Busy Life

Neesmu rakstījusi vairāk kā nedēļu, un nebiju plānojusi vēl kādu laiku, bet, kad saņēmu mīlīgo vēstuli no mammītes, kas uztraucas, kā man iet, sapratu, ka mazliet jau laikam jāatskaitas ir. 

Pagājušā nedēļa un šīs nedēļas pirmās dienas bija ļoti saspringtas, jo skola vēlās virsū pa visiem 100. Pietam man vēl dāņu valoda 2 reizes nedēļā jāapmeklē. Šonedēļ mums tā nenotiek, sakarā ar dāņu studentu brīvlaiku. Nezinu, kāpēc dāņiem ir, bet mums internacionālajiem nav, bet nu labi. Es jau šeit esmu, lai mācītos nevis atpūstos. Lai jaunās valodas apguvei sāktos kaut kāds progress - es ar vienu meiteni no paralēlklases nolēmu katru nedēļu iemācīties pa 30 vārdiņiem, pēc tam atprasot viena otrai. Šondēļas aizņemtības dēļ neko neiemācījos, bet nu - dāņu valodu praktizēju tā pat. Katru dienu vilcienā lasu vienu no savām 3 obligātajām grāmatiņām un ziniet - saprotu. Neesmu vēl izmantojusi vārdnīcu, jo tai nav laika, bet līdz šim pamatdomu esmu sapratusi. Arī garderobes darbā cenšos ar apmeklētājiem runāt dāniski un esmu jau iemācījusies dažas pamat frāzes, kas attiecas tieši uz šo darba vietu. Diezgan labi tieku ar to galā. Ceru, ka līdz vasarai jau spēšu normāli kaut ko bazarēt, jo ja katru dienu lasu to grāmatu - man progress ir nenovērtējams.

Pat uz visu stresu, aizņemtību...beidzot es varu dabūt atpūsties, jo pagājušo piektdien, atnākot mājās beidzot mani neviens vairs negaidīja. Nu - es domāju poļus, jo remonts nu bija pabeigts. Protams, šādi tādi sīkumi, kā siltā ūdens, spoguļu un plauktu neesamība neizpaliku...taču 2 dienu laikā tas tika nokārtots. Mans Uģīts visu salaboja. Mums vēl jo projām nav žalūzijas lielajā istabā un dušas aizskars, bet viss pārējais šodien tika sapirkts. Ar Uģīti savu Valentīndienu pavadījām pa mēbeļu veikaliem, kur sapirkām visādus sīkumus. Protams, dienas otrā puse man jāpavada vienai, jo mans vīriņš kā jau katru dienu strādā, bet nu...es to izmantošu kārtīgi atpūšoties. Uģis tagad pirmdienās un otrdienās strādā uz motorollera, pārvadājot sushi, jo neviena cita nav, kas aizvieto regulāro delivery čali, kas tagad aizgāja atvaļinājumā. Nabadziņš mokas ar to, jo  nezin nevienu ceļu un tā...bet gan jau iemanīsies.

Nu kas vēl? Paralēli lielajam projektam, man ir arī visādas mazās prezentācijas, kuras mums uzdod gandrīz katru dienu, tāpēc arī esmu pārgurusi kā suns. Tad vēl mana jaunā projekta grupa  ir paspējusi izbesīt, jo viena čikse vispār muti nav vēl atvērusi un šodien pat nebija ieradusies, bet otra kā jau iepriekšējā projektā vienkārši labāk nemaz nebūtu bijusi. Ai!

Pagājušās brīvdienas strādāju. Gan piektdien/sestdien garderobē, gan svētdien pie Seržio. Rīt būs darbiņš pie Marijas, bet sestdiena man izskatās, ka būs brīva! Katru reizi, kad braucu uz garderobes darbu, man jāpārkāpj no viena vilciena otrā, bet lai to izdarītu man jāiet garām vienam akordeonistam, kas katru reizi ar lūdzošām acīm manī ieurbjas. Piektdien viņš pat izrāva man riteni no rokām un uznesa uz perona, lai man nav jāstiepj, bet tā pat es neko viņam nedevu. Nākamā dienā viņš tik noskatījās, kā pati stiepju :D

Piektdiena bija īstenībā ļoti laba darba diena. Viss stafs bija tik draudzīgs pret mani. Visu laiku kāds nāca runāties pie manis, piedāvāt dzeramo un pat ēdamo. Viens čalīts vispār atnāca pie manis ar šotiņiem, ko kopā izšāvām. Nu katrā ziņā - viss bija jauki. Bet nu sestdiena gan nebija tik jauka...baigi grūti ir strādāt sestdienās, bet nu laiks paskrēja diezgan ātri, jo biju kopā ar Veroniku.

Mājupbraukšana gan man visu laiku kā uz adatām, jo starp abiem vilcieniem ir tikai 5 minūšu starpa, bet mans pirmais visu laiku kavējās. Paldies Dievam, man vēl nav sanācis nokavēt otro, bet nu ja tā sanāktu, tad būtu dirsā, jo nāktos gaidīt stundu. Protams, kā vienmēr - piektdienu, sestdienu naktīs vilcieni pilni ar sadzērušiem jauniešiem un pievemtiem vagoniem. Tas ir pretīgi. Piektdienas naktī gan man sanāca pārēkties, jo viena meitene bija tik piedzērusies, ka viņa burtiski izkrita ārā no vilciena ar visu riteni. Durvis atvērās un viņa paklupa un ar visu riteni nomaucās zemē. 

Nākamā naktī man atkal bija piedzīvojums ar vienu no vilciena pasažieriem, kam nu dikti gribējās runāties. A kas man - runājos ar :D

Pirmdien aizgāju uz nodokļu offisu, bet nu pilnīgi pa velti, jo izrādās, ka man viss jau sistēmā ievadīts, kad es vienreiz viņiem biju zvanījusi. Nu neko...

P.S. vilcienos ir tādi klusuma vagoni, kuros telefoniem jābūt izslēgtiem un kuros nedrīkst sarunāties. Man viņos baigi patīk, tāpēc šorīt Uģi aizvilku sēdēt uz turieni. Bet, kad apsēdos pati aizmirsu, kur esmu un skaļā balsī kaut ko viņam dikti stāstīju...un jā...mūs pamatīgi apkušināja viens dusmīgs onka, jo dāņi šo vagonu uztver nu ļoti nopietni :D :D