JĀ....NĒ

Ai, nu šodien kaut kā dīvaini gājis. Nevar īsti saprast - labi vai slikti. Īstenībā negribas jau teikt, ka slikti, bet nu tā kā pirms 30 minūtēm man totāli tika sagrautas cerības uz to gardrobistes darbu, kurš man būtu nodrošinājis normālus ienākumus, lai izdzīvotu - man garīgais noslīdējis uz nulli. Viņiem redz neesot vairs vakances. NOLĀDĒTS! Labi....miers.....miers.....miers. 

Šis bija pirmais rīts pa 4 nedēļām, kad man bija jāceļas un kad es arī piecēlos pulksten 7:00 no rīta. Tas bija smagi, bet dīvainā kārtā šorīt ne tik briesmīgi, kā reizēs, kad nācās celties ap 9:00. Laiks ārā ir briesmīgi neforšs - visu laiku līst un pūš auksts vējš. Kakls jau sāk atiet, bet tad izeju ārā un viss sākas pa jaunam. Es, protams, ģērbjos silti, bet tik un tā nosalstu. Aukstais laiks tikšanu no gultas ārā padara diezgan mokošu, tāpēc rīt ar grupu sarunājām tikties tikai 11:00, lai jau varam izgulēties kamēr vēl var. Esmu apņēmusies nekavēt nevienu lekciju, kad tās sāksies, nospļaujoties uz lielo mīlestību pret miedziņu!

Skolā, protams, bijām tikai mēs trīs meitenes. Vecais Lars atkal mūs uzmeta. Bet nu šoreiz tā pamatīgi, jo ja jau pat mierīgā Helēna vairākas reizes nolādējās un pateica, ka ienīstot viņu. Diezgan stulba situācija mums viņa dēļ sanākusi, jo nevaram vairs paļauties uz neko, ko viņam vajadzēja darīt. Tagad tas jādara mums, tērējot savu laiku, kas tek ārā diezgan strauji. Projekts jau piektdien jānodod. Es šovakar viņam aizsūtīju stingru, striktu, mazliet dusmīgu, bet lieliski saprotamu vēstuli, kas izpauž visu, ko domājam. Protams, lietišķi un pieklājīgi, bet tik un tā ar rūgtuma piegaršu. Sorry, viņš to ir pelnījis, jo nekas nav attaisnojums tam, ka viņš mūs vazā aiz deguna un nepasaka lietas, kādas tās ir. Šķiet, ka viņam ir nevis 49 gadi, bet gan 9! Ai...dusmas! Skolā ar meitenēm pavadījām 8h! Jā gan - drukājām, drukājām un vēlreiz drukājām to sasodīto projektu 8h no vietas. 

17:00 gāju uz autobusu. Tad uz vilcienu. Pēc tam uz metro. Mans galamērķis bija Seržio, brazīļu vēstnieka māja. Sākumā biju mazliet satraukusies, jo kaut kā atkal šķita, ka ieraudzīšu tumšu, arābiska paskata purnu (šie cilvēkveidīgie mērkaķi manī izraisa ļoti negatīvas emocijas). Galu galā, aiz lielām skaistām durvīm pašā centrā pie kanāliņa, stāvēja vairākas mājas, no kurām vienā dzīvoja Seržio. Pēc mūsu sarunām vēlāk, izrēķināju, ka viņam ir 58 gadi. Tāds vīriņš uz 1,75m, ar sirmiem matiem un bārdiņu, ļoti pozitīvu seju, ārprātīgi pieklājīgām manierēm. Sapucējies. Māja bija ļoti plaša, arī pienākumi, kas jādara izklausījās easy (nav nekādas grīdas jāmazgā). Vienīgais no kā man bail ir miljons visādu suvenīru, sīkumu no visām pasaules malām, kas ir salikti pa visiem mājas stūriem. Viņam ir arī viens nieciņš no Rīgas :). Diemžēl darbs tur tikai uz 2h, bet nu alga 10Ls par stundu. Tas nav pietiekami, bet nu nauda paliek nauda. Stulbi, ka man tagad arī būs jāpērk dārgā mēnešbiļete. Lai nu kā arī nebūtu, esmu priecīga par vismaz kādu ienākumiņu.

Kad Seržio man bija izrādījis māju un mēs par visu bijām vienojušies, apsēdāmies, lai mazliet papļāpātu. Saruna bija ļoti patīkama, jo viņš tiešām šķiet gudrs vīrietis. Arī es varēju paspīdēt ar savu politisko viedokli, ne tikai par Latviju, bet arī par Igauniju, Lietuvu, Zviedriju un Ameriku. Kaut kā bija visur, ko piebilst, jo laika gaitā galvā bija uzsūkusies visāda informācija gan no lasītā, gan dzirdētā. 

Visaizraujošākais līklocis, kurā ievirzījās saruna bija mans ASV apmaiņas gads, jo izrādās, ka tieši pirms 20 gadiem arī viņš bijis vienā. Un arī viņš bijis caur YFU. Abi bijām šokā, ka esam bijuši tur caur vienu kompāniju, jo pasaulē ir miljoniem apmaiņu programmu. Super! Tik daudz piedzīvojumu un atmiņu mums ir līdzīgu, pat ja starpā stāv 20 gadi. Ehh...grūti aprakstīt, bet nu jā - kungs tiešām atstāja patīkamu iespaidu. 

Pēc tam pa lietu un vēju nācu mājās. Tur mani sagaidīja aukstā, tumšā istaba. Taču tas skats mani vairs neietekmē, jo gandrīz vai acu priekšā visu laiku rēgojas jaunais mājoklis.

Bučas!