Neveiksmītes

Labs vakars! Es savu vakaru varētu raksturot kā diezgan labu, ņemot vērā cik briesmīga bija visa diena. Man iekšā laikam sākuši plosīties kaut kādi nesaprotamie hormoni, jo garastāvoklis man palicis ļoti nestabils, lai gan cenšos tomēr to turēt pozitīvajā pusē.

Kārtējo reizi piecelšanās no rīta likās kā neiespējamā misija, bet nu, lai gan parasti tomēr izvēlos iet uz skolu, tad šoreiz man pat tādas izvēles nebija, jo skolā bija jābūt obligāti otrās case day dēļ. Šoreiz gan noteikumi bija mazliet citādāki, jo visām grupām "projekta" nodošanas laiks bija viens un tā prezentēšana bija visas klases priekšā, viena skolotāja vadībā. 

Sākums likās daudzsološs, jo biju iedalīta, manuprāt, diezgan spēcīgā grupā. Mums bija jāanalizē vēju ģeneratoru industrija Dānijā un jāpaskatās uz to arī no pasaules lielāko konkurentu perspektīvas. Lai izietu visiem punktiem/jautājumiem cauri, mums tika dotas 4h, kas bija šokējoši mazs laiks. Rukājām bez apstājas, bez pusdienu pārtraukuma, taču tik un tā beigās visu paspējām nodot līdz ar nagiem un tā pat ar pamatīgām šaubām par izdarīto!Nepagāja ne paris minūtes, kas pirmā grupa jau prezentēja izdarīto. Līdz ar to mums nebija ne laika sagatavoties, aptvērt, ko kas stāsta, pat uz toleti nevarēju aiziet. Godīgi sakot biju arī diezgan uztrakusies, it īpaši pēc tam, kad noklausījos pirmās grupas tik ideālo prezentāciju. Mēs visi 5 bijām šokā, jo nesapratām, kur viņi atraduši tik daudz informācijas, kā viņi paspējuši visu to izdarīt, izanalizēt, pluss vēl perfekti sagatavoties prezentācijai. Tad pienāca mūsu kārta, kura bija totāla izgāšanās. Mēs pat nepaspējām izrunāt 30% no savas powerpoint prezentācijas, jo dotās 10 minūtes paskrēja nemanot. Mēs stostījāmies, muļājāmies, pināmies vārdos, domās...Ak, mans Dievs, tas bija drausmīgi pazemojoši, apkaunojoši un maniem pēdējā laika iekšējajiem krenķiem kā punkts uz i, jo gribējās vienkārši izskriet no klases un izkliegt visu, kas iekšā sakrājies. Mēs visi 5 vienkārši šokā turpinājām klausīties citos, jo nesapratām, kā tas iespējams, ka tik slikti esam paveikuši darbu, kamēr pārējie to bija izdarījuši ekselenti. Beigās mums vienīgajiem bija jāizdara viena papildus lieta, lai skaitītos nokārtojuši šo case day. 

Pēc tam, kad viss TAS sviests bija beidzies, nācās skriet uz savu dāņu valodas klasi. Šodien kārtojām kaut ko līdzīgu izmēģinājuma testam, kas nemaz nebija tik sarežģīts un lika man sajusties mazliet labāk par sevi. Skolotāja mūs palaida mazliet ātrāk, tāpēc cerēju paspēt uz vienu autobusu ātrāk kā parasti, bet tas man pagāja vienkārši gar degunu, līdz ar to nācās gaidīt tai aukstumā ekstra 20 minūtes. 

Kad pārnācu mājās, virtuvē vēljoprojām mani gaidīja Vaļeras iepriekšējās dienas trauki. Viņa paša mājās nav bijis kopš vakarvakara, kad viņš aizgāja. Tā kā sapratu, ka tie trauki tur var stāvēt vel nedēļu un katru reizi uz viņiem paskatoties man gribas apvemties - es visu nomazgāju, satīrīju un sakārtoju. 

Labi, mans vīriņš tikko atnāca mājas, tā ka es beidzu! Čā!

Kapeikas Pisējas

Mans iepriekšējais ieraksts bija uz diezgan pozitīvas nots, tāpēc gribētos to saglabāt arī turpmākajos rakstos. Vispār cenšos tagad uz dzīvi skatīties daudz gaišāk. Esmu sapratusi, ka apkārt ir pietiekami daudz ļaunuma un negatīvisma, lai ļautu tam ienākt arī sevī. Nav jēgas ar to cīnīties, jo tā pat agrāk vai vēlāk tas uzvarētu...vislabākais ir to ignorēt. Lai gan es ļoti cenšos, un man arī diezgan labi sanāk, tāpat ir reizes, kad gribas kliegt agoniskās dusmās. Šodien par iemeslu tam ir Vaļera, jo liekas, ka viņš atkal ir norāvies no ķēdes un sācis dzert. Tas padara mani traku, jo izejot no istabas degunā sitas alkohola smaka, un apkārt valda viens vienīgs bardaks. Man ir slikti ieiet virtuvē, kur visur stāv netīri trauki. Mēs jau ar Uģi no rīt nodomājām, ka nu var jau nomazgāt vienu šķīvi, bet ne jau sākt vākt šitādus mēslus. Priekš kam? Lai viņš sāk vēl domāt, ka tas ir normāli? Nu nē...pietam, tā dzeršana nav tikai šodien. Arī vakar, aizvakar un vēl kaut kad šajās dienās, Uģis esot jutis, ka no viņa nes. Labi, nav ko vairs veltīt šim stāstam uzmanības...man vienkārši gribējās kaut kur izlikt dusmas.

Ejot tusēt, jāiekāpj krutajā!

Tagad mazliet jāpadalās ar piedzīvojumiem, kas norisinājās iepriekšējā nedēļas nogalē. Tā kā daži no notikumiem ir īpaši traki un domāti aizmirstībai, šeit viņi neparādīsies. Tas ir pēc manu sabiedroto - Uģa un Neldas - lūguma. 

Piektdien vakarā pie manis atbrauca Nelda. Tā kā viņa pie manis ciemojās pirmo reizi, ceļš līdz manīm bija mazliet sarežģīts. Taču galu galā viss notika gludi un drīz vien jau sēdējām manā lielajā istabā un čilojām, ēdot vīnogas un dzerot moku ar pienu. Pēc 22:00 ieradās Uģis ar vīna pudeli rokās, lai pēc aptuveni pusotras stundas varētu doties uz centru patusēt. Pirmā mūsu pietura bija Kristiānija. Teiksim tas tāpēc, ka Nelda gribēja apskatīt šo jauko tūristu vietu. Hi hi...

Latviešu Bārā

Pēc tam devāmies uz centru, kur satikām Edgaru ar brāli (Uģa darba kolēģi), lai ietu tālāk tusēt kopā. Pie tam tam brālim bija dzimšanas diena, kuras sakarā viņš mums uzsauca garšīgus kokteiļus. Mēs ar Neldu paņēmām katra pa vienai Pina Colada....mmmm. Taču vieta gan bija tizla, jo nācās ilgi gaidīt, bārmenis kaut kāds galīgs lunis, jo knapi iedzēruši pirmo malku, jau dzirdam, ka pēc 10 minūtēm šo vietu slēgs. Nu camoon bitch!?
Lai nu kā...vakars sāka uzņemt apgriezienus, jo nākamā vieta bija kāds bārs, kur aiz letes strādāja tikai latviešu meitenes. Arī vairāki apmeklētāji bija latvieši, tāpēc tas bārs kaut kā iemantojis nosaukumu - "latviešu bārs". Man tā vieta no sākuma galīgi nepatika, jo iekšā nevarēja normāli paelpot sapīpēto, pārbāzto un diezgan šauro telpu dēļ, taču vēlāk šādas lietas vairs nepamanīju :D
Dzērām, dzērām, dzērām....no bārmenes visam pa vidu vēl dabūjām mentoliskas garšas šotu un no kaut kāda ruda buratīno kokčiku ar nosaukumu "White Russian"...garšīgs! Kad pulkstenis jau rādīja seši no rīta, sapratu, ka jāiet mājās, taču Uģi nekādi nevarēju pielauzt nākt ar mums. Es lūdzos, vilku, bet nekā...viņam vajadzēja palikt ar saviem drauģeļiem. Man jau būtu vienalga, ja viņam būtu pašam savas atslēgas, taču zinot mūsu ar Neldas kondīciju tajā momentā, sapratu, ka, kad tikšu gultā - tā arī atlūzīšu kā veca plauša un nedzirdēšu NEKO!!! Taču kaut kādā veidā Neldai mani izdevās pārliecināt, ka viņa dzirdēs Uģi klauvējam, ja atstāsim savas istabas durvis vaļā. Tā nu arī aizgājām.
Ejot ārā, Neldai pielipa 2 čaļi, kuri manā prātā uzreiz sazīmējās, kā potenciālie barotāji. Un tā arī bija, jo lai gan viens no viņiem kaut kur pa vidam aizlaidās, otrs tika aizvests uz 7/11, kur mēs dabūjām katra pa lielam, šokalādīgam cepumam. Pēc tam, protams, tika nokārtots tas, lai mēs tiktu līdz pareizajai pieturai, un tad - uzNEredzēšanos!!! :D


Sestdienas rīts. Es atveru acis, un pirmais manā galvā - UĢIS?!? Uzreiz skrēju uz lielo istabu, kur pa ceļam vēl paklupu par šamējā botām, taču paldies dievam, trešā vecā plauša bija tikusi līdz mājām sveika un vesela. Smieklīgākais bija tas, ka lai arī kādā bezfilmā viņš ieradās - botas bija novilktas, jo pāris dienas atpakaļ, Vaļera viņam bija aizrādījis, ka ar āras apaviem mēs savā istabā nedrīkstam iet, jo tur esot 2000Ls vērts paklājs. Labākais tas, ka tas paklājs ir pretīgs un 100% nemaksā vairāk par kādiem 70Ls :D

Varonim arī jāatpūšas

Par to "sveiks un vesels" gan varētu pastrīdēties, jo sākumā viņš izskatījās mazliet beigts un pažuvis. Taču pienākot tuvāk, no tuksneš-izkaltušās mutes nāca smagas elsas. Kad pakratīju, vai dzīvs, tad acis, kas pavērās manī, mani vienkārši notrieca gar zemi smejamies, jo pat krabim nav tik šķības peldošas ačteles, kā manam Uģim tai rītā :D Taču pāri šim visam, bija noticis kaut kas vēl rēcīgāks. Tas bija Uģa tikšanas mājās stāsts. Neizplūdīšu detaļās, jo tas ir mazliet apkaunojošs, taču beigas tam bija grandiozas. Kad viņš bija ticis līdz mūsu dzīvokļa dūrvīm (ap kādiem 9iem no rīta), tad spēki bija tā izsīkuši, ka klauvējot viņš bija nokritis uz ceļiem. Durvis, protams, atvēra Vaļera, kuru noteikti šis skats mazliet sašokēja. Pēc tam viņš esot ievēlies mūsu istabā, kur Valērijam noteikti pavērās 2 citu rozīņu krākšana, un "nolicies gulēt" uz 2000Ls vērtā paklāja. Kad sapratis, ka tur nav diezko ērti, devies uz lielo istabu. Un tur mūsu varonis tika apsegts, savīstīts un sabučots saldajiem sapnīšiem no Vaļera :D :D
Katrā ziņā Neldai ar Uģi nākamais rīts bija ļoti smags. Taču Uģim atšķirība no Neldas nebija iespējas atelpai, jo 4 jau bija jābūt darbā. Man pa lieliem brīnumiem viss bija ideālā kārtībā, taču tā kā Neldu mocīja smagie pēctusiņa murgi, mēs palikām gultā līdz pat 5 vakarā. Tad saņēmāmies, es uztaisīju garšīgas pusdienas, nomazgājāmies un ap 8 jau devāmies uz centru. Centrā es pastaigāju pa barčikiem, padalot savus CV. Man tā  darba diedelēšana ļoti nepatīk, jo tas ir diezgan smagi morālajā ziņā - katru reizi saņemties iet iekšā, prasīt, stāstīt, reklamēt sevi...tas nav man! Taču es pārkāpu tam pāri, un, manuprāt, izdarīju pa visiem 100%.
Pastāstīšu par spilgtākajiem 2 no 8 mēģinājumiem. Pirmais bija, kad iegāju itāļu restorānā, kur vaicājot pēc menedžera, saņēmu atbildi, ka viņš nav, taču, lai es tulīt pat eju uz virtuvi un uzmeikoju picu vai pastu. Es, protams, pateicu, ka iemācīšos visu ko vajadzēs, bet tā arī nesaņēmos neko darīt. Reāli ēst taisīšana ir kaut kas galīgi ne mans, jo ikdienā to nedaru, līdz ar to esmu bez pieredzes un, lai taisītu ēdienu viesiem - ir jābūt kaut kādai patikai, mākai...nu karoč NĒ! Starp citu beigās izrādījās, ka tas čalīts, kas ievilka mani tai virtuvē bija menedžeris.

Ar lapsu Kūmiņu

Otrais atgadījums bija, kad iegājām vienā gandrīz galīgi tukšā bārā, kur aiz letes stāvēja 2 poļu bārmeņi. Viņi bija tik ļoti forši un izpalīdzīgi, jo lai gan nevarēja piedāvāt neko pie sevis (tā ir pilnīgi jauna vieta), uz lapiņas man sarakstīja vietas, kurās ir vērts mēģināt. Taču ne 5dienu, 6dienu vakaros, kad nevienam nav laika mani uzklausīt. Pietam, viens no viņiem paņēma manu CV, lai iedotu kādam menedžerim, ko viņš zin no iepriekšējām darba pieredzēm, aizliekot par mani labu vārdu. Mīļi! Tad jau redzēs, kas un kā beigās tur sanāks. Bet tas katrā ziņā uzlaboja manu garastāvokli.


Pēc ilgās staigāšanas no bāra uz bāru un pēdējā CV iedošanas, izdomājām, ka jāiet atrast kāda vietiņa, kur piesēst. Mūsu acis piesaistīja viens barčiks, kur likās esam daudz cilvēku un laba mūzika, lai gan pie durvīm stāvēja policijas buss risinot kaut kādus sūdus, tas mūs neaturēja doties tieši uz turieni.

Urodu uzsauktais Jack Daniels

Līdzi mums kopā bija tieši 7Ls, tā ka vajadzēja dabūt kādu, kas mums uzsauc. Nopirkām katra pa lielajam alus kausam, atstājot sev tikai 2Ls. Dzērām ļoti lēnām, pļāpājām un izklaidējām sevi ar skatu uz vienu rižu čali. Tas bija kaut kas tik rēcīgs, jo viņš bija atnācis uz bāru pilnīgi viens pats. Viņam bija kādi 22 gadi un viņš bija atbraucis atpūsties uz šejieni no Beļģijas. Kaut ko sākumā viņš centās satusēt ar mums, taču savas mazās kautrības dēļ viņam nekas neizdevās. Toties pēc pāris šotu iztriekšanas drosme uzradās un nākamie upuri bija 8 franču meiteņu bariņš. Tas bija tik rēcīgi, jo vēlāk izrādījās, ka viņam vairs nav naudas, tāpēc viņš cenšas iefiltrēties viņu bariņā, lai dabūtu pa brīvu šmigu. Mēs ar Neldu bijām pārēkušās, jo skats, kā viņš pie sevis gatavojas uz kaut kādu sarunu - tad ar vienu tad ar otru...kā viņš viltīgi kustas dziļāk aplītī un čiepj viņu šotus - AK MANS DIEVS...es biju līdz asarām. Tā nu savas viltības un rižuma dēļ viņš ieguva vārdu - LAPSA KŪMIŅŠ :D Pēc tam, jau kaut kā sākām pļāpāt gan ar viņu, gan ar tām franču dūdām, dabūjot arī vienu šotu no viņām...taču tusēšanas garīgais tikai slīdēja zemāk un zemāk. Apkārt bija vieni urodi, un virsū lūrēja tikai tie lielākie. Piemēram, tai vietā mūsu lielākie "fani" bija 2 čainīzeri un 1 indietis, kas izskatījās 12 gadus vecs.

klubā ZOO

Aizvilkāmies līdz tam latviešu bāram, iztērēt savu atlikušo naudu par aliņu. Arī tur uz mums vienkārši uzkrītoši lūrēja 4 tētuki. Līdz pēkšņi pieslīdēja 3 tādi arābiska paskata "muskatieri". Viens no viņiem bija normāls - tāds aktīvs ķipariņš, otrs bija resns kuilis, bet trešais bija kaut kas nedabisks. Viņa kakls bija lielāks par seju, liekot    pazust jebkādai nojausmai par zoda eksistenci. Katrā ziņā šie 3 "prinči" bija viss mūsu vakara satiktais mikslis kopā. Taču mēs sapratām, ka autobuss ir nokavēts un līdz pirmajam ir jāgaida kādas 5h...kāpēc neizmantot šos muļķīšus, lai dabūtu iedzert pa brīvu, ja vēlāk varēs vienkārši atkratīties?! Tā nu pirmais, ko pasūtījām bija - White Russian! Nu es viņu pasūtīju, jo gribēju, lai Nelda redz kā viņš garšo, ņemot vērā, ka viņa neatcerējās to no iepriekšējās nakts. Tad izdomājām, ka šitā latviešu vieta galīgi smird, tāpēc pārgājām pāri ielai uz klubu ZOO, kas bija riktīgi superīgs. Tur mēs apsēdāmies krutos dīvānos un pļumpējām viņu nopirkto viskija pudeli ar kolu, kas maksāja aptuveni 70Ls. Šausmas! Bet bija nenormāli garšīgi. Pēc drīz vien, kad jautrums jau bija iesitis galviņā, mēs viņus diezgan nežēlīgi pametām, aizejot dejot, jo tur nu mūsu darbiņš bija padarīts! :D

GETO PAGRABĀ

Kad tā vieta slēdzās ciet, devāmies lēnā garā uz autobusa pieturu, taču kaut kā netīšam aizbraucām galīgi nepareizi, beigās nonākot kaut kādā pagrab bārā - nu pilnīgā sūdā, kur izskatījās, ka bija sapūlcējies viss geto. A ko mēs?! Pilnīgā pohujā sākām vandīties un dejot, riktīgi superīgi izārdoties bez pilnīgi nekādiem kompleksiem no tiem melnajiem mērkaķiem, kas tur tresīja. Dabūjām arī nobaudīt šī pagraba "šotu", kas garšoja pēc kaut kāda klepus sīrupa, bet nu pofig par to. Kad izdomājām, ka arī tur vairs nav ko darīt un mūzika vienkārši sāka smirdēt pēc sūda, devāmies mājās. Smieklīgākais, ka visur mētājās kaut kādas bundžas, kur es pamanīju virsū pantus(tas nozīmē, ka varam dabūt naudu atpakaļ), tāpēc labi vien, ka mums nebija maiss, jo tad mēs būtu sevi pilnībā apkaunojušas...tā vietā paņēmām tikai 2 bundžas :D


Mājās bijām ap 8 rītā, tāpēc ātri vien aizmigām. Šoreiz trīnītī, kā krabīši saspiedāmies vienā gultā un Nelda teica, ka no rīta skats esot bijis riktīgi rēcīgs, jo abi ar Uģi apķērušies esam gulējuši ar mutēm vaļā un krākuši :D


Pēc tam ap 12tiem ar Neldu devāmies "ekskursijā", jo šī bija mēneša pirmā svētdiena, kas nozīmēja - visi transporti pa brīvu. Tā kā bijām sev pamanījušas tādu kopēju iezīmi, kā KAPEIKAS PISĒJAS, devāmies arī līdz pēdējai pieturai, kur vilciens veda. Tad kad braucām cauri pilnīgai nekurienei, kur vienīgā dzīvā radība ko redzējām bija zirgs, šī ideja vairs nelikās tik spīdoša. Kad izkāpām galapunktā Købe, pilsētiņa atgādināja mazu Liepājiņu, taču tā kā tā bija svētdiena - viss bija kā izmiris!!! Nu neko, pastaigājām, pafočējāmies un vienīgajā veikalā, kas bija vaļā - nopirkām skābus gurķīšus un sulu, ko ēdām ar ķīniešu kociņiem :D
Diezgan ātri satumsa, tāpēc izdomājām maukt mājās. Nelda uz savu Roskildi, bet es pie sava krabja. Tas bija smags brauciens, jo svētdiena bija mana lielās pohas diena, tāpēc visi trokšņi un piebāztie autobusi bija nepatīkami manai galvai. Ļoti nepatīkami.


Lai gan biju nenormāli pārgurusi, aizmigu ļoti vēlu, tāpēc rīta cēliens mums abiem bija īpaši smags. Skola vilkās, taču es pirmo reizi biju diezgan aktīva stundās. Skolotāja pat zināja manu vārdu un vairākkārt izsauca, saņemot labas un pareizas atbildes. Tas mani ļoti iepriecināja.


Pēc stundām pamatīgi noņēmos ar printeri, ko likās, ka dusmās sadauzīšu, bet beigās kaut kā izdevās izprintēt to, ko vajadzēja. Es izprinēju kaudzi auklītes/tīrītājas piedāvājumus, ko salīmēt pieturās, veikalos, utt. Kaut kāda nesakarīga iemesla dēļ, mana studentu karte nedarbojas, tāpēc nācās aizņemties no Uģa. Es esmu šokā, jo lai gan biju pāris reizes patērējusi naudiņu no tās barčikā, tas nebija tik daudz, lai tgd man tā būtu tukša...esmu pārliecināta, ka uz tās ir jābūt vēl 20Ls. Rīt būs jāiet uz vadību, lai izskaidro radušos situāciju.


Labi, mīļie - šitik gari laikam nekad vēl nebija sanācis uzrakstīt, tāpēc beigšu kamēr neesmu jums apnikusi!

POZITĪVI

Virsraksts laikam izsaka visu - manas emocijas, pēdējā laika notikumus un uzstādītos plānus tuvākajai nākotnei. Pozitīvi, pozitīvi, pozitīvi....

Vakardiena bija ļoti grūta, jo visa diena tika pavadīta skolā. Precīzāk - no plkst.08:30 līdz plkst.20:30. Tieši tā - 12h, gandrīz vispār neatejot no datora. Viss projekta dēļ, jo šodien līdz plkst.08:30 viņš bija jāiesniedz vadībai. Mūsu lielākā kļūda bija atstāt visu uz pēdējo momentu. Bet, ko nu vairs!? Lai gan visas dienas garumā bija cītīgs darbs, jautrība arī neiztrūka. Manuprāt, šis projekts ir satuvinājis visu klasi, jo gandrīz jau mēnesi visi strādājam plecu pie pleca, apspriežam to kā katrai grupai sokas, un vairāk vai mazāk - viens otru iepazīstam tuvāk. Pozitīvi.

Lars(manas grupas vienīgais vīrietis) vakar piedāvājās mūs ar vēl vienu meiteni aizvest līdz mājām. Es būtu piekritusi, jo ārā jau bija tumšs un vējains, bet tā kā tā otra meitene tēloja kaut kādu pareizo, nevainīgo Māti Terēzi un tik dievbijīgi atteicās no šī piedāvājuma, negribēju izskatīties iedomīgi un neaudzināti, tāpēc piekritu tikai aizvešanai līdz stacijai. Taču tā kā visu dienu biju nosēdējusi pie datora, maza pastaiga ar kājām man nāca tikai par labu. Pozitīvi.

Biju pārgurusi no smagās dienas, un mazliet pūcīga, ka Uģa vienīgajā brīvdienā, šī projekta dēļ, mēs nevaram pavadīt laiku kopā. Taču esmu ievērojusi, ka tāpēc, ka neesam vairs tik bieži kopā, mūsu attiecības ir uzlabojušās. Mums ir vairāk par ko runāt, kā arī kopā pavadītie mirkļi tagad šķiet vērtīgāki. Pozitīvi.

Pēdējie rīti ir bijuši ļoti smagi, jo piecelties ir pavisam grūti. Organisms, ārā esošās tumsas dēļ, negrib mosties, un siltā sega, kas pasargā no logapakšas spraucošā vēja, šķiet pārāk vilinoša miega turpināšanai. Taču, nekatoties uz visu to, nav bijis neviens rīts, kad neesam aizgājuši uz skolu (ja neskaita to reizi, kad Uģis palika mājās aso piparu dēļ). Šodien skolā nemaz nebija tik traki, jo notika tikai 2 lekcijas. Vienā gan gandrīz aizmigu, bet tā kā tā ir STATISTIKA, tas ir saprotams. Otrās stundas 45 minūtes mēs mielojāmies ar rīta maizītēm un siltu kafiju/tēju. Skola mums tā teikt uzdāvināja brokastis, par godu pirmajam pabeigtajam projektam. Visiem ļoti patika. Pēc 45 minūtēm, prieki beidzās, jo izrādījās, ka mums ir tests KomuniKācijas Klasē. Mums bija jāuzraksta apkopojošs 300 vārdu garšs teksts, par skolotājas iedoto avīzes rakstu. Paldies Dievam, ka tad, kad pulkstens rādīja 12:08, un es pārlasīju uzrakstīto, man viena meitene pateica, ka teksts ir jāieseivo skolotājas izveidotajā mapē, jo tā aizvērsies plkst.12:10. Tā nu pa galvu, pa kaklu seivojot visu ciet, paspēju to nodot tieši laikā. Whuuu....Plkst.12:10 bijām brīvi no skolas un varējām doties mājās. Līdz ar to, tikai nopriecājos, ka tomēr saņēmos aiziet šodien uz skolu un neizveidot kaut kādus ieskaišu parādus. Pozitīvi, nu!

Aizbraucot līdz Lyngby centram (pilsēta, kurā ir mana skola), aizgāju uz banku atvērt sev kontu. Izvēlējos Nordea. Patīkamu pārsteigumu sagādāja viņu daudzās extras jauniešiem vecumā no 18-29 gadiem. Pietam nebija rinda un man nevajadzēja stundām gaidīt. Viss notika diezgan ātri.

Kad atbraucu mājās, aizgāju uz 3 bērnu dārziem, kas ir blakus manai mājai, lai iedotu savu CV. Pirmajos 2 mani atšuva, jo viņiem ir vajadzīgs kāds, kas strādā no rītiem, bet trešajā es tā arī nevienu no vadības neatradu. Es vēsi izstaigāju visas grupiņas, virtuvi, skapīšu telpas...nevienas dzīvas dvēseles. Tajā brīdī man radās jautājums par drošību šai iestādē, jo nu cammon - es varēju tik pat labi būt kaut kāds terorists un ienest bumbu. Lai nu kā, visās vietās uz ziņojuma dēļiem atstāju acīs lecošu, dāņu valodā uzrakstītu "zīmīti", kura piedāvā mājas tīrīšanas pakalpojumus. Es gan tur mazliet esmu safabricējusi dažus faktus, piemēram to, ka man jau ir ūber lielā pieredze šai jautājumā, tā pat kā to, ka esmu 22 gadus veca, bet tas tā - klientu pievilināšanai. Hi hi...Lai nu kā, šitam vajadzētu nostrādāt, jo visas 3 vietas ir perfekti "karstie punkti", kur dienu dienā garām pajiet neskaitāmi cilvēki. Pietam, cilvēki, kas dzīvo manā apkārtnē. Turam īkšķus. Cerams, šitas izvērtīsies pozitīvi...

Tagad ar Vaļeru kārtojam māju, jo ciemos brauks mans ilgi neredzētais Neldabons. Tā ir mana mīļā ex-klasesbiedrene no 2.vidusskolas laikiem. Reāli 7.klases laikiem. Viņa mācās Roskildē, pilsētā netālu no Kopenhāgenas. Ja, kādam intersē, tad šeit ir links uz viņas blogu:

http://neldaolle.blogspot.com/2011_10_01_archive.html

Vaļera, uzzinot, ka man būs ciemiņš, visu dienu rosas pa māju. Neteikšu, ka viņam baigi labi sanāk, bet to ļoti novērtēju. Man viņš sāk iepatikties. Pietam, šodien mans vārds tika uzstādīts uz pastkastītes un durvīm. Tas tāpēc, ka šeit Dānijā ir tāds likums, ka pastnieks nedrīkst mest, piemēram, man adresētu vēstuli pastkastē uz kuras nav mans vārds. Tādu godu, kā savu vārdu uz pastkastes varu iegūt tikai situācijā, ja esmu pierakstīta šai dzīvoklī. Ja neesmu, tad uz paskastes jāraksta "c.o.Elina Macius", kas nozīmē care of Elina Macius. Kaut kā tā. Lai nu kā...tā man iet - POZITĪVI!

MANA DIENA

Čau, mīļie!

Šī man ir bijusi ļoti veiksmīga un produktīva diena. Pamatīgs kontrasts iepriekšējajām.Tā, kā neesmu rakstījusi kopš piektdienas, labāk sākšu ar visu pēc kārtas, atstājot labo uz beigām. Vienvārdsakot, sākšu ar slikto...

Šeit, kur esmu es, laikapstākļi ir palikuši pavisam dīvaini, jo ja vienu dienu varu iet uz skolu plānā jaciņā, tad nākamajā jāsatuntulējas kā sniegavīram. Par nenokurienes-uzrodušos miglu vispār nerunāšu. Viss ir skaisti, saulaini, un tad pēkšņi paskaties pa logu un vairs neko neredzi, jo pie loga vienkārši pienācis netīri balts, bezgalīgi liels mākonis. Šī iemesla dēļ, visas brīvienas nosēdējām mājās. No vienas puses esmu dusmīga uz visu pasauli, kad apjēdzu, ka manā dzīvē nekas nenotiek - vai nu mācos, vai sēžu mājās pie TV, bet no otras puses, kad nemācos, man ir pārāk liels slinkums kaut kur iet, kaut ko darīt. Katrā ziņā, tā nevar turpināt. Tāpēc, sākoties jaunam mēnesim, esmu apņēmusies uz jauniem "varoņdarbiem", kuros ietilpst - plānot savās brīvdienās kaut ko interesantu un jautru. 

Pirmdien, nobastoju savu otro lekciju, taču mani nevar vainot, jo tas bija tā teikt "cēla mērķa" labā. Beidzot bija atnācis apstiprinājums, manam un Vaļera noslēgtajam kontraktam, kas nozīmē - es varu pieteikties CPR numuram (atkārtošos - tas ir numurs, kas nepieciešams, ja uzturas DK ilgāk kā 6 mēnešus, ja strādā, ja grib mācīties dāņu valodu un ja grib apmeklēt ārstus pa brīvu. Tas ir sava veida personas kods). Tā nu pirmdien bija tā diena, kad gāju uz attiecīgo iestādi. Vaļera teicās nākt līdzi, lai gan teicu, ka tas nav nepieciešams, tomēr viņš uzstāja, ka viņam arī jānākot, jo kaut kas esot jāparaksta. Nu okay...sarunāju ar viņu tikties 11:00 pieturā, lai varam kopā iet uz komūnu (tā saucas tā iestāde). Kad braucu uz satikšanos, ačohnījos, ka esmu aizmirsusi pasi (jā, jā...zinu! kā var aizmirst pasi, braucot kārtot tāda tipa dokumentus?!...nu gadās). Nodomāju, viss - nekas nesanāks bez pases, bet viszinis Vaļera nomierināja, sakot, ka derēs arī vadītāja apliecība, vai skolas ID. Es teicu, nu okay - man vismaz ir resident permit (uzturēšanās atļauja). Šis tāds - nē, nē, tas Tev diezvai būs vajadzīgs.
Tad, kad rindā bijām nosēdējuši stundu, kuras laikā vēl pāris reizes izteicu aizdomas, ka mums nekas nesanāks, ja nav pase, beidzot devāmies pie "lodziņa". Pirmais, ko man prasa - resdident permit un pasi. Nav pases, nav CPR! Tad viņa izstāstīja visu, kas man nākamā reizē jāņem līdzi, piebilstot, ka Vaļeram neesot jānāk ar mani. Tātad, kā noprotat viszinis Valērijs jeb īstajā vārdā Tonijs, nemaz nav tik gudrs, kā domā. Smieklīgākais, ka vienmēr pēc šāda tipa "izgāšanām" viņa standart frāze ir: "oi, kā likumi ir mainījušies"!

Otrdiena tā pat kā rītdiena jeb tā pat kā katras nedēļas otrdiena un ceturdiena man bija/ir/būs smagā diena, jo skolā pavadu 8-10h dāņu valodas dēļ. Ir diezgan pagrūti noturēt uzmanību tik ilgi, bet nu ko padarīs.

Vakar nācās maksāt par īri, kas tagad mums ir jau 400Ls mēnesī. Lohs, liek mums maksāt tos nodokļus, kas viņam tagad jāmaksā manas pierakstīšanas dēļ. Reāli, gribas meklēt citu vietu, taču šoreiz savu dzīvokli nevis istabeli. Mums vēl ir noveicies ar šo, jo citiem tie izīrētāji ir vienkārši briesmoņi un pieredzes, ko esmu dzirdējusi, nekad negribētu izbaudīt uz savas ādas. Diemžēl par savu dzīvoklīti varēsim sapņot tad, kad būs pietiekoša naudiņa depozītam, jeb tad, kad mēs abi strādāsim. Kā jau teicu - Valērijs nav slikts variants šāda tipa dzīvošanai. Vienīgais briesmonis ir sīkais puika, kas čīkst par katru sīkumu. Uģis teica, ka viņš vienkārši sāk baurēt ne no kā...kaut ko spēlējas spēlējas un tad sāk kliegt! Es biju tik dusmīga, kad pirmdien pilnībā pārgurusi pārnācu mājās un aizejot gulēt pusdienas laiku, nevarēju iemigt sīkā perdeļa dēļ. Es brutāli gribēju viņam izraut mēli un ar to noslānīt kaulaino pakaļu. Nesaprotu, kas viņu tā ir izlutinājis, jo Vaļera diezgan viņu bar par tādiem gājieniem. Bieži dzirdu, kā viņš uz viņu auro un sit pa dibenu. Man tiešām to puiku nav žēl, jo viņš to ir pelnījis!

Tad nu tagad par šodienu. Kā jau katru trešdienu, šī nebija izņēmums un mums nenotika lekcijas. Taču visu laiku pa vidu maisas projekts, kas jānodod jau piektdien, tāpēc gandrīz visa diena tika aizvadīta skolā ar savu projekta grupu.
No rīta piecēlos, uztaisīju mums abiem ar Uģīti brokastis, mierīgi sataisījos un devos uz komūnu. Rinda vispār nebija, un pie "lodziņa" tiku diezgan ātri. Pirms manis tikai stāvēja 2 resni melni imigranti, kas izskatījās pēc mātes un dēla, kas bija pāraudzis tēviņš. Izskatījās, ka sieviete, kas viņus apkalpoja bija pamatīgi izbesījusies, un, kad atnācu, es, kam praktiski viss bija jau aizpildīts, sakopēts, utt...viņa atplauka.  Es tikai pēc katra sava teikuma no viņas dzirdēju SUPER, SUPER, SUPER! Pēc tam, kad beidzu runāt, viņa pajautāja, vai negribu, ka viņa man uzreiz uztaisa CPR. Es vienkārši autā, jo to numuru ir jāgaida no 10-30 dienām. Pēc tam, kad viņa atnesa man numuru, es jautāju, vai ir iespēja te ar kādu parunāt par darbu, un viņa teica, jā - jā, pie tā un tā lodziņa. Viņa pat izskrēja ārā un atnesa man numuriņu. Kad pienāca mana kārta, tad veiksme mazliet novērsās, jo pretī sēdēja veca, sapuvusi dusmīga sēne, kas neko nezināja un nesaprata. Tā nu neko neuzzinājusi devos uz skolu.
Kad nonācu skolā, pagāja ilgs laiks, līdz atradu savu grupu. Kad sāku krāmēt ārā mantas, ačohnījos, ka esmu aizmirsusi datora lādētāju. SŪDI, jo mans mīļais dators bija gandrīz pilnībā izlādējies + ja lādētājs nav pieslēgts, tad ekrāns ir tumšs un neko nevar redzēt. Šo defektu bija mēģinājuši labot ļoti daudzi. Uģis bija stundām nosēdējis, lai sačinītu to sūdu, bet bez rezultāta. Tā nu, kad gāju meklēt kādu, kura lādētājs man derētu, satiku lietuviešu puisi Andriusu. Biju ievērojusi, ka viņš ir ļoti apķērīgs uz visu, kas saistīts ar datoriem, jo jau iepriekš viņš man bija palīdzējis. Nodomāju, mošk jāpajautā atkal. Tā nu mēs noņēmāmies ilgāk kā stundu, bet mans dators ir izārstēts un tagad i man ekrāns ir gaišs, i man viena liela programma, kas palēlināja visu datora darbību ir idzēsta. Protams, gan viņš, gan es likām savām grupām gaidīt vesalu stundu, bet nu neko darīt. Rīt būs viņam jāaiznes šokolāde! Lādētāju dabūju no vienas čehu meitenes, tā ka visas problēmas smuki atrisinājās.
Šodien skolā mums bija pusstundu garšs seminārs par mācībām ārzemēs (erasmus) uz kuru intereses pēc aizgāju. Taču pēc tā, sapratu, ka nekur negribu braukt, jo tas ir pilnīgs sviests, kam jāiet cauri, lai kaut kur tiktu. Labākais, ka pēc prezentācijas mēs redzējām visur stāvam tādas tīkliņsomas, augļus, pildspalvas, kreklus ar logo...nodomājām - o, jāņem! Es biju retā laimīgā, kas dabūja džemperīti. Kad gājām vēl pēc pildspalvām, 2 meitenes nāca atpakaļ nolikt, ko bija paņēmušas, jo viņām ceļā satiktās skolotājas teica, ka tas ir domāts citiem cilvēkiem. A ko es un mani projekta grupas biedri? Mēs paņēmām vēl pildspalvas :D Pofig.

Vispār tas projekts ir viena smaga lieta. Taču apziņa, ka 2 mēnešu laikā mēs esam iemācījušies izveidot kompānijas internālo analīzi, lietojot tādus "rīkus" kā SMS Model, Blueprint, Marketing Mix, Profit&Loss statement, Balance sheet, BSG Model, SWOT, TOWS, utt. Neaptverami! Pietam, šis projekts ļauj ideāli prakstē pielietot teorētiskās zināšanas.

Tā nu šodien skolu pametu pēc 18:00, un labi, ka tā, jo atnākot mājās ačohnījos, ka esmi aizmirsusi atslēgas, bet Vaļera vēl nav mājās. Mājās viņš bija pēc 15 min, bet, ja būtu atnākusi ātrāk - tad tā arī paliktu gaidot aiz durvīm nez cik ilgi.

Atnākot aizgāju uz savu izstabu, kur ķēros klāt mājas darbiem, bet pēc 20 minūtēm, man jau klauvēja pie durvīm. Vaļera man atkal bija uztaisījis zupu, kura bija uz tādas mazas paplātītes + ar 2 grauzdiņiem. Nu pilnīgi kā apkalpošana numuriņā :D

Labi, tā arī uz pozitīvas nots beigšu, un iešu svinēt ar mīļoto viņa pirmo algu. Jāapskalo mazliet :p

Bučas!

Rekordiste

Ir piektdienas vakars, bet es sēžu mājās, jo esmu nikna kā pūķis. Ienīstu publisko transportu. Alkstu pēc savas mašīnas, motorolera vai kaut vai riteņa. Šīs dienas "ceļojums" uz mājām bija kronis visam, jo tas man aizņēma tieši fakinas divas stundas, 45 minūšu vietā. Vakar tā bija pusotra stunda. Vai nu es esmu neārstējama topogrāfiskā idiote, vai arī kaut kas nav kārtībā ar manu karmu.

Vakar es aizbraucu 4 pieturas garām, pirmstam nogaidot autobusu kādas 25min. Pēc tam iešana ar kājām uz mājām aizņēma man otras 25minūtes. Visam pāri - lietus. Šodien, es vispār iekāpu nepareizajā autobusā aizbraucot pilnīgā ellē ratā. Kad kratījos atpakaļ, es atkal pabraucu garām vajadzīgai pieturai, un tā šurpu turpu. Pirms iekāpu tai nepareizajā busā, es iegāju veikalā un nopirku 2 piena pakas, maizi, sieru un šokolādīti savam vīriņam, padarot savu somu pavisam smagu. Atgādināšu, ka man vēl jo projām sāp mugura pēc vella no tā sūda galda nešanas, un smagā soma visu padarīja tikai ļaunāk. Dusmās apēdu Uģītim domāto šokolādi, un kamolu kaklā kaut kā beigās tomēr nokļuvu līdz mājām. Brrrr...

Ceturdiena atkal bija viena no ļoti garajām dienām, dāņu valodas dēļ, tāpēc atnākot mājās biju pilnībā izpumpēta. Kad atnāca Uģis, man, protams, nebija miera, jo bija jāpalīdz viņam uzrakstīt mājas ieskaite Business Law. Reāli viņam noveicās, ka es biju uzrakstījusi 2 variantus, jo beigās vienkārši atdevu  viņam vienu no tiem.

Šodien mums bija projekta diena. Godīgi sakot tikai 30% no pie tā pavadītā laika bija produktīvi. Lars (49 gadīgais grupas biedrs) vispār šodien neparādījās, jo viņam bija jāpaliek pie sava slimā bērna.

Pēc skolas aizgāju pie Yulie (ukraiņu meitenes ar ko es pašā sākumā "tusēju") uz kopmītnēm. Padzērām tēju un bik papļāpājām. Viņa mācās multimedia design, kas nozīmē, ka tā ir mācība par dažādu datorprogrammu, mājas lapu, utt. izveidi. Diezgan interesanti.

Skolas bārā šodien ir kaut kāds pasākums līdz pat 3 rītā. Stulbā Nora(tā ungāru skuķe) teica, ka no 21:00-22:00 aliņš būšot pa brīvu. Taču manu neveiksmju dēļ, izlēmu palikt mājās, jo pēc visiem aprēķiniem, nākamreiz, kad lietošu publisko transportu, man vajadzētu aizbraukt tik tālu, ka mana kartiņa vairs nebūs derīga, lai atbrauktu mājās, tāpēc labāk šovakar neriskēt.

Starpcitu, kāpēc stulbā Nora? Tāpēc, ka viņa ir stulba. Uģis vispār nobesijies, jo sēž ar tām abām losēm no Ungārijas pie viena galda, kur viņas neko citu nedara, kā tikai tarkšķ. Bet man vienkārši viņa besij pa dzīvi. Piemēram, dāņu valodā, kad skolotāja kaut ko skaita, lai mēs pēc tam atkārtotu, viņa kā tāda dura skaita ar viņu reizē nevis pēc tam, kā visi. Tad viņa iedomājas, ka visu saprot, jo, ja kāds jautā ko kaut kas nozīmē, viņa vienmēr iekliedzas pa priekšu, un nereti nepareizi. Reāli cenšos no viņas izvairīties, jo viņai galvā kaut kas nav riktīgi.

Kā Uģim iet? Uģim pa darbu tagad iet ļoti labi. Viņš jau esot riktīgi iepraktizējies. Katru dienu gandrīz mielojamies ar sushi. Skolā jau uz mums visi lūr ar skaudību, jo kamēr pārējie grauž sviestmaizes, mēs pa lepno ēdam sushi.

Projekts viņam ejot uz priekšu diezgan labi. Vienīgais, kas sagādājot problēmas ir Edijs(tas smieklīgais). Piemēram, esot bijusi tāda situācija: šie ir uztaisījuši internetā dropbox, kas ir mape, kurā viņi liek visus ar projektu saistītos materiālus. Taču Edijs tur esot sagrūdis Two and Half Men sērijas,, un piedāvājis citas filmas! Nu cammon, vecīt - what's wrong with you?! Vispār daudzi viņu apdirš aiz muguras, bet man viņš patīk tik un tā, jo piemēram ceturdien viņš mani pavadīja pēc dāņu valodas līdz pieturai, nesot manu smago somu, līdz ar to atvieglojot sāpošo muguru.

Skolā no Helēnas dabūju kaut kādu smēri, kas mazina sāpes. Liekas, ka palīdz, bet viņa smird pēc vella. Tā smēre, nevis Helēna. Helēna ir mana kursa biedrene, kas sēž man blakus klasē un ar ko es taisīju kopā Business Law darbu. Gan jau drīz sāpes pāries pa visam un atkal varēšu justies kā cilvēks.

Atā!

Mans Jaunais Draugs

Waii, ku man smieklīgi pēdējās dienas gājis. Jā, un man tagad ir jauns draugs. Uzminiet kas? VAĻERA! :D Aizvakar visu dienu, atnākot pēc skolas mājās, mācījos nākamās dienas paredzētajai ieskaitei mārketingā. Nācās pārvarēt kaunu un neērtības sajūtu pret Vaļeru, un mācīties virtuvē, kur ir galds. Protams, ik pa laikam šis tur kaut ko ienāca, pašmorēja vai pagatavot, taču būtībā mani netraucēja. Bet tad pēkšņi šis palika baigi runātīgs, un sāka man viss kaut ko stāstīt. Godīgi sakot, man bija viņu ļoti grūti saprast, sliktās izrunas dēļ, taču tas bija kaut kas saistīts ar mācībām un studijām. Pēc tam, jaunais draugs man piedāvāja uztaisīt savu nacionālo Gruzijas kafiju, kas ļoti palīdzot, kad mācās. Pie kafijas man tika pasniegtas šokolādes konfektes, lai neizsīkst enerģija. Es ar prieku visu pieņēmu un kārtīgi panašķojos. Kad galds man vairs nebija tik ļoti nepieciešams, devos uz savu istabu turpināt mācības. Nepagāja ne 5 minūtes, kad pie durvīm jau klauvēja. Es knapi piecēlos, kad gruzīns jau iecilpoja manā istabā ar lielu zupas šķīvi rokās un laipni to piedāvāja. Protams, pateicos un pieņēmu, jo, lai gan Latvijā pieklājīgie vienmēr atsakās, gruzīnam tas noteikti būtu kā apvainojums. Zupa bija vienreizēja, īsta manta, kā saka!

Tad nākamā dienā no drauga vairs nebija ne ziņas ne miņas. Kā viņš iegāja savā istabā, tā arī no tās visu vakaru neiznāca. Bet šodien atkal mums abiem lielā draudzība, jo rīta pusē, abi "rokās sadevušies" devāmies uztaisīt man pierakstu, lai beidzot varētu dabūt savu CPR (tāds kā personas kods Dānijā). Pa ceļam iegājām mēbeļu veikalā, kur apskatīju sev galdu, iegājām viņa sporta klubā, kas man tika izrādīts, viņš man parādīja, kur, kad dabūšu CPR varēšu iet pieteikties uz darbu, utt. Tā pat, izrādās, ka viņam esot ritenis, ko varu ņemt, ja man vajag, man tikai jāpalūdzot Uģim, lai sataisa tam kameru, jo viņš pats nemākot. Katrā ziņā, uzzināju daudz noderīgas informācijas un mēs diezgan jauki parunājāmies. Viņš man uzdeva visādus jautājumus par mammu, piemēram, cik viņai gadu, kur viņa strādā, vai viņa iet uz trenežieru zāli, utt. Šis man tā uzsvērti izteicās, ka viņa izskatoties tik jauna, un, ka viņam licies, ka tā ir mana māsa. Laikam, kādam te iepatikusies mana mammīte :D Bet, nu viņai viņš galīgi nepatika, tā ka nekā!!!

Smieklīgākais, visā mūsu šodienas tripā bija tas, ka visos autobusos, kuros sēdējām, viņš sēdēja pa tādu izteiktu gabalu no manis. Visu laiku tādā noteiktā distancē. Pat tad, kad apsēdās man blakus, arī tikai ar pusi dibenvaiga, otru pusi izkarinot autobusa ejā. Kad braucām mājup, viņš aizbrauca kaut kur tālāk, bet es atnācu mājās. Pēc kādām 30 minūtēm arī pats gruzīns bija mājās un, stāstīja, ka bija aizbraucis uz Jysk, kur noskatījis man rakstām galdu pa 25Ls. Parādīja bildi, ko nofotogrāfēja savā mobīlajā, un, ziniet, tiešām labs. Tā, ka mošk šodien ar Uģi aiziešu un nopirkšu sev, lai man vairs nav jāmācās virtuvē. Diemžēl, mammas nopirktā galda lampiņa mums saplīsa. Viņa netīšām nokrita zemē, un vairs neslēdzas iekšā, lai gan nekādu redzamu bojājumu nav...stulbi, ka izmetām čeku! Nu jā, tas arī viss pagaidām, ko par Vaļeru varu pastāstīt. Viņš ir tāds diezgan dīvains tipiņš, bet, īpaši neiedziļinoties, viņš pat ir diezgan izdarīgs. 

Skolā iet kā pa elli. Pirmdien bija pirmā skolas diena, pēc nedēļu ilgušā brīvlaika, tāpēc piecelties bija ļoti grūti. Pietam, tagad rīti ir tik tumši un drēgni, līdz ar to visu padarot vēl smagāku. Paldies dievam, skolas diena paskrēja ātri, jo pa ilgiem laikiem, beidzām jau 12:00. Protams, tas nemainīja faktu, ka atnākot mājās līdz pat 23:00 mācījos, jo šonedēļ mums ir ieskaite pēc ieskaites, pluss man vēl ir dāņu valoda. Otrdien mums bija ieskaite mārketingā, kur nevarējām izmantot nekādus papildus līdzekļus. Reāli, man pietrūka laika, jo tā bija ļoti ļoti gara ieskaite. Domāju, ka nenoliku, jo tai steigā neko prātīgu nespēju uzrakstīt. Šī gan esot tāda wake up call ieskaite, kas nozīmē, ka pēc tās uzrakstīšanas varēsim izanalizēt, kur kļūdamies, kas mums jāatkārto, kas jāpārmācās, utt. Nezinu, vai pārējās arī būs tādas, bet man reāli bail no ekonomikas ieskaitēm, kas būs rīt. Brrr....visam pāri vēl tas projekts, ko iesākām pirms brīvlaika. Pirmdien vēl sākām mācīties statistiku...protams, mans stulbais kompis ir galīgi nojūdzies un never man vaļā exeli, kas nozīmē, ka nevaru īpaši iesaistīties, bet gan jau Uģis man viņu salabos. 

Otrdiena vispār bija drausmīga diena. Es skolā pavadīju gandrīz 12h! Tajā dienā mums bija tā mārketinga ieskaite, organizācijas klase un jāklausās 2 prezentācijas par mūsu projektiem. Pirmā, kas bija par production company, bija ļoti interesanta, taču otrā, kas bija par service company, jeb par to iestādi, par ko man jāraksta projekts, bija DRAUSMĪGA. No tā veča neko nevarēja dzirdēt, viņš stostījās, pārteicās, ilgi klusēja un vienvārdsakot sniedza nekam nederīgu prezentāciju. Es tā arī aizgāju, nesagaidot prezentācijas beigas. Neredzēju jēgu tērēt savu laiku. Uz mājām gan netiku, jo bija jāiet uz dāņu valodas klasi, kas ilga līdz 18:30. Šoreiz pat bija diezgan interesanti. Mācījāmies pulksteņ laikus un par ģimenēm. Pēc dāņu valodas, man bija sarunāta tikšanās ar 2 meitenēm, ar ko kopā taisām Business Law grupu ieskaiti. Šo ieskaiti taisījām līdz pat 20:15, kas bija gandrīz 4h. Paldies dievam, man noveicās ar visiem 3 autobusiem, kas atnāca tieši, kā nokļuvu pieturā, jo vakaros viņi kursē ik pa 40min - 1h. Laiks ārā arī nebija nekāds labais, tā ka man vismaz noveicās tai ziņā, ka ātri tiku mājās. Hahah....kamēr gaidīju otro autobusu, ievēroju man pie kājām mētājamies 2 tukšas alus bundžas, kuras kā bomzis, protams, laimīga savācu, jo tās nododot, dabūšu 20 santīmus! :) Varbūt skan nožēlojami, bet tāda nu ir studenta dzīve tādā dārgā valstī kā Dānijā.

Starp citu, aizmirsu jums pirms tam pastāstīt par to, ka ar Uģi esam kļuvuši vecāki. Vecāki puķītei. Mēs brīvlaiku spriedelējām par to, ka gribam kaut ko kopīgu, par ko rūpēties. Piemēram, par kucēnu vai kaķēnu, vai jūras cūciņu vai bruņurupucīti, taču tuvākā patvērsme piedāvāja tikai zirga adoptāciju :D Lai nu kā, skaidrais saprāts, ņēma virsroku un mēs nopirkām puķupodiņu. Diemžēl viņš jau mums mazliet apvīta, bet nu tad jau redzēs...

Nu jā, kaut kā tā mums te iet. Tagad jāgaida, kad man atnāks pa pastu tas pieraksta apstiprinājums, lai varu iet uz komūnu uztaisīt sev CPR. Diemžēl, tagad Uģim ir problēma, jo viņu šeit nevar pierakstīt. Izrādās, ka šai dzīvoklī ir pierakstīts jau viņa dēls, kas nozīmē var pierakstīt tikai vienu cilvēku. Karoč dirsā! 




PIELIKUMS:
Pēc tam, kad beidzu šo ierakstu, devos ar Uģi uz Jysk, kur nopirkām to nolādēto galdu. Reāli, Uģis pēc tam aizgāja uz darbu, bet es ar visu galdu vilkos uz mājām ar kājām. Tas bija murgs, jo gāza lietus, man vajadzēja čurāt, bet es vilkos kā gliemezis, jo rokās bija jānes 16kg smaga neparocīga kaste. Es nekādi viņu nevarēju saņemt. Pārmocījos, kā pēdējais suns. Knapi, knapi tiku mājās, un tagad sēžu gultā nespējot pakustināt kaklu. Reāli kaut ko esmu sarāvusi un tā ir briesmīga sajūta, jo man tik ļoti sāp. Stulbais, smirdīgais, nolādētais galds!!!!!!!! :@

Atkal Vieni Paši

Jā, atkal esam tikai divi vien ar Uģīti! Man ir tāda morālā depresija, ka nevar pat aprakstīt. Pareizāk sakot, man bija morālā depresija, tagad jau ir labāk...bet vēl joprojām acīs sariešas asaras brīžos, kad ārā redzu spīdam saulīti, iedomājoties, ka tagad varētu ar mammīti iet pastaigāties; kad kārtojot mazgāšanas veļu, ko mamma bija vilkusi, sajūtu viņas smaržu; kad ieslidinu savas kājas mammas čībiņās, utt. Dīvainākais, ka tad, kad braucu prom uz Dāniju, vai pat uz ASV, man nebija TIK skumji atvadīties, kā tagad, kad mamma brauca atpakaļ uz Latviju. Iespējams tas tāpēc, ka tagad viņa brauca prom no manis, pretēji 2 iepriekšējām reizēm. Cenšos sevi mierināt ar faktu, ka ir palikuši nepilni 2 mēneši līdz Ziemassvētku brīvlaikam, kad plānoju doties mājās un satikt arī visu pārējo ģimeni. Tik ļoti ļoti ilgojos pēc visiem!


Atkal tikai mēs divi.

Labi, beidzot šo garo ievadu, jāsāk stāstīt par to, kas noticis pēdējās 2 dienas. Tātad, vakar pienāca tas skumjais brīdis, kad mamma un māsa brauca mājās. Diena bija ļoti saulaina un perfekta, lai izstaigātu pilsētiņu, kurā atrodas mana skola. Izstaigājām lielveikalus, bibliotēku, mazos stūra veikaliņus, parkus, utt. Negribējās sēdēt mājās, jo Vaļera tur gatavojās sava sīkā dzimšanas dienai. Tas bija vēl viens smagums man uz sirds, jo, kad mamma aizbrauca gribēju atpūsties, nomierināties nevis piedalīties kaut kāda maza, izlutināta krieveļa jubilējā. Beigās gan tā jubileja izvērtās tīri normāla, jo bija atnākuši arī Agnese ar Maksimu, Maksima māsa ar vīru un Taņas ģimene. Lai gan visi runāja krieviski, ik pa laikam arī es iesaistījos sarunās un manis dēļ tie, kas mācēja - runāja angliski. Pietam, visi klātesošie oriģināli nāca no Latvijas - VISI, izņemot Vaļeru un viņa bijušo sievu. Taču kā jau krievi, nemācēja latviešu valodu. Labi, dievs ar viņiem...labākais visā bija tas, ka visas 3 ģimenes iesaistījās sarunā par darba atrašanu priekš manis. Tas mani mazliet uzmundrināja, jo katram bija kaut kas prātā un cerams tuvākā laikā arī tā lieta noskaidrosies :)

Ar manu mīļo mammīti

Vakariņas gāja diezgan labi, jo bija sataisīts viss kaut kas garšīgs un vēl tagad mums ledusskapis ir pilns. Smieklīgākais bija tas, ka visi ļoti aktīvi kaut ko tērzēja, bet Vaļera gandrīz vispār neatvēra muti. Sēdēja kluss kā pelīte un stūma iekšā kartupeļus. Vienīgais, kad kaut ko no viņa dzirdēju, bija dusmu izšņākšana uz sīko, kad viņš neuzvedās. Reāli nesaprotu, kā var tik ļoti izlaist bērnu. Okay, that's not my business. Vienīgais par ko vēl gribēju iepīkstēties ir Vaļera bijusī sieva. Tā sieviete ir vienkārši unikāli briesmīga. Mēs jau ar mammu šokējāmies, ka vienmēr, kad viņu redzējām, viņa bija treniņbiksēs un smejoties vēl domājām, kādas krāsas trenuškas šai būs uz dēla dzimšanas dienu. Un, mammu, zini ko!? Viņa tiešām bija pelēkās trenuškās ar sarkanu svītru, kas bija pieskaņotas sarkanajam džemperim. Visai tai "gaumei" pāri vienmēr ir dusmīga, uzpūtusies seja ar asu žurkas degunteli gaisā. Neesmu nekas viņu redzējusi smaidam, bet gan vienmēr uzpūušos un it kā apvainojušos uz visu pasauli! Ai!

Kad visi viesi bija aizgājuši, gribējām Vaļeram palīdzēt visu novēkt, bet viņš teicās visu izdarām pats. Nu okay, labi, ka tā, jo biju drausmīgi pārgurusi. Vispār, es pat nezinu, ko par to Vaļeru domāt. Viņš ir tāds dīvains cilvēks, jo beiži rodas sajūta, ka viņš dzīvo pilnīgi citā pasaulē. Viņš katru reizi runā kaut ko citu, kaut ko sola, aizmirst, utt. Smieklīgākais, ka kādas 3 reizes bijām viņam teikuši, ka mana mamma brauks ciemos, bet brīdī, kad mamma atvadījās, šis tāds izmeta - es domāju, ka jūs esat Elīnas māsa :D Nē, nu okay, varbūt tas bija pēdējais koķetiens, bet tikuntā...smieklīgi!

Labi, tagad jāsāk domāt, kā lai atgriežas rutīnā, kā lai atrod darbu, utt. Ārā spīd saulīte, tāpēc abi ar Uģi domājam iziet pastaigāties. Veļas kalni arī jau būs izmazgāti un istaba +/- savākta!
Atā! Bučas!