.

Mana piektdiena bija ļoti, ļoti, ļoti gara. Tā sākās ap 11:00, bet beidzās jau sestdienā ap pulksten 8:00 no rīta. Tātad rupji rēķinot 21 negulēta un ļoti aktīva stunda. Toties šīs garās stundas tika pavadītas ļoti lietderīgi, ļaujot manai dzīvei mazliet noskaidroties. Tā kā līdz šim, kad visiem te atklāju lietas par savām darba iespējām, tās nav piepildījušās, es par šo un to šoreiz paklusēšu. Tagad varu arī pateikt, ka, piemēram, tas vīrietis, kas man kaut ko zvanīja & rakstīja par to tīrīšanas darbu, tā arī pazuda un vairs nav devis nekādu ziņu. No tās latviešu čāčas atnāca vēl viena vēstule, kurā es tiku nolikta par tādu bezkaunību, kā "darba intervijas" pārcelšanu, un blablabla...bet pats labākais šai visā - MAN VIENALGA. Es esmu priecīga, ka šīs abas iespējas man atkrita, jo galu galā man šie cilvēki tā pat visdrīzāk būtu jāuzmet, jo man sāk spīdēt daudz gaišāka nākotne - studenta darba pieredzes ziņā.

Par savu dienas pirmo pusi tātad paklusēšu. Pagaidām! Taču jā - tas ir saistīts ar kādu darbu. Ar darbu, ko vienkārši nenormāli gribu, jo tas būtu kaut kas TĪK kruts! Bet nu okay...tagad kušš!

Kad atgriezos mājās, pulkstenis bija aptuveni 16:00. Es piektdien biju uzaicināta atkal strādāt garderobē. Darbā man bija jābūt tikai 22:00. Caur vienu labu publiskā transporta satiksmes mājas lapu, izfigurēju, kā ātrāk un tuvāk nokļūt no mājām līdz turienei. Galu galā izrādījās, ka 2 autobusi, mani aizved tieši no mājas sliekšņa, līdz darba vietas slieksnim 40 minūšu laikā. Pirms tam mazlietiņ pagulēju, bet nekāds dižais miegs man nesanāca. 

Protams, paēdu cik nu vien varēju un sāku taisīties. Kad biju tualetē, no kaut kurienes nāca šausmu filmas cienīgas skaņas. Taču viņas bija tik skaļas un reālas, ka man šķita, ka Vaļeru un citus kaimiņus plosa kaut kādi  zombij briesmoņi. Man palika tik neomulīgi, jo galvā jau biju izdomājusi visas ainas. Vienu brīdi palika tik bail, ka likās, ka pēdējā stundiņa ir klāt. Cik nu vien ātri varēju, sataisījos un skrēju ārā. Taču ārā viss bija vēl ļaunāks. Tāda tumsa, smaga, bieza migla, auksts, kodīgs gaiss...kaut kur tālumā skan nenoteikta rakstura trokšņi. Es trīcēju pie visām miesām. Paldies Dievam, autobuss nekavējās. Braucu, braucu...līdz vienā pieturā iekāpa Agnese ar Maksimu. Kādu laiku braucām kopā, tērzējām, Agnese uzaicināja šodien uz savu vārda dienu un tā. Uz vārda dienu gan neejam, jo Uģim šodien darbā stafa vakariņas un es viena iet negribu. 

Kad sapratu, ka man drīz jau jākāpj ārā, sāku ļoti uzmanīgi sekot līdzi ceļam. Taču, zinot, ka man vēl viena pietura jābrauc, šoferis tāds uz mani lūr un saka, ka braukšot kaut kur tur, nezin kur. Es sabijos, jo domāju, mošk kaut ko nepareizi esmu sarēķinājusi, bet izrādās viss kārtībā. Tā nu pēdējo pieturu nopļāpājām ar melno mērkaķēnu. Viņš teica, ka pirmo reizi dzīvē satiek kādu no Latvijas un uz manu joku, ka tie divi sākumā (Agnese un Maksims) arī bija latvieši, viņš īpaši nenoreaģēja. 

Izlecu savā pieturā ārā un pēc aprēķiniem, nākamam busam jānāk pēc 4 minūtēm. Taču skatoties pieturā 14. autobusa maršrutu, sapratu, ka tas nav tas, ko man vajag. Tā nu steidzos jautāt vienīgajai dāņu večiņai, kas tumšajā nekurienē bija atrodama. Tā izvilka savu lukturi un kaut ko ilgi ilgi pētīja. Beigās sapratu, ka man jāiet otrā pusē. Okay - labi! Bet večiņa tik pēta, pēta manu lapu, kas pilna sazīmēta ar ceļiem, autobusiem, to laikiem, utt. Es saprotu, ka man laika vairs nav, tāpēc cenšos no viņas atkratīties un raut to lapu ārā, bet tā kā tāda skabarga pakaļā. Taču neskatoties uz to - uz oru pieturu paspēju laikā. Tā man likās, bet autobuss nenāca un nenāca. Piebrauca toties tas autiņš, ar, kuru biju braukusi turp un šoferis atvēris durvis smejoties jautā, vai tad jau atpakaļ?! Lai nu kā...turpināju gaidīt 14. Pēkšņi skatos, vecais tantuks no otra gala ar kaut kādu karti rokās skrien, un man kaut ko dāniski kliedz! Ā, jā...viņa man atbildēja tikai dāniski. Bet tad pēkšņi viņa ieraudzīja, ka viņas autobuss nāk, tā nu viņa metās atkal atpakaļ un skrēja uz to busu. Bet še tavu skādi - viņa nokavēja. Sajutos slikti, tāpēc man par laimi tieši nāca mans buss, un es paspēju viņā ielekt pirms atkal nāktos saskarties ar veco. 

Kad atnācu, viss bija diezgan patukš. Šoreiz daudz kas bija mainījies, jo pirmkārt man bija jāstrādā vienai pašai turlejā, un otrkārt, šoreiz man no katra bija jāsaņem 4Ls par mēteli. Norēķināties varēja gan skaidrā, gan ar karti...bet ziniet - es visu apķēru ļoti ātri. Man vispār neradās tai ziņā neviena problēma. Cilvēki gan nebija daudz un rindas neveidojās, bet ballīte tā pat iegriezās diezgan liela. Tie 30 + ir vēl trakāki kā jaunieši. 

Kas vēl bija interesanti?! Tur tieši pie manis stāvēja tāds seksīgais apsargs, kas visu laiku ar mani koķetēja. Kaut ko skatījās, smaidīja...pienāca ik pa laikam pateikt kaut ko. Bet tad tur bija viena čāča. Nu briesmīga paskata. Tāda figūra, kā no šausmu filmām, jo viņai bija tāds kupris, izgāzts vēders, nokarājusies pakaļa...tam visam pāri topiņš ar nokarājušos jaku, kas to kupro izcēla vēl vairāk. Viņas garie mati bija tā sakasīti, ka likās, ka viņa no miskastes tikko izlīdusi. Lai nu kā - viņa jutās seksīga un visu laiku skatījās un veltīja katru savu manam apsargam. Beigās viņa pie viņa piedejoja un centās raut sev līdzi, bet viņš protams, kā džentelmenis attaisnojās, jo strādā. Kad viņa nozuda atkal deju placī, viņš man veltīja tādu riktīgi WHAT A FUCK? skatienu :D :D Vispār visi tie veči, kas tur strādā riktīgi ierēc par tām sadzērušajām bābām, jo viņas tiešām lielākā daļa ir briesmīgas. It kā biezās, bet izpucējušās kā putnu biedēkļi. 

Tā kā sievietes tur pamatā ir 30 +, daudzi veči tur nāk kaut ko koķetēt ar mums - jaunajām, kas strādā bārā un garderobē, jo man garderobe praktiski ir pie paša dance floor. Es saņēmu tik daudz komplimentus, bet 2 interesantākie bija - ĀRPRĀC, TU IZSKATIES KĀ TIK JAKA PERSONA. :D 

Kad slēdzāmies ciet, visu sakārtoju savā darba vietā, saskaitīju naudu, blablabla...bet man tā pat nācās nīkt tur līdz 04:40, jo pirmais vilciens bija tikai 05:00. Tātad 40 min vienkārši padirsu savu laiku. Beidzot, kad bija pienācis laiks, ar Elēnu (to ķip galvano meiteni) devāmies uz vilcienu. Pēc tam abas ņēmām vienu autobusu. Viņa izkāpa krietni ātrāk un es atlikušo ceļu it kā paliku viena. Bet nepagāja ne viena minūte, kad ar mani sāka runāt tāds simpātisks, bet nu galīgi sadzēries čalis. Bet tā kā man nebija ko darīt, runājos pretī. Izrādās tas kaut kāds pavārs krutā restorānā, kas šodien svinēja lielu notikumu - viņu restorāns iekļuvis NewYork Times. Viņš man visu laiku atvainojās, ka ir tik daudz iedzēris, jo nevar izstāstīt teoriju, ko šodien apņēmies visiem izstāstīt. Tā teorija bija kaut kas par gaiļu un vistu nogalināšanu. Ka viņi cīnoties par to, ka tas neesot godīgi, ka vistas nogalinot 50% vairāk nekā gaiļus. Nu karoč sviests :D

Kad pārnācu mājās pulkstenis bija 6:00. Jutos diezgan moža, tāpēc paēdu, nomazgājos un devos gulēt. Bet tā kā Uģis bija pamodies...mēs vienkārši līdz kādiem 08:00 rītā nopļāpājām par viss kaut ko. Īstenībā forši izsmējāmies. 

Gulējusi es īpaši neesmu, jo ap 11:00 jau atkal bija jāceļas, jo šodien bija veļas diena. Tā ka...es laikam taisos iet tagad gulēt, jo man šodien vakars vienai. Kā jau iepriekš rakstīju, Uģim šodien pasākums ar darba biedriem.

P.S. Aizmirsu pateikt pašu svarīgāko. Es runāju ar bosu, un viņš teica, ka lai šomēnes nostrādāju vēl nākamo piektdienu, bet ar nākamo mēnesi sākot es strādāšu katru sestdienu un katru otro piektdienu. Yēēē! Cerams, ka tagad to pasakot skaļi - nekas nemainīsies :D

Bye!