ko var „sabīdīt plānus” pēdējā minūtē, gūstot to pašu gandarījumu, ko, ja plānotu ko lielāku. Vakar, piemēram, pēc tikšanās ar Ilzi, ap pulksten 8 vakarā satikos ar Jonasu. Aizgājām pačilot uz Kristiāniju – kolosāls vakars. Tad atbraucām pie manis, notiesājot 2 dienu vecos lazanjas pārpalikumus, ko biju viņam pagatavojusi iepriekš (jā, man patīk palutināt, pat ja neesmu nekāda izcilā pavāre). Bez gājiena uz Kristiāniju, esam kopā baudījuši arī citus skaistos Kopenhāgenas vakarus. Šī pilsēta siltos vasaras vakaros ir tik skaista. Mmmm...un, ja ir vēl kāds īpašs ar ko tās skaistumu baudīt kopā, tad var tikai priecāties par dzīvi!!!

Kā varat noprast, man viss ir baigi forši un es pa dzīvi šobrīd peldu lēnā tempā, baudot ikkatru momentu. Ik dienas es iepazīstos ar jauniem cilvēkiem, dzirdu komplimentus, uzslavas, gūstu jaunus iespaidus...ehhh, kaut šī vasara nekad nebeigtos!!!

In Love with My Summer

Kad ārā ir tik burvīgs laiks un vasara nepārtraukti piespēlē jaunus un aizraujošus notikumus, bloga rakstīšana ir pēdējais par ko gribas domāt. Taču tā kā ir noticis tik daudz interesanta, šīs atmiņas negribas aizsviest nebūtībā. 

Iepriekšējā nedēļa man bija īsta paraug-nedēļa tam, kā jāpavada vasara. Lai gan sanāca strādāt gandrīz katru dienu, ar darbiņiem biju jau galā pēc 12:00, tāpēc katru dienu pēc strādāšanas, devos kaut ko pasākt. Vienu dienu satiku savu "sen neredzēto" cīņas biedru Neldu, ar ko izbaudījām saulaino dienu Nyhavn (slavenā Kopenhāgenas kanāl mala ar krāsainajām mājiņām). Citā dienā ar skolas biedru Kasperu izvandījāmies pa Tivoli. Tas nekas, ka viņam ir bailes no augstuma - ļaunā Elīna pierunāja viņu uz vistrakākajiem karuseļiem. Bija tiešām jautra un skaista diena. Nākamajā dienā devos ar diviem kolēģīšiem spēlēt basketbolu, no kuriem viens ir kļuvis par manu vasaras sirdsāķīti (bet par to vēlāk). Lai nu kā, vakars izvērtās FANTASTISKI jautrs. Vieta, kur spēlējām man atgādināja skatu no filmas "Step Up", jo tā bija tāda milzīga, stilīga geto stila ēka, kur vidū bija milzīgs basketbola laukums, un gar malām un otrā stāvā dažādas telpas, kur cilvēki varēja ierakstīt mūziku, spēlēt citus sportus, dejot,trenēties grafiti utt. Es, protams, visā basketbola laukumā biju vienīgā meitene, bet lai gan nebiju ilgi spēlējusi, noteikti nebiju sliktākā. Fiziskais gan vispār man vairs nav, un muskuļu sāpēs mani mocīja vēl nākamās 3 dienas. Bet bija forši. Iepazināmies ar jauniem cilvēkiem, uzspēlējām bumbu un pēc kādām 3,5h ar pēdējiem spēkiem izlēmām, doties kaut kur paēst un atslābināt muskuļus Kristiānijā. Sakāpām mašīnā, priecīgi devāmies uz mērķi, kad pēkšņi ne no kurienes uzradās policija un mūs apstādināja par to, ka šoferis nebija piesprādzējies. Tas jau būtu sīkums, bet izrādījās, ka Nassir braukā bez tiesībām un tā kā viņš ir melnais un atgādināja tādu riktīgu gangsteri, policija pat nekautrējās viņam pajautāt, kad tad viņš pēdējo reizi šņaucis, un vēl nezin ko. Labi, ka Jonasam bija līdzi tiesības un pēc 500Ls soda izrakstīšanas, ceļu turpināja viņš. Protams, labā noskaņa bija pagaisusi un Kristiānijas labumi nu bija kļuvuši ne tikai par muskuļu atslābinātājiem, bet arī garīgā uzlabotājiem. Neskatoties uz starpgadījumu ar policiju, vakars bija foršs un mājās es biju tikai pēc 1:00. Protams, nākamais rīts darbā šķita īpaši smags, ne tikai īsā miega, bet arī sāpošo muskuļu dēļ, Pietam, tajā dienā man bija divi darbi. Pēc hoteļa, pa taisno devos uz ostu. Paldies Dievam, tai dienā strādāju ar savu foršo franču draudziņu, kas izlēma, ka 3 stundu vietā, varam strādāt tikai vienu stundu, algu tāpat saņemot par trīs. Neviens to tā pat neuzzinātu un tūristu tai dienā nebija tik daudz, lai sevi nostrādinātu. Tā nu pēc ostas, devos uz savu mīļoto Nyhavn, kur satiku Ilzi un Helin. Abas nebiju redzējusi gandrīz mēnesi, tāpēc mums bija ļoti daudz ko pārrunāt.

Jā, nedēļa pagāja ļoti jauki un interesanti, pietam ar īpašām brīvdienu sajūtām un gaidām. Pirmkārt tāpēc, ka pa ilgiem laikiem man bija pilnīgi brīvs, un, otrām kārtām, jo man bija sarunāts randiņš ar "vasaras sirdsāķīti" Jonasu. Mēs strādājam kopā, un lai gan flirtiņš jau bija no paša sākuma, īpaši satuvinājāmies pēc Roskildes Festivāla, kur kopā aizvadījām pēdējo dienu. 

Tāds randiņš kāds man bija sestdien, man nekad nav bijis. Jonass bija izīrējis motorlaivu, un mēs visu dienu pavadījām uz ūdens. Mums bija gan vīns, gan augļi, gan mūzika. Visas tūristu laivas noskatījās ar lielu greizsirdību, un kā nu ne - tas bija tik mīlīgi. Diena bija kā paradīze. Gandrīz 30 grādi, viegls vējiņš un kolosāla kompānija. Mēs piestājām nopeldēties, izbraukājām visas foršās vietas. Bijām arī Nyhavn. Beigās vēl piestājām pie vienas kafejnīcas, kas man atgādināja deviņdesmito gadu filmu par Kalifornijas jauniešiem, kas čillo pludmales bārā, malkojot kokteiļus, ēdot, peldoties, klausoties mūziku, utt. Mēs mīlīgajā bijām izklājušies pa vienu no pludmales dīvāniem, dzerot mohito, ēdot burgerus un ik pa laikam iemetoties ūdenī. Nav iespējams aprakstīt tās izjūtas. Viss bija 100% perfekti. 

Pēc burvīgās dienas devāmies pie manis uz mājām. Mazliet atpūtāmies un tad jau devāmies uz pilsētu satikt Ilzi un Nassir, jo bijām sarunājuši kopā baballēt. Oi, daudz kokteiļu, daudz deju un mūzikas. Teiksim tā - lielisks dienas noslēgums, taču "randiņš" turpinājās. Ar Jonasu pavadījām kopā arī visu nākamo dienu. Dienas pirmo pusi nespējām iziet no mājas, lai gan laiks bija pasakains, taču otro dienas daļu saņēmāmies aizbraukt līdz ezeram, kur pačilojām, paēdām saldējumus, utt. Tā kā uz staigāšanu nevienam no mums prāts nenesās, visur pārvietojāmies ar manu "melno zirgu". Dāņi noteikti ir dzimuši uz riteņiem, jo viņi māk izdomāt, kā divi pieauguši cilvēki var pārvietoties uz viena velosipēda, un pārvietoties pat diezgan ērti :D 

Jā, kopsavilkumā man bija vienkārši fantastiska nedēļa ar nepārspējamām brīvdienām. No visa pozitīvā, kas man šobrīd apkārt, šķiet, esmu uzlādēta visam turpmākajam gadam. Žēl apzināties, ka vasara jau pusē, un aukstie rudens vakari vairs nav aiz kalniem. Labi gan, ka līdz šim mana vasara bijusi vienkārši burvīga. Pie manis pirms Roskildes festivāla ciemojās, mamma, ome un māsa. Man bija jauks izlaidums, un nesen tiku apstiprināta bakalaura programmas turpinājumam. Bez tā, esmu ieguvusi arī iespēju kļūt par vienu no brīvprātīgajiem iekš ESN Copenhagen, kas ir organizācija, kas strādā ar jaunajiem apmaiņas studentiem, veidojot tiem dažādus pasākumus, ceļojumus, utt. Manuprāt, tā būs lieliska papildus nodarbe un iespēja satikt jaunus cilvēkus. Līdzīgs pasākums man solās būt arī ar mūsu skolas jaunajiem studentiem, jo tā kā Kaspers ir skolas komitejā, kas veido speciālu festivāla nogali jauniņajiem, es esmu tikusi būt par vienu no vadītājām. Vispār, ja tā padomā, tad septembris arī solās būt pilns jautrību, jo zinu, ka man ir vairākas staff ballītes, un šie skolas pasākumi, tā ka forši! Hehe

Roskildes Festivals

Nostaļģija. Tas ir viss, kas palicis pāri no 8 dienu garā, iespaidu bagātā, Eiropas slavenā Roskildes Festivāla. Lai cik ļoti es gribētu dalīties it visā, ko piedzīvoju, tas vienkārši nav iespējams. Taču es centīšos izplūst detaļās, cik nu vien manos spēkos, lai nākamgad, kad atkal uz turieni došos, varu pārlasīt un salīdzināt notikušo. Taču pirms detaļu izklāsta, sākšu ar vispārēju aprakstu, emocijām, iespaidiem, utt.

Tiem, kas nezina, Roskildes festivāls ir gada notikums numur viens Dānijā. Pēdējos gados tas pulcē vairāk kā 80 000 apmeklētāju, 30 000 brīvprātīgo un aptuveni 200 dažādu mākslinieku. Iespaidīgajiem skaitļiem var pievienot arī paša festivāla garumu – 9 dienas! Šogad festivāls notika jau 43.reizi. Pats interesantākais, ka šo tradīciju aizsāka 2 17 gadīgi jaunieši, pulcējot kopā tikai tuvākos draugus, bet jau pēc gada to pārņēma profesionāli pasākumu rīkotāji un kopš tā laika, Roskildes festivāls ir audzis visā savā varenībā. Iespaidīgs ir arī fakts, ka visi ieņēmumi tiek ziedoti labdarībai, un gandrīz jebkura aktivitāte, kas tiek organizēta ir vērsta uz to, lai kaut kādā mērā palīdzētu citiem.

Tik tālu izklausās skaisti, bet tiem, kas kaut mazliet ir dzirdējuši par dāņu izklaidēšanās kultūru, tūlīt pat vajadzētu saprast, ka viss nav tik rožaini kā izklausās. Jau otrajā dienā visa teritorija smirdēja, jo visi čurāja, kur nu vien pagadās. Tas nekas, ka tualetes bija brīvas un godīgi sakot pat tīri normālas, visi – meitenes un džeki nekaunējās novilkt bikses tur pat uz gājēju ceļa, vai koncerta laikā, lai „atvieglotos”. 9 dienu laikā esmu redzējusi PĀRĀK daudz ģenitāliju. Jo cilvēki ne tikai čurāja visur, bet kaili arī dejoja, peldējās, pastaigājās, utt. Dāņi ir ļoti seksuāli cilvēki, kam nav problēmu ar kailumu (varbūt mums latviešiem vajadzētu no viņiem mācīties?). Vēl viena lieta ar ko dāņiem nav problēmu, ir dažādas dīvainas „mīlestības” izpausmes. To, ka Dāņu džeki sasveicinoties/atvadoties apskaujas/sabučojas jau sen zināju, bet to, ka viņiem nav problēmu aiztikt vienam otra mantību vai reāli bučoties gan biju pārsteigta. Protams, tas viss ir alkohola reibumā, bet manai latviešu mentalitātei tas bija par traku. Godīgi sakot, ļoti varēja just, kā cilvēkiem aizbrauc jumts un cik ļoti lielas stulbības viņi sāk darīt, alkohola, narkotiku, bezmiega un citu līdzīgu apstākļu iespaidā. Piemēram, vienam bariņam likās baigi jautri pievemt pilnu bērnu baseiniņu. Tā nu viņi 3-4 cilvēki stāvēja ap šo nabaga baseinu, trieca rīklēs alu un tad vēma iekšā. Tas gan tāds ļoti dramatisks piemērs, bet kaut vai tas, ko daži bija sabūvējuši no tukšajām skārdenēm vai citiem mēsliem atgādināja kaut kādus primitīvos laikus, kad cilvēki aiz neko darīt sāk izgudrot visādus „brīnumus”, izmantojot dažādus mēslus sev apkārt. Un, jā – mēslu bija tonnām. Liela palīdzība teritorijas uzkopšanā, protams, nāca no brīvprātīgo puses, kas centās vismaz uzlasīt bīstamākos priekšmetus (stiklus, asumus, utt.), kā arī taru vācēji, kas kā čaklas bitītes vāca bundžas un pudeles, lai vēlāk tās nodotu. Tiem, kas nezina – Dānijā pērkot dzērienu, cilvēks vienmēr maksā papildus 10 – 30 santīmus, ko vēlāk var atgūt, kad pudeli nodod. Protams, Dāņi uz pudeļu krāšanu neiespringst, dodot citiem lielisku iespēju piepelnīties. Tad nu iedomājieties skatu – simtiem čigānu, kas saliekušies 9 dienas no vietas lasa bundžas. Viņi speciāli pērk biļeti uz festivālu (biļetes cena – 200Ls), tikai, lai vāktu taru. Dzirdēju, ka viņi biļeti atpelnot vienas dienas laikā un kopējie ienākumi katram ir ap 1500Ls. Neslikti.

Jau tagad varat noprast, ka šis festivāls ir kaut kas pilnīgi citādāks kā mūsu Positivus. Nevar gan teikt, ka Roskildes Fests būtu labāks vai sliktāks, bet viennozīmīgi – iespaidīgāks! Kaut vai savu izmēru ziņā. Varētu teikt, ka Roskildes festivāls ir veselas pilsētas lielumā, kur var atrast Dream City, Street City, Game City, Cinema City, Relax City, u.c. Telšu pilsēta nav atdalīta un pirmās četras dienas, lielākās ballītes notiek tieši kempos. Interesanti ir tas, ka visa festivāla garumā, kempi sacenšas dažādās kategorijās. Pirms viss vispār sācies, cilvēki veido diskusijas forumos un aicina citus pievienoties tieši viņu kempam. Tad nu staigājot pa teritoriju var redzēt dažnedažādākās tēmas, piemēram, ārstu kemps, bārbiju kemps, pirāti, hipiji, zoo, utt. Interesanti. Protams, teritorijā var atrast kaudzēm dažādu ēstuvju, veikalu, izklaižu vietu, utt. Pat kino teātri un pirti!

Kopumā festivālā ir 8 skatuves, no kurām 6 tiek atvērtas tikai pēdējās četrās dienās. Orange Stage ir lielākā skatuve, uz kuras uzstājas paši iespaidīgākie mākslinieki. Šogad tie bija Slipknot, Metalica, Rihanna, Kraftwerk un citi. Vēsturiski piedalījušies ir arī tādi mākslinieki kā Bob Marley, Eric Clapton, Bryan Adams, Nirvana, Arosmith, Sex Pistols, Robbie Williams, Marilyn Manson, Pet Shop Boys, Red Hot Chili Peppers, Coldply, Green Day, Guns N’ Roses, Kanye West, Kings of Leon un daudzi - daudzi citi. Iedomājieties, redzēt kādu no šiem māksliniekiem rokas sniedziena attālumā? Tas nav neiespējami, ja vien stāvi rindā uz tā saucamo pit, kas ir speciāls nodalījums pašā skatuves priekšā. Drošības nolūkos tas ir atdalīts un tajā ielaiž tikai noteiktu skaitu cilvēku, kuriem ir piekodināts, ka jābūt gataviem uz lielu grūstīšanos un ārdīšanos. Taču tai pat laikā – tā ir iespējams drošākā vieta, jo to uzrauga īpaši darbinieki, kas gatavi uzreiz palīdzēt, ja kādam paliek slikti. Caur pūli gāja arī vairāki nodalījumi, kur strādāja cilvēki, kas nepārtraukti padod ūdeni. Protams, nepaiet ilgs laiks, kad šis ūdens tiek sviests gaisā un dažam labam pat trāpa pa aci. Man paldies Dievam nekas pa galvu netrāpīja, bet es vairakkārt redzēju, ka kāds no apkārtējiem cieš no dažādiem gaisā mestiem priekšmetiem. Šis, un arī tas, ka pūlī visi smēķē, un, piemēram, uz Rihannas koncertu daudziem rokās bija lietussargi (kas tika atvērti, kad skanēja dziesma: Umbarella) liek justies diezgan nedroši, taču beigu galā par kādu īpaši cietušu apmeklētāju nedzirdēju, lai gan jāatzīst, ka uz festivāla beigām varēja redzēt aizvien vairāk ieģipsētu kāju un roku. Neskatoties uz to, neredzēju nevienu kautiņu un īpaši ievēroju, ka cilvēki tiešām stāv viens par otru. Vairakkārt redzēju, kā parasti apmeklētāji pieiet pie kāda, kas mētājas zemē un pārbauda, vai viņam/viņai viss kārtībā. Vēl viena lieta, ko varam mācīties! Vēl jo vairāk – izrādās, ka festivālā ir bijis speciāls nodalījums invalīdiem, kur strādājuši cilvēki, kas viņiem varēja palīdzēt ar visu nepieciešamo. Godīgi sakot, redzēju ļoti daudz cilvēkus ratiņkrēslos un ļoti varēja just, ka festivāls ir darījis daudz, lai viņi nejustos apdalīti un varētu baudīt pasākumu tādā pat līmenī, kā pārējie.

Runājot par mani pašu – es šo festivālu netiku izbaudīt uz visiem 100%, jo kā dāma dzīvoju luksus apartamentos nevis teltī. Mana draudzene Nelda dzīvo un mācās Roskildē, tāpēc caur galiem dabūja mums iespēju būt brīvprātīgajām iekš Cinema City. Viss, kas mums bija jādara – jātaisa/jāpārdod popkorns un sasmalcinātais ledus dzēriens. Katram brīvprātīgajam ir jānostrādā 32 stundas, tādā veidā iegūstot iespēju apmeklēt festivālu par velti. Mūsu „darbā”, katram sanāca nostrādāt 4 reizes pa 8 stundām.

29.Jūnijs, Sestdiena

Diena, kad festivāla teritorija tika oficiāli atvērta. Protams, tas nozīmēja pilnas stacijas, vilcienus, utt. Nokļūšana līdz Roskildei nebija no tām vieglākajām/patīkamākajām, jo bez kaudzes mantām, man līdzi bija arī ritenis. Taču, lai gan galīgi saspiesta - līdz gala mērķim nokļuvu bez pārpratumiem. Beigās izrādījās, ka Nelda dzīvo ļoti skaistā mājā, kur īpašniece pati ir ļoti reti. Mums bija sava nodalīta guļamistaba un tualete, kā arī terase, kur bieži baudījām brokastis vai pusdienas. Vienīgā sliktā lieta bija tā, ka Neldas māja atradās 6km attālumā no festivāla teritorijas, kas vēl pie tam veda līku loču un pagāja diezgan ilgs laiks, līdz es pati spēju iegaumēt ceļu.

Sākumā iekārtojāmies, pagatavojām vakariņas, uzpīpējām mēriju, iedzērām vinčuku un, kad jutām, ka visi jau būs iekārtojušies - devāmies uz festivālu. Pirmais vakars mums izvērtās ļoti mierīgs. Visu apstaigājām, iepazināmies ar dažiem jauniem cilvēkiem, piemēram, random čalīti, kas mums piedāvāja savu zāli, itāli, 2 norvēģiem un iespējams vēl kādu. Es vairs neatceros.

30.Jūnijs, Svētdiena

Kā normāli cilvēki piecēlāmies, paēdām putru, iedzērām kafiju un devāmies uz savu pirmo maiņu kioskā. Maiņa ilga no 11:00 līdz 19:00. Šoreiz strādājām kopā ar vēl vienu Neldas draudzeni Elīnu no Latvijas un viņas bulgāru puisi Mārtinu, kā arī vēl dažām dāņu sievietēm. Šī maiņa vilkās visilgāk no visām, kas man bija, jo nebija gandrīz neviena cilvēka. Protams, tā kā nebija īsti ko darīt, mēs dabūjām uz maiņām pastaigāt apkārt, pačilot. Protams, ar Neldu šo iespēju nekad nelaidām garām. Hihi. Kad beidzot tas murgs bija beidzies, aši ar riteņiem mināmies uz mājām, paēdām un braucām atpakaļ, pa ceļam kā vienmēr paķerot pa vinčika pudelei. Mūsu mērķis tai vakarā bija pirmais lielais koncerts, kur uzstājās mākslinieks ar vārdu KAKA. Sākumā mūsu vienīgais iemesls viņu redzēt bija šis vārds, bet noklausoties youtube pāris viņa dziesmas, sapratām, ka viņš ir arī ļoti interesants izpildītājs. Beigās, mēs nebijām vienīgās, kas tā domā, jo cilvēku bija tik daudz, ka mēs pat nedabūjām piekļūt tik tuvu, lai redzētu, kā viņš izskatās. Taču bija jauki. Sēdējām zemē, klausījāmies KAKU un dzērām vinčuku. Foršs pikniks.

Pēc KAKAS koncerta atklājām krāsainos kubikus, kur varēja sēdēt un klausīties mūziku no tuvākās skatuves. Tā mums kļuva par mīļu vietu, jo tur iepazināmies ar daudz interesantiem kadriem. Pirmie jau bija tai pat vakarā. Respektīvi, 3 dāņi, no kuriem es satusēju ar vienu, kamēr Nelda ar otriem abiem. Taču izdejoties es paspēju uz nebēdu. Kad pametām tos, devāmies tusēt uz kempiem, kur virpuļojām no vienas ballītes otrā, mājās nokļūstot tikai ap 5:00 no rīta.

1.Jūlijs, Pirmdiena

Īpaši ilgi negulējām, tā vietā braucām apskatīt Roskildes pilsētu, kas par godu festivālam bija īpaši interesanta. Tā kā oranžā ir Roskildes Festivāla oficiālā krāsa, visur varēja redzēt oranžus dīvānus un citus aksesuārus. Visu apstaigājām, safotografējāmies, paēdām saldējumu un devāmies atpakaļ uz mājām pusdienās. Kad sāku just vislielāko nogurumu, bija jau jātaisās uz maiņu kioskā, kas šoreiz man ilga no 19:00 līdz nākamās dienas 03:00. Šī bija arī viena no divām maiņām, kad nestrādājām kopā ar Neldu.

Iepazinos ar jaukām dāņu meitenēm, noskatījos filmas uz lielā ekrāna un dabūju pasvīst taisot popkornu, līdz ar to maiņa paskrēja salīdzinoši ātri. Kad beidzot bijām beigušas, likās, ka atstiepšu kājas no aukstumu. Ātri devos uz tuvāko kafijas tirdziņu, kur pasūtīju gardu ČAI tēju. Kamēr gaidīju, ar mani sāka runāt divi puikas. Viens no Dānijas, otrs no Amerikas. Ļoti smieklīgi forši čalīši ar ko beigās izdomājām iet tusēt. Nodomāju, ai – šis ir festivāls un visām iespējām/piedāvājumiem jāsaka – JĀ! Beigās mājās biju ap 6:00 no rīta, jo mēs ar viņiem paspējām gan iedzert, gan izdejoties, gan visādas citādas muļķības sadarīt. Smieklīgākais, ka viņiem abiem bija 18 gadu un es jutos kā tāda ome. Mēs ar Neldu abas jutāmies diezgan vecas uz lielāko daļu festivāla apmeklētāju fona, ņemot vērā, ka vidējais vecums šķita esam 20 gadi. Protams, 18 gadīgos puikās man nebija nekādas intereses, bet bija smieklīgi, ka viņiem es biju dieva vietā, jo, piemēram, amītis nespēja vien beigt jūsmot par to, ka man ir 21. Vēl jo vairāk – ja satikām, kādu viņiem pazīstamu, es tiku stādīta priekšā nevis kā Elīna, bet gan meitene, kam ir 21!

2.Jūlijs, Otrdiena

Neldas maiņa šai dienā bija no 11:00 – 19:00, taču viņas prombūtni es it nemaz neizjutu, jo nogulēju līdz pat brīdim, kad viņa vakarā atgriezās mājās. Abas atkal lepni paēdām, un mināmies uz festivāla teritoriju. Jā, gan, bija dienas, kad vienā dienā kopā nomināmies ap 20km, bet uz festivāla beigām sapratām, ka varam siltās drēbes paņemt un atstāt vai nu darbinieku teltī, vai riteņa groziņā, un bez lepnā ēdiena var arī iztikt. Hihi.

Abām atkal bija ieslēdzies virpulis, jo no vienas ballītes metāmies nākamajā. Tai naktī Nelda satusēja ar čalīti, kas izskatījās pēc Mario (ko viņa pati atzina tikai, kad satika viņu nākamajā dienā, esot skaidrā), kamēr es ballējos ar ziloni (puiku ziloņa kostīmā) un tad atšujot viņu – ar diviem draugiem, kuri beigās arī tikai pasūtīti. Kad likās, ka esam gana izballējušās, sākām doties uz māju pusi, taču pa ceļam mēs sākām runāt ar vienu dāņu čali, kurš beigās kļuva par mūsu favorīt personu numur viens! Bet par visu pēc kārtas.

Mēs gājām, pļāpājām, smējāmies līdz pēkšņi mūs uzrunāja šis miera mika Mārtins. Sākumā viņš prasīja no kurienes mēs esam, un prikola pēc mēs samuldējām, ka esam no Lisabonas. To izdzirdot sekoja viņa pirmais grāvējteikums: „Ou, es pēc 2 nedēļām braucu uz Spāniju...varbūt apmaināmies ar e-mail adresēm?” Parasti cilvēks teiktu vai nu Facebook vai telefoniem, bet viņš spēja iedomāties tikai par ko tik aizvēsturisku, kā emails. Atgādināšu, ka visu, ko viņš runāja pavadīja šis mierīgais, siltais tonis. Protams, čalis bija sanarkojies un, kad viņš izvilka mazu paciņu un piedāvāja kaut kādu baltu pulverīti mums, es šokā to viņam izsitu no rokas, visu izberot uz zemes. Ar skaidru prātu padomājot, tā nebija gudra rīcība, jo Latvijā man par to iespējams izsistu zobus, bet viņa reakcija bija aptuveni tāda – mierīgs, mazliet skumjš skatiens man sejā, tad uz zemes, tad uz manis. Tad tik pat mierīgs jautājums: „Nu kāpēc Tu tā darīji? Nu nevajadzēja tā!”. Pēc tam viņš mēģināja pulverīti uzlasīt un viņam pat diezgan labi sanāca.

Kopumā saruna bija vārdos neaprakstāmi smieklīga, jo viss ko un kā viņš teica bija vienkārši GRANDIOZI. Piemēram, viņš mums piedāvāja Thai masāžu, ko viņa tēta jaunā sieva, kas ir no Taizemes mums uztaisīs par brīvu. Foršs audžu dēls – liek jaunajai mammai taisīt masāžas tikko iepazītiem cilvēkiem!? Lai nu kā, puisis ātri vien no mums iemantoja iesauku – mīļums. Tā kā negribējās no viņa vēl šķirties, piekritām piedāvājumam iet čilot uz viņa kempu un uzpīpēt mazliet mēriju. Kempā sēdēja vēl 3 līdzīgi miera mikas, bet mīļumu, protams, nepārspēt. Šis vakars iegāja mūsu top pirmajā vietā, jo tā pārsmējušās nebijām vēl nekad. Mīļums bija tāds cukuriņš, jo nepārtraukti bārstīja tīrākās pērles, ko tā vien gribējās ierakstīt, kā arī bučoja mums pieres, jo, redz, tā darījis mīļuma mīļākais no patēviem, kas beigās izrādījies gejs! Nu kāds sakars? Bet kaut kādā veidā tieši tas bezsakars visu padarīja tik jautru. Mums jau arī aizgāja širmis, jo sākām viņiem mācīt nepiedienīgas frāzes latviešu valodā, ko ikkatrs tā ļoti no sirds mācījās! Jā, faktu, ka mēs pēkšņi esam no Latvijas (nevis Lisabonas) mīļums pat nepiefiksēja. Kad beidzot nolēmām doties mājās, mīļums kā uzticīgs sunēns centās mums sekot, bet diemžēl nebija lemts. Tā nu rīts tika sagaidīts un mājās bijām tikai 9:00 no rīta! Eh, tā tik bija naksniņa!

3.Jūlijs, Trešdiena

Diena sākās mierīgi. Izgulējāmies, sataisījāmies un devāmies uz festivāla teritoriju. Netīšām uzskrējām virsū vienam no mīļuma draugiem, un izrādījās, ka esam nokļuvušas tai apkārtnē, kur iepriekšējā naktī tusējām. Kad prasījām, kur tad mīļums – draugs teica, ka viņš kopš vakarnakts vēl guļot (pulkstenis bija jau ap sešiem vakarā).

Kad Nelda sāka savu maiņu pulksten 19:00, es turpināju vazāties apkārt vienītī, paklausījos koncertus un tad satikos ar Almu – Neldas vidusskolas draudzeni. Riktīgi forša, smieklīga meitene. Diemžēl mans vakars beidzās ar pārāk daudz mēriju, un ļoti smagu mājupceļu. Neldai gan nakts nebeidzās 03:00 līdz ar maiņu, bet gan ap pieciem, jo viņa sarunāja satikties ar savu Mario. Protams, kad ar skaidru prātu viņu ieraudzīja, visu atlikušo laiku pavadīja plānojot, kā lai no viņa tiek vaļā. Tā, lūk – ļoti nelāga nakts, taču mums nebija ne jausmas, ka tas ir tikai klusums pirms vētras.

4.Jūlijs, Ceturtdiena

Ceturtdien beidzot tika atklātas pārējās skatuves, un lai gan man bija jāstrādā no 11:00 – 19:00, paspējām apmeklēt vairākus koncertus, piemēram, Disclousure, C2C, u.c. Šoreiz maiņa paskrēja ļoti ātri, jo dabūju strādāt kopā ar fantastiski jaukiem cilvēkiem.

Kad beidzu maiņu, abas ar Neldu aizbraucām vēl mājās. Kad atgriezāmies, nolikām savus riteņus tuvāk vietai, kur plānojām tusēt. Diemžēl ķibeles sākās jau no paša sākuma, jo mūs pēkšņi nelaida iekšā ar riteņiem. Tā nu nācās tos novietot pilnīgi random vietā. Nākamais mēģinājums tikt iekšā, atkal bija neveiksmīgs, jo šoreiz nelaida iekšā ar stikla pudelēm, kas nozīmēja, ka jāiet apkārt visai teritorijai (atgādināšu – tā ir kā pilsēta), un pa ceļam jāpļumpē savs vīns. Kad sākām soļot, pēkšņi sāka līt lietus un šķita, ka viss turpināsies uz tik pat negatīvas nots, taču, kad sākām stopēt, pēkšņi apstājās autobuss un mūs aizveda tieši līdz vietai, kur devāmies. Likās, ka nu visas ķibeles beigušās, bet nekā. Koncertā pēkšņi abas sastrīdējāmies un dusmās pašķīrāmies, taču paldies Dievam tas ātri norima un kaut kādā veidā uzmeklējām viena otru un turpinājām ballīti kempos. Kmpos atkal pašķīrāmies, jo es satusēju ar vienu čalīti, kamēr Nelda ar diviem citiem. Kad atkal uzmeklējām viena otru, Nelda bija pilnīgs pūķis, jo izrādījās, ka viņa pakāsusi telefonu. Tā nu viņa aiznesās mājās, kamēr es paliku ar čalīti, ar kuru no kakliņa dzērām FISK. Kad sapratu, ka nu arī man laiks iet mājās, nekādi nevarēju sazīmēt, kur ir mans ritenis. Kādu stundu meklēju kopā ar to puisi, kas beigās padevās, tad iesaistīju sargus, kas mani sūtīja no vienas vietas uz otru, bet bez rezultātiem. Tad par lielo palīgu man piemetās kaut kāds dānis, kurš bija sadomājies nezin ko, un kad saprata, ka nekas vairāk kā riteņa meklēšana nebūs – sadusmojās un aizgāja. Katrā ziņā, viss šis process ilga vairāk kā 2 stundas, līdz es padevos un sameklēju taksi, kurš mani pa 20Ls aizveda uz Neldas māju. Pēc tam sapratu, ka viņš pamatīgi mani apkāsis, bet tai brīdī biju laimīga, ka esmu tikusi mājās! Traki, traki.

P.S. Turpmākās dienas Nelda gāja uz tādu speciālu telti, kur tiek glabātas atrastās mantas. Tur pat bija katalogs ar telefoniem, un kad Nelda norādīja uz savējam vislīdzīgāko, viņai vienmēr iznesa 3-4 dažādus modeļus. Crazy!

5. Jūlijs, Piektdiena

Uz festivāla teritoriju devāmies jau dienas pirmajā pusē. Šoreiz gan mazliet citādi, jo es braucu ar autobusu. Paldies dievam, ritenis atradās un izrādās, ka esmu meklējusi to pavisam citā pusē. Diena bija jauka un saulaina. Atpūtāmies. Čilojām, Mazliet uzpīpējām mēriju, kas daļu dienas ļāva aizvadīt sava veida jautrībā. Vakarā aizgājām uz Rihannas koncertu. Jā, varu ievilkt ķeksīti, ka esmu viņu redzējusi, bet, lai teiktu, ka esmu sajūsmā, nevaru nekādā veidā. Reāli čikse nokavēja 30 minūtes, dziedāja uz fonogrammas, pamatā tas izskatījās, tā it kā dj (jeb fonogramma) spēlē un viņa krata dirsu. Vienīgais, kā viņa runāja ar publiku, bija pāris reizes nolamājās. Tādai kā viņa, festivāls gan ir perfekta vieta, kur uzstāties, jo visi ir sadzērušies, sapīpējušies un fano par da jeb kādu sūdu, bet normālā pasaulē, kur cilvēks maksā lielu naudu, lai viņu redzētu koncertā, būtu ļoti smagi vīlies.

Pēc tam vēl kaut kur pamaldījāmies apkārt, bet nogurums darīja savu un salīdzinoši drīz vien jau devāmies mājās.

6.Jūlijs, Sestdiena

Viena no produktīvākajām dienām. Pirms došanās uz teritoriju, aizbraucām uz ostu, kur paēdām milzīgus saldējumus. Kad nonācām festivālā, tad izstaigājām visas iespējamās aktivitātes, piemēram, H&M foto busiņu, grafiti zīmēšanu, mūzikas veidošanu, utt. Bijām pat uz jogu, kuru vadīja viens no seksīgākajiem vīriešiem pasaulē. Savā runas veidā viņš pat mazliet atgādināja mīļumu, kas viņu padarīja vienkārši ideālu. Diemžēl mēs nebijām labi apģērbušās priekš jogas, jo man bija pārāk īsi šorti, bet Neldai svārki. Tā nu lai viss neizskatītos pārāk perversi, izskatījāmies vienkārši tizli. Galu galā, tā arī nepabeidzām „nodarbību”, jo bija jādodas uz savu pēdējo maiņu kioskā, kas ilga no 19:00 līdz 03:00 rītā. Šī bija ļoti liela čill reize, jo nebija īpaši daudz cilvēku, tāpēc uz maiņām devāmies uz dažādiem koncertiem. Tā gan bija diena, kad Neldai sākās mežonīgas kakla sāpes un klepus, tāpēc viss, ko viņa varēja dzert bija tēja. Taču beigās izrādījās, ka tēja mūs padara vis trakākās, jo, kad aizgājām uz Metalica koncerta beigām – iztrakojāmies tā, kā nevienā citā reizē. Tas bija jautri, jo es runāju, bet Nelda rādīja zīmju valodu. Hah. Šādā pat „kondīcijā” notusējām arī pēc maiņas, kad patrakojām pa kempiem, kur mums piesitās 3 mazgadīgi draudziņi un viens taru vācējs. Tēja ROCKs!

7.Jūlijs, Svētdiena

Festivāla pēdējā diena. Centāmies ātri iztaisīties no mājām, lai varētu paspēt uz James Blake koncertu 14:00. Koncerta laikā mēs beidzot satikām arī manu kolēģīti Jonasu ar draugiem. Ar šo puisi mēģinājām satikties visa festivāla garumā, bet nekādi nesanāca, tā nu pēdējā dienā, kad izskatījāmies „viss svaigāk”, tikšanās izdevās. Kopā noskatījāmies koncertu, tad pačilojām ēnā, paēdām un tad jau šķīrāmies līdz vakaram. Mēs ar Neldu nezinājām, ko lai īsti pērk dzeramu savam pēdējam vakaram, tāpēc pamatīgi iegrābāmies un nopirkām veselu litru lakricas šņabja šotus. Tas bija briesmīgi, bet šķiet, ka ļoti labi palīdzēja Neldas kaklam.

Tad nu vakarā devāmies uz pēdējo lielo koncertu Kraftwerk, kas tiek uzskatīti par elektro mūzikas tēviem. It kā, ja nebūtu viņu, tad elektro un tehno mūzika nebūtu tāda, kādu viņu zinām mūsdienās. Ne es, ne Nelda neesam šīs mūzikas piekritējas, bet tā kā solītais šovs ar 3D efektiem šķita esam iespaidīgs – devāmies. Satikām arī Jonasu ar draugiem un visu koncertu notusējām kopā. Diemžēl šovs nebija iespaidīgs, bet izdejojos es uz visiem 100. Reāli visi cilvēki kā cilvēki, stāv un bauda mūziku, bet mēs ar Jonasu pilnīgā bezritmā dancājam. Neldabons ar draugiem arī! Hah, tas viennozīmīgi bija labs vakara sākums. Tad puiši aizbrauca mājās, bet mēs turpinājām ballīti pie kaut kāda dīvaina DJ. Izārdījāmies tā no sirds, līdz pašiem pēdējiem spēkiem.

Festivāls nu bija noslēdzies ne tikai mums, bet arī visiem pārējiem. Pašas gan nepieredzējām, bet dzirdējām, ka viena no tradīcijām ir pēdējā rītā dedzināt nost teltis un reāli kā trakiem mērkaķiem ārdīties un visu vandīt. Esot pat īpaši piekodināts, ka pēdējā naktī nedrīkst palikt teltīs, jo tas ir ļoti bīstami. Interesanti.

8.Jūlijs, Pirmdiena

Mājās nesteidzos, jo negribēju atkal spiesties vilcienā. Tā vietā mēs aizbraucām uz pludmali, kur dabūjām labi pasauļoties un atpūsties no trokšņa un nemiera. Pagatavojām arī gardas farvel pusdienas un desertu, atceroties nu jau visu manis uzrakstīto! Es ļoti ceru, ka spēju uzburt bildi, kas kaut mazliet ļauj aptvert to grandiozi skandalozo 9 dienu garo festivālu. Un lai gan gāja visādi, jau šobrīd plānojam to, kā dosimies uz turieni nākamajā vasarā! 

All day – All night

Iedvesmu šī ieraksta tapšanai man nācās ilgi meklēt. Dīvainā kārtā, atradu to šai pašā blogā, kad pārgāju cauri pāris ierakstiem, kas tapa laikā, kad biju Amerikā. Es biju neapturama, un jāatzīst laba rakstītāja. Pateicoties labi veidotajai struktūrai un smalkajām detaļām, stāsti bija tiešām uzjautrinoši un interesanti. Šķiet, ka laika trūkuma, neretā slinkuma un vājās apņēmības dēļ, mani pēdējie ieraksti ir bijuši diezgan švaki, jo jāatzīst – humora manā dzīvē netrūkt! Vismaz šobrīd ne! Arī drāmas netrūkst. Bet, ziniet, bez sliktiem brīžiem dzīve būtu garlaicīga, jo tad mēs nenovērtētu labos!

Kopš mana pēdējā ieraksta ir pagājis gandrīz mēnesis, līdz ar to daudz kas ir mainījies. Vasara ir sākusies un mans gala darbs jau sen kā nodots. Esmu ļoti apmierināta ar paveikto, un vieglu sirdi varu teikt – izdarīju visu pēc labākās sirdsapziņas. Lai gan strādāju gandrīz katru dienu, es tomēr spēju saplānot visu tā, lai projekts taptu laikā, bez liekiem stresiem un negulētām naktīm. Nebija viegli, jo laiku vajadzēja atrast arī draugiem un vasarīgajām dienām. Šobrīd ir atlicis sagatavoties 30 minūšu aizstāvēšanai, kas notiks 25. Jūnijā. Lai viss noritētu tik pat gludi kā iepriekš, gatavošanās darbus sākšu jau rīt. Vēl jo vairāk, tā kā 21. Jūnijā pie manis ciemosies ģimene, visam ir jābūt gatavam jau pirms tam. Un 27. Jūnijā varēšu svinēt savu „mazo izlaidumu”. Tā kā būšu ieguvusi AP grādu iekš Marketing Management, mēģināšu atrast studenta darbu šai jomā un apvienot to ar manu turpmāko izglītību Top Up Bakalaurs iekš International Sales and Management. Nobeidzot izglītības tematiku, vēl „pieskaršos” savām nedienām ar dāņu valodu. Gala darba dēļ, kā arī dēļ vēlmes izbaudīt Kopenhāgenas festivālu, es „nobastoju” 3 lekcijas pēc kārtas. Protams, drīz vien saņēmu vēstuli no skolas, ar draudiem par izslēgšanu no programmas. Ja mani izslēdz, tad viss ir jāsāk no sākuma, kas būtu vienkārši katastrofa, jo jau šobrīd šis modulis ilgst 3 mēnešus un tā beigas ir paredzētas tikai kaut kad oktobrī. Tas ir pārāk ilgs laiks, lai atļautos ar to šādi „spēlēties”. Tā nu es uzreiz ķēros pie garas vēstules rakstīšanas un skaistas runas tapšanas, ko varētu sniegt ierodoties nākamā nedēļā uz lekciju. Laimīgā kārtā viss nogāja gludi un es pat biju spējīga atbildēt mājas darbu, kas bija stāstiņš par savu pilsētu. Manā gadījumā – Rīgu. Protams, mans stāstiņš bija ļoti īss un uz pārējo fona galīgi švaks, jo ja citi stāstīja par vēsturi un dažādiem interesantiem faktiem vismaz 10 minūtes, tad es knapi izmocīju 1,5 minūtes, kur ieminējos par skaisto arhitektūru un lieliskajām naktsdzīves iespējām. Tipiski.

Turpinot „garo vēstuļu” tēmu, pēdējā laikā man ir nācies to vairakkārt aizskart. Pamatā, lai sevi attaisnotu no sodiem. Pāris mēnešus atpakaļ tā bija vēstule policijai ar lūgumu attaisnot man uzlikto sodu par braukšanu ar riteni pa pretējo joslu (lieta vēl jo projām ir procesā), un pavisam nesen tā bija vēstule uz DSB, kas ir atbildīga par visu saistītu ar sabiedrisko transportu. Kāpēc? Tāpēc, ka mani pieķēra braucam bez biļetes. Kāpēc es braucu bez biļetes? Tāpēc, ka biju iedomājusies, ka esmu gudrāka par visiem un mans stulbais plāns ir vienkārši graujošs. Viss sākās ar to, ka biju izlēmusi 1,5 nedēļas dzīvot bez mēnešbiļetes, jo ja to pirktu uzreiz pēc tam, kā beigusies vecā, tā stāvētu mājās nelietojama veselu nedēļu, kad būtu Roskildes festivālā. Nodomāju, ka labāk nopirkšu klipkarti, ko izmantotu, manuprāt, viss kontrolētākajās stundās, kamēr pārējo laiku krāptos un biļeti pasūtītu telefonā brīdī, kad redzētu kontroli. Kaut kā iegāju azartā un sāku krāpties pat rīta „steidzīgākajos” laikos. Un vienu dienu mani nesagatavotu pārsteidza kontrole. Centos ātri sūtīt sms, bet tas lielā stresa dēļ aizņēma vairāk laika kā parasti un, kad beidzot sms atnāca, kontrolieris man neticēja, ka esmu to pasūtījusi ārpus vilciena. Taču man noveicās, ka sarunu pārņēma cits kontroles darbinieks, kas neredzēja manu cīņu ar telefonu un viņam es varēju ieskaidrot savu izgudroto pasaciņu, ka biļeti pasūtīju vilcienā, iepriekšējā stacijā, jo biju steigā un ar riteni. Lieta tāda, ka sods man it kā jāmaksā jebkurā gadījumā, jo biļeti ir jāpasūta ārpus vilciena. Tā kā iepriekš nekur nebiju redzējusi nevienu zīmi, kas informētu par šādu noteikumu un vēl jo vairāk, es sāku noticēt pati savam stulbajam stāstiņam, diezgan iekarsu strīdā. Galu galā tas noslēdzās ar manu zaudējumu, bet ar kontroliera ļoti lielo sapratni un paskaidrojumu par manām iespējām apstrīdēt sodu, rakstot uz viņu dienestu. Tā nu aizbraucot mājās, pirmais ko izdarīju – uzrakstīju garu vēstuli, kas bija veidota uz mana lieliskā stāsta fona. Pēc pāris dienām es saņēmu atbildi, ka mans sods ir noņemts, bet tas, protams, ir tikai šoreiz un nākam reiz man būs jāmaksā. Tiem, kas nezina – sods par braukšanu bez biļetes ir Ls 75. Pēc šī incidenta, protams, vairs nekrāpos un galu galā par biļetēm iztērēju gandrīz Ls 50. Smieklīgākais, ka dienā, kad saņēmu vēstuli par soda mēra noņemšanu, pazaudēju savu tikko nopirkto mēnešbiļeti, kas maksā Ls 76. Šī nu ir tā situācija, kad teiciens „skopais maksā divreiz” ir kā naglai pa aci. Maniem tēriņiem pievienojas arī pazaudētās tiesības, kas atradās makā kopā ar mēneša kartiņu.

Lai gan nauda nevajadzīgos tēriņos aizgājusi vairāk kā gribētos, šobrīd par saviem ienākumiem vispār nevaru sūdzēties. Kā jau iepriekš biju rakstījusi, strādāju 4 darbos, kas nozīmē, ka man ir maiņa vienā no tiem gandrīz vai katru dienu. Man tas ļoti patīk, jo parasti strādāju aptuveni 4h no rīta, kas nozīmē, ka esmu brīva jau ap divpadsmitiem. Un, kas gan var būt labāks, kā sākt dienu agri un ar nopelnītu naudiņu? Mans jaunākais no darbiem ir DMC kruīza kompānijā, kur man ir jāreģistrē pasažieri, kas kāpj uz kuģa. Man ir jāpārbauda viņu aizpildītā veselības lapa, jāreģistrē sistēmā pase un jāpārbauda e-biļete. Dažos gadījumos man ir jāreģistrē arī viņu Šengenas vīza. Tas ir interesanti un es jūtos svarīga. Smieklīgākais, ka no galvas jau zinu tik daudz valstis, kurām ir vajadzīga Šengenas vīza un kurām nav. Lietderīgi.

Protams, strādāju arī klubā, bet tur gan cenšos ņemt pēc iespējas mazāk maiņas, jo man tā vieta riebjas. Esmu tik ļoti nogurusi no tur valdošajām intrigām un vienkārši pretīguma kā tāda. Bez tam, kas gan var būt stulbāks par strādāšanu nedēļas nogaļu naktīs? Dažreiz man ir pavisam grūti, jo pēc nakts maiņas jādodas pa taisno uz rīta maiņu viesnīcā. Paguļu vienu stundiņu un jau atkal ceļos. Nezinu, vai tas ir tā vērts, bet pagaidām cīnos. Taču šķiet, ka darbu naktsklubā drīz vien uzmetīšu. Apnicis tā turpināt. Pašai jau šķiet, ka sāku viņus izaicināt ar savu vienaldzīgo, mazliet pat rupjo uzvedību.

Toties darbs hotelīt ir pavisam citādāks. Kolektīvs ir vienkārši fantastisks. Ļoti internacionāls stafs. Mums ir 3 dažādi menedžeri (visi dāņi), kas pa lielam dara visu to pašu ko mēs, bet viņi ir tie, kas pieņem lēmumus un norīko ko katrs dara. Katrs no viņiem pavisam atšķirīgs viens no otra, kas no vienas puses padara dzīvi mazliet interesantāku, bet no otras puses brīžiem ir grūti adaptēties. Nassir ir melns čalis, kas klausās Bob Marley un par visu čillo. Viņš man patīk vislabāk, jo viņš māk visu noorganizēt efektīvi, bez stresa un ar humoru. Viņš vienmēr rūpējas, lai visi būtu paēduši un priecīgi. Otrs čalis ir Kenad. Ļoti dīvains. Nenormāli resns, balts ar dzelteniem briesmīgiem zobiem un sieviešu balsi. Izrādās viņš ir zilais. Lai nu kā – man viņš ne īpaši, jo viņa organizētāja spējas ir ļoti švakas un pats svarīgākais – viņš nekad nepiedāvā mums paēst. Tas ir jāprasa pašam, un kaut kādā veidā viņš to prasīšanu padara ļoti neērtu. Trešā ir meitene vārdā Elina. Viņa ir īsts noteikumu kalps, bet man viņa patīk. Viņa ir stingra, bet tai pat laikā tāda reāla un „uz zemes”. Bez 3 menedžeriem, kas katru reizi mainās, mēs esam kādi 10 cilvēki kopā, kas strādājam. Viens no spilgtākajiem personāžiem pieder čalim no Šrilankas. Jau no pirmās dienas viņš ir kā apmāts ar mani. Viņš visu laiku smaida un saka hi. Ik pēc 5 minūtēm viņš saka – hi skat! (dāniski tas nozīmē, sveika jaukā!), hi beauty!, hi goergous!, utt. Tas ir tik apnicīgi, ja viens cilvēks nepārtraukti ar Tevi sveicinās. Bez tā man vēl ir jāklausās viņa uzmanības apliecinājumos un mēģinājumos uzaicināt uz randiņu, lai gan tas jau nekas, ka viņam ir 10 gadus vecāka sieva, ko nācās aprecēt viņas iepriekšējā vīra nāves dēļ (šrilankieša brālēns) un kopīgs bērns. Ļoti īpatnējs puisis. Vieni no viņa spilgtākajiem „komplimentiem” ir par manām acīm, ko viņš vēloties, lai es viņam atdodu, jo redz tās izskatoties kā ērglim. Loģika? Lai nu kā, man ir jautri. Šim puisim ir 31 gads un viss ko viņš savā dzīvē ir darījis ir bijis modeļa un aktiera darbs Šrilankā. Nu, nezinu vai tam var ticēt, bet lai jau. Bez šī pļāpīgā, aktīvā puiša, hotelī strādā arī 2 spāņu izcelsmes ļoti jauki čalīši, viens ķīnietis, viena filipīniete un dāņu meitene, kas uzaugusi Vācijā – Mia. Man viņa ļoti patīk. Mēs esam labi sadraudzējušās. Bez visiem pieminētajiem, virtuvē strādā vēl visdažādākie indivīdi un personības – sākot no drausmīgi rupja un lecīga bulgāra līdz super laipnam vīrietim no kaut kādas tumsnējās valstis. Eh, un ir arī viens smukulītis, kas it kā ir dānis, bet asinīs viņam riņķo tēva Ēģiptes asinis. Jonas. Ļoti jauks puisis, ko sākumā es pat neievēroju, bet ārprātīgi jaukā rakstura dēļ, esmu viņā baigi saķērusies. Hi hi..

Kā jau iepriekš minēju, bez strādāšanas mēģinu atrast laiku arī izklaidēm. Godīgi sakot, esmu pamatīgi izballējusies un šķiet, ka uz kādu laiciņu tā kā vajadzētu nomierināties. Vēl jo vairāk, jo bieži eju ārā dienās, kad zinu, ka nākamajā rītā man jābūt darbā jau septiņos vai astoņos. Stulbi. Lai nu kā, viena no manām spilgtākajām pieredzēm ir DISTORTION. Tas ir 5 dienu festivāls Kopenhāgenas ielās. Aptuveni no 16:00 – 22:00 uz ielām (kas katrā dienā mainās) ir sabūvētas  skatuves, kur spēlē visdažādākie dj. Reāli, ballīte visas dienas garumā. Pēc ielu festivāla, sākas uzdzīve naktsklubos un bāros. Tas ir kaut kas ļoti iespaidīgs, un pats labākais – par brīvu. Diemžēl es varēju izbaudīt tikai trešdienu un ceturtdienu, jo pārējās dienas man bija jāstrādā. Nākamgad, es noteikt ņemšu brīvu, jo tas ir pārāk iespaidīgi, lai laistu garām. Citas naktis, ko esmu balējusi ir tītas pārāk lielā miglā, bet vārdi kā arābi; Kristiānija; Mērija Džeina; ritenis-taxis; vājprāts; LA bar; utt būtu daži no to raksturojošajiem.

Nobeigšu uz mazliet praktiskas nots. Es beidzot saņēmos un sataisīju & pārdevu savu veco riteni. Viņš vairāk kā mēnesi bija stāvējis pie veikala ar tukšu riepu un groziņā samestiem visas pasaules sūdiem. Tā kā Telimena gāja labot savu riteni, nolēmu pie reizes paņemt arī savējo. Kad vecais zirgs tika atgriezts dzīvē, uzreiz metos to pārdot internetā. Izdevās vienas dienas laikā kaut kādai meitenei no Čehijas. Pārdevu par Ls 60, kas ir ļoti daudz, ņemot vērā, ka ritenis maksāja tikai Ls 100, un cik daudz reizes viņš nav cietis un lūzis.

Nu ko, šoreiz par detaļām un akurātību nevarētu sūdzēties. Esmu pacentusies. Atā!