KrāsaS

Atkal jau nedēļā riņķī, kopš pēdējā ieraksta blogā. Taču šoreiz ikdienišķajā pelēcībā, beidzot ielauzās arī pa kādai krāsai, jebšu - rutīna tika mazliet lauzta. 

Manā ikdienas varavīksnes spektrā ielauzās gan asinsārti sarkanā krāsa, gan piķa melnā, gan vēl daža laba, pozitīva un gaiša krāsa, katrā ziņā - garlaicīgi nebija.Tā kā pagājušo ierakstu pabeidzu Valentīna dienā, tad sākšu ar to, kā man gājis kopš tās...

Trešdien atkal devos uz moku kambari - Marijas māju. Šoreiz gan jāmazgā bija tikai 2 grīdas, bet nu pārmocījos tā pat. Ienīstu tās grīdas no visas savas sirds! Sākumā vēl garastāvokli "pacēla" zīmīte, kurā tika piekodināts, lai nelietoju tik daudz to grīdas šķidrumu, jo viņš redz maksājot 170 kronas (17Ls). Es jau tā, nevaru dabūt vajadzīgo masu, un tagad man vēl mazāk viņš jālieto?! Ai! Bet nu smieklīgākais un tracinošākais visas 3 manas darba stundas tai mājā bija viens kaķis. Viņš bija pielipis pie terases loga un visu to laiku, kamēr strādāju ņaudēja un sita ar ķepu pa logu. Goda vārds - likās, ka viņš uz mani lamājas un kliedz, lai laižu iekšā. Tik neatlaidīgs! Man jau neomulīgi beigās no viņa palika, jo viņš likās tāds pārāk cilvēcisks :D

Kad beidzot pārnācu mājās...saņemu zvanu no Uģa. Šis slimnīcā esot nonācis, jo nokritis no riteņa. Pareizāk sakot, viņš pēc kritiena aizbraucis uz darbu, visu dienu nostrādājis, līdz pamanījis, ka roka šausmīgi sapampusi, tāpēc kolēģis aizveda uz slimnīcu. Sākumā neko nevarēja pateikt, bet nākamā dienā, kad aizbrauca uz citu slimnīcu, tika konstatēts lūzums tai pat vietā, kur pāris gadus atpakaļ. Ģipsis puikam uzlikts uz 2 mēnešiem, tā ka darbs arī līdz ar to nebūs 2 mēnešus. No vienas puses gribas kliegt par šo netaisnību, jo, kad beidzot likās, ka varēsim dzīvot kā cilvēlki, jo nu normāli abi pelnīsim, notiek šitāda nelaime. Bet nu neko - viss notiek tā, kā tam jānotiek un nekas cits kā atkal cīnīties, mums neatliek. Tas nu tā īsumā par to piķa melno krāsu. 

Bet nu ja vēl pa tumšajiem toņiem šai nedēļā runājam, tad tāds pamelns notikums man notika vakar, kad lecot virsū savam ričukam, lai dotos uz darbu pie Seržio, konstatēju, ka man galīgi tukša aizmugurējā riepa. Biju šokā, jo iepriekšējā naktī, kad braucu no garderobes darba, viss vēl bija kārtībā. Kaut kāda mistika, jo Uģis arī pēc tā kritiena pamanīja, ka viņam pēkšņi pilnīgi tukša riepa. Man vēl pie tam ir ne tikai tukša, bet pilnīgi caura, jo pat pēc uzpumpēšanas tā pilnībā izpūšas. Nu ko - būs jāpērk jauna riepa. 

Protams, darbu pie Seržio nokavēju pa kādām 30 minūtēm, bet nu viņš jau man neko neteica. Bet izbesījos tā pat, jo man bija jānoberž visi miljons trepju pakāpieni viņa mājā. Tas man aizņēma vairāk kā stundu. Bet nu...tā teikt - vismaz kaut kas citādāks!

Tā kā domāju, ka man būs brīva sestdiena, es nolēmu beidzot pa ilgiem laikiem iet patusēt. Ar 2 kursa biedrenēm un vēl trīs čiksēm no kojām, sarunājām satikties skolā (kojās) un pēc iesildīšanās laist uz KAROL. Atgādināšu, ka man tur ir VIP ieeja. 

Protams, ka tai naktī vajadzēja gāzt lietum. Nu bet tas jau mani neaturēja, jo tiešām biju nogribējusies pēc kārtīgas atpūtas. Ar ričānu aiztriecos līdz vilcienam un tad jau tālāk ar busu uz skolu. Pieturā, man sāka uzbāzties kaut kāds vecis. Kaut ko visu laiku prasīja, prasīja...līdz beigās izrādījās viesskolotājs manā skolā no Amerikas. Viņš mums vienu lekciju pasniegs kultūras klasē. Sākumā, gan es viņu centos ignorēt, jo varēja just, ka viņš ir dzēris un viņa stulbā kovboja cepure nekādu uzticību neraisīja, bet, kad uzzināju, kas viņš ir - paliku atsaucīgāka. Bet nu šā vai tā - īpaši neizbaudīju mūsu sarunu! Viņš vēl man apsēdās autbusā blakus un teksts, ka viņu saucot Džefs, bet skolā man viņš jāsaucot par Doktoru Džefriju likās pilnīgi slims! Reāli viņš man atstāja tādu diezgan neaptēsta cilvēka iespaidu!

Skolā forši "iesildījāmies". Satiku vēl dažus pazīstamos, bet tad jau bija laiks doties. Es biju aizmirsusi dokumentus, tāpēc aizņēmos no vienas latviešu meitenes, tā teikt - drošībai. Beigās man neko neprasīja un mēs varējām kārtīgi izvandīties. Pēc kāda laika satiku klubā savas latviešu meičas - Elīnu un Ilzi (meitenes, kas dzīvoja šeit, pirms mums). Ilzei vēl bija viena latviešu draudzene līdzi un, protams, lietuviete Helīna. Beigās sanāca tusēt pa divām kompānijām, bet bija labi! Kad manējās kursa biedrenes taisījās prom, es izlēmu palikt ar latvietēm. Tā arī beigās palikām līdz kluba slēgšanai. Man gan beigās sanāca viens mazs incidents ar 4 maukām, kas bik atļāvās par daudz. Nu labi - beigās sanāca, ka es atļāvos par daudz, bet nu par visu pēc kārtas. 

Situācija bija tāda, ka es jau viņas ievēroju klubā. Viņas man izskatījās pēc kaut kādām slimām vjetnamietēm - maukām. Karoč, stāvot rindā pēc jakām viena man uzgrūdās, tāpēc automātiski sanāca viņu pagrūzt pretī un nosaukt par bitch. Protams, kā jau kaut kāda trakā, viņa reaģēja ļoti asi un čut ne metās man virsū. Es ienīstu kaut kādus meiču kautiņus, tāpēc cik nu vien varēju, centos iziet no situācijas, bet pēc tam, kad viņas draudzenīte mani sagrāba aiz rokas, un es pateicu, lai viņa mani neaiztiek, jo es negribu saslimt - man gandrīz draudēja nāve :D Bet kaut kā beigās viss nokārtojās, es vienkārši kaut ko izlocījos un ignorējot - aizgāju :D

Tad ar meičām iekāpām vienā nakts busā, no kuras viņas leca ārā daudz ātrāk. Es atapos Lyngby, no kura man vajadzēja ņemt vilcienu mājās, BET - man nācās gaidīt 40 minūtes. Lai neatsaltu, iegāju stacijā, kā bomzīts savācu avīžu čupiņu, noklāju uz trepēm un cik nu vien turējos - centos neiemigt. Beidzot nonākot mājas stacijā, sapratu, ka man pazudusi viena riteņa atslēga. Centos kaut kā apmānīt riteni un viņu tik un tā - dabūt mani vest mājās, bet nu nekā! Nācās iet ar kājām 20 minūtes. Kad biju nonākusi mājās, gandrīz uzskrēju virsū Jensam, kas grieza jau mašīnu ārā uz darbu. Paldies Dievam, viņš mani nepamanīja. Nu jā - pulkstenis jau bija 6:00 no rīta, tāpēc arī izvēlējos nākamo dienu pavadīt gultā! Starp citu - Uģis atrada manu atslēgu pie mājas durvīm :D 

Visu piektdienu nogulēju gultā un, protams, ārā spīdēja saulīte un laiks vienkārši biija pasakains. Kad vakarā izlīdu no gultas - devos uz darbu. Tā bija tik garlaicīga nakts, jo bija neierasti maz cilvēku. Tai nedēļā skaitījās kaut kāda dāņu atvaļināja nedēļa, tā ka nebija arī liels brīnums! Cik sapratu, šo piektdien būs pavisam cita situācija, jo būšot kaut kāds mega koncerts, tā ka nāksies strādāt gan man, gan Veronikai!

Mums gan tur vienam "kolēģītim" bija jubileja, tāpēc nācās daudz dzert viņam par godu. Man ik pa laikam pienesa pa šotam, pa šampanieša glāzei, utt. Vispār, pret mani atkal tur kā pret savējo. Pat pēc darba dienas negribēja laist prom, bet nu man atšķirībā no viņiem - gribas gulēt! Man jau bail, ka netikšu šitā no viņiem vaļā! Un vēl man bail tur no viena turkveidīgā, kas man uzmeties nu pa BAIGĀKO draugu!

Iecerētā brīvā sestdiena man tomēr nenospīdēja, jo bija jānāk uz darbu. Mums pēc balsošanas bija paredzētas ar Gunu manā jaunajā mājā iedzert kādu vīna glāzi, bet kārtējo reizi nācās pārlikt. Sestdien vismaz nebija garlaicīgi, jo strādāju ar savu Veračku. Mēs vismaz vienmēr dabūjam izrēkties kopā.

Nu un runājot par to asinsāri sarkano krāsu...es, protams, domāju mūsu Latviju. Kā jau kārtīgiem Latvijas pilsoņiem pienākas - bijām balsot! Pa ceļam uz vēstniecību uzskrējām virsū Neldai, kas arī pildīja savu pienākumu. Vispār tik superīgi bija dzirdēt tik daudz latviešus vienviet. Kolosāla un vienota sajūta. Pēc nobalsošanas, to vien ar Uģi darījām, kā čekojām jaunumus par referenduma norisi. 

Tas laikam arī šoreiz viss. Visdrīzāk nākamais ieraksts būs atkal nākam nedēļ! Čā!