BērītiS

Mani "piedzīvojumi" vēl nav beigušies un neizskatās, ka tuvākajā laikā tie beigsies. Nav jau tā, ka visu laiku melnā svītra dzīvē, jo ir arī gaišie momenti. Šodien tādi pat bija krietni padaudz. 

Vakar vakarā, kad Uģis pārnāca, norijām viņa atnesto picu un tā teikt...mazliet nosvinējām mūsu ievākšanos. Hihi! Gulēt aizgājām ap diviem rītā, bet pirms septiņiem jau bija jāceļas. Protams, mani trīs musketieri jau bija klāt un čakli strādāja. Tik čakli, ka šodien vakarā pārnākot mājās, neredzēju nekādu atšķirību no divām dienām atpakaļ. 

Skolā pavadījām piecas stundas - 3 mācību bloki! Pagaidām nešķiet grūti atgriezties skolas vidē, bet gan jau, ka ar pirmdienu viss mainīsies. Reāli, vakar un šodien sapratu, kā man paveicies ar kursa biedriem, jo visi kaut kādi rēcīgie! Diemžēl gan nav sanācis baigi patusēt kopā, bet nu ikdienas sadzīve mums ir priekšzīmīga. 

Šis ir mans jaunais ričāns!

Tad nu tagad sekos mana dienas lielākā ziņa. Atceraties, rakstīju, ka aiz garlaicības ar Uģi vakardien šķirstījām tos reklāmu bukletus? Nu lūk...un vienā es uzgāju superskaistu riteni, kas nocenots no 160Ls uz 100Ls. Es nespēju atraut acis, tāpēc sapratu, ka man jāņem ciet, jo ritenis man ir vajadzīgs. Labāk samaksāt par labu un drošu riteni, nekā kaut kādu sarūsējušu sūdu, kam krīt nost ķēde un vēl sazin kas. Vienvārdsakot - ne tādu kā Uģim ir :D

Riteni vajadzēja braukt pirkt šodien, jo akcija ir tikai līdz 4. februārim, tāpēc pastāvēja ļoti liels risks, ka visi jau būs izpirkti. Uģim bija daudz brīva laika pirms darba, tāpēc braucām kopā. Kad nokļuvām līdz veikalam, bija palikuši tikai 2 balti modeļi. Ļoti skaisti ... un nu jā - tagad man ir manis pašas bērītis, kam saslēgts dupsis ar visizturīgāko slēdzi. Rīt vēl nopirkšu vienu papildus. 

Pa ceļam uz Uģa darbu, piepumpējām viņa riepas un Uģis man saskrūvēja visu, ko tur vajadzēja. Tā, kā bijām  pie Uģa darba, viens viņa kolēģis mani aicināja iekšā, ieēst kādu sushi. Protams, neateicos. Biju šokā, cik Uģis profesionāli visu dara. Tu nekad nepateiksi, ka viņam tikai pāris mēnešu pieredze. Viņš ir ģeniāls! Un sushi, ko viņš man uztaisīja...MMmmmmmMmmm....es dzīvē nebiju ēdusi tik gardus sushi. Tie bija kaut kādi īpašie un ziniet - es gandrīz mēli noriju!

Ārā bija nenormāli auksts, bet man vēl no centra bija jātiek mājās. Man bija jātiek mājās ar visu savu lielo bērīti! Kad pirmo reizi uzkāpu uz viņa, likās, ka nojaukšos. Visi mani kā tādu lūzeri apdzina un tinkšķināja ar zvaniņiem. Man sēdeklis bija smagi par augstu un es knapi to riteni kontrolēju. Sēdekli var nolaist tikai kaut ko tur skrūvējot, tā ka man nācās ar tādu močīt visu ceļu. Protams, man pierast pie riteņbraucēju ceļa noteikumiem ir grūti, tāpēc paspēju jau izlekt mašīnām priekšā un vienkārši gandrīz uzgāzties virsū garāmgājējiem. Tad man bija mokas ar to riteni tikt vilcienā, pēc tam tikt ārā...bet pats trakākais bija mājupceļš, kur man jāminas kalnā. Es vienkārši braucu zigzagā pa to kalnu augšā, jo nepierastās slodzes dēļ knapi spēju noturēties. Mugurā man bija mana biezā slēpošanas jauka, kurai ir tāda kapuce, ka ja skatos sānis, tad neko neredzu, jo galva iegriežās kapucē...spogulīts man protams arī nav, tā ka mani manervi noteikti dažam labam sirdslēkmi izraisīja.

Kad biju beidzot tikusi mājās, ievēroju, ka meistari jau vairs nebija. Uzgāju augšā un gandrīz sāku raudāt, jo nekas nav izdarīts. NEKAS! Vienkārši nespēju saprast, ko viņi tur visu dienu dara?! Taču pēc kādas stundas ap septiņiem vakarā viņi uzradās. Tagad, kad rakstu blogu, viņi kaut ko tur mudž augšā, bet nu tik klusiņām, ka tik pat labi tās varētu būt krākšanas skaņas.