Tāda sajūta, ka ilgi neesmu rakstījusi, lai gan pēdējais ieraksts bija tikai aizvakar. Lai nu kā...gribu no sevis nokraut stāstāmo kravu un padalīties ar notikumiem un emocijām, ko esmu piedzīvojusi pēdējās divas dienas.
Kā jau iepriekš rakstīju, trešdien no Latvijas pienāca daudz gardumi. Esmu pārēdusies konfektes. Man sāp vēdars un iekšā viss šķebina. Gan jau drīz sāks mesties arī pumpas, lai jau ir pilns komplekts.
Pēdējās divas skolas dienas paskrēja vienkārši nemanot. Tas ir tik kolosāli, ka skola beidzas 12:05 un uz to iestādi jāiet tikai 4 dienas nedēļā. Esmu sajūsmā par šādu sistēmu. Lai nu kā, ir iestājusies sava veida rutīna, tāpēc mājas saimnieks Vaļera parūpējās par kaut kādu action.
Kad atslēdzām durvis skats bija apmēram tāds - Vaļera kā torpēda pēkšņi izšāvās no vanasistabas durvīm uz lielo istabu, pat neatbildot uz sasveicināšanos. Palikām mazliet abstulbuši, jo viņa bikšu priekša bija vaļā. Nu labi, lai jau! Pēc kādām 5 minūtēm no starpgadījuma brīža es gāju uz toleti. Mums toletē nav slēdzene, bet ir labi redzams, ja spīd gaisma un kāds ir iekšā. Es nekādu gaismu neredzēju, tāpēc atrāvu durvis vaļā un pārsteidzu Vaļeru čurājam. Tas tur kaut ko nomurmināja, bet es tik vien spēju kā šokā aizcirst durvis. Man bija tāds kauns. Pietam viņš pats ir diezan kautrīgs cilvēks un godīgi sakot kopš tā momenta es viņu vēl aci pret aci neesmu redzējusi. Lai nu kā...uz toleti nespēju aiziet turpmāko stundu, jo bija bail, ka šis atkal tur tumsā stāv. Abi ar Uģi sākām mācīties, sēžot virtuvē pie galda. Uģis bija aizgājis uz toleti un atnākot atpakaļ man tāds vēsi saka: "Eu, Vaļera guļ zemē un krēsls arī nogāzies!" Man tāds WTF?! Es, protams, Uģi aizdzinu skatīties vai šis vispār dzīvs, jo kas zin, varbūt viņam kaut kas ar sirdi noticis. Viņš ilgi nenāca, un man palika tik ļoti neomulīgi, jo mēs pat nezinām ātrās palīdzības numuru. Godīgi sakot, man tam visam pāri mazliet nāca arī smiekli par Uģi, jo nu cammon, čalis guļ zemē atslēdzies, bet tā vietā, lai nekavējoties pie viņa piesteigtos, viņš laiski iesoļo virtuvē un man paziņo to kā tādu STARPCITU faktu! :D Kad "glābējs" atgriezās, viņš smējās, jo izrādās mūsu pareizais kristietis ir pilnīgā pārpālī un pat uz gultu aiziet nav spējīgs. Tā nu viņš tur pilnīgā atrubonī mētājās zemē, kamēr mēs turpinājām mācīties. Sajūta bija diezgan komiska :D Pēc kādas stundas mēs dzirdējām skaņas, kas vēstīja par to, ka Vaļera ir aiklumbarējis līdz toletei. Taču tad pamatīgu laika sprīdi bija klusums. Vienīgā skaņa bija ūdens tecēšana no izlietnes krāna. Uģis sāka satraukties. Viņš aizgāja pārbaudīt, vai viss kārtībā, klauvējoties pie toletes durvīm. Izrādās, ka Vaļera vienkārši sēdēja uz poda un jau trešo reizi tika iztraucēts :D Nabadziņš. Pēc tam viņš aizgāja uz savu gultu un tur atlūza.
Uģis šodien bija ātrāk mājās un saimnieks viņam esot atvainojies par savu rīcību. Viņa brālim esot palicis ļoti slikti un tā viņš remdējis sāpes. Katrā ziņā es viņu vispār nenosodu un uz to visu neskatos ar šķību aci. Vismaz mūsu ikdienā bija kaut kas smieklīgs un varu arī saderēt, ka sava pāļa iespaidā, viņš neatcerēsies to toletes durvju atraušanu! Tā ka man nav par ko uztraukties :D
Pēc raibās dienas, sekoja garš, garlaicīgs un vienkārši stulbs vakars. Izrādās, ka dzīvoju ar datorspēļu atkarīgo, kuram laiks atrodas tikai, lai sēdētu pie datora vai telefona. Tā nu man ir ļoti paveicies ar istabas biedru. Mūsu starpā valda kapa klusums, tāpēc vēl jo vairāk priecājos par iespēju iet uz skolu. Diemžēl ir pienākušas brīvdienas, kas solas būt tik pat nožēlojamas, kā pēdējās šajā laikā, kamēr esmu te. Diemžēl Jūlijai(ukrainiete, ar ko sadraudzējos pašā sākumā) ir atbraucis ciemos vīrs un viņa brīvdienas pavadīs viņa sabiedrībā.
Lai nu kā...ceru, ka varēšu iesaistīties kādās skolas aktivitātēs, kā piemēram volējbols. Jā, tie, kas mani ļoti tuvu pazīst, tagad noteikti nodomāja - wtf? Elīnai tak riebjas volējbols, bet man nav izejas. Es labāk spēlēju volējbolu un socializējos, nekā tupju kā piepe mājās. Tā pat arī ar vienu no kursa biedriem domājam savākt bariņu, kas būtu gatavi vismaz reizi nedēļā sanākt kopā uzspēlēt basīti just for fun.
Gan vakar, gan šodien savācāmies pēc skolas kopā ar savu grupu, ar ko taisam prezentāciju priekš communication class. Es esmu izbesijusies no Edija. Viņš ir tik fakin kaitinošs, jo vispār nekam neseko līdzi, bet tad pēkšņi sāk uzbāzties ar savām idejām par tēmām, kas sen jau bija apspriestas un izlemtas. Šodien es un pārējie grupas biedri uzsprāga un pamatīgi nolika viņu pie vietas. Man pat viņu beigās palika žēl, jo sāk likties, ka viņš vienkārši ir tāds dīvains dīvainītis. Kad beidzot beidzām, Edijs sāka lūgties, lai ejam ar viņu uz baseinu. Es jau labprāt, bet biju aizmirsusi mājās peldkostīmu. Mēs piektdienās no 12:00-14:00 varam izmantot skolas baseinu pa brīvu, bet es, protams, palaidu šo iespēju garām :(
Abi ar Edvīnu (rižiku) gājām uz mājām kopā. Īstenībā viņš ir riktīgi norāls čalis. Arī meitene, kas man sākumā klasē tik ļoti nepatika - izrādījās baigi foršā. Njam...pirmais iespaids man kārtējo reizi bija maldīgs. Tā nu pļāpājām, pļāpājām, līdz nonācām pie sarunas par mēneškartiņām. Jau pāris dienas atpakaļ ar Uģi atklājām, ka varam iztikt tikai ar divām zonām triju vietā savā mēnešbiļetē, tādā veidā ietaupot 10Ls. Tā nu Edvīns man atklāja, ka varu aiznest kartiņu uz 7/11(tas ir tāds pats veikals apmēram kā Narvesen vai + Punkts mums) un vienkārši lieko zonu noņemt un atgūt atpakaļ kaut kādu naudiņu. Nu ko...tā arī izdarīju un tiešām dabūju atpakaļ 3Ls. Tikai 3Ls, jo kopš mēneškartiņas nopirkšanas brīža ir pagājušas 2 nedēļas.
Šodien bija pirmā diena, kad es viena pati braucu mājās. Tie kas mani pazīst, noteikti nopūšas, jo apzinās, cik liels topogrāfiskais idiots esmu. Pietam, man jābrauc ar 3 autobusiem. Līdz stacijai tikām mierīgi, jo biju ar Edvīnu kopā. Ar otro autiņu braucot izkāpu nepareizā pieturā, bet trešo autobusu tik un tā panācu. Taču ar pēdējo bija vislielākā trobele, jo izkāpu pieturu pirms pareizās, taču man likās, ka pareizā bija vienu iepriekš, tāpēc ar kājām aizsoļooju pieturu atpakaļ, konstatējot, ka pareizā no manis tagad ir divu pieturu attālumā. Un tā tiešām bija, jo tagad esmu laimīgi nokļuvusi mājās. Īstenībā, es pat vispār negruzījos, ka nākas "lieki" pastaigāt, jo "mājas" man nav mīļākā vieta, kur būt. Šeit apkārt viss ir depresīvs, drūms un pelēks. Ceru, ka drīz kaut kas mainīsies un manā dzīvē atgriezīsies dzīvesprieks :)
Mammu, Viju, Juri, Madara...es jūs mīlu un ilgojos. Gaidat mani uz Ziemassvētkiem mājiņās :)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru