NEIET

Šodien aptvēru, ka ir pagājusi tieši nedēļa kopš esmu atpakaļ Dānijā. Neticami, jo šķiet, ka skaistais laiks, ko pavadīju mājās, ir bijis kaut kur sen senā pagātnē. Mērķis piebāzt dienas un galvu, tādā veidā aizdzenot skumjas, ir īstenots, diemžēl ne ar īpaši priecīgām un jautrām lietām. Bet godīgi sakot pārdzīvot par visādiem sūdiem ir labāk nekā skumt pēc mājām. Tās emocijas ir vienkārši nežēlīgi mokošas un depresīvas.

Es pat nezinu ar ko lai sāk. Katrā ziņā brīdinu, ka šis ieraksts nebūs no tiem pozitīvākajiem, jo pēdējā laikā ar mani notiek tikai visādi sūdi. Lielākais no tiem ir projekts. Katra šīs nedēļas diena tika pavadīta skolā no agra rīta līdz vēlam vakaram. Vakar, kad bija nodošanas termiņa pēdējā diena, mēs skolā bijām no plkst. 8:45 līdz 01:00.  Mūsu grupas projekts ir 79 lapu biezs, tāpēc ja mēs izkritīsim, es vienkārši nošaušos. Man pat tagad rakstot blogu, miglojas acis veroties datora ekrānā, bet nu okay. Visvairāk mani nobesīja tas, ka mēs ar Helēnu darījām visu darbu, kamēr Ruksija visu laiku čiloja un neko nejēdz izdarīt kā nākas. Visiem viņas darbiem bija jāiet cauri otreiz un jālabo vai pat jāraksta pa jaunam. Es sapratu, ka ar viņu nākošā grupā strādāt vairs negribu. Viņa ir jauka meitene, bet ne projekta grupas biedrene. No no no. Lai nu kā, arī Uģa grupa pabeidza tai pat laikā, kad mēs. Diemžēl tai stundā autobusi vairs nekursēja, tāpēc Ruksija paņēma taksi. Viņa mūs izlaida pa ceļam stacijā, bet mums vēl jo projām priekšā bija 10km garš ceļš. Tā kā visi riteņi pa ceļam bija saslēgti, gājām, jo pa mūsu ceļu negāja neviens nakts buss. Mājās bijām pēc 03:00. To sajūtu ejot, kad tavs ķermenis ir tā pārguris, ka sāp katrs solītis, un ceļam kā nav gala tā nav...to sajūtu nav iespējams aprakstīt. 

Pa ceļam, mēs abi ar Uģi runājām, ka mums sevi ir tik ļoti žēl, jo dzīve šobrīd visās jomās šķiet nožēlojama. Tu kā suns, bez gala raujies, lai varētu visu nomaksāt, lai būtu ko ielikt kuņģī, kamēr apkārt ir tādi biezo sencīšu bērniņi, kam nav jāuztraucas neparko. Tāda, piemēram, ir tā Ruksija. Rakstot projektu viņa kādas trīs reizes dienā iet uz ēdnīcu, kur viss ir vājprātā dārgs, un tad vēl sūdzas, ka ir izsalkusi. Arī vakar viņa bez nekādām problēmām vienkārši paņem taksi un aizbrauc mājās. 

Šorīt 10:00 man bija paredzēta "darba intervija" ar vienu latviešu sievieti, kurai vajag kādu, kas tīra 2h nedēļā, sākot no februāra. Viss izklausījās labi un es tiešām gribēju šo darbu. Tā kā sākums tam vēl ir tālu uz priekšu, uzrakstīju sievietei, kas šķita ļoti jauka, vai nevaram "interviju" pārcelt uz pirmdienu. Viņa sēž visu laiku dekrētā mājā, tāpēc problēmām nevajadzētu būt. Vienkārši biju pārgurusi un nespēju domāt par tikai 4h miegu. Taču sms no rīta mani sašokēja un es vēl joprojām nespēju noticēt. Viņa pateica, ka tādu meiteni, kas lauž vienošanās viņai nevajag. Viņa meklēšot citu. Es vēl kā idiote aizrakstīju viņai draugos visus sīkumus, ka nav tā, ka vienkārši gribēju pagulēt ilgāk, tā un tā...bet viņa neko neatbildēja. Stulbene.

Taču, vakar man piezvanīja viens vīrietis, kas kaut kur izlasījis manu sludinājumu. Teica, ka viņam brīvdienās vajag kādu, kas 3h tīrot, veļu mazgājot, utt. Sarunājām, ka aizsūtu šim uz meilu savas prasības, algas apmērus un viņš izdomāšot, salīdzināšot un tad došot ziņu. Aizsūtīju, bet atbilde vēl nav atnākusi.

Visam šim pilnmēness laikam vēl uzpeldējis Patriks. Respektīvi, šodien savās vēstulēs draugiem.lv atrodu vienu no Zanes (tā skuķene, kas tur strādā). Viņa raksta, ka Patriks izdomājis, ka tomēr gribot man samaksāt, bet viņš to darīšot tikai tad, kad būšu izņēmusi nodokļu kartiņu, jo grib, lai maksāju nodokļus. Ķipa princips, lai man ieriebtu. Šo nodokļu kartiņu nevaru dabūt, kamēr man nav noslēgts oficiāls darba līgums ar kādu, tāpēc teicu, lai kaut vai ņem visus 63% nost un maksā, kas sanāk. 63% ņem nost tiem, kas nav izņēmuši kartiņu. Bet kaut kas tur nav tīrs, tāpēc es neiespringstu un nepaļaujos uz to naudu...

Šorīt, sīkais perdelis atkal kliedza. Kliedza skaļāk kā jebkad, un es tiešām biju tuvu asarām, jo likās, ka dzīve nevar būt vēl nožēlojamāka. Lai nu kā, drīz vien cēlos, lai paspētu uz savu pašvaldību nomainīt adresi un pēc tam uz banku, kur gribēju pārskaitīt depozītu. To par to pašvaldību bija teicis Vaļera, bet pēc tam, kad rindā biju nogaidījusi 40 min, izrādās, ka tāda nepieciešamība nav. Man pa taisno vajadzēja iet uz jauno pašvaldību, bez vajadzības informēt veco. Nākamā pietura bija banka, bet tur arī visi plāni izgāzās, jo biju mājās aizmirsusi telefonu, līdz ar to mēs nevarējām ieiet manā internetbankā. Braucu speciāli uz banku, jo pati nemāku ar to internetbanku rīkoties un esmu pazaudējusi paroles. Ai, vienkārši neiet. Domāju, ka braukšu ātri mājās un centīšos paspēt atbraukt atpakaļ, pirms banka slēgsies. Palaidu garām 3 autobusus, cerot sagaidīt to, kas pievedīs pie pašām mājām, ietaupot iešanas laiku, bet nekā...viņš tā arī neatnāca un es visu biju nokavējusi. Tā vietā aizbraucu uz veikalu nopirkt ko ēdamu. Tad atnācu mājās, paēdu...Vaļera mani pacienāja ar mazajām pankūciņām un tad sākās nākamais murgs. VEĻAS MAZGĀŠANA. 

Mēs nebijām mazgājuši veļu nedēļām, tāpēc kalns bija sakrājies MILZĪGS. Es nepārspīlējot biju skrējusi augšā lējā 6 reizes. Paspēju arī apdedzināt žavējamā mašīnā pirkstus. Kad beidzot bija pienākusi pēdējā reize iet lejā pēc veļas, es aizmirsu paņemt maisu, kurā visu salikt. Nodomāju, ai, pofig - mēģināšu to kalnu paņemt rokās. Paņēmu, bet ejot augšā man viss visu laiku bira, un mēģinot ar vienu roku atslēgt durvis, es nolauzu nagu. Mans limits tai brīdī bija sasniegts! Es nesaprotu, kāpēc mani vajā šīs neveiksmes?! Ko es esmu nodarījusi savai karmai?! ĀĀĀĀ!!!!!

P.S. viena lieta gan bija, kas man lika pasmieties. Šodien Vaļera kaut kur gāja ciemos. Viņš pieklauvēja man pie durvīm un viņam rokās bija smuka somiņa. Nodomāju - ūūū forša. Šis tāds kaut ko gruzīgi jautā vai nedomāju, ka viņa izskatās pēc sieviešu somas, jo viņam tā liekas, bet tā esot dāvana kaut kādam vīrietim. Es pateicu kā ir - JĀ, TĀ IZSKATĀS KĀ SIEVIEŠU SOMA! Nabadziņš pavisam sagruzijās, bet nu aizgāja ar visu somu ciemos :D