Ārprāts, ja jūs zinātu, kādas bijušas manas pēdējās dienas! Vienā vārdā sakot – TRAKAS! Protams, dzīve un šis blogs nebūtu interesants, ja viss vienmēr ietu kā paredzēts, bet es neiebilstu pret mazliet mazākiem „izaicinājumiem”.
Mums bija paredzēts ievākties jaunajā mājvietā šīs nedēļas sākumā. It kā dead line bija trešdiena, bet nu praktiski jau otrdien varējām. Atslēga mums bija, Jens (mājas īpašnieks) kopš pagājušās piektdienas slēpo Austrijā, tā ka visa vara šķita mūsu rokās. Protams, Jensam uzrakstījām, ka domājam vākties otrdienas vakarā, uz ko viņš atbildēja – labi, istabas ir gatavas, bet virtuvi, dušu un tualeti varat izmantot mājas, kamēr jūsējā tiks pabeigta. Super! Sazvanījām Uģa draugu Jāni, kas mums apsolīja pārvest atlikušās mantas, un gaidījām otrdienu.
Otrdien Uģis aizgāja uz darbu, tā ka viss bija manās rokās. Mantas biju sapakojusi, ēdienu salikusi un burtiski uz somām sēžot tumsā gaidīju Jāņa zvanu (tumsā, jo nebijām tā arī nopirkuši spuldzīti). Nesagaidīju. Telefons izslēgts, draugiem.lv kopš rīta nav bijis un vienkārši nav nekādas iespējas viņu sadabūt rokās. Taču tā kā šo 5 mēnešu laikā esmu ieguvusi daudz paziņu – zināju, ka kaut kā šo situāciju atrisināšu. Ilgs laiks nepagāja, kad sarunāju savas kursa biedrenes džeku, kam ir liels buss.
Pēc kādas pusstundas šie jau bija klāt, un es kā zibenszellis nonesos ar visām paunām lejā un biju gatava braukt. Beigās, gan Vaļera paspēja iznākt no istabas un nonest man vienu koferi. Atvadīšanās mums bija tāda neveikla – treptelpā. Bet nu, man bija vienalga, jo nodomāju – BEIDZOT sāksies super dzīve!
Aizkuļoties līdz jaunajai dzīves vietai, atslēdzot durvis, mana sirds apstājās. Visur plēves, viss balts. Trepes uz manu „dzīvoklīti” ir aizsprostotas ar stalažām. Kad kaut kā izrāpoju tām cauri, tad uzejot augšā man iestājās vēl lielāks šoks. Nekas nebija gatavs. Visur instrumenti, ķiveres, dēļi…istabas nepabeigtas, par tualeti vispār nerunāšu, jo tur pat pods nebija ielikts…un tādas virtuves tur vienkārši nepastāvēja. Labi, es zināju, ka virtuve un tualete vēl nav gatava, bet istabām bija jābūt gatavām. Es, protams, Jensam uzreiz rakstu, kas pa situāciju, uz ko viņš man atbild, ka viena istaba esot gatava, bet otra rīt 12:00 būs. Reāli sapratu, ka tie meistari viņam kaut ko dirš un, ka man nekas cits neatliek, kā doties atpakaļ pie Vaļera.
Sanesām visas somas un braucām atpakaļ pie „tēta”. Šis gan izskatījās diezgan priecīgs mani redzot un teica, ka varam palikt cik ilgi vēlamies un, ka varu ņemt visu no ledusskapja (kur nekā nav). Vienīgais, ko izdarīju saistībā ar Vaļera ledusskapi ir – ieliku mūsu sasaldēto gaļu saldētavā, jo atstāt iepriekšējā vietā nevarēju.
Ieeju mūsu vecajā istabā – tur jau viss pārkārtots. Kaut kāds tepiķis ielikts, mūsu vienas gultas vietā, stāvēja 2 vienguļamās, utt. Diezgan smuki. Es gan jau zināju faktu, ka meitenes taisās Vaļeru uzmest, jo viņām pēdējā brīdī piedāvāja istabiņu kojās. Es viņas saprotu, jo pati arī izvēlētos kojas, bet man Vaļeru bija žēl. Taču nu pat no Katrīnas uzzināju, ka viņas tomēr izlēmušas iet pie Vaļera. Taču še ku re ku - Vaļera uzmet viņas, jo pēkšņi paziņo, ka meitenes tur varēs dzīvot tikai līdz martam. Es vienkārši šokā, jo man pirmā dzirdēšana. Manuprāt, tā bija baigi cūcīga izdarība no Vaļera puses. Fui!
Stulbākais visā šai pēkšņajā lietu maiņā ir tas, ka es biju palikusi drēbēs, kas man bija mugurā pārvācoties. Netīri, kājstarpē cauri džinsi, gumījnieki, melns tops un veca oranža jaciņa. Izskatījos pēc kārtīgas fermeres, kad trešdien gāju uz skolu. Mūsu pirmo skolas dienu otrajā semestrī. Visu vēl skaistāku padarīja fakts, ka man somā gulēja 2 sasaldēti gaļas kluči. Yīīhā!
Skolā atkal būt bija jauki, jo pirmajā dienā tikām iepazīstināti ar plānu šim semestrim un 9 jauniem Erasmus studentiem. 8 meitenes un viens sabijies lietuviešu puika. No ļoti interesantām, mūsu klasē vel nebijušām valstīm nāca meitenes. No Grieķijas, Spānijas, Nīderlandes, u.c. Tā, kā mums jaunajā projekta grupā bija jāiekļauj viens Erasmus students, mēs izvēlējāmies Danielu no Nīderlandes. Liekas jauka meitene. Cerams arī gudra. Mazliet smieklīgi bija vērot to, cik satraukušies visi jauniņie bija, kad mēs vecie jau jūtamies tik droši un pārliecināti. Bija superīgi satikt visus, jo atkal dabūju kārtīgi izsmieties un uzņemt daudz pozitīvas enerģijas. Tā man noderēja, kad atkal biju ieradusies savā remont-mājā.
 |
| Mūsu 3 varoņi |
Abi ar Uģi ienākam un satiekam 3 strādniekus, kas ne vārda nerunā angliski. Kaut kādi poļi. Viens ar ūsām, viens bez zobiem…un trešais vienkārši lunis. Es izstaigāju kā bosene visam cauri un cik vien lēni spēdama, žestikulējot centos izskaidrot, ka man vajag vismaz vienu istabu pabeigtu! Bļāviens – 3 čaļi un acīmredzami laiž muļķi. Uģis teica, ka abas istabas viņiem pa trijiem vajadzētu pabeigt 2h laikā. Tā nu kamēr tie rosījās, mēs ar Uģi sēdējām virtuvē un kā opji šķirstījām visas reklāmas, jo interneta paroli mums arī neviens nevarēja pateikt.
Pēc 3h pavadīju Uģi uz vilcienu un aizgāju uz veikalu iepirkt kaut kādu pārtiku. Kad atgriezos, pagatavoju sev pusdienas un gaidīju. Pēc kādām 2h ūsainais mani sauca augšā. Istabās vēl pietrūkst sataisīt elektrības slēdzīšus un lampas, bet tā viss ir gatavs. Liku vēl viņiem ienest gultas man istabās, pirms šie laiž mājās.
Novācu virtuvi un devos augšā visu tīrīt. Taču tad aptvēru, ka nav nekāda dižā jēga man kaut ko sākt darīt, ja viss būs jāpārtīra pēc tam, kad viņi saurbs tās lampas. Es pat nezinu, kas ar aizkariem būs, jo tie arī tādi vēl tur nepastāv. Man tik ļoti negribas vēl vilkt ārā visu smuko, ko esmu sapirkusi, ņemot vērā, ka tas ir apdraudēts aputekļošanai! Tā nu izdarīju citu lielu darbu. No visām mūsu miljons mantām atlasīju tikai pašas nepieciešamākās šīm tuvākajām dienām, bet pārējās kārtīgi sapakoju un noglabāju drošā vietā, kur putekļi tām netiks klāt. Sajutos vismaz čut čut labāk. Trakākais ir tie apmetuma putekļi, jo man viņus saelpojoties slikti metas...bet tikt no viņiem šobrīd vaļā nav iespējams.
Tagad, kad rakstu šo blogu, sēžu Jensa virtuvē, dzeru viņa kafiju un gaidu vīru mājās. Cerams viņš man atvedīs lielu, treknu picu, jo bēdas varu kliedēt tagad tikai ēdienā! Kad viņš atnāks, sabīdīsim kopā gultas un kaut cik sagatavosim sev vietu gulēt iešanai. Vēl nenāktu par ļaunu ieiet dušā :D
Lai kā mums arī neietu...ne reizi neesmu iedomājusies par to, ka nafig viss šis. Es nevilcinoties varu teikt, ka neko nenožēloju un esmu laimīga, ka nu mums būs pašiem sava ligzdiņa. Netīra un putekļaina ligzdiņa, kurā vēl saimnieko 3 dumji poļi...bet nu SAVA :)
Es gan te vientulībā sazvanīju Elīnu (vienu no tām meitenēm, no kurām pārņemam istabu), lai izkratītu sirdi, bet šī tik par visu smējās :D Atzīstu, no malas viss noteikti šķiet smieklīgi un gan jau es pati pasmiešos pēc kāda laika, kad pārlasīšu šo ierakstu...bet nu tagad man smiekli nenāk. Labā lieta - dabūju no viņas interneta paroli =)
P.S. man sāk palikt bail no tā gardrobes darba, jo Veronikai kaut ko tur čakarējās ar algas izmaksāšanu, līdz ar to es nevaru dabūt savus 130Ls no viņas, ko nopelnīju, kad strādāju viņas vietā. Tas man pamatīgi iegriež, bet nu jācer, ka drīz viss nokārtosies. Es jau tai vietai pateicu, ka gribu līgumu, lai man pašai drošāk. Ķip, piektdien būšot! Ehhh... :/
Bučas!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru